PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2003. gada 3. decembrī (*)
Konkurence – Mehānisko transportlīdzekļu izplatīšana – EKL 81. panta 1. punkts – Nolīgums par cenām – Jēdziens “nolīgums” – Nolīguma pastāvēšanas pierādījums
Lietā T‑208/01
Volkswagen AG, Volsburga [Wolfsburg] (Vācija), ko pārstāv R. Behtolds [R. Bechtold], advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv V. Melss [W. Mölls], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
par, pirmkārt, prasību atcelt Komisijas 2001. gada 29. jūnija lēmumu 2001/711/EK EK līguma 81. pantā paredzētā procedūrā (lieta COMP/F-2/36.693 – Volkswagen) (OV L 262, 14. lpp.) un, pakārtoti, prasību samazināt prasītājai noteiktā naudas soda apmēru.
EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA
(ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja V. Tīli [V. Tiili], tiesneši P. Mengoci [P. Mengozzi] un M. Vilars [M. Vilaras],
sekretāre D. Kristensena [D. Christensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2003. gada 18. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas rašanās fakti
1 Volkswagen AG (turpmāk tekstā – “Volkswagen” vai “prasītāja”) ir holdingsabiedrība un lielākais Volkswagen uzņēmumu grupas uzņēmums, kas darbojas automobīļu būves jomā. Prasītājas ražotos mehāniskos transportlīdzekļus Kopienā selektīvas un ekskluzīvas izplatīšanas sistēmas ietvaros pārdod izplatītāji, ar kuriem prasītāja ir noslēgusi izplatīšanas līgumu.
2 Saskaņā ar izplatīšanas līguma 4. panta 1. punktu līguma 1995. gada septembra un 1998. gada janvāra redakcijās, Volkswagen piešķir izplatītājam līgumā noteiktu teritoriju piegādes un pēcpārdošanas apkalpošanas nodrošināšanai. Apmaiņā izplatītājs apņemas tam piešķirtajā teritorijā intensīvi veicināt pārdošanu un pēcpārdošanas apkalpošanu un optimālā veidā izmantot tirgus potenciālu. Saskaņā ar izplatīšanas līguma 2. panta 6. punktu (1989. gada janvāra redakcijā) vai 1. punktu (1995. gada septembra un 1998. gada janvāra redakcijās) izplatītājs uzņemas “visādā veidā aizsargāt un sekmēt [Volkswagen], Volkswagen izplatīšanas organizācijas un preču zīmes “Volkswagen” intereses”. Tāpat [līgumā] noteikts, ka “izplatītājs šim mērķim ievēros visas atbilstošās prasības attiecībā uz līguma izpildi saistībā ar jaunu Volkswagen automašīnu izplatīšanu, apgādi ar rezerves daļām, pēcpārdošanas apkalpošanu, pārdošanas sekmēšanu, reklāmu un apmācību, kā arī tehniskā līmeņa nodrošināšanu dažādās Volkswagen darbības jomās”. Visbeidzot, saskaņā ar izplatīšanas līguma 8. panta 1. punktu “[Volkswagen] sniedz nesaistošas rekomendācijas par cenām attiecībā uz gala cenām un atlaidēm”.
3 1997. gada 17. jūlijā un 1998. gada 8. oktobrī pēc pircēja iesniegtas sūdzības Komisija prasītājai saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulu Nr. 17, Pirmo Regulu par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), nosūtīja informācijas pieprasījumus par tās cenu politiku un, konkrētāk, par automašīnas modeļa Volkswagen Passat pārdošanas cenas noteikšanu Vācijā. Prasītāja uz šiem pieprasījumiem atbildēja, attiecīgi, 1997. gada 22. augustā un 1998. gada 9. novembrī.
4 1999. gada 22. jūnijā uz tai paziņotās informācijas pamata Komisija prasītājai nosūtīja paziņojumu par iebildumiem, kurā tā prasītājai pārmeta, ka tā esot pārkāpusi EKL 81. panta 1. punktu, ar Vācijas izplatītājiem, kuri ietilpst prasītājas izplatīšanas sistēmā, vienojoties par stingru cenu noteikšanas disciplīnu attiecībā uz Volkswagen Passat modeļa automašīnu pārdošanu.
5 Paziņojumā par iebildumiem Komisija īpaši minēja trīs apkārtrakstus, ko prasītāja 1996. gada 26. septembrī, 1997. gada 17. aprīlī un 26. jūnijā bija nosūtījusi saviem Vācijas izplatītājiem, un piecas vēstules, kas 1996. gada 24. septembrī, 2. un 16. oktobrī, 1997. gada 18. aprīlī un 1998. gada 13. oktobrī bija nosūtītas noteiktiem no tās izplatītājiem (turpmāk tekstā, visi kopā – “strīdīgie aicinājumi”).
6 Ar 1999. gada 10. septembra vēstuli prasītāja atbildēja uz šo paziņojumu par iebildumiem un norādīja, ka tajā aprakstītie fakti pēc būtības atbilda patiesībai. Prasītāja nepieprasīja, lai tā tiktu uzklausīta.
7 2001. gada 15. janvārī un 7. februārī Komisija prasītājai nosūtīja divus jaunus informācijas pieprasījumus, uz kuriem prasītāja atbildēja, attiecīgi, 2001. gada 30. janvārī un 21. februārī.
8 2001. gada 6. jūlijā Komisija prasītājai paziņoja savu 2001. gada 29. jūnija lēmumu 2001/711/EK EK līguma 81. pantā paredzētā procedūrā (lieta COMP/F-2/36.693 – Volkswagen) (OV L 162, 14. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
9 Apstrīdētajā lēmumā ir noteikts:
“1. pants
[Volkswagen] ir izdarījusi EK līguma 81. panta 1. punkta normas pārkāpumu, nosakot automašīnas modeļa Volkswagen Passat pārdošanas cenu, izvirzot saviem Vācijas izplatītājiem, [ar kuriem tā noslēgusi izplatīšanas līgumus], prasību, pārdodot šo automašīnas modeli, nepiešķirt klientiem atlaides vai piešķirt tiem vienīgi ierobežotas atlaides.
2. pants
1. punktā minētā pārkāpuma dēļ [Volkswagen] tiek noteikts naudas sods EUR 30,96 miljonu apmērā.
[..]
4. pants
Šī lēmuma adresāts ir [Volkswagen], D-38436 Wolfsburg [..].”
Process
10 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2001. gada 10. septembrī, prasītāja cēla šo prasību.
11 Komisija Pirmās instances tiesas kancelejā savu atbildi uz repliku iesniedza 2002. gada 25. februārī, tas ir, četras dienas pēc termiņa, kas noteikts atbildes uz repliku iesniegšanai, iepriekš nedz lūdzot un saņemot minētā termiņa pagarinājumu, nedz izklāstot apstākļus, kas attaisnotu minētā termiņa neievērošanu. Līdz ar to Pirmās instances tiesa šo procesuālo rakstu noraidīja kā novēloti iesniegtu.
12 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (ceturtā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu.
13 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Pirmās instances tiesas uzdeva 2003. gada 18. jūnija tiesas sēdē.
Lietas dalībnieku prasījumi
14 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti, samazināt ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu noteiktā naudas soda apmēru;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
16 Galvenokārt prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tādēļ, ka prasītāja neesot izdarījusi EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu. Pirmkārt, šīs normas izpratnē neesot noslēgts nekāds nolīgums starp prasītāju un tās Vācijas izplatītājiem. Otrkārt, pieņemot, ka strīdīgie aicinājumi būtu bijuši nolīguma priekšmets, tie neesot varējuši iespaidot, un vēl jo mazāk – nozīmīgi iespaidot, tirdzniecību starp dalībvalstīm, tā ka EKL 81. panta 1. punkts neesot piemērojams. Pakārtoti prasītāja lūdz samazināt tai ar apstrīdēto lēmumu noteiktā naudas soda apmēru.
17 Vispirms ir jāizvērtē pamata prasība, ar kuru lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu, un, šajā sakarā, prasītājas izvirzītais pamats, saskaņā ar kuru strīdīgie aicinājumi neesot bijuši priekšmets nekādam nolīgumam EKL 81. panta 1. punkta izpratnē starp prasītāju un tās Vācijas izplatītājiem.
Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
18 Pirmām kārtām prasītāja atzīmē, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai nolīguma jēdziena EKL 81. panta 1. punkta izpratnē centrālais elements ir uzņēmumu gribu sakrišana. Šī iemesla dēļ uz vienpusējiem pasākumiem, kas veikti bez to adresāta piekrišanas, šī norma neattiecas. Tie ir aizliegti vienīgi izņēmuma kārtā, ja tie tikai šķiet vienpusēji un to adresāts tiem piekrīt netieši izteiktā veidā. Tas tā ir arī selektīvas izplatīšanas kontekstā (Tiesas 1979. gada 12. jūlija spriedums apvienotajās lietās 32/78, no 36/78 līdz 82/78 BMW Belgium/Komisija, Recueil, 2435. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums lietā BMW Belgium”; 1983. gada 25. oktobra spriedums lietā 107/82 AEG/Komisija, Recueil, 3151. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums lietā AEG”; 1990. gada 11. janvāra spriedums lietā C‑277/87 Sandoz prodotti farmaceutici/Komisija, Recueil, I‑45. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums lietā Sandoz”, un 1990. gada 8. februāra spriedums lietā C‑279/87 Tipp-Ex/Komisija, Recueil, I‑261. lpp.; Pirmās instances tiesas 2000. gada 26. oktobra spriedums lietā T‑41/96 Bayer/Komisija, Recueil, II‑3383. lpp., 71. un turpmākie punkti, 162., 167., 169. un 170. punkts, turpmāk tekstā – “spriedums lietā Bayer”).
19 Tāpēc apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā Komisija kļūdaini esot apgalvojusi, ka ražotāja vienpusējie aicinājumi bija nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, jo to “mērķis bija ietekmēt” izplatītāju, tam pildot savu līgumu, un uz šī pamata secinot, ka izskatāmajā lietā pastāvēja šāds nolīgums. Tādā veidā Komisija mēģinot uzspiest jaunu juridisku pieeju, kas nevien paplašinot nolīguma jēdzienu, bet tāpat Komisijai par labu grozot noteikumus par pierādīšanas pienākumu. Šī pieeja nozīmējot, ka turpmāk mēģinājums ietekmēt varēšot pārkāpt EKL 81. panta 1. punktu. Patiesībā, nedz Pirmās instances tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedums lietā T‑62/98 Volkswagen/Komisija (Recueil, II‑2707. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums lietā Volkswagen”), uz kuru pamatojusies Komisija, nedz Tiesas 1985. gada 17. septembra spriedums apvienoatajās lietās 25/84 un 26/84 Ford/Komisija (Recueil, 2725. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums lietā Ford”) un 1995. gada 24. oktobra spriedums lietā C‑70/93 Bayerische Motorenwerke/ALD (Recueil, I‑3439. lpp., turpmāk tekstā –“spriedums lietā BMW”), uz kuriem izdarītas atsauces spriedumā lietā Volkswagen, neliek apšaubīt judikatūru, saskaņā ar kuru viss ir atkarīgs no tā, vai pastāv tieši vai netieši izteikta piekrišana.
20 Turpinot, prasītāja norāda, ka tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, uz šķietami vienpusēju rīcību EKL 81. panta 1. punkts attiecas vienīgi tad, ja tā “iekļaujas” līgumiskās attiecībās, proti, tās atbilst līgumiskajām attiecībām, kas pastāv atbilstoši abu līgumpušu sakrītošai interpretācijai. Tikai šādā gadījumā varot notikt līgumisko saišu “konkretizācija”, ko apgalvojusi Komisija. Tādējādi nepietiekot nedz ar to, ka ražotāja aicinājumi “ietilpst” iepriekš pastāvošā līgumiskā saiknē, nedz ar to, ka ražotājs šajos aicinājumos atsaucas uz izplatīšanas līgumu.
21 Prasītāja apgalvo, ka izplatītājs, kas pievienojas izplatīšanas tīklam, var savu piekrišanu izplatīšanas politikai izteikt vienīgi tādā mērā, ciktāl tā jau ir izveidota. Vēlāki šīs politikas grozījumi var tikt izdarīti vienīgi tad, ja līguma ir paredzēts atbilstošs nosacījums, un vienīgi tā ietvaros. Tādam nosacījumam nepastāvot, līgumu varot grozīt vienīgi abas puses. Strīdīgie aicinājumi, no kuriem turklāt dažus esot izsūtījis tikai prasītājas pārdošanas direktors un kuri esot bijuši sagatavoti uz viņa personīgās veidlapas, esot nevien objektīvi neatbilstoši izplatīšanas līgumam, it īpaši tā 8. panta 1. punktam, kurā ir paredzētas tikai ieteiktas cenas, bet tā tos arī esot uztvēruši izplatītāji, kā tas it īpaši izrietot no izplatītāju Binder un Rütz reakcijām. Ar līgumu interpretācijas metodēm nesavienojami esot Komisijas apgalvojumi, saskaņā ar kuriem šī līguma norma negarantēja, ka prasītāja atturēsies no saistošiem norādījumiem cenu jautājumā saistībā ar minētā līguma 2. panta 1. punktu, vai saskaņā ar kuriem no apstākļa, ka rīcība ir pretrunā ar EKL 81. panta 1. punktu, nevarot secināt, ka tas atrodas ārpus vispārēja līgumā paredzēta nosacījuma. Šo pašu iemeslu dēļ Komisija nevarot apgalvot, ka izplatīšanas līgumā būtu bijis ietverts netieši izteikts nosacījums, kas atļautu cenu noteikšanu. Turklāt apstāklis, ka noteiktus no strīdīgajiem aicinājumiem esot pavadījuši izplatīšanas līguma izbeigšanas draudi, nekādi nenozīmējot, ka līgums būtu bijis šo aicinājumu objektīvais pamats.
22 Tādējādi prasītāja uzskata, ka Komisijai kļūdaini apgalvojusi, ka jautājums par to, vai izplatītāji patiešām bija grozījuši savu cenu veidošanu pēc strīdīgajiem aicinājumiem, varēja palikt neatbildēts un ka precīzākas konstatācijas šajā sakarā nebija nepieciešamas. Nolīguma pastāvēšanu varētu pieņemt tikai tad, ja izplatītāji būtu strīdīgajiem aicinājumiem piekrituši un – vismaz kā šī nolīguma pierādījumam – tāpat būtu grozījuši savu rīcību cenu jautājumā.
23 Visbeidzot, attiecībā uz to, kā izplatītājiem būtu bijis jārīkojas pēc strīdīgajiem aicinājumiem, prasītāja apgalvo – lai tā pati nevar pierādīt, ka tie nav ietekmējuši izplatītāju rīcību cenu jautājumā, tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisijas norādītie skaitļi ne tikai neatspoguļo nozīmīgas šīs rīcības izmaiņas, bet, gluži pretēji, parāda atlaižu pieaugumu. Prasītāja piedāvā šajā sakarā uzaicināt liecinieku un min skaitļus, kas norādot, ka esot pieaugušas atlaides, kurām izplatītāji bija piekrituši.
24 Savukārt Komisija apgalvo, ka strīdīgie aicinājumi ir kļuvuši par izplatīšanas līguma neatņemamām sastāvdaļām un tādēļ veido nolīgumus EKL 81. panta 1. punkta izpratnē.
25 Komisijas galvenais arguments vispirms ir tas, ka atbilstoši spriedumiem lietās AEG, Ford, BMW un Volkswagen nav vajadzības, vismaz tādā selektīvas izplatīšanas sistēmas gadījumā kā izskatāmajā lietā, meklēt piekrišanu ražotāja aicinājumam rīcībā, ko izplatītājs uzsāk šī aicinājuma kontekstā (piemēram, pēc tā saņemšanas). Šāda piekrišana būtu jāuzskata par iegūtu, vadoties vienīgi no apstākļa, ka izplatītājs ir iesaistījies izplatīšanas tīklā. Tāpēc būtu uzskatāms, ka izplatītājs to sniedzis iepriekš. Komisija uzskata, ka šo judikatūru, kas kalpo par apstrīdētā lēmuma pamatu, prasītājas minētie spriedumi neliek apšaubīt, bet gluži otrādi.
26 Turpinot, Komisija apgalvo, ka nav nepieciešams, lai izplatīšanas līgumā būtu ietverts tieši izteikta nosacījuma klauzula, lai ražotāja nosūtīts aicinājums kļūtu par šī līguma daļu. Izšķirošais esot aicinājuma mērķis, kas ir ietekmēt izplatītājus minētā līguma izpildē. Tādejādi ražotāja prettiesiskā politika, kas pieņemta saistībā ar tiesisku izplatīšanas līgumu, varot kļūt par neatņemamu šī līguma daļu bez tieši izteiktas nosacījuma klauzulas. Tiekot prezumēts, ka, piederot izplatīšanas sistēmai, izplatītājs iepriekš piekrīt ražotāja izplatīšanas politikai, kuru, dabiski, nav iepriekš iespējams detalizēti paredzēt izplatītāja pievienošanās brīdī. Šie principi tāpat attiecas uz ražotāja politiku attiecībā uz mazumtirdzniecības cenām. Šo nostāju apstiprinot spriedumi lietās AEG un Ford.
27 Pakārtoti un gadījumam, ja tiktu uzskatīts, ka ir nepieciešama tieši izteikta nosacījuma klauzula, Komisija uzskata, ka izplatīšanas līguma 2. panta 1. vai 6. punkts esot jāuzskata par šādu klauzulu. Šādu vērtējumu neliekot apšaubīt prasītājas izvirzītie argumenti, kas balstīti uz izplatīšanas līguma 8. panta 1. punkta piemērošanas apjomu, uz to, ka šajā līgumā nav ietverta klauzula, kas paredzētu sankcijas ražotāja rekomendāciju neievērošanas gadījumā, un uz apstākli, ka minētā līguma 2. panta 1. vai 6. punkts esot minēts tikai noteiktos no strīdīgajiem aicinājumiem.
28 Visbeidzot, kas attiecas uz pušu faktisko rīcību, kas tika īstenota pēc strīdīgajiem aicinājumiem, Komisija savā aizstāvībā uzskata, ka šī rīcība parāda, ka tās uzskatīja strīdīgos aicinājumus par tādiem, kas ir izplatīšanas līguma sastāvdaļa. Šādu vērtējumu neliekot apšaubīt prasītājas argumenti par nozīmi, kāda piešķirama izplatītāju Binder un Rütz reakcijai uz strīdīgajiem aicinājumiem, un apstākli, ka noteiktus no strīdīgajiem aicinājumiem esot izsūtījis prasītājas pārdošanas direktors, kas tos esot sagatavojis, izmantojot savu personīgo veidlapu.
29 Komisija tomēr atgādina, ka nolīgums, par kuru apstrīdētajā lēmumā noteikta sankcija, balstās vienīgi uz strīdīgajiem aicinājumiem jo izplatītāju piekrišana esot jau tikusi dota iepriekš, tiem pievienojoties izplatīšanas sistēmai. Tādējādi, maza nozīme ir tam, ka izplatītāji tāpat vēlāk ar savu faktisko rīcību esot piekrituši attiecīgajiem aicinājumiem no jauna attiecībā uz cenām. Šo jautājumu varot atstāt neatbildētu (apstrīdētā lēmuma 68. punkts). Tāpēc visiem prasītājas apsvērumiem šajā sakarā neesot nozīmes.
Pirmās instances tiesas vērtējums
30 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pastāvētu nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, pietiek ar to, ka attiecīgie uzņēmumi ir izteikuši savu kopīgo gribu noteiktā veidā rīkoties tirgū (šajā sakarā skat. Tiesas 1970. gada 15. jūlija spriedumu lietā 41/69 ACF Chemiefarma/Komisija, Recueil, 661. lpp., 112. punkts, un 1980. gada 29. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 Van Landewyck u.c./Komisija, Recueil, 3125. lpp., 86. punkts; Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedumu lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II‑1711. lpp., 256. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Bayer, 67. punkts).
31 Kas attiecas uz minētās kopīgās gribas izteikšanas formu, pietiek ar to, ka nosacījums izsaka pušu nodomu rīkoties tirgū atbilstoši tā noteikumiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ACF Chemiefarma/Komisija, 112. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Van Landewyck u.c./Komisija, 86. punkts, un spriedumu lietā Bayer, 68. punkts).
32 No tā izriet, ka nolīguma jēdziens EKL 81. panta 1. punkta izpratnē atbilstoši tā interpretācijai judikatūrā ir koncentrēts uz gribu sakritības pastāvēšanu vismaz starp divām pusēm, kuras izpausmes formai nav nozīmes tiktāl, ciktāl tā ir precīza to izpausme (spriedums lietā Bayer, 69. punkts).
33 Tāpat no judikatūras izriet – ja ražotāja lēmums ir uzņēmuma vienpusēja rīcība, uz šo lēmumu neattiecas EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums (šajā sakarā skat. spriedumu lietā AEG, 38. punkts; spriedumu lietā Ford, 21. punkts; Pirmās instances tiesas 1994. gada 7. jūlija spriedumu lietā T‑43/92 Dunlop Slazenger/Komisija, Recueil, II‑441. lpp., 56. punkts, un spriedumu lietā Bayer, 66. punkts).
34 Noteiktos apstākļos ražotāja šķietami vienpusēji pieņemti vai noteikti pasākumi saistībā ar turpinātām komerciālām attiecībām, ko tas saglabā ar saviem izplatītājiem, ir uzskatīti par tādiem, kas veido nolīgumu EKL 81. panta 1. punkta izpratnē (spriedums lietā BMW Belgium, 28.‑30. punkts; spriedums lietā AEG, 38. punkts; spriedums lietā Ford, 21. punkts; spriedums lietā Sandoz, 7.‑12. punkts; spriedums lietā BMW, 16. un 17. punkts, un spriedums lietā Bayer, 70. punkts).
35 No šīs judikatūras izriet, ka ir jānošķir gadījumi, kad uzņēmums pieņem patiešām vienpusēju pasākumu, tātad, pasākumu bez tieši vai netieši izteiktas cita uzņēmuma dalības, no gadījumiem, kad vienpusējais raksturs ir tikai šķietams. Ja uz pirmā veida gadījumiem EKL 81. panta 1. punkts neattiecas, tad otrā veida gadījumi ir uzskatāmi par tādiem, kas atklāj nolīgumu starp uzņēmumiem un tādējādi var ietilpt šī panta piemērošanas jomā. Tā tas it īpaši ir tādu konkurenci ierobežojošu prakses un pasākumu gadījumā, kuriem, lai gan tos šķietami vienpusējā veidā ir pieņēmis ražotājs saistībā ar līgumiskajām attiecībām ar saviem mazumtirgotājiem, tiek saņemta šo mazumtirgotāju vismaz netieši izteikta piekrišana (spriedums lietā Bayer, 71. punkts).
36 Tāpat no šīs judikatūras izriet, ka Komisija nevar uzskatīt, ka ražotāja šķietami vienpusēja rīcība, kas veikta tā līgumisko attiecību ar saviem mazumtirgotājiem ietvaros, patiesībā ir pamatā nolīgumam starp uzņēmumiem EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, ja tā nepierāda pārējo partneru tieši vai netieši izteiktas piekrišanas pastāvēšanu ražotāja nostājai (šajā sakarā skat. spriedumu lietā BMW Belgium, 28.‑ 30. punkts; spriedumu lietā AEG, 38. punkts; spriedumu lietā Ford, 21. punkts; spriedumu lietā Sandoz, 7.‑12. punkts, un spriedumu lietā Bayer, 72. punkts).
37 Tieši šīs judikatūras kontekstā ir jāpārliecinās, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir sniegusi pierādījumus tam, ka pastāvēja nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē starp prasītāju un tās izplatītājiem attiecībā uz strīdīgajiem aicinājumiem.
38 Šajā sakarā vispirms ir jākonstatē, ka strīdīgie aicinājumi ir tikuši īstenoti praksē. Komisija to īpaši atzīst apstrīdētā lēmuma 74. apsvērumā, tajā norādot:
“Izskatāmās lietās apstākļos ir praktiski neiespējami konstatēt izplatītāju patieso rīcību [..].”
39 Turpinot, Pirmās instances tiesa konstatē – kā tas pēc būtības izriet no apstrīdētā lēmuma 60. apsvēruma, ka Komisijas galvenais izvirzītais arguments, konstatējot nolīguma EKL 81. panta 1. punkta izpratnē pastāvēšanu, ir tas, ka izplatītāji, parakstot izplatīšanas līgumu, netieši akceptēja lietā apskatāmo prasītājas izplatīšanas politiku. Tāpēc, uzskata Komisija, “jautājumu par to, vai un kādā apmērā Volkswaken vācu izplatītāji faktiski grozīja savu cenu noteikšanu, balstoties uz apkārtrakstiem un brīdinājumiem, var atstāt neatbildētu” (apstrīdētā lēmuma 68. apsvērums).
40 Komisija savu nostāju no jauna apstiprina sava iebildumu raksta 8. punktā, saskaņā ar kuru “nav vajadzības, vismaz ne tādos selektīvu izplatīšanas sistēmu gadījumos kā [izskatāmajā lietā], meklēt piekrišanu ražotāja aicinājumam rīcībā, ko izplatītājs uzsāk šī aicinājuma kontekstā (piemēram, pēc tā saņemšanas).” Saskaņā ar Komisijas viedokli, “[š]āda piekrišana būtu jāuzskata par iegūtu, vadoties vienīgi no apstākļa, ka izplatītājs ir iesaistījies ražotāja izplatīšanas tīklā” un “tātad to uzskata par sniegtu iepriekš”. Komisija turpina, būtībā norādot, ka ir maza nozīme tam, vai līgumā ir vai nav ietverta tieši izteikta nosacījuma klauzula, kas ļaujot paredzēt tādus aicinājumus kā strīdīgie. Šādai klauzulai nepastāvot, šis aicinājums tomēr varot kļūt par līguma neatņemamu daļu – “iekļauties” līgumā. Izšķirošais esot šī aicinājuma mērķis – ietekmēt izplatītājus minētā līguma izpildē (iebildumu raksta 11. un 12. punkts).
41 Šī pati ideja ir izteikta apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā, kurā Komisija, citējot spriedumu lietā Volkswagen (236. punkts), izklāsta, ka “automobīļu ražotāja saviem izplatītājiem uz līguma pamata nosūtītie aicinājumi veido nolīgumu, ja to “[mērķis ir] [..] ietekmēt izplatītājus [..] to līguma (ar ražotāju vai importētāju) izpildē” ”.
42 Visbeidzot, Pirmās instances tiesa konstatē, ka Komisija nav apgalvojusi, ka izplatīšanas līgums, konkrētāk, tā 2. panta 1. vai 6. punkts un tā 8. panta 1. punkts būtu pretrunā ar konkurences tiesībām.
43 No iepriekš minētajām konstatācijām izriet, ka Komisija apgalvo, kas skaidri atkārtots iebildumu raksta 15. punktā, ka tiek uzskatīts, ka izplatītājs, kas ir parakstījis konkurences tiesībām atbilstošu izplatīšanas līgumu, līgumu parakstot un ar šo parakstīšanu ir iepriekš piekritis šī līguma vēlākai prettiesiskai attīstībai, lai gan tieši tādēļ, ka tas atbilst konkurences tiesībām, minētais līgums nevarēja ļaut izplatītājam šādu attīstību paredzēt.
44 Šai Komisijas tēzei, kas ir apstrīdētā lēmuma galvenais pamats un atbilstoši kurai Komisija kā neatbilstošu ir noraidījusi jautājumu par to, vai prasītājas izplatītāji faktiski piekrita strīdīgajiem aicinājumiem, kad tie par tiem zināja, tas ir, pēc tam, kad tie šiem izplatītājiem bija nosūtīti, nevar piekrist.
45 Protams, ir iespējams, ka līguma attīstību var uzskatīt par tādu, kam sniegta iepriekšēja piekrišana, tiesisku izplatīšanas līgumu parakstot un ar šo parakstīšanu, ja tas attiecas uz tiesisku līguma attīstību, kas vai nu ir paredzēta līgumā, vai ir attīstība, no kuras izplatītājs nevarētu atteikties, ņemot vērā uzņēmējdarbības paradumus un regulējumu. Savukārt nevarētu piekrist, ka varētu uzskatīt, ka iepriekš ir sniegta piekrišana līguma prettiesiskai attīstībai, parakstot tiesisku izplatīšanas līgumu un ar šo parakstīšanu. Šādā gadījumā piekrišana līguma attīstībai var notikt vienīgi pēc tam, kad izplatītājs zināja par attīstību, ko vēlas ražotājs.
46 Līdz ar to Komisija izskatāmajā lietā kļūdaini apgalvo, ka tas, ka prasītājas izplatītāji parakstīja izplatīšanas līgumu, ietvertot viņu piekrišanu strīdīgajiem aicinājumiem. Šāds apgalvojums ir pretrunā ar EKL 81. panta 1. punktu atbilstoši tā interpretācijai ša sprieduma 30.‑36. punktā minētajā judikatūrā, kas prasa, lai tiktu iesniegti pierādījumi par gribu sakrišanu.
47 Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija vadās no kļūdainas interpretācijas judikatūrai, ko Komisija izvirza, lai pamatotu savu tēzi, apgalvojot, ka saskaņā ar spriedumiem lietās AEG, Ford, BMW un Volkswagen nav vajadzības, vismaz tādā selektīvas izplatīšanas sistēmas gadījumā kā izskatāmajā lietā, meklēt piekrišanu ražotāja aicinājumam rīcībā, ko izplatītājs uzsāk šī aicinājuma kontekstā (piemēram, pēc tā saņemšanas), un ka šāda piekrišana būtu jāuzskata par iegūtu, vadoties vienīgi no apstākļa, ka izplatītājs ir iesaistījies izplatīšanas tīklā.
48 Pretēji Komisijas apgalvotajam Tiesa spriedumā lietā AEG tieši konstatē izplatītāju piekrišanu AEG pret konkurenci vērstajām darbībām, nospriežot, ka “izplatītāja atzīšanas gadījumā piekrišana balstās uz to, ka līgumslēdzēji tieši vai netieši piekrīt AEG īstenotajai politikai, kas cita starpā prasa no tīkla izslēgt izplatītājus, kam piemīt tādas īpašības, lai tos [šajā sistēmā] ietvertu, taču kuri nav gatavi ievērot šo politiku” (sprieduma 38. punkts).
49 Citiem vārdiem sakot, Tiesa spriedumā AEG nav ierosinājusi, ka izplatītāju piekrišana AEG pret konkurenci vērstajai politikai bija iepriekš, līgumu parakstot, sniegta piekrišana vēl nezināmai ražotāja politikai.
50 Turklāt ir atbilstoši norādīt, ka sprieduma lietā AEG 38. punktā ietvertais, ka AEG nostāja nebija vienpusēja, bet gan ka tā “iekļaujas līgumiskajās attiecībās starp uzņēmumu un tā mazumpārdevējiem”, nav beznosacījuma apgalvojums, bet gan balstās uz Tiesas iepriekšēju konstatējumu par izplatītāju piekrišanu šai nostājai, kuras mērķis noteikti bija ietekmēt minētās līgumiskās attiecības.
51 Spriedumā lietā Ford strīds neattiecās uz jautājumu par to, vai izplatītāji bija vai nebija piekrituši Ford tiem nosūtītajam apkārtrakstam ar pret konkurenci vērstu mērķi. Nebija strīda par to, ka Ford bija apkārtrakstu īstenojusi un ka izplatītāji, neskatoties uz protestiem, bija to izpildījuši. Strīds attiecās uz jautājumu par to, vai šis apkārtraksts, pusēm to piemērojot, varēja vai nevarēja būt bijis saistīts ar Ford izplatīšanas līgumu, lai izvērtētu šo līgumu no EKL 81. panta 1. punkta viedokļa un saistībā ar iespējamu atbrīvojumu saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu. Tieši šajā kontekstā Tiesa pēc tam, kad tā bija atzinusi, ka strīdīgais apkārtraksts bija saistīts ar izplatīšanas līgumu (minētā līguma I pielikums), varēja nospriest, ka Komisija pamatoti to bija ņēmusi vērā savā vērtējumā minētajam līgumam no iespējamā atbrīvojuma saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu viedokļa (spriedums lietā Ford, 20., 21. un 26. punkts).
52 Kas attiecas uz spriedumu lietā BMW, kas taisīts prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, Pirmās instances tiesa uzskata, ka tam nav tiešas nozīmes izskatāmajā lietā. Minētajā lietā uzdotais jautājums nebija tik lielā mērā par to, vai faktiski starp BMW un tās izplatītājiem bija noslēgts nolīgums par apkārtraksta, ko BMW nosūtīja minētajiem izplatītājiem, saturu, bet drīzāk par to, vai uz šādu aicinājumu, pieņemot, ka tas būtu bijis pieņemts un tādējādi veidotu nolīgumu EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, attiektos atbilstošais regulējums par atbrīvojumiem, proti, Komisijas 1984. gada 12. decembra Regula (EEK) Nr. 123/85 par EKL [81.] panta 3. punkta piemērošanu dažām mehānisko transportlīdzekļu izplatīšanas un pārdošanas un pēcpārdošanas apkalpošanas līgumu kategorijām (OV 1985, L 15, 16. lpp.).
53 Kas attiecas uz lietu, kurā pieņemts spriedums Volkswagen, gan no Komisijas lēmuma, gan minētajā lietā pasludinātā Pirmās instances tiesas sprieduma, ko apstiprinājusi Tiesa savā 2003. gada 18. septembra spriedumā lietā Volkswagen/Komisija (C‑338/00 P, Recueil, I‑9189. lpp.), skaidri izriet (skat. sprieduma lietā Volkswagen 236. punktu kopsakarā ar punktiem, uz kuriem tajā izdarītas norādes), ka ražotāja iniciatīvas faktiski tika īstenotas, jo Itālijas izplatītāji tām pakļāvās un tādējādi atteicās pārdot preci saviem ārvalstu klientiem. Tādējādi šajā lietā šaubas neizraisīja tas, ka Volkswagen izplatītāji bija piekrituši Volkswagen pret konkurenci vērstajām iniciatīvām.
54 Tādējādi, sprieduma lietā Volkswagen risinājums, noraidot Komisijas lēmuma atcelšanas pamatu, kas bija saistīts ar Volkswagen iniciatīvu šķietami vienpusējo raksturu, bija balstīts uz to, ka pastāvēja piekrišana, kas izrietēja no ražotāja iniciatīvu faktiskas īstenošanas.
55 No šīs spriedumu lietās AEG, Ford, BMW un Volkswagen analīzes izriet, ka Komisija ir kļūdaini uz tiem atsaukusies, pamatojot savu apgalvojumu, ka izplatīšanas līguma parakstīšana principā un neatspēkojamā veidā nozīmē netieši izteiktu piekrišanu iespējamai prettiesiskai šī līguma attīstībai.
56 Turklāt ir jānorāda, ka Komisijas uzturēto apgalvojumu izskatāmajā lietā skaidri atspēko prasītājas norādītie spriedumi lietās Sandoz, BMW Belgium, Bayer un iepriekš minētais spriedums lietā Tipp-Ex/Komisija. Visi šie spriedumi apstiprina, ka, lai varētu konstatēt, ka pastāv nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, ir jāiesniedz pierādījumi par gribu sakrišanu. Turklāt atbilstoši šā sprieduma 30. un 31. punktā minētajai judikatūrai šādai gribu sakrišanai ir jāattiecas uz noteiktu rīcību, kurai tāpēc ir jābūt zināmai pusēm, kad tās tai piekrīt.
57 Turklāt pretēji Komisijas apgalvotajam no judikatūras neizriet, ka izšķirošais elements, kas nosaka aicinājuma iekļaušanu līgumā, ir tas, ka šī aicinājuma mērķis ir ietekmēt izplatītāju šī līguma izpildē. Ja tas tā būtu, tas, ka ražotājs saviem izplatītājiem nosūta aicinājumu, sistemātiski izraisītu nolīguma konstatācijas, jo pēc definīcijas šāda aicinājuma mērķis ir ietekmēt šos izplatītājus līgumu izpildē.
58 Savukārt aicinājums iekļaujas iepriekš pastāvējušā līgumā, tas ir, kļūst par neatņemamu minētā līguma daļu, ja šī aicinājuma mērķis ir ietekmēt izplatītājus līguma izpildē, taču visupirms, ja izplatītāji šim aicinājumam vienā vai citā faktiski piekrituši.
59 Izskatāmajā lietā Komisija aprobežojās ar to, ka norādīja, kas bija acīmredzami, ka strīdīgo aicinājumu mērķis bija ietekmēt izplatītājus līguma izpildē. Tā nav uzskatījusi par nozīmīgu iesniegt pierādījumus par izplatītāju faktisku piekrišanu šiem aicinājumiem, ciktāl tie tiem bija zināmi, bet kļūdaini uzskatīja, ka tiesiska līguma parakstīšana nozīmē netieši izteiktu piekrišanu, kas iepriekš izteikta attiecībā uz minētajiem aicinājumiem. Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisija nav iesniegusi pierādījumus par nolīguma pastāvēšanu EKL 81. panta 1. punkta izpratnē.
60 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 66. un 67. apsvēruma, kas veltīti pušu rīcībai, dokumentiem un paziņojumiem, mērķis nekādi nav pierādīt, ka izplatītāji ir piekrituši strīdīgajiem aicinājumiem, ciktāl tie tiem bija zināmi. Ar šiem apsvērumiem Komisija vienīgi mēģina pamatot savu līguma interpretāciju, kas izteikta apstrīdētā lēmuma 63.‑65. apsvērumā un kas veido Komisijas pakārtoto argumentu, kas izvērtēts tālāk un saskaņā ar kuru organiska saikne, ko veido izplatīšanas līguma 2. panta 1. vai 6. punkts, katrā gadījumā vieno strīdīgos aicinājumus ar minēto līgumu. Tieši šajā izpratnē ir jāizprot Komisijas apgalvojums, kas izteikts tās iebildumu raksta 29. punktā, ka izplatītāji uzskatīja, ka strīdīgie aicinājumi “ir [līguma] daļa”.
61 Pakārtoti Komisija apgalvo, ka pat ja tiktu uzskatīts, ka, lai strīdīgie aicinājumi tiktu iekļauti izplatīšanas līgumā, ir nepieciešams, lai šajā līgumā būtu nosacījuma klauzula, minētā līguma 2. panta 1. vai 6. punkts esot jāuzskata par šādu klauzulu. Komisija precizē, ka šī paša līguma 8. panta 1. punktā mērķis neesot ierobežot 2. panta 1. vai 6. punktu, kavējot tā piemērošanu ierobežojošiem aicinājumiem par pārdošanas cenu.
62 Šim pakārtotajam argumentam nevar piekrist.
63 Faktiski izplatīšanas līguma 2. panta 1. vai 6. punktu, saskaņā ar kuru izplatītāji apņemas “visādā veidā aizsargāt un sekmēt [Volkswagen], Volkswagen izplatīšanas organizācijas un preču zīmes “Volkswagen” intereses”, var vienīgi interpretēt tādējādi, ka tas paredz tikai tādus veidus, kuri atbilst likuma normām. Apgalvojot pretējo, būtībā no šādas neitrāli formulētas līguma klauzulas tiktu secināts, ka izplatītāji noslēguši prettiesisku vienošanos.
64 Kas attiecas uz izplatīšanas līguma 8. panta 1. punktu, arī tas ir formulēts neitrāli, pat veidā, kas izslēdz iespēju Volkswagen izdot saistošas rekomendācijas par cenu.
65 Apstāklis, ka apstrīdētā lēmuma 65. apsvērumā Komisija ir atzīmējusi, ka izplatīšanas līguma 8. panta 1. punkts “nesniedz izplatītājiem garantijas, ka ražotājs neizdos saistošas norādes cenu jautājumā [..]” vienīgi uzsver šīs normas neitralitāti un apstākli, ka tā nemaz nepiemin saistošus pasākumus.
66 Visbeidzot, Pirmās instances tiesa norāda, ka apstāklis, ka Volkswagen strīdīgajos aicinājumos atsaucas uz izplatīšanas līguma 2. pantu nenozīmē, ka objektīvi šis pants ir šo aicinājumu pamats. Faktiski, iespējamas organiskas saites pastāvēšanu starp izplatīšanas līguma 2. pantu un strīdīgajiem aicinājumiem, var konstatēt vienīgi objektīvi, analizējot attiecīgās normas, un neatkarīgi no tā, ko vēlāk par tiem teikuši līgumslēdzēji. Kā norādīts iepriekš, no minētā 2. punkta paša izriet, ka šī norma nekādi neparedzēja līguma pret konkurenci vērstu attīstību.
67 No iepriekš izklāstītā izriet, ka nepareizs ir Komisijas pakārtotais arguments, ka izplatīšanas līguma 2. panta 1. punkts ir atbilstoša nosacījuma klauzula, kā rezultātā strīdīgie aicinājumi ir pieņemti, noslēdzot minēto līgumu.
68 No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav iesniegusi pierādījumu par gribu sakrišanu starp prasītāju un tās izplatītājiem attiecībā uz strīdīgajiem aicinājumiem. No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot EKL 81. panta 1. punktu, un tāpēc ir jāatceļ, bez vajadzības lemt par otru prasītājas izvirzīto atcelšanas pamatu vai par pakārtoto prasījumu, ar kuru lūdz samazināt naudas soda apmēru.
Par tiesāšanās izdevumiem
69 Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2001. gada 29. jūnija lēmumu 2001/711/EK EK līguma 81. pantā paredzētā procedūrā (lieta COMP/F-2/36.693 – Volkswagen);
2) Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 3. decembrī.