Prasība, kas celta 2016. gada 22. aprīlī – NF/Eiropadome

(lieta T-192/16)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: NF (Lesbas sala, Grieķija) (pārstāvis – B. Burns, Solicitor)

Atbildētāja: Eiropadome

Prasītāja prasījumi:

atcelt 2016. gada 18. martā starp Eiropadomi un Turciju noslēgto vienošanos “ES un Turcijas paziņojums, 2016. gada 18. marts”;

piespriest atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza piecus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka 2016. gada 18. martā starp Eiropadomi un Turciju noslēgtā vienošanās “ES un Turcijas paziņojums, 2016. gada 18. marts” nav saderīga ar ES pamattiesībām, it īpaši ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1., 18. un 19. pantu.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Turcija nav droša trešā valsts 2005. gada 1. decembra Direktīvas 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV L 236, 13.12.2005., 13.–34. lpp.), 36. panta izpratnē.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka 2001. gada 20. jūlija Direktīvai 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (OV L 212, 7.8.2001., 12.–23. lpp.), būtu vajadzējis tikt īstenotai.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētā vienošanās patiesībā ir saistošs līgums vai “akts”, kurš attiecībā uz prasītāju rada tiesiskas sekas, un ka LESD 218. panta un/vai LESD 78. panta 3. punkta (kopā vai atsevišķi) neievērošana padara apstrīdēto vienošanos par spēkā neesošu.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts kolektīvas izraidīšanas aizliegums Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 1. punkta izpratnē.

____________