Liela T‑341/17
(spriedums publicēts izvilkumu veidā)
British Airways plc
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2022. gada 30. marta spriedums
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Kravu gaisa pārvadājumu tirgus – Lēmums, ar ko konstatēts LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Kopienas un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. panta pārkāpums – Kravu gaisa pārvadājumu pakalpojumu cenu elementu (degvielas piemaksa, drošības piemaksa, komisijas maksa par piemaksām) saskaņošana – Informācijas apmaiņa – Komisijas teritoriālā kompetence – Pienākums norādīt pamatojumu – LESD 266. pants – Valsts piespiedu rīcība – Vienots un turpināts pārkāpums – Naudas soda apmērs – Pārdošanas apjoma vērtība – Dalības pārkāpumā ilgums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Pretkonkurences rīcības veicināšana no valsts iestāžu puses – Neierobežota kompetence
1. Konkurence – Transports – Konkurences tiesību normas – Gaisa transports – Regula Nr. 411/2004 – Piemērošanas joma – Maršruti starp Savienību un trešām valstīm un maršruti EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm – Ienākošie kravu pārvadājumu pakalpojumi – Iekļaušana
(LESD 101. un 102. pants; EEZ līguma 53. un 54. pants, XIII pielikums un 21. protokols, kā tie grozīti ar EEZ Apvienotās komitejas Lēmumu Nr. 40/2005; Padomes Regulas Nr. 1/2003 32. panta c) punkts un Padomes Regulas Nr. 411/2004 1. un 3. pants)
(skat. 91.–95. punktu)
2. Konkurence – Savienības tiesību normas – Teritoriālā piemērojamība – Komisijas kompetence – Pieļaujamība atbilstoši starptautiskajām publiskajām tiesībām – Ļaunprātīgas rīcības īstenošana vai raksturīgās sekas EEZ teritorijā – Alternatīvi līdzekļi – Nepastarpinātu, būtisku un paredzamu seku kritērijs – Piemērojamība tādas rīcības gadījumā, kuras mērķis ir ierobežot konkurenci
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants)
(skat. 97.–99., 111., 113.–122., 127.–129., 134.–142., 145.–147. un 156.–161. punktu)
3. Atcelšanas prasība – Pamati – Iestādes, kas pieņēmusi apstrīdēto aktu, kompetences neesamība – Pārbaude pēc Savienības tiesas ierosmes – Nosacījums – Sacīkstes principa ievērošana
(LESD 263. pants)
(skat. 176. un 177. punktu)
4. Atcelšanas prasība – Atceļošs spriedums – Sekas – Pienākums veikt izpildes pasākumus – Tvērums – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Atcelšana tādas kļūdas pamatojumā dēļ, kas atklāta pēc savas ierosmes, prasītājas prasījumu robežās – Jauna lēmuma pieņemšana, ņemot vērā tādus konstatējumus par pārkāpumu, kuri nav apstrīdēti atceļošā sprieduma rezolutīvajā daļā, kā arī jaunus konstatējumus – Pieļaujamība – Pienākums norādīt pamatojumu – Tvērums
(LESD 101., 263., 264., 266. un 296. pants)
(skat. 204.–209., 222., 232.–236., 239.–246. un 254. punktu)
5. Atcelšanas prasība – Atceļošs spriedums – Tvērums – Tāda Komisijas lēmuma atcelšana, ar kuru konstatēts konkurences tiesību normu pārkāpums – Ierobežots tvērums saskaņā ar robežām, ko prasītāja attiecībā uz strīdu noteikusi savos prasījumos – Sekas – Pienākuma veikt izpildes pasākumus apjoma ierobežošana – To konstatējumu izslēgšana, kuri nav saistīti ar strīda priekšmetu
(LESD 101., 263., 264. un 266. pants)
(skat. 215.–222. punktu)
6. Konkurence – Savienības tiesību normas – Materiālā piemērošanas joma – Valsts tiesību aktos paredzēta rīcība – Izslēgšana – Tvērums – Valsts piespiedu rīcība, ko veikusi trešā valsts – Ietekmes neesamība – Pieļaujamība atbilstoši starptautiskajām publiskajām tiesībām
(LESD 101. un 102. pants)
(skat. 263. un 265.–269. punktu)
7. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Pretkonkurences rīcība, kuru atļauj vai veicina valsts iestādes – Šajā ziņā piešķirtā vispārējā samazinājuma apmēra noteikšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Tvērums – Komisijas pienākums neatkāpties no savas iepriekšējās lēmumpieņemšanas prakses – Neesamība
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkts)
(skat. 326.–330. punktu)
8. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu – Pierādījumu veids – Netiešu pierādījumu kopuma izmantošana – Dažādu izmantoto netiešo pierādījumu atbilstības un pierādījuma spēka vērtējums – Ietekme uz netiešo pierādījumu kopuma visaptverošo vērtējumu
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants)
(skat. 334., 335., 360., 366., 381. un 386. punktu)
9. Atcelšanas prasība – Atceļošs spriedums – Tvērums – Savienības tiesību akta daļēja atcelšana – Tāda Komisijas lēmuma daļēja atcelšana, ar kuru tiek kvalificēta vienota un turpināta pārkāpuma dažāda veida pretkonkurences rīcība un tiek uzlikts naudas sods – Tādu elementu nepietiekamība, kas ļauj noteikt apsūdzētā uzņēmuma atbildību par vienota un turpināta pārkāpuma daļu – Ietekmes uz šā uzņēmuma dalības globālā pārkāpumā konstatējuma tiesiskumu neesamība
(LESD 101. pants un 264. panta pirmā daļa; EEZ līguma 53. pants; EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. pants)
(skat. 387., 467. un 468. punktu)
10. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas noteikšana – Pārdošanas apjoma vērtības noteikšana – Pārdošanas apjoms, kas īstenots tiešā vai netiešā saistībā ar pārkāpumu – Aizliegta vienošanās kravu gaisa pārvadājumu pakalpojumu nozarē – Aizliegta vienošanās attiecībā uz vairākiem kravu pārvadājumu pakalpojumu cenu elementiem – Visa pārdošanas apjoma, kas saistīts ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem, ņemšana vērā – Pieļaujamība
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 13. punkts)
(skat. 393.–401. punktu)
11. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Noteikumi par iecietību – Naudas soda samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Nosacījumi – Attiecīgā uzņēmuma sniegto pierādījumu būtiska pievienotā vērtība – Komisijas rīcības brīvība – Kritēriji – Vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana – Situāciju salīdzināmība
(LESD 101. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 298/11 20.–24. punkts)
(skat. 413.–419. un 423.–438. punktu)
12. Aizliegtas vienošanās – Uzņēmuma dalība pretkonkurences iniciatīvās – Bez publiskas norobežošanās un paziņošanas kompetentajām iestādēm klusējot izteikta apstiprinājuma pietiekamība, lai uzņēmumu sauktu pie atbildības
(LESD 101. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants)
(skat. 447.–450. punktu)
13. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pārbaude tiesā – Savienības tiesas neierobežota kompetence – Tvērums – Ierobežojums – Diskriminācijas aizlieguma principa ievērošana – Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai ņemšana vērā
(LESD 261. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 31. pants; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)
(skat. 479.–485. punktu)
Rezumējums
Prasītāja British Airways plc ir gaisa pārvadātājs, kas darbojas kravu gaisa pārvadājumu tirgū.
Šī sabiedrība ir viens no Komisijas Lēmuma C(2017) 1742 final (2017. gada 17. marts) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu, EEZ līguma 53. pantu un Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu 8. pantu (Lieta AT.39258 – Kravu gaisa pārvadājumi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) 19 adresātiem. Šajā lēmumā Eiropas Komisija konstatēja šo normu vienotu un turpinātu pārkāpumu, ar kuru aplūkojamie uzņēmumi laikā no 1999. gada līdz 2006. gadam bija saskaņojuši rīcību attiecībā uz cenu noteikšanu par kravu pārvadājumu pakalpojumiem visā pasaulē. Komisija prasītājai par tās dalību šajā pārkāpumā uzlika naudas sodu 104 040 000 EUR.
2005. gada 7. decembrī Komisija atbilstoši tās 2002. gada paziņojumam par iecietību (1) saņēma pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, ko bija iesniegusi Lufthansa un divi no tās meitasuzņēmumiem. Šajā pieteikumā bija minēta pretkonkurences saziņas esamība starp vairākiem uzņēmumiem, kuri darbojas kravu gaisa pārvadājumu tirgū (turpmāk tekstā – “pārvadātāji”), attiecībā uz vairākiem cenas veidojošiem elementiem saistībā ar šajā tirgū sniegtajiem pakalpojumiem; tie ir: “degvielas” un “drošības” piemaksu ieviešana, kā arī būtībā atteikums piešķirt ekspeditoriem atlaides par šīm piemaksām. Komisijas apkopoto elementu un veiktās izmeklēšanas rezultātā tā 2007. gada 19. decembrī nosūtīja paziņojumu par iebildumiem 27 pārvadātājiem un pēc tam 2010. gada 9. novembrī attiecībā uz 21 pārvadātāju, tostarp prasītāju, pieņēma pirmo lēmumu (2). Šo lēmumu Vispārējā tiesa tomēr ar 2015. gada 16. decembra spriedumiem (3) atcēla atbilstoši attiecīgajiem šajā nolūkā izvirzītajiem atcelšanas prasījumiem minētā lēmuma pamatojumā pieļauto pretrunu dēļ.
Būtībā uzskatīdama, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, aizbildinoties ar aizliegumu lemt ultra petita, lai ierobežotu apjomu tās tādējādi pasludinātajai atcelšanai pēc tam, kad tā bija pēc savas ierosmes konstatējusi kļūdu pamatojumā sākotnējā lēmumā tā kopumā, prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu, kas pasludināts attiecībā uz. Ar 2017. gada 14. novembra spriedumu (4) Tiesas virspalāta noraidīja šo apelācijas sūdzību kopumā kā nepamatotu.
Lemjot par prasību, ko prasītāja ir cēlusi pret apstrīdēto lēmumu, ciktāl šis lēmums uz to attiecas, Vispārējā tiesa daļēji apmierina gan prasījumus par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, gan arī prasījumus, ar kuriem tiecas panākt prasītājai uzliktā naudas soda apmēra samazinājumu. Konkrētāk, tā atceļ apstrīdēto lēmumu attiecībā uz konstatējumu par prasītājas dalību pārkāpuma daļā, kas saistīta ar maksāšanas atteikumu, nospriežot, ka šis secinājums ir nepietiekami pamatots, un līdz ar to samazina naudas soda apmēru, ņemot vērā prasītājas dalības pārkāpumā ierobežoto raksturu. Turpretī, aicināta izteikties par prasībām, kas izriet no pienākuma veikt izpildes pasākumus, kuri prasīti pēc tāda lēmuma atcelšanas, ar ko konstatēts Savienības konkurences tiesību normu pārkāpums, Vispārējā tiesa nolemj, ka Komisija varēja, nesaņemot prasītājas kritiku, uzlikt tai naudas sodu, pamatojoties arī uz pārkāpuma konstatējumiem, kas izdarīti sākotnējā lēmuma rezolutīvajā daļā, ciktāl tie nebija apstrīdēti un līdz ar to bija kļuvuši galīgi.
Vispārējās tiesas vērtējums
Pirmkārt, Vispārējā tiesa nospriež, ka Komisija nav pārsniegusi savas teritoriālās kompetences robežas, konstatējot LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta tāda vienota un turpināta pārkāpuma esamību, kas ietekmēja lidojumus tā dēvētajos “ienākošajos” gaisa pārvadājumu maršrutos, ar ko saprot maršrutus no lidostām trešās valstīs ar galamērķi lidostās Savienības dalībvalstīs vai citās Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīs, kas nav Savienības dalībvalstis, apstrīdētajā lēmumā aprakstītajās laika robežās.
Otrkārt, Vispārējā tiesa noraida pēc savas ierosmes izvirzīto pamatu attiecībā uz to, ka Komisijai nav kompetences konstatēt EEZ līguma 53. panta pārkāpumu maršrutos starp Šveici, no vienas puses, un Norvēģiju un Islandi, no otras puses, un uzlikt sodu par to. Šis pamats nav pamatots, jo no apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas izriet, ka Komisija nav konstatējusi nevienu šīs normas pārkāpumu minētajos maršrutos.
Treškārt, Vispārējā tiesa vērtē prasītājas iebildumus, ar kuriem tiecas apstrīdēt atceļošā sprieduma īstenošanas kārtību attiecībā uz prasītāju. Šajā ziņā Vispārējā tiesa it īpaši atgādina, ka atceļoša sprieduma tvērumu vērtē, ņemot vērā robežas, ko attiecībā uz strīdu savos prasījumos ir noteikusi prasītāja. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija attiecībā uz prasītāju varēja, nepieļaujot pretrunas un nepārkāpjot pienākumu veikt prasītos izpildes pasākumus, noteikt, ka nav jāpārskata pārkāpuma konstatējumi, kurus prasītāja nebija apstrīdējusi un kurus Komisija tādējādi attiecībā uz prasītāju varēja uzskatīt par galīgiem, lai arī aplūkojamo pārkāpumu līdzdalībnieki nebūtu tieši tie paši. Tātad prasītāja velti kritizē Komisijas izmantoto pieeju, kas tai lika prasītājai uzlikt naudas sodu, kurš nav saistīts tikai ar apstrīdētajā lēmumā veiktajiem pārkāpuma konstatējumiem. Šajā ziņā Vispārējā tiesa vēl precizē, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, prasība, kuru tā bija cēlusi, lai apstrīdētu apstrīdētā lēmuma atcelšanas robežas attiecībā uz to, nekādi neietekmē Komisijas šādi izmantotās pieejas pamatotību, jo minētajai prasībai nebija apturošas iedarbības un tā katrā ziņā nevarēja paplašināt apjomu prasījumiem, ar kuriem bija noteiktas strīda priekšmeta robežas.
Ceturtkārt, Vispārējā tiesa vēl vērtē iebildumus, kas būtībā ir vērsti uz to, lai apstrīdētu secinājumus, kurus Komisija izdarījusi, vērtējot dažādu trešo valstu tiesisko regulējumu, kā arī šajā ziņā izvirzīto motīvu pietiekamo raksturu, un secina to pamatotības trūkumu. Vispirms Vispārējā tiesa nospriež, ka principi, kas nosaka aizstāvības pamatu attiecībā uz valsts piespiedu rīcību, ir piemērojami gan dalībvalstu, gan trešo valstu tiesiskajam regulējumam un ka pierādīšanas pienākums attiecas uz lietas dalībnieku, kurš atsaucas uz šo pamatu. Turpinot – Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka prasītāja nav pierādījusi, ka ir rīkojusies attiecīgo valsts regulējumu spiediena dēļ. Visbeidzot, ciktāl minēto regulējumu pārbaude lika Vispārējai tiesai atzīt, ka tiem varēja būt pamudinoša ietekme uz prasītājas pārkāpjošo rīcību, kas tādējādi pamato atbildību mīkstinošu apstākļu attiecināšanu uz prasītāju, piemērojot vispārēju samazinājumu, Komisija ir pienācīgi paskaidrojusi izvēli šajā ziņā noteikt 15 % likmi.
Piektkārt, ciktāl Komisija ir konstatējusi prasītājas dalību pārkāpumā saistībā ar atteikumu piešķirt atlaides, Vispārējā tiesa turpretī nospriež, ka pierādījumi, uz kuriem Komisija balstījusies, lai pamatotu šo secinājumu, ir nepietiekami, un līdz ar to atceļ apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā ir konstatēta prasītājas dalība šajā pārkāpuma daļā.
Sestkārt, Vispārējā tiesa vērtē prasītājas iebildumus attiecībā uz Komisijas tai uzliktā naudas soda apmēra noteikšanu, konkrētāk, iebildumus attiecībā uz tā samazinājuma aprēķinu, kurš piešķirts atbilstoši iecietības programmai. Šajā ziņā tā atgādina, ka 2002. gada paziņojumā par iecietību samazinājuma saņemšanai ir noteikts nosacījums it īpaši sniegt pierādījumus, kas sniedz būtisku pievienoto vērtību aplūkojamo faktu pierādīšanā salīdzinājumā ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem. Padziļināti pārbaudījusi prasītājas sniegtos pierādījumus, kuru vērtību prasītājas ieskatā Komisija neesot atzinusi, Vispārējā tiesa turpretī konstatē, ka Komisija, pienācīgi novērtējusi šo pierādījumu attiecīgo vērtību, varēja secināt, ka tiem ir nepietiekama pievienotā vērtība. Katrā ziņā prasītāja nevar pamatoti atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, lai apstrīdētu mazāk labvēlīgo attieksmi, kāda, pēc prasītājas sacītā, esot bijusi pret to salīdzinājumā ar attieksmi pret citiem pārvadātājiem, apstrīdētā lēmuma adresātiem, ņemot vērā, ka šie pēdējie nebija ar prasītājas situāciju salīdzināmā situācijā.
Visbeidzot, septītkārt, Vispārējā tiesa īsteno savu neierobežoto kompetenci, lemjot par prasījumiem samazināt uzlikto naudas sodu apmēru. Neatkāpjoties no apstrīdētajā lēmumā Komisijas izmantotās aprēķina metodes, Vispārējā tiesa šajā ziņā izdara secinājumus no apstrīdētā lēmuma daļējas atcelšanas, ciktāl tajā bija noteikta prasītājas dalība pārkāpuma daļā, kas saistīta ar atteikumu piešķirt atlaides. Tāpēc prasītājai uzliktais naudas sods, ko Komisija bija noteikusi 104 040 000 EUR, tiek samazināts līdz 84 456 000 EUR.