Lieta C‑8/20
L.R.
pret
Vācijas Federatīvo Republiku
(Schleswig‑Holsteinisches Verwaltungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (ceturtā palāta) 2021. gada 20. maija spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Direktīva 2013/32/ES – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Starptautiskās aizsardzības pieteikums – Nepieņemamības pamati – 2. panta q) punkts – Jēdziens “turpmāks pieteikums” – 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts – Dalībvalsts starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidījums tā nepieņemamības dēļ, jo ir noraidīts ieinteresētās personas iesniegts iepriekšējs pieteikums trešā valstī, kas ar Eiropas Savienību ir noslēgusi nolīgumu par kritērijiem un mehānismiem, kuri ļauj noteikt valsti, kas ir atbildīga par kādā no šīm nolīguma līgumslēdzējām valstīm iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu – Norvēģijas Karalistes pieņemts galīgais lēmums
Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūra – Pieteikums, ko dalībvalstis var uzskatīt par nepieņemamu – Pamatojums – Turpmāks pieteikums, kurā nav atspoguļoti jauni elementi vai fakti – Jēdziens “turpmāks pieteikums” – Valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj kā nepieņemamu noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu tādēļ, ka ir noraidīts iepriekšējs pieteikums trešā valstī, kura īsteno Regulu Nr. 604/2013 – Nepieļaujamība
(Nolīgums starp Savienību, Islandi un Norvēģiju par kritērijiem un mehānismiem tās valsts noteikšanai, kas ir atbildīga par patvēruma lūgumu izskatīšanu; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 604/2013; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkts un 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts)
(skat. 30., 37.–44., 47. un 48. punktu un rezolutīvo daļu)
Rezumējums
Starptautiskās aizsardzības pieteikumu nevar noraidīt kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka Norvēģija ir noraidījusi šīs pašas ieinteresētās personas iesniegtu iepriekšēju patvēruma pieteikumu
Proti, pat ja šī trešā valsts daļēji līdzdarbojas kopējā Eiropas patvēruma sistēmā, to nevar pielīdzināt dalībvalstij
2008. gadā Irānas valstspiederīgais L.R. Norvēģijā iesniedza patvēruma pieteikumu. Viņa pieteikums tika noraidīts, un viņš tika nodots Irānas iestādēm. 2014. gadā L.R. iesniedza jaunu pieteikumu Vācijā. Tā kā Dublinas III regula (1), kas ļauj noteikt atbildīgo dalībvalsti starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai, tiek īstenota arī Norvēģijā (2), Vācijas iestādes sazinājās ar pirmās minētās valsts iestādēm, lūdzot uzņemt atpakaļ L.R. Tās šo lūgumu tomēr noraidīja, uzskatīdamas, ka saskaņā ar Dublinas III regulu (3) Norvēģija vairs nav atbildīga par L.R. pieteikuma izskatīšanu. Pēc tam Vācijas iestādes L.R. patvēruma pieteikumu noraidīja kā nepieņemamu, norādot, ka runa ir par “atkārtotu pieteikumu” un ka šādā gadījumā neesot izpildīti nosacījumi jaunas patvēruma pieteikuma izskatīšanas procedūras sākšanai. Tādēļ L.R. šo lēmumu pārsūdzēja Schleswig‑Holsteinisches Verwaltungsgericht (Šlēsvigas‑Holšteinas Administratīvā tiesa, Vācija).
Šajā kontekstā tā izlēma vērsties Tiesā, lai saņemtu skaidrojumu jēdzienam “turpmāks pieteikums”, kas ir definēts Direktīvā 2013/32, sauktā par “procedūru” direktīvu (4). Proti, dalībvalstis var turpmāku pieteikumu noraidīt kā nepieņemamu, ja tajā nav atspoguļoti jauni elementi vai fakti (5).
Šlēsvigas‑Holšteinas Administratīvās tiesas skatījumā, protams, no “procedūru” direktīvas izriet, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu nevar kvalificēt kā “turpmāku pieteikumu”, ja pirmā procedūra, kas ir noslēgusies ar noraidījumu, ir notikusi nevis citā Savienības dalībvalstī, bet trešā valstī. Tomēr tā uzskata, ka šī direktīva būtu jāinterpretē plašāk, ņemot vērā Norvēģijas dalību kopējā Eiropas patvēruma sistēmā saskaņā ar Nolīgumu starp Savienību, Islandi un Norvēģiju, līdz ar to dalībvalstīm neesot pienākuma īstenot pirmo pilno patvēruma procedūru tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā.
Spriedumā Tiesa nepiekrīt šai analīzei un atzīst, ka Savienības tiesībām (6) pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta iespēja kā nepieņemamu noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu tādēļ, ka ieinteresētā persona bija iesniegusi iepriekšēju pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu trešā valstī, kura īsteno Dublinas III regulu saskaņā ar nolīgumu starp Savienību, Islandi un Norvēģiju, un šis pieteikums ir ticis noraidīts.
Tiesas vērtējums
Tiesa atgādina, ka “turpmāks pieteikums” “procedūru” direktīvā ir definēts kā “jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas ir sagatavots pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par iepriekšēju pieteikumu” (7). Taču no šīs direktīvas (8) skaidri izriet, pirmkārt, ka trešai valstij adresēts pieteikums nav atzīstams par “starptautiskas aizsardzības pieteikumu” un, otrkārt, ka uz trešās valsts pieņemtu lēmumu neattiecas “galīga lēmuma” definīcija. Līdz ar to iepriekšēja trešās valsts lēmuma, ar kuru ir noraidīts pieteikums par bēgļa statusa piešķiršanu, esamība neļauj kā “turpmāku pieteikumu” kvalificēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko ieinteresētā persona ir iesniegusi dalībvalstij pēc tam, kad ir pieņemts šis iepriekšējais lēmums.
Tiesa piebilst – tam, ka pastāv nolīgums starp Savienību, Islandi un Norvēģiju, šajā ziņā nav nozīmes. Proti, lai gan saskaņā ar šo nolīgumu Norvēģija īsteno noteiktas Dublinas III regulas normas, to pašu nevar teikt par Direktīvas 2011/95, sauktas par “kvalificēšanas” direktīvu (9), vai “procedūru” direktīvas noteikumiem. Tāpat tādā situācijā kā aplūkotā, protams, dalībvalsts, kurā ieinteresētā persona ir iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vajadzības gadījumā var lūgt Norvēģiju uzņemt atpakaļ ieinteresēto personu. Tomēr, ja šāda atpakaļuzņemšana nav iespējama vai nenotiek, attiecīgā dalībvalsts tomēr nav tiesīga uzskatīt, ka jaunais pieteikums ir “turpmāks pieteikums”, kas attiecīgā gadījumā ļauj to atzīt par nepieņemamu. Turklāt, pieņemot, ka Norvēģijas patvēruma sistēmā patvēruma meklētāju aizsardzības līmenis ir līdzvērtīgs Savienības tiesībās paredzētajam līmenim, šis apstāklis nav pamats, lai secinātu ko citu. Proti, pirmkārt, no “procedūru” direktīvas noteikumu formulējuma skaidri izriet, ka pašreizējā stadijā trešo valsti nevar pielīdzināt dalībvalstij, lai pamatotu attiecīgā nepieņemamības pamata piemērošanu. Otrkārt, šāda pielīdzināšana nevar būt atkarīga no patvēruma meklētāju konkrētā aizsardzības līmeņa attiecīgajā trešā valstī novērtējuma, tādējādi riskējot ietekmēt tiesisko drošību.