Lieta T‑339/04

France Télécom SA

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Konkurence – Lēmums, ar kuru nosaka pārbaudi – Lojāla sadarbība ar valsts tiesām – Lojāla sadarbība ar valsts konkurences iestādēm – Regulas (EK) Nr. 1/2003 20. panta 4. punkts – Komisijas paziņojums par sadarbību Konkurences iestāžu tīklā – Pamatojums – Samērīgums

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pilnvaras saistībā ar pārbaudi – Pienākums lojāli sadarboties ar valsts iestādēm – Lēmums, ar kuru nosaka pārbaudi – Tiesas kontrole – Apjoms

(EKL 10., 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4., 7. un 8. punkts)

2.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pilnvaras saistībā ar pārbaudi – Lēmums, ar kuru nosaka pārbaudi – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkts)

3.      Konkurence – Pilnvaru sadalījums starp Komisiju un valstu konkurences iestādēm – Komisijas paziņojums par sadarbību Konkurences iestāžu tīklā – Komisijas tiesības pieņemt lēmumu par pārbaudes uzsākšanu lietā, kurā valsts konkurences iestāde jau veic pārbaudi

(EKL 5. pants; EK līgumam pievienotais Protokols par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes [samērīguma] principa ievērošanu; Padomes Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkts; Komisijas Paziņojums 2004/C 101/03)

4.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pilnvaras saistībā ar pārbaudi – Lēmuma par pārbaudi izmantošana – Komisijas rīcības brīvība – Robežas

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 20. pants)

1.      Attiecībā uz pārbaudēm, kuras Komisija var uzsākt, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi ievēro Kopienas konkurences normas, Regulas Nr. 1/2003 20. pantā ir skaidri nošķirts, no vienas puses, lēmumi, kurus Komisija pieņēmusi uz minētā panta 4. punkta pamata, un, no otras puses, lūgums sniegt palīdzību, kas iesniegts valsts tiesu iestādei saskaņā ar šī panta 7. punktu.

Lai gan vienīgi Kopienu tiesu iestādes ir kompetentas kontrolēt tāda lēmuma tiesiskumu, kuru Komisija pieņēmusi saskaņā ar regulas 20. panta 4. punktu, savukārt vienīgi valsts tiesai, kurai lūdz atļauju izmantot piespiedu pasākumus saskaņā ar regulas 20. panta 7. punktu un kurai eventuāli var palīdzēt Tiesa prejudiciālā nolēmuma procesa ietvaros, un atbilstoši iespējamajiem valsts tiesību aizsardzības līdzekļiem ir jāizlemj, vai Komisijas saistībā ar šo lūgumu sniegtā informācija tai ļauj īstenot savu kontroli, kas tai rezervēta saskaņā ar regulas 20. panta 8. punktu, un tādējādi tai ļauj lietderīgi lemt par tai iesniegto pieteikumu.

Valsts tiesai, kuras izskatīšanā ir lieta atbilstoši regulas 20. panta 7. punktam, saskaņā ar šī panta 8. punktu un judikatūru ir iespēja pieprasīt Komisijai precizējumus, it īpaši par iemesliem, kas tai likuši rasties aizdomām par EKL 81. un 82. panta pārkāpumu, par aizdomas izraisījušā pārkāpuma smagumu un attiecīgā uzņēmuma iesaistīšanās raksturu. Pirmās instances tiesas kontrole, kuras rezultātā varētu tikt konstatēts, ka informācija, kas Komisijai būtu bijis jāsniedz šai valsts tiesai, ir nepietiekama, nozīmētu, ka Pirmās instances tiesa no jauna novērtētu, kā to jau ir darījusi minētā tiesa, šīs informācijas pietiekamību. Šāda kontrole nav pieļaujama, jo valsts tiesas veiktais vērtējums ir pakļauts tikai kontrolei, kas izriet no iekšējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kuri pieejami sakarā ar šīs tiesas lēmumiem.

Šī iemesla dēļ kā neatbilstoši ir jānoraida argumenti, ko attiecīgais uzņēmums izvirza, lai pamatotu pret Komisijas lēmumu, ar kuru noteikta pārbaude, vērsto prasību, proti, ka, pārkāpjot EKL 10. pantā Komisijai noteikto pienākumu lojāli sadarboties ar valsts iestādēm, šajā lēmumā neesot ietverts pietiekams informācijas daudzums, lai dotu iespēju valsts tiesai, kas izskata pieteikumu par atļauju izmantot piespiedu pasākumus, izskatīt lietu, pilnībā to pārzinot.

(sal. ar 47. un 50.–53. punktu)

2.      Lēmumā par pārbaudes noteikšanu, ko Komisija pieņem, īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Regulu Nr. 1/2003, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi ievēro Kopienas konkurences normas, un pamatojoties uz šīs regulas 20. pantu, ir saskaņā ar minētā panta 4. punktu un judikatūru jānorāda pamatojums, kurā ietverti noteikti būtiskie elementi tādējādi, lai norādītu attiecīgo uzņēmumu iekšienē paredzētās pārbaudes pamatoto raksturu un dotu šiem uzņēmumiem iespēju saprast sava sadarbības pienākuma apjomu, pilnībā nodrošinot tiem tiesības uz aizstāvību. Tāpat tai ir jānorāda pārbaudes priekšmets un mērķis, sniedzot pārkāpuma, par kuru ir aizdomas, būtisko pazīmju aprakstu, norādot iespējamo konkrēto tirgu un konkurences ierobežojumu, par kuriem ir aizdomas, raksturu, paskaidrojumus attiecībā uz veidu, kādā uzņēmums, uz ko attiecas pārbaude, tiek uzskatīts par iesaistītu pārkāpumā, to, kas tiek izmeklēts, un elementus, par kuriem jāveic pārbaude, Kopienas izmeklētājiem piešķirtās pilnvaras, pārbaudes sākuma datumu, Regulas Nr. 1/2003 23. un 24. pantā paredzētos sodus un iespēju celt prasību pret Komisiju Pirmās instances tiesā. Tāpat Komisijai detalizētā veidā ir jānorāda, ka tās rīcībā ir pierādījumi un nopietnas materiālas norādes, kas rada aizdomas par pārkāpumu, kurā tiek turēts aizdomās uzņēmums, uz ko attiecas pārbaude.

Tas, vai šādā lēmumā sniegtais pamatojums ir pietiekams, jāizvērtē, ņemot vērā tos apstākļus, kādos tas tika pieņemts.

(sal. ar 56.–60. un 105. punktu)

3.      Lai gan ar Regulu Nr. 1/2003 tiek izveidota Komisijas un valstu konkurences iestāžu sadarbība, tajā tomēr saglabāta Komisijas izšķirošā loma pārkāpumu izmeklēšanā. It īpaši Regulas 11. panta 6. punktā paredzēts, izvirzot vienīgi prasību apspriesties ar attiecīgo valsts iestādi, ka Komisija saglabā iespēju uzsākt procedūru, lai pieņemtu lēmumu, pat ja valsts iestāde jau izskata šo lietu. Attiecīgi regulu nevar interpretēt kā tādu, kas līdzīgā gadījumā aizliedz Komisijai pieņemt lēmumu, pamatojoties uz tās 20. pantu, veikt pārbaudi, kas ir tikai sagatavošanas akts lietas izskatīšanai pēc būtības un neietver formālu procedūras uzsākšanu minētā 11. panta 6. punkta izpratnē.

Tāpat līdzīgs aizliegums neizriet ne no Komisijas paziņojuma par sadarbību Konkurences iestāžu tīklā, kas turklāt nepiešķir konkurences pārkāpumā iesaistītajiem uzņēmumiem individuālas tiesības uz to, lai attiecīgo lietu izskatītu noteikta iestāde, ne arī no Padomes un Komisijas kopīgās deklarācijas par Konkurences iestāžu tīkla darbību, kas ir politiska rakstura deklarācija un nerada ne uz likumu balstītas tiesības, ne juridiskus pienākumus, ne arī no subsidiaritātes principa, kas paredzēts EK līguma 5. pantā un izskaidrots EK līgumam pievienotajā Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes [samērīguma] principa piemērošanu, jo šis princips neliek apšaubīt pilnvaras, ko Komisijai piešķir Līgums, starp kurām ir konkurences normu piemērošana un it īpaši tiesības veikt pārbaudes, lai novērtētu pārkāpumu, par kuriem ir aizdomas, iespējamo esamību.

(sal. ar 79.–83., 85., 88. un 89. punktu)

4.      Samērīguma principa ievērošana prasa, lai gadījumā, kad Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā, 20. pantu, pieņem lēmumu uzsākt pārbaudi, paredzētie pasākumi nerada nesamērīgus un nepieņemamus apgrūtinājumus, salīdzinot ar mērķiem, kurus cenšas sasniegt ar attiecīgo pārbaudi. Tomēr Komisijai izdarāmā izvēle starp pārbaudi, kas veikta uz vienkārša pilnvarojuma pamata, un pārbaudi, kas noteikta ar lēmumu, nav atkarīga no tādiem apstākļiem, kā situācijas īpašā nopietnība, krasā steidzamība vai nepieciešamība īstenot pilnīgu diskrētumu, bet no nepieciešamības iegūt adekvātu informāciju, ievērojot gadījuma īpašās iezīmes. Attiecīgi, ja lēmums, ar kuru nosaka pārbaudi, paredz vienīgi ļaut Komisijai apvienot visus nepieciešamos elementus, lai novērtētu iespējamo Līguma pārkāpuma pastāvēšanu, ar šādu lēmumu nepārkāpj samērīguma principu.

Principā tieši Komisijai ir jāizvērtē, vai informācija ir nepieciešama, lai varētu atklāt konkurences noteikumu pārkāpumu, un, pat ja tās rīcībā jau ir norādes vai pat pierādījumi par pārkāpuma pastāvēšanu, Komisija var tiesiski uzskatīt par nepieciešamu noteikt papildu pārbaudes, kas tai ļautu labāk noteikt pārkāpumu vai tā ilgumu.

(sal. ar 118. un 119. punktu)