PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)

2009. gada 2. aprīlī

Lieta T‑473/07 P

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Michael Berrisford

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – 2005. gada paaugstināšana amatā – Civildienesta noteikumu 45. pants – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Pienākums ņemt vērā attiecīgā ierēdņa kā “paaugstināšanai amatā izvirzīta, bet nepaaugstināta ierēdņa” statusu

Priekšmets Apelācijas sūdzība, ka iesniegta par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2007. gada 10. oktobra spriedumu lietā F‑107/06 Berrisford/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.) un ar kuru tiek lūgts atcelt šo spriedumu

Nolēmums Apelācijas sūdzību noraidīt. Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Michael Berrisford tiesāšanās izdevumus, kas viņam radušies šajā tiesvedībā.

Kopsavilkums

1.      Apelācija – Pamati – Civildienesta tiesā izvirzīto pamatu un argumentu vienkārša atkārtošana – Nepieņemamība – Šīs tiesas veiktas Kopienu tiesību interpretācijas vai piemērošanas apstrīdēšana – Pieņemamība

(EKL 225. pants; Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkts; Pirmās instances tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

2.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Vērā ņemami apstākļi

(Civildienesta noteikumu 45. pants 1. punkts)

1.      No EKL 225. panta, Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkta un Pirmās instances tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šī lūguma pamatojumam. Līdz ar to prasībām norādīt pamatojumu neatbilst apelācijas sūdzība, kurā ir tikai atkārtoti vai atstāstīti pamati un argumenti, kas tika izklāstīti pirmajā instancē, ieskaitot tos, kas bija balstīti uz faktiem, kurus pirmās instances tiesa skaidri noraidīja. Šāda apelācija patiesībā ir prasība, kas vērsta uz to, lai vienkārši panāktu Civildienesta tiesā iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, kas nav tiesas, kura lietu izskata apelācijas instancē, kompetencē. Tomēr, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd pirmās instances tiesas veikto Kopienu tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas procesā var no jauna izskatīt pirmajā instancē pārbaudītos tiesību jautājumus. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau tikuši izmantoti pirmās instances tiesā, apelācijas process daļēji zaudētu savu jēgu.

(skat. 37. punktu)

Atsauce: Tiesa, 2007. gada 4. oktobris, C‑320/05 P Olsen/Komisija, Krājums, I‑131. lpp., 48.–50. punkts un tajos minētā judikatūra.

2.      Veicot to ierēdņu nopelnu salīdzinošo pārbaudi, kas kandidē uz paaugstināšanu amatā, iecēlējinstitūcijai ir jāņem vērā, ka iepriekšējā paaugstināšanas amatā gadā kandidāts ir bijis ieteikts paaugstināšanai amatā vai pat ir bijis iekļauts to ierēdņu sarakstā, kuriem ir vislielākie nopelni, ar noteikumu, ka viņš pa šo laiku nav zaudējis nopelnus. Tā kā administrācijai ir plaša rīcības brīvība, kā tas ir iecēlējinstitūcijas gadījumā jautājumā par paaugstināšanu amatā, tai rūpīgi un objektīvi ir jāpārbauda visi atbilstošie attiecīgā gadījuma apstākļi. Šādā gadījumā pietiek noteikt attiecīgā apstākļa atbilstību, lai secinātu, ka administrācijai ir pienākums to iekļaut savā vērtējumā, jo šāda atbilstība ir jānovērtē, ņemot vērā to tiesību normu tekstu, mērķi un kontekstu, kas reglamentē tās plašās rīcības brīvības īstenošanu.

Šāda attiecīgā ierēdņa kā “paaugstināšanai amatā izvirzīta, bet nepaaugstināta ierēdņa” statusa atbilstības atzīšana par apstākli, kas saistīts ar nopelniem, tomēr neskar iespējamās praktiskās sekas, ko rada pienākums ņemt vērā šo statusu un it īpaši nozīmi, ko iecēlējinstitūcijai, īstenojot savu plašo rīcības brīvību, būs jāpiešķir katrā atsevišķā nopelnu salīdzināšanas gadījumā. Šāda atzīšana vienīgi liek šai institūcijai pievērst uzmanību vai ņemt vērā attiecīgā ierēdņa kā “paaugstināšanai amatā izvirzīta, bet nepaaugstināta ierēdņa” statusu šādā situācijā.

(skat. 42. un 43. punktu)

Atsauce: Tiesa, 1991. gada 21. novembris, C‑269/90 TechnischeUniversitätMünchen, Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts.