Lieta T‑2/23
Romagnoli Fratelli SpA
pret
Kopienas Augu šķirņu biroju (CPVO)
Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2024. gada 17. aprīļa spriedums
Augu šķirnes – Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršana kartupeļu šķirnei ‘Melrose’ – Ikgadējās atlīdzības nesamaksāšana noteiktajā termiņā – Aizsardzības atzīšana par spēkā neesošu – Pieteikums par restitutio in integrum – Paziņošanas nosacījumi CPVO lēmumiem un ziņojumiem
1. Atcelšanas prasība – Pārsūdzami tiesību akti – Jēdziens – Tiesību akti, kas rada saistošas tiesiskās sekas – Kopienas Augu šķirņu biroja (CPVO) lēmums, ar kuru noraidīts pieteikums par “restitutio in integrum” – Iekļaušana
(LESD 263. panta ceturtā un piektā daļa; Padomes Regulas Nr. 2100/94 80. pants)
(skat. 18. un 19. punktu)
2. Eiropas Savienības aģentūras – Kopienas Augu šķirņu birojs (CPVO) – Apelācijas process – Biroja iespēja izslēgt gan Apelācijas padomes, gan Vispārējās tiesas kompetenci lemt par lēmumiem, ko CPVO pieņēmis pēc pieteikuma par “restitutio in integrum” iesniegšanas – Neesamība
(LES 2. un 19. pants; LESD 263. panta ceturtā un piektā daļa; Padomes Regulas Nr. 2100/94 80. pants un 81. panta 1. punkts)
(skat. 21., 22. un 24.–29. punktu)
3. Lauksaimniecība – Vienveidīgi tiesību akti – Augu šķirņu aizsardzība – Procesa noteikumi – “Restitutio in integrum” – Piemērošanas nosacījumi – Šaura interpretācija
(Padomes Regulas Nr. 2100/94 80. panta 1. punkts)
(skat. 37. un 38. punktu)
4. Lauksaimniecība – Vienveidīgi tiesību akti – Augu šķirņu aizsardzība – Procesa noteikumi – Paziņošana – Paziņošana, izmantojot personisko piekļuvi – Nosacījums – Lietotāja veikta iespējas sazināties ar Kopienas augu šķirņu biroju (CPVO) elektroniskā veidā aktivizēšana – Pieļaujamība
(Padomes Regulas Nr. 2100/94 79. pants; Komisijas Regulas Nr. 874/2009 64. panta 4. punkts un 65. pants)
(skat. 62.–70. un 73. punktu)
Rezumējums
Ar šo spriedumu Vispārējā tiesa noraida Romagnoli Fratelli SpA (turpmāk tekstā –“prasītāja”) celto prasību atcelt Kopienas Augu šķirņu biroja (CPVO) lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Pārbaudījusi, vai pastāv tiesību aizsardzības līdzeklis attiecībā uz lēmumiem, kurus CPVO ir pieņēmis pēc pieteikuma par restitutio in integrum iesniegšanas, Vispārējā tiesa pirmo reizi lemj par personiskās piekļuves MyPVR kā CPVO oficiāla paziņošanas veida tiesiskumu.
2009. gada decembrī prasītāja saskaņā ar Regulu Nr. 2100/94 (1) iesniedza CPVO pieteikumu par Kopienas augu šķirnes aizsardzību attiecībā uz kartupeļu šķirni ‘Melrose’. Pēc šīs aizsardzības piešķiršanas CPVO 2021. gada oktobrī nosūtīja prasītājai paziņojumu par parādu saistībā ar ikgadējo atlīdzību par attiecīgās Kopienas augu šķirnes aizsardzību, izmantojot prasītājas personisko piekļuvi MyPVR.
Tā kā šis parāds netika samaksāts, CPVO 2022. gada janvārī, izmantojot personisko piekļuvi MyPVR, prasītājai nosūtīja formālu atgādinājumu, aicinot to viena mēneša laikā samaksāt ikgadējās atlīdzības summu. Ņemot vērā, ka prasītāja nebija izmantojusi tās personisko piekļuvi, CPVO elektroniskajā pastā 2022. gada februārī tai nosūtīja vēl vienu atgādinājumu. Tā kā ikgadējais atlīdzības maksājums noteiktajā termiņā netika samaksāts, CPVO 2022. gada martā atcēla attiecīgās augu šķirnes Kopienas aizsardzību.
Pēc šīs atcelšanas prasītāja iesniedza pieteikumu par restitutio in integrum saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 80. pantu un samaksāja iepriekš minēto ikgadējā atlīdzības maksājumu. Ar apstrīdēto lēmumu CPVO noraidīja prasītājas pieteikumu, pamatojoties uz to, ka tas neatbilst Regulas Nr. 2100/94 80. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem.
Vispārējās tiesas vērtējums
Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa izskata CPVO izvirzīto iebildi par nepieņemamību, kas balstīta uz prasības nepieņemamību, ņemot vērā vairākas tiesību normas (2), kuras attiecas uz Savienības tiesu sistēmu. Proti, CPVO apgalvo, ka LESD 263. panta piektā daļa (3) to likumīgi pilnvaro lemt par pieteikumiem par restitutio in integrum bez iespējas iesniegt apelācijas sūdzību CPVO Apelācijas padomē vai celt prasību Vispārējā tiesā, jo šāda pārsūdzība nav paredzēta nedz Regulā Nr. 2100/94, nedz Regulā Nr. 874/2009 (4), kas esot “īpaši nosacījumi un kārtība” minētā panta piektās daļas izpratnē. Līdz ar to tā norāda, ka par apstrīdēto lēmumu nevar celt prasību Vispārējā tiesā atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, ka, lai gan šie “īpašie nosacījumi un kārtība”, protams, ļauj Savienības iestādei un struktūrai noteikt iekšējos nosacījumus un kārtību, kas jāievēro pirms vēršanās tiesā un kas it īpaši reglamentē iekšējās uzraudzības mehānismu vai izlīguma procesa norisi, šie nosacījumi un kārtība nevar tikt interpretēti tādējādi, ka tie ļauj Savienības iestādei no Savienības tiesas kompetences izslēgt strīdus, kuri saistīti ar Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu.
Turklāt no Regulas Nr. 2100/94 81. panta 1. punkta izriet, ka procedūras noteikumu trūkuma dēļ minētajā regulā vai noteikumos, kas pieņemti, ievērojot šo regulu, CPVO piemēro procesuālo tiesību principus, kuri ir vispāratzīti dalībvalstīs. Tādējādi, lai gan Regulā Nr. 2100/94 nav tieši paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis nedz CPVO Apelācijas padomē, nedz tieši Vispārējā tiesā attiecībā uz lēmumiem, ko CPVO pieņēmis pēc tam, kad iesniegts pieteikums par restitutio in integrum, tomēr pastāv tiesību aizsardzības līdzeklis atbilstoši minētās regulas 81. panta 1. punktam un LESD 263. panta ceturtajai daļai. Līdz ar to Vispārējā tiesa noraida CPVO izvirzīto iebildi par nepieņemamību.
Otrām kārtām, Vispārējā tiesa pārbauda personiskās piekļuves MyPVR kā CPVO oficiālo dokumentu un lēmumu paziņošanas veida tiesiskumu. Vispārējā tiesa norāda, pirmkārt, ka CPVO ziņojumi un paziņojumi, pēc kā nosaka attiecīgo termiņu, var tikt paziņoti elektroniski un, otrkārt, ka šīs paziņošanas kārtību nosaka CPVO priekšsēdētājs (5).
Pēc tam Vispārējā tiesa, pamatojoties uz CPVO priekšsēdētāja lēmumu, konstatē, ka elektroniskā paziņošana, izmantojot MyPVR personisko piekļuvi, var tikt veikta tikai tad, ja lietotājs ir izvēlējies šo paziņošanas veidu. Tādējādi CPVO var pienācīgi lietotājam paziņot lēmumus, ziņojumus un citus dokumentus elektroniski, izmantojot personisko piekļuvi (6). Šajā ziņā Vispārējā tiesa atzīmē, ka lietas dalībnieki nav apstrīdējuši to, ka prasītāja bija izvēlējusies elektronisko saziņu, izmantojot MyPVR, un viņa bija piekritusi personiskās piekļuves vispārīgo nosacījumu 3.0 versijai. Tāpēc nav nekādu šaubu, ka prasītāja bija piekritusi saņemt CPVO ziņojumus un paziņojumus, izmantojot personisko piekļuvi MyPVR.
Līdz ar to Vispārējā tiesa noraida iebildumu par personiskās piekļuves MyPVR kā oficiāla paziņošanas veida prettiesiskumu, jo lietotājs ir aktivizējis iespēju CPVO sazināties ar viņu elektroniskā veidā.