Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES
[JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 11. jūlijā (1)
Lieta C‑419/23
CN
pret
Nemzeti Földügyi Központ,
Lietas dalībnieks:
GW
(Győri Törvényszék (Ģēras tiesa, Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 63. pants – Kapitāla brīva aprite – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pants – Tiesības uz īpašumu – Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības – Zemes lietojuma tiesību, kas dzēstas, pārkāpjot Savienības tiesības, atkārtota ierakstīšana – Dalībvalsts pienākumi, kas izriet no sprieduma par pienākumu neizpildi – Zemes lietojuma tiesību sākotnējās ierakstīšanas galīgais raksturs – Kolīzija starp dažādu tiesību subjektu pamatbrīvībām un pamattiesībām
I. Ievads
1. Šis Győri Törvényszék (Ģēras tiesa, Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar vairākiem Tiesas spriedumiem, kuri attiecās uz to, vai Ungārijas tiesiskais regulējums par nerezidentu lauksaimniecības zemes lietojuma tiesību, kas ierakstītas zemesgrāmatā, dzēšanu ir saderīgs ar LESD 63. pantā paredzēto kapitāla brīvu apriti un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu (2).
2. Saskaņā ar šo judikatūru valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā LESD 63. pantam, skatot to kopsakarā ar Hartas 17. pantu, ciktāl tajā noteiktā šādu zemes lietojuma tiesību, kuras ir aizsargātas ar īpašumtiesību garantiju, dzēšana notiek, kaitējot citu dalībvalstu valstspiederīgajiem. Pēc tam, kad tika izdarīts attiecīgs konstatējums spriedumā par pienākumu neizpildi (3), Tiesai bija jāizskata jautājums par nosacījumiem, ar kādiem šādu zemes lietojuma tiesību īpašnieki, kurus skārusi šo tiesību galīga dzēšana, var panākt, lai kompetentās iestādes veiktu to atkārtotu ierakstīšanu (4).
3. Pamatlieta attiecas uz tieši pretēju situāciju. Proti, zemes lietojuma tiesību īpašniecei, kuru skārusi tiesību dzēšana, – personai, kas iestājusies lietā atbildētājas iestādes (turpmāk tekstā – “persona, kas iestājusies lietā”), Nemzeti Földügyi Központ (Valsts zemes centrs, Ungārija), atbalstam pamatojoties uz Ungārijā pastāvošo tiesisko situāciju, kas pa šo laiku ir mainījusies sprieduma par pienākumu neizpildi rezultātā, ir izdevies panākt, ka šī iestāde ir atkārtoti ierakstījusi tās tiesības un tādējādi ir sasniegta tieši tāda situācija, kāda ir prasīta Tiesas judikatūrā. To, atsaucoties uz kapitāla brīvu apriti un garantētajām tiesībām uz īpašumu, apstrīd nekustamā īpašuma īpašniece, kuras domicils ir Vācijā, un prasītāja. Tā apgalvo, ka pirms personas, kas iestājusies lietā, zemes lietojuma tiesību atkārtotas ierakstīšanas zemesgrāmatā atbildētajai iestādei bija jāpārbauda, vai tās sākotnējā – vēlāk dzēstā – zemes lietojuma tiesību ierakstīšana, ņemot vērā tolaik piemērojamo Ungārijas tiesisko regulējumu, bija nelikumīga. Tam tā ir jābūt neatkarīgi no tā, ka šis ieraksts bija kļuvis galīgs un Tiesa tiesību normas par tā dzēšanu ir vēlāk atzinusi par nesaderīgām ar Savienības tiesībām. Prasītāja uzskata, ka zemes lietojuma tiesību atkārtota ierakstīšana bija jāatsaka, lai aizsargātu tās kapitāla aprites brīvību un īpašumu.
4. Tātad šis gadījums attiecas uz “kolīziju” starp dažādu tiesību subjektu vienām un tām pašām pamatbrīvībām (kapitāla brīva aprite) un pamattiesībām (īpašumtiesību garantija). Tomēr ir apšaubāms, vai prasītāja var atsaukties uz LESD 63. pantā noteikto kapitāla brīvu apriti un Hartas 17. pantā noteiktajām tiesībām uz īpašumu, lai no jauna panāktu zemes lietojuma tiesību dzēšanu. Proti, tās pieeja ir vērsta uz tāda rezultāta sasniegšanu, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru tieši nav saderīgs ar LESD 63. pantu un Hartas 17. pantu, ciktāl ar šīm tiesību normām tiek aizsargāts zemes lietojuma tiesību īpašnieks, kuru skārusi ex lege [tiesību] dzēšana, nevis nekustamā īpašuma īpašnieks, kurš no tā gūst labumu.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
5. LESD 63. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus, ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā”.
6. Hartas 17. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs”.
B. Valsts tiesības
7. Földről szóló 1987. évi I. törvény (1987. gada Likums Nr. I par zemi) 38. panta 1. punktā bija paredzēts, ka fiziskas personas, kam nav Ungārijas pilsonības vai kam ir šī pilsonība, bet kas pastāvīgi dzīvo ārpus Ungārijas, kā arī juridiskas personas ar juridisko adresi ārpus Ungārijas vai ar juridisko adresi Ungārijā, bet kuras pieder fiziskām vai juridiskām personām, kas ir ārpus Ungārijas, var iegūt īpašumā lauksaimniecības zemi pirkuma, maiņas vai dāvinājuma rezultātā tikai iepriekš saņemot Pénzügyminisztérium (Finanšu ministrija, Ungārija) atļauju.
8. Ar 1991. gada 27. decembra A külföldiek ingatlanszerzéséről szóló 171/1991. (XII. 27.) Korm. [Kormány] rendelet (Valdības dekrēts Nr. 171/1991 par nekustamā īpašuma iegādi, ko veic ārvalstnieki), kas stājās spēkā 1992. gada 1. janvārī, 1. panta 5. punktu tika izslēgta jebkāda iespēja iegādāties lauksaimniecības zemi personām, kam nav Ungārijas pilsonības, izņemot personas, kurām ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja, un tās, kurām ir atzīts bēgļa statuss.
9. Ar A termőföldről szóló 1994. évi LV. törvény (1994. gada Likums Nr. LV par lauksaimniecības zemi, turpmāk tekstā – “1994. gada Likums par lauksaimniecības zemi”) tika saglabāts minētais iegādes aizliegums, paplašinot to uz visām juridiskajām personām neatkarīgi no tā, vai to juridiskā adrese ir vai nav Ungārijā.
10. Minētais likums tika grozīts – grozījumiem stājoties spēkā 2002. gada 1. janvārī – ar A termőföldről szóló 1994. évi LV. törvény módosításáról szóló 2001. évi CXVII. törvény (2001. gada Likums Nr. CXVII, ar ko groza 1994. gada Likumu Nr. LV par lauksaimniecības zemi), lai izslēgtu arī iespēju ar līgumu nodibināt lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības par labu fiziskām personām, kam nav Ungārijas pilsonības, vai juridiskām personām. Pēc šiem grozījumiem 1994. gada Likuma par lauksaimniecības zemi 11. panta 1. punktā bija noteikts:
“Lai slēgtu līgumu par lietojuma tiesībām un servitūtu, piemēro II nodaļas noteikumus par ierobežojumiem īpašuma iegādē. [..].”
11. 1994. gada Likuma par lauksaimniecības zemi 11. panta 1. punkts pēc tam tika grozīts ar Az egyes agrár tárgyú törvények módosításáról szóló 2012. évi CCXIII. törvény (2012. gada Likums Nr.°CCXIII, ar ko groza noteiktus lauksaimniecības likumus). Jaunajā redakcijā, kurā ir iekļauts šis grozījums un kura stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī, minētajā 11. panta 1. punktā bija paredzēts:
“Ar līgumu noteiktas lietojuma tiesības nav spēkā, izņemot gadījumu, ja tās ir noteiktas par labu tuvam radiniekam”.
12. Ar 2012. gada Likumu Nr. CCXIII 1994. gada likumā tika ieviests arī jauns 91. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru “2033. gada 1. janvārī ex lege izbeigsies visas lietojuma tiesības, kuras pastāvēja 2013. gada 1. janvārī un kuras, noslēdzot beztermiņa līgumu vai līgumu uz noteiktu laiku, kas beidzas pēc 2032. gada 30. decembra, tikušas piešķirtas personām, kuras nav tuvi radinieki”.
13. A mező- és erdőgazdasági földek forgalmáról szóló 2013. évi CXXII. törvény (2013. gada Likums Nr. CXXII par lauksaimniecības un mežu zemes apriti, turpmāk tekstā – “2013. gada Likums par lauksaimniecības zemi”) tika pieņemts 2013. gada 21. jūnijā un ir stājies spēkā 2013. gada 15. decembrī.
14. 2013. gada Likuma par lauksaimniecības zemi 37. panta 1. punktā ir saglabāta norma, saskaņā ar kuru šādas ar līgumu noteiktas zemes lietojuma tiesības vai servitūts, nav spēkā, izņemot gadījumu, ja tie ir noteikti par labu tuvam radiniekam.
15. A mező– és erdőgazdasági földek forgalmáról szóló 2013. évi CXXII. törvénnyel összefüggő egyes rendelkezésekről és átmeneti szabályokról szóló 2013. évi CCXII. törvény (2013. gada Likums Nr. CCXII, ar ko nosaka pārejas un citus noteikumus attiecībā uz 2013. gada Likumu Nr. CXXII par lauksaimniecības un mežu zemes apriti, turpmāk tekstā – “2013. gada Likums par pārejas noteikumiem”) tika pieņemts 2013. gada 12. decembrī un stājās spēkā 2013. gada 15. decembrī.
16. Šā likuma 108. panta 1. punktā, ar kuru tika atcelts 1994. gada Likuma par lauksaimniecības zemi 91. panta 1. punkts, ir noteikts:
“2014. gada 1. maijā ex lege izbeidzas lietojuma tiesības, kas pastāv 2014. gada 30. aprīlī un ir iegūtas uz nenoteiktu laiku vai uz noteiktu laikposmu, kuram būtu jābeidzas pēc 2014. gada 30. aprīļa, atbilstoši līgumam, kurš noslēgts starp personām, kas nav tuvi radinieki.”
17. Pēc 2018. gada 6. marta sprieduma SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157) pasludināšanas 2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem 108. pants tika grozīts un no 2019. gada 11. janvāra tika papildināts ar diviem jauniem punktiem – 4. un 5. punkts šādā formulējumā:
“(4) Ja saistībā ar tiesas nolēmuma izpildi ir jāatjauno tiesības, kas izbeigtas atbilstoši 1. punktam, bet kādas formālas vai materiālas pārkāpuma neatbilstības dēļ šīs tiesības tāpat nebija iespējams ierakstīt saskaņā ar tiesisko regulējumu, kas bija spēkā to sākotnējās ierakstīšanas brīdī, par zemesgrāmatām atbildīgā iestāde informē par to prokuratūru un aptur procedūru līdz brīdim, kad tiks pabeigta prokuratūras veikta izmeklēšana un attiecīgā tiesvedība.
(5) 4. punktā minēto kļūdu veido tas, ka:
a) lietojuma tiesību subjekts ir juridiska persona;
b) lietojuma tiesības vai servitūts tika ierakstīti zemesgrāmatā pēc 2001. gada 31. decembra par labu īpašniekam, kas ir juridiska persona vai fiziska persona, kurai nav Ungārijas valstspiederības;
c) ja iesniegts pieteikums par lietojuma tiesību vai servitūta atkārtotu ierakstīšanu, bet saskaņā ar tajā laikā spēkā esošo tiesisko regulējumu tiesību iegūšanai bija jāiesniedz citas iestādes izsniegta apliecība vai atļauja, un attiecīgā persona šo dokumentu nav iesniegusi.”
18. Az ingatlan–nyilvántartásról szóló 1997. évi CXLI. törvény (1997. gada Likums Nr. CXLI par zemesgrāmatām, turpmāk tekstā – “Zemesgrāmatu likums”) 94. pantā, kas ieviests ar Az egyes földügyi tárgyú törvények módosításáról szóló 2014. évi XXXI. törvény (2014. gada Likums Nr. XXXI par grozījumiem konkrētos likumos par zemi) 9. pantu, ir noteikts:
“(1) Lai dzēstu no zemesgrāmatas lietojuma tiesības un servitūtu (šajos punktos turpmāk tekstā kopā – “lietojuma tiesības”), kas izbeidzas saskaņā ar [2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem] 108. panta 1. punktu, par zemesgrāmatu atbildīgā iestāde līdz 2014. gada 31. oktobrim nosūta fiziskai personai – lietojuma tiesību īpašniecei – pieprasījumu 15 dienu laikā no tā saņemšanas brīža, aizpildot ministra izstrādāto veidlapu, deklarēt tuvu radniecības saišu esamību ar nekustamā īpašuma īpašnieku, kas norādīts lietojuma tiesību apliecinošā dokumentā, uz kura notikusi ierakstīšanai zemesgrāmatā. Ja deklarēšana noteiktajā termiņā nav notikusi, pieteikums apliecinājumu saņemšanai pēc 2014. gada 31. decembra netiks izskatīts.
[..]
(3) Ja no deklarācijas neizriet tuvu radniecības saišu esamība vai ja deklarācija nav iesniegta noteiktajā termiņā, par zemesgrāmatu atbildīgā iestāde nākamajos sešos mēnešos pēc deklarācijas iesniegšanai norādītā termiņa izbeigšanās un vēlākais 2015. gada 31. jūlijā pēc savas ierosmes no zemesgrāmatas svītro lietojuma tiesības.
[..]
(5) Par zemesgrāmatām atbildīgā iestāde pēc savas iniciatīvas vēlākais 2014. gada 31. decembrī sāk dzēst no zemesgrāmatas lietojuma tiesības, kas bijušas ierakstītas tādu juridisko personu un struktūru labā, kurām nav juridiskas personas statusa, bet kuras var iegūt zemesgrāmatā iekļaujamas tiesības, kuras ir izbeigtas, piemērojot [2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem] 108. panta 1. punktu.”
19. Pamatojoties uz Komisijas celto prasību, Tiesa 2019. gada 21. maija spriedumā Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432) par pienākumu neizpildi konstatēja, ka, pieņemot 2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem 108. panta 1. punktu un tādējādi ex lege dzēšot lietojuma tiesības attiecībā uz lauksaimniecības un mežsaimniecības zemi, kas atrodas Ungārijā un kas tieši vai netieši pieder citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, Ungārija nav izpildījusi LESD 63. pantā, skatot to kopsakarā ar Hartas 17. pantu, paredzētos pienākumus.
20. Tā rezultātā Ungārijas likumdevējs grozīja 2013. gada Likumu par pārejas noteikumiem no 2022. gada 1. janvāra un cita starpā 20./F apakšiedaļā (“Īpaši noteikumi Eiropas Savienības Tiesas sprieduma lietā C‑235/17, Komisija/Ungārija, par lauksaimniecības zemju lietojuma tiesību ex lege izbeigšanu izpildei”) iekļāva šādas tiesību normas:
21. Atbilstoši 2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem 108./B panta 1. punktam “fiziska vai juridiska persona, kuras zemes lietojuma tiesības ir tikušas dzēstas no zemesgrāmatas saskaņā ar šā likuma 108. panta 1. punktu, kas ir spēkā no 2014. gada 30. aprīļa (turpmāk tekstā – “dzēsto lietojuma tiesību īpašnieks”), vai tās tiesību pārņēmējs [..] saskaņā ar šo apakšiedaļu var lūgt dzēsto zemes lietojuma tiesību atkārtotu ierakstīšanu zemesgrāmatā, kā arī kompensāciju, kas tai pienākas atbilstoši šai apakšiedaļai”.
22. 2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem 108./F panta 6. punktā ir noteikts:
“Par dzēsto zemes lietojuma tiesību ierakstīšanu zemesgrāmatā atkārtoti lemj, ja:
a) jebkura no 7. punktā minētajām personām netiek uzskatīta par labticīgu, un
b) nav tiesisku šķēršļu 8. punkta izpratnē.”
23. 2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem 108./F panta 7. punktā ir paredzēts:
“Par labticīgu attiecībā uz konkrēto nekustamo īpašumu neuzskata:
a) īpašnieku, ja brīdī, kad tika dzēstas zemes lietojuma tiesības, tā īpašuma tiesības jau pastāvēja;
b) īpašnieku, ja tā īpašuma tiesības ir radušās vai nu saskaņā ar līgumu, kas ir noslēgts pēc 2018. gada 6. marta [(5)] vai pirms šī datuma, bet attiecīgais līgums ir iesniegts kompetentajai iestādei pēc šī datuma procedūrā atbilstoši [2013. gada Likumam par lauksaimniecības zemi], tostarp ierakstīšanas procedūru, vai saskaņā ar pēdējās gribas rīkojumu, kas sagatavots pēc 2018. gada 6. marta;
c) īpašnieku, ja tā īpašuma tiesības ir radušās pēc 2018. gada 6. marta, izņemot tad, ja tiesības radušās uz līguma pamata vai mantošanas ceļā;
d) īpašnieku, ja tas, lai gan ir uzskatāms par labticīgu saskaņā ar b) vai c) apakšpunktu, ir nodibinājis nekustamā īpašuma lietojuma tiesības pēc 2018. gada 6. marta;
e) lietojuma tiesību īpašnieku, ja tā tiesības ir nodibinātas ar līgumu vai ar pēdējās gribas rīkojumu, kas sagatavots pēc 2018. gada 6. marta, vai ja tā īpašuma tiesību nodošanas dokumentā pēc attiecīgā datuma tas ir paturējis sev zemes lietojuma tiesības;
f) īpašnieku, ja tas ir ieguvis īpašuma tiesības mantošanas ceļā no a) līdz d) apakšpunktā minētā īpašnieka.”
24. 2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem 108./F panta 8. punktā ir noteikts:
“Par tiesisku šķērsli atkārtotai ierakstīšanai tiek uzskatīts tas, ka attiecīgais nekustamais īpašums ir ticis ekspropriēts vai ka tā īpašuma tiesības ir nodotas ar pirkuma līgumu, kas aizstāj ekspropriāciju.”
III. Faktiskie apstākļi
25. Prasītājas pamatlietā juridiskā adrese ir Vācijā, un tā ir zemesgabala ar kadastrālo numuru 0380/1 Kőszeg, kura izmantošanas veids ir aramzeme, īpašniece. Tās īpašumtiesības tika ierakstītas zemesgrāmatā 2012. gada 18. maijā. Šajā laikā tās bija apgrūtinātas ar personas, kas iestājusies lietā, zemes lietojuma tiesībām. Pat ja tas lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav skaidri norādīts, pamatojoties uz lietas pamatā esošajiem faktiskajiem apstākļiem un tiem piemērotajām valsts tiesību normām, var pieņemt, ka persona, kas iestājusies lietā, arī ir ieguldītājs nerezidents.
26. Šīs zemes lietojuma tiesības par labu personai, kas iestājusies lietā, bija līgumiski nodibinājis iepriekšējais nekustamā īpašuma īpašnieks, sākot ar 2001. gada 30. decembri, un 2002. gada 29. janvārī tās tika ierakstītas zemesgrāmatā. Lēmums par ierakstu netika apstrīdēts ne administratīvā kārtībā, ne arī tika pārsūdzēts tiesā.
27. Ar 2015. gada 27. jūlija lēmumu Vas Megyei Kormányhivatal Szombathelyi Járási Hivatal (Vašas meģes centrālās pārvaldes iestāde, Sombathejas apgabala birojs, Ungārija) dzēsa personas, kas iestājusies lietā, zemes lietojuma tiesības saskaņā ar 2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem 108. panta 1. punktu un Zemesgrāmatu likuma 94. panta 1. un 3. punktu.
28. Pēc sprieduma par pienākumu neizpildi (6) (iepriekš 18. punkts) pasludināšanas persona, kas iestājusies lietā, lūdza atbildētāju iestādi atkārtoti ierakstīt tās zemes lietojuma tiesības saskaņā ar 2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem 108./B panta 1. punktu.
29. Ar 2022. gada 30. novembra lēmumu atbildētāja iestāde noteica attiecīgā nekustamā īpašuma dzēsto zemes lietojuma tiesību atkārtotu ierakstīšanu zemesgrāmatā uz personas, kas iestājusies lietā, vārda. Tajā tika norādīts, ka prasītāja nav uzskatāma par labticīgu 2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem 108./F panta 7. punkta izpratnē, jo jau brīdī, kad tika dzēstas zemes lietojuma tiesības, ir bijusi nekustamā īpašuma īpašniece.
30. Ar prasību iesniedzējtiesā prasītāja ir lūgusi atcelt zemes lietojuma tiesību atkārtotu ierakstīšanu zemesgrāmatā, pamatojoties uz to, ka šo tiesību sākotnējais ieraksts bija nelikumīgs. Proti, saskaņā ar 1994. gada Likuma par lauksaimniecības zemi 11. panta 1. punktu pēc 2002. gada 1. janvāra to vairs nedrīkstēja darīt.
31. Atbildētāja iestāde un persona, kas iestājusies lietā, ir lūgušas noraidīt prasību, pamatojoties uz to, ka atkārtotai ierakstīšanai zemesgrāmatā nebija tiesisku šķēršļu un ka 2013. gada Likumā par pārejas noteikumiem saistībā ar atkārtotu ierakstīšanu zemesgrāmatā nav noteikta zemes lietojuma tiesību ierakstīšanas likumības pārbaude.
32. Iesniedzējtiesa norāda, ka kopš 2002. gada 1. janvāra 1994. gada Likuma par lauksaimniecības zemi regulējumā nebija atļauts nodibināt lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības par labu ārvalstniekiem. 1994. gada Likuma par lauksaimniecības zemi 11. panta 1. punkts valsts judikatūrā ir attiecīgi interpretēts (7). Arī šajā gadījumā zemes lietojuma tiesību ierakstīšana, kas notika tikai 2002. gadā, bija nelikumīga. Tomēr lēmums par ierakstīšanu bija kļuvis galīgs, jo tas netika pārsūdzēts.
33. Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai sākotnēji nelikumīgi ierakstīto zemes lietojuma tiesību atkārtota ierakstīšana ir saderīga ar LESD 63. pantu un Hartas 17. pantu, jo arī prasītāja var atsaukties uz kapitāla brīvu apriti un šīs zemes lietojuma tiesības ir nepamatota iejaukšanās tās pamattiesībās uz attiecīgo nekustamo īpašumu. Pamatojoties uz šīm tiesību normām, atbildētajai iestādei varētu būt pienākums konstatēt zemes lietojuma tiesību ierakstīšanas nelikumību un atteikt to atkārtotu ierakstīšanu. Tādēļ iesniedzējtiesa saskaņā ar LESD 267. pantu ir lūgusi Tiesai atbildēt uz šādu prejudiciālu jautājumu:
Vai LESD 63. pants un Hartas 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru brīdī, kad zemes lietojuma tiesības tiek atkārtoti ierakstītas zemesgrāmatā, kas ir paredzētās sekas pārkāpuma procedūrā pret dalībvalsti – pēc tam, kad ir tikušas dzēstas šīs zemes lietojuma tiesības, kas bija ierakstītas nelikumīgi, bet ar galīgu lēmumu –, nav noteikts, ka būtu obligāti jāpārbauda, vai zemes lietojuma tiesību ierakstīšana tika veikta likumīgi?
34. Tiesvedībā Tiesā rakstveida apsvērumus iesniedza Ungārijas valdība un Eiropas Komisija. Saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu Tiesa nolēma tiesas sēdi nerīkot.
IV. Izvērtējums
A. Pieņemamība
35. Ungārijas valdība uzskata, ka prejudiciālais jautājums ir nepieņemams, jo pamatlietā aplūkotais strīda priekšmets un šajā sakarā piemērojamais valsts tiesiskais regulējums nav saistīts ar vēlamo LESD 63. panta un Hartas 17. panta interpretāciju. It īpaši zemes lietojuma tiesību atkārtota ierakstīšana ir pasākums, kas veicina kapitāla brīvu apriti, novēršot Tiesas kritizēto šo tiesību normu pārkāpumu par labu Savienības pilsoņiem no citām dalībvalstīm. Šādā gadījumā nepieciešamā zemes lietojuma tiesību sākotnējās ierakstīšanas likumības pārbaude būtu tam pretrunā. Un otrādi, bez izšķirības (uz visiem Savienības pilsoņiem) attiecināmā neiespējamība veikt šādu likumības pārbaudi nav saistīta ar kapitāla brīvu apriti.
36. Prejudiciālais jautājums attiecas uz LESD 63. panta un Hartas 17. panta interpretāciju saistībā ar nekustamā īpašuma pārrobežu iegādi un šajā ziņā pastāvošo īpašuma tiesību aizsardzību. Iesniedzējtiesa pamatoti uzskata, ka LESD 63. pantā paredzētā kapitāla brīva aprite šajā lietā ir piemērojama, jo prasītāja un nekustamā īpašuma īpašniece ir Vācijā reģistrēta juridiska persona (8).
37. Pamatlieta attiecas arī uz Savienības tiesību īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. Proti, sprieduma par pienākumu neizpildi rezultātā principā ir nepieciešams atkārtoti ierakstīt ex lege dzēstās citu dalībvalstu valstspiederīgajiem piederošās zemes lietojuma tiesības uz lauksaimniecības zemi Ungārijā, lai novērstu konstatēto LESD 63. panta, skatot to kopsakarā ar Hartas 17. pantu, pārkāpumu (9). Tas izriet arī no LESD 63. panta tiešās iedarbības, skatot to kopsakarā ar pārākuma principu (10).
38. Tāpēc es uzskatu, ka starp strīda priekšmetu un Savienības tiesībām pastāv pietiekama saikne un ka tā ir nozīmīga pamatlietas izspriešanai.
39. Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
B. Pamatotība
1. Ievada apsvērumi
40. Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, pamatojoties uz LESD 63. pantu un Hartas 17. pantu, valsts iestādei, kas izskata pieteikumu par (pretēji Savienības tiesībām) dzēstu zemes lietojuma tiesību atkārtotu ierakstīšanu, nekustamā īpašuma īpašnieka interesēs ir jāpārbauda šo tiesību sākotnējās ierakstīšanas, kas kļuvusi galīga, likumīgums, ņemot vērā tobrīd spēkā esošo valsts tiesisko regulējumu, pat ja pēdējais minētais bija pretrunā minētajām Savienības tiesību normām.
41. Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu diez vai var radīt šaubas. “Kolīzijas” starp pamatbrīvībām un pamattiesībām gadījumā, kas pamatlietā rodas starp abiem – pretējas intereses pārstāvošajiem – tiesību subjektiem, t.i., prasītāju un attiecīgā nekustamā īpašuma īpašnieci, no vienas puses, un personu, kas iestājusies lietā, un atkārtoti ierakstīto zemes lietojuma tiesību īpašnieku, no otras puses, priekšroka ir jādod pēdējā minētā brīvībām un tiesībām. Paskaidrošu, ka šis risinājums ir arī Tiesas līdzšinējās judikatūras pamatā.
42. Vispirms pārbaudīšu, vai nekustamā īpašuma īpašniece var atsaukties uz LESD 63. pantā un Hartas 17. pantā noteiktajām brīvībām un tiesībām (2. punkts). Pēc tam norādīšu, vai un kādā mērā no sprieduma par pienākumu neizpildi, kurā izdarītie galīgie konstatējumi saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu ir saistoši iesniedzējtiesai, principā izriet, ka zemes lietojuma tiesību īpašnieku brīvības un tiesības uz attiecīgajiem nekustamajiem īpašumiem pieļaujami ierobežo nekustamo īpašumu īpašnieku brīvības un tiesības (3. punkts). Visbeidzot, pārbaudīšu, vai šāds nekustamā īpašuma īpašnieka brīvību un tiesību ierobežojums ir attaisnojams arī tādā gadījumā, kāds ir šajā lietā, un vai arī šajā gadījumā ir pārākas zemes lietojuma tiesību īpašnieka attiecīgās brīvības un tiesības (4. punkts).
2. Nekustamā īpašuma īpašnieka nerezidenta aizsardzība saskaņā ar LESD 63. pantu un Hartas 17. pantu
43. Prasītāja kā Vācijā reģistrēta juridiska persona iegādājās apstrīdēto īpašumu, kas atrodas Ungārijā. Tādējādi tā principā var atsaukties uz kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu (11).
44. Turklāt pat bez izšķirības piemērojams valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek pieļauts atkārtoti ierakstīt iepriekš dzēstas zemes lietojuma tiesības, nepārbaudot to sākotnējās ierakstīšanas likumīgumu, varētu atturēt ārvalstu ieguldītājus iegādāties nekustamos īpašumus Ungārijā vai vēlāk ar tiem rīkoties. Tas tādēļ, ka tie nevar būt pārliecināti, ka šajā ziņā runa ir par neapgrūtinātu nekustamo īpašumu. Ar to varētu būt saistīts nepieļaujams LESD 63. pantā noteiktās kapitāla brīvas aprites ierobežojums, kaitējot ārvalstu ieguldītājiem (12).
45. Tā kā pamatlieta ir saistīta ar Savienības tiesību īstenošanu (iepriekš 36. punkts), arī prasītājai attiecībā uz apstrīdēto nekustamo īpašumu ir piemērojama Hartas 17. panta 1. punktā noteiktā īpašumtiesību garantija.
46. Tomēr nekustamā īpašuma īpašnieka aizsardzība saskaņā ar LESD 63. pantu un Hartas 17. panta 1. punktu nav neierobežota. To it īpaši ierobežo attiecīgā nekustamā īpašuma zemes lietojuma tiesību īpašnieka aizsardzība saskaņā ar tām pašām tiesību normām. Šī pamatideja ir arī sprieduma par pienākumu neizpildi un 2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem 108./B panta 1. punkta pamatā, kuru atbildētāja iestāde ir piemērojusi, lai atkārtoti ierakstītu personas, kas iestājusies lietā, dzēstās zemes lietojuma tiesības.
47. Tāpēc turpinot es pārbaudīšu, vai un kādā mērā Tiesa spriedumā par pienākumu neizpildi ar galīgu spēku jau ir izvērtējusi šādu ierobežojumu LESD 260. panta 1. punkta izpratnē un saistoši savstarpēji izsvērusi attiecīgo nekustamo īpašumu īpašnieku un sākotnēji ierakstīto, bet pēc tam (pretēji Savienības tiesībām) atkal dzēsto zemes lietojuma tiesību īpašnieku konfliktējošās brīvības un tiesības.
3. Pienākums ievērot LESD 63. panta un Hartas 17. panta saistošo interpretāciju, it īpaši spriedumā par pienākumu neizpildi
4. Res judicata spēks un izpildes pienākums saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu
48. Atbilstoši LESD 260. panta 1. punktam Ungārijai ir jāveic pasākumi, kas izriet no sprieduma par pienākumu neizpildi, lai novērstu tajā konstatēto Līgumos paredzēto pienākumu neizpildi, ciktāl tam ir res judicata spēks attiecībā uz faktu un tiesību jautājumiem, kuri faktiski vai obligāti ir tikuši izskatīti attiecīgajā tiesas nolēmumā (13).
49. Prasītājas (nekustamā īpašuma īpašniece) un personas, kas iestājusies lietā (sākotnēji ierakstīto, bet dzēsto zemes lietojuma tiesību īpašnieks), situāciju principā aptver spriedumā par pienākumu neizpildi izdarītie konstatējumi. Tas tādēļ, ka personas, kas iestājusies lietā, zemes lietojuma tiesību dzēšana ex lege notika, pamatojoties uz 2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem 108. panta 1. punktu, kas šajā spriedumā tika atzīts par neatbilstošu Savienības tiesībām. Tāpat nav strīda par to, ka pēc personas, kas iestājusies lietā, prasījuma atbildētāja iestāde šīs zemes lietojuma tiesības ir atkārtoti ierakstījusi zemesgrāmatā, piemērojot 2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem, kas grozīts pēc sprieduma par pienākumu neizpildi, 108./F panta 6. un 7. punktu. Tā rezultātā prasītājas nekustamais īpašums no jauna tika apgrūtināts ar personas, kas iestājusies lietā, zemes lietojuma tiesībām, kas savulaik tika dzēstas pretēji Savienības tiesībām, un Tiesas konstatētais LESD 63. panta un Hartas 17. panta pārkāpums, kaitējot prasītājai, tika novērsts vismaz attiecībā uz nākotni (14).
50. Iesniedzējtiesa principā nevar pieņemt nolēmumu, kas ir pretrunā šajā ziņā saistošajiem spriedumā par pienākumu neizpildi izdarītajiem konstatējumiem, ja vien attiecībā uz prasītāju un personu, kas iestājusies lietā, nepastāv īpaši apstākļi, uz kuriem neattiecas to res judicata spēks. Proti, valsts tiesām, pildot savas funkcijas, ir jāņem vērā šajā spriedumā izklāstītie juridiskie elementi, lai noteiktu to Savienības tiesību normu tvērumu, kuras tām ir jāpiemēro (15). Tas pats attiecas uz Savienības tiesību saistošu interpretāciju prejudiciālā nolēmumā, ko sniegusi Tiesa (16).
51. Tādēļ ir rūpīgāk jāpārbauda, vai un kādā mērā spriedumā par pienākumu neizpildi izdarītajos saistošajos konstatējumos – vismaz netieši – ir ņemtas vērā pamatlietā aplūkotās konfliktējošās brīvības un tiesības, kas izriet no LESD 63. panta un Hartas 17. panta, kā arī to nepieciešamā izsvēršana.
a) Saistošie konstatējumi spriedumā par pienākumu neizpildi attiecībā uz zemes lietojuma tiesību īpašnieka aizsardzību saskaņā ar LESD 63. pantu un Hartas 17. pantu
52. Ir taisnība, ka spriedumā par pienākumu neizpildi Tiesai nebija jārisina jautājums par to, vai un kādā mērā nekustamā īpašuma īpašnieks nerezidents ir aizsargāts ar LESD 63. pantā un Hartas 17. pantā noteiktajām brīvībām un tiesībām. Tomēr tā atzina, ka valsts iestādēm ir ne tikai jāaizsargā pretēji Savienības tiesībām dzēstu zemes lietojuma tiesību īpašnieka attiecīgās brīvības un tiesības, bet tam ir jānotiek arī attiecībā uz jebkuru nekustamā īpašuma īpašnieku, tātad neatkarīgi no tā izcelsmes.
53. Pirmkārt, Tiesa konstatēja, ka ieguldītāju nerezidentu zemes lietojuma tiesību atcelšana ex lege radīja nepieļaujamu ierobežojumu to tiesībām uz kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Proti, tādējādi tiem tika padarīts par neiespējamu turpināt izmantot zemes lietojuma tiesības, piemēram, apsaimniekojot, iznomājot, atsavinot (iespējams, arī nekustamā īpašuma īpašniekam) vai citādi ienesīgi izmantojot attiecīgo zemi. Turklāt Tiesas ieskatā tiesību aktos noteiktais pienākums veikt [tiesību] dzēšanu bija piemērots, lai atturētu nerezidentus no ieguldījumu veikšanas Ungārijā nākotnē (17).
54. Otrkārt, Tiesa uzskatīja, ka ieguldītāju nerezidentu zemes lietojuma tiesību ex lege izbeigšana ir viņu īpašuma, kas ir aizsargāts ar Hartas 17. pantu, atņemšana (18). Proti, zemes lietojuma tiesības ir tiesību uz īpašumu daļa. Tās piešķir to īpašniekam – it īpaši arī attiecībā pret nekustamā īpašuma īpašnieku – tiesības izmantot īpašumu un gūt no tā ienākumus. Tādējādi šīm tiesībām ir raksturīgs no nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībām uz īpašumu izrietošo lietojuma tiesību attiecīgs ierobežojums. Tādēļ Tiesa uzskata, ka pastāvošo zemes lietojuma tiesību ex lege dzēšana izraisa šo tiesību piespiedu, pilnīgu un galīgu atņemšanu, kaitējot to īpašniekiem, bet ar labvēlīgām sekām nekustamā īpašuma īpašniekiem (19). Tas tā ir neatkarīgi no tā, vai nekustamā īpašuma īpašnieks ir vai nav nerezidents.
55. Turklāt šajā saistībā zemes lietojuma tiesības, kuras bija izbeigtas, bet ar līgumu nodibinātas pirms 2002. gada 1. janvāra, Tiesa kvalificēja kā saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām “likumīgi iegūtas” Hartas 17. panta 1. punkta izpratnē (20). Tas attiecas arī uz personas, kas iestājusies lietā, zemes lietojuma tiesību iegūšanu, kas ir pamatlietas pamatā. Tās tika nodibinātas pirms 2002. gada 1. janvāra, bet ierakstītas tikai pēc šī datuma. Tādējādi prasītājas un iesniedzējtiesas minētais apstāklis, ka šīs tiesības šķietami nelikumīgi ir ierakstītas zemesgrāmatā pēc minētā datuma, nevar likt apšaubīt to, ka uz personas, kas iestājusies lietā, situāciju principā ir attiecināmi spriedumā par pienākumu neizpildi izdarītie konstatējumi.
56. Tiesa vēlākā prejudiciālā nolēmumā no minētā pat ir secinājusi, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā tiek noteikts veikt šādu [tiesību] izbeigšanu, un tā īstenošanas pasākumi ir acīmredzams un būtisks gan LESD 63. pantā paredzētās pamatbrīvības, gan Hartas 17. panta 1. punktā garantēto tiesību uz īpašumu pārkāpums, kas kaitē zemes lietojuma tiesību īpašniekiem (21).
57. Ir taisnība, ka šie saistošie konstatējumi par zemes lietojuma tiesību īpašnieku nerezidentu aizsardzību principā attiecas uz konfliktu ar īpašniekiem, kuru īpašumi ir apgrūtināti ar šīm tiesībām, kā tas ir arī pamatlietā. Tomēr tajos nav ņemta vērā situācija, kurā, kā šajā gadījumā, ne tikai zemes lietojuma tiesību īpašnieks, bet arī nekustamā īpašuma īpašnieks ir ārvalstu ieguldītājs. Proti, pēdējais minētais principā arī var atsaukties uz LESD 63. pantu un Hartas 17. pantu, lai pilnībā izmantotu savu ieguldījumu un sava īpašuma aizsardzību (iepriekš 42.– 44. punkts).
58. Šāda nekustamā īpašuma īpašnieka pieeja arī nevar tikt uzskatīta par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Šajā gadījumā acīmredzami nav izpildīti Savienības vispārējā aizlieguma vai principa nosacījumi par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kas judikatūrā bieži tiek pielīdzināta krāpnieciskai rīcībai (22). Tas tādēļ, ka runa nav par Savienības tiesībās paredzētas priekšrocības gūšanu, kaut arī tajās paredzētie objektīvie nosacījumi tās saņemšanai ir izpildīti tikai formāli (23). Drīzāk tādā gadījumā kā šis – papildus saistošajiem konstatējumiem spriedumā par pienākumu neizpildi – ir rūpīgi jāpārbauda, vai arī ar zemes lietojuma tiesību īpašnieka brīvību un tiesību aizsardzību saistītais nekustamā īpašuma īpašnieka attiecīgo brīvību un tiesību, kas izriet no LESD 63. panta un Hartas 17. panta, ierobežojums ir pamatots un samērīgs.
5. No LESD 63. panta un Hartas 17. panta izrietošo nekustamā īpašuma īpašnieka brīvību un tiesību ierobežojuma pamatojums un samērīgums
a) Primāri vispārējo interešu apsvērumi un trešo personu pamatbrīvības un pamattiesības
59. Kapitāla brīvas aprites ierobežojums saskaņā ar LESD 63. pantu ir pieļaujams, ja to attaisno primāri vispārējo interešu apsvērumi un ja tas atbilst samērīguma principam. Tātad tam ir jābūt piemērotam, lai garantētu likumīgā mērķa īstenošanu, un tas nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai. Turklāt šāds ierobežojums var tikt attaisnots ar LESD 65. pantā minētajiem iemesliem, ja tas atbilst samērīguma principam (24).
60. Tāpat iejaukšanos Hartas 17. panta 1. punktā noteiktajās pamattiesībās uz īpašumu saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu var attaisnot, pamatojoties uz sabiedrības interesēm un ievērojot samērīguma principu (25). Ir taisnība, ka tas attiecas tikai uz [īpašuma] atņemšanu Hartas 17. panta 1. punkta otrā teikuma izpratnē, bet, kā izriet arī no Hartas 52. panta 1. punktā noteiktā vispārējā ierobežojuma, tas attiecas arī uz vienkāršu īpašumtiesību ierobežošanu. Turklāt, ciktāl šāds ierobežojums, kā šajā gadījumā (iepriekš 52. un 53. punkts), ir tiesiskais regulējums par īpašuma izmantošanu Hartas 17. panta 1. punkta trešā teikuma izpratnē, ir pietiekami, ka šāds regulējums ir nepieciešams vispārējās interesēs un ir samērīgs (26).
61. Gadījumā, ja pastāv kolīzija starp pamatbrīvībām un pamattiesībām, kā tas ir šajā gadījumā, šādu attaisnojumu var balstīt arī uz citas personas pamatbrīvību vai pamattiesībām. Tad, veicot samērīguma pārbaudi, starp kolīzijā esošajām brīvībām un tiesībām ir jāpanāk atbilstošs līdzsvars “praktiskas saderības” izpratnē (27). Tas izriet arī no pastāvīgās judikatūras, saskaņā ar kuru pamatbrīvību ierobežojumu pieļaujamība, pamatojoties uz primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, un to samērīgums savukārt ir jāpārbauda, ņemot vērā Savienības pamattiesības (28). Tas savukārt ietver aizsardzību, kas citam pamattiesību subjektam tiek nodrošināta ar Hartas 17. panta 1. punktu (29).
62. Turpinājumā tiks pārbaudīts, kādi primāri vispārējo interešu apsvērumi var pamatot tādu nekustamo īpašumu īpašnieku nerezidentu, kāda ir prasītāja, no LESD 63. panta un Hartas 17. panta 1. punkta izrietošo brīvību un tiesību ierobežošanu. Šādi apsvērumi var izrietēt ne tikai no galīgajiem un saistošajiem konstatējumiem spriedumā par pienākumu neizpildi, bet arī no trešo personu, piemēram, personas, kas iestājusies lietā, pamatbrīvībām un pamattiesībām. Šīs konfliktējošās brīvības un tiesības ir savstarpēji jāizsver, ņemot vērā samērīguma principu.
b) Nekustamā īpašuma īpašnieka un lietojuma tiesību īpašnieka pamatbrīvību un pamattiesību izsvēršana
1) Šeit aplūkotās tiesību kolīzijas nošķiršana no līdzšinējā judikatūrā aplūkotās situācijas
63. Spriedums par pienākumu neizpildi būtībā ir balstīts uz konstatējumu, ka ieguldītāju nerezidentu lietojuma tiesību ex lege dzēšana, ko šajā gadījumā ir koriģējusi atbildētāja iestāde, bija ne tikai LESD 63. pantā noteiktās kapitāla brīvas aprites pārkāpums, radot tiem kaitējumu, bet attiecībā uz tiem tā bija arī nepieļaujama īpašuma atņemšana Hartas 17. panta 1. punkta izpratnē (skat. iepriekš 52.–56. punktu) (30). No minētā attiecīgi izriet, ka vismaz nekustamā īpašuma īpašniekiem rezidentiem principā ir jāpacieš sākotnējā tiesiskā stāvokļa atjaunošana par labu zemes lietojuma tiesību īpašniekiem nerezidentiem (31).
64. Tomēr atšķirībā no situācijām, uz kurām ir balstīta līdzšinējā judikatūra, šī lieta attiecas uz kolīziju starp nekustamā īpašuma, kas apgrūtināts ar zemes lietojuma tiesībām, īpašnieka nerezidenta pamattiesībām un brīvībām, no vienas puses, un šo tiesību īpašnieka nerezidenta pamatbrīvībām un pamattiesībām, no otras puses.
65. Taču, manuprāt, tādā situācijā kā šajā lietā, it īpaši attiecībā uz nekustamā īpašuma īpašnieku nerezidentu, nepastāv īpaši apstākļi, kas prasītu veikt atšķirīgu vērtējumu no tā, uz kura balstīts spriedums par pienākumu neizpildi.
2) Pieļaujamais ierobežojums nekustamā īpašuma īpašnieka nerezidenta tiesībām uz kapitāla brīvu apriti
66. Vispirms tas attiecas uz attaisnojumu iespējamam nekustamā īpašuma īpašnieku nerezidentu LESD 63. pantā noteikto tiesību uz kapitāla brīvu apriti ierobežojumam. Proti, ciktāl tie – kā šajā gadījumā prasītāja – attiecīgo nekustamo īpašumu iegādājās, zinot par jau ierakstītajām zemes lietojuma tiesībām, tiem kapitāla brīvas aprites īstenošanai netika radīti nekādi šķēršļi. Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja, kā šajā gadījumā, nekustamā īpašuma iegādes brīdī zemes lietojuma tiesības jau bija galīgi ierakstītas. Šādā gadījumā ar šīm tiesībām saistītais nekustamā īpašuma apgrūtinājums principā nevar negatīvi ietekmēt lēmumu par tā iegādi. Drīzāk, kā to apgalvo arī Komisija, šāds apgrūtinājums ļauj nekustamo īpašumu iegādāties ar labākiem nosacījumiem, it īpaši par izdevīgāku cenu nekā tad, ja šāda apgrūtinājuma nebūtu.
67. Citādi nevar tikt vērtēts iesniedzējtiesas apgalvotais nekustamā īpašuma īpašnieka nerezidenta pilnvaru brīvi rīkoties [ar īpašumu] ierobežojums, kas radies, vēlāk atkārtoti ierakstot ex lege dzēstas, bet pirms tam ar galīgu spēku ierakstītas zemes lietojuma tiesības, nepārbaudot to sākotnējās ierakstīšanas likumīgumu. Ja to vispār var uzskatīt par kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, tad, ņemot vērā, ka nekustamā īpašuma iegādes brīdī zemes lietojuma tiesības bija ierakstītas ar galīgu spēku, tas ir pieļaujams un pamatots.
68. Proti, kā uzskata iesniedzējtiesa (skat. iepriekš 31. punktu), šī galīgā spēka sekas ir tādas, ka zemes lietojuma tiesības, neraugoties uz to ierakstīšanas nelikumīgumu saskaņā ar tolaik piemērojamo valsts tiesisko regulējumu, principā vairs nevarēja tikt apšaubītas. Ņemot to vērā, tāds nekustamā īpašuma īpašnieks nerezidents, kāda ir prasītāja, nevar paļauties uz to, ka pēc nekustamā īpašuma iegādes notikusi zemes lietojuma tiesību, kuras kļuvušas galīgas, ex lege dzēšana, kas vēlāk spriedumā par pienākumu neizpildi tika atzīta par neatbilstošu Savienības tiesībām, varētu radīt situāciju, ka nekustamais īpašums pastāvīgi paliks neapgrūtināts. Tas vēl jo mazāk ir iespējams tāpēc, ka šajā lietā apgalvotais šķērslis to atkārtotai ierakstīšanai ir balstīts uz to valsts tiesisko regulējumu, kura rezultātu Tiesa kritizējusi kā nesaderīgu ar LESD 63. pantu un Hartas 17. pantu, kālab tas vairs nav piemērojams (iepriekš 36. punkts). Būtībā šo iemeslu dēļ arī atbildētāja iestāde ir noliegusi prasītājas labticību 2013. gada Likuma par pārejas noteikumiem 108./F panta 7. punkta izpratnē.
69. Turpretim zemes lietojuma tiesību ex lege dzēšana, kas ir anulēta ar šeit apstrīdēto atkārtoto ierakstīšanu – ir nopietns šo tiesību īpašnieka nerezidenta kapitāla brīvas aprites ierobežojums (skat. iepriekš 52. un 55. punktu). Jautājums par to, vai situācija būtu jāvērtē citādi, ja nekustamā īpašuma īpašnieks pats nebūtu piešķīris zemes lietojuma tiesības vai sākotnēji būtu iegādājies neapgrūtinātu nekustamo īpašumu, šajā gadījumā nav jāizlemj. Neraugoties uz iepriekš minēto, uzskatu, ka, arī ņemot vērā LESD 63. panta tiešo piemērojamību, kopumā ir saprātīgi prasīt, ka nekustamā īpašuma pircēji nerezidenti iepriekš, pamatojoties uz zemesgrāmatu, iegūst informāciju par to, vai nekustamais īpašums ir vai ir bijis apgrūtināts ar ieguldītāja nerezidenta zemes lietojuma tiesībām, kas, iespējams, ir ex lege dzēstas un (vēl) nav atkārtoti ierakstītas.
70. Līdz ar to nekustamā īpašuma īpašnieku nerezidentu tiesības saskaņā ar LESD 63. pantu ir pieļaujami ierobežotas ar attiecīgajām zemes lietojuma tiesību īpašnieka nerezidenta tiesībām. Kā tiks norādīts turpmāk, šis ierobežojums, arī ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt šo tiesību īpašnieka īpašumu atbilstoši Hartas 17. panta 1. punktam, ir pieļaujams.
3) Pieļaujamais nekustamā īpašuma īpašnieka nerezidenta tiesību uz īpašumu ierobežojums
71. Turklāt, piekrītot spriedumā par pienākumu neizpildi izdarītajiem konstatējumiem, uzskatu, ka ar Hartas 17. panta 1. punktu aizsargāto zemes lietojuma tiesību īpašnieka īpašuma tiesību aizskārums, ko izraisīja to ex lege dzēšana, ir nopietnāks nekā tas, ko nekustamā īpašuma īpašnieka nerezidenta īpašuma tiesībām radīja apstrīdētā ex lege dzēsto zemes lietojuma tiesību atkārtotā ierakstīšana.
72. Proti, kā pamatoti ir konstatējusi Tiesa, zemes lietojuma tiesības, kas likumīgi un sākotnēji ar nekustamā īpašuma īpašnieka piekrišanu ir nodibinātas un ierakstītas, ierobežo īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu un tikai pakļauj to citiem lietošanas noteikumiem. Atšķirībā no spriedumā par pienākumu neizpildi apstrīdētās zemes lietojuma tiesību ex lege dzēšanas ar to tātad nav saistīta pilnīga īpašuma atņemšana (32). Arī nekustamā īpašuma īpašnieka tiesību uz īpašumu atkārtota ierobežošana, no jauna ierakstot dzēstās lietojuma tiesības – pat pret tā gribu –, ir daudz mazāk barga nekā piespiedu, pilnīga un galīga zemes lietojuma tiesību īpašnieka tiesību uz īpašumu atņemšana (kā tiesību uz īpašumu daļa, skat. iepriekš 53. punktu).
73. Tātad šādā gadījumā nekustamā īpašuma īpašnieks nerezidents nevar atsaukties uz sava īpašuma aizsardzību, lai sev par labu no jauna panāktu šo zemes lietojuma tiesību dzēšanu (pretēji Savienības tiesību aktiem) un atceltu ar to saistīto viņa īpašuma apgrūtinājumu. Tas tā ir vēl jo vairāk gadījumā, kad nekustamā īpašuma iegāde, kā šajā gadījumā, ir notikusi laikā, kad tas jau bija apgrūtināts ar zemes lietojuma tiesībām, kuru ierakstīšana ir kļuvusi galīga (skat. iepriekš 67. punktu).
74. Attiecīgi nekustamā īpašuma īpašnieka nerezidenta atsaukšanās uz LESD 63. pantu un Hartas 17. pantu nevar radīt situāciju, ka no jauna ierakstītās zemes lietojuma tiesības tiek atkārtoti dzēstas. Ungārijas valdība šajā ziņā pamatoti norāda, ka valsts tiesiskais regulējums, kas grozīts, reaģējot uz spriedumu par pienākumu neizpildi, un tā īstenošana ir tieši nepieciešami, lai izpildītu šo spriedumu saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu un izveidotu situāciju, kas ir saderīga ar minētajām Savienības tiesību normām.
75. Pretēji iesniedzējtiesas apgalvojumiem, tādējādi arī nav apsverama sākotnējās zemes lietojuma tiesību ierakstīšanas galīgā rakstura neievērošana saskaņā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem. Šis jautājums rastos tikai gadījumā, ja spriedums par pienākumu neizpildi netiktu pienācīgi izpildīts, kas šajā gadījumā tieši tā nav. Drīzāk, no tiesiskās drošības principa izriet, ka galīgi administratīvie akti, kas rada tiesiskas sekas, principā vairs nevar tikt apstrīdēti (33). Turklāt šāda galīgā spēka neievērošana kaitētu LESD 63. pantā un Hartas 17. pantā garantēto zemes lietojuma tiesību īpašnieku tiesību aizsardzībai un būtu balstīta tieši uz to valsts tiesisko regulējumu, kuru šīs aizsardzības nolūkā Tiesa ir atzinusi par neatbilstošu Savienības tiesībām.
76. Visbeidzot, nav saskatāmi nekādi citi apstākļi, kas varētu apšaubīt attiecīgo zemes lietojuma tiesību apstrīdētās atkārtotās ierakstīšanas piemērotību un samērīgumu, lai pieļaujamā veidā ierobežotu nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības saskaņā ar LESD 63. pantu un Hartas 17. pantu. Katrā ziņā šī atkārtotā ierakstīšana nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu minētos mērķus, tostarp, lai aizsargātu zemes lietojuma tiesību īpašnieka pamatbrīvības un pamattiesības.
6. Starpsecinājumi
77. Līdz ar to nekustamā īpašuma īpašnieks, kura īpašums ir apgrūtināts ar zemes lietojuma tiesībām, kas sākotnēji ir ierakstītas ar galīgu spēku, pēc tam dzēstas, pārkāpjot Savienības tiesības, bet vēlāk atkal atkārtoti ierakstītas, nevar sekmīgi atsaukties uz tiesībām, kas tam izriet no LESD 63. panta un Hartas 17. panta, lai kompetentajai iestādei noteiktu pienākumu šīs zemes lietojuma tiesības no jauna dzēst, pamatojoties uz to, ka to sākotnējā ierakstīšana bija pretrunā Ungārijas tolaik spēkā esošajam regulējumam.
V. Secinājumi
78. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Győri Törvényszék (Ģēras tiesa, Ungārija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts atkārtoti ierakstīt zemes lietojuma tiesības, kuras ir dzēstas, pārkāpjot Savienības tiesības, un sākotnēji ierakstītas ar galīgu spēku, ir saderīgs ar LESD 63. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu, ja ar to kompetentajām iestādēm netiek noteikts pienākums pirms šo tiesību atkārtotas ierakstīšanas pārbaudīt, vai to sākotnējā ierakstīšana, ņemot vērā tolaik spēkā esošo valsts tiesisko regulējumu, bija notikusi likumīgi.