TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2023. gada 16. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Elektronisko komunikāciju tīkli un pakalpojumi – Direktīva (ES) 2018/1972 – 13. pants – Nosacījumi, kurus var piesaistīt vispārējai atļaujai – I pielikuma A daļas 4. punkts – Kompetento valsts iestāžu veiktās likumīgās pārtveršanas veicināšana – 3. pants – Vispārējie mērķi – Valsts tiesiskais regulējums par to izmaksu atlīdzināšanu, kas saistītas ar pārtveršanas darbībām, kuras telekomunikāciju operatoriem ir uzdevušas veikt tiesu iestādes – Pilnīgas atlīdzināšanas mehānisma neesamība – Diskriminācijas aizlieguma, samērīguma un pārskatāmības principi
Lietā C‑339/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) iesniegusi ar 2021. gada 11. maija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 31. maijā, tiesvedībās
Colt Technology Services SpA,
Wind Tre SpA,
Telecom Italia SpA,
Vodafone Italia SpA
pret
Ministero della Giustizia,
Ministero dello Sviluppo economico,
Ministero dell’Economia e delle Finanze,
Procura Generale della Repubblica presso la Corte d’appello di Reggio Calabria,
Procura della Repubblica presso il Tribunale di Cagliari,
Procura della Repubblica presso il Tribunale di Roma,
Procura della Repubblica presso il Tribunale di Locri
un
Ministero della Giustizia,
Ministero dello Sviluppo economico,
Procura Generale della Repubblica presso la Corte d’appello di Reggio Calabria,
Procura della Repubblica presso il Tribunale di Cagliari,
Procura della Repubblica presso il Tribunale di Roma
pret
Wind Tre SpA,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan], tiesneši D. Gracijs [D. Gratsias], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] un Z. Čehi [Z. Csehi],
ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],
sekretārs: Č. Di Bella [C. Di Bella], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 18. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Colt Technology Services SpA vārdā – F. Fioretti, M. Giustiniani un N. Moravia, avvocati,
– Wind Tre SpA vārdā – B. Caravita di Toritto, S. Fiorucci un R. Santi, avvocati,
– Telecom Italia SpA vārdā – D. Gallo, G. Vercillo un A. Zoppini, avvocati,
– Vodafone Italia SpA vārdā – S. D’Ercole, N. Palombi un F. Pignatiello, avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz C. Colelli, G. Galluzzo un P. Gentili, avvocati dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – L. Malferrari un P. Messina, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2022. gada 6. oktobra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 18., 26., 49., 54. un 55. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/1972 (2018. gada 11. decembris) par Eiropas elektronisko komunikāciju kodeksu (OV 2018, L 321, 36. lpp.) 3. un 13. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 16. un 52. pantu.
2 Šis lūgums tika iesniegts vairākās tiesvedībās, proti, pirmkārt, Colt Technology Services SpA, Wind Tre SpA, Telecom Italia SpA un Vodafone Italia SpA (turpmāk tekstā kopā – “attiecīgie telekomunikāciju operatori”) tiesvedībās pret Ministero della Giustizia (Tieslietu ministrija, Itālija), Ministero dello Sviluppo economico (Ekonomikas attīstības ministrija, Itālija) un Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija, Itālija), kā arī dažos gadījumos atkarībā no procedūras – pret Procura Generale della Repubblica presso la Corte d’appello di Reggio Calabria (Kalabrijas reģiona apelācijas tiesai piesaistītā Republikas ģenerālprokuratūra, Itālija), Procura della Repubblica presso il Tribunale di Cagliari (Kaljāri tiesai piesaistītā Republikas prokuratūra, Itālija), Procura della Repubblica presso il Tribunale di Roma (Romas tiesai piesaistītā Republikas prokuratūra, Itālija) un Procura della Repubblica presso il Tribunale di Locri (Lokri tiesai piesaistītā Republikas prokuratūra, Itālija) un, otrkārt, Ministero della Giustizia (Tieslietu ministrija), Ministero dello Sviluppo economico (Ekonomikas attīstības ministrija), Procura Generale della Repubblica presso la Corte d’appello di Reggio Calabria (Kalabrijas reģiona apelācijas tiesai piesaistītā Republikas ģenerālprokuratūra), Procura della Repubblica presso il Tribunale di Cagliari (Kaljāri tiesai piesaistītā Republikas prokuratūra) un Procura della Repubblica presso il Tribunale di Roma (Romas tiesai piesaistītā Republikas prokuratūra) tiesvedībā pret Wind Tre, saistībā ar valsts tiesisko regulējumu, kurā apmaiņā pret ikgadēju fiksētu maksājumu telefonsakaru operatoriem, kas darbojas valsts teritorijā, ir uzlikts pienākums pēc iestāžu pieprasījuma sniegt telekomunikāciju pārtveršanas pakalpojumus.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Atbilstoši Direktīvas 2018/1972 1. apsvērumam:
“[Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/20/EK (2002. gada 7. marts) par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (OV 2002, L 108, 21. lpp.)], [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV 2002, L 108, 33. lpp.)] [..] ir būtiski grozītas. Ir jāizdara vēl citi grozījumi, tādēļ minētās direktīvas skaidrības labad būtu jāpārstrādā.”
4 Šīs direktīvas 3. panta “Vispārējie mērķi” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina to, ka, veicot šajā direktīvā noteiktos regulatīvos uzdevumus, valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes veic visus pamatotos pasākumus, kas ir nepieciešami un proporcionāli 2. punktā izklāstīto mērķu sasniegšanai. [..]
[..]
2. Šīs direktīvas sakarā valsts regulatīvās iestādes un citas kompetentās iestādes, kā arī [Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru iestāde (BEREC)], [Eiropas] Komisija un dalībvalstis cenšas sasniegt ikvienu no šādiem vispārējiem mērķiem, kuri nav uzskaitīti prioritārā kārtībā:
[..]
b) veicina konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un saistīto iekārtu nodrošināšanā [..] un elektronisko komunikāciju pakalpojumu un saistīto pakalpojumu nodrošināšanā;
c) veicina iekšējā tirgus attīstību, likvidējot atlikušos šķēršļus un veicinot konverģējošus nosacījumus ieguldīšanai elektronisko sakaru tīklos, elektronisko sakaru pakalpojumos, saistītajās iekārtās un saistītajos pakalpojumos un to nodrošināšanā visā [Eiropas] Savienībā, [..].”
5 Minētās direktīvas 12. panta “Elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu vispārēja atļauja” 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts:
“Dalībvalstis nodrošina brīvību nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem.”
6 Direktīvas 2018/1972 13. pants “Nosacījumi, kas piesaistīti vispārējai atļaujai un radiofrekvenču spektra un numuru resursu lietošanas tiesībām, un īpaši pienākumi” ir formulēts šādi:
“1. Izsniedzot vispārējo atļauju elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanai un radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības un numuru resursu lietošanas tiesības, drīkst piemērot tikai I pielikumā uzskaitītos nosacījumus. Šādi nosacījumi ir nediskriminējoši, samērīgi un pārredzami. [..]
[..]
3. Vispārējā atļaujā ir tikai nosacījumi, kas ir specifiski minētajai nozarei un ir izklāstīti I pielikuma A, B un C daļā, un tā nedublē nosacījumus, kas uzņēmumiem ir piemērojami ar citiem valsts tiesību aktiem.
[..]”
7 Šīs direktīvas I pielikuma A daļā atbilstoši tās nosaukumam ir precizēti “vispārēji nosacījumi, kurus var piesaistīt vispārējai atļaujai”. To vidū 4. punktā ir ietverts šāds nosacījums:
“Noteikumi, kas ļauj kompetentajām valsts iestādēm veikt juridisku pārņemšanu [likumīgu pārtveršanu] saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulu (ES) 2016/679 [(2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.)] un [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvu 2002/58/EK [(2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV 2002, L 201, 37. lpp.)].”
8 Saskaņā ar Direktīvas 2018/1972 125. pantu ar šo direktīvu no 2020. gada 21. decembra tostarp tika atcelta un aizstāta Direktīva 2002/20, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK (OV 2009, L 337, 37. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2002/20”), kā arī Direktīva 2002/21, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2009/140 (turpmāk tekstā – “Direktīva 2002/21”), un atsauces uz Direktīvām 2002/20 un 2002/21 ir uzskatāmas par atsaucēm uz Direktīvu 2018/1972, un tās jālasa saskaņā ar pēdējās minētās direktīvas XIII pielikumā iekļauto atbilstības tabulu.
Itālijas tiesības
9 2003. gada 1. augusta decreto legislativo n. 259 – Codice delle comunicazioni elettroniche (Leģislatīvais dekrēts Nr. 259 par Elektronisko komunikāciju kodeksu; 2003. gada 15. septembra GURI Nr. 214; turpmāk tekstā – “Elektronisko komunikāciju kodekss”) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 28. panta “Nosacījumi, ko var piesaistīt vispārējai atļaujai un tiesībām izmantot radiofrekvences un numurus” 1. punktā ir noteikts:
“Vispārēju atļauju izsniegšanu elektronisko komunikāciju tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanai un tiesības izmantot radiofrekvences un numurus var pakļaut tikai tiem nosacījumiem, kas minēti attiecīgi 1. pielikuma A, B un C daļā. Šādi nosacījumi ir nediskriminējoši, samērīgi un pārredzami, un attiecībā uz radiofrekvenču izmantošanas tiesībām tie ir saskaņā ar kodeksa 14. pantu. Uz vispārējo atļauju vienmēr attiecas 1. pielikuma A daļas 11. nosacījums.”
10 Minētajā 1. pielikumā ir ietverts izsmeļošs to nosacījumu saraksts, kurus var piesaistīt vispārējām atļaujām (A daļa), tiesībām izmantot radiofrekvences (B daļa) un numuru izmantošanas tiesībām (C daļa). Šī paša pielikuma A daļas 11. punktā tostarp ir norādīts nosacījums “kopš darbības uzsākšanas nodrošināt [elektronisko komunikāciju] kodeksa 96. pantā minētos pakalpojumus tiesiskuma nodrošināšanas nolūkos”.
11 Šī kodeksa 96. pantā “Obligātie pakalpojumi” ir noteikts:
“1. Pēc kompetento tiesu iestāžu pārtveršanas un informācijas pieprasījumiem operatoriem obligāti jāsniedz pakalpojumi tiesiskuma nodrošināšanas nolūkos; līdz 2. punktā minētā dekrēta pieņemšanai par termiņiem un kārtību vienojas ar minētajām iestādēm.
2. Lai apstiprinātu ikgadējo fiksēto maksājumu par 1. punktā minētajiem obligātajiem pakalpojumiem, ar tieslietu ministra un ekonomikas attīstības ministra, kā arī ekonomikas un finanšu ministra kopīgu dekrētu, kas jāpieņem līdz 2017. gada 31. decembrim, pārskata cenu sarakstu, kurš paredzēts Ministro delle Comunicazioni [(sakaru ministrs, Itālija)] 2001. gada 26. aprīļa dekrētā, kas publicēts 2001. gada 7. maija GURI Nr. 104. Dekrētā:
a) nosaka obligāto pakalpojumu veidus un to tarifus, ņemot vērā cenu un pakalpojumu attīstību, lai panāktu izdevumu ietaupījumu vismaz 50 % apmērā salīdzinājumā ar esošajiem tarifiem. Tarifā ir iekļautas izmaksas par visiem pakalpojumiem, kurus vienlaikus aktivizējusi vai izmanto katra tīkla identitāte;
b) identificē subjektus, kuriem jāsniedz obligātie pārtveršanas pakalpojumi, tostarp starp tiem pakalpojumu sniedzējiem, kuru infrastruktūra ļauj piekļūt tīklam vai izplatīt informācijas vai komunikāciju saturu, un starp tiem subjektiem, kuri jebkādā veidā sniedz elektronisko sakaru pakalpojumus vai lietojumprogrammas, pat ja tās ir lietojamas, izmantojot cita īpašnieka piekļuves vai pārvades tīklus;
c) definē subjektu, kuriem jāsniedz obligātie pakalpojumi, pienākumus un to izpildes kārtību, tostarp vienveidīgu datorizēto procedūru ievērošanu administratīva rakstura komunikāciju nosūtīšanā un apstrādē, arī attiecībā uz posmiem pirms minēto pakalpojumu apmaksas.
[..]”
12 Atbilstoši šī 96. panta 2. punktam telekomunikāciju operatoru sniedzamie obligātie pakalpojumi un atbilstošie tarifi ir precizēti 2017. gada 28. decembra decreto interministeriale del Ministro della Giustizia e del Ministro dello Sviluppo Economico di concerto con il Ministro dell’Economia e delle Finanze – Disposizione di riordino delle spese per le prestazioni obbligatorie di cui all’articolo 96 del decreto legislativo n. 259 del 2003 (Starpministriju dekrēts, ko pieņēmis tieslietu ministrs un ekonomikas attīstības ministrs kopā ar ekonomikas un finanšu ministru – Noteikumi par 2003. gada Likumdošanas dekrēta Nr. 259 96. pantā paredzēto izdevumu par obligātajiem pakalpojumiem reorganizāciju; 2018. gada 9. februāra GURI Nr. 33; turpmāk tekstā – “starpministriju 2017. gada 28. decembra dekrēts”.
Pamatlietas un prejudiciālais jautājums
13 Saskaņā ar Itālijas tiesībām, it īpaši Elektronisko komunikāciju kodeksa 96. pantu, telekomunikāciju operatoriem gadījumā, ja tiesu iestādes ir iesniegušas pieprasījumu, par ikgadēju fiksētu maksājumu ir jāveic komunikāciju (balss, datoru, telemātisku un datu) pārtveršanas operācijas.
14 Īstenojot savu darbību, attiecīgajiem telekomunikāciju operatoriem bija jāveic šādas pārtveršanas darbības. Piemērojot 96. panta 2. punktu, summas, ko tie šajā nolūkā saņēma un kas sākotnēji bija noteiktas ar sakaru ministra 2001. gada 26. aprīļa dekrētu, tika grozītas ar starpministriju 2017. gada 28. decembra dekrētu.
15 Saskaņā ar šo tiesību normu šis grozījums tostarp ietvēra izdevumu, kuri saistīti ar minētajām pārtveršanas darbībām, atlīdzinājuma samazinājumu vismaz par 50 %.
16 Attiecīgie telekomunikāciju operatori ar dažādām prasībām, kas celtas Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), lūdza atcelt starpministriju 2017. gada 28. decembra dekrētu, apgalvojot, ka atlīdzība, kas Itālijas iestādēm tiem ir jāpiešķir saskaņā ar šo dekrētu, pilnībā nesedz izmaksas, kas radušās, lai sniegtu obligātos pakalpojumus saistībā ar elektronisko komunikāciju pārtveršanu, ko darīt ir uzdevušas kompetentās valsts tiesu iestādes.
17 Ar 2019. gada 9. aprīļa spriedumiem Nr. 4594/2019, Nr. 4596/2019, 4600/2019 un Nr. 4604/2019 šī tiesa noraidīja minētās prasības, pamatojoties uz to, ka nav pierādīts, ka ar šajā dekrētā noteiktajiem tarifiem nepietiek, lai kompensētu izmaksas, kas operatoriem radušās, veicot pārtveršanas darbības.
18 Attiecīgie telekomunikāciju operatori, kā arī – attiecībā uz spriedumu Nr. 4604/2019, ar kuru Wind Tre prasība tika daļēji apmierināta cita iemesla dēļ, – Tieslietu ministrija, Ekonomikas attīstības ministrija, Kalabrijas reģiona apelācijas tiesai piesaistītā Republikas ģenerālprokuratūra, Kaljāri tiesai piesaistītā Republikas prokuratūra un Romas tiesai piesaistītā Republikas prokuratūra iesniedza apelācijas sūdzības par šiem spriedumiem Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija), kas ir iesniedzējtiesa.
19 Ar 2020. gada 13. februāra lēmumu šī tiesa vērsās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par LESD 18., 26., kā arī 102. un nākamo pantu interpretāciju. Tā kā šis lūgums neatbilda Tiesas Reglamenta 94. pantā noteiktajām prasībām, tas ar 2020. gada 26. novembra rīkojumu Colt Technology Services u.c. (C‑318/20, nav publicēts, EU:C:2020:969) tika noraidīts kā acīmredzami nepieņemams.
20 Pēc tiesvedības pamatlietās atsākšanas iesniedzējtiesa joprojām uzskata, ka tai kā pēdējās instances tiesai ir pienākums no jauna vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai saņemtu precīzu to Savienības tiesību interpretāciju, kam ir nozīme tās izskatāmajos strīdos.
21 Šajā ziņā tā norāda, ka tai ir šaubas par saistību starp Direktīvas 2008/1972 13. pantu un dažām Savienības primāro tiesību normām.
22 Tā precizē, ka attiecīgie telekomunikāciju operatori tai apgalvo, ka apstrīdētais valsts tiesiskais regulējums, pirmkārt, radot diskrimināciju uzņēmuma lieluma dēļ, jo mazie uzņēmumi esot proporcionāli mazāk nelabvēlīgā situācijā nekā lielie operatori; otrkārt, tas radot diskrimināciju pilsonības dēļ, jo Itālijā nereģistrēti uzņēmumi tiekot nostādīti labvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar Itālijā reģistrētiem uzņēmumiem; treškārt, tiekot radīts konkurences izkropļojums Savienības līmenī, jo ar to ārvalstu saimnieciskās darbības subjektiem tiekot radīts strukturāls un nepamatots šķērslis piekļuvei Itālijas tirgum, un, ceturtkārt, tiekot pārkāptas tiesības brīvi veikt komercdarbību, jo ar to tiek būtiski ekspropriēta privāto komersantu uzņēmējdarbības spēja un tas nav samērīgi ar izvirzīto vispārējo interešu mērķi.
23 Iesniedzējtiesa tomēr norāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2018/1972 13. pantu un I pielikumu vispārējā atļauja, kas ir piemērojama elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanai, valsts tiesībās var tikt pakļauta nosacījumam par tiesu iestāžu uzdotās pārtveršanas izpildi un ka vienīgais 13. pantā vispārīgi noteiktais ierobežojums ir tāds, ka paredzētajiem nosacījumiem ir jābūt nediskriminējošiem, samērīgiem un pārskatāmiem.
24 Tādējādi tā uzskata, ka ne atbilstošās Savienības atvasinātās tiesības, ne vispārējie LESD principi, uz kuriem atsaucas attiecīgie telekomunikāciju operatori, neprasa pilnībā atlīdzināt izmaksas, kas operatoriem faktiski radušās, īstenojot šādu pārtveršanu, un ka līdz ar to tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā nav paredzēta šāda pilnīga atlīdzināšana un kurā turklāt atlīdzinājuma, kas var tikt piešķirts, pārskatīšana ir sasaistīta ar mērķi samazināt izdevumus.
25 It īpaši tā uzsver, ka tarifi, kas vispārīgā veidā paredzēti Elektronisko komunikāciju kodeksā, ir pilnībā analoģiski attiecībā uz visiem operatoriem, kas piedāvā pakalpojumus Itālijā, ka tie administrācijai ir jāaprēķina, ņemot vērā gan izmaksu attīstību, gan tehnoloģiju progresu, kas noteiktus pakalpojumus ir padarījis mazāk apgrūtinošus, gan arī to, ka šiem pakalpojumiem ir sevišķu sabiedrības interešu mērķi un tos var sniegt tikai telekomunikāciju operatori, un ka šie tarifi ir publiski pieejami. Tādējādi pamatlietās vispārējai atļaujai nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus piesaistītais nosacījums saskaņā ar 13. pantu ir nediskriminējošs, samērīgs un pārredzams. Turklāt šādai pārtveršanai nepieciešamo resursu iepriekšēja nodrošināšana veido raksturīgas un neizbēgamas elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanas komercdarbības izmaksas, jo šādu pakalpojumu sniegšana pašreizējā situācijā ir pakļauta prasībai par vispārējo atļauju un tai savukārt ir piesaistīts strīdīgais nosacījums.
26 Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts Padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LESD 18., 26., 49., 54. un 55. pants, [Direktīvas 2018/1972] 3. un 13. pants, kā arī [Hartas] 16. un 52. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, deleģējot administratīvai iestādei uzdevumu noteikt atlīdzību, ko telesakaru operatoriem maksā par sakaru plūsmas pārtveršanas darbību obligātu veikšanu pēc tiesu iestādes pieprasījuma, nav paredzēts pienākums ievērot to izmaksu pilnīgas atlīdzināšanas principu, kuras operatoriem saistībā ar šo darbību faktiski ir radušās un kuras tie ir pienācīgi dokumentējuši, un turklāt administratīvajai iestādei ir uzlikts pienākums panākt izdevumu ietaupījumu salīdzinājumā ar agrākiem atlīdzības aprēķināšanas kritērijiem?”
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
27 Itālijas valdība apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Pirmkārt, Consiglio di Stato (Valsts padome), nenorādot ne uz kādām pamatotām šaubām par Savienības tiesību interpretāciju, LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālo mehānismu esot izmantojusi pretēji tam, ko Tiesa nesen esot precizējusi 2021. gada 6. oktobra spriedumā Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi (C‑561/19, EU:C:2021:799). Otrkārt, uzdotais jautājums esot hipotētisks. Proti, Consiglio di Stato (Valsts padome) neesot sniegusi faktus, no kuriem izrietētu, ka attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktie tarifi nav pietiekami, lai atlīdzinātu operatoriem. Taču uzdotajam jautājumam ir nozīme tikai tad, ja tarifi nav tādi, ar kuriem faktiski tiek veikta atlīdzināšana.
28 Šajā ziņā jāatgādina, ka, protams, valsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar valsts tiesībām nevar pārsūdzēt tiesā, var – ievērojot nosacījumus, kas atgādināti 2021. gada 6. oktobra sprieduma Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi (C‑561/19, EU:C:2021:799) 40.–46. punktā, – atturēties Tiesai uzdot jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju un, pati uzņemoties atbildību, to atrisināt, ja Savienības tiesību pareiza interpretācija ir tik acīmredzama, ka nerada nekādas pamatotas šaubas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi, C‑561/19, EU:C:2021:799, 39. un 47. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
29 Tomēr apgalvotā atbilžu uz uzdotajiem jautājumiem skaidrība nekādā veidā neliedz valsts tiesai uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 11. septembris, UGT‑Rioja u.c., no C‑428/06 līdz C‑434/06, EU:C:2008:488, 42. un 43. punkts).
30 Turklāt, ciktāl Itālijas valdība apgalvo, ka uzdotais jautājums ir hipotētisks, jo tās ieskatā tas ir balstīts uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru pamatlietās aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā atlīdzināšana neļauj segt izmaksas, kas faktiski radušās attiecīgajiem operatoriem, ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā Tiesa ir tiesīga lemt par Savienības tiesību akta interpretāciju, ievērojot vienīgi tos faktus, kurus tai ir norādījusi valsts tiesa (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 85. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to Tiesai nav jāapšauba faktiskā premisa, uz kuru ir balstīts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
31 Uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi atbilstoši pašas noteiktajam tiesiskajam regulējumam un faktiskajiem apstākļiem, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2022. gada 27. oktobris, Climate Corporation Emissions Trading, C‑641/21, EU:C:2022:842, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka, ciktāl uzdotais jautājums attiecas uz LESD 18., 26., 49., 54. un 55. panta, kā arī Hartas 16. un 52. panta interpretāciju, iesniedzējtiesa nav precizējusi nedz iemeslus, kas tai ir likuši šaubīties par šo tiesību normu interpretāciju, nedz saikni, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietās piemērojamo valsts tiesisko regulējumu, un tādējādi Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai lietderīgi atbildētu uz uzdoto jautājumu, ciktāl tas attiecas uz šīm tiesību normām. Savukārt, ciktāl lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Direktīvas 2018/1972 normām, tajā ne tikai ir precizēti atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, bet arī norādīti iemesli, kuru dēļ iesniedzējtiesai ir šaubas par tiem. Turklāt saikne starp šiem jautājumiem un pamatlietu priekšmetu, kuras esamība turklāt netiek apstrīdēta, skaidri izriet no šī lūguma.
33 Tāpēc, ciktāl lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Direktīvu 2018/1972, tas ir pieņemams.
Par prejudiciālo jautājumu
34 Vispirms jānorāda, ka iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Direktīvas 2018/1972 normas. Tomēr no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka ar pamatlietās piemērojamo valsts tiesisko regulējumu bija transponēta par Direktīvu 2018/1972 agrāka direktīva, proti, Direktīva 2002/20, un tā saskaņā ar Direktīvas 2018/1972 125. pantu tika atcelta un aizstāta ar šo jaunāko direktīvu tikai no 2020. gada 21. decembra, proti, pēc tam, kad bija pieņemts starpministriju 2017. gada 28. decembra dekrēts un attiecīgie telekomunikāciju operatori Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) bija cēluši prasību par tā atcelšanu.
35 Gadījumā, ja iesniedzējtiesa galu galā konstatētu, ka uz pamatlietām attiecas Direktīva 2002/20, ir jānorāda, ka šajā spriedumā sniegtā atbilde būtu attiecināma uz šo agrāko tiesību aktu. Proti, kā izriet no Direktīvas 2018/1972 1. apsvēruma, ar šo direktīvu tika pārstrādātas četras agrākas direktīvas, redakcijā ar grozījumiem, kuras reglamentēja elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nozari, tostarp Direktīva 2002/20, tiesību normās, kuru interpretācija ir nepieciešama pamatlietu atrisināšanai, neveicot grozījumus, kuriem būtu nozīme šajā lietā, neatkarīgi no tā, vai runa ir par to formulējumu, kontekstu vai mērķi.
36 It īpaši Direktīvas 2018/1972 13. panta 1. punkta pirmajā un otrajā teikumā, kā arī 3. punktā un I pielikuma A daļas 4. punktā, neveicot grozījumus pēc būtības, kuriem šajā gadījumā būtu nozīme, ir pārņemti attiecīgi Direktīvas 2002/20 6. panta 1. un 3. punkta un pielikuma A daļas 11. punkta noteikumi.
37 Turklāt no abām Direktīvas 2018/1972 normām, kuras iesniedzējtiesa minējusi savā jautājumā, tikai 13. pantam šķiet nozīme pamatlietu atrisinājumā, pat ja jautājuma analīzē ir jāņem vērā šīs direktīvas 3. pantā noteiktie mērķi. Savukārt nosacījums, saistībā ar kuru ir pieņemts pamatlietās aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, ir paredzēts tās I pielikuma A daļas 4. punktā.
38 Tāpēc ir jāuzskata, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2018/1972 13. pants kopsakarā ar 3. pantu un I pielikuma A daļas 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā nav noteikts pienākums pilnībā atlīdzināt izmaksas, kas faktiski radušās elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, tiem veicinot valsts kompetento iestāžu veikto likumīgo pārtveršanu.
39 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī konteksts un tā tiesiskā regulējuma mērķi, kura sastāvdaļa tā ir (spriedums, 2022. gada 20. jūnijs, London Steam‑Ship Owners’ Mutual Insurance Association, C‑700/20, EU:C:2022:488, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Jāatgādina – Direktīvas 2018/1972 13. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka vispārējā atļauja, kas attiecas uz elektronisko komunikāciju tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanu, var tikt pakļauta vienīgi šīs direktīvas I pielikumā uzskaitītajiem nosacījumiem, un šīs tiesību normas otrajā teikumā ir precizēts, ka šie nosacījumi ir nediskriminējoši, samērīgi un pārskatāmi. Turklāt šī panta 3. punktā ir precizēts, ka vispārējā atļauja ietver tikai tos nosacījumus, kas ir specifiski konkrētajai nozarei un kas ir minēti šīs direktīvas I pielikuma A, B un C daļā. Starp šiem nosacījumiem A daļas, kurā uzskaitīti vispārējie nosacījumi, kas var tikt pievienoti šādai vispārīgai atļaujai, 4. punktā ir ietverts nosacījums par kompetento valsts iestāžu veiktās likumīgās pārtveršanas veicināšanu.
41 No šo tiesību normu formulējuma izriet, ka papildus pienākumam dalībvalstīm, kuras nolemj vispārējai atļaujai elektronisko komunikāciju tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanai piesaistīt Direktīvas 2018/1972 I pielikuma A daļas 4. punktā ietverto nosacījumu, šo nosacījumu paredzēt nediskriminējošā, samērīgā un pārredzamā veidā, Savienības likumdevējs attiecīgajām dalībvalstīm nav ne noteicis, ne izslēdzis pienākumu atlīdzināt izmaksas, kas attiecīgajiem uzņēmumiem būs jāsedz, kad tie saskaņā ar šajā nosacījumā paredzēto veicina likumīgu pārtveršanu.
42 Tādējādi, tā kā Direktīvā 2018/1972 šajā ziņā nav precizējumu, dalībvalstīm šajā jomā ir rīcības brīvība. Līdz ar to tās 13. pantu un I pielikuma A daļas 4. punktu nevar lasīt tādējādi, ka ar šīm tiesību normām dalībvalstīm būtu noteikts pienākums atlīdzināt šīs iespējamās izmaksas, a fortiori – tās atlīdzināt pilnībā.
43 Šādu šo tiesību normu lasījumu apstiprina gan konteksts, kādā tās iekļaujas, gan Direktīvā 2018/1972 izvirzītie mērķi. It īpaši, pirmkārt, lai gan šīs direktīvas 12. panta 1. punkta pirmajā teikumā – kurā ir pārņemts Direktīvas 2002/20 3. panta 1. punkta pirmā teikuma saturs – ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina brīvību nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus, no paša šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka šī brīvība var tikt izmantota tikai saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem. Līdz ar to no tā neizriet atlīdzināšanas pienākums, kas gultos uz dalībvalstīm, tādā ziņā, kā to apgalvo attiecīgie telekomunikāciju operatori.
44 Otrkārt, ir jākonstatē, ka šādu pienākumu nevar secināt arī no Direktīvas 2018/1972 3. pantā minētajiem vispārējiem mērķiem, kuru sasniegšanu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt ar valsts regulatīvo iestāžu un citu kompetento iestāžu starpniecību. Tā tas ir attiecībā it īpaši uz 3. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto mērķi veicināt konkurenci elektronisko sakaru tīklu un saistīto iekārtu nodrošināšanā un uz šīs pašas tiesību normas c) apakšpunktā paredzēto mērķi veicināt iekšējā tirgus attīstību, kuri iepriekš būtībā bija ietverti Direktīvas 2002/21 8. panta 2. un 3. punktā. Proti, to formulējums neatklāj nekādu Savienības likumdevēja vēlmi ierobežot dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz Direktīvas 2018/1972 I pielikuma A daļas 4. punktā paredzētā nosacījuma īstenošanu, atskaitot šā sprieduma 41. un 42. punktā atgādinātās prasības.
45 Tādējādi, tā kā šī rīcības brīvība ir jāīsteno, ievērojot diskriminācijas aizlieguma, samērīguma un pārskatāmības principus, tad, lai Direktīvas 2018/1972 13. pants kopsakarā ar 3. pantu un I pielikuma A daļas 4. punkts pieļautu tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietās – kurā nav noteikts pienākums pilnībā atlīdzināt faktiskos izdevumus, kas radušies elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, tiem veicinot kompetento valsts iestāžu veikto likumīgo pārtveršanu –, ir nepieciešams, lai šis tiesiskais regulējums atbilstu šiem principiem.
46 Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā arī no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka, pirmkārt, pamatlietās aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā atlīdzināšana saistībā ar Itālijā vispārējai atļaujai piesaistīto nosacījumu par likumīgās pārtveršanas veicināšanu, kura atbilstība Direktīvai 2018/1972 nav apstrīdēta, ir analoģiska attiecībā uz visiem operatoriem, kas piedāvā elektronisko komunikāciju pakalpojumus Itālijā, jo atlīdzināšana ir paredzēta, pamatojoties uz vienotiem fiksētiem tarifiem, kas noteikti atkarībā no sniegtā pārtveršanas pakalpojuma veida.
47 Otrkārt, kā norādījusi iesniedzējtiesa, šie tarifi saskaņā ar piemērojamo Itālijas tiesisko regulējumu administrācijai ir jāaprēķina, ņemot vērā nozares tehnoloģisko progresu, kas noteiktus pakalpojumus ir padarījis mazāk apgrūtinošus, kā arī to, ka šie pakalpojumi ir būtiski vispārējo mērķu sasniegšanai, kuri ir saistīti ar sevišķām sabiedrības interesēm, un ka tos var sniegt tikai telekomunikāciju operatori.
48 Treškārt, iesniedzējtiesa ir precizējusi, ka saskaņā ar šo pašu tiesisko regulējumu šie tarifi tiek noteikti ar oficiālu administratīvu aktu, kas ir publicēts un brīvi pieejams.
49 Šādos apstākļos šķiet, ka pamatlietās aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, ciktāl tajā ir paredzēta strīdīgā atlīdzināšana, patiešām ir nediskriminējošs, samērīgs un pārskatāms, bet tas tomēr jāpārbauda iesniedzējtiesai.
50 Turklāt, tā kā šī tiesa šaubās arī par iespēju dalībvalstij – kura ir paredzējusi elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem radušos izmaksu atlīdzināšanu, ja saskaņā ar Direktīvu 2018/1972 tie veicina likumīgu pārtveršanu, – samazināt iepriekš piešķirto atlīdzinājumu līmeni nolūkā samazināt valsts izdevumus, ir jāpiebilst, ka, ņemot vērā rīcības brīvību, kas dalībvalstīm ir atzīta, tām īstenojot šīs direktīvas I pielikuma A daļas 4. punktā paredzēto nosacījumu, šī direktīva nevar būt šķērslis šādam samazinājumam, ja vien attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir nediskriminējošs, samērīgs un pārredzams.
51 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2018/1972 13. pants kopsakarā ar 3. pantu un I pielikuma A daļas 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā nav noteikts pienākums pilnībā atlīdzināt izmaksas, kas faktiski radušās elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, tiem veicinot kompetento valsts iestāžu veiktu elektronisko komunikāciju likumīgu pārtveršanu, ja vien šis tiesiskais regulējums ir nediskriminējošs, samērīgs un pārredzams.
Par tiesāšanās izdevumiem
52 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/1972 (2018. gada 11. decembris) par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi 13. pants kopsakarā ar 3. pantu un I pielikuma A daļas 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā nav noteikts pienākums pilnībā atlīdzināt izmaksas, kas faktiski radušās elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, tiem veicinot kompetento valsts iestāžu veiktu elektronisko komunikāciju likumīgu pārtveršanu, ja vien šis tiesiskais regulējums ir nediskriminējošs, samērīgs un pārredzams.
[Paraksti]