TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2017. gada 9. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Muitas savienība – Kopienas Muitas kodekss – 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts – Muitas vērtības noteikšana – Honorāri vai licences maksas, kas attiecas uz novērtējamajām precēm – Jēdziens – Regula (EEK) Nr. 2454/93 – 160. pants – Novērtējamo preču “pārdošanas nosacījums” – Honorāru vai licences maksu samaksa sabiedrībai, kas ir saistīta gan ar preču pārdevēju, gan pircēju – 158. panta 3. punkts – Korekcijas un sadalīšanas pasākumi
Lieta C‑173/15
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Finanzgericht Diseldorfa (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 1. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 17. aprīlī, tiesvedībā
GE Healthcare GmbH
pret
Hauptzollamt Düsseldorf.
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça], tiesneši M. Bergere [M. Berger], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents), E. Levits un F. Biltšens [F. Biltgen],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– GE Healthcare GmbH vārdā – L. Harings un G. Schwendinger, Rechtsanwälte,
– Hauptzollamt Düsseldorf vārdā – A. Wollschläger, pārstāve,
– Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Albenzio, avvocatto dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – L. Grønfeldt un T. Maxian Rusche, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 28. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 5. panta b) punktu Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulā (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2006. gada 20. novembra Regulu (EK) Nr. 1791/2006 (OV 2006, L 363, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), kā arī 158. panta 3. punktu un 160. pantu Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92 (OV 1993, L 253, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1875/2006 (OV 2006, L 360, 64. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2454/93”).
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp GE Healthcare GmbH un Hauptzollamt Düsseldorf (Diseldorfas Galvenā muitas pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – “muitas pārvalde”) saistībā ar to, ka, nosakot preču, kas ievestas no trešām valstīm ar mērķi laist tās brīvā apgrozībā Eiropas Savienības teritorijā, muitas vērtību, ir tikuši ņemti vērā honorāri un licences maksas.
Atbilstošās tiesību normas
Muitas kodekss
3 Saskaņā ar Muitas kodeksa 29. panta 1. un 2. punktu:
“1. Ievestu preču muitas vērtība līdzinās darījuma vērtībai, tas ir, cenai, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, pārdodot tās izvešanai uz Kopienas muitas teritoriju, kas vajadzības gadījumā ir precizēta saskaņā ar 32. un 33. pantu, ar nosacījumu, ka:
a) nav nekādu ierobežojumu pircējam preces realizēt vai lietot, izņemot tādus:
– ko nosaka vai prasa tiesību akti vai valsts iestādes Kopienā,
– kas ierobežo preču atkalpārdošanas ģeogrāfisko apgabalu,
vai
– kas būtiski neietekmē preču vērtību;
b) pārdošana un cena nav atkarīga no kāda nosacījuma vai apsvēruma, kura dēļ vērtību attiecībā uz novērtējamām precēm nav iespējams noteikt;
c) pārdevējs ne tieši, ne netieši nesaņem nekādu ienākumu daļu no tā, ka pircējs preces atkal pārdod, realizē vai lieto, izņemot gadījumus, kuros saskaņā ar 32. pantu var izdarīt attiecīgus precizējumus,
un
d) pircējs un pārdevējs nav saistīti vai – ja pircējs un pārdevējs ir saistīti – darījuma vērtība ir pieņemama muitas vajadzībām saskaņā ar 2. punktu.
2. a) Nosakot, vai darījuma vērtība ir pieņemama 1. punkta nozīmē, pircēja un pārdevēja savstarpējā saistība pati par sevi nav pietiekams pamats uzskatīt darījuma vērtību par nepieņemamu. Vajadzības gadījumā ir jāpārbauda pārdošanas apstākļi un darījuma vērtība ir jāpieņem, ja savstarpējā saistība nav ietekmējusi cenu. Ja deklarētāja sniegtās informācijas vai cita iemesla dēļ muitas dienestiem ir pamats uzskatīt, ka savstarpējā saistība ir ietekmējusi cenu, tās dara zināmu deklarētājam pamatojumu un nodrošina tam pienācīgas iespējas sniegt paskaidrojumu. Pēc deklarētāja pieprasījuma pamatojumu paziņo rakstveidā.
b) Pārdošanā starp saistītām personām darījuma vērtība ir jāpieņem un preces jānovērtē saskaņā ar 1. punktu, ja deklarētājs uzrāda, ka šāda vērtība cieši līdzinās vienai no šādām tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā pastāvošajām vērtībām:
(i) vērtībai, kas ir tādu pašu vai līdzīgu preču pārdošanas darījumam izvešanai uz Kopienu starp nevienā konkrētā gadījumā nesaistītiem pircējiem un pārdevējiem;
(ii) vienādu vai līdzīgu preču muitas vērtībai, kā noteikts saskaņā ar 30. panta 2. punkta c) apakšpunktu;
(iii) vienādu vai līdzīgu preču muitas vērtībai, kā noteikts saskaņā ar 30. panta 2. punkta d) apakšpunktu.
Piemērojot iepriekš minētās pārbaudes, pienācīga vērība jāpievērš uzrādītajām atšķirībām tirdzniecības raksturā, apjomā, 32. pantā uzskaitītajos elementos un pārdevēja izmaksām pārdošanā, ja pārdevējs un pircējs nav saistīti un gadījumos, kad pārdevējs un pircējs ir saistīti, bet pārdevējam šādas izmaksas pārdošanā neparādās.
c) Pārbaudes, kas minētas b) apakšpunktā, izmanto vienīgi pēc deklarētāja ierosinājuma un vienīgi salīdzināšanas nolūkos. Minētais apakšpunkts neļauj piemērot alternatīvas darījumu vērtības.”
4 Šā kodeksa 30. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Ja muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 29. pantu, tā ir jānosaka, secīgi piemērojot 2. punkta a), b), c) un d) apakšpunktu līdz pirmajam apakšpunktam, pēc kura to var noteikt, ar noteikumu, ka pēc deklarētāja lūguma c) un d) apakšpunktu piemēro otrādā secībā; vienīgi tad, ja šādu vērtību saskaņā ar konkrētu apakšpunktu nevar noteikt, var piemērot nākamo apakšpunktu šajā pantā noteiktajā secībā.
2. Muitas vērtība, ko nosaka saskaņā ar šo pantu, ir:
a) darījuma vērtība vienādām precēm, kas pārdotas izvešanai uz Kopienu un izvestas tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā, kad novērtējamās preces;
b) darījuma vērtība līdzīgām precēm, kas pārdotas izvešanai uz Kopienu un izvestas tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā, kad novērtējamās preces;
c) vērtība, kas balstās uz vienas vienības cenu, par kādu vienādas vai līdzīgas ievestās preces tiek pārdotas Kopienā vislielākajā kopapjomā personām, kas nav saistītas ar pārdevēju;
d) izskaitļotā vērtība, ko veido šādu lielumu summa:
– ievesto preču ražošanā izmantoto materiālu un izgatavošanas vai citu pārstrādes darbību cena vai vērtība,
– peļņas un vispārīgo izdevumu summa, kas vienāda ar summu, kas parasti parādās, pārdodot tāda paša veida vai tipa preces kā novērtējamās, kuras izvešanai uz Kopienu izgatavo izvedējas valsts ražotāji,
– 32. panta 1. punkta e) apakšpunktā minēto priekšmetu cena vai vērtība.”
5 Minētā kodeksa 31. pantā ir noteikts:
“1. Ja ievestu preču muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 29. vai 30. pantu, to nosaka, pamatojoties uz Kopienā pieejamiem datiem, izmantojot pieņemamus līdzekļus, kas atbilst principiem un vispārīgiem noteikumiem, kas ietverti:
– Nolīgumā par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VII panta piemērošanu,
– 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VII pantā,
un
– šās nodaļas noteikumos.
2. Par pamatu muitas vērtības noteikšanai saskaņā ar 1. punktu nevar būt:
a) Kopienā ražotu preču pārdošanas cena Kopienā;
b) sistēma, kas paredz muitas vajadzībām pieņemt augstāko no divām alternatīvām vērtībām;
c) preču cena izvešanas valsts vietējā tirgū;
d) ražošanas izmaksas, izņemot izskaitļotās vērtības, kas noteiktas vienādu vai līdzīgu preču gadījumā saskaņā ar 30. panta 2. punkta d) apakšpunktu;
e) preču cenas izvešanai uz valsti, kas neietilpst Kopienas muitas teritorijā;
f) viszemākās muitas vērtības
vai
g) brīvi noteiktas vai fiktīvas vērtības.”
6 Atbilstoši šī paša kodeksa 32. pantam:
“1. “Nosakot muitas vērtību saskaņā ar 29. pantu, cenai, kas faktiski samaksāta vai maksājama par ievestajām precēm, ir jāpieskaita:
[..]
c) honorāri un licences maksas, kas attiecas uz novērtējamajām precēm un ir tieši vai netieši jāmaksā pircējam kā novērtējamo preču pārdošanas nosacījums, ciktāl šādi honorāri un maksas nav iekļautas cenā, kas faktiski samaksāta vai maksājama;
[..]
2. Pieskaitījumi pie cenas, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama saskaņā ar šo pantu, ir jānosaka, pamatojoties vienīgi uz objektīviem un skaitļos izsakāmiem datiem.
3. Nosakot muitas vērtību, pie cenas, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama, drīkst pieskaitīt tikai šajā pantā noteiktos pieskaitījumus.
[..]
5. Neatkarīgi no 1. punkta c) apakšpunkta:
a) nosakot muitas vērtību, izmaksas par tiesībām pavairot ievestās preces Kopienā nav jāpieskaita cenai, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par ievestajām precēm,
un
b) pircēja izdarītie maksājumi par tiesībām ievestās preces izplatīt vai atkal pārdot nav jāpieskaita cenai, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par ievestajām precēm, ja šādi maksājumi nav iekļauti preču pārdošanas nosacījumos, tās izvedot uz Kopienu.”
7 Saskaņā ar Muitas kodeksa 249. pantu:
“[Muitas kodeksa] komiteja var izskatīt jebkuru jautājumu, kas saistīts ar muitas noteikumiem, kuru izvirza tās priekšsēdētājs vai nu pēc savas ierosmes, vai pēc kādas dalībvalsts pārstāvja lūguma.”
Regula Nr. 2454/93
8 Regulas Nr. 2454/93 143. panta 1. punktā ir paredzēts:
“[Muitas kodeksa] 3. nodaļas II sadaļā [II sadaļas 3. nodaļā], kā arī šajā sadaļā personas uzskata par saistītām tikai tad, ja:
[..]
f) abas personas tieši vai netieši kontrolē kāda trešā persona;
[..].”
9 Atbilstoši šīs regulas 145. panta 2. un 3. punktam:
“2. Par precēm faktiski samaksātās vai maksājamās cenas grozījumu, ko par labu pircējam izdara pārdevējs pēc preču laišanas brīvā apgrozībā, var ņemt vērā muitas vērtības noteikšanai saskaņā ar [Muitas kodeksa] 29. pantu, ja, lai pārliecinātu muitas dienestus, pierāda, ka:
a) precēm bija trūkumi brīdī, kas minēts [Muitas kodeksa] 67. pantā;
b) pārdevējs grozījumu izdarīja, izpildot līgumisku galvojuma pienākumu, ko paredz pirkuma līgums, kas noslēgts pirms preču laišanas brīvā apgrozībā;
c) fakts, ka precēm ir trūkumi, vēl nav ņemts vērā attiecīgajā pirkuma līgumā.
3. Par precēm faktiski samaksāto vai maksājamo cenu, kas grozīta saskaņā ar 2. punktu, var ņemt vērā vienīgi tad, ja grozījumu izdarīja 12 mēnešu laikā pēc tam, kad tika pieņemta deklarācija par preču laišanu brīvā apgrozībā.”
10 Minētās regulas 156.a panta 1. punktā ir paredzēts:
“Muitas dienesti drīkst pēc attiecīgās personas lūguma atļaut, ka:
– atkāpjoties no [Muitas kodeksa] 32. panta 2. punkta, konkrēti elementi, kas ir pievienojami faktiski samaksātajai vai maksājamai cenai, – lai gan tie nav nosakāmi muitas parāda rašanās brīdī,
– atkāpjoties no [Muitas kodeksa] 33. panta, konkrēti elementi, kas nav ietverami muitas vērtībā, ja ar šiem elementiem saistītās summas nav tikušas uzrādītas atsevišķi no muitas parāda rašanās brīdī samaksātās vai maksājamās summas,
tiek noteikti, pamatojoties uz pienācīgiem un īpašiem kritērijiem.
Šajā gadījumā deklarētā muitas vērtība netiek uzskatīta par pagaidu vērtību 254. panta otrā ievilkuma izpratnē.”
11 Saskaņā ar šīs pašas regulas 157. pantu:
“1. Piemērojot [Muitas kodeksa] 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ar honorāriem un licences maksu cita starpā saprot maksājumu par tādu tiesību izmantošanu, kas saistītas ar:
– ievestu preču ražošanu (jo īpaši ar patentiem, dizainparaugiem, modeļiem un ražošanas tehnoloģiskajām zināšanām)
vai
– ievestu preču pārdošanu izvešanai (jo īpaši ar preču zīmēm, modeļiem),
vai
– ievestu preču izmantošanu vai atkalpārdošanu (jo īpaši ar autortiesībām, ievestās precēs nenodalāmi iekļautiem ražošanas procesiem).
2. Neskarot [Muitas kodeksa] 32. panta 5. punktu, ja ievestu preču muitas vērtību nosaka saskaņā ar [Muitas kodeksa] 29. pantu, tad honorārus vai licences maksu faktiski maksātai vai maksājamai cenai pieskaita vienīgi tad, ja šis maksājums
– ir saistīts ar vērtējamām precēm,
un
– ir paredzēts attiecīgo preču pārdošanas nosacījumos.”
12 Regulas Nr. 2454/93 158. panta 3. punktā ir noteikts:
“Ja honorāri vai licences maksas attiecas daļēji uz ievestām precēm un daļēji uz citām sastāvdaļām vai elementiem, ko precēm pievieno pēc to ievešanas, vai arī uz darbībām vai pakalpojumiem, ko izdara pēc ievešanas, tad pienācīgu sadalīšanu veic vienīgi, pamatojoties uz objektīviem un izmērāmiem datiem saskaņā ar 23. pielikumā doto [Muitas kodeksa] 32. panta 2. punkta skaidrojošo piezīmi.”
13 Šīs regulas 160. pantā ir paredzēts:
“Kad pircējs maksā honorārus vai licences maksas trešai personai, tad 157. panta 2. punkta nosacījumus neuzskata par izpildītiem, ja vien pircējs vai ar to saistīta persona nelūdz pircējam tādu maksājumu izdarīt.”
14 Saskaņā ar minētās regulas 161. pantu:
“Ja metode, pēc kuras aprēķina honorāra vai licences maksas summu, ir saistīta ar ievesto preču cenu, tad gadījumos, kad nav pretēju pierādījumu, var uzskatīt, ka tāda honorāra vai licences maksas maksājums ir saistīts ar vērtējamām precēm.
Taču, ja honorāra vai licences maksas summu aprēķina neatkarīgi no ievesto preču cenas, tad honorāra vai licences maksas maksājums tomēr var būt saistīts ar vērtējamām precēm.”
15 Šīs pašas regulas 254. pantā ir noteikts:
“Ja deklarētājs to pieprasa, muitas dienesti var pieņemt deklarācijas par laišanu brīvā apgrozībā, kurās nav iekļauti visi 37. pielikumā minētie dati.
Tomēr minētās deklarācijas iekļauj vismaz tos 30.A pielikumā noteiktos datus, kam jābūt noteiktiem nepilnīgā deklarācijā.”
16 Regulas Nr. 2454/93 256. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Termiņš, ko muitas dienesti atvēl deklarētājam, lai tas varētu iesniegt ziņas vai uzrādīt dokumentus pēc deklarācijas pieņemšanas, nedrīkst pārsniegt vienu mēnesi pēc tādas pieņemšanas.
[..]
Ja trūkstošās ziņas vai dokumenti attiecas uz muitas vērtību, tad muitas dienesti gadījumos, kad tas absolūti nepieciešams, var noteikt ilgāku termiņu vai pagarināt iepriekš noteiktu termiņu. Kopējo atvēlēto termiņu nosaka, ņemot vērā jau atvēlētos spēkā esošos termiņus.”
17 Šīs regulas 257. panta 3. punkts ir formulēts šādi:
“Ja atbilstīgi 254. pantam deklarācijā minēta provizoriska vērtība, tad muitas dienesti:
– tūlīt iegrāmato nodokļu summu, ko nosaka, pamatojoties uz minēto provizorisko vērtību,
– attiecīgā gadījumā prasa iemaksāt nodrošinājumu, kas spētu segt starpību starp minēto provizorisko vērtību un summu, ko par precēm varētu nākties reāli maksāt.”
18 Minētās regulas 259. panta pirmā daļa ir formulēta šādi:
“Saskaņā ar 254.–257. pantā izklāstītiem nosacījumiem pieņemtu nepilnīgu deklarāciju var vai nu papildināt deklarētājs, vai, par to vienojoties ar muitas dienestiem, aizstāt ar citu deklarāciju, kas atbilst [Muitas kodeksa] 62. panta nosacījumiem.”
19 Skaidrojošā piezīme par muitas vērtību, kas attiecas uz Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kas ir ietverta Regulas Nr. 2452/93 23. pielikumā, ir formulēta šādi:
“Regulas 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā norādītajā honorārā un maksā par licenci var iekļaut arī maksājumus par patentiem, preču zīmēm un autortiesībām.”
20 Skaidrojošajā piezīmē par muitas vērtību, kas attiecas uz Muitas kodeksa 32. panta 2. punktu un ir ietverta šajā pašā pielikumā, ir noteikts:
“Ja attiecībā uz papildinājumiem, kas jāizdara saskaņā ar 32. panta noteikumiem, nav objektīvu un izskaitļojamu datu, darījuma vērtību nevar noteikt saskaņā ar 29. panta noteikumiem. Piemēram, atlīdzību maksā, pamatojoties uz pārdošanas cenu, kāda ievešanas valstī ir litram konkrētā produkta, kurš ievests kilogramos un pēc ievešanas pārveidots par šķīdumu. Ja atlīdzība pamatojas daļēji uz ievestajām precēm un daļēji uz citiem faktoriem, kas nav saistīti ar ievestajām precēm (piemēram, ja ievestās preces ir sajauktas ar vietējām sastāvdaļām un vairs nav atsevišķi identificējamas vai arī atlīdzību nevar atšķirt no pircēja un pārdevēja īpašu savstarpēju maksājumu kārtošanas), nebūtu lietderīgi censties papildināt minēto atlīdzību. Ja šās atlīdzības summa pamatojas tikai uz ievestajām precēm un ir viegli izskaitļojama, faktiski samaksāto vai maksājamo cenu tomēr var paaugstināt.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
21 Divi uzņēmumi, GE Medical Systems Deutschland GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “GE Allemagne”) un Monogram Licensing International Inc. (turpmāk tekstā – “M”), kuri abi pieder General Electrics grupai (turpmāk tekstā – “GE grupa”), noslēdza tipveida licences līgumu.
22 Saskaņā ar šī līguma II A pantu M piešķīra GE Allemagne neekskluzīvu maksas licenci, kas tai ļāva, nodrošinot stingru atbilstību pušu noteiktajam kvalitātes standartam, izmantot GE grupas preču zīmi (turpmāk tekstā – “GE preču zīme”) attiecībā uz GE Allemagne ražotajiem, pārdotajiem vai piegādātajiem produktiem un sniegtajiem pakalpojumiem. Tāpat M piešķīra GE Allemagne no licences maksas atbrīvotu neekskluzīvu licenci, kas ļāva tai pēc saviem ieskatiem izmantot GE preču zīmi preču tālākpārdošanai citiem GE grupas meitasuzņēmumiem, izmantot preces izmēģinājuma pārbaudēs vai paraugos demonstrāciju vajadzībām vai arī norakstīt tās kā brāķētas. GE Allemagne arī tika atļauts izmantot šo preču zīmi attiecībā uz precēm, kas ir atbrīvotas no licences maksas, tās komercattiecībās ar kādu citu sabiedrību, kura arī pieder GE grupai un kurai arī bija atļauts izmantot GE preču zīmi ar tādiem pašiem nosacījumiem kā starp M un GE Allemagne noslēgtajā licences līgumā ietvertie nosacījumi.
23 Lai nodrošinātu, ka saistībā ar GE Allemagne ražotajiem, pārdotajiem vai piegādātajiem produktiem un sniegtajiem pakalpojumiem tiek nodrošināta stingra atbilstība pušu noteiktajam kvalitātes standartam, M bija plašas uzraudzības tiesības, un šī standarta pārkāpuma gadījumā tam bija tiesības piemērot īsu līguma uzteikuma termiņu. Licences maksas samaksas termiņš atbilstoši licences līguma II A pantam bija katra kalendārā gada 31. decembris. Minētās licences maksas apmērs bija 0,95 % no GE Allemagne gada ieņēmumiem par GE preču zīmes izmantošanu un 0,05 % no GE Allemagne gada ieņēmumiem par GE grupas komercnosaukuma izmantošanu.
24 Muitas pārbaudē par laikposmu no 2007. gada 1. oktobra līdz 2009. gada 31. decembrim muitas pārvalde 2010. gada 8. septembra ziņojumā tostarp konstatēja, ka GE Allemagne no GE grupas sabiedrībām bija saņēmusi trešo valstu preces, par kurām tā šīs iestādes skatījumā šo preču muitas vērtības deklarācijā nepamatoti nebija norādījusi licences maksu. Līdz ar to muitas pārvalde 2010. gada 30. septembrī izdeva paziņojumu par nodokli, ar kuru tā iekasēja ievedmuitas nodokli EUR 14 985,09 apmērā.
25 Pēc šī nodokļa samaksas GE Allemagne 2011. gada 21. jūlijā, pamatojoties uz Muitas kodeksa 236. pantu, lūdza veikt šī nodokļa atmaksu, jo, tāsprāt, atbilstoši licences līgumam maksājamie honorāri nebija jāpieskaita attiecīgo preču muitas vērtībai saskaņā ar Muitas kodeksa 32. pantu.
26 Ar 2015. gada 9. marta lēmumu muitas pārvalde noraidīja GE Allemagne iesniegto atmaksas lūgumu, norādot, ka izmantotās muitas vērtības esot pareizas.
27 Starplaikā, 2011. gada 31. augustā, GE Healthcare kļuva par GE Allemagne vienīgo tiesību pārņēmēju.
28 2015. gada 11. martā GE Healthcare vērsās iesniedzējtiesā ar prasību par muitas pārvaldes 2015. gada 9. marta lēmumu. Minētajai tiesai, piemērojot Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu tās izskatāmajā lietā, ir šaubas par šīs tiesību normas precīzo piemērojamību.
29 Šādos apstākļos Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai honorāri un licences maksa [Muitas kodeksa] 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē var tikt iekļauti muitas vērtībā, ja nedz līguma noslēgšanas, nedz muitas parāda rašanās brīdī, kas šajā strīdā izriet no Muitas kodeksa 201. panta 2. punkta kopsakarā ar 214. panta 1. punktu, nav iespējams paredzēt honorāru vai licences maksas parāda rašanos?
2) Ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, – vai honorāri un licences maksa par preču zīmi Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē attiecas uz importētajām precēm, ja šie honorāri un licences maksa tiek maksāti arī par pakalpojumiem un kopīgās sabiedrību grupas nosaukuma būtiskākās daļas izmantošanu?
3) Ja uz otro jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, – vai honorāri un licences maksa par preču zīmi Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē var būt importēto preču pārdošanas nosacījums, tās izvedot uz Kopienu, Muitas kodeksa 32. panta 5. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja tās samaksu ir pieprasījis ar pārdevēju un pircēju saistīts uzņēmums un tā ir veikta?
4) Ja uz trešo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde un tāda licences maksa kā šajā gadījumā daļēji attiecas uz importētajām precēm un daļēji – uz pakalpojumiem pēc importēšanas, – vai pienācīga sadalīšana, pamatojoties vienīgi uz objektīviem un izmērāmiem datiem, atbilstoši, pirmkārt, 158. panta 3. punktam [Regulā Nr. 2454/93] un, otrkārt, Regulas Nr. 2454/93 23. pielikumā minētajai Muitas kodeksa 32. panta 2. punkta skaidrojošajai piezīmei nozīmē, ka var tikt koriģēta tikai muitas vērtība Muitas kodeksa 29. panta izpratnē vai arī, ja muitas vērtība nevar tikt noteikta atbilstoši Muitas kodeksa 29. pantam, ir iespējama, nosakot muitas vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 31. pantam, Regulas Nr. 2454/93 158. panta 3. punktā paredzētā sadalīšana, ja vien šīs izmaksas citādi netiktu ņemtas vērā?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ievada piezīmes
30 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar muitas novērtējumu saistītais Savienības regulējums ir vērsts uz to, lai izveidotu taisnīgu, vienotu un neitrālu sistēmu, kas izslēdz patvaļīgu vai fiktīvu muitas vērtību izmantošanu. Tādējādi muitas vērtībai ir jāatspoguļo importētās preces reālā ekonomiskā vērtība, un līdz ar to tajā ir jāņem vērā visi šīs preces elementi, kam ir ekonomiskā vērtība (šajā ziņā skat. spriedumus, 2006. gada 16. novembris, Compaq Computer International Corporation, C‑306/04, EU:C:2006:716, 30. punkts, kā arī 2016. gada 16. jūnijs, EURO 2004. Hungary, C‑291/15, EU:C:2016:455, 23. un 26. punkts).
31 It īpaši importēto preču muitas vērtību saskaņā ar Muitas kodeksa 29. pantu veido darījuma vērtība, proti, cena, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, kad tās tiek pārdotas eksportēšanai uz Savienības muitas teritoriju, vajadzības gadījumā tajā gan izdarot korekcijas, kas veicamas saskaņā ar šā kodeksa 32. pantu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 12. decembris, Christodoulou u.c., C‑116/12, EU:C:2013:825, 38., 44. un 50. punkts, kā arī 2016. gada 21. janvāris, Stretinskis, C‑430/14, EU:C:2016:43, 15. punkts).
32 Muitas kodeksa 32. pantā ir noteikti elementi, kas ir jāpieskaita cenai, kura ir faktiski samaksāta vai maksājama par ievestajām precēm, lai noteiktu muitas vērtību. Tādējādi saskaņā ar šīs tiesību normas 1. punkta c) apakšpunktu cenai, kas faktiski samaksāta vai maksājama par ievestajām precēm, ir jāpieskaita honorāri un licences maksas, kas attiecas uz novērtējamajām precēm, un ir tieši vai netieši jāmaksā pircējam kā novērtējamo preču pārdošanas nosacījums, ciktāl šādi honorāri un maksas nav iekļauti cenā, kas faktiski samaksāta vai maksājama;
33 Saskaņā ar Regulas Nr. 2454/93 157. panta 1. punktu, konkrēti, piemērojot Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ar “honorāriem un licences maksu” ir jāsaprot maksājums par tādu tiesību izmantošanu, kas attiecas uz ievestu preču pārdošanu izvešanai (jo īpaši ar preču zīmēm, modeļiem), vai ievestu preču izmantošanu vai atkalpārdošanu (jo īpaši ar autortiesībām, ievestās precēs nenodalāmi iekļautiem ražošanas procesiem).
34 Regulas Nr. 2454/93 157. panta 2. punktā savukārt ir precizēts, ka honorāri vai licences maksa faktiski samaksātajai vai maksājamai cenai ir jāpieskaita tad, ja šis maksājums ir, pirmkārt, saistīts ar novērtējamajām precēm un, otrkārt, ir paredzēts attiecīgo preču pārdošanas nosacījumos.
35 Līdz ar to Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā korekcija ir piemērojama, ja ir izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi, pirmkārt, ja honorāri vai licences maksa nav bijuši iekļauti faktiski samaksātajā vai maksājamajā cenā, otrkārt, ja tie ir saistīti ar novērtējamajām precēm, un, treškārt, ja pircējam ir jāsamaksā šie honorāri vai licences maksa kā novērtējamo preču pārdošanas nosacījums.
36 Šajā gadījumā saistībā ar pirmo nosacījumu saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu ir vispārzināms, ka GE Healthcare atbilstoši pamatlietā aplūkotā licences līguma nosacījumiem nebija iekļāvis ar GE preču zīmes izmantošanu saistītos honorārus un licences maksas novērtējamo preču muitas vērtībā.
Par pirmo un otro jautājumu
37 Ar savu pirmo un otro jautājumu, kuri, ciktāl tie ir saistīti ar otro šī sprieduma 35. punktā uzskaitīto nosacījumu, ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka honorāri un licences maksa ir “saistīti ar novērtējamo preci”, ja, pirmkārt, līguma noslēgšanas vai muitas parāda rašanās brīdī nav iespējams noteikt šī honorāra vai licences maksas summu un, otrkārt, ja minētie honorāri vai licences maksa ir tikai daļēji saistīti ar novērtējamajām precēm.
38 Lai varētu atbildēt uz šo jautājumu, vispirms ir jāizvērtē, vai honorāri un licences maksas saskaņā ar Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir “saistīti ar novērtējamajām precēm” pat tad, ja līguma noslēgšanas vai muitas parāda rašanās brīdī nav iespējams noteikt šo honorāru vai licences maksas summu.
39 Šajā ziņā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkotajā licences līgumā GE Allemagne bija paredzēts pienākums samaksāt honorārus un licences maksu saistībā ar GE preču zīmes izmantošanu attiecībā uz tās ievestajām precēm, izņemot atsevišķas preces, kuras bija iespējams izmantot ar šo preču zīmi bez honorāra samaksas, kā, piemēram, citiem meitasuzņēmumiem GE grupas ietvaros pārdotās preces, izmēģinājuma pārbaudēs, paraugos izmantotās preces un norakstīšanai kā brāķētas paredzētās preces.
40 Šādos apstākļos, kā savu secinājumu 29. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, honorāri un licences maksa faktiski ir saistīti ar novērtējamajām precēm, lai arī to konkrētā summa nebija noteikta minētā līguma noslēgšanas brīdī vai vēlāk – muitas deklarācijas pieņemšanas vai muitas parāda rašanās brīdī.
41 Saistībā it īpaši ar to, vai konkrētajai maksājamajai honorāru vai licences maksas summai ir jābūt noteiktai muitas parāda rašanās brīdī, Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā nekāda tamlīdzīga prasība nav paredzēta.
42 Savukārt Regulas Nr. 2454/93 156.a panta 1. punktā ir paredzēts, ka muitas dienesti – pēc attiecīgās personas lūguma un atkāpjoties no Muitas kodeksa 32. panta 2. punkta – var atļaut, ka konkrēti elementi, kas ir pievienojami faktiski samaksātajai vai maksājamajai cenai, – lai gan tie nav nosakāmi muitas parāda rašanās brīdī –, tiek noteikti, pamatojoties uz pienācīgiem un īpašiem kritērijiem.
43 Tāpat minētās regulas 254. pantā deklarētājam ir paredzēta iespēja, saņemot muitas iestāžu apstiprinājumu, iesniegt nepilnīgu deklarāciju par laišanu brīvā apgrozībā, kurā atbilstoši šīs regulas 257. panta 3. punktam var būt sniegta pagaidu norāde par ievedamo preču muitas vērtību, ciktāl šī deklarācija saskaņā ar minētās regulas 256., 257. un 259. pantu var tikt aizpildīta vēlāk.
44 Turklāt komentāru Nr. 3 (nodaļa attiecībā uz muitas vērtību) saistībā ar honorāru un licences maksas ietekmi uz muitas vērtību, kurus izstrādājusi Muitas kodeksa 247.a pantā minētā Muitas kodeksa komiteja (turpmāk tekstā – “Muitas kodeksa komiteja”), 14. punkts ir formulēts šādi:
“Honorāri un licences maksa parasti tiek aprēķināti pēc novērtējamo preču importēšanas. Šādā gadījumā pastāv alternatīva iespēja vai nu atlikt muitas vērtības galīgo noteikšanu atbilstoši [Muitas] kodeksa piemērošanas noteikumu 257. panta 3. punktam, vai arī noteikt vispārīgu korekciju, ņemot vērā pārstāvētajā periodā izdarītos konstatējumus, kas tiek periodiski aktualizēti. Šis jautājums ir jārisina ar vienošanās starp importētājiem un muitas iestādēm palīdzību.”
45 Muitas kodeksa komitejas secinājumi, lai arī tie nav juridiski saistoši, tomēr ir būtisks līdzeklis vienotas dalībvalstu muitas iestāžu veiktās Muitas kodeksa piemērošanas nodrošināšanai un kā tādi var tikt uzskatīti par derīgu minētā kodeksa interpretācijas līdzekli (spriedums, 2014. gada 6. februāris, Humeau Beaupréau, C‑2/13, EU:C:2014:48, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Līdz ar to Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav noteikts, ka, lai varētu tikt uzskatīts, ka šie honorāri vai licences maksa ir saistīti ar novērtējamajām precēm, honorāru vai licences maksas apmērs būtu jānosaka licences līguma noslēgšanas vai muitas parāda rašanās brīdī.
47 Otrkārt, ir jāizvērtē, vai honorāri un licences maksas var tikt uzskatīti par tādiem, kas ir saistīti ar novērtējamajām precēm, lai arī tie ir ar tām saistīti tikai daļēji. Proti, šajā gadījumā honorāri vai licences maksas tika samaksātas arī saistībā ar pakalpojumiem, kas bija sniegti pēc pamatlietā aplūkojamo preču ievešanas, kā arī par grupas, kurai pieder deklarētājs, komercapzīmējuma izmantošanu.
48 Šajā ziņā Regulas Nr. 2454/93 161. panta otrajā daļā ir noteikts, ka, ja honorāra vai licences maksas summu aprēķina neatkarīgi no ievesto preču cenas, tad šī honorāra vai licences maksas maksājums tomēr var būt saistīts ar novērtējamajām precēm.
49 No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šajā gadījumā honorāru vai licences maksas apmērs ir atkarīgs no tā apgrozījuma procentuālā īpatsvara, kas bija radies atbilstoši licences līgumam ievesto preču pārdošanas trešām personām laikā. No tā izriet, ka šo honorāru vai maksu samaksa “ir saistīta” ar novērtējamajām precēm minētā 161. panta otrās daļas izpratnē.
50 Šo konstatējumu nevar atspēkot ar to, ka atbilstoši šim pašam nolēmumam honorāri un licences maksas ir saistīti arī ar pakalpojumiem, kas ir sniegti pēc tam, kad GE Allemagne bija ievedusi minētās preces, kā arī ar to, ka šī sabiedrība bija izmantojusi GE grupas apzīmējumu.
51 Regulas Nr. 2454/93 158. panta 3. punktā ir noteikts, ka, ja honorāri vai licences maksas attiecas daļēji uz ievestām precēm un daļēji uz citām sastāvdaļām vai elementiem, kas precēm pievienoti pēc to ievešanas, vai arī uz darbībām vai pakalpojumiem, kas izdarīti pēc ievešanas, tad pienācīgu sadalīšanu veic, vienīgi pamatojoties uz objektīviem un izmērāmiem datiem saskaņā ar Regulas Nr. 2454/93 23. pielikumā ietverto Muitas kodeksa 32. panta 2. punkta skaidrojošo piezīmi.
52 Līdz ar to Regulas Nr. 2454/93 158. panta 3. punktā ir tieši paredzēts, ka honorāri vai licences maksas var tikt uzskatīti par tādiem, kas ir saistīti daļēji ar novērtējamajām precēm un daļēji ar pakalpojumiem, kas ir sniegti pēc ievešanas, kā rezultātā var tikt piemērota Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā korekcija, lai arī šie honorāri vai licences maksas ar ievestajām precēm ir saistīti tikai daļēji, un šī korekcija šādā gadījumā ir jāveic, pamatojoties uz objektīviem un izmērāmiem datiem, kas ļauj noteikt ar šīm precēm saistīto honorāru vai licences maksu apmēru.
53 Tādējādi saskaņā ar Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu honorāri vai licences maksas var būt “saistīti ar novērtējamajām precēm” šīs tiesību normas izpratnē, pat ja šie honorāri vai licences maksas ir tikai daļēji saistīti ar minētajām precēm.
54 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, tajā nav prasīts, lai honorāru vai licences maksu apmērs, lai varētu tikt uzskatīts, ka šie honorāri vai licences maksas ir saistīti ar novērtējamajām precēm, būtu noteikts licences līguma noslēgšanas vai muitas parāda rašanās brīdī, un, otrkārt, ka tajā ir pieļauts, ka minētie honorāri vai licences maksas ir “saistīti ar novērtējamajām precēm” pat tad, ja šie honorāri vai licences maksas ir tikai daļēji saistīti ar minētajām precēm.
Par trešo jautājumu
55 Ar savu trešo jautājumu, kurš ir saistīts ar trešo šī sprieduma 35. punktā uzskaitīto nosacījumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts un Regulas Nr. 2454/93 160. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka honorāri vai licences maksas ir uzskatāmi par novērtējamo preču “pārdošanas nosacījumu”, ja vienas un tās pašas sabiedrību grupas ietvaros šo honorāru vai licences maksu samaksu ir pieprasījis uzņēmums, kurš ir saistīts gan ar pārdevēju, gan ar pircēju, un šī samaksa ir veikta šim pašam uzņēmumam.
56 Ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 2454/93 157. panta 2. punktā, kurā ir precizēti Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas nosacījumi, ir paredzēts, ka honorāri vai licences maksas faktiski samaksātai vai maksājamai cenai ir jāpieskaita tad, ja šis maksājums, pirmkārt, ir saistīts ar novērtējamajām precēm un, otrkārt, ir attiecīgo preču pārdošanas nosacījums.
57 Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 2454/93 157. panta 2. punktā tomēr nav precizēts, kas ir jāsaprot ar novērtējamo preču “pārdošanas nosacījumu”.
58 Šajā ziņā Muitas kodeksa komitejas 3. komentāra (nodaļa attiecībā uz muitas vērtību) par honorāru un licences maksu ietekmi uz muitas vērtību 12. punktā ir norādīts, ka “jautājums ir par to, vai pārdevējs var pārdot preces, nemaksājot honorārus vai licences maksu. Šis nosacījums var būt tiešs vai netiešs. Lielākajā daļā gadījumu licences līgumā ir precizēts, vai ievesto preču pārdošana ir pakārtota honorāra vai licences maksas samaksai. Tomēr šādai noteikšanai nav izšķirošas nozīmes”.
59 Kā izriet no šī sprieduma 45. punkta, šajā komentārā sniegtās norādes ir jāņem vērā.
60 Šādos apstākļos, kā savu secinājumu 51. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ir jāuzskata, ka honorāra vai licences maksas samaksa ir uzskatāma par novērtējamo preču “pārdošanas nosacījumu”, ja līgumiskajās attiecībās starp pārdevēju vai personu, ar kuru tas ir saistīts, un pircēju honorāra vai licences maksas samaksai ir tāda nozīme no pārdevēja viedokļa, ka, nepastāvot šai samaksai, pārdevējs neveiktu attiecīgo pārdošanu, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
61 Saistībā ar pamatlietu no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka ar pārdotajām precēm saistīto honorāru vai licences maksu saņēmējs bija licences izsniedzējs, proti, M, kas bija saistīts gan ar pārdevēju, gan ar pircēju. Minētais saņēmējs tādējādi šajā gadījumā bija tā pati sabiedrība, kas bija prasījusi šo preču pircējam samaksāt ar tām saistītos honorārus vai licences maksas, ciktāl šīs trīs sabiedrības ietilpa vienā un tajā pašā grupā, GE grupā, un tās tieši vai netieši kontrolēja šīs grupas mātesuzņēmums.
62 Šajā ziņā Regulas Nr. 2454/93 160. pantā ir paredzēts, ka, kad pircējs maksā honorārus vai licences maksas trešai personai, tad minētās regulas 157. panta 2. punkta nosacījumus neuzskata par izpildītiem, ja vien pircējs vai ar to saistīta persona nelūdz pircējam tādu maksājumu izdarīt.
63 Tādēļ iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 2454/93 160. pantā paredzētais nosacījums ir izpildīts situācijā, kad “trešā persona”, kurai ir jāsamaksā honorārs vai licences maksa, un ar pārdevēju “saistītā persona” ir viena un tā pati persona.
64 Šajā ziņā GE Healthcare norāda, ka Regulas Nr. 2454/93 160. panta vācu valodas redakcijā ir paredzēts, ka persona, kura ir pieprasījusi samaksāt honorāru vai licences maksu, un trešā persona, kurai šis honorārs vai licences maksa ir jāsamaksā, nevar būt viena un tā pati persona.
65 Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka kādā no valodu redakcijām izmantotais kādas Savienības tiesību normas formulējums nevar būt vienīgais šīs normas interpretācijas pamats vai tam šajā ziņā būtu piešķirama prioritāra nozīme salīdzinājumā ar citu valodu redakcijām. Šāda nostāja faktiski nebūtu saderīga ar prasību par Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu. Gadījumā, ja Savienības tiesību teksts dažādu valodu redakcijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst (spriedums, 2011. gada 15. novembris, Kurcums Metal, C‑558/11, EU:C:2012:721, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
66 Kā savu secinājumu 63. punktā ir precizējis ģenerāladvokāts, nevienā no pārējām Regulas Nr. 2454/93 160. panta valodu redakcijām nav ietverta vēl viena norāde uz “trešo personu”, kurai ir jāveic honorāru vai licences maksas maksājums.
67 Turklāt, kā savu secinājumu 65. punktā arī ir norādījis ģenerāladvokāts, tas, ka ar pārdevēju saistīta persona netiek kvalificēta kā “trešā persona” Regulas Nr. 2454/93 160. panta izpratnē, nenozīmē, ka honorāru vai licences maksas samaksa nav novērtējamo preču “pārdošanas nosacījums” Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
68 Turpretī ir jāpārbauda, vai ar pārdevēju saistītā persona īsteno kontroli pār pārdevēju vai pircēju, kas ļauj tai nodrošināt, ka to precu ievešana, ar kurām ir saistītas tā licences tiesības, ir pakārtota tam, ka tai tiek samaksāts ar šīm precēm saistītais honorārs vai licences maksa.
69 Šāda pārbaude saistībā ar pamatlietu ir jāveic iesniedzējtiesai.
70 Tāpat Muitas kodeksa komitejas izstrādātā 3. komentāra (nodaļa attiecībā uz muitas vērtību) par honorāru un licences maksu ietekmi uz muitas vērtību 13. punktā ir paredzēts, ka, “ja preces tiek pirktas no vienas personas un honorāri vai licences maksas tiek samaksāti citai personai, to samaksu tomēr var uzskatīt par preču pārdošanas nosacījumu [..]. Var tikt uzskatīts, ka preču pārdevējs vai ar to saistīta persona prasa, lai pircējs veic šo samaksu, ja daudznacionālā grupā preces tiek pirktas no grupas uzņēmuma, bet maksai ir jātiek samaksātai citam tās pašas grupas uzņēmumam. Tāpat tas ir arī tad, ja pārdevējs ir honorāru saņēmēja licences saņēmējs un šis pēdējais minētais kontrolē pārdošanas nosacījumus”.
71 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts un Regulas Nr. 2454/93 160. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka honorāri vai licences maksas ir uzskatāmi par novērtējamo preču “pārdošanas nosacījumu”, ja vienas un tās pašas sabiedrību grupas ietvaros šo honorāru vai licences maksu samaksu ir pieprasījis uzņēmums, kurš ir saistīts gan ar pārdevēju, gan ar pircēju, un šī samaksa ir veikta šim pašam uzņēmumam.
Par ceturto jautājumu
72 Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts un Regulas Nr. 2454/93 158. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka korekcijas un sadalīšanas pasākumi, kas attiecīgi paredzēti šajās tiesību normās, var tikt veikti, ja attiecīgo preču muitas vērtība ir tikusi noteikta, piemērojot nevis Muitas kodeksa 29. pantu, bet gan šī kodeksa 31. pantā paredzēto pakārtoto metodi.
73 No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka saistībā ar vairākiem taksācijas gadiem pirms 2009. gada Diseldorfas Galvenā muitas pārvalde nebija saņēmusi vajadzīgos datus, kas tai ļautu veikt korekciju attiecībā uz darījuma vērtību, kura aprēķināta atbilstoši Muitas kodeksa 29. pantā paredzētajai metodei, pamatojoties uz Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Līdz ar to tika izmantota Muitas kodeksa 31. pantā paredzētā muitas vērtības noteikšanas metode, jo minētā kodeksa 29. un 30. pantā paredzētās metodes a priori nebija piemērojamas.
74 Ciktāl Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka korekcija var tikt veikta, lai noteiktu muitas vērtību, piemērojot tikai minētā kodeksa 29. pantu, rodas jautājums, vai šī korekcija, it īpaši Regulas Nr. 2454/93 158. panta 3. punktā paredzētais sadalījums, var tikt piemērota arī tad, ja ievestās preces muitas vērtība ir tikusi noteikta, pamatojoties uz šī kodeksa 31. pantā paredzēto metodi.
75 Ir jāatgādina, ka, ja muitas vērtība saskaņā ar Muitas kodeksa 29. pantu nevar tikt noteikta, par pamatu ņemot ievesto preču darījuma vērtību, muitas vērtību nosaka saskaņā ar šī kodeksa 30. panta tiesību normām, secīgi piemērojot šī pēdējā panta 2. punkta a), b), c) un d) apakšpunktā paredzētās metodes (spriedums, 2016. gada 16. jūnijs, EURO 2004. Hungary, C‑291/15, EU:C:2016:455, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
76 Gadījumā, ja ievesto preču muitas vērtību nav iespējams noteikt, arī pamatojoties uz Muitas kodeksa 30. pantu, muitas vērtējums ir veicams saskaņā ar šī kodeksa 31. panta normām (spriedums, 2016. gada 16. jūnijs, EURO 2004. Hungary, C‑291/15, EU:C:2016:455, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
77 Līdz ar to gan no Muitas kodeksa 29.–31. panta, gan no kārtības, saskaņā ar kuru muitas vērtības noteikšanas kritēriji ir jāpiemēro atbilstoši šiem pantiem, izriet, ka starp šīm tiesību normām pastāv subsidiaritātes saikne. Faktiski tikai tad, ja muitas vērtība nevar tikt noteikta, piemērojot attiecīgo tiesību normu, ir jāņem vērā tā tiesību norma, kas ieviestajā kārtībā tūlīt seko iepriekš minētajai (spriedums, 2016. gada 16. jūnijs, EURO 2004. Hungary, C‑291/15, EU:C:2016:455, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
78 Muitas kodeksa 31. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ievesto preču muitas vērtība ir jānosaka, pamatojoties uz Savienībā pieejamiem datiem un izmantojot pieņemamus līdzekļus, kas atbilst principiem un vispārīgajiem noteikumiem, kas paredzēti starptautiskos līgumos un minētā kodeksa 3. nodaļā uzskaitītajos noteikumos.
79 Šajā ziņā, kā savu secinājumu 86. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Muitas kodeksa 31. panta 1. punktā ietvertā atsauce uz šī kodeksa 3. nodaļu nozīmē, ka šīs nodaļas vispārīgie noteikumi, daļa no kuriem ir arī minētā kodeksa 32. pants, ir piemērojami arī gadījumā, kad ievestās preces muitas vērtības noteikšana ir veikta saskaņā ar šī kodeksa 31. panta 1. punktu.
80 Kā izriet no šī sprieduma 30. punkta, ar muitas novērtējumu saistītais Savienības tiesiskais regulējums ir vērsts uz to, lai izveidotu taisnīgu, vienotu un neitrālu sistēmu, kas nepieļauj patvaļīgu vai fiktīvu muitas vērtību izmantošanu. Saskaņā ar Regulas Nr. 2454/93 23. pielikumā ietvertās skaidrojošās piezīmes par muitas vērtību 2. punktu, kas attiecas uz Kopienas Muitas kodeksa 31. panta 23. punktu, novērtējuma paņēmieniem, kas izmantojami saskaņā ar 31. panta 1. punktu, būtu jābūt no 29. pantā līdz 30. panta 2. punktā noteiktajiem paņēmieniem, taču “samērīga elastība” šādu paņēmienu lietošanā būtu atbilstoša 31. panta 1. punkta mērķiem un noteikumiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 28. februāris, Carboni e derivati, C‑263/06, EU:C:2008:128, 60. punkts).
81 Ņemot vērā nepieciešamību noteikt muitas vērtību gadījumā, kad uzņēmums nav iesniedzis pilnīgu informāciju par attiecīgajiem taksācijas gadiem, un minētās skaidrojošās piezīmes 2. punktā minēto “samērīgo elastību”, ir jāatzīst, ka datu, kas saistīti ar pārējiem uzņēmuma taksācijas gadiem, ņemšana vērā var tikt uzskatīta par Savienībā pieejamiem datiem, ko atbilstoši Muitas kodeksa 31. panta 1. punktam ir atļauts izmantot kā muitas vērtības noteikšanas pamatu. Atsaukšanās uz šiem datiem ir uzskatāma par līdzekli, lai noteiktu minēto vērtību, kas ir gan “samērīga” minētā 31. panta 1. punkta izpratnē, gan arī atbilst principiem un vispārīgajiem noteikumiem, kas paredzēti starptautiskos līgumos un šajā pašā 31. panta 1. punktā uzskaitītajos noteikumos (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 28. februāris, Carboni e derivati, C‑263/06, EU:C:2008:128, 61. punkts).
82 Regulas Nr. 2454/93 158. panta 3. punktā ir noteikts, ka, ja honorāri vai licences maksas attiecas daļēji uz ievestām precēm un daļēji uz citām sastāvdaļām vai elementiem, kas precēm pievienoti pēc to ievešanas, vai arī uz darbībām vai pakalpojumiem, kas izdarīti pēc ievešanas, tad pienācīgu sadalīšanu “veic vienīgi, pamatojoties uz objektīviem un izmērāmiem datiem” saskaņā ar Regulas Nr. 2454/93 23. pielikumā ietverto skaidrojošo piezīmi attiecībā uz Muitas kodeksa 32. panta 2. punktu.
83 No šī sprieduma 81. punkta, kā arī ģenerāladvokāta secinājumu 91. punkta izriet, ka dati saistībā ar pārējiem attiecīgā uzņēmuma taksācijas gadiem var tikt uzskatīti par “objektīviem un izmērāmiem” Regulas Nr. 2454/93 158. panta 3. punkta izpratnē, un līdz ar to var tikt piemērots minētajā pantā paredzētais sadalījums.
84 Tāpat, kā ir apgalvojusi Vācijas valdība un Eiropas Komisija, ja tiktu nospriests citādāk, varētu tikt radītas nepamatotas priekšrocības importētājiem, kuri būtu atteikušies iesniegt pilnīgu informāciju, tādējādi liedzot veikt pareizu ievesto preču muitas vērtības izvērtējumu.
85 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts un Regulas Nr. 2454/93 158. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka korekcijas un sadalīšanas pasākumi, kas attiecīgi paredzēti šajās tiesību normās, var tikt veikti, ja attiecīgo preču muitas vērtība ir tikusi noteikta, piemērojot nevis Muitas kodeksa 29. pantu, bet gan šī kodeksa 31. pantā paredzēto pakārtoto metodi.
Par tiesāšanās izdevumiem
86 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
1) Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2006. gada 20. novembra Regulu (EK) Nr. 1791/2006, 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, tajā nav prasīts, lai honorāru vai licences maksu apmērs, lai varētu tikt uzskatīts, ka šie honorāri vai licences maksas ir saistīti ar novērtējamajām precēm, būtu noteikts licences līguma noslēgšanas vai muitas parāda rašanās brīdī, un, otrkārt, ka tajā ir pieļauts, ka minētie honorāri vai licences maksas ir “saistīti ar novērtējamajām precēm” pat tad, ja šie honorāri vai licences maksas ir tikai daļēji saistīti ar minētajām precēm;
2) Regulas Nr. 2913/92, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1791/2006, 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts un Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1875/2006, 160. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka honorāri vai licences maksas ir uzskatāmi par novērtējamo preču “pārdošanas nosacījumu”, ja vienas un tās pašas sabiedrību grupas ietvaros šo honorāru vai licences maksu samaksu ir pieprasījis uzņēmums, kurš ir saistīts gan ar pārdevēju, gan ar pircēju, un šī samaksa ir veikta šim pašam uzņēmumam;
3) Regulas Nr. 2913/92, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1791/2006, 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts un Regulas Nr. 2454/93, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1875/2006, 158. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka korekcijas un sadalīšanas pasākumi, kas attiecīgi paredzēti šajās tiesību normās, var tikt veikti, ja attiecīgo preču muitas vērtība ir tikusi noteikta, piemērojot nevis šīs grozītās Regulas Nr. 2913/92 29. pantu, bet gan minētās regulas 31. pantā paredzēto pakārtoto metodi.
[Paraksti]