Lieta T‑251/13

Gemeente Nijmegen

pret

Eiropas Komisiju

Prasība atcelt tiesību aktu – Valsts atbalsts – Atbalsts, ko Nīderlandes pašvaldība piešķīrusi profesionālam futbola klubam – Lēmums uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru – Atbalsta pasākums, kas lēmuma pieņemšanas datumā ir pilnībā īstenots – Pieņemamība – Apstrīdams tiesību akts

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2015. gada 3. marta rīkojums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pārsūdzami tiesību akti – Jēdziens – Tiesību akti, kas rada saistošas tiesiskās sekas – Sagatavojoši akti – Izslēgšana

(LESD 263. pants)

2.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pārsūdzami tiesību akti – Tiesību akti, kas rada saistošas tiesiskās sekas – Komisijas lēmums uzsākt formālu īstenošanas procesā esoša valsts pasākuma izmeklēšanas procedūru, pagaidām to kvalificējot kā jaunu atbalstu – Iekļaušana

(LESD 107. panta 1. punkts, LESD 108. panta 3. punkts un LESD 263. pants)

3.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pārsūdzami tiesību akti – Tiesību akti, kas rada saistošas tiesiskās sekas – Komisijas lēmums uzsākt tāda valsts pasākuma formālu izmeklēšanas procedūru, kurš vairs nav īstenošanas procesā – Izslēgšana

(LESD 107. panta 1. punkts, LESD 108. panta 2. un 3. punkts, LESD 263. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999 11. panta 2. punkts)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 27. un 28. punktu)

2.      Komisijas lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par valsts atbalstu var būt apstrīdams akts, ja tas var radīt autonomas tiesiskas sekas, proti, ja šāds lēmums rada pietiekami tūlītējas un noteiktas tiesiski saistošas sekas dalībvalstij, kam tas adresēts, un attiecīgā atbalsta saņēmējam vai saņēmējiem.

Tas īpaši attiecas uz dalībvalsts pienākumu pārtraukt atbalsta pasākumu, kas tiek īstenots, to iepriekš nepaziņojot, un kura īstenošana turpinās datumā, kurā ir pieņemts lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru. Lēmums uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru par pasākumu, kas ir īstenošanas procesā un ko Komisija kvalificējusi kā jaunu atbalstu, noteikti maina no izskatāmā pasākuma izrietošās juridiskās sekas, kā arī saņēmēju uzņēmumu tiesisko stāvokli, it īpaši attiecībā uz šā pasākuma turpmāku īstenošanu. Šāds secinājums ir izdarāms ne vien gadījumā, kad attiecīgās dalībvalsts iestādes īstenošanas procesā esošo pasākumu uzskata par pastāvošu atbalstu, bet arī gadījumā, kad šīs iestādes uzskata, ka attiecīgais pasākums nav valsts atbalsts.

(sal. ar 29.–31. punktu)

3.      Kā apstrīdamu tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē nevar kvalificēt Komisijas lēmumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par atbalsta pasākumu, kas jau ir pilnībā īstenots. Atšķirībā no lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par īstenošanas procesā esošu pasākumu šāda veida lēmums, kas attiecas uz pasākumu, kurš jau ir pilnībā īstenots, principā nerada autonomas tiesiskas sekas, jo tam nav pietiekami tūlītēju un noteiktu tiesiski saistošu seku attiecībā uz dalībvalsti, kam tas adresēts, un attiecīgā atbalsta saņēmēju vai saņēmējiem. Pirmkārt, šādu pasākumu nav iespējams pārtraukt, jo apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā tas jau ir ticis pilnībā īstenots. Otrkārt, ņemot vērā tā saturu un tvērumu, apstrīdētais lēmums attiecīgajai dalībvalstij nerada pienākumu atgūt piešķirto atbalstu. Turklāt no Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai, 11. panta 2. punkta izriet, ka uz Komisiju attiecas stingri nosacījumi, ja tā vēlas likt dalībvalstij provizoriski atgūt atbalstu.

Šajā ziņā, pat ja valsts tiesa, kurai ir iesniegts šāds pieteikums, varētu likt atgūt attiecīgo atbalstu neatkarīgi no tā, vai attiecīgais pasākums ir īstenošanas procesā datumā, kurā pieņemts lēmums uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, tas nepiešķirtu minētajam lēmumam juridiski saistošas un pietiekami tūlītējas un konkrētas juridiskas sekas. Valsts tiesai ir pienākums noteikt aizsargpasākumus tiesvedībā par iespējamu atbalsta pasākumu tikai tad, ja ir izpildīti nosacījumi, kuri pamato šādus pasākumus, proti, ja pasākuma kvalifikācija par valsts atbalstu nerada šaubas, ja atbalsts tiks vai ir ticis īstenots un ja nav konstatēti ārkārtas apstākļi, kuru dēļ atgūšana būtu neatbilstoša. Šajā ziņā nav absolūta beznosacījumu pienākuma, kas valsts tiesai liek automātiski ievērot Komisijas provizorisko vērtējumu.

Turklāt komerciālā nedrošība un citu komersantu attieksme pret atbalsta pasākuma saņēmēja situāciju nevar tikt uzskatītas par saistošām tiesiskām sekām, jo runa ir tikai par vienkāršām faktiskām, bet ne juridiskām sekām, kuras ar lēmumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru ir paredzēts radīt.

(sal. ar 37., 38., 40., 41., 44.–46. un 51. punktu)