Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2013. gada 11. decembra spriedumu lietā F-117/11 Teughels/Komisija 2014. gada 21. februārī iesniedza Catherine Teughels

(lieta T-131/14 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Catherine Teughels (Eppegem, Beļģija) (pārstāvis – L. Vogel, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu, ko Eiropas Savienības Civildienesta tiesa 2013. gada 11. decembrī taisījusi plēnuma sēdē, kas paziņots pa faksu 2013. gada 11. decembrī un ar ko ir noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas 2011. gada 8. novembra prasība;

izskatot apelācijas sūdzības iesniedzējas Civildienesta tiesā celto prasību pēc būtības, atzīt to par pamatotu un līdz ar to atcelt lēmumus, kas ir tās priekšmets;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, pamatojoties uz Reglamenta 87. panta 2. punktu, tostarp nepieciešamos tiesvedības izdevumus, it īpaši dzīvesvietas, ceļa un uzturēšanās izdevumus, kā arī advokātu honorārus saskaņā ar Reglamenta 91. panta b) punktu.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta un minēto Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 26. panta 1. un 4. punkta pārkāpums, iegūto tiesību neievērošana, kā arī tiesiskās noteiktības un atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpums un pamatojuma neesamība. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka:

Civildienesta tiesa (CDT) ar atpakaļejošu spēku ir piemērojusi 2011. gadā pieņemtos Vispārīgos īstenošanas noteikumus attiecībā uz Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. un 12. pantu saistībā ar pensijas tiesību pārskaitīšanu, nolemjot, ka, lai noteiktu izdienas gadus, kas saskaņā ar Kopienu pensiju režīmu atbilst apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesību uz pensiju aktuārajam ekvivalentam atbilstoši Beļģijas pensiju sistēmai, iecēlējinstitūcija tiesiski varēja piemērot 2011. gada Vispārīgos īstenošanas noteikumus tādēļ, ka šo noteikumu spēkā stāšanās brīdī apelācijas sūdzības iesniedzējas situācija neesot bijusi “pilnībā izveidojusies” atbilstoši 2004. gada Vispārīgajiem īstenošanas noteikumiem, jo viņa nebija piekritusi iepriekš iesniegtajam piedāvātajam aprēķinam, lai gan pieteikums par pensiju tiesību pārskaitīšanu tika iesniegts 2009. gada novembrī un, attiecīgi, apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības šajā brīdī bija galīgi noskaidrojušās, un līdz ar to tās bija jānosaka, pamatojoties uz 2004. gada Vispārīgajiem īstenošanas noteikumiem;CDT nav juridiski pamatojusi savu vērtējumu un nav paskaidrojusi, kādu iemeslu dēļ izskatāmajā lietā būtu jānoraida Civildienesta noteikumu normas, uz kurām apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucās sava prasības pieteikumā pirmajā instancē, un tajās ietvertie tiesību principi.Ar otro pamatu tiek apgalvots tiesiskās noteiktības principa un “patere legem quam ipse fecisti” principa pārkāpums, iegūto tiesību neievērošana, pamatojuma neesamība, kā arī no ikviena individuāla administratīva akta (konkrētāk, 2010. gada 29. jūnijā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju pieņemtā administratīvā akta) izrietošā varas un saistošā spēka pārkāpums. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka:CDT kļūdaini ir nolēmusi, ka 2011. gada Vispārīgo īstenošanas noteikumu spēkā stāšanās brīdī apelācijas sūdzības iesniedzējas situācija nebija pilnībā izveidojusies atbilstoši 2004. gada Vispārīgajiem īstenošanas noteikumiem tādēļ, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija “ne formāli piekritusi, ne noraidījusi” piedāvāto aprēķinu, kas viņai tika iesniegts 2010. gada

29. jūnijā, lai gan šis piedāvātais aprēķins bija īsts administratīvais lēmums, kas galīgi ietekmēja apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības;iestāde nevarēja vienpusēji ierobežot no apelācijas sūdzības iesniedzējai piedāvātā juridiski saistošā aprēķina izrietošās tiesības;

CDT nav ievērojusi principu, saskaņā ar kuru vienpusēja Komisijas lēmuma galīgais un saistošais raksturs nav atkarīgs no tā adresāta piekrišanas.