VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2018. gada 4. oktobrī (*)

Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokumenti, kas attiecas uz procedūru, kura ir uzsākta atbilstoši Direktīvas 2007/46/EK 29. pantam, ar ko dalībvalstij tiek ļauts atteikt reģistrēt tādus transportlīdzekļus, kas rada nopietnu apdraudējumu ceļu satiksmes drošībai vai nopietnu kaitējumu apkārtējai videi vai veselības aizsardzībai – Piekļuves atteikums – Izņēmums saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīzijas darbību aizsardzību – Vispārēja prezumpcija – Orhūsas konvencija – Atteikums piekļūt lietas materiāliem – Pamattiesību hartas 41. pants

Lietā T‑128/14

Daimler AG, Štutgarte [Stuttgart] (Vācija), ko pārstāv C. Arhold, B. Schirmer un N. Wimmer, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Clotuche-Duvieusart, vēlāk – G. Wilms un F. Clotuche-Duvieusart un visbeidzot – H. Krämer un F. Clotuche-Duvieusart, pārstāvji, kam sākotnēji palīdzēja R. Van der Hout, vēlāk – R. Van der Hout un C. Wagner, advokāti,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv M. Simm un A. Jensen, pārstāves,

un

Eiropas Parlaments, ko pārstāv N. Görlitz un L. Visaggio, pārstāvji,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu Ares(2013) 3715941 (2013. gada 13. decembris), ar ko prasītājai ir atteikta piekļuve dokumentiem, kas attiecas uz Francijas Republikas atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/46/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (pamatdirektīva) (OV 2007, L 263, 1. lpp.), 29. pantam uzsāktu procedūru,

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši A. Ditrihs [A. Dittrich] un P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb] (referents),

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/46/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (pamatdirektīva) (OV 2007, L 263, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatdirektīva”), dalībvalstu transportlīdzekļu apstiprināšanas sistēmas tika aizstātas ar visā Eiropas Savienībā saskaņotu apstiprinājuma procedūru, tā dēvēto “EK tipa apstiprinājumu”. Pamatdirektīvas 3. panta 5. punktā šis EK tipa apstiprinājums ir definēts kā procedūra, ar ko dalībvalsts apliecina, ka transportlīdzekļa, sistēmas, sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskas vienības tips atbilst attiecīgiem šajā direktīvā paredzētiem administratīviem noteikumiem un tehniskām prasībām, un noteiktos tās pielikumos uzskaitītiem normatīviem aktiem.

2        Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/40/EK (2006. gada 17. maijs) par emisijām no mehānisko transportlīdzekļu gaisa kondicionēšanas sistēmām un par grozījumiem Padomes Direktīvā 70/156/EEK (OV 2006, L 161, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “direktīva par gaisa kondicionēšanas sistēmām”) 5. panta 4. punktā ir paredzēts, ka no 2011. gada 1. janvāra dalībvalstis vairs nepiešķir EK tipa apstiprinājumu tādu transportlīdzekļu tipam, kas ir aprīkoti ar gaisa kondicionēšanas sistēmu, kurai saskaņā ar projektu jāsatur fluorētas siltumnīcefekta gāzes ar globālās sasilšanas potenciālu augstāku nekā 150. Tomēr šajā direktīvā nav noteikts konkrēts dzesētājvielas tips. Šī aizlieguma īstenošanas sākšanu Komisija atlika uz 2013. gada 1. janvāri.

3        Starptautiska saskaņošanas procesa ietvaros, kas norisinājās 2009. gadā, Eiropas transportlīdzekļu ražotāji vienojās izmantot dzesēšanas šķidrumu ar atsauces numuru “R1234yf”.

4        2013. gadā prasītāja Daimler AG, Vācijā reģistrēts automobiļu ražotājs, kas tostarp ražo Mercedes markas mehāniskos transportlīdzekļus, pauda šaubas attiecībā uz šīs dzesētājvielas izmantošanas drošību.

5        2013. gada maijā Kraftfahrt-Bundesamt (KBA, Federālais mehānisko transportlīdzekļu birojs, Vācija) atzina Daimler pieteikumu par transportlīdzekļa tipa 245G apstiprinājuma paplašinājumu. Tā kā sākotnēji tipa apstiprinājums bija saņemts 2008. gadā, uz tipu 245G neattiecās pienākums izmantot ar direktīvu par gaisa kondicionēšanas sistēmām saderīgu dzesētāju. 2013. gada 22. maija vēstulē šā tipa apstiprinājuma paplašināšana tika paziņota Komisijai.

6        2013. gada 10. jūnijā Komisija uzsāka EU Pilot procedūru Nr. 5160/11/ENTR ar mērķi pārbaudīt, cik lielā mērā Vācijas Federatīvā Republika, piešķirot prasītājai EK tipa apstiprinājumu paplašinājumus, ir ievērojusi pamatdirektīvu un direktīvu par gaisa kondicionēšanas sistēmām.

7        2013. gada 26. jūlijā ministre de l’Écologie, du Développement durable et de l’Énergie français [Francijas vides, ilgtspējīgas attīstības un enerģētikas ministrs] pieņēma lēmumu atteikties Francijas teritorijā reģistrēt noteiktus Mercedes markas transportlīdzekļus, kuriem Vācijas iestādes ir piešķīrušas EK tipa apstiprinājuma paplašinājumu, pamatojot, ka, pretēji direktīvas par gaisa kondicionēšanas sistēmām 5. panta 4. punktam, šie transportlīdzekļi ir aprīkoti ar gaisa kondicionēšanas sistēmu, kurai saskaņā ar projektu jāsatur fluorētas siltumnīcefekta gāzes ar globālās sasilšanas potenciālu augstāku nekā 150.

8        Šī atteikšanās reģistrēt tika pamatota ar normu Francijas tiesībās, ar ko ir transponēts pamatdirektīvas 29. panta 1. punkta pirmais teikums. Šajā pantā, kas ir iekļauts XII nodaļā “Drošības klauzulas”, ir noteikts, ka dalībvalsts var ilgākais sešus mēnešus atteikties reģistrēt tādus transportlīdzekļus, uz kuriem attiecas EK tipa apstiprinājums, ja secina, ka šie transportlīdzekļi rada nopietnu kaitējumu apkārtējai videi vai veselības aizsardzībai.

9        2013. gada 26. jūlijā saskaņā ar pamatdirektīvas 29. panta 1. punkta otro teikumu Francijas Republika informēja Komisiju par savu atteikumu reģistrēt noteiktus Mercedes markas transportlīdzekļus. Saskaņā ar pamatdirektīvas 29. panta 2. punktu Komisija konsultējās ar attiecīgajām pusēm, lai sagatavotu lēmumu par šo atteikšanos.

10      2013. gada 2. augustā Mercedes-Benz France, kas ir Daimler grupas uzņēmums, cēla prasību pret Francijas vides, ilgtspējīgas attīstības un enerģētikas ministra 2013. gada 26. jūlija lēmumu par atteikšanos Francijas teritorijā reģistrēt noteiktus Mercedes markas transportlīdzekļus.

11      Komisijai nosūtītā 2013. gada 19. augusta vēstulē prasītāja pauda nostāju par Francijas Republikas atteikšanos. Šajā vēstulē prasītāja tostarp norādīja:

“[..] saskaņā ar Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu tiesības piekļūt lietas materiāliem tiek arī aizsargātas kā pamattiesības. Vēlamies šīs tiesības izmantot, un tādēļ lūdzam iespēju piekļūt pilnībā visiem dokumentiem, kas attiecas uz šo atbilstoši [pamatdirektīvas] 29. pantam uzsākto procedūru (tostarp tiem, kuri ietverti citos materiālos, kas ir izmantoti un jāņem vērā konkrētajā lietā), it īpaši visām, tostarp Komisijas Juridiskā dienesta, iespējamajām nostājām saistībā ar [pamatdirektīvas] 29. panta piemērošanu.”

12      Prasītājai nosūtītajā 2013. gada 17. septembra elektroniskā pasta vēstulē Komisija apstiprināja šīs vēstules un tajā ietvertā pieteikuma par piekļuvi dokumentiem saņemšanu, [šo vēstuli] tā uzskatīja par pamatotu ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) un reģistrēja ar numuru GESTDEM 2013/4643. Šajā elektroniskā pasta vēstulē Komisija lūdza prasītājai arī apstiprināt, ka tā prasa piekļuvi šī sprieduma 11. punktā minētajiem dokumentiem.

13      2013. gada 20. septembra elektroniskā pasta vēstulē prasītāja apstiprināja, ka tās pieteikums par piekļuvi attiecas uz visiem dokumentiem saistībā ar atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsākto procedūru, it īpaši uz jebkuru iespējamo Komisijas Juridiskā dienesta nostāju par pamatdirektīvas 29. panta piemērošanu. Tā informēja Komisiju, ka gadījumā, ja Komisija vēlētos konkrētāku pieteikumu, tai būtu jāizsniedz prasītājai visu ar šo procedūru saistīto dokumentu saraksts. Turklāt prasītāja uzsvēra, ka tās pieteikums par piekļuvi ir pamatots ar tās tiesībām piekļūt materiāliem, kas ir paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Prasītāja uzskata, ka šis pants ir piemērojams, pamatojoties uz to, ka pamatdirektīvas 29. pantā paredzētā procedūra to skar tieši un individuāli, jo pamatdirektīvas 29. panta 2. punktā Komisijai ir noteikts pienākums to uzklausīt pirms lēmuma pieņemšanas.

14      2013. gada 16. oktobra lēmumā Komisija norādīja, ka tās rīcībā ir 14 dokumenti no prasītājas pieteikumā par piekļuvi minētajiem, un to saraksts ir ietverts lēmuma pielikumā. Tā precizēja, ka piekrīt ļaut piekļuvi pieciem no šiem dokumentiem un to atsaka deviņiem pārējiem. Komisija savu atteikumu piekļuvei sešiem dokumentiem pamatoja ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā minēto izņēmumu saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju darbību mērķu aizsardzību. Piekļuves atteikumu pārējiem trīs dokumentiem tā pamatoja ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā minēto izņēmumu saistībā ar lēmumu pieņemšanas aizsardzību. Komisija piebilda, ka daļēja piekļuve šiem deviņiem dokumentiem nav iespējama. Visbeidzot tā norādīja, ka nepastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamatotu to atklāšanu.

15      2013. gada 30. oktobrī prasītāja iesniedza atkārtotu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu. Šajā pieteikumā tā norādīja, ka būtu jābūt vairāk par 14 Komisijas 2013. gada 16. oktobra lēmumā minētajiem dokumentiem, uz ko attiecas prasītājas pieteikums par piekļuvi. Tā norādīja, ka izņēmumi, uz ko Komisija atsaucas, nav attiecināmi un, ņemot vērā lietas nozīmi brīvas preču aprites īstenošanai, pastāv sevišķas sabiedrības intereses atklāt prasīto dokumentu saturu. Šajā atkārtotajā pieteikumā prasītāja atsaucās ne tikai uz Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām piekļūt dokumentiem, bet arī uz tiesībām piekļūt materiāliem, kas ir paredzētas Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā.

16      Ar 2013. gada 13. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija atstāja spēkā savu atteikumu atļaut piekļuvi deviņiem dokumentiem, ko savā 2013. gada 16. oktobra lēmumā tā bija norādījusi kā prasītājai neizpaužamus.

17      Turklāt Komisija minēja, ka, veicot papildu izpēti, tā ir konstatējusi, ka papildus 2013. gada 16. oktobra lēmumā norādītajiem 14 dokumentiem tās rīcībā vēl ir 349 elektroniskā pasta vēstules. Tā norādīja, ka šie dokumenti ir:

–        55 elektroniskā pasta vēstules iekšējā sarakstē starp Enerģētikas un transporta Ģenerāldirektorāta (ĢD) Autobūves nozares nodaļas pārstāvjiem;

–        170 elektroniskā pasta vēstules Enerģētikas un transporta ĢD iekšējā sarakstē;

–        25 elektroniskā pasta vēstules sarakstē ar Juridisko dienestu;

–        25 elektroniskā pasta vēstules sarakstē ar citiem Komisijas Ģenerāldirektorātiem;

–        45 elektroniskā pasta vēstules sarakstē ar dalībvalstīm;

–        29 elektroniskā pasta vēstules sarakstē ar juridiskām personām.

18      Komisija uzskatīja, ka, pamatojoties uz pamatdirektīvas 29. pantu veiktā izmeklēšana par Francijas Republikas atteikšanos reģistrēt noteiktus Mercedes markas transportlīdzekļus un sākotnējā izmeklēšana attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku par iespējamas pienākumu neizpildes konstatēšanu ir būtiski saistītas, un atzina, ka visi prasītie dokumenti ir ietverti abu šo izmeklēšanu administratīvajās lietās.

19      Pēc tam Komisija pārbaudīja, vai šo dokumentu izpaušana kaitētu, pirmkārt, atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktās izmeklēšanas mērķa sasniegšanai un, otrkārt, attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku veiktās sākotnējās izmeklēšanas mērķim.

20      Attiecībā uz kaitējumu atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktās izmeklēšanas mērķim Komisija būtībā uzskatīja, ka pieprasīto dokumentu atklāšanas rezultātā tiktu apdraudēta pamatdirektīvas 29. pantā paredzētās aizsardzības klauzulas lietderīgā iedarbība, it īpaši šajā ietvarā veikto izmeklēšanu mērķis konstatēt, vai dalībvalstis ir likumīgi piemērojušas šo klauzulu, un nodrošināt augsta līmeņa ceļu satiksmes drošību, veselības aizsardzību un vides aizsardzību.

21      Komisija tādējādi secināja, ka uz pieprasītajiem dokumentiem, kas visi bija iekļauti atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktās izmeklēšanas administratīvajā lietā, attiecas vispārēja neizpaušanas prezumpcija, kas ir pamatota ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izmeklēšanas aizsardzību.

22      Saistībā ar kaitējumu sākotnējās izmeklēšanas mērķim attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku par iespējamas pienākumu neizpildes konstatēšanu Komisija būtībā norādīja, ka, lai tā varētu efektīvi pildīt savus uzdevumus, starp Komisiju un dalībvalstīm līdz lietas pilnīgai pabeigšanai ir jāvalda savstarpējās uzticības gaisotnei un ka Komisija varēja pamatoties uz vispārēju prezumpciju par nepubliskošanu, lai atteiktu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

23      Turklāt Komisija uzskatīja, ka nav sevišķu sabiedrības interešu, lai pamatotu pieprasīto dokumentu atklāšanu, un sabiedrības interesēm vairāk atbilstu notiekošo izmeklēšanu mērķa aizsargāšana.

24      Turklāt Komisija uzskatīja, ka tā nevar atļaut daļēju piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

25      Visbeidzot saistībā ar prasītājas atsauci uz Hartu, it īpaši tās 41. panta 2. punktā paredzētajām tiesībām piekļūt materiāliem, Komisija uzskatīja, ka tā nevar savu lēmumu tieši pamatot ar šo tiesību normu un tai drīzāk ir jāņem vērā LESD un Regulā Nr. 1049/2001 noteiktās šo tiesību robežas un īstenošanas nosacījumi.

 Tiesvedība

26      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 21. februārī, prasītāja cēla šo prasību.

27      Iebildumu rakstā, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 7. maijā, Komisija lūdza apturēt tiesvedību.

28      Ar 2014. gada 1. jūlija rīkojumu piektās palātas priekšsēdētājs, uzklausījis lietas dalībniekus, nolēma saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 77. panta d) punktu apturēt tiesvedību šajā lietā līdz Tiesas galīgajiem nolēmumiem lietās C‑612/13 P, ClientEarth/Komisija, un C‑673/13 P, Komisija/Stichting Greenpeace.

29      2015. gada 5. martā prasītāja iesniedza lūgumu atsākt tiesvedību. 2015. gada 20. martā Komisija iesniedza apsvērumus saistībā ar šo lūgumu. Ar 2015. gada 8. aprīļa lēmumu piektās palātas priekšsēdētājs šo lūgumu noraidīja.

30      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2014. gada 4. un 14. aprīlī, attiecīgi Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

31      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, šī lieta tika pārdalīta iztiesāšanai piektajai palātai tās jaunajā sastāvā un jaunam tiesnesim referentam.

32      Nolēmumi, kurus gaidot bija apturēta tiesvedība šajā lietā, tika pieņemti ar 2015. gada 16. jūlija spriedumu ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486) un 2016. gada 23. novembra spriedumu Komisija/Stichting Greenpeace Nederland un PAN Europe (C‑673/13 P, EU:C:2016:889).

33      Ar 2016. gada 7. decembra lēmumiem piektās palātas priekšsēdētājs apmierināja Parlamenta un Padomes pieteikumus par iestāšanos lietā. Šīs iestādes iesniedza savus iestāšanās rakstus, un galvenie lietas dalībnieki noteiktajos termiņos par tiem iesniedza savus apsvērumus.

34      Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 89. pantā noteiktajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem 2017. gada 3. oktobra un 2018. gada 3. un 24. janvāra, kā arī 17. maija vēstulēs uzdeva Komisijai un prasītājai rakstveida jautājumus, uz ko tās noteiktajos termiņos atbildēja.

35      Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 91. panta c) punktā noteiktajiem izmeklēšanas pasākumiem uzdeva Komisijai iesniegt kopijas no visām 29 elektroniskā pasta vēstulēm sarakstē ar juridiskajām personām, par ko apstrīdētajā lēmumā Komisija bija norādījusi, ka tās attiecas uz atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsākto procedūru. Komisija šo rīkojumu izpildīja noteiktajā termiņā.

36      Ar 2018. gada 8. jūnija vēstuli prasītāja, ņemot vērā Komisijas 2018. gada 28. maijā sniegto atbildi uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, lūdza Vispārējai tiesai apstiprināt jaunu procesa organizatorisko pasākumu, uzdodot Komisijai divus jautājumus.

37      Atbilstoši Reglamenta 106. panta 3. punktam, ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc dokumenta par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas puses nav iesniegušas pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, Vispārējā tiesa var nolemt prasību izskatīt bez tiesvedības mutvārdu daļas. Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka ir guvusi pietiekamu skaidrību no lietas materiāliem, un, tā kā šāds pieteikums nav iesniegts, ir nolēmusi izskatīt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas.

 Lietas dalībnieku prasījumi

38      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

39      Komisijas, ko atbalsta Parlaments un Padome, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

40      Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto tiesību piekļūt materiāliem pārkāpumu. Otrais pamats attiecas uz Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas konvenciju (OV 2006, L 264, 13. lpp.), pārkāpumu. Trešais pamats attiecas uz Hartas 42. panta, LESD 15. panta 3. punkta, Regulas Nr. 1049/2001 un Regulas Nr. 1367/2006 pārkāpumu. Visbeidzot, ceturtais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

41      Komisija apstrīd visus šos pamatus. Padome un Parlaments iesniedza argumentus tikai attiecībā uz prasītājas argumentāciju otrā pamata ietvaros saistībā ar Orhūsas konvencijas pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu, kas attiecas uz Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto tiesību piekļūt materiāliem pārkāpumu

42      Pirmajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā prasītājai garantētās pamattiesības piekļūt materiāliem.

43      Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka, pretēji no apstrīdētā lēmuma izrietošajam, tiesības piekļūt materiāliem neesot noteiktas, izvērstas vai ierobežotas Savienības primāro vai atvasināto tiesību normās. Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētās ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, tieši pretēji, esot neatkarīgas no Hartas 42. pantā paredzētajām tiesībām piekļūt iestāžu dokumentiem. Šīs pēdējās minētās tiesības esot atzītas ikvienam Savienības pilsonim, savukārt tiesības piekļūt materiāliem esot konkrēta procesa dalībniekam atzītas tiesības. Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot ievērojusi šo būtisko atšķirību. Regula Nr. 1049/2001 attiecoties tikai uz tiesībām piekļūt iestāžu dokumentiem, kādas ir visiem Savienības pilsoņiem, nevis uz pamattiesībām piekļūt [lietas] materiāliem. Šīs tiesības piekļūt lietas materiāliem esot daudz lielākā mērā aizsargātas nekā tiesības piekļūt dokumentiem.

44      Turklāt prasītāja atgādina, ka Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir nostiprinātas “ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus”. Tā uzskata, ka dokumenti saistībā ar procedūru, ko Francijas Republika ir uzsākusi atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam, prasītāju skarot tieši un individuāli.

45      Turklāt prasītāja uzsver, ka, lai gan katrā ziņā tiesības piekļūt materiāliem ir ierobežotas ar konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumiem, jautājums par to, vai piekļuve materiāliem ir piešķirama vai noraidāma šo likumīgās aizsardzības apsvērumu dēļ, esot jāizvērtē katrā konkrētajā gadījumā. Taču Komisija esot liegusi piekļuvi visiem tās ieskatā konfidenciāliem dokumentiem, kopumā un bez jevkāda precizējuma, un tas esot pretrunā Tiesas judikatūrai.

46      Atbildes rakstā prasītāja uzsver, ka tās sākotnējais pieteikums par piekļuvi un atkārtotais pieteikums esot bijuši pamatoti ar Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu un ka apstrīdētajā lēmumā Komisija esot pārbaudījusi šo tiesību normu un nolēmusi noraidīt pieteikumu par piekļuvi materiāliem. Prasītāja uzskata, ka tiesības piekļūt materiāliem, pamatojoties uz Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu, tādējādi, pretēji Komisijas apgalvotajam, esot gan apstrīdētā lēmuma priekšmets.

47      Turklāt prasītāja apgalvo, ka neesot nozīmes judikatūrai aizliegtu vienošanos lietās, uz ko atsaucas Komisija un atbilstoši kam atteikums piekļūt materiāliem nav apstrīdams akts. Šīs judikatūras pamatā patiesībā galvenokārt esot apstāklis, ka tiesības piekļūt materiāliem šāda veida lietās tiek pilnībā atzītas kā procesuālā garantija, un to īstenošana ir detalizēti noteikta regulā. Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, prasītāja uzsver, ka neesot konstatēts, ka uz atteikuma piekļūt dokumentiem prettiesiskumu var atsaukties par galīgo lēmumu celtas prasības atbalstam. Pamatdirektīvas 29. pantā patiesībā neesot paredzēta iespēja izgatavotājam celt prasību par galīgo lēmumu. Prasītāja arī uzsver, ka Komisija nevarot iebildumam izmantot apstākli, ka prasītāja savus apsvērumus iesniedza noteiktajā īsajā termiņā, neizmantojot savas tiesības piekļūt materiāliem, jo šī piekļuve materiāliem tai netika iepriekš piedāvāta. Esot acīmredzami, ka prasītājai būtu tiesības papildināt savus apsvērumus pēc tam, kad tā būtu iepazinusies ar materiāliem.

48      Turklāt prasītāja arī uzsver, ka Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā galvenā nozīme ir piešķirta “personas, uz kuru procedūra attiecas” statusam un šī persona savas tiesības tikt uzklausītai lietā var efektīvi izmantot tikai ar nosacījumu, ka tā ir pilnībā iepazinusies ar materiāliem. Tādējādi tiesības paust savus apsvērumus, ar ko personai, kura pauž apsvērumus, tiktu atzīts personas, uz ko materiāli attiecas, statuss, vispārēji nozīmējot arī tiesības piekļūt materiāliem. Pamatdirektīvas 29. panta 1. punktā esot uzsvērts konkrētā izgatavotāja, uz kuru attiecas reģistrācijas atteikums, īpašais procesuālais statuss, tāpēc, ka šajā normā esot paredzēts, ka dalībvalsts, kas pieņem šādu lēmumu, par to tūlīt informē pārējās dalībvalstis, Komisiju un konkrēto izgatavotāju. Līdz ar to saskaņā ar pamatdirektīvas 29. panta 1. punktu izgatavotājam esot piešķirts personas, uz kuru attiecas process, statuss, kā rezultātā Komisijai ar to ir jākonsultējas atbilstoši pamatdirektīvas 29. panta 2. punktam.

49      Visbeidzot prasītāja norāda, ka ir skaidrs, ka tās piekļuve materiāliem varot ietekmēt procedūru, kas uz to attiecas. Prasītāja kā izgatavotājs, uz ko attiecas Francijas Republikas atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktā procedūra, varot sniegt ļoti konkrētas norādes par iesaistītajiem tehniskajiem apsvērumiem un pieņemamajam lēmumam nozīmīgu informāciju.

50      Komisija atzīst, ka Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētās tiesības piekļūt materiāliem atšķiras no Hartas 42. pantā, LESD 15. panta 2. punktā un Regulā Nr. 1049/2001 garantētajām tiesībām piekļūt dokumentiem. Tā norāda, ka līdz ar to prasītāja nevarot saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu prasīt Komisijas pieņemta lēmuma atcelšanu, pamatojot ar to, ka ar šo lēmumu ir pārkāptas tās tiesības piekļūt materiāliem. Komisija piebilst, ka tā neesot pārbaudījusi prasītājas pieteikumu par piekļuvi materiāliem, jo tāds nav atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 uzsāktas procedūras mērķis. Apstrīdētajā lēmumā tā esot tikai lēmusi par prasītājas tiesībām piekļūt dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001. Pretēji prasītājas apgalvotajam, apsvērumi apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu nekādi nenorādot uz to, ka Komisija ir lēmusi par pieteikumu par piekļuvi materiāliem. Tieši pretēji, tā apstrīdētajā lēmumā esot skaidri paziņojusi, ka pieteikumu ir pārbaudījusi, tikai pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001. Tādējādi prasītāja nevarot izvairīties no atvasinātajās tiesībās noteiktajiem šo piekļuves tiesību nosacījumiem vai tos apiet, atsaucoties uz tiesībām piekļūt materiāliem, kas tai esot kā Komisijas īstenota administratīvā procesa dalībniecei.

51      Turklāt Komisija atgādina, ka tiesības piekļūt materiāliem attiecoties uz prasītājas iesaistīšanos atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktā procedūrā un attiecībā uz šo procedūru atteikums piešķirt piekļuvi materiāliem neesot līdzvērtīgs Komisijas galīgajam lēmumam, kas tiek pieņemts šīs procedūras noslēgumā, tādējādi atbilstoši judikatūrai šis atteikums vēl neesot apstrīdams tiesību akts. Iebildumi saistībā ar pagaidu pasākumu – kā piemēram, lēmumu par pieteikumu par piekļuvi materiāliem – varot tikt izvirzīti tikai pakārtoti prasībā par lēmumu, ar ko tiek pabeigta procedūra. Prasītāja turklāt neesot pierādījusi, ka prasība par galīgo lēmumu tai nenodrošinātu pietiekamu juridisko aizsardzību.

52      Atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotiem jautājumiem, Komisija uzsvēra, ka pamatdirektīvas 29. pantā neesot noteikts, ka izgatavotājam ir tiesības piekļūt materiāliem, un šādas konkrēto izgatavotāju tiesības labākajā gadījumā varētu izrietēt no Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunkta. Komisija uzskata, ka procesuālās tiesības, kas ļauj ieinteresētajai personai atbilstoši nodrošināt savu aizstāvību, esot paredzētas tikai procedūras dalībniekiem. Taču izgatavotāji neesot atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktas procedūras dalībnieki. No apstākļa, ka visu nozīmīgo faktu noskaidrošanai Komisija uzklausa konkrētos tirgus dalībniekus, neizrietot tāds viņu statuss procedūrā, kura dēļ tiem būtu īpašas tiesības.

53      Komisija piebilst, ka tiesības piekļūt materiāliem procesa dalībniekiem neesot piešķirtas bez nosacījumiem, jo tiem var tikt atteikta piekļuve materiāliem, ja vispārējie konfidencialitātes apsvērumi tam ir šķērslis. Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto tiesību piekļūt materiāliem robežas atbilstot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem saistībā ar izmeklēšanas aizsardzību. Tādējādi Komisija uzskata, ka tiesības piekļūt materiāliem, ja par tām būtu pieņemts apstrīdētais lēmums, varētu samērīgi tikt ierobežotas tādu iemeslu dēļ, kas ir pielīdzināmi tiem, kuri attiecas uz šajā lēmumā minētajām piekļuves tiesībām.

54      Visbeidzot Komisija norāda, ka atbilstoši judikatūrai prasītājai, lai pierādītu tiesību piekļūt materiāliem pārkāpumu, esot jāpierāda, kā piekļuves atteikums varēja ietekmēt procedūras norisi un Komisijas lēmuma saturu. Taču prasītāja to neesot izdarījusi. Turklāt šāda ietekme esot izslēgta hronoloģisku iemeslu dēļ, jo prasītāja savus apsvērumus atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktajā procedūrā iesniedza 2013. gada 19. augustā, proti, pirms tam, kad vēstulē ar šo pašu datumu iesniedza savu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem.

55      Vispirms ir jānosaka, vai Komisija atbilstoši tās apgalvotajam apstrīdētajā lēmumā ir lēmusi tikai par pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, vai ir lēmusi arī par pieteikumu piekļūt materiāliem, pamatojoties uz Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

56      Komisijai nosūtītajā 2013. gada 19. augusta vēstulē, kurā prasītāja pauda nostāju par Francijas Republikas atteikumu reģistrēt noteiktus Mercedes markas transportlīdzekļus, prasītāja savu pieteikumu par piekļuvi visiem dokumentiem, kas attiecas uz Francijas Republikas atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsākto procedūru, pamatoja tikai ar Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

57      Turklāt pēc prasītājai nosūtītās Komisijas elektroniskā pasta vēstules, saskaņā ar kuru Komisija uzskatīja, ka 2013. gada 19. augusta vēstulē ietvertais piekļuves pieteikums ir pieteikums par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, 2013. gada 20. septembra elektroniskā pasta vēstulē prasītāja uzsvēra, ka tās pieteikums par piekļuvi ir pamatots ar Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajām tiesībām piekļūt materiāliem.

58      Visbeidzot savā 2013. gada 30. oktobra atkārtotajā pieteikumā prasītāja atsaucās ne tikai uz Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām piekļūt dokumentiem, bet arī uz Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajām tiesībām piekļūt materiāliem.

59      Tādējādi attiecīgi 2013. gada 19. augusta vēstulē un 2013. gada 20. septembra elektroniskā pasta vēstulē ietvertie sākotnējie pieteikumi par piekļuvi dokumentiem bija pamatoti tikai ar Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu, bet atkārtotais pieteikums par piekļuvi bija pamatots gan ar Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām piekļūt dokumentiem, gan ar Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajām tiesībām piekļūt materiāliem.

60      Turklāt ir taisnība, ka apstrīdētā lēmuma nosaukums ir “Ģenerālsekretāres lēmums, kas ir pieņemts saskaņā ar Regulas [..] Nr. 1049/2001 īstenošanas noteikumu 4. pantu” un tā priekšmets ir “Jūsu atkārtotais pieteikums par piekļuvi dokumentiem, kas ir iesniegts atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 [..] – GESTDEM 2013/4643”, un ka apstrīdētā lēmuma sadaļā “Izvērtējums un secinājumi, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001” Komisija ir apstiprinājusi, ka, “izvērtējot pieteikumu par dokumentu izsniegšanu atbilstoši Regulai [..] Nr. 1049/2001, Komisija nevar paust viedokli par iespējamiem citos normatīvajos aktos (kā piemēram, [pamat]direktīvā un Direktīvā [par gaisa kondicionēšanas sistēmām], ciktāl tajās ir paredzētas šādas tiesības piekļūt dokumentiem) paredzēto privileģēto piekļuves tiesību pārkāpumiem” un ka “šis lēmums līdz ar to neattiecas uz šādiem pārkāpumiem”.

61      Tomēr apstrīdētajā lēmumā ir ietverta ne tikai sadaļa “Izvērtējums un secinājumi, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001”, bet arī sadaļa “Atsauces uz [Hartu]”. Šajā sadaļā apstrīdētais lēmums ir izteikts šādi:

“Jūsu atkārtotajā pieteikumā Jūs turklāt atsaucaties uz [Hartu], konkrētāk – uz 41. panta 2. punktā paredzētajām ikvienas personas tiesībām piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, un Jūs prasāt, lai Jūsu pieteikums tiktu izskatīts arī šo normu gaismā.

Regula Nr. 1049/2001 katrā ziņā atbilst [Hartai], bet tā ir pieņemta, [pamatojoties] uz [LESD] 15. panta 3. punktu, kas ar to ir transponēts.

Saskaņā ar [Hartas] 52. panta 2. punktu šajā Hartā atzītās tiesības, kuru pamatojums ir Līgumos, [..] ir izmantojamas saskaņā ar tajos noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem.

Līdz ar to šīs [Hartā] paredzētās piekļuves tiesības ir jāizmanto atbilstoši LESD 15. panta 3. punktā un Regulā Nr. 1049/2001 ietvertajiem nosacījumiem un ierobežojumiem.

Šī iemesla dēļ Komisija savu lēmumu par Jūsu piekļuves pieteikumu nevar tieši pamatot ar [Hartā] noteiktajām piekļuves tiesībām. Tai, tieši pretēji, ir jāņem vērā [LESD] un Regulā Nr. 1049/2001 ietvertie nosacījumi un ierobežojumi.”

62      No šīs apstrīdētā lēmuma daļas tādējādi izriet, ka Komisija ir pārbaudījusi pieteikumu par piekļuvi materiāliem, kas ir pamatots ar Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu, un to būtībā ir noraidījusi, jo tiesības piekļūt materiāliem ir ierobežotas arī ar Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajiem izņēmumiem.

63      Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan atbildes rakstā Komisija savā argumentācijā attiecībā uz pirmo pamatu apgalvo, ka nav lēmusi par prasītājas pieteikumu piekļūt materiāliem, kas ir pamatots ar Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu, argumentācijā, kas attiecas uz ceturto pamatu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, Komisija apstiprina, ka apstrīdētajā lēmumā tā “ir lēmusi par tiesībām piekļūt materiāliem” un “ir konstatējusi, ka tiesības piekļūt materiāliem ir noteikti jāatsaka tā paša iemesla dēļ, kāpēc kopumā jātasaka piekļuve dokumentiem Regulas [..] Nr. 1049/2001 izpratnē”.

64      Piedevām Komisijas arguments, ka ar Regulu Nr. 1049/2001 pamatota procedūra principā neattiecas uz pieteikumu par piekļuvi materiāliem un ka apstrīdētajā lēmumā tai nebija jālemj par šo pieteikumu, neatspēko faktu, ka Komisija par šo pieteikumu ir lēmusi šajā lēmumā.

65      Tātad ir jāatzīst, ka apstrīdētajā lēmumā ir atteikta piekļuve materiāliem, ko prasītāja bija lūgusi, pamatojoties uz Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

66      Līdz ar to ir jānosaka, vai Komisija pareizi apgalvo, ka šāds piekļuves atteikums nav apstrīdams akts.

67      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai attiecībā uz aktiem vai lēmumiem, kuri tiek sagatavoti vairākās stadijās, akti, par kuriem varētu tikt celta prasība atcelt tiesību aktu, parasti var būt tikai tādi pasākumi, kuros ir pausta galīgā attiecīgās iestādes nostāja procedūras beigās, un par sagatavojošiem pasākumiem vai par tādiem pasākumiem, kam ir tikai sagatavojošs raksturs, nevar tikt celta prasība atcelt tiesību aktu (skat. rīkojumu, 2012. gada 15. februāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑208/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:76, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

68      No judikatūras konkurences jomā izriet, ka Komisijas aktiem par atteikumu piekļūt materiāliem, pat ja tie varētu radīt tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, principā ir tikai sagatavojošam tiesību aktam sākotnējā administratīvā procesa ietvaros raksturīgas ierobežotas sekas. Tomēr tikai akti, kas tūlīt un neatgriezeniski ietekmē konkrēto uzņēmumu juridisko situāciju, var attaisnot, jau pirms administratīvās procedūras pabeigšanas, prasības par atcelšanu pieņemamību (spriedums, 1992. gada 18. decembris, Cimenteries CBR u.c./Komisija, no T‑10/92 līdz T‑12/92 un T‑15/92, EU:T:1992:123, 42. punkts; rīkojumi, 2001. gada 5. decembris, Reisebank/Komisija, T‑216/01 R, EU:T:2001:277, 46. punkts, un 2009. gada 27. janvāris, Intel/Komisija, T‑457/08 R, nav publicēts, EU:T:2009:18, 53. punkts).

69      Apstāklis, uz ko atsaucas prasītāja, ka konkurences jomā tiesības piekļūt materiāliem ir paredzētas regulā, nav pamatojums, lai Vispārējā tiesa šajā lietā izmantotu atšķirīgu pieeju. Šī sprieduma 68. punktā minētie nolēmumi būtībā ir pamatoti ar apstākli, ka līdz Komisijas lēmuma pieņemšanai administratīvās procedūras noslēgumā atteikumam piekļūt materiāliem principā ir atgriezenisks raksturs un uz iespējamo piekļuves atteikuma prettiesiskumu varētu atsaukties, pamatojot prasību, kas ir vērsta pret administratīvās procedūras noslēgumā pieņemto lēmumu.

70      Šajā lietā no pamatdirektīvas 29. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstis informē Komisiju par atteikumu reģistrēt transportlīdzekļus vai atļaut pārdot vai nodot ekspluatācijā transportlīdzekļus, sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskas vienības, kā arī šī atteikuma pamatojumu. Turklāt pamatdirektīvas 29. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Komisija lēmuma sagatavošanai konsultējas ar attiecīgajām pusēm.

71      Šajā lēmumā tiek precizēta Komisijas juridiskā nostāja par dalībvalsts paziņotā reģistrācijas atteikuma atbilstību it īpaši brīvai preču apritei iekšējā tirgū.

72      Prasītāja nepaskaidro, kāpēc piekļuves atteikuma iespējamo prettiesiskumu tā nevarētu apstrīdēt prasībā par pamatdirektīvas 29. panta 2. punktā paredzēto lēmumu, ko Komisija pieņems.

73      Turklāt ir jānorāda, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/42/EK (2006. gada 17. maijs) par mašīnām, un ar kuru groza Direktīvu 95/16/EK (pārstrādāšana) (OV 2006, L 157, 24. lpp.), 11. pantā ir paredzēta drošības klauzula, saskaņā ar ko dalībvalstīm ir atļauts izņemt no tirgus noteiktas mašīnas, kam piestiprināts “CE” marķējums, kuras var apdraudēt cilvēku veselību vai drošību. Šī drošības klauzula ir līdzīga tai, kāda ir paredzēta pamatdirektīvas 29. panta 1. punktā. Vispārējā tiesa 2015. gada 15. jūlija spriedumā CSF/Komisija (T‑337/13, EU:T:2015:502, 16.–35. punkts) atzina par pieņemamu prasību par tiesību akta atcelšanu, ko mašīnas ražotājs bija cēlis par Komisijas lēmumu, kurā bija secināts, ka Dānijas valsts iestāžu pasākumi, pamatojoties uz Direktīvas 2006/42 11. pantā paredzēto drošības klauzulu, saistībā ar nosacījumiem mašīnu laišanai Dānijas tirgū ir pamatoti.

74      No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertais atteikums piekļūt materiāliem nevarētu radīt tādas juridiskas sekas, kas jau pirms Komisijas galīgā lēmuma iespējamās pieņemšanas varētu ietekmēt prasītājas intereses.

75      Tātad pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu, kas attiecas uz Orhūsas konvencijas un Regulas Nr. 1367/2006 pārkāpumu

76      Prasītāja apgalvo, ka tās prasītie dokumenti ietver vides informāciju un tādējādi, atsakot tai iepazīšanos ar šiem dokumentiem, Komisija nav ievērojusi tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, kas paredzētas Orhūsas konvencijā un Regulā Nr. 1367/2006.

77      Šis pamats ir sadalīts divās daļās. Pirmā daļa būtībā attiecas uz Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma neatbilstību Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunktam. Otrā daļa attiecas uz Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta otrās daļas un Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrā teikuma pārkāpumu.

 Par pirmo daļu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma neatbilstību Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunktam.

78      Prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmais teikums, kurā ir paredzēts tāds izņēmums no piekļuves vides informācijai, kāds nav paredzēts Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā, proti, attiecībā uz izmeklēšanu, nav atbilstošs šim pēdējam minētajam pantam. Prasītāja uzskata, ka Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā katrā ziņā esot paredzēts, ka lūgums piekļūt vides informācijai var tikt noraidīts, lai aizsargātu krimināllietas vai disciplinārlietas izmeklēšanas mērķus. Tomēr šajā pantā neesot paredzēta iespēja noraidīt šādu lūgumu, lai aizsargātu administratīvās izmeklēšanas mērķi, kāda ir, piemēram, Komisijas uzsākta izmeklēšana atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantā paredzētajai procedūrai vai iepriekšēja izmeklēšana prasībā par iespējamu pienākumu neizpildi.

79      Turklāt prasītāja uzskata, ka, lai gan Orhūsas konvencijas līgumslēdzējām pusēm, tostarp Savienībai, katrā ziņā esot rīcības brīvība šīs konvencijas normu transponēšanā, tomēr šī rīcības brīvība neļaujot Komisijai noteikt jaunus iemeslus, kādēļ atteikt piekļuvi vides informācijai, kas nav paredzēti Orhūsas konvencijā. Visbeidzot tā apgalvo, ka Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts esot pietiekami skaidrs, lai tiktu piemērots tieši.

80      Turklāt prasītāja apstrīd Komisijas argumentu, ka Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma likumība nevar tikt novērtēta, ņemot vērā Orhūsas konvenciju. Tā apgalvo, ka Savienība, pieņemot Regulu Nr. 1367/2006 un, it īpaši, šīs regulas 6. panta 1. punktu, esot paredzējusi transponēt no Orhūsas konvencijas izrietošos pienākumus. Tātad saskaņā ar Tiesas izstrādātajiem principiem 1989. gada 22. jūnija spriedumā Fediol/Komisija (70/87, EU:C:1989:254) un 1991. gada 7. maija spriedumā Nakajima/Padome (C‑69/89, EU:C:1991:186) Regulas Nr. 1367/2006 un, it īpaši, tās 6. panta likumība, interpretācija un piemērošana varot tikt novērtēta Orhūsas konvencijas gaismā. Turklāt 2015. gada 16. jūlija spriedumā ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486) neesot konstatēti šķēršļi Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā ietvertajai kontrolei, ņemot vērā Orhūsas konvenciju.

81      Komisija iesākumā iebilst, ka, tā kā prasītāja ne savā pirmajā pieteikumā par piekļuvi dokumentiem, ne savā atkārtotajā pieteikumā nav atsaukusies uz tiesībām piekļūt vides informācijai saskaņā ar Orhūsas konvenciju, Komisija neesot varējusi apstrīdētajā lēmumā apstiprināt vai noliegt šādu tiesību esamību, uz kurām tādējādi nevarot attiekties arī izskatāmā prasība.

82      Komisija arī apgalvo, ka Orhūsas konvencija neesot piemērojama šajā lietā, jo pieprasītajos dokumentos neesot ietverta vides informācija šīs konvencijas izpratnē. Turklāt Komisija apgalvo, ka Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta spēkā esamību neesot iespējams pārbaudīt, ņemot vērā minētās konvencijas 4. panta 4. punktu, jo šim konvencijas pantam nav tiešas iedarbības. Turklāt tā apgalvo, ka Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkts atbilst Orhūsas konvencijai un, pat ja tā nebūtu, ņemot vērā, ka Regula Nr. 1049/2001 nav pieņemta Orhūsas konvencijas transponēšanai, nevarot secināt, ka šajā regulā paredzētie izņēmumi no piekļuves dokumentiem nav piemērojami.

83      Padome un Parlaments būtībā norāda, ka no 2015. gada 16. jūlija sprieduma ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486) izrietot, ka prasītāja nevar atsaukties uz Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu.

84      Jānorāda, ka šī daļa attiecas uz jautājumu par to, vai Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmais teikums, paredzot izņēmumu attiecībā uz “izmeklēšan[ām], jo īpaši attiecībā uz varbūtējiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem”, ir saderīgs ar Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu.

85      Regulas Nr. 1367/2006 6. pants papildina Regulu Nr. 1049/2001 ar speciālām normām attiecībā uz pieteikumiem par piekļuvi vides informācijai. Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu, izņemot izmeklēšanas, it īpaši attiecībā uz varbūtējiem Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, ir jāuzskata, ka, ja pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē, pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā.

86      Saskaņā ar LESD 216. panta 2. punktu Savienības noslēgtie starptautiskie nolīgumi ir saistoši tās iestādēm un līdz ar to tiem ir augstāks spēks par to izdotajiem aktiem (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

87      No tā izriet, ka Savienības tiesību akta spēkā esamību var ietekmēt tā nesaderība ar šādām starptautisko tiesību normām (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

88      No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesa var pārbaudīt apgalvoto Savienības tiesību akta nesaderīgumu ar starptautiska nolīguma, kura puse ir Savienība, normām tikai tad, ja, pirmkārt, šī nolīguma raksturs un sistēma nav tam pretrunā un, otrkārt, ja šīs normas no to satura viedokļa ir beznosacījuma un pietiekami precīzas (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

89      Šajā ziņā ir jānorāda, ka no 2015. gada 16. jūlija sprieduma ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 40.–43. punkts) izriet, ka Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts attiecībā uz tā saturu nav beznosacījuma un pietiekami precīzs, lai Savienības tiesa, piemērojot šī sprieduma 88. punktā minēto judikatūru, varētu pārbaudīt Savienības akta saderīgumu, ņemot vērā šo pantu.

90      Katrā ziņā ir taisnība, kā to norāda prasītāja, ka Tiesa arī ir uzskatījusi, ka gadījumā, ja Savienība ir vēlējusies izpildīt īpašu pienākumu, ko tā uzņēmusies saskaņā ar Pasaules Tirdzniecības Organizācijas (PTO) ietvaros noslēgtiem nolīgumiem, vai ja Savienības tiesību aktā skaidri ir veikta atsauce uz konkrētām šo līgumu normām, Tiesai nepieciešamības gadījumā ir jākontrolē attiecīgā Savienības akta likumība saistībā ar PTO noteikumiem (skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, LVP, C‑306/13, EU:C:2014:2465, 47. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 1989. gada 22. jūnijs, Fediol/Komisija, 70/87, EU:C:1989:254, 19.–22. punkts, un 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome, C‑69/89, EU:C:1991:186, 29.–32. punkts).

91      Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka šie divi izņēmumi ir pamatoti tikai ar to nolīgumu īpatnībām, kuru rezultātā tie tikuši piemēroti (spriedums, 2015. gada 13. janvāris, Padome u.c./Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht, no C‑401/12 P līdz C‑403/12 P, EU:C:2015:4, 57.–59. punkts).

92      Izskatāmajā lietā Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā nav tiešas atsauces uz konkrētām Orhūsas konvencijas normām un arī privātpersonām netiek piešķirtas tiesības atsaukties uz šīs konvencijas normām. Līdz ar to bez šādas tiešas atsauces uz starptautiska nolīguma normām 1989. gada 22. jūnija spriedumu Fediol/Komisija (70/87, EU:C:1989:254) nevar uzskatīt par attiecināmu uz izskatāmo lietu (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 37. punkts).

93      Turklāt Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā nav paredzēts īpašs pienākums 1991. gada 7. maija sprieduma Nakajima/Padome (C‑69/89, EU:C:1991:186) izpratnē, jo šīs konvencijas līgumslēdzējām pusēm ir novērtējuma brīvība attiecībā uz Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta jēdziena “izmeklēšana krimināllietā vai disciplinārlietā” interpretāciju un tātad attiecībā uz pienākuma, kas izrietētu no šī panta, īstenošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 42. punkts).

94      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja nevar atsaukties uz Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, lai apstrīdētu Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma likumību.

95      Tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu, kas attiecas uz Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta otrās daļas un Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrā teikuma pārkāpumu.

96      Prasītāja norāda, ka atbilstoši Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrajam teikumam Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums esot interpretējams sašaurināti un it īpaši esot jāņem vērā apstāklis, ka pieprasītajai informācijai ir saistība ar emisijām vidē. Tā piebilst, ka atbilstoši Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta otrajā daļā un Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrajā teikumā noteiktajai izņēmuma attiecībā uz izmeklēšanas procedūrām sašaurinātai interpretācijai ir individuāli jāpārbauda katrs atbilstīgais dokuments emisiju jomā, lai noskaidrotu, vai sabiedrības intereses saistībā ar tā izpaušanu ir pārākas par izmeklēšanas konfidencialitātes apsvērumiem.

97      Komisija iebilst, ka prasītājas pieteikumā par piekļuvi minētajos dokumentos neesot ietverta informācija par emisijām vidē Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrā teikuma izpratnē. Tā arī apgalvo, ka, pat ja tā būtu, tomēr Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrais teikums nebūtu piemērojams.

98      Ir jānorāda, ka Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka vides informācijas sniegšanas atteikuma iemesli ir interpretējami sašaurināti.

99      Savienības tiesa ir atzinusi, ka pienākums sašaurināti interpretēt Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta otrajā daļā paredzētā piekļuves atteikuma iemeslus nevar tikt uzskatīts par norādi uz konkrētu pienākumu (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 42. punkts). Tādējādi prasītāja nevar tieši atsaukties uz šo tiesību normu.

100    Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrajā teikumā ir noteikts, ka “attiecībā uz pārējiem Regulas [Nr. 1049/2001] 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem noraidījuma pamatojumus interpretē sašaurināti, ņemot vērā sabiedrības intereses informācijas izpaušanā un to, vai pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē”.

101    No Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta teksta un struktūras izriet, ka “pārējie izņēmumi” šī punkta otrā teikuma izpratnē neietver “izmeklēšanas, jo īpaši attiecībā uz varbūtējiem [Savienības] tiesību aktu pārkāpumiem,” mērķa aizsardzību.

102    Patiesībā Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir ietverta norma attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā noteiktajiem izņēmumiem. Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrajā teikumā ir minēti nevis tikai “pārējie izņēmumi”, bet – “pārējie Regulas [Nr. 1049/2001] 4. pantā paredzētie izņēmumi”. Tādējādi šī norma attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktā, 2. punkta otrajā ievilkumā, kā arī 3. un 5. punktā noteiktajiem izņēmumiem. Izmeklēšanas darbība Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē, kāda ir paredzēta Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā, neietilpst šīs normas otrajā teikumā ietvertajā jēdzienā “pārējie izņēmumi” (spriedums, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 83. punkts).

103    Tātad Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrajam teikumam nav ietekmes uz pārbaudi, kas Komisijai ir jāveic saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, ja pieteikums par piekļuvi attiecas uz dokumentiem, kas ir saistīti ar izmeklēšanas procedūru.

104    Katrā ziņā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punktā kā speciālajā normā attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta noteikumiem, protams, ir noteikti precizējumi gan attiecībā uz šajās tiesību normās paredzēto izņēmumu sašaurināto interpretāciju, gan attiecībā uz dažādu interešu līdzsvarošanu, un tās iznākums var būt plašāka piekļuve vides informācijai nekā cita veida informācijai, kas ietverta iestāžu rīcībā esošos dokumentos. Tomēr šāds konstatējums nekādi neietekmē jautājumu par to, vai attiecīgajai iestādei ir jāveic konkrēta un individuāla pārbaude par pieprasīto informāciju vai dokumentiem (spriedums, 2011. gada 9. septembris, LPN/Komisija, T‑29/08, EU:T:2011:448, 117. punkts).

105    Tādējādi prasītāja nepareizi norāda, ka, ņemot vērā pieprasīto dokumentu raksturu, Komisijai bija jāpārbauda katrs dokuments individuāli.

106    Tādējādi otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

107    No tā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots un nav jālemj par Komisijas argumentu, ka dokumentiem, kuriem prasītāja lūdz piekļūt, neesot saistības ar emisijām vidē, vai par to, ka, ņemot vērā, ka prasītāja pieteikumā par piekļuvi dokumentiem nav atsaukusies uz tiesībām piekļūt vides informācijai saskaņā ar Orhūsas konvenciju, izskatāmā prasība nevar attiekties uz šīm tiesībām.

 Par trešo pamatu, kas attiecas uz Hartas 42. panta, LESD 15. panta 3. punkta, Regulas Nr. 1049/2001 un Regulas Nr. 1367/2006 pārkāpumu

108    Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 15. panta 3. punktu un Hartas 42. pantu ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem, ievērojot principus un nosacījumus, kas noteikti saskaņā ar LESD 15. panta 3. punktu. Tostarp atbilstoši šīs pēdējās minētās tiesību normas otrajai daļai minētos principus un nosacījumus Parlaments un Padome nosaka, pieņemot regulas, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.

109    Pamatojoties uz šo, Regulas Nr. 1049/2001 mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem, tomēr šīs piekļuves tiesības konkrēti ierobežojot, kā tas tostarp izriet no šīs regulas 4. pantā paredzētā izņēmumu tiesiskā regulējuma, kā publisku, tā privātu interešu apsvērumu dēļ (spriedumi, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 51. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 61. punkts).

110    It īpaši no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma, uz ko ir atsaukusies Komisija, lai atteiktu piekļuvi prasītājas pieprasītajiem dokumentiem, izriet, ka iestādes atsaka piekļuvi dokumentam gadījumā, kad iepazīšanās ar to var kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsargāšanai, izņemot, ja vien šāda iepazīšanās nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

111    Atbilstoši judikatūrai Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, it īpaši tā 2. punktā, paredzētā izņēmumu sistēma ir balstīta uz šajā situācijā esošo pretējo interešu izsvēršanu, proti, interešu par labu attiecīgo dokumentu izpaušanai un interešu, kuras šī izpaušana apdraudētu, izsvēršanu (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 42. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 63. punkts).

112    Lai gan ar šiem izņēmumiem tiek izdarīta atkāpe no principa par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi dokumentiem, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (spriedumi, 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 30. punkts, un 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in 't Veld, C‑350/12 P, EU:C:2014:2039, 48. punkts).

113    Līdz ar to, lai pamatotu atteikumu piekļūt dokumentam, kura izpaušana ir prasīta, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments ir saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minēto darbību. Principā iestādei, kas ir saņēmusi pieteikumu, ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar izņēmumu vai izņēmumiem, uz ko tā atsaucas (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 49. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 64. punkts). Turklāt šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 43. punkts, un 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 31. punkts).

114    Tomēr attiecīgā iestāde principā var pamatoties uz vispārējām prezumpcijām, kas attiecas uz noteiktām dokumentu kategorijām, ja līdzīgi vispārīgi apsvērumi ir attiecināmi uz tāda paša rakstura dokumentu publiskošanas pieteikumiem (spriedumi, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 54. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 65. punkts).

115    Tādējādi Tiesa ir atzinusi vispārējas prezumpcijas par atteikumu piekļūt dokumentiem attiecībā uz dokumentiem valsts atbalsta kontroles procedūras administratīvajā lietā (spriedums, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 61. punkts), dokumentiem, ar ko Komisija, ziņotājas puses vai trešās personas ir apmainījušās uzņēmumu koncentrācijas kontroles procesā (spriedumi, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 123. punkts, un 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 64. punkts), procesuālajiem rakstiem, kurus iestāde iesniegusi tiesvedības ietvaros (spriedums, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 94. punkts), dokumentiem, kas attiecas uz procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi šīs procedūras pirmstiesas stadijā (spriedums, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 65. punkts), dokumentiem, kas iekļauti lietas materiālos saistībā ar LESD 101. panta piemērošanas procedūru (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 93. punkts), kā arī dokumentiem, kas saistīti ar tā dēvēto “EU Pilot” procedūru (spriedums, 2017. gada 11. maijs, Zviedrija/Komisija, C‑562/14 P, EU:C:2017:356, 51. punkts).

116    Vispārējā tiesa ir atzinusi vispārējas prezumpcijas attiecībā uz pretendentu piedāvājumiem publiskā iepirkumā procedūrā, gadījumā, kad piekļuves pieteikumu iesniedz cits pretendents (spriedums, 2013. gada 29. janvāris, Cosepuri/EFSA, T‑339/10 un T‑532/10, EU:T:2013:38, 101. punkts), dokumentiem, ko valstu konkurences iestādes nodevušas Komisijai saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.) 11. panta 4. punktu (spriedums, 2015. gada 12. maijs, Unión de Almacenistas de Hierros de España/Komisija, T‑623/13, EU:T:2015:268, 64. punkts), atbilžu variantu jautājumiem, kas uzdoti Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) rīkotā atklātā konkursā (spriedums, 2015. gada 12. novembris, Alexandrou/Komisija, T‑515/14 P un T‑516/14 P, EU:T:2015:844, 94. punkts), dokumentiem saistībā ar Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanu (spriedums, 2016. gada 26. maijs, International Management Group/Komisija, T‑110/15, EU:T:2016:322, 44. punkts), kā arī dokumentiem saistībā ar procedūru par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir tikusi apturēta (spriedums, 2017. gada 28. marts, Deutsche Telekom/Komisija, T‑210/15, EU:T:2017:224).

117    Jāatzīmē arī, ka, ja pieteikums par piekļuvi attiecas nevis tikai uz vienu dokumentu, bet uz dokumentu kopumu, vispārējās prezumpcijas atzīšana, saskaņā ar kuru noteikta veida dokumentu publiskošana negatīvi ietekmētu Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uzskaitīto interešu aizsardzību, ļauj attiecīgajai iestādei izskatīt vispārēju prasību un atbilstoši uz to atbildēt (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

118    Visbeidzot ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai Komisijas administratīvā darbība neprasa tikpat plašu piekļuvi dokumentiem kā Savienības iestādes likumdošanas darbības (spriedums, 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 87. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 60. punkts, un 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 77. punkts).

119    Šis pamats būtībā ir sadalīts divās daļās. Pirmā daļa attiecas uz to, ka Komisija nevarēja atsaukties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar izmeklēšanas darbību aizsardzību un vispārēju prezumpciju par nepubliskošanu. Otrā daļa attiecas uz to, ka Komisija nepareizi uzskatīja, ka nepastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamatotu pieprasīto dokumentu izpaušanu.

120    Saistībā ar pirmo daļu, kas attiecas uz to, ka Komisija nevarēja atsaukties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu un vispārēju prezumpciju par nepubliskošanu, pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka pieprasīto dokumentu publiskošana nekaitē nevienai “izmeklēšanai”, jo strīds attiecas tikai uz faktiski konstatētu un pabeigtu notikumu juridisko novērtējumu, proti, uz jautājumu, vai Francijas vides, ilgtspējīgas attīstības un enerģētikas ministram bija tiesības apturēt noteiktu mehānisko transportlīdzekļu reģistrēšanu iespējamā vides apdraudējuma dēļ.

121    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nevarēja pamatoties uz vispārēju prezumpciju par nepubliskošanu, lai noraidītu tās pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktu procedūru.

122    Šajā ziņā tā norāda, ka, atsakot piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem ar pamatojumu tostarp, ka izmeklēšanas veiksmīgs rezultāts ir atkarīgs no informācijas apmaiņas, kas notiek konfidencialitātes un savstarpējas uzticēšanās gaisotnē, un šo dokumentu publiskošana procedūru pakļautu trešo personu ietekmei, uz izmeklēšanas laiku tiek izveidota izņēmuma joma, kādas nav Regulā Nr. 1049/2001.

123    Prasītāja piebilst, ka tā nesaprot, kāpēc Komisija uzskata, ka, publiskojot pieprasītos dokumentus, atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktā izmeklēšana zaudētu saturu. Prasītājas ieskatā, tieši pretēji, tas, ka attiecīgais izgatavotājs varētu piekļūt dokumentiem saistībā ar atbilstoši minētajam pantam uzsākto procedūru, veicinātu šīs procedūras mērķa īstenot vienoto politiku ceļu satiksmes drošības jomā sasniegšanu. Tā tas arī esot attiecībā uz sabiedrības piekļuvi, jo, kā uzskata Francijas Republika, kas atteicās reģistrēt prasītājas transportlīdzekļus, ir skartas sabiedrības intereses drošības un vides jomā.

124    Turklāt prasītāja norāda, ka judikatūra saistībā ar pienākumu neizpildes procedūrām nevarot tikt attiecināta uz atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktu procedūru. Šajā ziņā tā apgalvo, ka jautājumi, kuri rodas pēdējās minētās procedūras ietvaros, atšķiroties no tiem, kādi rodas procedūrā par pienākumu neizpildi. Tā arī norāda, ka, uzsākot procedūru atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam, netiek prezumēts, ka tam sekos procedūra par pienākumu neizpildi, un tātad tā nav procedūras par pienākumu neizpildi “pirmstiesas process”. Tā piebilst, ka atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsākta procedūra ir pilnībā atšķirīga no procedūras par pienākumu neizpildi, jo tajā ir iesaistītas citas personas, tai ir citi mērķi un tā notiek saskaņā ar saviem noteikumiem. It īpaši šīs procedūras dalībnieki ir ne tikai Komisija un dalībvalsts, kura, iespējams, ir pārkāpusi Savienības tiesības, bet arī dalībvalsts, kas ir veikusi aizsardzības pasākumu, un konkrētais automašīnu izgatavotājs, kas konkrētajā lietā ir prasītāja. Tādējādi prasītāja uzskata, ka tikai ar to, ka atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktai procedūrai varētu sekot procedūra par pienākumu neizpildi, nepietiekot, lai atteiktu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Komisija esot atteikusi piekļuvi dokumentiem, pat nenoskaidrojot, vai ir izpildīti pamatdirektīvas 29. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi.

125    Visbeidzot prasītāja norāda, ka neesot izpildīti nosacījumi, lai vispārējo prezumpciju par nepubliskošanu varētu piemērot attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktu procedūru. Prasītāja atzīst, ka tās pieteikums par piekļuvi attiecas uz visiem dokumentiem, tomēr minot, ka tie ir ļoti atšķirīga rakstura dokumenti. Turklāt konkrētajā lietā neesot izpildīti nosacījumi, lai varētu tikt atzīta vispārēja prezumpcija par nepubliskošanu, jo pamatdirektīvā neesot neviena procesuāla noteikuma saistībā ar piekļuvi dokumentiem.

126    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot varējusi pamatoties uz vispārēju prezumpciju par dokumentu, kas attiecas uz EU pilot procedūru, nepubliskošanu. Atbildot uz jautājumu par 2017. gada 11. maija sprieduma Zviedrija/Komisija (C‑562/14 P, EU:C:2017:356) ietekmi uz šo pamatu, prasītāja konstatē, ka Tiesa ir atzinusi, ka uz prezumpciju par nepubliskošanu var atsaukties attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar EU pilot procedūru. Tomēr tā atgādina, ka tās pieteikums par piekļuvi neattiecoties uz dokumentiem, kas saistīti ar EU pilot procedūru, bet uz dokumentiem saistībā ar citu administratīvu procedūru, proti, atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktu procedūru, kurai neesot piemērojama prezumpcija par nepubliskošanu. Prasītāja arī uzsver, ka šajās divās procedūrās dokumenti var būt daļēji vienādi, bet tā neuzskata, ka visi dokumenti atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktajā procedūrā būtu ietverti arī procedūras EU Pilot 5160/11 materiālos. Tas būtu nosacījums sine qua non, lai uz šiem dokumentiem varētu tikt attiecināta konfidencialitātes prezumpcija, kas ir atzīta dokumentiem, kuri attiecas uz EU Pilot procedūru.

127    Komisija atbild, pirmkārt, ka saistībā ar dokumentiem, kas attiecas uz atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktu procedūru, tā varēja pamatoties uz vispārējo prezumpciju par nepubliskošanu. Šajā ziņā tā norāda, ka starp šo procedūru un paralēlo procedūru EU Pilot 5160/11, kas tiek īstenota pirms procedūras par pienākumu neizpildi pret Vācijas Federatīvo Republiku, pastāvot cieša funkcionāla saikne. Pienākumu neizpildes procedūras sākšana esot viens no pasākumiem, ko Komisija var veikt, pamatojoties uz pamatdirektīvas 29. panta 4. punktu. Turklāt Komisija norāda, ka neatkarīgi no šīs funkcionālās saiknes atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktā procedūrā varot tikt atzīta vispārēja prezumpcija par nepubliskošanu. Ņemot vērā, ka šajā pantā paredzētajā procedūrā dalībniekiem nav citu tiesību kā tikai tiesības piedalīties noteiktajā konsultācijā un it īpaši nav tiesību piekļūt materiāliem, šāda prezumpcija esot jāatzīst. Turklāt Komisija uzskata, ka prasīto dokumentu publiskošana kaitētu šīs izmeklēšanas mērķim. Šajā ziņā tā atgādina apstrīdētajā lēmumā paustos apsvērumus.

128    Komisija atbild, otrkārt, atsaucoties uz 2014. gada 25. septembra spriedumu Spirlea/Komisija (T‑306/12, EU:T:2014:816, 19., 22. un 39. punkts), kas ir atstāts spēkā ar 2017. gada 11. maija spriedumu Zviedrija/Komisija (C‑562/14 P, EU:C:2017:356), ka tā varēja pamatoties uz vispārējo prezumpciju par nepubliskošanu attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar EU Pilot procedūru. Tā arī apgalvo, ka prezumpcija var attiekties uz visiem dokumentiem, ja šie dokumenti ir saistīti ar vienu procedūru, kā tas ir konkrētajā lietā. Visbeidzot Komisija atgādina, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā jau bija uzsākta EU Pilot procedūra un ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, konfidencialitātes prezumpcija pastāvot, pat ja apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā vēl nav sākta procedūra par pienākumu neizpildi. Atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem, Komisija uzsvēra, ka visi dokumenti atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktajā procedūrā bija pierādījumi izmeklēšanā EU Pilot 5160/11 un šo apgalvojumu neatspēko tas, ka šie dokumenti visi nebija “fiziski ievietoti” EU Pilot lietas materiālos.

129    Ciktāl prasītāja apgalvo, ka pieprasīto dokumentu izpaušana nerada apdraudējumu nevienai “izmeklēšanai”, jo strīds esot tikai par faktiski konstatētiem un pabeigtiem notikumiem piešķiramo juridisko spēku, vispirms ir jāpārbauda, vai atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktu procedūru var uzskatīt par izmeklēšanas darbību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

130    Šajā ziņā ir jānorāda, ka izmeklēšanas jēdziens Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas jāinterpretē, ņemot vērā tostarp tā ierasto nozīmi, kā arī kontekstu, kurā tas iekļaujas (spriedums, 2017. gada 7. septembris, Francija/Schlyter, C‑331/15 P, EU:C:2017:639, 45. punkts).

131    Tiesa nosprieda, ka bez nepieciešamības izklāstīt izsmeļošu “izmeklēšanas” definīciju Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē ir jāuzskata, ka šāda darbība ir Komisijas strukturēta un formalizēta darbība, kuras mērķis ir savākt un analizēt informāciju, lai šī iestāde varētu ieņemt nostāju, veicot savas LES un LESD paredzētās funkcijas (spriedums, 2017. gada 7. septembris, Francija/Schlyter, C‑331/15 P, EU:C:2017:639, 46. punkts).

132    Tiesa precizēja, ka šīs procedūras mērķim nav obligāti jābūt pārkāpuma vai neatbilstības konstatēšanai vai vajāšanai par to. Jēdziens “izmeklēšana” var tiklab attiekties uz Komisijas darbību ar mērķi konstatēt faktus konkrētas situācijas novērtēšanai (spriedums, 2017. gada 7. septembris, Francija/Schlyter, C‑331/15 P, EU:C:2017:639, 47. punkts).

133    Šajā lietā vispirms ir jānorāda, ka pamatdirektīvas 29. panta 1.–4. punktā ir noteikta procesuālā sasaiste starp, pirmkārt, dalībvalsts paziņojumu par lēmumu atteikt savā teritorijā reģistrēt jaunus transportlīdzekļus, sistēmas, sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskas vienības, kas rada nopietnu apdraudējumu ceļu satiksmes drošībai vai nopietnu kaitējumu apkārtējai videi vai veselības aizsardzībai, vai atļaut pārdot vai nodot ekspluatācijā tādus transportlīdzekļus, sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskas vienības, otrkārt, Komisijas konsultācijām ar iesaistītajām pusēm un, treškārt, Komisijas lēmuma pieņemšanu un iespējamo atbilstošo pasākumu veikšanu. Tādējādi ir jāatzīst, ka pamatdirektīvas 29. pantā paredzētā procedūra ir strukturēta un formalizēta darbība.

134    Vēl no pamatdirektīvas 29. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstis informē Komisiju ne tikai par atteikumu savā teritorijā reģistrēt transportlīdzekļus vai atļaut pārdot vai nodot ekspluatācijā transportlīdzekļus, sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskas vienības, bet arī par šī atteikuma pamatojumu un it īpaši norāda, vai šis atteikums izriet no nepilnībām piemērojamos normatīvajos aktos vai no piemērojamo prasību nepareizas piemērošanas. Turklāt pamatdirektīvas 29. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Komisija, lai sagatavotu lēmumu, konsultējas ar attiecīgajām pusēm. Šī lēmuma sagatavošana katrā ziņā nozīmē, ka ir veikta Komisijas rīcībā esošās informācijas iepriekšēja analīze. Tādējādi ir jāatzīst, ka pamatdirektīvas 29. pantā paredzētās procedūras mērķis ir informācijas apkopošana un analīze.

135    Visbeidzot atbilstoši pamatdirektīvas 29. panta 2. punktam Komisija pieņem lēmumu, kurā ir precizēta tās juridiskā nostāja jautājumā par reģistrācijas vai atļaujas atteikuma, par ko dalībvalsts ir paziņojusi, atbilstību it īpaši brīvai preču apritei vienotajā tirgū. Tādējādi ir jāatzīst, ka pamatdirektīvas 29. pantā paredzētās procedūras mērķis ir ļaut Komisijai ieņemt nostāju, pildot tās uzdevumus, kas ir paredzēti LES un LESD.

136    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka pamatdirektīvas 29. pantā paredzētā procedūra ir izmeklēšanas darbība Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

137    Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisija varēja pamatoti balstīties uz vispārējo prezumpciju par nepubliskošanu, lai atteiktu piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktu procedūru.

138    Pirmkārt, no šī sprieduma 115. un 116. punktā minētās judikatūras izriet, ka, lai uz vispārējo prezumpciju par nepubliskošanu varētu pamatoti atsaukties pret personu, kura prasa piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, pieprasītajiem dokumentiem ir jāpieder vienai dokumentu kategorijai vai jābūt tāda paša rakstura dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

139    Otrkārt, no šīs judikatūras izriet, ka vispārēju prezumpciju piemērošanu var prasīt imperatīva nepieciešamība nodrošināt pareizu attiecīgo procedūru norisi un garantēt to mērķu sasniegšanu. Tādējādi vispārēja prezumpcija var tikt atzīta, pamatojoties uz to, ka piekļuve ar noteiktiem procesiem saistītiem dokumentiem nav savietojama ar šo procesu pareizu norisi, un pamatojoties uz risku, ka tiem tiks nodarīts kaitējums, pieņemot, ka vispārējas prezumpcijas ļauj nodrošināt procesa norises integritāti, ierobežojot trešo personu iejaukšanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑306/12, EU:T:2014:816, 57. un 58. punkts, un ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumus apvienotajās lietās LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:528, 66., 68., 74. un 76. punkts).

140    Tādu īpašu noteikumu piemērošana, kuri paredzēti tiesību aktā, kas attiecas uz Savienības iestādē notiekošu procesu, kura vajadzībām pieprasītie dokumenti ir tikuši sagatavoti, ir viens no kritērijiem, kas var attaisnot vispārējas prezumpcijas atzīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, McCullough/Cedefop, T‑496/13, nav publicēts, EU:T:2015:374, 91. punkts un tajā minētā judikatūra, un ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:325, 75. punkts).

141    Pirmām kārtām, ir jānosaka, vai pieprasītie dokumenti pieder vienai kategorijai vai ir viena rakstura dokumenti. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka nav strīda par to, ka visi dokumenti ir daļa no vienas administratīvās lietas, proti, no lietas notiekošā atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktā procedūrā, un tātad tie visi pieder vienai kategorijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 74. un 78. punkts).

142    Otrām kārtām, ir jānosaka, vai iemesli, uz ko Komisija atsaucas apstrīdētajā lēmumā, lai atteiktu piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktu procedūru, bija tādi, lai attaisnotu jaunas vispārējas prezumpcijas par nepubliskošanu atzīšanu.

143    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā, atsaucoties uz 2010. gada 29. jūnija spriedumu Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (C‑139/07 P, EU:C:2010:376), ir uzsvērusi, ka ne Regulā Nr. 1049/2001, ne pamatdirektīvā nav normu, kurās būtu tieši norādīts uz viena no šiem aktiem pārākumu pār otru, un tādējādi ir jānodrošina abu šo aktu savstarpēji atbilstīga piemērošana, ļaujot šo aktu saskaņotu ieviešanu.

144    Komisija arī norādīja, ka izmeklēšanas uzsākšana un veikšana pēc paziņojuma, kas ir pamatots ar pamatdirektīvas 29. pantu, esot daļa no tās administratīvajām funkcijām un Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas rezultātā minētajam pantam nedrīkstot atņemt lietderīgo iedarbību.

145    Komisija turklāt norādīja, pirmkārt, ka seši dokumenti atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktās izmeklēšanas materiālos bija dalībvalstu atbildes uz Komisijas veiktajām konsultācijām šīs izmeklēšanas ietvaros. Tā norādīja, ka šajos materiālos esot ietvertas arī 45 elektroniskā pasta vēstules no sarakstes ar dalībvalstīm. Komisija uzskatīja, ka tās izmeklēšanas veiksmīgam rezultātam esot būtiski, lai tā noritētu konfidencialitātes un uzticības gaisotnē, kas veicina brīvu informācijas un viedokļu apmaiņu starp Komisiju un dalībvalstīm. Tā piebilda, ka bez šīs uzticības dalībvalstis vilcinātos brīvi paust savu viedokli jautājumā par pamatdirektīvas normu ievērošanu vai neievērošanu.

146    Komisija norādīja, otrkārt, ka atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktās izmeklēšanas materiālos esot bijis daudz dokumentu, kas ietver iekšēju viedokļu apmaiņu, it īpaši starp ģenerāldirektorātiem un Komisijas Juridisko dienestu, kas notikusi iepriekšējās apspriedēs par notiekošo izmeklēšanu saistībā ar to, kā Francijas Republika un Vācijas Federatīvā Republika piemēro pamatdirektīvu. Tā arī norādīja, ka atsevišķi dokumenti esot elektroniskā pasta vēstules sarakstē ar privātiem uzņēmumiem. Komisija uzsvēra, ka šīs iepriekšējās sarakstes jebkādas priekšlaicīgas publiskošanas rezultātā trešās personas, izmantojot neapstiprinātus konstatējumus un viedokļus, pārmērīgi traucētu izmeklēšanas procedūrai, apdraudot tās ātrumu un efektivitāti. Šo dokumentu izplatīšana apdraudētu dalībvalstu uzticību izmeklēšanas procedūras objektivitātei, neitralitātei un konfidencialitātei un tādējādi samazinātu dalībvalstu gribu pēc izmeklēšanas pabeigšanas konstruktīvi piedalīties izmeklēšanas secinājumu izpildes efektīvā uzraudzībā.

147    Komisija uzskata, ka pieprasīto dokumentu izplatīšanas rezultātā tādējādi tiktu apšaubīta pamatdirektīvas 29. pantā paredzētās drošības klauzulas lietderīgā iedarbība un, it īpaši, šajā saistībā veikto izmeklēšanu mērķis noteikt, vai konkrētā dalībvalsts ir tiesiski pamatoti piemērojusi šo klauzulu, un nodrošināt augsta līmeņa ceļu satiksmes drošību, veselības aizsardzību un vides aizsardzību.

148    Komisija tādējādi secināja, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izmeklēšanas aizsardzību, uz pieprasītajiem dokumentiem, kas visi bija ietverti atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam aizsāktās izmeklēšanas administratīvajā lietā, attiecoties vispārēja prezumpcija par nepubliskošanu.

149    Attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā Komisijas izvirzīto argumentu par vispārējas prezumpcijas par nepubliskošanu piemērošanu pieprasītajiem dokumentiem saistībā ar nepieciešamību garantēt Regulas Nr. 1049/2001 un pamatdirektīvas saskanīgu piemērošanu, ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav minējusi, kāda nesaskanība šo divu tiesību aktu starpā tiktu novērsta ar vispārējas prezumpcijas par nepubliskošanu piemērošanu.

150    Ir arī jāatgādina, ka 2010. gada 29. jūnija spriedumā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (C‑139/07 P, EU:C:2010:376), uz ko Komisija pamatojas šajā lietā, Tiesa atzina vispārējas prezumpcijas par nepubliskošanu pastāvēšanu attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar valsts atbalsta kontroles procedūru. Atgādinājusi, ka Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka minētās kontroles procedūras ietvaros saņemtās piezīmes Komisija iesniedz attiecīgajai dalībvalstij, bet tai savukārt tiek dota iespēja atbildēt uz šīm piezīmēm noteiktā termiņā, Tiesa norādīja, ka no Regulas Nr. 659/1999 izriet, ka ieinteresētajām personām, izņemot par atbalsta piešķiršanu atbildīgo dalībvalsti, valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros nav tiesību iepazīties ar Komisijas administratīvās lietas materiāliem, un tādējādi, ja šīs ieinteresētās personas varētu iegūt piekļuvi Komisijas administratīvās lietas dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, tiktu apdraudēta valsts atbalsta kontroles procedūra (spriedums, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 57. un 58. punkts).

151    Taču – pretēji Regulai Nr. 659/1999 – pamatdirektīvā nav tādas normas, kurā būtu paredzēts, ka dalībvalstij (vai dalībvalstīm), ko skar pamatdirektīvas 29. pantā paredzētā procedūra, ir piekļuve šīs procedūras administratīvās lietas dokumentiem, no kuras a contrario izrietētu, ka citiem šīs procedūras skartajiem lietas dalībniekiem šādu tiesību nav. Turklāt pamatdirektīvas 29. panta 2. punkts, kas attiecas uz konsultācijām ar lietas dalībniekiem, uz kuriem attiecas šajā pantā paredzētā procedūra, nevis uz piekļuvi šīs procedūras dokumentiem, – pretēji tam, ko Komisija, šķiet, apgalvo, – nav jāinterpretē kā norma, kas ierobežo Komisijas lietā esošo dokumentu izmantošanu.

152    Pamatdirektīvā tādējādi nav neviena noteikuma, kurā būtu īpaši noteikta kārtība piekļuvei Komisijas lietas materiāliem pamatdirektīvas 29. pantā paredzētajā procedūrā.

153    Tātad apstrīdētajā lēmumā Komisijas izvirzītie iemesli, kas attiecas uz vajadzību garantēt Regulas Nr. 1049/2001 un pamatdirektīvas, kā arī 2010. gada 29. jūnija sprieduma Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (C‑139/07 P, EU:C:2010:376) saderīgu piemērošanu, lai uz pieprasītajiem dokumentiem attiecinātu vispārēju prezumpciju par nepubliskošanu, šajā lietā nav pārliecinoši.

154    Ir taisnība, ka apstāklis, ka nepastāv likumdošanas akts, kurā ir noteikta īpaša piekļuves kārtība pieprasītajiem dokumentiem, pats par sevi nav pamatojums, lai izslēgtu iespēju atzīt vispārēju prezumpciju, saskaņā ar kuru var tikt atteikta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 26. maijs, International Management Group/Komisija, T‑110/15, EU:T:2016:322, 31. punkts).

155    Tomēr, tā kā iespējas izmantot vispārējas prezumpcijas rezultātā tiek ne tikai sašaurināts LES 11. pantā, LESD 15. pantā un Regulā Nr. 1049/2001 nostiprinātais pārskatāmības princips, bet arī praksē neizbēgami tiek ierobežota piekļuve konkrētiem dokumentiem, šādu prezumpciju piemērošanai ir jābūt pamatotai ar nopietniem un pārliecinošiem iemesliem (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē secinājumus apvienotajās lietās LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:528, 57. punkts).

156    Tādējādi, lai pret prasītāju varētu vērst vispārēju prezumpciju par prasīto dokumentu nepubliskošanu, Komisijai būtu bijis jāpaskaidro, kāpēc šī prezumpcija ir vajadzīga, lai izskatāmajā lietā nodrošinātu konkrētās procedūras, proti, tās, kas uzsākta atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam, pareizu norisi un garantētu, ka netiek apdraudēti šīs procedūras mērķi.

157    Papildus iemesliem saistībā ar vajadzību garantēt Regulas Nr. 1049/2001 un pamatdirektīvas, kā arī 2010. gada 29. jūnija sprieduma Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (C‑139/07 P, EU:C:2010:376) saskanīgu piemērošanu, kuri izskatāmajā lietā nav pārliecinoši, Komisija, pamatojot vispārējas prezumpcijas par nepubliskošanu piemērošanu pieprasītajiem dokumentiem, būtībā atsaucās uz vajadzību garantēt konfidencialitātes un uzticības gaisotni attiecībās ar dalībvalstīm un izvairīties no trešo personu iejaukšanās notiekošajā procedūrā.

158    Ir jākonstatē, ka šādi iemesli var tikt izvirzīti jebkādā pret valsti uzsāktā notiekošā izmeklēšanas procedūrā.

159    Atzīt, ka šādu iemeslu dēļ varētu tikt piemērota vispārēja prezumpcija par nepubliskošanu, būtu pretrunā judikatūrai, saskaņā ar ko šīs prezumpcijas ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri, jo tās ir izņēmums no konkrētās iestādes pienākuma konkrēti un individuāli pārbaudīt katru piekļuves pieteikumā minēto dokumentu, kā arī vispārīgāk – no principa par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi Savienības iestāžu rīcībā esošiem dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 81. punkts).

160    Turklāt ir jāpiebilst, ka attiecībā uz 29 elektroniskā pasta vēstulēm no Komisijas sarakstes ar juridiskajām personām atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktās procedūras ietvaros ir acīmredzami, ka Komisijas norādītie iemesli uz prezumpcijas, saskaņā ar kuru to atklāšana apdraudētu atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsāktās izmeklēšanas mērķus, piemērošanu nav attiecināmi. Proti, lasot apstrīdēto lēmumu, ir grūti saprast, kā šīs sarakstes atklāšana varētu aizskart dalībvalstu uzticēšanos Komisijas veiktās izmeklēšanas objektivitātei un neitralitātei vai pakļaut šo procedūru pārmērīgiem trešo personu traucējumiem.

161    Saskaņā ar Reglamenta 91. panta c) punktā noteiktajiem izmeklēšanas pasākumiem Komisijai tika uzdots iesniegt visu 29 elektroniskā pasta vēstuļu kopijas.

162    Šajās elektroniskā pasta vēstulēs konkrētās juridiskās personas būtībā pauž savu viedokli par prasītājas transportlīdzekļu kondicionēšanas sistēmās izmantoto dzesēšanas šķidrumu R1234yf. No šīm 28 elektroniskā pasta vēstulēm (viena no 29 elektroniskā pasta vēstulēm bija Komisijas iekšējās elektroniskās sarakstes vēstule, uz ko pati Komisija norādīja šo dokumentu kopiju pavadvēstulē) neizriet, ka atsevišķu juridisko personu viedokļa par dzesēšanas šķidrumu R1234yf atklāšana nodarītu kaitējumu dalībvalstu uzticībai izmeklēšanas procedūras objektivitātei, neitralitātei un konfidencialitātei un pakļautu izmeklēšanas procedūru pārmērīgiem trešo personu traucējumiem. Turklāt, lai arī vienai no šīm elektroniskā pasta vēstulēm pielikumā patiešām ir pievienots KBA ziņojums par dzesēšanas šķidrumu R1234yf un daudzās elektroniskā pasta vēstulēs ir atsauces uz šī ziņojuma saturu, trešās personas to jau ir publiskojušas un tas ir pieejams KBA tīmekļa vietnē. Tātad nav uzskatāms, ka šo elektroniskā pasta vēstuļu atklāšana varētu kaitēt valsts iestādes uzticībai.

163    Tātad Komisijas paustie iemesli, lai dokumentiem, kas attiecas uz atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsākto procedūru, piemērotu vispārējo prezumpciju par nepubliskošanu, nav attiecināmi uz saraksti Komisijas un juridisko personu starpā, un tie nav ne ticami, ne pārliecinoši attiecībā uz pārējām tās identificētajām dokumentu kategorijām.

164    Komisija tātad, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā tās izvirzītos iemeslus, nevarēja pieprasītajiem dokumentiem piemērot vispārējo prezumpciju par nepubliskošanu.

165    Šo secinājumu neatspēko Komisijas arguments, ka pastāvot cieša funkcionāla saikne starp procedūru EU Pilot 5160/11 un atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsākto procedūru.

166    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Komisija savās atbildēs uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem ir atzinusi, ka pieprasītie dokumenti nebija iekļauti EU Pilot 5160/11 lietas materiālos. Taču Tiesa ir atzinusi, ka apstāklis, ka dokumenti jau ir iekļauti administratīvās lietas materiālos, ir noteicošs, lai secinātu, ka šie dokumenti attiecas uz šo procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 76. punkts). Tādējādi prasītāja pareizi norāda, ka Komisija nevar atsaukties uz vispārēju prezumpciju par dokumentu, kas attiecas uz EU Pilot procedūru, nepubliskošanu, kuru Vispārējā tiesa ir atzinusi 2014. gada 25. septembra spriedumā lietā Spirlea/Komisija (T‑306/12, EU:T:2014:816, 19., 22. un 39. punkts), kas ir atstāts spēkā ar 2017. gada 11. maija spriedumu lietā Zviedrija/Komisija (C‑562/14 P, EU:C:2017:356).

167    Turpinot – ir taisnība, ka šajā lietā Francijas Republika savu atteikumu reģistrēt ir pamatojusi ar apstākli, ka Vācijas iestāžu piešķirtie EK tipa transportlīdzekļu apstiprinājuma paplašinājumi neatbilst direktīvai par kondicionēšanas sistēmām. Tomēr reģistrēšanas atteikums var tikt pamatots arī ar citiem iemesliem, ne tikai ar to, ka par transportlīdzekļu pieņemšanu kompetentās valsts iestādes nav ievērojušas piemērojamo tiesisko regulējumu. No pamatdirektīvas 29. panta 1. punkta otrā teikuma pirmā ievilkuma tādējādi izriet, ka šis atteikums var tikt pamatots ar nepilnībām piemērojamajos normatīvajos aktos. Šādā gadījumā nepastāv saikne starp atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsākto procedūru un EU Pilot procedūru.

168    Turklāt konkrētajā lietā atbilstoši pamatdirektīvas 29. panta 1. punktam uzsāktā procedūra nav iepriekšējais posms pret Vācijas Federatīvo Republiku uzsāktajai procedūrai par pienākumu neizpildi, jo šis iepriekšējais posms ir procedūra EU Pilot 5160/11.

169    Visbeidzot ir jānorāda, ka, lai pamatotu kopēju pieeju attiecībā uz EU Pilot procedūrām un pienākumu neizpildes procedūru atbilstoši LESD 258. pantam, Vispārējā tiesa 2014. gada 25. septembra spriedumā Spirlea/Komisija (T‑306/12, EU:T:2014:816, 61. punkts) ir it īpaši uzsvērusi, ka EU Pilot procedūra, gluži kā procedūras saistībā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas stadija, ir divpusēja procedūra starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti un tā tas ir, kaut arī šāda procedūra ir uzsākta pēc iesniegtas sūdzības, jo iespējamajam sūdzības iesniedzējam turpmākajā procedūras par pienākumu neizpildi norisē visādā ziņā nav nekādu tiesību. Taču, atšķirībā no EU Pilot procedūras vai procedūras par pienākumu neizpildi, atbilstoši pamatdirektīvas 29. pantam uzsākta procedūra nav divpusēja procedūra starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti. Pamatdirektīvas 29. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Komisija, lai sagatavotu lēmumu, pēc iespējas drīz konsultējas ar attiecīgām pusēm. No šīs tiesību normas izriet, ka izgatavotājam kā attiecīgajai pusei ir tiesības tikt uzklausītam un tātad, pretēji iespējamajam sūdzības iesniedzējam procedūrās par pienākumu neizpildi, izgatavotājs ir iesaistīts šajā procedūrā.

170    Turklāt ir jāatgādina, ka izskatāmajā lietā Komisija konsultējās gan ar citām dalībvalstīm, gan ar juridiskām personām, lai iegūtu informāciju, ko tā, šķiet, uzskatīja par lietderīgu vai nepieciešamu savas izmeklēšanas vajadzībām. Taču konsultēšanās elementi ļoti skaidri atšķir Komisijas veikto procedūru konkrētajā lietā no procedūras par pienākumu neizpildi un EU Pilot procedūras. Katrā ziņā, ņemot vērā personu, ar kurām konsultējās Komisija, skaitu un dažādību, nav iespējams pieņemt, ka uz visu konsultāciju ietvaros saņemto informāciju attiecas izņēmums saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un audita veikšanu.

171    Tātad judikatūra saistībā ar EU Pilot procedūrām un procedūru par pienākumu neizpildi nav jāpiemēro pēc analoģijas.

172    No visa iepriekš minētā izriet, ka trešā pamata pirmā daļa ir apmierināma un tātad apstrīdētais lēmums ir atceļams, un nav jāpārbauda trešā pamata otrā daļa un ceturtais pamats, ne arī jālemj par pieteikumu par procesa organizatoriskajiem pasākumiem, ko prasītāja iesniedza savā 2018. gada 8. jūnija vēstulē.

 Par tiesāšanās izdevumiem

173    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.

174    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādēļ Padome un Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu Ares(2013) 3715941 (2013. gada 13. decembris), ar ko Daimler AG ir atteikta piekļuve dokumentiem, kas attiecas uz Francijas Republikas uzsākto procedūru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/46/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (pamatdirektīva), 29. pantam.

2)      Komisija sedz savus un atlīdzina Daimler tiesāšanās izdevumus.

3)      Eiropas Savienības Padome un Eiropas Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Gratsias Dittrich Xuereb

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 4. oktobrī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – vācu.