VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2015. gada 4. septembrī (*)

ELVGF – Garantiju nodaļa – ELGF un ELFLA – No finansējuma izslēgti izdevumi – Vienreizējo maksājumu shēma – Pamatpārbaudes – Papildpārbaudes – Regulas (EK) Nr. 796/2004 51., 53., 73. un 73.a pants

Lieta T‑245/13

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja C. Murrell, M. Holt un E. Jenkinson, vēlāk – M. Holt, pārstāvji, kuriem palīdz D. Wyatt, QC, un V. Wakefield, barrister,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Rossi un K. Skelly, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību daļēji atcelt Komisijas 2013. gada 26. februāra Īstenošanas lēmumu 2013/123/ES, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļu, uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV L 67, 20. lpp.), ciktāl šī lēmuma 1. pielikumā ir ietverta pozīcija attiecībā uz ekstrapolētu korekciju 5,19 % apmērā, kura ir piemērota izdevumiem, kas 2010. finanšu gadā veikti Ziemeļīrijā (Apvienotā Karaliste), un kuras apmērs ir EUR 16 513 582,57.

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Reibeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente), tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] un L. Madise [L. Madise],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 3. decembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesiskais regulējums par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu

 Regula (EK) Nr. 1290/2005

1        Pamata tiesisko regulējumu par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu attiecībā uz izdevumiem, kas dalībvalstīm radušies sākot no 2006. gada 16. oktobra, un attiecībā uz izdevumiem, kas Eiropas Kopienu Komisijai radušies sākot no 2007. gada 1. janvāra, veido Padomes 2005. gada 21. jūnija Regula (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 209, 1. lpp.).

2        Saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2005 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu dalībvalstīm un Eiropas Savienībai īstenojot dalītu vadību, Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonds (ELGF) finansē tiešos maksājumus lauksaimniekiem, kas paredzēti saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un kas veikti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

3        Regulas Nr. 1290/2005 31. panta “Atbilstības pārbaude” 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.      Ja Komisija konstatē, ka 3. panta 1. punktā un 4. pantā paredzētie izdevumi nav veikti saskaņā ar [Savienības] noteikumiem, tā pieņem lēmumu par to, kādas summas nav jāatmaksā no [Savienības] finansējuma, saskaņā ar 41. panta 3. punktā paredzēto procedūru.

2.      Komisija novērtē summas, kas nav jāatmaksā, ņemot vērā, jo īpaši, konstatētās neatbilstības nopietnību. Komisija attiecīgi ņem vērā pārkāpuma būtību un nopietnību, kā arī [Savienībai] nodarīto finansiālo kaitējumu.

3.      Pirms pieņem lēmumu atteikt finansējumu, Komisijas pārbaužu rezultātus un attiecīgās dalībvalsts atbildes paziņo rakstiski, un pēc tam abas puses cenšas panākt vienošanos par veicamajiem pasākumiem.

Ja puses nevar vienoties, dalībvalsts var lūgt sākt procedūru, kuras mērķis ir četros mēnešos saskaņot pušu pozīcijas un kuras iznākums tiek atspoguļots ziņojumā, ko nosūta Komisijai un ko Komisija izskata, pirms tā pieņem lēmumu par iespējamu finansējuma atteikumu.”

 Regula (EK) Nr. 885/2006

4        Atbilstības pārbaudes procedūras kārtība ir noteikta Komisijas 2006. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 885/2006, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 attiecībā uz maksājumu aģentūru un citu struktūru akreditāciju un ELGF un ELFLA grāmatojumu noskaidrošanu (OV L 171, 90. lpp.), 11. pantā. Turklāt šīs pašas regulas 16. pantā ir noteikta saskaņošanas procedūras kārtība.

 Regulas (EK) Nr. 1782/2003 un Nr. 73/2009

5        Saistībā ar kopējās lauksaimniecības politikas reformu Padome pieņēma 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 (OV L 270, 1. lpp.). Ar šo regulu tostarp tika izveidota ar ražošanu nesaistīta ieņēmumu atbalsta shēma lauksaimniekiem. Šī shēma, kas šīs regulas 1. panta otrajā ievilkumā ir raksturota kā “vienreizējo maksājumu shēma”, apvieno vairākus tiešos maksājumus, ko lauksaimnieki saņēma saskaņā ar dažādām shēmām, kas pastāvēja līdz tam.

6        Vienreizējo maksājumu shēma ir reglamentēta Regulas Nr. 1782/2003 III sadaļā, kuras piecās nodaļās ir ietverti tās 33.–71.m pants.

7        Regulas Nr. 1782/2003 III sadaļas 2. nodaļā ir paredzēti pamatsummas aprēķināšanas noteikumi. Šī summa atbilstoši minētās regulas 37. panta 1. punktam tiek aprēķināta šādi:

“Pamatsumma ir lauksaimniekam saskaņā ar VI pielikumā minētajām atbalsta shēmām katrā 38. pantā minētā pārskata perioda kalendārajā gadā piešķirto maksājumu kopējo summu vidējais rādītājs trijos gados, kas aprēķināts un koriģēts saskaņā ar VII pielikumu.”

8        Pārskata periods Regulas Nr. 1782/2003 38. pantā ir definēts kā tāds, kas ietver 2000., 2001. un 2002. kalendāro gadu.

9        Regulas Nr. 1782/2003 III sadaļas 3. nodaļa attiecas uz tiesībām uz maksājumu. Šajā ziņā šīs regulas 43. pantā “Tiesību uz maksājumu noteikšana” tostarp ir noteikts:

“1.      [..] Lauksaimnieks saņem tiesības uz maksājumu par hektāru, ko aprēķina, pamatsummu dalot ar trīs gadu vidējo lielumu, kurš attiecas uz visiem hektāriem, kas pārskata periodā deva tiesības uz tiešajiem maksājumiem, kuri uzskaitīti VI pielikumā.

Tiesību uz maksājumu kopējais skaits ir vienāds ar iepriekšminēto hektāru vidējo skaitu.

[..]”

10      Saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 44. panta 2. punktu, tā sākotnējā redakcijā, “hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu” ir “jebkura saimniecības lauksaimniecības zeme, ko aizņem aramzeme un pastāvīgās ganības, izņemot zemes, uz kurām atrodas ilggadīgās kultūras, meži vai kuras izmanto ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām”.

11      Regulas Nr. 1782/2003 III sadaļas 5. nodaļas 1. iedaļā dalībvalstīm tostarp bija atļauts nolemt piemērot reģionālo vienreizējo maksājumu shēmu. Šajā ziņā šīs regulas 58. pantā ir noteikts:

“1.      Vēlākais līdz 2004. gada 1. augustam dalībvalsts var nolemt piemērot vienreizējo maksājumu shēmu, kas paredzēta 1. līdz 4. nodaļā, reģionālā līmenī, ievērojot šajā iedaļā paredzētos nosacījumus.

2.      Dalībvalstis nosaka reģionus atbilstīgi objektīviem kritērijiem.

Dalībvalstis, kam ir mazāk nekā trīs miljoni hektāru, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu, var uzskatīt par vienu atsevišķu reģionu.

3.      Dalībvalsts sīkāk sadala 41. pantā minēto maksimāli pieļaujamo daudzumu starp reģioniem atbilstīgi objektīviem kritērijiem.”

12      Regulas Nr. 1782/2003 59. pantā ir paredzēti šādi noteikumi attiecībā uz vienreizējo maksājumu shēmas reģionalizāciju:

“1.      Attiecīgi pamatotos gadījumos un atbilstīgi objektīviem kritērijiem dalībvalsts var sadalīt reģionālo maksimāli pieļaujamo daudzumu kopējo apjomu, kas noteikts saskaņā ar 58. pantu, vai tā daļu starp visiem lauksaimniekiem, kuru saimniecības atrodas attiecīgajā reģionā, ieskaitot tos, kas neatbilst 33. pantā minētajam atbilstības kritērijam.

2.      Reģionālā maksimāli pieļaujamā daudzuma kopējā apjoma sadales gadījumā lauksaimnieki saņem tiesības, kur vienības vērtību aprēķina, dalot reģionālo maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas noteikts saskaņā ar 58. pantu, ar hektāru, par kuriem 44. panta 2. punkta nozīmē ir tiesības pretendēt uz atbalstu, skaitu, kas noteikts reģionālā līmenī.

3.      Reģionālā maksimāli pieļaujamā daudzuma kopējā apjoma daļējas sadales gadījumā lauksaimnieki saņem tiesības, kur vienības vērtību aprēķina, dalot atbilstošo reģionālā maksimāli pieļaujamā daudzuma daļu, kas noteikta saskaņā ar 58. pantu, ar hektāru, par kuriem 44. panta 2. punkta nozīmē ir tiesības pretendēt uz atbalstu, skaitu, kas noteikts reģionālā līmenī.

Gadījumā, ja lauksaimnieks ir tiesīgs saņemt arī tiesības, kas aprēķinātas par reģionālā maksimāli pieļaujamā daudzuma atlikušo daļu, katras tādu tiesību reģionālās vienības vērtību, izņemot tiesības atstāt zemi atmatā, palielina par summu, kura atbilst pamatsummai, kas dalīta ar viņa tiesību skaitu, kuras noteiktas saskaņā ar 4. punktu.

Šīs regulas 48. un 49. pantu piemēro mutatis mutandis.

4.      Tiesību skaits uz lauksaimnieku ir vienāds ar hektāru skaitu, ko viņš deklarē saskaņā ar 44. panta 2. punktu par vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanas pirmo gadu, izņemot force majeure gadījumu vai ārkārtas apstākļus 40. panta 4. punkta nozīmē.”

13      Sākot no 2009. gada 1. janvāra Regula Nr. 1782/2003 tika atcelta un aizstāta ar Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulu (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 (OV L 30, 16. lpp.).

14      Regulas Nr. 73/2009 34. panta “Tiesību uz maksājumu aktivizēšana par hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu” 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu atbalstu lauksaimniekiem piešķir pēc tam, kad aktivizētas tiesības uz maksājumu par hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu. Aktivizētās tiesības uz maksājumu sniedz tiesības uz tajās noteikto maksājumu summu.”

15      Saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 36. panta “Tiesību uz maksājumu grozīšana” pirmo daļu:

“Tiesības uz maksājumu par hektāru negroza, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.”

 Regulas (EK) Nr. 796/2004 un Nr. 1122/2009

16      Saskaņā ar Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 796/2004, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai ieviestu savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu, kura paredzēta Regulā (EK) Nr. 1782/2003 (OV L 141, 18. lpp.), preambulas 29. un 55. apsvērumu:

(29)      Efektīvi jāpārrauga atbilstība to atbalsta shēmu noteikumiem, ko pārvalda, piemērojot integrēto sistēmu. [..]

(55)      Lai efektīvi aizsargātu [Savienības] finansiālās intereses, jānosaka atbilstoši pasākumi pārkāpumu un krāpšanas apkarošanai. Jāparedz atsevišķi pasākumi, ja ir konstatēti pārkāpumi saistībā ar atbilstības kritērijiem dažādajām attiecīgajām atbalsta shēmām.”

17      Regulas Nr. 796/2004 2. panta 22. punktā “apstiprinātā platība” ir definēta kā:

“platība, attiecībā uz kuru ir ievēroti visi nosacījumi, kas paredzēti noteikumos par atbalsta piešķiršanu; attiecībā uz vienreizējo maksājumu shēmu deklarēto platību var uzskatīt par apstiprinātu tikai tad, ja faktiski ir deklarēts arī atbilstošs tiesību uz maksājumu skaits”.

18      Regulas Nr. 796/2004 50. panta “Aprēķinu bāze attiecībā uz deklarētajām platībām” 1.–3. punktā, ar tajos izdarītajiem grozījumiem, ir paredzēts:

“1.      Ja attiecībā uz atbalsta pieteikumiem saskaņā ar platībatkarīgajām atbalsta shēmām, izņemot atbalstu par cietes kartupeļiem, sēklām un tabaku, kā attiecīgi paredzēts Regulas [..] Nr. 1782/2003 IV sadaļas 6., 9. un 10.c nodaļā, noteiktās kultūraugu grupas platība ir lielāka nekā atbalsta pieteikumā deklarētā platība, atbalsta aprēķināšanai izmanto deklarēto platību.

2.      Attiecībā uz pieteikumiem atbalstam vienreizējās maksājuma shēmas ietvaros, ja ir neatbilstība starp deklarētajām tiesībām uz maksājumu un deklarēto platību, maksājuma aprēķiniem ņem vērā mazāko lielumu.

3.      Neskarot samazinājumus un nepiešķiršanu saskaņā ar 51. un 53. pantu, attiecībā uz atbalsta pieteikumiem saskaņā ar platībatkarīgā atbalsta shēmām, izņemot atbalstu par cietes kartupeļiem, sēklām un tabaku, kā paredzēts Regulas [..] Nr. 1782/2003 IV sadaļas attiecīgi 6. un 9. nodaļā, ja vienotajā pieteikumā deklarētā platība ir lielāka par attiecīgajai kultūraugu grupai apstiprināto platību, atbalstu aprēķina, pamatojoties uz attiecīgajai kultūraugu grupai apstiprināto platību.

Tomēr, neierobežojot Regulas [..] Nr. 1782/2003 29. panta noteikumus, ja starpība starp kopējo apstiprināto platību un kopējo deklarēto platību, lai saņemtu atbalsta maksājumu saskaņā ar kādu no Regulas [..] Nr. 1782/2003 III, IV un IVa sadaļā minētajām atbalsta shēmām, ir 0,1 hektārs vai mazāka, apstiprināto platību nosaka tādu pašu kā deklarēto platību. Šim aprēķinam ņem vērā tikai deklarēšanas pārsniegumu platībām kultūraugu grupas līmenī.

Otrajā daļā minēto noteikumu nepiemēro gadījumos, kad minētā starpība ir lielāka par 20 % no kopējās deklarētās platības atbalsta maksājuma saņemšanai.”

19      Regulas Nr. 796/2004 50. panta 5. punktā ir ietverti noteikumi par aprēķinu bāzi attiecībā uz deklarētajām platībām saistībā ar platībām, kas deklarētas īpašai kvalitātes piemaksai par cietajiem kviešiem saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 72. pantu un piemaksai un īpašajam atbalstam par cietajiem kviešiem saskaņā ar minētās regulas 105. pantu.

20      Regulas Nr. 796/2004, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2009. gada 8. maija Regulu (EK) Nr. 380/2009 (OV L 116, 9. lpp.), 51. pantā “samazinājumi un nepiešķiršana deklarēšanas pārsnieguma gadījumos” ir reglamentēti šādi:

“1.      Ja attiecībā uz kādu kultūraugu grupu platība, kas deklarēta platībatkarīgā atbalsta shēmas piemērošanai, izņemot atbalsta shēmas par cietes kartupeļiem, sēklām un tabaku, kā paredzēts Regulas [..] Nr. 73/2009 IV sadaļas 1. nodaļas 2. un 5. iedaļā un Regulas [..] Nr. 1782/2003 IV sadaļas 10.c nodaļā, pārsniedz saskaņā ar šīs regulas 50. panta 3. un 5. punktu apstiprināto platību, atbalstu aprēķina, pamatojoties uz apstiprināto platību, kas samazināta divkāršas konstatētās starpības apmērā, ja minētā starpība ir lielāka par 3 % vai diviem hektāriem, bet ne lielāka par 20 % no apstiprinātās platības.

Ja starpība ir lielāka par 20 % no apstiprinātās platības, par attiecīgo kultūraugu grupu platībatkarīgo atbalstu nepiešķir.

Ja starpība ir lielāka par 50 %, lauksaimniekam atkārtoti nepiešķir tiesības uz atbalstu, kas nepārsniedz summu, kura atbilst deklarētās platības un saskaņā ar šī regulas 50. panta 3. un 5. punktu apstiprinātās platības starpībai. Minēto summu kompensē saskaņā ar Komisijas [Regulas Nr. 885/2006] 5.b pantu. Ja summu nevar pilnīgi kompensēt saskaņā ar minēto pantu trīs kalendāro gadu laikā pēc kalendārā gada, kurā konstatēta minētā starpība, atlikumu anulē.

2.a      Ja lauksaimnieks ir deklarējis lielāku platību nekā tā tiesības uz maksājumu un ja deklarētā platība ir saskaņā ar citiem atbilstības kritērijiem, 1. punktā noteiktos samazinājumus vai nepiešķiršanu nepiemēro.

Ja lauksaimnieks ir deklarējis lielāku platību nekā tā tiesības uz maksājumu un ja deklarētā platība nav saskaņā ar citiem atbilstības kritērijiem, 1. punktā minētā starpība ir starpība starp platību, kas atbilst citiem kritērijiem, un deklarēto tiesību uz maksājumu summu.

[..]”

21      Regulas Nr. 796/2004 51. panta 2.a punkts minētajā regulā tika iekļauts ar Komisijas 2006. gada 27. aprīļa Regulu (EK) Nr. 659/2006, ar kuru groza Regulu Nr. 796/2004 (OV L 116, 20. lpp.). Regulas Nr. 659/2006 preambulas 12. apsvērumā ir noteikts:

“Ja lauksaimnieks ir deklarējis lielāku platību nekā tiesības uz maksājumu, Regulas [..] Nr. 796/2004 50. panta 2. punktā noteikts, ka pamatojums atbalsta aprēķiniem ir hektāru summa, par kuriem ir tiesības uz maksājumu. Ja deklarētā platība atbilst visiem piešķiršanas kritērijiem, nav nepieciešams piemērot samazinājumus vai izslēgšanu saskaņā ar šīs regulas 51. vai 53. pantu. Tiktāl šie noteikumi ir jāprecizē.”

22      Regulas Nr. 796/2004 53. pants attiecas uz tīšu deklarēšanas pārsniegumu. Tā pirmajā daļā ir paredzēts, ka, ja deklarētās platības un tās platības starpība, kura apstiprināta saskaņā ar šīs pašas regulas 50. panta 3. un 5. punktu, rodas apzināti izdarītu pārkāpumu dēļ, atbalstu, uz kuru lauksaimniekam būtu bijušas tiesības pretendēt saskaņā ar minētās regulas 50. panta 3. un 5. punktu, attiecīgajā kalendārajā gadā saskaņā ar attiecīgo atbalsta shēmu nepiešķir, ja starpība ir lielāka par 0,5 % no apstiprinātās platības vai lielāka par vienu hektāru. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 53. panta otro daļu, ja minētā starpība ir lielāka nekā 20 % no apstiprinātās platības, lauksaimniekam atkārtoti neizmaksā atbalstu, kas nepārsniedz summu, kura atbilst deklarētās platības un saskaņā ar 50. panta 3. un 5. punktu apstiprinātās platības starpībai.

23      Regulas Nr. 796/2004 73. pantā ir paredzēti nepamatotu maksājumu atgūšanai piemērojamie noteikumi. Šīs tiesību normas 1. un 4. punktā ir paredzēts:

“1.      Ja ir veikts nepamatots maksājums, lauksaimnieks atmaksā attiecīgo summu, kam pieskaitīti procenti saskaņā ar 3. punktu.

[..]

4.      Atmaksas saistības, kas minētas 1. punktā, nepiemēro, ja maksājums izdarīts kompetentās iestādes vai citas iestādes kļūdas dēļ un lauksaimnieks pamatoti nav varējis šo kļūdu atklāt.

Ja kļūda attiecas uz faktiem, kas ir būtiski attiecībā uz attiecīgā maksājuma aprēķinu, pirmo daļu tomēr piemēro tikai tad, ja lēmums par summas atmaksu nav paziņots 12 mēnešu laikā pēc maksājuma.”

24      Regulas Nr. 796/2004, ar tajā izdarītajiem grozījumiem, 73.a pantā “Nepamatoti iegūtu tiesību atgūšana” tostarp ir paredzēts:

“1.      Ja pēc tam, kad tiesības uz maksājumu piešķirtas lauksaimniekiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 795/2004, konstatē, ka konkrētas tiesības uz maksājumu ir piešķirtas nepamatoti, attiecīgais lauksaimnieks nepamatoti piešķirtās tiesības nodod valsts rezervē, kas minēta Regulas [..] Nr. 1782/2003 42. pantā.

[..]

Tiesības, kas piešķirtas nepamatoti, uzskata par nepiešķirtām no paša sākuma.

2.      Ja pēc tam, kad tiesības uz maksājumu piešķirtas lauksaimniekiem saskaņā ar Regulu [..] Nr. 795/2004, konstatē, ka tiesību uz maksājumu vērtība ir pārāk augsta, šo vērtību attiecīgi koriģē. [..] Samazinājuma vērtību ieskaita valsts rezervē, kas minēta Regulas [..] Nr. 1782/2003 42. pantā.

Tiesības uz maksājumu uzskata par piešķirtām ar korekcijā iegūto vērtību no paša sākuma.

2.a      Ja, piemērojot 1. un 2. punktu, konstatē, ka to maksājumu skaits, kurus tiesīgs saņemt attiecīgais lauksaimnieks saskaņā ar Regulu [..] Nr. 795/2004, nav pareizs un ja nepareizi piešķirtas tiesības saņemt maksājumu neietekmē to maksājumu kopējo vērtību, kurus saņēmis lauksaimnieks, dalībvalsts pārrēķina maksājumus, kurus tiesīgs saņemt lauksaimnieks, un vajadzības gadījumā labo lauksaimniekam piešķirto tiesību kategoriju. Šo noteikumu tomēr nepiemēro, ja lauksaimnieks pats būtu pamatoti varējis šīs kļūdas atklāt.

[..]

4.      Nepamatoti izmaksātās summas atgūst saskaņā ar 73. pantu.”

25      Regulas Nr. 796/2004 73.a pants tika iekļauts ar Komisijas 2005. gada 11. februāra Regulu (EK) Nr. 239/2005, ar kuru groza un labo Regulu Nr. 796/2004 (OV L 42, 3. lpp.), kuras preambulas 15. apsvērums ir formulēts šādi:

“Jānosaka noteikumi, lai ietvertu tādu iespējamību, kad lauksaimnieks ir saņēmis nepamatoti daudz tiesības uz maksājumu vai, ja katras tiesības uz maksājumu vērtība ir noteikta nepareizā līmenī saskaņā ar dažādajiem modeļiem, ko paredz Vienreizējo maksājumu shēma. [..]”

26      Regulas Nr. 796/2004 73. panta 2.a punkts tika iekļauts ar Komisijas 2007. gada 20. augusta Regulu (EK) Nr. 972/2007 (OV L 216, 3. lpp.), kura stājās spēkā 2007. gada 21. augustā un ir piemērojama atbalsta pieteikumiem, kas attiecas uz gadiem vai piemaksu periodiem, kas sākas 2008. gada 1. janvārī, un kuras preambulas 19. apsvērumā ir noteikts:

“Dažos gadījumos nepareizi piešķirtas tiesības saņemt maksājumu neietekmēja kopējo vērtību, bet gan tikai to maksājumu skaitu, kurus tiesīgs saņemt attiecīgais lauksaimnieks. Minētajos gadījumos dalībvalstīm jālabo attiecīgais piešķīrums vai vajadzības gadījumā – kategorija, kādā lauksaimnieks ir tiesīgs saņemt maksājumu, nemazinot tā vērtību. Šis noteikums jāpiemēro tikai gadījumos, kad lauksaimniekam nav bijis iespējams atklāt kļūdu.”

27      Sākot no 2010. gada 1. janvāra Regula Nr. 796/2004 tika atcelta un aizstāta ar Komisijas 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1122/2009, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu Nr. 73/2009 attiecībā uz savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu saskaņā ar minētajā regulā paredzētajām tiešā atbalsta shēmām lauksaimniekiem, kā arī lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz savstarpēju atbilstību saskaņā ar vīna nozarē paredzēto atbalsta shēmu (OV L 316, 65. lpp.).

28      Saskaņā ar Regulas Nr. 1122/2009 preambulas 78. apsvērumu:

“Lai samaksātu atbalstu saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu, ir vajadzīgs vienāds skaits tiesību uz maksājumu un hektāru, par kuriem ir tiesības saņemt atbalstu. Tāpēc šīs shēmas piemērošanas nolūkā ir lietderīgi paredzēt, ka neatbilstību gadījumā starp deklarētajām tiesībām uz maksājumu un deklarēto platību maksājums jāaprēķina, pamatojoties uz mazāko lielumu. Lai novērstu aprēķinu uz neesošu tiesību pamata, jāparedz, ka aprēķinam izmantoto tiesību uz maksājumu skaits nedrīkst pārsniegt lauksaimnieka tiesību uz maksājumu skaitu.”

29      Regulas Nr. 1122/2009 57. panta “Aprēķinu bāze attiecībā uz deklarētajām platībām” 2. punktā ir paredzēts:

“Attiecībā uz atbalsta pieteikumu saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu:

–        neatbilstību gadījumā starp deklarētajām tiesībām uz maksājumu un deklarēto platību maksājumu aprēķina, pamatojoties uz mazāko lielumu;

–        ja deklarēto tiesību uz maksājumu skaits pārsniedz lauksaimnieka tiesību uz maksājumu skaitu, tad deklarētās tiesības uz maksājumu samazina līdz lauksaimnieka tiesību uz maksājumu skaitam.”

30      Regulas Nr. 1122/2009 58. pantā ir noteikti “samazinājumi un nepiešķiršana deklarēšanas pārsnieguma gadījumos”. Šis pants būtībā atbilst Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punkta noteikumiem.

31      Saskaņā ar Regulas Nr. 1122/2009 87. panta otro daļu šo regulu piemēro atbalsta pieteikumiem, kas attiecas uz tirdzniecības gadiem vai piemaksu periodiem, kuri sākas no 2010. gada 1. janvāra.

 Dokuments Nr. VI/5330/97

32      Komisijas Pamatnostādnes finanšu korekciju piemērošanai ir noteiktas Komisijas 1997. gada 23. decembra dokumentā Nr. VI/5330/97 “Pamatnostādnes attiecībā uz finansiālo seku aprēķinu ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas lēmuma sagatavošanas ietvaros” (turpmāk tekstā – “dokuments Nr. VI/5330/97”).

33      Dokumenta Nr. VI/5330/97 2. pielikuma par finansiālām sekām dalībvalstu veikto pārbaužu nepilnību dēļ Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas ietvaros daļā ar nosaukumu “Ievads” ir paredzēts:

“Ja Komisija konstatē, ka kādi konkrēti izdevumi attiecas uz pieteikumu, kurš neatbilst Kopienas noteikumiem, finansiālās sekas ir skaidras: ja vien nepareizo maksājumu jau nav konstatējušas valsts kontroles aģentūras un uzsākušas atbilstošus korekcijas un piedziņas pasākumus (skatīt 4. pielikumu), Komisijai jāatsaka to finansējums no Kopienas budžeta. Ja finansiālās sekas rodas no daudzu lietu izdevumu pārbaudes, no Kopienas izslēdzamo summu aprēķina, iespēju robežās pamatojoties uz lietu reprezentatīvu paraugu pārbaudes rezultātu ekstrapolāciju. Visām dalībvalstīm jāizmanto vienāda ekstrapolācijas metode, tostarp attiecībā uz ticamības līmeni un neprecizitāšu apjomu, iedzīvotāju stratifikāciju, paraugu lielumu un kļūdu novērtējumu paraugu atlases laikā, ņemot vērā vispārējās finansiālās sekas.

Ja dalībvalsts neievēro Kopienas noteikumus attiecībā uz pieteikumu atbilstīguma pārbaudi, šis pārkāpums pats par sevi nozīmē, ka maksājumi ir pretrunā Kopienas noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajam pasākumam, un Regulas Nr. 729/70 8. pantā paredzētajam dalībvalstu vispārējam pienākumam konstatēt un novērst pārkāpumus. Tas nebūt nenozīmē, ka visi apmierinātie pieteikumi ir bijuši saistīti ar pārkāpumiem, bet nozīmē to, ka ir palielināts risks, ka [ELVGF] ir jāsedz nepamatoti izdevumi. Ja atsevišķos smagos gadījumos, kad regulā noteiktās pārbaudes nav veiktas, Komisija patiešām var būt pilnvarota visus attiecīgos izdevumus atteikt, virknē gadījumu izslēdzamo izdevumu summas visticamāk pārsniegs Kopienas finanšu zaudējumus. Tādēļ zaudējums ir jānovērtē finanšu korekciju novērtējuma laikā.

[..]”

34      Dokumenta Nr. VI/5330/97 2. pielikuma daļā ar nosaukumu “Novērtējums, pamatojoties uz atsevišķas lietas kļūdām” ir noteikts:

“Pamatojoties uz procedūrām, kuras jau ir noteiktas ar iekšējiem norādījumiem, finanšu korekcijas aprēķinu veic ar vienu no šīm metodēm:

a)      tāda individuāla pieprasījuma atteikums, kuram nav veikta prasītā kontrole;

b)      tādas summas atteikums, kas aprēķināta, ekstrapolējot pārbaudes rezultātus, kuri iegūti no visu lietu kopuma, no kurām ņemts paraugs, reprezentatīva parauga, taču tas attiecas vienīgi uz administratīvo sektoru, kurā var pamatoti gaidīt, ka nepilnība varētu atkārtoties. Dalībvalstīm ir dota iespēja sniegt pierādījumu, ka ekstrapolācijas rezultāti neatbilst tiem rezultātiem, kurus iegūst pēc visu lietu, no kā ņemts paraugs, izskatīšanas.

[..]”

35      Dokumenta Nr. VI/5330/97 2. pielikuma daļā ar nosaukumu “Novērtējums, pamatojoties uz finanšu zaudējumu risku: korekcijas pēc vienotās likmes” ir noteikts:

“Tā kā sistēmu revīzijas izmantošana ir plaši izplatīta, Komisijas dienesti aizvien biežāk izmanto riska novērtējumu, kas rodas no nepilnībām sistēmās. Ja nepamatoto izdevumu faktiskais līmenis un tātad arī Kopienai radītais finansiālais zaudējums nav nosakāms, Komisija no 1990. budžeta gada piemēro korekcijas pēc vienotās likmes 2 %, 5 % vai 10 % apmērā no deklarētajiem izdevumiem – atkarībā no zaudējumu riska apmēra. Izņēmuma gadījumos var pieņemt lēmumu piemērot augstākas korekcijas likmes – līdz 100 %. Komisijas prerogatīvu piemērot šāda veida korekcijas ir apstiprinājusi Tiesa nolēmumā par iesniegtajām prasībām pret ikgadēju grāmatojumu noskaidrošanas lēmumiem (piemēram, lieta C‑50/94).

[..]”

36      Dokumenta Nr. VI/5330/97 2. pielikuma daļā ar nosaukumu “Pamatnostādnes vienotās likmes piemērošanai” ir noteikts:

“Korekcijas pēc vienotās likmes var tikt paredzētas, ja izmeklēšanas sniegtā informācija inspektoram neļauj novērtēt zaudējumu ar statistikas palīdzību, izejot no noteiktu zaudējumu ekstrapolācijas, vai attiecībā uz citiem pārbaudāmiem datiem, tomēr informācija ļauj secināt, ka dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu pienācīgi pārbaudīt atsevišķus izpildītus pieprasījumus.

[..] Pienākumu neizpilde kļūst vēl smagāka, ja dalībvalsts neuzlabo savas pārbaudes, lai gan Komisija tai jau tika paziņojusi vajadzīgos uzlabojumus.

[..]

Ja ir veiktas visas pamatpārbaudes, bet nav ievērots regulās rekomendētais to skaits, biežums un precizitāte, ir jāpiemēro korekciju 5 % apmērā, ja ir saprātīgi secināt, ka arī šīs pārbaudes nesniedz nepieciešamo garantiju līmeni par pieteikumu likumīgumu un ka ELVGF pastāv ievērojams zaudējumu risks.

[..]”

 Savienības tiesiskais regulējums par Savienības finanšu interešu aizsardzību

37      Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.), ar kuru visās Savienības politikas jomās ir ieviests vienots tiesību normu kopums, preambulas devītajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā [Savienības] pasākumi un sodi, kas paredzēti saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas mērķiem, ir palīdzības sistēmu sastāvdaļa; tā kā sodu konkrētie mērķi neiespaido to, kā dalībvalstu kompetentās iestādes attiecīgo saimnieciskās darbības subjektu darbību vērtē krimināltiesiskā aspektā; tā kā gadījumos, kad mērķi nav izdevies sasniegt ar profilakses pasākumiem, pasākumu iedarbība jānodrošina ar [Savienības] noteikumu tūlītēju piemērošanu un visu [Savienības] pasākumu pilnīgu piemērošanu [..]”.

38      Regulas Nr. 2988/95 1. pantā ir noteikts:

“1.      Eiropas [Savienības] finansiālo interešu aizsardzībai ar šo tiek pieņemti vispārīgi noteikumi par vienveida pārbaudēm un administratīviem pasākumiem un sodiem, kas saistīti ar [Savienības] tiesību pārkāpumiem.

2.      “Pārkāpums” nozīmē [Savienības] tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt [Savienības] budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no [Savienības] vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus.”

39      Saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 2. panta 2. punktu:

“Nav piemērojami administratīvi sodi, kas [Savienības] tiesību aktos nav bijuši paredzēti pirms notikušā pārkāpuma. Ja [Savienības] noteikumi, kas paredz administratīvus sodus, vēlāk ir grozīti, ar atpakaļejošu spēku piemēro saudzīgākos noteikumus.”

40      Regulas Nr. 2988/95 5. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktā ir paredzēts:

“Par tīšu pārkāpumu vai pārkāpumu nolaidības dēļ var uzlikt šādus administratīvus sodus:

[..]

c)      [Savienības] noteikumos piešķirta labuma pilnīgu vai daļēju atcelšanu, pat ja saimnieciskās darbības subjekts nelikumīgi iedzīvojies tikai no kādas labuma daļas;

d)      labuma uzteikšanu vai atcelšanu uz kādu laiku pēc pārkāpuma izdarīšanas;

[..].”

 Tiesvedības priekšvēsture

41      Laikā no 2009. gada 9. līdz 13. novembrim Komisijas dienesti veica izmeklēšanu Apvienotajā Karalistē attiecībā uz to noteikumu pareizu piemērošanu, kas attiecas uz Ziemeļīrijā (Apvienotā Karaliste) 2010. gadā vienreizējo maksājumu shēmas ietvaros radušos izdevumu finansēšanu saistībā ar 2009. pārskata gadu (izmeklēšana AA/2009/24).

42      Ar 2010. gada 8. janvāra vēstuli (turpmāk tekstā – “pirmais 2010. gada 8. janvāra paziņojums”), kas tika nosūtīta atbilstoši Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punktam, Komisija informēja Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes iestādes par šīs izmeklēšanas iznākumu. Šai vēstulei bija pievienots pielikums “Piezīmes un informācijas pieprasījumi”, kurā bija ietverti izmeklēšanā izdarītie secinājumi.

43      No pirmā 2010. gada 8. janvāra paziņojuma tostarp izriet, ka Komisija uzskatīja, ka Apvienotās Karalistes iestādes nav pilnībā ievērojušas Savienības tiesiskā regulējuma prasības un ka ir nepieciešami korektīvi pasākumi, lai nākotnē nodrošinātu atbilstību šīm prasībām. Komisija pieprasīja, lai tā tiktu informēta par jau īstenotajiem korektīvajiem pasākumiem, kā arī par to paredzēto īstenošanas grafiku. Tāpat Komisija norādīja, ka tā varētu izslēgt no Savienības finansējuma daļu no ELGF (turpmāk tekstā – “fonds”) un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) finansētajiem izdevumiem atbilstoši Regulas Nr. 1290/2005 31. pantam. Turklāt tika precizēts, ka konstatētie trūkumi kalpos par pamatu finanšu korekciju aprēķinam saistībā ar veiktajiem izdevumiem līdz pienācīgu korektīvo pasākumu īstenošanai.

44      Pirmā 2010. gada 8. janvāra paziņojuma pielikumā pievienotajās piezīmēs un ieteikumos Komisija tostarp vispirms norādīja uz lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmas (ZGIS) un ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS) nepilnībām (turpmāk tekstā kopā – “ZGIS–ĢIS”), ciktāl tajās ietvertā informācija nebija pietiekami precīza, lai ļautu nodrošināt administratīvo pārbaužu un pārbaužu uz vietas, kas veiktas ar mērķi pārbaudīt deklarēto platību atbilstību, sekmīgu pabeigšanu, pēc tam – uz nepilnībām pārbaudēs uz vietas un visbeidzot – uz nepilnībām saistībā ar sodu piemērošanu, neatbilstošo pieteikumu korekciju ar atpakaļejošu spēku, nepamatoto maksājumu atgūšanu un samazinājumu piemērošanu tīšu pārkāpumu gadījumā. No šī pielikuma turklāt izriet, ka, lai arī Komisija ir konstatējusi uzlabojumus salīdzinājumā ar iepriekšējām izmeklēšanām (izmeklēšanas AA/2006/07 un AA/2008/18), tā tomēr uzskata, ka minētajās izmeklēšanās konstatētās nepilnības joprojām turpina pastāvēt.

45      Ar 2010. gada 20. maija vēstuli Komisija lūdza Apvienotās Karalistes iestādēm iesniegt to apsvērumus par strīdīgajiem aspektiem, lai varētu sagatavot divpusējo sanāksmi, kas bija paredzēta 2010. gada 1. jūlijā.

46      Divpusējā sanāksme starp Komisijas dienestiem un Apvienotās Karalistes iestādēm notika Briselē (Beļģija) 2010. gada 1. jūlijā. Šīs sanāksmes protokols minētajām iestādēm tika nosūtīts 2010. gada 4. augustā.

47      No 2010. gada 1. jūlija divpusējās sanāksmes protokola izriet, ka pēc šīs sanāksmes Komisija paturēja spēkā lielāko daļu no tās secinājumiem, kas bija iekļauti pirmajā 2010. gada 8. janvāra paziņojumā. Tā līdz ar to apstiprināja savus secinājumus par nepilnību konstatēšanu tostarp attiecībā uz ZGIS–ĢIS ietverto informāciju, pārbaudēm uz vietas, kā arī saistībā ar sodu piemērošanu, neatbilstošo pieteikumu korekciju ar atpakaļejošu spēku, nepamatoto maksājumu atgūšanu un samazinājumu piemērošanu tīšu pārkāpumu gadījumā. Tā arī norādīja, ka šīs nepilnības ietekmē kā pamatpārbaudes, tā arī papildpārbaudes dokumenta Nr. VI/5330/97 izpratnē, un vērsa Apvienotās Karalistes iestāžu uzmanību uz to, ka tām ir iespēja pierādīt, ka finansiālais risks ir mazāks nekā vienotās likmes korekcijas, kas var tikt piemērotas atbilstoši iepriekš minētajam dokumentam. Turklāt Komisija precizēja, ka ir jāņem vērā konstatēto nepilnību atkārtotais raksturs, šajā ziņā atsaucoties uz Komisijas darba dokumentu AGRI/60637/2006 “Komisijas paziņojums – Par to, kā Komisija reaģē uz ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanā konstatētām kontroles [pārbaužu] sistēmu atkārtotām nepilnībām”.

48      Pēc 2010. gada 1. jūlija divpusējās sanāksmes Apvienotās Karalistes iestādes uzsāka izmeklēšanu attiecībā uz riska novērtējumu. Ar 2010. gada 25. oktobra vēstuli Apvienotās Karalistes iestādes informēja Komisiju par to, ka tās nevarēs pabeigt šo izmeklēšanu paredzētajā datumā.

49      Ar 2011. gada 29. marta vēstuli Apvienotās Karalistes iestādes iesniedza Komisijai riska novērtējuma ziņojumu attiecībā uz vienreizējo maksājumu shēmu Ziemeļīrijā par 2009. pārskata gadu (turpmāk tekstā – “riska novērtējuma ziņojums”), kas bija balstīts uz 394 pieteikumu, kas bija iesniegti 2009. gadā, izlasi. No riska ziņojuma novērtējuma vispirms izriet, ka 2009. gadā pieteikuma iesniedzēju aktivizētās neatbilstošās platības atbilda 2,72 % no aktivizētajām tiesībām uz maksājumu. Turpinājumā finansiālais risks – par ko tiek uzskatīta starpība starp samaksāto summu un pārskatīto maksājumu, kas attiecīgā gadījumā ietver piemērojamās sankcijas –, pamatojoties uz vidējo izlasi, atbilst 2,05 % pirms sankciju piemērošanas un 5,19 % pēc sankciju piemērošanas. Visbeidzot attiecībā uz sankcijām no šī ziņojuma izriet, ka samaksa un sankcijas ir tikušas aprēķinātas, pamatojoties uz atbilstošajiem Regulas Nr. 796/2004 noteikumiem, kā tos ir interpretējusi Komisija. Šī ziņojuma 1 pielikumā, uz kuru tajā ir ietverta tieša atsauce, Apvienotās Karalistes iestādes tomēr ir norādījušas, ka atbilstoši to veiktajai šo pašu noteikumu interpretācijai fonda risks būtu 0,59 % pirms sankciju piemērošanas un 0,86 % pēc sankciju piemērošanas.

50      Ar 2012. gada 3. februāra vēstuli Komisija nosūtīja Apvienotās Karalistes iestādēm formālu paziņojumu atbilstoši Regulas Nr. 885/2006 11. panta 2. punktam, kurā saglabāja spēkā savu nostāju attiecībā uz iepriekš minētajām nepilnībām, kas ietekmē 2010. gadā veiktos izdevumus saistībā ar 2009. pārskata gadu. Attiecībā uz finansiālajām sekām, pirmkārt, Komisija akceptēja Apvienotās Karalistes iestāžu piedāvāto riska novērtējumu, uzskatot, ka, pamatojoties uz šo novērtējumu, bija iespējams saprātīgi noteikt finanšu zaudējumu apjomu. Līdz ar to, pamatojoties uz dokumentu Nr. VI/5330/97, Komisija saistībā ar trīs konstatētajiem nepilnību veidiem noteica vienreizēju korekciju 5,19 % apmērā, kas piemērojama izdevumiem, kuri ir veikti Ziemeļīrijā atbilstoši vienreizējo maksājumu shēmai par 2009. pārskata gadu. Otrkārt, attiecībā uz izdevumiem saistībā ar lauku attīstību Komisija, nepastāvot Apvienotās Karalistes iestāžu piedāvātam novērtējumam, piemēroja vienotas likmes korekciju 5 % apmērā, ņemot vērā saistībā ar galveno pārbaudi pastāvošās nepilnības.

51      Līdz ar to Komisija ierosināja izslēgt no Savienības finansējuma summu EUR 17 687 303,16 apmērā par 2010. gadā veiktajiem izdevumiem, no kuriem EUR 16 513 582,57 par izdevumiem saistībā ar vienreizējo maksājumu shēmu un EUR 1 173 720,59 par izdevumiem saistībā ar lauku attīstību.

52      Apvienotās Karalistes iestādes neiesniedza saskaņošanas struktūrā lūgumu par saskaņošanu atbilstoši Regulas Nr. 885/2006 16. pantam.

53      2012. gada 15. oktobrī Komisija nosūtīja Apvienotajai Karalistei kopsavilkuma ziņojumu par izmeklēšanas AA/2009/24 rezultātiem.

54      Šādos apstākļos Komisija 2013. gada 26. februārī pieņēma Īstenošanas lēmumu 2013/123/ES, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz ELVGF Garantiju nodaļu, uz ELGF un uz ELFLA (OV L 67, 20. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), tostarp izdevumus, kas Apvienotajai Karalistei radušies Ziemeļīrijā 2010. gadā un kas ir šīs lietas priekšmets.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

55      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 2. maijā, Apvienotā Karaliste cēla šo prasību.

56      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 19. jūlijā, Apvienotā Karaliste lūdza apvienot šo lietu ar lietu T‑503/12 Apvienotā Karaliste/Komisija mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai. Komisija iesniedza savus apsvērumus par šo lūgumu ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 29. jūlijā.

57      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas otrajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

58      Pamatojoties uz tiesneša referenta priekšlikumu, Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un tās 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros rakstveidā uzdeva Komisijai vienu jautājumu. Tā atbildēja noteiktajā termiņā.

59      Vispārējā tiesa 2014. gada 3. decembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

60      Apvienotās Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz tā 1. pielikumā ietvertu pozīciju saistībā ar ekstrapolētu korekciju 5,19 % apmērā, kas ir piemērota izdevumiem, kuri ir veikti Ziemeļīrijā 2010. finanšu gadā (EUR 16 513 582,57 apmērā);

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

61      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

62      Savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam Apvienotā Karaliste ir izvirzījusi divus pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz kļūdām tiesību piemērošanā un faktos saistībā ar fonda faktisko zaudējumu apmēra noteikšanu un, otrkārt, uz kļūdām tiesību piemērošanā un faktos, kas ir ietekmējušas Komisijas secinājumu par papildpārbaužu nepilnībām un it īpaši par nepamatoto maksājumu un deklarēšanas pārsnieguma gadījumos piemērojamo sankciju aprēķināšanas metodēm.

63      Kā izriet no lietas dalībnieku rakstveida apsvērumiem un tiesas sēdē notikušajām debatēm, ar abiem šiem pamatiem, kas ir tikuši izvirzīti šīs prasības pamatojumam, Apvienotā Karaliste būtībā apstrīd, pirmkārt, aprēķina pamatu, proti, visu izdevumu kopumu, kam Komisija ir piemērojusi finanšu korekciju 5,19 % apmērā (pirmais pamats), un, otrkārt, tostarp nepamatoto maksājumu un piemērojamo sankciju aprēķināšanas metodi, kas ir tikusi piemērota, lai novērtētu risku, un kas ir Komisijas izdarīto konstatējumu par pastāvošajām nepilnībām saistībā ar papildpārbaudēm priekšmets (otrais pamats).

 Ievada apsvērumi

64      Vispirms, pirmām kārtām, ir jāatgādina, pirmkārt, ka fonds finansē tikai intervences, kas ir veiktas atbilstoši Savienības tiesiskajam regulējumam lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas ietvaros (šajā ziņā skat. spriedumus, 2003. gada 9. janvāris, Grieķija/Komisija, C‑157/00, Krājums, EU:C:2003:5, 15. punkts un tajā minētā judikatūra; 2005. gada 24. februāris, Grieķija/Komisija C‑300/02, Krājums, EU:C:2005:103, 32. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2009. gada 4. septembris, Austrija/Komisija, T‑368/05, EU:T:2009:305, 70. punkts).

65      Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas pienākums ir pierādīt lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas tiesiskā regulējuma pārkāpumu. Tādējādi Komisijas pienākums ir pamatot savu lēmumu, ar ko tā konstatē, ka attiecīgā dalībvalsts nav ieviesusi kontroli vai ka tā ir nepietiekama. Tomēr Komisijas pienākums ir nevis izsmeļošā veidā pierādīt valsts administrācijas veiktās kontroles nepilnību vai tās iesniegto skaitļu nepareizību, bet gan sniegt pierādījumu elementus par nopietnām un pamatotām šaubām, kas tai radušās attiecībā uz šīm kontrolēm vai šiem skaitļiem. Savukārt attiecīgā dalībvalsts var apstrīdēt Komisijas konstatēto tikai tad, ja tā pamato savus apgalvojumus ar pierādījumiem par ticamas un operatīvas kontroles sistēmas pastāvēšanu. Tāpēc, ja dalībvalstij neizdodas pierādīt, ka Komisijas konstatējumi ir nepareizi, šie konstatējumi var būt pamats nopietnām šaubām par to, vai ir veikti atbilstoši un efektīvi pārraudzības un kontroles pasākumi. Šis Komisijai piešķirtais pierādīšanas prasības atvieglojums ir izskaidrojams ar to, ka šī dalībvalsts ir izdevīgākā situācijā, lai apkopotu un pārbaudītu ELVGF grāmatojumu noskaidrošanai vajadzīgo informāciju, un tai līdz ar to ir jāsniedz detalizēti un pilnīgi pierādījumi par pārbaužu vai skaitļu ticamību un attiecīgā gadījumā par Komisijas apgalvojumu neprecizitāti (šajā ziņā skat. spriedumus, Grieķija/Komisija, minēts 64. punktā, EU:C:2005:103, 33.–36. punkts un tajos minētā judikatūra; 2001. gada 6. marts, Nīderlande/Komisija, C‑278/98, Krājums, EU:C:2001:124, 39.–41. punkts un tajos minētā judikatūra, un Austrija/Komisija, minēts 64. punktā, EU:T:2009:305, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

66      Treškārt, saskaņā ar judikatūru, lai arī Komisijai ir jāpierāda Savienības tiesību normu pārkāpums, tiklīdz šis pārkāpums ir konstatēts, dalībvalstij vajadzības gadījumā ir jāpierāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu saistībā ar no šīs kļūdas izrietošajām finansiālajām sekām (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 24. aprīlis, Beļģija/Komisija, C‑418/06 P, Krājums, EU:C:2008:247, 135. punkts, un Austrija/Komisija, 64. punkts, EU:T:2009:305, 181. punkts).

67      Būtībā fonda finansējuma pārvaldības jautājums principiāli ir to valsts administratīvo iestāžu kompetencē, kuras ir atbildīgas par stingru Savienības noteikumu ievērošanu, un ir balstīts uz valsts un Savienības iestāžu savstarpējo uzticību. Vienīgi dalībvalsts vislabāk pārzina un var visprecīzāk noteikt vajadzīgo informāciju, lai sagatavotu fonda kontus, tā kā Komisija neatrodas tik tuvu uzņēmējiem tai nepieciešamās informācijas iegūšanai (šajā ziņā skat. spriedumus, 2004. gada 7. oktobris, Spānija/Komisija, C‑153/01, Krājums, EU:C:2004:589, 133. punkts un tajā minētā judikatūra, un Austrija/Komisija, minēts 64. punktā, EU:T:2009:305, 182. punkts un tajā minētā judikatūra).

68      Otrām kārtām, ņemot vērā argumentus, ko lietas dalībnieki ir norādījuši saistībā ar abiem Apvienotās Karalistes izvirzītajiem pamatiem, ir jāprecizē tiesību uz maksājumu piešķiršanas veids, ko Apvienotā Karaliste 2005. gadā bija piemērojusi, lai īstenotu ar Regulu Nr. 1782/2003 ieviesto vienreizējo maksājumu shēmu.

69      Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka Apvienotā Karaliste bija izvēlējusies reģionālu vienreizējo maksājumu shēmas īstenošanu atbilstoši Regulas Nr. 1782/2003 III sadaļas 5. nodaļas noteikumiem.

70      Tiesības uz maksājumu Ziemeļīrijā tika noteiktas, pamatojoties uz tā dēvēto “statiski jaukto” modeli. Atbilstoši šim modelim visas tiesības uz maksājumu veido “vēsturiskais” elements (turpmāk tekstā – “vēsturiskais elements”) un ar platību saistīts “vienotas likmes” elements (turpmāk tekstā – “vienotas likmes elements”), un šo elementu vērtības summa atbilst tiesību uz maksājumu vienības vērtībai. No vienas puses, lai noteiktu vēsturiskā elementa vērtību, atsauces summa, kas ir noteikta, pamatojoties uz lauksaimniekiem pārskata periodā (2000.–2002. gads) samaksātajiem maksājumiem, tiek sadalīta ar lauksaimnieku deklarēto atbalsttiesīgo hektāru skaitu, un šis skaitlis tādējādi veido piešķirto tiesību uz maksājumu skaitu. No tā izriet, ka, ja vēsturisko elementu summa ir fiksēta summa, kas ir noteikta, pamatojoties uz pārskata periodā samaksātajiem maksājumiem, katra šo tiesību uz maksājumu vēsturiskā elementa vienības vērtība ir atkarīga no 2005. gadā piešķirto tiesību skaita un tādējādi – no attiecīgajā gadā deklarēto atbalsttiesīgo hektāru skaita. No otras puses, vienotas likmes elementam ir nemainīga vērtība, šajā gadījumā – EUR 78,33.

71      Ņemot vērā šos atgādinājumus un precizējumus, ir jāizvērtē galvenokārt šīs prasības pamatotība, uzsākot vērtējumu ar Apvienotās Karalistes izvirzītā otrā pamata pārbaudi.

 Par otro pamatu, kas attiecas uz kļūdām tiesību piemērošanā un faktos saistībā ar papildpārbaužu nepilnībām un it īpaši saistībā ar nepamatoto maksājumu un deklarēšanas pārsnieguma gadījumos piemērojamo sankciju aprēķināšanas metodēm

72      Ar otro pamatu par tiesību akta atcelšanu, kas attiecas uz kļūdām tiesību piemērošanā un faktos saistībā ar konstatētajām papildpārbaužu nepilnībām, Apvienotā Karaliste it īpaši apstrīd nepamatoto maksājumu un deklarēšanas pārsnieguma gadījumos piemērojamo sankciju aprēķināšanas metodi, kas ir metode, kuru bija pielietojusi Komisija un kura bija izmantota riska novērtējuma ziņojumā. Šis pamats sastāv no pieciem iebildumiem, kas attiecas, pirmkārt, uz tiesību uz maksājumu vērtības atkārtotu pārskatīšanu ar atpakaļejošu spēku, otrkārt, uz platību atšķirību, kas ietekmē piemaksas par dzīvniekiem, ņemšanu vērā jaunajā tiesību uz maksājumu aprēķinā, treškārt, uz nepamatoto maksājumu atgūšanu, ceturtkārt, uz samazinājumiem un nepiešķiršanu deklarēšanas pārsnieguma gadījumos un, piektkārt, uz tīšiem deklarēšanas pārsnieguma gadījumiem.

73      Tā kā atšķirībā no otrā un piektā iebilduma pirmais, trešais un ceturtais iebildums tieši attiecas uz pārmaksāto summu un sankciju aprēķināšanas metodi, pamatojoties uz kuru riska novērtējuma ziņojumā šajā gadījumā ir ticis izvērtēts fonda finansiālais risks, vispirms ir jāizvērtē šie trīs iebildumi un pēc tam jāizvērtē otrais un piektais iebildums.

 Par pirmo, trešo un ceturto iebildumu: fonda finansiālā riska novērtējuma metode

74      Ar pirmo, trešo un ceturto iebildumu, kas ir izvirzīti šobrīd izvērtējamā prasības pamata pamatojumam, Apvienotā Karaliste apstrīd gan Komisijas konstatējumus par nepilnībām, kas ir ietekmējušas atsevišķas papildpārbaudes, gan atgūstamo nepamatoto maksājumu un deklarēšanas pārsnieguma gadījumos piemērojamo samazinājumu un nepiešķiršanas aprēķināšanas metodi, kuru tā ir ierosinājusi un kura ir tikusi izmantota riska novērtējuma ziņojumā.

75      Šie trīs iebildumi ir saistīti ar vairāku Regulas Nr. 796/2004 noteikumu interpretāciju situācijā, kad maksājumi ir tikuši veikti, pamatojoties uz noteiktām tiesībām uz maksājumu, kas ir tikušas piešķirtas nepamatoti kopā ar hektāriem, par kuriem nav tiesību saņemt maksājumu. Konkrētāk, attiecīgā situācija, kas pastāv saistībā ar šiem iebildumiem, ir saistīta ar to, ka tiesību uz maksājumu sākotnējās piešķiršanas laikā saistībā ar vienreizējo maksājumu shēmu ir tikušas pieļautas kļūdas attiecībā uz atbalsttiesīgo platību. Līdz ar to atsevišķiem lauksaimniekiem ir ticis piešķirts pārāk liels tiesību uz maksājumu skaits. Ņemot vērā Apvienotās Karalistes izvēlēto tiesību uz maksājumu piešķiršanas metodi (skat. šī sprieduma 70. punktu), pirmkārt, šī nepamatotā piešķīruma sekas ir bijis visu attiecīgo lauksaimnieku tiesību uz maksājumu vienības vērtības un konkrētāk – to vēsturiskā elementa, nepietiekams novērtējums. Otrkārt, tā rezultātā šo tiesību uz maksājumu summas kopējā vērtība ir tikusi novērtēta pārāk augstu vienotas likmes elementa dēļ. Kļūdas attiecībā uz atbalsttiesīgajām platībām ir atkārtojušās turpmākajos gados, līdz tās tika atklātas pārbaužu laikā, un tādēļ maksājumi ir tikuši piešķirti, pamatojoties uz hektāriem, par kuriem nav tiesību saņemt maksājumu.

76      Šādos apstākļos Apvienotā Karaliste būtībā apgalvo, ka šādā situācijā tiesību uz maksājumu vienības vērtība vienlaikus ar to skaita samazinājumu ar atpakaļejošu spēku ir jāpārvērtē uz augšu atbilstoši Regulas Nr. 796/2004 73.a pantam (pirmais iebildums) pirms šīs pašas regulas 73. panta noteikumu piemērošanas, kas attiecas uz nepamatotā maksājuma atgūšanu (trešais iebildums), un minētās regulas 51. panta noteikumu piemērošanas, kas attiecas uz samazinājumiem un nepiešķiršanu deklarēšanas pārsnieguma gadījumos (ceturtais iebildums).

–       Par pirmo iebildumu: tiesību uz maksājumu vērtības atkārtota izvērtēšana ar atpakaļejošu spēku

77      Apvienotā Karaliste apgalvo, ka pretēji tam, ko Komisija ir atzinusi atbilstības pārbaudes procedūras laikā, Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. un 2. punktā, neatkarīgi no lauksaimnieka zināšanas ņemšanas vērā, ir paredzēta tiesību uz maksājumu vērtības korekcija pārāk liela tiesību uz maksājumu skaita sākotnējā piešķīruma gadījumā. Lauksaimnieka zināšanai esot nozīme tikai saistībā ar šīs tiesību normas 2.a punktu, kurš šajā lietā tomēr neesot piemērojams. Turklāt, norādot, ka Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. un 2. punktu, pati sistemātiski koriģē tiesību uz maksājumu vērtību nākotnes gadījumiem, Apvienotā Karaliste apgalvo, ka minētās regulas 73.a pantā nav paredzēta nekāda atšķirība starp atkārtotu izvērtēšanu ar atpakaļejošu spēku un atkārtotu izvērtēšanu attiecībā uz nākotnes gadījumiem un ka jauns sistemātisks uz nākotni vērsts aprēķins ir pat pretrunā šīm tiesību normām. Atbildot uz Komisijas argumentiem, Apvienotā Karaliste apgalvo, ka Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 4. punktā ietvertā atsauce uz šīs pašas regulas 73. pantu neatspēko tās interpretāciju attiecībā uz minētās regulas 73.a pantu.

78      Komisija apstrīd šo argumentu pamatotību.

79      Saistībā ar šobrīd izskatāmo iebildumu lietas dalībnieku starpā būtībā pastāv strīds par to, vai pārāk liela tiesību uz maksājumu skaita piešķiršanas gadījumā, kas ir radījis to vienības vērtības nepietiekamu novērtējumu un to kopējās vērtības pārāk augstu novērtējumu, ņemot vērā kļūdas attiecībā uz atbalsttiesīgo platību, kuras ir tikušas pieļautas 2005. gadā un vēlāk ir atkārtojušās, Regulas Nr. 796/2004 73.a pantā pirms noteikumu attiecībā uz nepamatoto maksājumu atgūšanu un deklarēšanas pārsnieguma gadījumos piemērojamo sankciju piemērošanas, kas ir šobrīd izvērtējamā prasības pamata trešā un ceturtā iebilduma priekšmets, ir noteikts pienākums veikt maksājumtiesību vienības vērtības atkārtotu izvērtēšanu ar atpakaļejošu spēku.

80      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 73/2009 36. pantā ir paredzēts, ka tiesības uz maksājumu par hektāru negroza, ja vien regulā nav noteikts citādi (spriedums, 2014. gada 5. jūnijs, Vonk Noordegraaf, C‑105/13, Krājums, EU:C:2014:1126, 37. punkts).

81      Būtībā, ciktāl saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 34. panta 1. punktu aktivizētās tiesības uz maksājumu sniedz tiesības uz tajās noteikto maksājumu summu, izmaiņas šajā summā nozīmē attiecīgajam lauksaimniekam izmaksājamās atbalsta summas samazināšanu vai palielināšanu. Kā izriet no Regulas Nr. 1782/2003 preambulas 29. apsvēruma, viens no vienreizējo maksājumu shēmas mērķiem ir joprojām ļaut ikvienam lauksaimniekam pretendēt uz atbalsta līmeni, līdzvērtīgu summām, kas viņam tikušas piešķirtas pārskata periodā (spriedums Vonk Noordegraaf, minēts 80. punktā, EU:C:2014:1126, 38. punkts).

82      Tomēr ir jākonstatē, ka nevienā Regulas Nr. 73/2009 noteikumā nav tieši paredzēta iespēja grozīt tāda lauksaimnieka tiesības uz maksājumu, kurš sākotnējās piešķiršanas laikā būtu saņēmis pārāk lielu tiesību uz maksājumu skaitu (šajā ziņā skat. spriedumu Vonk Noordegraaf, minēts 80. punktā, EU:C:2014:1126, 40. punkts).

83      Savukārt Regulas Nr. 796/2004 73.a pantā ir paredzēti noteikumi attiecībā uz nepamatoti piešķirto tiesību atgūšanu, no kuriem izriet, ka tajos paredzētajos apstākļos tiesības uz maksājumu var tikt aprēķinātas no jauna. Šī noteikuma, kā tas izriet no Regulas Nr. 239/2005 preambulas 15. apsvēruma, ar kuru tas tika iekļauts Regulā Nr. 796/2004, pamatā ir vēlme paredzēt noteikumus gadījumā, kad lauksaimnieks nepamatoti ir saņēmis noteiktu skaitu tiesību uz maksājumu vai kad katru tiesību uz maksājumu vērtība ir tikusi noteikta nepareizā līmenī.

84      Tā kā Apvienotā Karaliste savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru konkrētu tiesību uz maksājumu nepamatotas piešķiršanas gadījumā ir jāveic to samazināšana un atkārtota izvērtēšana ar atpakaļejošu spēku, ir pamatojusi ar Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. punktu, attiecīgā gadījumā lasot to kopā ar šīs pašas tiesību normas 2. punktu, ir jāveic minētās regulas 73.a panta interpretācija.

85      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un mērķi, kādus ir paredzēts sasniegt ar tiesisko regulējumu, kurā tā ietilpst (spriedums, 1983. gada 17. novembris, Merck, 292/82, Krājums, EU:C:1983:335, 12. punkts).

86      Pirmkārt, ir jāatgādina atbilstošie Regulas Nr. 796/2004 73.a panta noteikumi. Šajā ziņā Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. punktā vispirms ir paredzēts, ka, ja konkrētas tiesības uz maksājumu ir piešķirtas nepamatoti, attiecīgais lauksaimnieks tās nodod valsts rezervē un šīs tiesības uzskata par nepiešķirtām no paša sākuma. Turpinājumā no Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 2. punkta izriet, ka, ja tiesību uz maksājumu vērtība ir pārāk augsta, šo vērtību attiecīgi koriģē, ņemot vērā to, ka tiesības uz maksājumu uzskata par piešķirtām ar korekcijā iegūto vērtību no paša sākuma. Visbeidzot Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 2.a punktā, kurš ir ticis iekļauts ar Regulu Nr. 972/2007, ir paredzēts, ka, ja šī paša panta 1. un 2. punkta piemērošanas nolūkā ir ticis konstatēts, ka lauksaimniekam konkrētas tiesības uz maksājumu ir piešķirtas nepamatoti, bet tāda piešķiršana neietekmē tam piešķirto tiesību kopējo vērtību, šīs pēdējās minētās tiesības ir jāpārrēķina, ja vien var pamatoti uzskatīt, ka lauksaimnieks kļūdu atklāt nevarēja (šajā ziņā skat. spriedumu Vonk Noordegraaf, minēts 80. punktā, EU:C:2014:1126, 41. punkts). Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 4. punktu nepamatoti izmaksātās summas atgūst saskaņā ar šīs regulas 73. pantu, kurš attiecas uz nepamatoto maksājumu atgūšanu.

87      Otrkārt, ir jānorāda, ka šajā lietā lietas dalībnieki ir vienisprātis par Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 2.a punkta noteikumu nepiemērojamību, jo nepamatotā piešķiršana, lai arī tā ir radījusi maksājumtiesību vienības vērtības nepietiekamu novērtējumu, vienotās likmes elementa dēļ ir ietekmējusi arī maksājumtiesību kopējo vērtību.

88      Treškārt, attiecībā uz Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. punkta interpretāciju ir jānorāda, ka šīs tiesību normas formulējumā nav nedz paredzēta, nedz tieši izslēgta maksājumtiesību vienības vērtības atkārtota izvērtēšana ar atpakaļejošu spēku pēc nepamatoti piešķirto tiesību atgūšanas.

89      Lietas dalībnieki tomēr ir norādījuši, ka Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. punkta trešajā daļā ietvertais precizējums, saskaņā ar kuru nepamatoti piešķirtās tiesības uzskata par nepiešķirtām no paša sākuma, var tikt saprasts tādējādi, ka gadījumā, ja tiesību uz maksājumu nepamatota piešķiršana ir ietekmējusi piešķirto tiesību vienības vērtību, ir jāveic pārējo tiesību vienības vērtības atkārtota izvērtēšana.

90      Tomēr šāda Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. punkta interpretācija neiztur šīs tiesību normas kontekstuālo analīzi.

91      Ir jānorāda, ka šāda Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. punkta interpretācija vismaz daļēji atņemtu jēgu šīs tiesību normas 2.a punktam, kurš ir ticis pievienots ar Regulu Nr. 972/2007. Saistībā ar minētās regulas 73.a panta 2.a punktu šī paša panta 1. un 2. punkta piemērošanas nolūkā maksājumtiesību vienības vērtības atkārtota izvērtēšana nepamatotas piešķiršanas gadījumā ir ierobežota ar gadījumu, kas – par ko lietas dalībnieki ir vienisprātis – atšķiras no šajā lietā aplūkotā gadījuma, kurā minētā nepamatotā piešķiršana nekādi nav ietekmējusi maksājumtiesību kopējo vērtību, ciktāl lauksaimnieks nevarēja saprātīgi konstatēt pieļautās kļūdas. Tomēr, ja Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tajā pašā par sevi ir paredzēts pienākums veikt maksājumtiesību vienības vērtības atkārtotu izvērtēšanu ar atpakaļejošu spēku – neņemot vērā šādas atkārtotas izvērtēšanas ietekmi uz maksājumtiesību kopējo vērtību un, attiecīgā gadījumā, pat ja lauksaimnieks saprātīgi varēja konstatēt pieļautās kļūdas –, šim Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 2.a punktā ietvertajam precizējumam nebūtu nekādas lietderības un nozīmes.

92      Šo interpretāciju apstiprina arī iemesli, kas ir bijuši pamatā šai 2.a punkta iekļaušanai Regulas Nr. 796/2004 73.a pantā ar Regulu Nr. 972/2007. Kā izriet no Regulas Nr. 972/2007 preambulas 19. apsvēruma, tikai tad, ja nepamatoti piešķirtās tiesības neietekmē maksājumtiesību kopējo vērtību, bet tikai to maksājumu skaitu, kurus tiesīgs saņemt attiecīgais lauksaimnieks, dalībvalstīm – ja lauksaimniekam nav bijis iespējams atklāt kļūdu – ir jālabo attiecīgais piešķīrums vai vajadzības gadījumā – kategorija, kādā lauksaimnieks ir tiesīgs saņemt maksājumu, nemazinot tā vērtību, saskaņā ar pēdējo minēto noteikumu.

93      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. punkta trešajā daļā ietvertais precizējums, saskaņā ar kuru “tiesības, kas piešķirtas nepamatoti, uzskata par nepiešķirtām no paša sākuma”, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tajā ir paredzēts pienākums veikt maksājumtiesību vienības vērtības atkārtotu izvērtēšanu ar atpakaļejošu spēku. Savukārt šis precizējums ir jāinterpretē apvienojumā ar minētās regulas 73.a panta 4. punktu, atbilstoši kuram “nepamatoti izmaksātās summas atgūst saskaņā ar [šīs pašas regulas] 73. pantu”. No tā izriet, ka iepriekš minētais precizējums, kurš ir ietverts Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. punkta trešajā daļā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā vienīgais mērķis ir norādīt, ka atbalsts, kas attiecīgā gadījumā ir ticis piešķirts, pamatojoties uz nepamatoti piešķirtām tiesībām, pats par sevi ir nepamatots, kā dēļ tas ir jāatmaksā atbilstoši Regulas Nr. 796/2004 73. panta noteikumiem.

94      Turklāt ir jākonstatē, ka šī interpretācija nav pretrunā vienreizējo maksājumu shēmas mērķiem. Kā ir ticis atgādināts šī sprieduma 81. punktā, atbilstoši judikatūrai no Regulas Nr. 1782/2003 preambulas 29. apsvēruma izriet, ka viens no vienreizējo maksājumu shēmas mērķiem ir joprojām ļaut ikvienam lauksaimniekam pretendēt uz atbalsta līmeni, līdzvērtīgu summām, kas viņam tikušas piešķirtas pārskata periodā (spriedums Vonk Noordegraaf, minēts 80. punktā, EU:C:2014:1126, 38. punkts). Kā izriet no īpašības vārda “līdzvērtīgs” izmantošanas, šī shēma negarantē pilnīgi vienādu atbalsta līmeni.

95      Ceturtkārt, attiecībā uz Apvienotās Karalistes argumentiem saistībā ar Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 2. punktu ir jānorāda, ka šajā tiesību normā ir paredzēta tikai lejupejoša tiesību uz maksājumu atkārtota izvērtēšana. Savukārt no šīs tiesību normas formulējuma nekādi neizriet, ka tajā būtu atļauta augšupejoša atkārtota izvērtēšana, ja sākotnēji pārāk liela tiesību uz maksājumu skaita piešķiršanas dēļ to vērtība ir tikusi novērtēta pārāk zemu.

96      Turklāt ir jākonstatē, ka pretēji Apvienotās Karalistes tiesas sēdē apgalvotajam Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 2. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas paredz pienākumu veikt maksājumtiesību vienības vērtības augšupejošu atkārtotu izvērtēšanu ar atpakaļejošu spēku, ja konkrētu tiesību uz maksājumu nepamatotas piešķiršanas dēļ un piešķirto tiesību vienības vērtības nepietiekamas novērtēšanas dēļ lauksaimniekam piešķirto tiesību kopējā vērtība ir tikusi novērtēta pārāk augstu. Turklāt papildus tam, ka, lasot to Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 2.a punkta kontekstā, šīs pašas tiesību normas 2. punktā izmantotais termins “vērtība”, nepastāvot precizējumam, ka runa ir par kopējo vērtību, ir jāsaprot kā individuālo maksājumtiesību vienības vērtība, Apvienotās Karalistes piedāvātā interpretācija katrā ziņā ir jānoraida šī sprieduma 91. un 92. punktā norādītajiem iemesliem analoģisku iemeslu dēļ.

97      No tā izriet, ka pretēji Apvienotās Karalistes apgalvojumiem Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. un 2. punkta kombinēta interpretācija neļauj uzskatīt, ka sākotnēji pārāk liela tiesību uz maksājumu skaita piešķiršanas gadījumā, kas ir radījusi maksājumtiesību vienības vērtības nepietiekamu novērtējumu, vienlaikus ietekmējot arī šo tiesību kopējo vērtību, atklājot kļūdu, ir jāveic maksājumtiesību vienības vērtības atkārtota izvērtēšana ar atpakaļejošu spēku pēc to skaita samazināšanas.

98      Turklāt, ciktāl Apvienotā Karaliste savā replikā ir norādījusi, ka Komisija esot atzinusi savas analīzes kļūdaino raksturu, ciktāl tā esot atzinusi, ka Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 2.a punkts, kurā vienīgajā ir ietverta atsauce uz lauksaimnieka zināšanām, nav piemērojams, pietiek norādīt, ka no lietas materiāliem nekādi neizriet, ka Komisija būtu vēlējusies pamatot savu pārmetumu saistībā ar sistemātisku tiesību uz maksājumu atkārtotu izvērtēšanu ar Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 2.a punktu.

99      Līdz ar to, neizvērtējot Komisijas argumentus attiecībā uz Regulas Nr. 796/2004 73. panta 4. punktu, kuri ir saistīti ar nepamatoto maksājumu atgūšanu, kas ir ar šobrīd izvērtējamā prasības pamata trešo iebildumu saistīts jautājums, ir jāsecina, ka šobrīd izvērtējamais iebildums ir jānoraida.

–       Par trešo iebildumu: nepamatoto maksājumu atgūšana

100    Apvienotā Karaliste apstrīd Komisijas apsvērumus attiecībā uz nepamatoto maksājumu atgūšanu atbilstoši Regulas Nr. 796/2004 73. pantam. Tā būtībā uzskata, ka sākotnēji pārāk liela tiesību uz maksājumu skaita piešķiršanas gadījumā tiesības uz maksājumu ir jāpārrēķina saskaņā ar šīs pašas regulas 73.a pantu, pirms tiek noteiktas atgūstamās nepamatoti saņemtās summas. No tā izrietot, ka šādā gadījumā ar atbalsta vēsturisko elementu saistītās summas nav jāatmaksā. Komisijas pieeja, kura nosakot atgūstamās summas, pamatojoties uz spēkā neesošo maksājumtiesību sākotnējo vērtību, neesot saderīga ar Regulas Nr. 796/2004 73. un 73.a pantu, ciktāl Komisija, pirmkārt, neveicot tiesību vērtības korekciju ar atpakaļejošu spēku un, otrkārt, paredzot lauksaimniekiem pienākumu atmaksāt summas, kas pārsniedz fonda faktiskos zaudējumus un nepamatotos maksājumus. Līdz ar to Komisijas pieeja esot pielīdzināma lauksaimniekiem piemērotai sankcijai.

101    Komisija apstrīd šo argumentu pamatotību.

102    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 34. panta 1. punktu:

“Saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu atbalstu lauksaimniekiem piešķir pēc tam, kad aktivizētas tiesības uz maksājumu par hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu. Aktivizētās tiesības uz maksājumu sniedz tiesības uz tajās noteikto maksājumu summu.”

103    Otrkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 73. panta 1. punktu, ja ir veikts nepamatots maksājums, attiecīgais lauksaimnieks atmaksā attiecīgo summu, kam pieskaitīti procenti saskaņā ar šī panta 3. punktu.

104    Atbilstoši Regulas Nr. 796/2004 73. panta 4. punkta pirmajai daļai minētās regulas 73. panta 1. punktā paredzētais atmaksāšanas pienākums nav piemērojams, ja maksājums izdarīts kompetentās iestādes vai citas iestādes kļūdas dēļ un lauksaimnieks pamatoti nav varējis šo kļūdu atklāt. No Regulas Nr. 796/2004 73. panta 4. punkta otrās daļas turklāt izriet, ka, ja kļūda attiecas uz faktiem, kas ir būtiski attiecībā uz attiecīgā maksājuma aprēķinu, pirmo daļu tomēr piemēro tikai tad, ja lēmums par summas atmaksu nav paziņots 12 mēnešu laikā pēc maksājuma.

105    Treškārt, no judikatūras izriet – ja Savienības likumdevējs ir izvirzījis nosacījumus tiesībām saņemt atbalstu, šo tiesību zaudēšana kāda nosacījuma neievērošanas dēļ nav sods, bet gan tikai likumā paredzēto nosacījumu neievērošanas sekas (spriedumi, 2007. gada 24. maijs, Maatschap Schonewille‑Prins, C‑45/05, Krājums, EU:C:2007:296, 47. punkts, un 2012. gada 24. maijs, Hehenberger, C‑188/11, Krājums, EU:C:2012:312, 37. punkts).

106    Šajā gadījumā ir jānorāda, ka Apvienotās Karalistes argumentācija ir balstīta uz pieņēmumu, ka tiesību uz maksājumu nepamatotas piešķiršanas gadījumā, kas ir ietekmējis gan tiesību vienības vērtību, gan tiesību kopējo vērtību, saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 73.a pantu pēc to skaita samazināšanas un pirms šīs regulas 73. panta noteikumu attiecībā uz nepamatoto maksājumu atgūšanu piemērošanas ir jāveic maksājumtiesību vērtības atkārtota izvērtēšana ar atpakaļejošu spēku.

107    Šim apgalvojumam nevar piekrist.

108    Ņemot vērā šī sprieduma 97. punktā ietvertos apsvērumus, šāda atkārtota izvērtēšana – pretēji tam, kas izriet no Apvienotās Karalistes argumentiem – nevar tikt pamatota ar Regulas Nr. 796/2004 73.a panta noteikumiem, ja kļūdu attiecībā uz atbalsttiesīgo platību, kuras ir pastāvējušas kopš tiesību uz maksājumu piešķiršanas gada, gadījumā minētās kļūdas ir ietekmējušas to kopējo vērtību.

109    No tā izriet, ka Apvienotās Karalistes argumentācijai attiecībā uz to, ka pirms Regulas Nr. 796/2004 73. panta piemērošanas ir jāveic tiesību uz maksājumu atkārtota izvērtēšana ar atpakaļejošu spēku, nevar piekrist.

110    Šo secinājumu neatspēko arī citi Apvienotās Karalistes argumenti, saskaņā ar kuriem Regulas Nr. 796/2004 73. panta 1. punkta piemērošana, vispirms neveicot tiesību uz maksājumu atkārtotu izvērtēšanu, rada tādu summu atgūšanu, kas ir lielākas par fonda faktisko risku, un tādēļ ir uzskatāma par lauksaimniekam piemērotu sankciju.

111    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 34. panta 1. punktu atbalstu piešķir par aktivizētajām tiesībām uz maksājumu t.i., par tiesībām uz maksājumu saistībā ar skaitu, kas atbilst hektāram, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu. Līdz ar to kļūda saistībā ar atbalsttiesīgo platību, kā pamatoti ir norādījusi Komisija, katrā ziņā ietekmē izmaksātā atbalsta summu kopumā.

112    Otrkārt, no šī sprieduma 93. punktā ietvertajiem apsvērumiem izriet, ka atbalsts, kas ir piešķirts, pamatojoties uz nepamatoti piešķirtām tiesībām uz maksājumu, ņemot vērā Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. punkta trešās daļas un šīs pašas regulas 73.a panta 4. punkta apvienotos noteikumus, ir nepamatots atbalsts, kurš ir jāatgūst atbilstoši minētās regulas 73. pantam.

113    Vispirms Apvienotās Karalistes pieeja, saskaņā ar kuru pirms Regulas Nr. 796/2004 73. panta noteikumu piemērošanas ir jāveic katras maksājumtiesību vienības vērtības atkārtota izvērtēšana ar atpakaļejošu spēku un, pamatojoties uz šādi pārvērtēto maksājumtiesību pareizo skaitu, jāpārrēķina tā atbalsta kopējais apmērs, ko būtu bijis jāizmaksā lauksaimniekam 2005. gadā pieļautās kļūdas neesamības gadījumā, kā, atbildot gan uz pirmo, gan trešo šī prasības pamata iebildumu, pamatoti ir norādījusi Komisija, liedz īstenot pareizu un efektīvu nepamatotā atbalsta atgūšanu.

114    Līdz ar to tā vietā, lai atbalstu, kas ir piešķirts, pamatojoties uz nepamatoti piešķirtām maksājumtiesībām un saistībā ar platību, par kuru nav tiesību saņemt atbalstu, atzītu par nepamatotu kopumā, Apvienotās Karalistes pieejas rezultātā nepamatotā daļa tiek samazināta līdz starpībai starp piešķirto maksājumu un pārskatīto maksājumu, pamatojoties uz maksājumtiesībām, kas ir pārvērtētas uz augšu, un to hektāru skaitu, kas ir noteikti kā atbalsttiesīgi, un kas atbilst nepamatoti piešķirto maksājumtiesību vienotas likmes elementam.

115    Tomēr ir jāsecina, ka, nepastāvot noteikumiem, kas konkrētu maksājumtiesību nepamatotas piešķiršanas, kas ir ietekmējusi maksājumtiesību kopējo vērtību, gadījumā paredzētu to vienības vērtības augšupejošu atkārtotu izvērtēšanu ar atpakaļejošu spēku, šāda interpretācija nav saderīga ar prasību par nosacījumu, saskaņā ar kuriem sedz izdevumus, šauru interpretāciju, ko Tiesa ir izstrādājusi saistībā ar Padomes 1970. gada 21. aprīļa Regulu (EEK) Nr. 729/70 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 94, 13. lpp.), kas ir tikusi aizstāta ar Padomes 1999. gada 17. maija Regulu (EK) Nr. 1258/1999 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 160, 103. lpp.), kas savukārt ir tikusi aizstāta ar Regulu Nr. 1290/2005 (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 6. novembris, Nīderlande/Komisija, C‑610/13 P, EU:C:2014:2349, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

116    Turpinājumā, ciktāl Apvienotā Karaliste replikā ir norādījusi, ka pieeja, atbilstoši kurai pārmaksātā summa tiek novērtēta, pamatojoties uz sākotnēji piešķirtajām tiesībām uz maksājumu, liedz pareizi atgūt nepamatoto maksājumu, ciktāl tā atkarībā no katra konkrētā gadījuma rada tādu iznākumu, ka pārmaksātā summa nekad netiks atgūta, vai rada pārmērīgi lielu atgūšanu, pirmkārt, saistībā ar pārmērīgi lielo atgūšanu ir jānorāda, ka šo argumentāciju, ņemot vērā šī sprieduma 113. un 114. punktā minētos apsvērumus, var tikai un vienīgi noraidīt.

117    Otrkārt, attiecībā uz argumentu, kas attiecas uz to, ka minētā pieeja – kuru esot izmantojusi Komisija – var apgrūtināt pārmaksātās summas atgūšanu, ņemot vērā atbalsta aprēķināšanu, pamatojoties uz spēkā neesošām tiesībām uz maksājumu, ir jānorāda, ka šis arguments, kurš prasības pieteikumā ir ticis izvirzīts tikai saistībā ar ceturto iebildumu un ir ticis izklāstīts saistībā ar Regulas Nr. 796/2004 51. panta noteikumiem, pirmo reizi saistībā ar pārmaksāto summu noteikšanu ir ticis izvirzīts replikā un tas nav nekādi pamatots, neskaitot atsauci uz prasības pieteikumā saistībā ar ceturto iebildumu ietvertajiem paskaidrojumiem. Katrā ziņā ir jānorāda, kā tas izriet no šī sprieduma 93. punkta, ka atbalsts, kas ir ticis piešķirts, pamatojoties uz nepamatoti piešķirtām tiesībām uz maksājumu, pats ir nepamatots. Lai arī Apvienotā Karaliste apgalvo, ka Komisijas pieejas rezultātā noteiktos apstākļos šāds maksājums netiktu atzīts par nepamatotu, jo tā pārmaksāto summu aprēķinot, pamatojoties uz deklarētajām tiesībām uz maksājumu, tomēr ir jānorāda, ka Komisija savos rakstveida apsvērumos, atbildot uz Apvienotās Karalistes izvirzīto pirmo prasības pamatu, ir tieši norādījusi, ka lauksaimnieks nevar saņemt maksājumu, pamatojoties uz nepamatoti piešķirtām tiesībām uz maksājumu. Turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka saistībā ar riska novērtējuma ziņojumu Apvienotajai Karalistei būtu nācies izslēgt no pārmaksāto summu aprēķina atsevišķas summas, kas ir piešķirtas, pamatojoties uz nepamatoti piešķirtām tiesībām uz maksājumu.

118    Visbeidzot ir jāprecizē, ka, ņemot vērā šī sprieduma 105. punktā minēto judikatūru, atgūšana pretēji Apvienotās Karalistes apgalvotajam nav sankcija, bet tikai atbilstības nosacījumu neievērošanas sekas.

119    Turklāt ir jāpiebilst, ka Regulas Nr. 796/2004 73. panta 4. punkta pirmajā daļā katrā ziņā ir paredzēts, ka šīs tiesību normas 1. punktā paredzētais atmaksāšanas pienākums nav piemērojams, ja maksājums ir ticis veikts kompetentās iestādes vai citas iestādes kļūdas dēļ un lauksaimnieks pamatoti nav varējis šo kļūdu atklāt. No tā izriet, ka labticīgs lauksaimnieks ir aizsargāts no nepamatoti izmaksātā atbalsta atgūšanas, ja kļūda, kas ir ietekmējusi atbalsttiesīgo platību vai pat tiesību uz maksājumu piešķiršanu, ir radusies iestāžu vainas dēļ un ja lauksaimnieks pamatoti nav varējis šo kļūdu atklāt.

120    No tā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida.

–       Par ceturto iebildumu: samazinājumi un nepiešķiršana platības deklarēšanas pārsnieguma gadījumos

121    Apvienotā Karaliste apstrīd apsvērumu, saskaņā ar kuru tā esot kļūdaini piemērojusi Regulas Nr. 796/2004 51. panta noteikumus. Pirmkārt, tā uzskata, ka, ja sākotnējās tiesību piešķiršanas laikā ir tikušas pieļautas kļūdas, minētajā pantā paredzētās sankcijas var tikt piemērotas tikai pēc maksājumtiesību vērtības jaunas aprēķināšanas saskaņā ar šīs regulas 73.a pantu. Otrkārt, vienlaikus atzīstot, ka ir jāpastāv iespējai piemērot sankcijas par visu pārskata gadu, ja lauksaimnieks ir deklarējis platību, par kuru nav tiesību saņemt atbalstu, lai aktivizētu tā rīcībā faktiski esošās tiesības uz maksājumu, Apvienotā Karaliste tomēr norāda, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka tiesību uz maksājumu sākotnējās piešķiršanas laikā pieļautu kļūdu, kas ir atkārtojušās nākamajos pārskata gados, gadījumā sankcijas ir piemērojamas ne tikai par 2005. gadu, bet arī par vēlākajiem gadiem, lai gan lauksaimnieks ir deklarējis pietiekamu skaitu atbalsttiesīgo hektāru, lai aktivizētu tā rīcībā faktiski esošās tiesības uz maksājumu. Regulas Nr. 796/2004 51. panta noteikumos tādējādi esot nošķirts platības, kas dod tiesības uz lauksaimnieka rīcībā faktiski esošo tiesību uz maksājumu aktivizēšanu, deklarēšanas pārsniegums un deklarēšanas pārsniegums, kas rada kļūdu tiesību uz maksājumu sākotnējā piešķīrumā. Būtībā gan no Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punkta un 2.a punkta vispārējās struktūras, ko apstiprina Regulas Nr. 1122/2009 57. panta 2. punkta otrais ievilkums, gan pakārtoti – no vieglākā soda piemērošanas ar atpakaļejošu spēku principa, šajā gadījumā šīs pēdējās minētās regulas 57. panta 2. punkta otrās daļas, izriet, ka par nākamajiem gadiem nav piemērojama nekāda sankcija.

122    Komisija apstrīd Apvienotās Karalistes argumentu pamatotību.

123    Pirmkārt, ir jānorāda, ka Apvienotās Karalistes argumentācija šobrīd izskatāmā iebilduma pamatojumam ir balstīta uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru pirms samazinājumu un nepiešķiršanas piemērošanas saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 51. pantu ir jāpiemēro šīs pašas regulas 73.a pants, kā to ir interpretējusi Apvienotā Karaliste.

124    Šajā ziņā pietiek atgādināt, kā tas izriet no šī sprieduma 97. un 108. punkta, ka šis apgalvojums ir kļūdains.

125    Būtībā šī sprieduma 97. un 108. punktā jau ir ticis norādīts, ka Regulas Nr. 796/2004 73.a pants nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tajā tādos apstākļos kā šajā lietā ir paredzēta maksājumtiesību vērtības atkārtota izvērtēšana ar atpakaļejošu spēku.

126    No tā arī izriet, ka, tā kā Regulas Nr. 796/2004 73.a pantā tādos apstākļos kā šajā lietā nav atļauts veikt jaunu maksājumtiesību aprēķinu ar atpakaļejošu spēku, Apvienotā Karaliste nevar pārmest Komisijai, ka tā ir atšķirīgi attiekusies pret deklarēto platību un deklarētajām maksājumtiesībām, ciktāl tā ir veikusi korekcijas attiecībā uz pirmo minēto, bet nav veikusi tās attiecībā uz otro minēto.

127    Otrkārt, Apvienotā Karaliste uzskata, pirmām kārtām, ka attiecībā uz 2005. pārskata gadu saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punktu ir jāpiemēro sankcija par deklarēšanas pārsniegumu, precizējot, ka šī sankcija ir jāaprēķina, pamatojoties uz maksājumtiesībām, kas ir attiecīgi koriģētas ar atpakaļejošu spēku. Otrām kārtām, attiecībā uz nākamajiem pārskata gadiem, kuru laikā ir atkārtojusies tā pati kļūda, Apvienotā Karaliste uzskata, ka Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punkta un 2.a punkta apvienotas piemērošanas rezultātā ir izslēgtas jebkādas sankcijas par šiem gadiem. Šo apsvērumu pamato minēto tiesību normu vispārējā struktūra tādējādi, ka Apvienotās Karalistes ieskatā, ja lauksaimnieks deklarē atbalsttiesīgu platību, kas ir pietiekama tā rīcībā faktiski esošo maksājumtiesību aktivizēšanai (t.i., attiecīgā gadījumā pēc to skaita samazināšanas un to vērtības atkārtotas izvērtēšanas), saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 51. panta 2.a punktu nav lietderīgi piemērot tam sankcijas.

128    Lai izvērtētu šo argumentu pamatotību, ir jāpārbauda, pirmkārt, vai Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punktā, neraugoties uz šīs pašas regulas 73.a panta formulējumu, ir noteikts pienākums veikt maksājumtiesību vērtības atkārtotu izvērtēšanu ar atpakaļejošu spēku un, otrkārt, vai no minētās regulas 51. panta 2.a panta izriet, kā to ir apgalvojusi Apvienotā Karaliste, ka nav piemērojamas nekādas sankcijas, ja lauksaimnieks ir deklarējis platību, kas ir pietiekama tā rīcībā faktiski esošo maksājumtiesību skaita aktivizēšanai.

129    Vispirms ir jānorāda, ka Regulas Nr. 796/2004, un it īpaši tās 51. panta, mērķi atbilstoši šīs regulas preambulas 29. un 55. apsvērumam attiecīgi ir nodrošināt atbilstības to atbalsta shēmu noteikumiem, ko pārvalda, piemērojot integrēto sistēmu, efektīvu uzraudzību un, lai efektīvi aizsargātu Savienības finansiālās intereses, noteikt atbilstošus pasākumus pārkāpumu un krāpšanas apkarošanai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2002. gada 28. novembris, Agrargenossenschaft Pretzsch, C‑417/00, Krājums, EU:C:2002:715, 33. punkts).

130    Turpinājumā Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punktā gadījumā, ja atbalsta pieteikumā deklarētā platība pārsniedz pārbaudes laikā apstiprināto platību, ir paredzētas sankcijas, kas tiek uzliktas atbilstīgi izdarītā pārkāpuma smagumam (pēc analoģijas skat. spriedumu Agrargenossenschaft Pretzsch, minēts 129. punktā, EU:C:2002:715, 35. punkts). Pirmkārt, ja starpība starp deklarēto platību un platību, kas ir apstiprināta saskaņā ar šīs pašas regulas 50. panta 3. un 5. punktu, ir lielāka par 3 % vai diviem hektāriem, bet nav lielāka par 20 % no apstiprinātās platības, atbalstu aprēķina, pamatojoties uz apstiprināto platību, kas samazināta divkāršas konstatētās starpības apmērā. Otrkārt, ja minētā starpība pārsniedz 20 % no apstiprinātās platības, atbalsts netiek piešķirts. Treškārt, ja šī starpība ir lielāka par 50 %, lauksaimniekam atkārtoti nepiešķir atbalstu, kas nepārsniedz summu, kura atbilst deklarētās platības un saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 50. panta 3. un 5. punktu apstiprinātās platības starpībai.

131    Turpretī, pirmkārt, Regulas Nr. 796/2004 51. panta 2.a punkta pirmajā daļā ir paredzēts – ja lauksaimnieks ir deklarējis lielāku platību nekā tā tiesības uz maksājumu un ja deklarētā platība ir saskaņā ar citiem atbilstības kritērijiem, samazinājumus vai nepiešķiršanu nepiemēro. Otrkārt, saskaņā ar šīs tiesību normas otro daļu, ja lauksaimnieks ir deklarējis lielāku platību nekā tā tiesības uz maksājumu un ja deklarētā platība nav saskaņā ar citiem atbilstības kritērijiem, šīs pašas regulas 51. panta 1. punktā minētā starpība ir starpība starp platību, kas ir saskaņā ar citiem atbilstības kritērijiem, un deklarēto tiesību uz maksājumu summu.

132    Visbeidzot ir jānorāda, ka no judikatūras izriet, ka, ja kompetentā iestāde atklāj, ka atbalsta pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis kļūdainu deklarāciju, kas nav noticis tīši un kas ir izraisījusi platības, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, deklarēšanas pārsniegumu, un ja šī pati kļūda ir tikusi pieļauta iepriekšējos gados pirms tā gada, kura laikā šāda kļūda tika atklāta, kas attiecībā uz katru no šiem gadiem ir izraisījis platības, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, deklarēšanas pārsniegumu, šai iestādei, ievērojot Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā paredzētos noilguma termiņus, ir jāsamazina faktiski apstiprinātā platība tā atbalsta aprēķināšanai, kas ir izmaksājams par visiem attiecīgajiem gadiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2002. gada 19. novembris, Strawson un Gagg & Sons, C‑304/00, Rec, EU:C:2002:695, 64. punkts, un 2006. gada 25. jūlijs, Beļģija/Komisija, T‑221/04, EU:T:2006:223, 88. punkts).

133    Ņemot vērā šos atgādinājumus, turpinājumā ir jāizvērtē abi šī sprieduma 128. punktā izvirzītie jautājumi.

134    Pirmām kārtām, attiecībā uz jautājumu par to, vai Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punktā paredzētie samazinājumi un nepiešķiršana ir jānosaka, pamatojoties uz pārrēķināto maksājumtiesību vienības vērtību, ir jānorāda, ka pretēji Apvienotās Karalistes apgalvojumiem nedz no šī panta formulējuma, kurš, kā uzskata šī dalībvalsts, ir “izteikts[..] tiesību terminos”, nedz no tā interpretācijas šīs regulas 2. panta 22. punktā ietvertās jēdziena “apstiprinātā platība” definīcijas gaismā neizriet, ka Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punktā paredzētā sankcija ir jānosaka, pamatojoties uz maksājumtiesībām, kas ir pārrēķinātas ar atpakaļejošu spēku.

135    No Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka tajā paredzētie samazinājumi un nepiešķiršana ir piemērojami, ja lauksaimnieka deklarētā platība ir lielāka par platību, kas ir apstiprināta tostarp saskaņā ar šīs pašas regulas 50. panta 3. punktu, un ja starpība starp abām šīm platībām pārsniedz šajā tiesību normā norādītās robežvērtības.

136    Lai arī no šīs tiesību normas izriet, ka deklarēšanas pārsniegums tajā paredzētajos apstākļos tiek sodīts ar tās apstiprinātās platības samazināšanu, uz kuras pamata ir ticis aprēķināts atbalsta apmērs, tomēr ir jākonstatē, ka, ņemot vērā šīs pašas tiesību normas formulējumu, tās piemērošana nekādi nav atkarīga no maksājumtiesību vienības vērtības iepriekšējas atkārtotas izvērtēšanas šādu tiesību nepamatotas piešķiršanas gadījumā.

137    Turklāt, ciktāl Apvienotā Karaliste ir atsaukusies uz Regulas Nr. 796/2004 2. panta 22. punktu, ir jānorāda, ka šī pēdējā minētā noteikuma izpratnē platību var uzskatīt par apstiprinātu tikai tad, ja attiecībā uz to ir ievēroti visi nosacījumi, kas paredzēti noteikumos par atbalsta piešķiršanu, precizējot, ka attiecībā uz vienreizējo maksājumu shēmu deklarēto platību var uzskatīt par apstiprinātu tikai tad, ja faktiski ir deklarēts arī atbilstošs tiesību uz maksājumu skaits.

138    Pat pieņemot, kā ir norādījusi Apvienotā Karaliste, ka minētajā Regulas Nr. 796/2004 2. panta 22. punktā apstiprinātā platība tādējādi ir definēta kā platība, saistībā ar kuru ir deklarēts arī noteikts lauksaimnieka rīcībā faktiski esošo maksājumtiesību skaits, un ka šai definīcijai ir nozīme saistībā ar minētās regulas 51. pantu, šī definīcija nevar noteikt pienākumu aprēķināt saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punktu piemērojamo sankciju, pamatojoties uz maksājumtiesību pārrēķināto vērtību. Būtībā minētās regulas 2. panta 22. punktā nav ietverta neviena norāde attiecībā uz maksājumtiesību vērtību, kas attiecīgā gadījumā būtu jāņem vērā.

139    Šī Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punkta interpretācija vēl jo vairāk ir piemērojama, pirmkārt, ņemot vērā šīs pašas regulas 50. panta noteikumus un it īpaši šī panta 2. punktu. No Regulas Nr. 796/2004 50. panta 2. punkta, kurā ir definēta atbalsta aprēķina bāze, izriet, ka, ja ir neatbilstība starp deklarētajām tiesībām uz maksājumu un deklarēto platību, maksājuma aprēķiniem ņem vērā mazāko lielumu. Citiem vārdiem sakot, no šī noteikuma izriet, ka, nepastāvot pretējai norādei, atbalsts tiek aprēķināts, pamatojoties uz lauksaimnieka deklarētajām maksājumtiesībām, neņemot vērā iespējamu augšupejošu to vienības vērtības atkārtotu izvērtēšanu.

140    Otrkārt, šī Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punkta noteikumu interpretācija atbilst šīs pašas regulas 73.a panta interpretācijai, kura ir tikusi sniegta saistībā ar šobrīd izskatāmā prasības pamata pirmo iebildumu un saskaņā ar kuru, kā ir ticis atgādināts šī sprieduma 125. punktā, tādos apstākļos kā šajā lietā pēdējā minētajā pantā nav paredzēta nekāda maksājumtiesību vērtības atkārtota izvērtēšana ar atpakaļejošu spēku.

141    Tādējādi ar Apvienotās Karalistes argumentiem attiecībā uz Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punktu, lasot tos minētās regulas 2. panta 22. punkta gaismā, nevar pierādīt, ka samazinājumi un nepiešķiršana ir jānosaka, pamatojoties uz maksājumtiesībām, kas ir tikušas atkārtoti izvērtētas ar atpakaļejošu spēku.

142    Otrām kārtām, attiecībā uz jautājumu par to, vai tādas kļūdas atbalsttiesīgo platību atkārtošanās gadījumā kā 2005. gadā sākotnēji pieļautā kļūda Regulas Nr. 796/2004 51. panta 2.a punktā ir izslēgta samazinājuma vai nepiešķiršanas piemērošana atbilstoši šīs tiesību normas 1. punktam, ciktāl lauksaimnieks ir deklarējis pietiekamu platību tā rīcībā faktiski esošo maksājumtiesību skaita aktivizēšanai, ir jāatgādina, ka no minētās regulas 51. panta 2.a punkta izriet, ka gadījumā, ja lauksaimnieks ir deklarējis lielāku platību nekā tā tiesības uz maksājumu un ja deklarētā platība ir saskaņā ar citiem atbilstības kritērijiem, šīs tiesību normas 1. punktā paredzētos samazinājumus vai nepiešķiršanu nepiemēro, precizējot, ka, ja šādā gadījumā deklarētā platība nav saskaņā ar citiem atbilstības kritērijiem, šī 51. panta 1. punktā minētā starpība ir starpība starp platību, kas ir saskaņā ar citiem atbilstības kritērijiem, un deklarēto tiesību uz maksājumu summu.

143    Pirmkārt, no Regulas Nr. 796/2004 51. panta 2.a punkta abu daļu apvienotas interpretācijas tādējādi izriet, ka papildus tam, ka šīs tiesību normas formulējumā nav paredzēta nekāda atruna attiecībā uz deklarēšanas pārsnieguma atkārtošanās gadījumu, kura dēļ sākumā tika piešķirts pārāk liels maksājumtiesību skaits, un tajā nav nošķirts deklarēšanas pārsniegums sākotnējā tiesību piešķīruma laikā, kas vēlāk ir atkārtojies, un deklarēšanas pārsniegums pēc minētās piešķiršanas, šī tiesību norma, kā ir norādījusi arī Komisija, ir piemērojama, ja lauksaimnieka deklarētā platība pārsniedz tā deklarēto maksājumtiesību skaitu, neatkarīgi no tā rīcībā faktiski esošo tiesību skaita. Būtībā, lai arī šīs tiesību normas pirmajā daļā tajā paredzētās maksājumtiesības nenoliedzami nav definētas kā tās, kas ir tikušas deklarētas, šāda kvalifikācija tomēr ir tieši sniegta šīs pašas tiesību normas otrajā daļā.

144    Līdz ar to tikai tad, ja deklarētā platība ir lielāka par deklarēto maksājumtiesību skaitu un ja minētā platība ir saskaņā ar citiem atbilstības kritērijiem, atbilstoši Regulas Nr. 796/2004 51. panta 2.a punkta pirmajai daļai nav piemērojami šīs tiesību normas 1. punktā paredzētie samazinājumi un nepiešķiršana.

145    Savukārt pretēji Apvienotās Karalistes argumentiem salīdzinājums starp deklarēto platību un deklarētajām maksājumtiesībām saistībā ar Regulas Nr. 796/2004 51. panta 2.a punktu, neņemot vērā lauksaimnieka rīcībā faktiski esošo maksājumtiesību skaitu, attiecīgā gadījumā tiek veikts pēc nepamatoti piešķirto tiesību atgūšanas atbilstoši Regulas Nr. 796/2004 73.a pantam.

146    Otrkārt, ir jāpiebilst, ka šo Regulas Nr. 796/2004 51. panta 2.a punkta burtisko interpretāciju apstiprina arī šīs tiesību normas kontekstuālā un teleoloģiskā interpretācija.

147    Šajā ziņā, no vienas puses, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 796/2004 50. panta 2. punktā ir noteikts, ka, ja ir neatbilstība starp deklarētajām tiesībām uz maksājumu un deklarēto platību, atbalsta aprēķins vienreizējo maksājumu shēmas ietvaros tiek veikts, ņemot vērā mazāko lielumu. Šajā tiesību normā tādējādi ir definēta atbalsta summas aprēķina bāze.

148    No otras puses, kā jau ir ticis norādīts šī sprieduma 129. punktā, Regulas Nr. 796/2004 51. pants būtībā ir Savienības finansiālo interešu efektīvas aizsardzības, apkarojot pārkāpumus un krāpšanu, mērķa sastāvdaļa. Šim nolūkam gadījumā, ja deklarētā platība ir lielāka par apstiprināto platību, Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punktā ir paredzētas sankcijas atkarībā no pārkāpuma smaguma (skat. šī sprieduma 130. punktu).

149    Savukārt šādas sankcijas, kā tas izriet no Regulas Nr. 659/2006 preambulas 12. apsvēruma, ar kuru Regulas Nr. 796/2004 51. pantā tika iekļauts 2.a punkts, tiek uzskatītas par nelietderīgām gadījumā, ja lauksaimnieks ir deklarējis lielāku platību nekā tā tiesības uz maksājumu, bet deklarētā platība ir saskaņā ar citiem atbilstības kritērijiem. Būtībā šādā gadījumā, kā norādīts šajā pašā apsvērumā, Regulas Nr. 796/2004 50. panta 2. punktā ir noteikts, ka pamatojums atbalsta aprēķiniem ir hektāru summa, par kuriem ir tiesības uz maksājumu.

150    Līdz ar to, no vienas puses, Regulas Nr. 659/2006 preambulas 12. apsvērumā norādītā saikne starp Regulas Nr. 796/2004 50. panta 2. punktu, kas ir noteikums, kurš ir tieši balstīts uz deklarētās platības un deklarēto maksājumtiesību salīdzinājumu, un pēdējās minētās regulas 51. panta 2.a punktu apstiprina secinājumu, saskaņā ar kuru atbilstoši šim pēdējam minētajam noteikumam veicamais salīdzinājums ir jāveic starp deklarēto platību, no vienas puses, un deklarētajām maksājumtiesībām, no otras puses, un nevis lauksaimnieka rīcībā faktiski esošajām maksājumtiesībām, attiecīgā gadījumā pēc nepamatoti piešķirto tiesību atgūšanas atbilstoši Regulas Nr. 796/2004 73.a pantam.

151    No otras puses, ņemot vērā Regulas Nr. 796/2004 51. panta vispārējo struktūru, kas ir saistīta ar pārkāpumu un krāpšanas apkarošanu, 2.a punkta iekļaušana šajā tiesību normā ir pamatota ar apsvērumu, saskaņā ar kuru atšķirības starp deklarēto platību un deklarētajām maksājumtiesībām gadījumā principā nepastāv nekāds pārkāpuma vai krāpšanas risks, ar nosacījumu, ka deklarētā platība atbilst visiem pārējiem atbilstības kritērijiem. Būtībā šādas atšķirības starp deklarēto platību un deklarēto tiesību skaitu gadījumā atbalsta summa atbilstoši minētās regulas 50. panta 2. punktam katrā ziņā tiek noteikta, ņemot vērā mazāko lielumu, kā dēļ jebkurā gadījumā ir izslēgta iespēja, ka atbalsts varētu tikt piešķirts, ņemot vērā neapstiprinātu platību. No tā izriet, ka šādā gadījumā principā nav nekāda riska saistībā ar nepamatotu maksājumu, kurš būtu ticis piešķirts, ņemot vērā neapstiprinātu platību.

152    Treškārt, ir jānorāda, ka ir tiesa, kā ir norādījusi Apvienotā Karaliste, ka šāda Regulas Nr. 796/2004 51. panta, un it īpaši tās 2.a punkta, interpretācija neizslēdz to, ka izņēmuma gadījumos sankcija var tikt aprēķināta, pamatojoties uz spēkā neesošām maksājumtiesībām, ja lauksaimnieks ir deklarējis tiesību skaitu, kas ir lielāks par tā rīcībā faktiski esošo maksājumtiesību skaitu.

153    Tomēr ir jākonstatē, ka, pat nepastāvot nepieciešamībai noteikt, vai, kā ir norādījusi Apvienotā Karaliste, Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punktā ietvertā atsauce uz apstiprināto platību ir jāsaprot kā atsauce uz attiecināmo platību kopā ar atbilstošu deklarēto maksājumtiesību vai lauksaimnieka rīcībā faktiski esošo deklarēto maksājumtiesību skaitu, šī sprieduma 152. punktā norādītais apstāklis pretēji Apvienotās Karalistes tiesas sēdē apgalvotajam nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

154    Papildus tam, ka Apvienotā Karaliste nav apstrīdējusi Regulas Nr. 796/2004 51. panta tiesiskumu, ir jāsecina, ka šis apstāklis, lai arī cik nožēlojami tas nebūtu, nevar atspēkot iepriekš sniegto Regulas Nr. 796/2004 51. panta 2.a punkta noteikumu interpretāciju, kas ir tikusi sniegta, ņemot vērā šo noteikumu burtisko, kontekstuālo un teleoloģisko analīzi.

155    Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka Regulas Nr. 1122/2009, ar kuru no 2010. gada 1. janvāra tika atcelta un aizstāta Regula Nr. 796/2004, 57. panta 2. punkta otrajā ievilkumā “Aprēķinu bāze attiecībā uz deklarētajām platībām” šobrīd ir tieši paredzēts, ka, “ja deklarēto tiesību uz maksājumu skaits pārsniedz lauksaimnieka tiesību uz maksājumu skaitu, tad deklarētās tiesības uz maksājumu samazina līdz lauksaimnieka tiesību uz maksājumu skaitam”.

156    Šīs jaunās tiesību normas, kā tas izriet no Regulas Nr. 1122/2009 preambulas 78. apsvēruma, pamatā ir apsvērums, saskaņā ar kuru:

“Lai samaksātu atbalstu saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu, ir vajadzīgs vienāds skaits tiesību uz maksājumu un hektāru, par kuriem ir tiesības saņemt atbalstu. Tāpēc šīs shēmas piemērošanas nolūkā ir lietderīgi paredzēt, ka neatbilstību gadījumā starp deklarētajām tiesībām uz maksājumu un deklarēto platību maksājums jāaprēķina, pamatojoties uz mazāko lielumu. Lai novērstu aprēķinu uz neesošu tiesību pamata, jāparedz, ka aprēķinam izmantoto tiesību uz maksājumu skaits nedrīkst pārsniegt lauksaimnieka tiesību uz maksājumu skaitu.”

157    Pretēji Apvienotās Karalistes argumentācijai attiecībā uz to, ka tās veikto Regulas Nr. 796/2004 51. panta 2.a punkta interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 1122/2009 57. panta 2. punkts, ir jānorāda, ka šīs pēdējās minētās regulas pieņemšana un ar to ieviestās izmaiņas nevar izmainīt Regulas Nr. 796/2004 51. panta 2.a punkta interpretāciju, kas ir tikusi sniegta iepriekš, un pamatot tādu šīs pēdējās minētās tiesību normas interpretāciju, kas būtu pretrunā ne vien tās formulējumam, bet arī iemesliem, kas ir bijuši tās iekļaušanas minētajā regulā pamatā (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 16. septembris, T‑343/11, EU:T:2013:468, 91. punkts).

158    Papildus tam, ka, ņemot vērā tā nosaukumu, Regulas Nr. 1122/2009 57. panta 2. punktam ir no Regulas Nr. 796/2004 51. panta 2.a punkta atšķirīgs mērķis, ciktāl pēdējais minētais attiecas uz samazinājumiem un nepiešķiršanu deklarēšanas pārsnieguma gadījumos, pat nepastāvot nepieciešamībai veikt Regulas Nr. 1122/2009 57. panta 2. punkta interpretāciju, ir jānorāda, ka šī pēdējā minētā regula nebija piemērojama to pārbaužu brīdī, kuru laikā tika atklātas kļūdas deklarēšanas pārsnieguma dēļ, jo šī regula saskaņā ar tās 87. panta otro daļu bija piemērojama tikai atbalsta pieteikumiem, kas attiecas uz tirdzniecības gadiem vai piemaksu periodiem, kuri sākas no 2010. gada 1. janvāra.

159    Trešām kārtām, ciktāl Apvienotā Karaliste savus apgalvojumus attiecībā uz Regulas Nr. 796/2004 51. panta noteikumu interpretāciju vēlas pamatot ar sankciju aprēķina atbilstoši minētajiem noteikumiem piemēriem, ir jānorāda, ka ar šādiem piemēriem, kas ir formulēti tikai ilustrējošā nolūkā, nevar pierādīt, ka Komisija kļūdaini ir kritizējusi Apvienoto Karalisti par sankciju atbilstoši šiem noteikumiem kļūdainu aprēķinu un ka aprēķina metode, kas saistībā ar deklarēšanas pārsnieguma gadījumos piemērojamajām sankcijām ir tikusi izmantota fonda finansiālā riska novērtējumā, ir kļūdaina.

160    Treškārt un visbeidzot, Apvienotā Karaliste pakārtoti ir atsaukusies uz mazākā soda piemērošanas ar atpakaļejošu spēku principu. Šajā ziņā tā būtībā uzskata, ka Regulas Nr. 1122/2009 57. panta 2. punkta otrais ievilkums ir jauns noteikums attiecībā uz samazinājumu un nepiešķiršanas piemērošanu un ka, tā kā šis noteikums ir saudzīgāks nekā Regulas Nr. 796/2004 51. pantā ietvertais noteikums atbilstoši Komisijas sniegtajai tā interpretācijai, tas ir piemērojams ar atpakaļejošu spēku. Šī jaunā noteikuma rezultātā esot izslēgti deklarēšanas pārsnieguma gadījumos piemērojamie samazinājumi un nepiešķiršana, ja lauksaimnieks ir deklarējis attiecināmo platību, kas ir vismaz vienāda ar deklarēto maksājumtiesību skaitu, ciktāl šis skaits nedrīkst pārsniegt tā rīcībā esošo maksājumtiesību skaitu.

161    Šajā ziņā, kā jau ir ticis norādīts šī sprieduma 158. punktā, ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1122/2009 87. panta otrajai daļai šī regula ir piemērojama tikai atbalsta pieteikumiem, kas attiecas uz tirdzniecības gadiem vai piemaksu periodiem, kuri sākas no 2010. gada 1. janvāra, kā rezultātā Regula Nr. 796/2004 principā bija piemērojama saistībā ar 2009. gadu iesniegtajiem atbalsta pieteikumiem. Tomēr tāpat ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 2. panta 2. punktu, ja Savienības noteikumi, kas paredz administratīvus sodus, vēlāk ir grozīti, ar atpakaļejošu spēku piemēro saudzīgākos noteikumus.

162    Saskaņā ar judikatūru tādi atbalsta samazinājumi un nepiešķiršana kā Regulas Nr. 796/2004 51. pantā paredzētie, ir administratīvs sods Regulas Nr. 2988/95 2. panta 2. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu, 1997. gada 17. jūlijs, National Farmers’ Union u.c., C‑354/95, Krājums, EU:C:1997:379, 40. un 41. punkts; Strawson un Gagg & Sons, minēts 132. punktā, EU:C:2002:695, 46. punkts, un 2006. gada 4. maijs, Haug, C‑286/05, Krājums, EU:C:2006:296, 21. punkts).

163    Savukārt no judikatūras arī izriet, ka noteikumi attiecībā uz aprēķina bāzes definēšanu nav administratīvs sods (šajā ziņā skat. spriedumu Haug, minēts 162. punktā, EU:C:2006:296, 24. punkts).

164    Tomēr tieši tā tas ir Regulas Nr. 1122/2009 57. panta 2. punkta otrā ievilkuma gadījumā, uz kuru ir norādījusi Apvienotā Karaliste.

165    Būtībā Regulas Nr. 1122/2009 57. panta 2. punkta otrais ievilkums, saskaņā ar kuru, “ja deklarēto tiesību uz maksājumu skaits pārsniedz lauksaimnieka tiesību uz maksājumu skaitu, tad deklarētās tiesības uz maksājumu samazina līdz lauksaimnieka tiesību uz maksājumu skaitam”, kā izriet no tā nosaukuma un kā tiesas sēdē ir norādījusi Komisija, atbilst deklarētajām platībām piemērojamajai aprēķina bāzes definīcijai.

166    Turklāt ar Regulas Nr. 1122/2009 57. panta 2. punkta otro ievilkumu nekādā veidā nav grozīti noteikumi attiecībā uz samazinājumiem un nepiešķiršanu, kas izriet no Regulas Nr. 1122/2009 58. panta. Šajā pēdējā minētajā pantā turklāt ir tikuši pārņemti Regulas Nr. 796/2004 51. panta 1. punktā ietvertie noteikumi, tomēr precizējot, ka Regulas Nr. 796/2004 51. panta 2.a punkta noteikumi, kas veidoja izņēmumu no šīs pašas regulas 51. panta 1. punktā paredzētajiem samazinājumiem un nepiešķiršanas, Regulas Nr. 1122/2009 58. pantā nav pārņemti.

167    No tā izriet, ka Apvienotās Karalistes argumenti attiecībā uz saudzīgākā soda piemērošanu ar atpakaļejošu spēku nevar tikt akceptēti.

168    Tādējādi ceturtais iebildums ir jānoraida pilnībā.

 Par otro iebildumu: platību atšķirību, kas ietekmē piemaksas par dzīvniekiem, ņemšana vērā jaunajā maksājumtiesību aprēķinā

169    Apvienotā Karaliste būtībā norāda, ka Komisija ir kļūdaini atzinusi, ka vēsturisko elementu varēja ietekmēt kļūdas, kas tika pieļautas, nosakot ar piemaksām par dzīvniekiem saistīto platību. Būtībā no Komisijas 2010. gada 15. jūlija Lēmuma 2010/399/ES, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz ELVGF Garantiju nodaļu, uz ELGF un uz ELFLA (OV L 184, 6. lpp.), izriet, ka attiecībā uz 2004. pārskata gadu Komisija ekstensifikācijas piemaksas shēmas ietvaros veiktajiem izdevumiem ir piemērojusi tikai vienotas likmes korekciju 2 % apmērā. Tomēr, ņemot vērā shēmu un ar tām saistīto nosacījumu ievērojamo līdzību, tas pats – ļoti zemais – risks esot pastāvējis arī pārskata periodā.

170    Komisija apstrīd šo argumentu pamatotību.

171    Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka atbilstības pārbaudes procedūrā Komisija bija atzinusi, ka jaunajā maksājumtiesību aprēķinā, ko bija veikusi Apvienotā Karaliste, bija ņemts vērā tikai vienotas likmes elements, bet nebija veikta nekāda pārbaude, lai noteiktu, vai platību atšķirības bija ietekmējušas arī pārskata periodā no 2000. līdz 2002. gadam izmaksātās piemaksas par dzīvniekiem un līdz ar to – maksājumtiesību vēsturisko elementu.

172    Pat pieņemot, kā ir apgalvojusi Apvienotā Karaliste, ka risks, kas saistīts ar pārbaudes par to kļūdu ietekmi, kas pieļautas, nosakot ar piemaksām par dzīvniekiem saistītās platības, neesamību ir bijis ļoti neliels, ir jākonstatē, ka Apvienotā Karaliste nekādi nav apstrīdējusi pašu konstatējumu, saskaņā ar kuru tā nav veikusi šādu pārbaudi. Būtībā Apvienotā Karaliste nav apstrīdējusi tādu platību atšķirību pastāvēšanu, kas varētu būt ietekmējušas piemaksas par dzīvniekiem. Turklāt šī dalībvalsts tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, apstiprināja, ka tā nav veikusi šādu atšķirību iespējamās ietekmes uz maksājumtiesību vēsturisko elementu pārbaudi, par ko tika izdarīta attiecīga atzīme tiesas sēdes protokolā.

173    No tā izriet, ka, ņemot vērā šī sprieduma 65. punktā minēto judikatūru, saskaņā ar kuru, lai arī Komisijai ir jāsniedz pierādījumi par nopietnām un pamatotām šaubām saistībā ar valsts administrācijas veiktajām pārbaudēm vai tās iesniegtajiem skaitļiem, attiecīgajai dalībvalstij ir jāpierāda, ka Komisijas konstatējumi ir nepareizi, Apvienotā Karaliste nav atspēkojusi šos Komisijas konstatējumus, kas ir apkopoti šī sprieduma 171. punktā.

174    Turklāt, ciktāl Apvienotā Karaliste ir apgalvojusi, ka risks, ko ir radījusi ar piemaksām par dzīvniekiem saistīto pārbaužu neesamība, ir ļoti neliels, ir jānorāda, ka šajā lietā piemērotās finanšu korekcijas likmes pamatā bija virkne nepilnību, ko Komisija bija atklājusi galvenajās pārbaudēs un papildpārbaudēs, un ka tā izriet no pašas Apvienotās Karalistes veiktā riska novērtējuma. Papildus tam, ka Apvienotā Karaliste nav paskaidrojusi, kādēļ likmi 5,19 % apmērā attiecīgā gadījumā bija ietekmējusi minēto pārbaužu neesamības ņemšana vērā, pietiek norādīt, ka, pat ja tas būtu radījis nenozīmīgu risku fondam, ar šo apsvērumu nevar atspēkot šajā gadījumā piemēroto vienreizējas korekcijas likmi 5,19 % apmērā.

175    Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

 Par piekto iebildumu: tīšs deklarēšanas pārsniegums

176    Apvienotā Karaliste apstrīd konstatējumu par nepilnībām, kas ir ietekmējušas papildpārbaudes attiecībā uz Regulas Nr. 796/2004 53. pantā paredzēto tīšu deklarēšanas pārsniegumu. Tā būtībā norāda, ka tīšs deklarēšanas pārsniegums ir krāpšana, par ko var tikt piemēroti kriminālsodi, un atbilstoši Ziemeļīrijas tiesībām tas ir noziedzīgs nodarījums. Līdz ar to, lai arī ir tiesa, ka Regulas Nr. 796/2004 53. pantā ir paredzēts administratīva, nevis krimināltiesiska rakstura sods, tomēr Ziemeļīrijas Lauksaimniecības un lauku attīstības departaments (Northern Ireland Department of Agriculture and Rural Development, DARD) var secināt, ka lauksaimnieks ir iesniedzis krāpniecisku pieteikumu, tikai tad, ja tas ir ticis konstatēts parastajā kriminālprocesā. Tāpat Komisija nevarot pārmest Apvienotajai Karalistei, ka DARD nav vērsies savā centrālajā izmeklēšanas dienestā (Central Investigation Service, CIS) saistībā ar gadījumiem, par kuriem tam, Komisijas ieskatā, bija jāvēršas minētajā dienestā, un tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka nekāds tamlīdzīgs lietu nodošanas pienākums nepastāv, ja pierādījumi jebkurā gadījumā nav pietiekami. Apvienotā Karaliste arī piebilst, ka krāpnieciski pieteikumi ir sastopami ļoti reti un tādēļ to izdevumu īpatsvars, saistībā ar kuriem pastāv risks Ziemeļīrijā veiktā tīšā deklarēšanas pārsnieguma dēļ, visticamāk ir ļoti neliels.

177    Komisija apstrīd Apvienotās Karalistes argumentu pamatotību.

178    Pirmkārt, ir jānorāda, ka tiesas sēdē Apvienotā Karaliste, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, pēc 2013. gada 27. februāra sprieduma Polija/Komisija (T‑241/10, EU:T:2013:96) pasludināšanas atteicās no savas argumentācijas par to, ka Komisija tai ir kļūdaini pārmetusi tīša deklarēšanas pārsnieguma gadījumā atbilstoši Regulas Nr. 796/2004 53. pantam piemērojamās sankcijas pakārtošanu iepriekšēja kriminālprocesa esamībai, par ko tika izdarīta attiecīga atzīme tiesas sēdes protokolā.

179    Otrkārt, ciktāl Apvienotā Karaliste nav tieši atteikusies no savas argumentācijas attiecībā uz to, ka Komisija nevar tai pārmest to, ka DARD nav nodevis atsevišķas lietas CIS, pat neizvērtējot šīs argumentācijas iedarbīgo raksturu, ir jānorāda, ka tikai tas fakts vien – kurš, kā izriet no šī sprieduma 178. punkta, nav ticis apstrīdēts –, ka Apvienotā Karaliste ir pakārtojusi administratīvo sodu piemērošanu iepriekšēja kriminālprocesa esamībai, ir pietiekams, lai izdarītu secinājumu par administratīvo sodu, kas ieviesti ar Regulas Nr. 796/2004 53. pantu, piemērošanas sistēmu ietekmējošu nepilnību pastāvēšanu. Līdz ar to nav jāpārbauda, vai šo sistēmu ir ietekmējušas nepilnības, ciktāl atsevišķas deklarēšanas pārsnieguma lietas, kas Komisijas ieskatā bija jānodod CIS, tam tomēr netika nodotas.

180    Katrā ziņā ir jānorāda, ka Apvienotā Karaliste nav pierādījusi Komisijas secinājuma par lietu nenodošanu CIS kļūdaino raksturu. Apvienotā Karaliste būtībā ir tikai norādījusi vispārīgus apgalvojumus, saskaņā ar kuriem vēršanās kriminālvajāšanas iestādē nav obligāta, ja ir acīmredzams, ka pierādījumi nav pietiekami, lai varētu izdarīt secinājumu par tīšas neatbilstības pastāvēšanu. Tomēr ar šādu apgalvojumu, ņemot vērā šī sprieduma 65. punktā minēto judikatūru, nav pietiekami, lai atspēkotu Komisijas nopietnās un pamatotās šaubas.

181    Treškārt, attiecībā uz Apvienotās Karalistes argumentu par to, ka fonda finansiālais risks tīša deklarēšanas pārsnieguma Ziemeļīrijā dēļ katrā ziņā “visticamāk ir ļoti neliels” – pat neizvērtējot, vai šis arguments ir iedarbīgs, lai gan atbilstoši Apvienotās Karalistes tiesas sēdē sniegtajām norādēm tās veiktajā riska novērtējumā nav ņemts vērā tīšs deklarēšanas pārsniegums –, ir jānorāda, ka ar šādu argumentu nav pietiekami, lai atspēkotu Komisijas izdarīto konstatējumu par nepilnībām Regulas Nr. 796/2004 53. pantā paredzēto administratīvo sodu piemērošanā.

182    Turklāt, pat pieņemot, ka Apvienotā Karaliste ar šo argumentu ir vēlējusies apstrīdēt Komisijas piemēroto finanšu korekcijas likmi, ir jānorāda, kā jau ir ticis minēts šī sprieduma 174. punktā, ka šīs likmes pamatā bija virkne nepilnību, ko Komisija bija atklājusi galvenajās pārbaudēs un papildpārbaudēs, un ka tā izriet no pašas Apvienotās Karalistes veiktā riska novērtējuma. No tā izriet, ka, pat ja nepilnības, kas ir ietekmējušas administratīvo sodu procedūru atbilstoši Regulas Nr. 796/2004 53. pantam, būtu radījušas nenozīmīgu risku fondam, ar šo apsvērumu nevar atspēkot vienreizējās korekcijas 5,19 % apmērā piemērošanu šajā gadījumā.

183    Katrā ziņā ir jānorāda, ka pretēji šī sprieduma 66. punktā minētajai judikatūrai, saskaņā ar kuru dalībvalstij ir jāpierāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu saistībā ar no tās konstatētā pārkāpuma izrietošajām finansiālajām sekām, Apvienotā Karaliste ir tikai iesniegusi hipotētiskus un neskaidrus apgalvojumus, kuri, lai arī attiecas uz Komisijas 2009. gada ziņojumu par Kopienas finanšu interešu aizsardzību un krāpšanas apkarošanu, tomēr nav pamatoti ar konkrētiem elementiem, kas ļautu pierādīt, ka šajā gadījumā Komisijas piemērotā korekcijas likme ir bijusi kļūdaina.

184    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, otrā pamata piektais iebildums ir jānoraida.

185    No tā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kopumā.

 Par pirmo pamatu: kļūdas tiesību piemērošanā un faktos saistībā ar fonda reālo zaudējumu apmēra noteikšanu

186    Pirmā atcelšanas pamata ietvaros Apvienotā Karaliste pārmet Komisijai, ka tā, piemērojot vienotas likmes korekciju 5,19 % apmērā visiem Ziemeļīrijā veiktajiem izdevumiem par 2009. pārskata gadu, ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un faktos saistībā ar fonda zaudējumu apmēra noteikšanu. Komisija neesot ņēmusi vērā to, ka, pirmkārt, aptuveni 80 % no kļūdām, kas saistībā ar 2009. pārskata gadu tika pieļautas attiecībā uz platību, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, izriet no šo platību deklarēšanas pārsnieguma 2005. gadā maksājumtiesību sākotnējās piešķiršanas laikā un, ka, otrkārt, maksājumtiesību vienības vērtību, kas 2005. gadā tika noteikta, pamatojoties uz statiski jaukto modeli, veido vēsturiskais elements, kas izriet no atsauces summas sadalīšanas ar kopējo maksājumtiesību skaitu, un vienotas likmes elements, kas atbilst EUR 78,33 par katru maksājumtiesību vienību. Attiecībā uz 80 % no izdevumiem fondam pastāvot risks tikai attiecībā uz izdevumiem saistībā ar vienotas likmes elementu, kas atbilst aptuveni 22 % no kopējiem izdevumiem. No tā izrietot, ka, piemērojot vienreizēju korekciju 5,19 % apmērā tai izdevumu daļai, attiecībā uz kuru pastāv risks, finanšu korekcija nevarēja būt lielāka par korekciju 1,95 % apmērā.

187    Komisija apstrīd Apvienotās Karalistes argumentu pamatotību.

188    Vispirms ir jānorāda, ka attiecībā uz finanšu korekcijām dokumenta Nr. VI/5330/97 2. pielikumā ir paredzēts, ka finanšu korekcijas tiek piemērotas, ja Komisija konstatē, ka, veicot maksājumus, nav ievēroti Savienības noteikumi. Šajā dokumentā ir paredzēts arī tas, ka, ja vien nepareizo maksājumu jau nav konstatējušas valsts kontroles aģentūras un uzsākušas atbilstošus korekcijas un piedziņas pasākumus, Komisijai jāatsaka tā finansējums no Savienības budžeta. Gadījumā, ja nelikumīgie izdevumi var tikt konstatēti un līdz ar to var tikt noteikti Savienības finanšu zaudējumi, dokumentā Nr. VI/5330/97 ir noteikts, ka tostarp ir jānoraida summa, kas aprēķināta, ekstrapolējot pārbaužu, kuras veiktas saistībā ar reprezentatīvo lietas materiālu paraugu, rezultātus uz visiem lietas materiāliem, kuru paraugs ir ievākts, bet kas attiecas uz administratīvo nozari, kurā saprātīgi ir tāds pats pārkāpumu risks (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 7. jūnijs, Portugāle/Komisija, T‑2/11, Krājums, EU:T:2013:307, 120. punkts). Savukārt, ja nelikumīgo izdevumu faktiskais līmenis nevar tikt noteikts, tiek piemērotas vienotas likmes finanšu korekcijas (spriedumi, 2003. gada 18. septembris, Apvienotā Karaliste/Komisija, C‑346/00, Krājums, EU:C:2003:474, 53. punkts, un 2008. gada 24. aprīlis, Beļģija/Komisija, C‑418/06 P, Krājums, EU:C:2008:247, 136. punkts; skat. arī spriedumu Portugāle/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2013:307, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

189    Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka, lai arī dokumentu Nr. VI/5330/97 Komisija ir pieņēmusi saistībā ar ELVGF un tajā, kā izriet no tā nosaukuma, ir ietvertas pamatnostādnes attiecībā uz finansiālo seku aprēķinu ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas lēmuma sagatavošanas ietvaros, nekas neliedz Komisijai piemērot šo dokumentu, arī īstenojot kompetenci, kas tai Regulas Nr. 1290/2005 31. panta 1. punktā ir piešķirta fonda grāmatojumu noskaidrošanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 17. maijs, Bulgārija/Komisija, T‑335/11, EU:T:2013:262, 86. punkts), ko Apvienotā Karaliste turklāt nav apstrīdējusi.

190    Tieši ņemot vērā šos atgādinājumus, galvenokārt ir jāizvērtē šī pamata pamatotība.

191    Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka Komisija ir piemērojusi vienreizēju korekciju 5,19 % apmērā visiem Ziemeļīrijā veiktajiem izdevumiem vienreizējo maksājumu shēmas ietvaros par 2009. pārskata gadu. Šādi piemērotās korekcijas likmes pamatā bija Apvienotās Karalistes iestāžu veiktais riska novērtējums, kuru bija akceptējusi arī Komisija, ciktāl minētais novērtējums, tās ieskatā, ļāva saprātīgi noteikt Savienības finansiālos zaudējumus. Šī Apvienotās Karalistes iestāžu veiktā novērtējuma mērķiem finansiālais risks tika definēts kā tāds, kas atbilst starpībai starp samaksāto summu un pārskatīto maksājumu, kas attiecīgā gadījumā ietver piemērojamās sankcijas, precizējot, ka nepamatotie maksājumi un piemērojamās sankcijas Apvienotā Karaliste ir noteikusi, piemērojot Komisijas ieteikto metodi. Riska novērtējuma pamatā bija ekstrapolācija, kas tika veikta, pamatojoties uz 394 pieteikumu izlasi, kas 2009. gadā bija iesniegti vienreizējo maksājumu shēmas ietvaros.

192    No lietas materiāliem tādējādi izriet, ka Apvienotās Karalistes iestāžu veiktā riska novērtējuma mērķis, pamatojoties uz paraugu atlasi un ar ekstrapolācijas palīdzību, bija noteikt Savienībai nodarīto faktisko finansiālo zaudējumu. Šis finansiālais zaudējums un līdz ar to atbilstošais finansiālais risks, kā tas izriet gan no riska novērtējuma ziņojuma, gan no Apvienotās Karalistes rakstveida apsvērumiem, atbilst nepamato maksājumu un sankciju summai, kas bija noteikti, pamatojoties uz Komisijas ieteikto metodi. Šādi novērtētais finansiālais risks riska novērtējuma ziņojumā bija izteikts kā attiecīgo maksājumu kopuma īpatsvars. No riska novērtējuma ziņojuma būtībā nepārprotami izriet, ka finansiālais risks atbilda 5,19 % no kopējiem izdevumiem, kas Ziemeļīrijā atbilstoši vienreizējo maksājumu shēmai tika veikti par 2009. pārskata gadu, ko Apvienotā Karaliste turklāt ir apstiprinājusi tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu.

193    No tā izriet, ka, tā kā Komisija, pamatojoties uz Apvienotās Karalistes iestāžu piedāvāto riska novērtējumu, kuru Komisija bija akceptējusi, varēja noteikt nelikumīgos izdevumus un tādējādi arī Savienības finansiālo zaudējumu apmēru, tā atbilstoši dokumentā Nr. VI/5330/97 ietvertajām pamatnostādnēm, kas ir atgādinātas šī spieduma 188. punktā, pamatoti varēja secināt, ka zaudējumu apmēram atbilstošā summa ir jānoraida.

194    No tā arī izriet, ka, ciktāl šādi novērtēto zaudējumu apmērs, kā ir ticis norādīts šī sprieduma 192. punktā, ir ticis izteikts kā to izdevumu kopuma īpatsvars, kas atbilstoši vienreizējo maksājumu shēmai tika veikti Ziemeļīrijā par 2009. pārskata gadu, Komisija pamatoti ir piemērojusi vienreizējo korekciju 5,19 % visam minēto izdevumu kopumam.

195    Šo secinājumu neatspēko argumenti, kurus Apvienotā Karaliste ir izvirzījusi šī pamata ietvaros un kuri būtībā attiecas uz to, ka vienreizējā korekcija 5,19 % apmērā bija jāpiemēro tikai to izdevumu daļai, kas Ziemeļīrijā bija veikti par 2009. pārskata gadu un ko šīs dalībvalsts ieskatā bija ietekmējušas nepilnības, un tādēļ faktiskais finansiālais risks esot 1,95 %. Apvienotā Karaliste šajā ziņā apgalvo, ka 80 % no 2009. gadā pieļautajām kļūdām izrietēja no kļūdām, kas bija pieļautas maksājumtiesību par atbalsttiesīgajām platībām sākotnējās piešķiršanas un aprēķināšanas laikā. Šī iemesla dēļ saistībā ar 80 % no Ziemeļīrijā veiktajiem izdevumiem attiecīgajā laikposmā, ņemot vērā šo maksājumtiesību aprēķināšanas veidu, kas ietver vēsturisko elementu un vienotas likmes elementu (skat. šī sprieduma 70. punktu), esot jāņem vērā tas, ka tikai šo pēdējo minēto elementu un nevis visu maksājumu kopumā ietekmē fondam pastāvošais risks. Tomēr vienotas likmes elements esot tikai 22 % no kopējiem Ziemeļīrijā veiktajiem maksājumiem.

196    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šajā gadījumā finanšu korekcija tika noteikta, pamatojoties uz riska novērtējumu, ko atbilstības pārbaudes procedūrā bija iesniegusi pati Apvienotā Karaliste.

197    Vispirms ir jānorāda, ka šī riska novērtējuma mērķiem Apvienotā Karaliste finansiālo risku bija definējusi kā tādu, kas atbilst starpībai starp samaksāto summu un pārskatīto maksājumu, kas attiecīgā gadījumā ietver piemērojamās sankcijas, precizējot, ka nepamatotos maksājumus un piemērojamās sankcijas Apvienotā Karaliste ir noteikusi, piemērojot Komisijas ieteikto metodi.

198    Šajā lietā, papildus tam, ka argumenti, ko Apvienotā Karaliste ir izvirzījusi otrā pamata ietvaros, lai apstrīdētu šo aprēķina metodi, iepriekš ir tikuši noraidīti, ir jākonstatē, ka šī dalībvalsts nekādi nav apstrīdējusi to, ka fonda finansiālo risku veido nepamatoto maksājumu un sankciju summa.

199    Turpinot – Apvienotā Karaliste pati ir tā, kura Komisijai piedāvātā finansiālā riska novērtējuma mērķiem kā aprēķina bāzi ir izmantojusi visu to izdevumu kopumu, kas par 2009. pārskata gadu tika veikti Ziemeļīrijā, kā tas ir ticis apstiprināts tiesas sēdē (skat. šī sprieduma 192. punktu). Turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka brīdī, kad Apvienotā Karaliste atbilstības pārbaudes procedūrā iesniedza savu riska novērtējumu, tā būtu paudusi kaut vismazāko atrunu attiecībā uz šo aprēķina bāzi.

200    Tomēr, šajā instancē norādot, ka finanšu korekcija 5,19 % apmērā, kas riska novērtējuma ziņojumā bija noteikta, ņemot vērā visu minēto izdevumu kopumu, ir piemērojama tikai tai – vismazākajai – maksājumu daļai, kuru šīs dalībvalsts ieskatā faktiski ir ietekmējis risks, Apvienotā Karaliste patiesībā netieši apstrīd pati savu finansiālā riska novērtējuma bāzi.

201    Visbeidzot ar Apvienotās Karalistes argumentāciju var tikt apstrīdēts aprēķins, kura rezultātā riska novērtējuma ziņojumā tika piemērota likme 5,19 % apmērā. Tādējādi, ciktāl šī likme atspoguļo to izdevumu kopuma daļu, kas atbilst nepamatoto maksājumu un piemērojamo sankciju summai (tādējādi – skaitļos izteiktam finansiālajam riskam), šī likme zaudētu savu nozīmi, ja tā tiktu piemērota citai aprēķina bāzei. Būtībā finansiālā riska noteikšanas mērķiem veikta samazinātas aprēķina bāzes (to maksājumu daļa, ko Apvienotās Karalistes ieskatā faktiski ir ietekmējis risks) aizstāšana ar sākotnēji izvēlēto aprēķina bāzi (maksājumu kopums), kas ir piešķīrusi nozīmi piemērotajai finanšu korekcijas likmei, izjauc saistību starp sākotnējo aprēķina bāzi un noteikto likmi.

202    No tā izriet, ka, apgalvojot, ka finanšu korekcija 5,19 % apmērā, kas tika noteikta, pamatojoties uz to izdevumu kopumu, kas 2010. gadā bija veikti Ziemeļīrijā, ir piemērojama tikai daļai no šiem izdevumiem, Apvienotā Karaliste pamatā apstrīd atbilstības pārbaudes procedūrā veiktā novērtējuma bāzi. Turklāt, vēloties piemērot finanšu korekciju, kas atbilst fonda faktiskajam riskam un kas ir izteikta kā procentuālais īpatsvars no minēto izdevumu kopuma, tikai daļai no šiem izdevumiem, Apvienotā Karaliste apstrīd pašu riska analīzes un likmes 5,19 % apmērā precizitāti, lai gan tā pati ir veikusi šo analīzi un noteikusi šo likmi, pamatojoties uz tādu riska definīciju, ko šī dalībvalsts nav apstrīdējusi.

203    Turklāt, ciktāl, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu tiesas sēdē, Apvienotā Karaliste ir norādījusi, ka šobrīd izvērtējamajā prasības pamatā minētā likme 1,95 % apmērā ir izskaidrojama ar otrajā prasības pamatā minēto nepamatoto maksājumu un sankciju aprēķina metodi, pietiek atgādināt, ka šīs dalībvalsts argumenti saistībā ar minēto metodi ir tikuši noraidīti, izvērtējot otro prasības pamatu.

204    Tādējādi ar šo Apvienotās Karalistes, kurai saskaņā ar šī sprieduma 66. punktā atgādinātajām prasībām ir jāpierāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu attiecībā uz finansiālajām sekām, kas izriet no Savienības tiesību normu par lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju pārkāpuma, argumentāciju nav iespējams pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu attiecībā uz finansiālajām sekām, kas izriet no tās konstatētajām neatbilstībām.

205    Līdz ar to ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, piemērojot vienreizējo korekciju 5,19 % apmērā visu to izdevumu kopumam, kas atbilstoši vienreizējo maksājumu shēmai Ziemeļīrijā tika veikti par 2009. pārskata gadu.

206    Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.

207    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir noraidāma kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

208    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Apvienotajai Karalistei spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Martins Ribeiro Gervasoni Madise

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 4. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesiskais regulējums par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu

Regula (EK) Nr. 1290/2005

Regula (EK) Nr. 885/2006

Regulas (EK) Nr. 1782/2003 un Nr. 73/2009

Regulas (EK) Nr. 796/2004 un Nr. 1122/2009

Dokuments Nr. VI/5330/97

Savienības tiesiskais regulējums par Savienības finanšu interešu aizsardzību

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Ievada apsvērumi

Par otro pamatu, kas attiecas uz kļūdām tiesību piemērošanā un faktos saistībā ar papildpārbaužu nepilnībām un it īpaši saistībā ar nepamatoto maksājumu un deklarēšanas pārsnieguma gadījumos piemērojamo sankciju aprēķināšanas metodēm

Par pirmo, trešo un ceturto iebildumu: fonda finansiālā riska novērtējuma metode

– Par pirmo iebildumu: tiesību uz maksājumu vērtības atkārtota izvērtēšana ar atpakaļejošu spēku

– Par trešo iebildumu: nepamatoto maksājumu atgūšana

– Par ceturto iebildumu: samazinājumi un nepiešķiršana platības deklarēšanas pārsnieguma gadījumos

Par otro iebildumu: platību atšķirību, kas ietekmē piemaksas par dzīvniekiem, ņemšana vērā jaunajā maksājumtiesību aprēķinā

Par piekto iebildumu: tīšs deklarēšanas pārsniegums

Par pirmo pamatu: kļūdas tiesību piemērošanā un faktos saistībā ar fonda reālo zaudējumu apmēra noteikšanu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.