TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)
2017. gada 20. jūlijā (*) (i)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Negodīga komercprakse – Direktīva 2005/29/EK – Piemērošanas joma – Parādu piedziņas sabiedrība – Patēriņa kredīts – Parāda cesija – Tiesisko attiecību starp sabiedrību un parādnieku raksturs – 2. panta c) punkts – “Produkta” jēdziens – Piedziņas pasākumi, kas tiek veikti vienlaikus ar tiesu izpildītāja darbību
Lieta C‑357/16
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 20. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 28. jūnijā, tiesvedībā
“Gelvora” UAB
pret
Valstybinė vartotojų teisių apsaugos tarnyba.
TIESA (desmitā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. Bergere [M. Berger], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents) un E. Levits,
ģenerāladvokāts J. Tančevs [E. Tanchev],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Lietuvas valdības vārdā – D. Kriaučiūnas, A. Mikočiūnienė un G. Taluntytė, pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz B. Tidore, avvocato dello Stato,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – G. Goddin un A. Steiblytė, pārstāves,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV 2005, L 149, 22. lpp.).
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp “Gelvora” UAB un Valstybinė vartotojų teisių apsaugos tarnyba (Valsts Patērētāju tiesību aizsardzības iestāde, turpmāk tekstā – “Iestāde”) par Iestādes lēmumu sodīt minēto sabiedrību par to, ka tā īstenojusi negodīgu komercpraksi.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Negodīgas komercprakses direktīvas preambulas 13. apsvērumā ir teikts:
“Lai sasniegtu Kopienas mērķus, likvidējot šķēršļus iekšējā tirgus darbībai, dalībvalstīs spēkā esošās atšķirīgās vispārējās klauzulas un tiesību principi jāaizstāj ar jaunām klauzulām un principiem. Tādēļ ar šo direktīvu nosaka vienotu kopēju, vispārēju aizliegumu, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kas kropļo patērētāju saimniecisko rīcību. Lai stiprinātu patērētāju uzticību, vispārējais aizliegums būtu vienādi jāattiecina uz negodīgu komercpraksi, ko veic vai nu ārpus jebkādām tirgotāju un patērētāju līgumsaistībām, vai pēc līguma noslēgšanas un tā izpildes laikā. Vispārēju aizliegumu īsteno, izstrādājot noteikumus par diviem vispierastākajiem komercprakses paveidiem, proti, maldinošu komercpraksi un agresīvu komercpraksi.”
4 Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
c) “produkts” ir jebkura prece vai pakalpojums, tostarp nekustams īpašums, tiesības un pienākumi;
d) “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” (turpmāk arī – “komercprakse”) ir jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem;
[..].”
5 Minētās direktīvas 3. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“1. Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.”
Lietuvas tiesības
6 Ar 2007. gada 21. decembra Lietuvos Respublikos nesąžiningos komercinės veiklos vartotojams draudimo įstatymas (Lietuvas Republikas Likums par negodīgas komercprakses pret patērētājiem aizliegumu) valsts tiesībās ir transponēta Negodīgas komercprakses direktīva.
7 Šī likuma 2. panta 8. punktā ir definēts “produkta” jēdziens, bet tā 3. panta 1. punktā un 3. panta 2. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts, pirmkārt, vispārējs negodīgas komercprakses aizliegums un, otrkārt, apstākļi, kādos komercprakse tiek uzskatīta par negodīgu.
8 Atbilstoši minētā likuma 5. panta 1. punkta 4. apakšpunktam maldinoša darbība ir maldinošas informācijas sniegšana vai tādas informācijas sniegšana, kas var maldināt vidusmēra patērētāju attiecībā uz cenu, cenas aprēķināšanas veidu vai konkrēta cenas atvieglojuma esamību.
9 Likuma par negodīgas komercprakses pret patērētājiem aizliegumu 6. panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir noteikts, ka darbība, kas patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis, veido maldinošu noklusējumu, ja ar to tiek noklusēta būtiska informācija, kas patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu. Šī likuma 6. panta 3. punkta 3. apakšpunktā ir paredzēts, ka, izsakot uzaicinājumu veikt pirkumu, informācija par cenām ir būtiska.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10 Gelvora, privāta parādu piedziņas sabiedrība, noslēdza ar bankām līgumus par prasījumu cesiju, atbilstoši kuriem tā ieguva prasījumu tiesības, kas radušās no patēriņa kredītlīgumiem, kurus bankas, kas nodod prasījumus, noslēgušas ar patērētājiem. Pamatodamās uz saviem cesijas līgumiem, Gelvora veica parādu piedziņas darbības pret parādniekiem, dažos gadījumos vienlaikus ar tiesu izpildītāju veiktām piespiedu piedziņas procedūrām, pamatojoties uz galīgiem tiesu nolēmumiem.
11 Šajā saistībā četri patērētāji cēla Iestādē prasību pret Gelvora. Tā atzina, ka Gelvora ir pārkāpusi valsts tiesību normas par komercprakses, kas tiek uzskatīta par negodīgu, aizliegumu.
12 Iestāde secināja, ka ar Gelvora komercpraksi ir pārkāpts Likuma par negodīgas komercprakses pret patērētājiem aizliegumu 3. panta 1. punkts, un piemēroja tai naudas sodu EUR 3475,44 apmērā.
13 Gelvora vērsās Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa) ar prasību atcelt Iestādes lēmumu.
14 Ar 2015. gada 18. maija spriedumu šī tiesa noraidīja Gelvora prasību kā nepamatotu.
15 Minētā tiesa konkrēti nolēma, ka attiecības starp parādniekiem un Gelvora ir attiecības starp tirgotāju un patērētājiem, un nosprieda, ka šī sabiedrība ir tirgotājs, kas nodrošina patērētājiem produktu vai pakalpojumu, proti, parādu administrēšanu.
16 Gelvora iesniedza apelācijas sūdzību par šo lēmumu iesniedzējtiesā – Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) –, kura uzskata, ka tajā iesniegtās lietas risinājums ir atkarīgs no Negodīgas komercprakses direktīvas interpretācijas.
17 Šādos apstākļos Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tiesiskās attiecības starp sabiedrību, kura ieguvusi tiesības uz parādu saskaņā ar prasījuma cesijas līgumu, un fizisku personu, kuras parādsaistības radušās saskaņā ar patēriņa kredītlīgumu, kad šī sabiedrība veic parāda piedziņas darbības, ietilpst [Negodīgas komercprakses direktīvas] piemērošanas jomā?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai [Negodīgas komercprakses direktīvas] 2. panta c) punktā lietotais termins “produkts” attiecas uz darbībām, kuras tiek veiktas, realizējot tiesības uz parādu, kas iegūtas saskaņā ar prasījuma cesijas līgumu saistībā ar parāda piedziņu no fiziskas personas, kuras parādsaistības radušās saskaņā ar patēriņa kredītlīgumu, kas noslēgts ar sākotnējo kreditoru?
3) Vai [Negodīgas komercprakses direktīvas] piemērošanas jomā ietilpst tiesiskās attiecības starp sabiedrību, kura ieguvusi tiesības uz parādu saskaņā ar prasījuma cesijas līgumu, un fizisku personu, kuras parādsaistības radušās saskaņā ar patēriņa kredītlīgumu un jau ir nodibinātas ar galīgu tiesas lēmumu un nodotas izpildei tiesu izpildītājam, ja šī sabiedrība veic paralēlas parāda piedziņas darbības?
4) Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, vai [Negodīgas komercprakses direktīvas] 2. panta c) punktā izmantotais termins “produkts” attiecas uz darbībām, kuras tiek veiktas, realizējot tiesības uz parādu, kas iegūtas saskaņā ar prasījuma cesijas līgumu saistībā ar parāda piedziņu no fiziskas personas, kuras parādsaistības radušās saskaņā ar patēriņa kredītlīgumu, kas noslēgts ar sākotnējo kreditoru, un ir nodibinātas ar galīgu tiesas lēmumu, kā arī nodotas izpildei tiesu izpildītājam?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
18 Ar saviem četriem jautājumiem, kuri jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tiesiskās attiecības starp privātu parādu piedziņas sabiedrību un parādnieku, kurš nepilda saistības saskaņā ar patēriņa kredītlīgumu un kura parāds ir nodots šai sabiedrībai, ietilpst [Negodīgas komercprakses direktīvas] piemērošanas jomā un, ja atbilde ir apstiprinoša, – vai prakse, ko šāda sabiedrība īsteno, lai piedzītu tā parādu, ietilpst “produkta” jēdzienā šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē. Tad iesniedzējtiesa vaicā, vai šī atbilde ir tāda pati arī tad, ja parāda esamība ir apstiprināta ar tiesas nolēmumu un ja šis nolēmums ir nosūtīts tiesu izpildītājam izpildīšanai.
19 Vispirms attiecībā uz jautājumu par to, vai parādu piedziņas darbība var ietilpt Negodīgas komercprakses direktīvas piemērošanas jomā, ir jāatgādina, pirmkārt, ka šīs direktīvas 2. panta d) punktā, izmantojot īpaši plašu formulējumu, “komercprakses” jēdziens ir definēts kā “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem” (spriedums, 2013. gada 19. septembris, CHS Tour Services, C‑435/11, EU:C:2013:574, 27. punkts).
20 Otrkārt, atbilstoši Negodīgas komercprakses direktīvas 3. panta 1. punktam, lasot to kopsakarā ar tās preambulas 13. apsvērumu, šī direktīva attiecas uz uzņēmuma īstenotu negodīgu komercpraksi, pat ārpus jebkādām līgumsaistībām, vai arī pirms līguma noslēgšanas vai pēc tās, vai arī līguma noslēgšanas vai izpildes laikā.
21 Tādējādi vārdi “tieši saistīta ar produkta [..] pārdošanu” ietver jebkuru pasākumu, kas veikts ne tikai saistībā ar līguma noslēgšanu, bet arī ar tā izpildi, un konkrēti pasākumus, kuri veikti, lai saņemtu samaksu par produktu.
22 Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka parādi, kas nodoti Gelvora, ir radušies pakalpojuma sniegšanas rezultātā, proti, piešķirot kredītu, par ko tiek atlīdzināts, atmaksājot kredītu maksājumos, kuriem pieskaitīti procenti atbilstoši iepriekš noteiktai procentu likmei.
23 Tādējādi parādu piedziņas darbības, kas aplūkotas pamatlietā, var tikt uzskatītas par “produktu” Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē.
24 Turklāt par šo konstatējumu nerada šaubas pirmajā un trešajā prejudiciālajā jautājumā minētais apstāklis, ka piedziņas pasākumus veic juridiskā persona, kura ieguvusi prasījumu tiesības pret patērētāju pēc tam, kad sākotnējais kreditors ir cedējis šīs tiesības, un kura attiecībā pret šo patērētāju rīkojas kā tirgotāja.
25 Ja tāda parādu piedziņas sabiedrība, kāda ir Gelvora, nesniedz patērētājam pašu patēriņa kredīta pakalpojumu, tās veiktā darbība, proti, tai nodoto parādu piedziņa tomēr ietilpst, iespējams, negodīgas “komercprakses” jēdzienā Negodīgas komercprakses direktīvas izpratnē, jo tās veiktie pasākumi var ietekmēt patērētāja lēmumu attiecībā uz samaksu par produktu.
26 Šajā saistībā Komisija 2016. gada 25. maija dokumentā “Norādes par Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi īstenošanu/piemērošanu” (SWD(2016) 163 final) ir norādīts, ka parādu piedziņas darbības būtu uzskatāmas par pēcpārdošanas komercpraksi. Turklāt no piemēriem, ko Komisija minējusi šajā dokumentā, izriet, ka vairākas valsts tiesas uzskata, ka piedziņas sabiedrību darbības ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.
27 Pirmkārt, parāda, kas patērētājam jāmaksā, piedziņas nosacījumi var būt svarīgi, jo tie var izšķiroši ietekmēt patērētāja lēmumu noslēgt līgumu par kredītu, it īpaši, ja piedziņai veiktie pasākumi ir tādās formās, kādas ir aplūkotas pamatlietā.
28 Otrkārt, izvairoties piemērot Negodīgas komercprakses direktīvu attiecībā uz kredīta atmaksas darījumiem parādu cesijas gadījumā, varētu tikt apšaubīta patērētājiem ar šo direktīvu piešķirtās aizsardzības lietderīgā iedarbība, jo tirgotāji varētu vēlēties nošķirt piedziņas stadiju, lai uz tiem neattiektos minētajā direktīvā ietvertās aizsargājošās normas.
29 Šī paša iemesla dēļ, visbeidzot, apstāklis, ka iespēja pieprasīt parādu ir apstiprināta ar tiesas nolēmumu un ka parādu piedziņas sabiedrība vienlaikus ar šo izpildes procedūru sāk citus patstāvīgus piedziņas pasākumus, nekādi neietekmē sniedzamo atbildi.
30 Papildus tam, ka, sākot šādus pasākumus vienlaikus ar oficiālu izpildes procedūru, ko veic tiesu izpildītājs, parādnieks var tikt maldināts par procedūras, kura pret to vērsta, raksturu, ar Negodīgas komercprakses direktīvu patērētājam garantētās aizsardzības lietderīgajai iedarbībai ir nepieciešams, lai uz tirgotāju, kurš ir nolēmis rīkoties, patstāvīgi piedzenot parādus, tiktu attiecinātas šīs direktīvas normas par pasākumiem, ko tas veic pēc savas ierosmes, vienlaikus ar piespiedu izpildes procedūru.
31 Ņemot vērā šos apsvērumus, Negodīgas komercprakses direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tās materiālajā piemērošanas jomā ietilpst tiesiskās attiecības starp parādu piedziņas sabiedrību un parādnieku, kurš nepilda saistības saskaņā ar patēriņa kredītlīgumu un kura parāds ir nodots šai sabiedrībai. “Produkta” jēdzienā šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē ietilpst prakse, ko šāda sabiedrība īsteno, lai piedzītu tā parādu. Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka parāds ir apstiprināts ar tiesas nolēmumu un ka šis nolēmums ir nosūtīts tiesu izpildītājam izpildei.
Par tiesāšanās izdevumiem
32 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”), ir jāinterpretē tādējādi, ka tās materiālajā piemērošanas jomā ietilpst tiesiskās attiecības starp parādu piedziņas sabiedrību un parādnieku, kurš nepilda saistības saskaņā ar patēriņa kredītlīgumu un kura parāds ir nodots šai sabiedrībai. “Produkta” jēdzienā šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē ietilpst prakse, ko šāda sabiedrība īsteno, lai piedzītu tā parādu. Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka parāds ir apstiprināts ar tiesas nolēmumu un ka šis nolēmums ir nosūtīts tiesu izpildītājam izpildei.
[Paraksti]
i Teksta 31. punktā, kā arī rezolutīvajā daļā pēc sākotnējās elektroniskās publikācijas ir veikti valodnieciski labojumi.