Apvienotās lietas T‑3/00 un T‑337/04

Athanasios      Pitsiorlas

pret

Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Centrālo banku (ECB)

Piekļuve dokumentiem – Bāzeles un Nīborgas līgums – Prasība atcelt tiesību aktu – Apstrīdami akti – Pamatojums – Iebilde par prettiesiskumu – Lēmums 93/731/EK – Eiropas Centrālās bankas reglaments – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība par tās iestāžu prettiesisku rīcību – Kaitējums – Cēloņsakarība

Sprieduma kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pārsūdzami akti – Jēdziens – Akti ar juridiski saistošu iedarbību

(EKL 230. pants)

2.      Padome – Sabiedrības tiesības piekļūt Padomes dokumentiem – Lēmums 93/731

(Padomes Lēmums 93/731)

3.      Kopienu tiesības – Principi – Pamattiesības – Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem

(EKL 110. un 255. pants)

4.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērošanas joma

(EKL 253. pants)

5.      Prasība par zaudējumu atlīdzību – Neatkarība no prasības atcelt tiesību aktu

1.      Nepietiek, ka Kopienu iestāde ir nosūtījusi vēstuli tās adresātam, atbildot uz tā iesniegto pieteikumu, lai šādu vēstuli varētu kvalificēt kā lēmumu EKL 230. panta nozīmē, kas dod tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu. Par tiesību aktiem vai lēmumiem, par kuriem var iesniegt prasību tos atcelt EKL 230. panta nozīmē, ir atzīstami tikai tie pasākumi, kam ir juridiski saistoša iedarbība un kas var ietekmēt prasītāja intereses, konkrētā veidā grozot tiesisko situāciju, kādā viņš atrodas.

Tomēr, ja, atbildot uz to pieteikumu ļaut piekļūt dokumentiem, kas pamatots ar Eiropas Centrālās bankas iekšējā reglamenta 23.3. pantu, Padomes lēmums, ar ko ir noraidīts šis piekļuves pieteikums, attiecībā uz prasītāju faktiski tika noformēts tikai ar aktu, ar kuru tas viņam tika paziņots, prasītāja prasījumi atcelt vēstuli, ar kuru viņam tika paziņots par lēmumu, ir interpretējami tādā veidā, ka tiek prasīts atcelt minēto lēmumu, kas viņam tika darīts zināms ar minēto vēstuli.

(sal. ar 58., 63. un 65. punktu)

2.      No Lēmuma 93/731 par publisku piekļuvi Padomes dokumentiem 1. panta izriet, ka, lai Padomei pastāvētu iespēja apmierināt piekļuves pieteikumu, vajadzīgs ne tikai lai minētajā pieteikumā paredzētie dokumenti pastāvētu, bet lai tie arī būtu iestādes rīcībā.

Atbilstoši likumības prezumpcijai, kas attiecas uz Kopienu tiesību aktiem, tiek pieņemts, ka dokuments, piekļuve kuram ir lūgta, nepastāv, ja attiecīgā iestāde tā apgalvo. Runa tomēr ir tikai par prezumpciju, ko prasītājs var atspēkot ar jebkādiem līdzekļiem, pamatojoties uz atbilstošiem un saskaņotiem pierādījumiem.

(sal. ar 131. un 140. punktu)

3.      Pamattiesības nevar uzskatīt par absolūtu prerogatīvu un ir likumīgs pamats paredzēt, ka uz šīm tiesībām attiecas daži ierobežojumi, ko pamato ar vispārējām interesēm saistīti Kopienas mērķi, ja netiek apdraudēta šo tiesību būtība.

Pat tad, ja pieņem, ka tiesības piekļūt Kopienu iestāžu, to skaitā Eiropas Centrālās bankas (ECB), glabātajiem dokumentiem var uzskatīt par pamattiesībām, ko Kopienu tiesību sistēma aizsargā kā vispārējo tiesību principu, iemesli, kas ir saistīti ar publisku vai privātu interešu aizsardzību, var būt likumīgs pamats tiesību piekļūt dokumentiem ierobežošanai.

Ierobežojumi piekļuvei ECB dokumentiem, kas izriet no tās iekšējā reglamenta 23.3. panta, kurš paredz 30 gadu konfidencialitātes laika posmu dokumentiem, kas tiek glabāti vadītāju komitejas arhīvos, ir saistīti ar uzdevumiem, kas ECB ir uzticēti Līgumā, kura autori acīmredzami vēlējās, lai tā pati varētu neatkarīgi veikt šos uzdevumus. Šī interpretācija apstiprinās, vienlaikus aplūkojot EKL 110. pantu un 255. pantu, no kuriem izriet, ka ECB nav piemērojama pēdējā minētā norma un ka pastāv arī īpašs režīms, kas saistībā ar piekļuvi dokumentiem ir piemērojams ECB salīdzinājumā ar Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju.

Tādējādi sabiedrisko interešu aizsardzība, kas saistīta ar monetāro politiku Kopienā, ir leģitīms pamats, lai ierobežotu par pamattiesībām uzskatāmās tiesības piekļūt Kopienu iestāžu glabātajiem dokumentiem.

(sal. ar 221.–223., 228., 229., 231. un 232. punktu)

4.      EKL 253. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam un tam ir skaidri un nepārprotami jāatklāj iestādes, kas ir pieņēmusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt par ieviestā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt savu kontroli. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu norādīti visi attiecīgie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums, vai tiesību akta pamatojums atbilst minētā panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī situāciju, kādā tas pieņemts, kā arī visas tiesību normas, kas reglamentē attiecīgo jautājumu.

Iestādei, kurai ir iesniegts pieteikums ļaut piekļūt dokumentiem, sava lēmuma pamatojumā ir jānorāda, ka tā ir konkrēti novērtējusi dokumentus, kuriem ir lūgts piekļūt. Minētajām prasībām neatbilst un līdz ar to ir jāatceļ lēmums, kurā nav norādīta neviena konkrēta vajadzība vai iemesls minēto dokumentu aizsardzībai, ne arī a fortiori ir sniegts kāds vismaz īss paskaidrojums, kas pamato tās atteikumu izpaust dokumentu saturu, kas ļautu saprast un pārbaudīt, vai pastāv nepieciešamība aizsargāt dokumentus. Viena pati norāde par to dokumentu raksturu, kam ir lūgts piekļūt, nevar tikt pielīdzināta minētajos dokumentos iekļautās informācijas vērtējumam.

Turklāt pamatojums ir jānorāda tieši pašā lēmumā un, ja tajā ir iekļauts tikai sākotnējais pamatojums, to nevar papildināt un izskaidrot vēlāk, pirmoreiz to darot tikai Kopienu tiesā, izņemot ārkārtas apstākļus, kas nepastāv gadījumā, ja nepastāv steidzamība un ja tiesību aktam, kas jāpieņem attiecīgajai iestādei, piemīt vienots raksturs.

(sal. ar 261., 263., 267., 269., 278. un 279. punktu)

5.      Prasība sakarā ar saukšanu pie atbildības ir autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis, kuram ir sava īpaša funkcija tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmā un uz kuru attiecas izmantošanas nosacījumi, kas izstrādāti, ņemot vērā tā īpašo priekšmetu. Lai arī prasība atcelt tiesību aktu un prasība sakarā ar bezdarbību ir paredzēta, lai uzliktu sodu par juridiski saistoša tiesību akta prettiesiskumu vai par šāda akta neesamību, prasības sakarā ar saukšanu pie atbildības priekšmets ir lūgums atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar tiesību aktu vai prettiesisku rīcību, kurā ir vainojama Kopienu iestāde vai struktūra.

Ja pēc tam, kad prasītājs ir iesniedzis prasību atcelt tiesību aktu, viņš iesniedz arī to prasību par zaudējumu atlīdzību, no kuras skaidri izriet, ka prettiesiskā rīcība, par kādu tiek vainotas atbildētājas iestādes, ir tieši tā, kuras dēļ tika pieņemti lēmumi, kurus prasītājs lūdz atcelt, un šīs prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros, lai pierādītu atbildētāju prettiesisku rīcību, izklāsta argumentāciju, kas daļēji ir identiska tai, kura izteikta, lai panāktu attiecīgo tiesību aktu atzīšanu par spēkā neesošiem, princips, kas paredz tiesiskās aizsardzības līdzekļu autonomiju, liedz sniegt vienotu vērtējumu attiecībā uz visiem prettiesiskuma iemesliem, kuri ir norādīti prasībā atcelt tiesību aktu un prasībā par zaudējumu atlīdzību, ņemot vērā dažādās sekas, ko rada nolēmumi, ar kuriem tiek apmierinātas minētās prasības. Tādējādi, apmierinot prasību atcelt tiesību aktu, no Kopienu tiesību sistēmas izzūd apstrīdētais tiesību akts, bet, apmierinot prasību par zaudējumu atlīdzību, tiek panākta tikai ar šo tiesību aktu radīto zaudējumu atlīdzināšana, kas nenozīmē šī akta automātisku atcelšanu.

Lietu apvienošana mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai nevar atcelt iepriekš minēto secinājumu, jo lēmums par apvienošanu neietekmē attiecīgo lietu neatkarību un autonomo raksturu, ņemot vērā, ka vienmēr var pieņemt lēmumu tās atkal sadalīt.

(sal. ar 280., 281. un 283.–285. punktu)