PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2007. gada 27. septembrī (*)
Ārpuslīgumiskā atbildība – Piens – Papildmaksājums – References daudzums – Regula (EEK) Nr. 2187/93 – Kompensācija ražotājiem – Noilguma apturēšana
Apvienotās lietas T‑8/95 un T‑9/95
Wilhelm Pelle, ar dzīvesvietu Klūzē‑Ālenā [Kluse‑Ahlen] (Vācija),
Ernst‑Reinhard Konrad, ar dzīvesvietu Lelbahā [Löllbach] (Vācija),
ko pārstāv B. Meisterernsts [B. Meisterernst], M. Dīzinga [M. Düsing], D. Manštetens [D. Manstetten], F. Šulce [F. Schulze] un V. Haneklauss [W. Haneklaus], advokāti,
prasītāji,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja A. Brautigams [A. Brautigam] un A. M. Kolerta [A.‑M. Colaert], pēc tam A. M. Kolerta un pārstāvji,
un
Eiropas Kopienu Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja D. Boss [D. Booß], un M. Nījārs [M. Niejahr], pārstāvji, pēc tam T. van Reins [T. van Rijn] un M. Nījārs, kuriem sākotnēji palīdzēja H. J. Rabe [H.‑J. Rabe], G. Berišs [G. Berrisch] un M. Nunjess Millers [M. Núñez‑Müller],
atbildētājas,
par prasībām atlīdzināt zaudējumus saskaņā ar EK līguma 178. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 235. pants) un EK līguma 215. panta otro daļu (jaunajā redakcijā – EKL 288. panta otrā daļa), ko prasītāji, iespējams, cietuši sakarā ar Padomes 1984. gada 31. marta Regulas (EEK) Nr. 857/84, ar ko pieņem vispārīgus noteikumus Regulas (EEK) Nr. 804/68 5.c pantā minētās nodevas piemērošanai piena un piena produktu nozarē (OV L 90, 13. lpp.), kas ir papildināta ar Komisijas 1984. gada 16. maija Regulu (EEK) Nr. 1371/84, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Regulas Nr. 804/68 5.c pantā minētās papildu nodevas piemērošanai (OV L 132, 11. lpp.), piemērošanu.
EIROPAS KOPIENUPIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneses E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro] un K. Jirimēe [K. Jürimäe],
sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 23. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
References daudzuma sistēma
1 Padomes 1977. gada 17. maija Regula (EEK) Nr. 1078/77, ar ko ievieš piemaksu sistēmu par piena un piena produktu nepārdošanu un piena govju ganāmpulku pārveidošanu (OV L 131, 1. lpp.), paredzēja izmaksāt nepārdošanas piemaksu vai pārveidošanas piemaksu ražotājiem, kas apņemas nepārdot pienu vai piena produktus piecu gadu nepārdošanas periodā vai nepārdot pienu vai piena produktus un pārveidot savus piena govju ganāmpulkus tā, lai ražotu gaļu četru gadu pārveidošanas periodā.
2 Piena ražotāji, kas bija uzņēmušies saistības saskaņā ar Regulu Nr. 1078/77, parasti tika dēvēti par “SLOM ražotājiem”, jo šāds akronīms bija cēlies no nīderlandiešu izteiciena “slachten en omschakelen” (nokaut un pārveidot), kas raksturoja viņu pienākumus atbilstoši nepārdošanas vai pārveidošanas sistēmai.
3 Atbilstoši Padomes 1984. gada 31. marta Regulai (EEK) Nr. 856/84, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 804/68 par piena un piena tirgus kopīgo organizāciju (OV L 90, 10. lpp.), un Padomes 1984. gada 31. marta Regulai (EEK) Nr. 857/84, ar ko nosaka vispārīgus noteikumus Regulas Nr. 804/68 5.c pantā norādīto atskaitījumu piemērošanai piena un piena produktu nozarē (OV L 90, 13. lpp.), kopš 1984. gada 1. aprīļa ir izveidota papildu nodeva, ko iekasē par piegādātā piena daudzumu, kas ir pārsniedzis references daudzumu, ko nosaka katram uzpircējam katrai dalībvalstij garantētā kopējā daudzuma ietvaros. References daudzums, kas ir atbrīvots no papildu nodevas, bija vienāds ar piena vai pienam līdzvērtīgu produktu daudzumu, ko piegādā ražotājs un ko uzpērk piena pārstrādes uzņēmums atbilstoši dalībvalsts izvēlētai formulai atsauces gada laikā, kas attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku bija 1983. gads.
4 Sīki izstrādāti noteikumi Padomes 1968. gada 27. jūnija Regulas (EEK) Nr. 804/68 par tirgus organizāciju piena un piena produktu sektorā (OV L 148, 13. lpp.) 5.c pantā minētās papildu nodevas piemērošanai tika noteikti Komisijas 1984. gada 16. maija Regulā (EEK) Nr. 1371/84 (OV L 132, 11. lpp.).
5 Ražotāji, kas nepiegādāja pienu attiecīgās dalībvalsts rezervētā atsauces gada laikā, izpildot atbilstoši Regulai Nr. 1078/77 uzņemtās saistības, tika izslēgti no references daudzuma saņēmēju loka.
6 Ar 1988. gada 28. aprīļa spriedumiem lietā 120/86 Mulder (Recueil, 2321. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums lietā Mulder I”), un lietā 170/86 von Deetzen (Recueil, 2355. lpp.) [turpmāk tekstā – “spriedums lietā von Deetzen”], Tiesa atzina par spēkā neesošu Regulu Nr. 857/84, kas ir papildināta ar Regulu Nr. 1371/84 tiktāl, ciktāl tajā netika paredzēta references daudzuma piešķiršana ražotājiem, kas, izpildot saistības saskaņā ar Regulu Nr. 1078/77, nav piegādājuši pienu attiecīgās dalībvalsts rezervētā atsauces gada laikā.
7 Pēc iepriekš šī sprieduma 6. punktā minētajiem spriedumiem lietā Mulder I un lietā von Deetzen Padome 1989. gada 20. martā pieņēma Regulu (EEK) Nr. 764/89, ar ko grozīja Regulu Nr. 857/84 (OV L 84, 2. lpp.), kas stājās spēkā 1989. gada 29. martā, lai šajos spriedumos noteiktajiem ražotājiem piešķirtu īpašu references daudzumu, kas veidoja 60 % no šo ražotāju produkcijas 12 mēnešu laikā pirms viņu nepārdošanas vai pārveidošanas saistībām atbilstoši Regulai Nr. 1078/77.
8 Ražotājus, kuri uzņēmās nepārdošanas vai pārveidošanas saistības un kuri saskaņā ar Regulu Nr. 764/89 saņēma tā saukto “īpašo” references daudzumu, dēvēja par “SLOM I ražotājiem”.
Kompensācijas sistēma un noilguma sistēma
9 Ar 1992. gada 19. maija starpspriedumu lietās C‑104/89 un C‑37/90 Mulder u.c./Padome un Komisija (Recueil, I‑3061. lpp.) (turpmāk tekstā – “spriedums lietā Mulder II”), Tiesa atzina, ka Kopiena ir atbildīga par zaudējumiem, ko ir cietuši konkrēti piena ražotāji, kas bija uzņēmušies saistības saskaņā ar Regulu Nr. 1078/77 un tādējādi tika atturēti no piena pārdošanas sakarā ar Regulas Nr. 857/84, kas ir papildināta ar Regulu Nr. 1371/84, piemērošanu. Tiesa aicināja lietas dalībniekus vienoties par maksājamo kompensāciju.
10 Ievērojot šo spriedumu, Padome un Komisija 1992. gada 5. augusta Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu 92/C 198/04 (OV C 198, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1992. gada 5. augusta paziņojums”) Šajā paziņojumā ir norādīts:
“Ievērojot spriedumu [lietā Mulder II, minēts iepriekš 9. punktā] [..], Kopienu iestādes uzskata par nepieciešamu interesentiem paziņot šādu informāciju:
1. Tiesa ir atzinusi, ka Kopienai ir ārpuslīgumiskā atbildība [EKL 288.] panta ietvaros attiecībā pret katru ražotāju atbilstoši Regulas (EEK) Nr. 857/84 12. panta c) punktā norādītajai definīcijai, kas ir cietis atlīdzināmus zaudējumus iepriekšminētā sprieduma nozīmē, tāpēc ka tas nevarēja pieņemamā laika periodā saņemt piena kvotu, ievērojot tā dalību sistēmā, ko izveido Regula (EEK) Nr. 1078/77, un kas patiešām atbilst no šī sprieduma izrietošajiem kritērijiem un nosacījumiem.
2. Iestādes apņemas attiecībā uz visiem 1. punktā norādītajiem ražotājiem līdz 3. punktā paredzētā termiņa beigām atteikties izvirzīt iebildi par noilgumu, kas izriet no Tiesas Statūtu 43. panta (jaunajā redakcijā – Tiesas Statūtu 46. punkts) noteikumiem, ar nosacījumu, ka tiesības uz zaudējumu atlīdzību vēl nebija noilgušas līdz šī paziņojuma publicēšanas dienai Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī vai līdz dienai, kad ražotājs jau bija vērsies iestādēs.
3. Lai piešķirtu spriedumam [lietā Mulder II, minēts iepriekš 9. punktā] pilnu iedarbību, iestādes pieņems praktiskus noteikumus par kompensācijas izmaksu attiecīgajām personām, ieskaitot jautājumu par procentiem.
Iestādes precizēs, kādās iestādēs un kādos termiņos lūgumi ir iesniedzami. Ražotāji var būt droši, ka tie nezaudēs savas tiesības, ja tie nebūs snieguši paziņojumu pirms šī termiņa Kopienu vai valsts iestādēs.” [Neoficiāls tulkojums]
11 Pēc 1992. gada 5. augusta paziņojuma Padome 1993. gada 22. jūlijā pieņēma Regulu (EEK) Nr. 2187/93, ar ko paredz piedāvāt kompensāciju dažiem piena un piena produktu ražotājiem, kuru saimnieciskā darbība uz laiku ir ierobežota (OV L 196, 6. lpp.). Ar šo regulu ražotājiem, kuriem piešķirts galīgs īpašs references daudzums, tika piedāvāta vienotas likmes atlīdzība par visiem zaudējumiem, kas tiem radušies iepriekš šī sprieduma 9. punktā minētā sprieduma lietā Mulder II minētā tiesiskā regulējuma dēļ.
12 Regulas Nr. 2187/93 10. panta 2. punktā ir noteikts:
“Ražotājs adresē savu lūgumu [par zaudējumu atlīdzību] [valsts] kompetentai iestādei. Ražotāja lūgums jāiesniedz kompetentajā iestādē, vēlākais, līdz 1993. gada 30. septembrim, pretējā gadījumā tas tiks noraidīts.
Tiesas Statūtu 43. pantā paredzētais noilguma termiņš atsākas attiecībā uz visiem ražotājiem, sākot no pirmajā daļā paredzētā datuma, ar nosacījumu, ka minētajā daļā norādītais lūgums nav iesniegts pirms šī datuma, ja vien noilgumu nepārtrauc ar prasības pieteikumu, kas iesniegts Tiesā saskaņā ar tās Statūtu 43. pantu.” [Neoficiāls tulkojums]
13 Regulas Nr. 2187/93 14. panta pirmajā daļā ir noteikts:
“10. pantā minētā kompetentā iestāde Padomes un Komisijas vārdā un uzdevumā izsaka ražotājam piedāvājumu par zaudējumu atlīdzināšanu, ilgākais, četru mēnešu termiņā, skaitot no lūguma saņemšanas brīža [..]”. [Neoficiāls tulkojums]
14 Regulas Nr. 2187/93 14. panta trešajā daļā ir noteikts:
“Piedāvājuma nepieņemšana divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas nozīmē, ka nākotnē attiecīgajām Kopienu iestādēm tas nav saistošs.”
15 Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 43. pantā (turpmāk tekstā – “Tiesas Statūti”) ir noteikts:
“Lietas pret Kopienām sakarā ar ārpuslīgumu saistībām nevar ierosināt, ja pagājuši pieci gadi pēc notikuma, kas ļāvis lietu ierosināt. Noilguma termiņu pārtrauc, ja Tiesā ir ierosināta lieta vai ja pirms šādas lietas cietusī puse iesniegusi lūgumu attiecīgajai Kopienas iestādei. Pēdējā gadījumā lieta jāierosina divos mēnešos, kā tas paredzēts [EKL] 230. pantā [..]; vajadzības gadījumā piemēro attiecīgi [EKL] 232. panta otro daļu [..].”
Prāvas rašanās fakti
16 Prasītāji ir piena ražotāji Vācijā. Regulas Nr. 1078/77 ietvaros tie uzņēmās saistības nepārdot pienu, kas izbeidzās attiecīgi – 1985. gada 1. martā attiecībā uz prasītāju lietā T‑8/95 un 1984. gada 30. jūnijā attiecībā uz prasītāju lietā T‑9/95. Kā SLOM I ražotāji tie ieguva īpašu references daudzumu saskaņā ar Regulu Nr. 764/89.
17 Ar 1991. gada 23. decembra vēstuli, kas nosūtīta atbildētājām iestādēm, prasītājs lietā T‑8/95 ir pret Kopienu atsaucies uz savām tiesībam uz zaudējumu atlīdzību. To pašu ar 1990. gada 4. decembra vēstuli izdarīja prasītājs lietā T‑9/95. Padome ar 1992. gada 13. janvāra vēstuli (lieta T‑8/95) un 1990. gada 20. decembra vēstuli (lieta T‑9/95) un Komisija ar 1992. gada 16. janvāra vēstuli (lieta T‑8/95) un ar 1990. gada 19. decembra vēstuli (lieta T‑9/95) atteicās atlīdzināt prasītājiem zaudējumus. Atbildētājas iestādes šajās pašās vēstulēs atzina, ka ir atteikušās atsaukties uz to noilgumu līdz brīdim, kad būs beidzies trīs mēnešu termiņš pēc iepriekš šī sprieduma 9. punktā minētā sprieduma lietā Mulder II publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī. Šī atteikšanās, kas ierobežota laikā, tomēr attiecās tikai uz tiem lūgumiem, kas vēl nebija noilguši minēto vēstuļu datumā.
18 Pēc Regulas Nr. 2187/93 pieņemšanas prasītāji iesniedza Vācijas kompetentai iestādei lūgumus par zaudējumu atlīdzību, kas balstīti uz minētās regulas 10. panta 2. punkta pirmo daļu.
19 Ar 1993. gada 17. decembra vēstuli (lieta T‑8/95) un 1993. gada 2. decembra vēstuli (lieta T‑9/95) Vācijas iestāde nodeva prasītājiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 2187/93 14. panta pirmo daļu, Kopienas vārdā un tās uzdevumā izteiktos piedāvājumus vienotas likmes atlīdzībai par zaudējumiem.
20 Prasītāji ļāva paiet divu mēnešu termiņam, kas paredzēts Regulas Nr. 2187/93 14. panta trešajā daļā. Iepriekšējā punktā minētie piedāvājumi par zaudējumu atlīdzināšanu tādējādi tika netieši noraidīti.
Process
21 Ar prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 1995. gada 23. janvārī, prasītāji cēla šīs prasības.
22 Ar 1995. gada 3. jūlija pirmās palātas rīkojumu Pirmās instances tiesa apturēja tiesvedības līdz Tiesas sprieduma lietās C‑104/89 un C‑37/90 Mulder u.c./Padome un Komisija pasludināšanai. Ar Tiesas 2000. gada 27. janvāra spriedumu lietās C‑104/89 un C‑37/90 Mulder u.c./Padome un Komisija tika izbeigta [tiesvedību] apturēšana.
23 Ar 1995. gada 6. jūlija pirmās palātas priekšsēdētāja rīkojumu tika apvienotas lietas T‑366/94, T‑3/95, T‑7/95, T‑8/95, T‑9/95, T‑14/95, T‑16/95, T‑20/95, T‑22/95, T‑100/95, T‑120/95 un T‑124/95. Starplaikā lietas T‑366/94, T‑3/95, T‑7/95, T‑14/95, T‑16/95, T‑20/95, T‑22/95, T‑100/95, T‑120/95 un T‑124/95 tika izslēgtas no Pirmās instances tiesas reģistra.
24 Ar 2000. gada 10. aprīļa ceturtās palātas rīkojumu Pirmās instances tiesa apturēja tiesvedības līdz Pirmās instances Tiesas sprieduma lietā T‑187/94 Rudolph/Padome un Komisija pasludināšanai. Ar Pirmās instances tiesas 2002. gada 7. februāra spriedumu lietā T‑187/94 Rudolph/Padome un Komisija (Recueil, II‑367. lpp.) tika izbeigta [tiesvedību] apturēšana.
25 Ar Pirmās instances tiesas 2003. gada 2. jūlija lēmumu lietas tika nodotas atpakaļ izskatīšanai palātai trīs tiesnešu sastāvā, šajā gadījumā – pirmajai palātai.
26 Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas piektajā palātā, kurai attiecīgi tika nodotas šīs lietas.
27 Ar rakstveida jautājumu 2006. gada 20. septembrī lietas dalībnieki tika aicināti paust nostāju par Tiesas 2004. gada 28. oktobra sprieduma lietā C‑164/01 P van den Berg/Padome un Komisija (Krājums, I‑10225. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums lietā van den Berg”) ietekmi uz noilguma termiņa aprēķināšanu šajās lietās. Lietas dalībnieki atbildēja uz šo jautājumu noteiktajos termiņos.
28 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2007. gada 23. janvāra tiesas sēdē.
Lietas dalībnieku prasījumi
29 Lietā T‑8/95 prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– piespriest atbildētājām iestādēm solidāri samaksāt viņam SLOM I kompensāciju par periodu no 1985. gada 2. marta līdz 1989. gada 29. martam 81 159,764 Vācijas marku (DEM) apmērā ar nokavējuma procentiem ar likmi 8 % gadā, sākot ar 1992. gada 19. maiju;
– piespriest atbildētājām iestādēm solidāri atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
30 Šajā pašā lietā prasītājs savā replikā precizē, ka izmanto savas tiesības uz zaudējumu atlīdzību par periodu no 1986. gada 31. decembra līdz 1989. gada 29. martam.
31 Lietā T‑9/95 prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– Piespriest atbildētājām iestādēm solidāri samaksāt viņam SLOM I kompensāciju par periodu no 1984. gada 1. jūlija līdz 1989. gada 29. martam 83 670,155 Vācijas marku (DEM) apmērā ar nokavējuma procentiem ar likmi 8 % gadā, sākot ar 1992. gada 19. maiju;
– piespriest atbildētājām iestādēm solidāri atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
32 Šajā pašā lietā prasītājs savā replikā precizē, ka izmanto savas tiesības uz zaudējumu atlīdzību par periodu no 1985. gada 7. decembra līdz 1989. gada 29. martam.
33 Turklāt abās lietās prasītāji lūdz Pirmās instances tiesu apvienot šīs lietas ar lietu T‑77/93 Hülseberg u.c./Padome un Komisija un apturēt tiesvedību līdz sprieduma pasludināšanai šajā lietā. Tomēr šo pēdējo minēto lietu izslēdza no Pirmās instances tiesas reģistra ar 1997. gada 4. februāra rīkojumu.
34 Lietās T‑8/95 un T‑9/95 atbildētāju iestāžu prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prasību atzīt par nepieņemamu;
– pakārtoti – prasību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Lietas dalībnieku argumenti
35 Prasītāji atsaucas uz iepriekš šī sprieduma 9. punktā minēto spriedumu lietā Mulder II un apgalvo, ka viņiem kā SLOM I ražotājiem ir tiesības uz tiem nodarītā zaudējuma atlīdzību. Tas, ka valsts iestādes ir iesniegušas piedāvājumu par zaudējumu atlīdzināšanu saskaņā ar Regulas Nr. 2187/93 14. panta pirmo daļu, apliecina Kopienas atbildību. Prasītāju atteikšanās pieņemt šo piedāvājumu nekādi nemaina to tiesības uz zaudējumu atlīdzību.
36 Attiecībā uz iespējami ciesto zaudējumu – prasītāji apstiprina, ka uzņēmumā vietas trūkuma dēļ nebija iespējama alternatīva ražošana un tāpēc ciestais zaudējums ir ievērojami lielāks nekā ar Regulu Nr. 2187/93 paredzētā zaudējumu atlīdzība.
37 Saskaņā ar prasītāju teikto – to lūgumi vēl nebija noilguši. Šajā nolūkā tie, pirmkārt, atsaucoties uz noilguma nosacījumiem saskaņā ar Tiesas Statūtu 43. pantu, apgalvoja, ka viņus kā vienkāršus pilsoņus nevarēja uzskatīt par tādiem, kuriem līdz iepriekš šī sprieduma 9. punktā minētā sprieduma lietā Mulder II pasludināšanai, kas notika 1992. gada 19. maijā, vajadzēja zināt, ka bija izpildīti nosacījumi, lai celtu prasību par zaudējumu atlīdzību.
38 Otrkārt, prasītāji apgalvoja, ka no Regulas Nr. 2187/93 10. panta 2. punkta izriet, ka Tiesas Statūtu 43. pantā paredzētais piecu gadu noilguma termiņš sākās 1993. gada 30. septembrī attiecībā uz visiem tiem piena ražotājiem, kuri netika iesnieguši lūgumu vai cēluši prasību līdz šim datumam. Tādējādi noilguma termiņš beidzās 1998. gadā, tā ka prasības, kas celtas 1995. gada 23. janvārī, nebija novēloti iesniegtas.
39 Treškārt, prasītāji norāda, ka Tiesas Statūtu 43. punkta trešajā teikumā paredzētais divu mēnešu noilguma termiņš ir piemērojams tikai gadījumā, kad iestāde, kas skata iepriekšēju lūgumu, pieņem negatīvu lēmumu. Saskaņā ar prasītāju teikto – piedāvājums par zaudējumu atlīdzināšanu, kas tiem izteikts saskaņā ar Regulas Nr. 2187/93 14. panta pirmo daļu, nav šāds lēmums. Tādējādi viņu 1991. gada 23. decembra (lieta T‑8/95) un 1990. gada 4. decembra (lieta T‑9/95) iepriekšējie lūgumi nebija negatīva lēmuma, ko pieņēmušas atbildētājas iestādes, priekšmets. Turklāt lūgums, kas iesniegts saskaņā ar Regulas Nr. 2187/93 10. panta 2. punkta pirmo daļu nav iepriekšējs lūgums Tiesas Statūtu 43. panta nozīmē un līdz ar to tas arī nav piedāvājums, kas balstīts uz Regulas Nr. 2187/93 14. panta pirmo daļu, kā arī šī noteikuma trešajā daļā paredzētā divu mēnešu termiņa izbeigšanās nav tāds negatīvs lēmums, kāds ir minēts Tiesas Statūtu 43. punktā. Tādējādi Tiesas Statūtu 43. punktā paredzētais divu mēnešu termiņš prasības celšanai nav piemērojams.
40 Ceturtkārt, pakārtoti prasītāji norāda, ka ir pieļāvuši atvainojamu maldību attiecībā uz prasības celšanas termiņa sākumu. Faktiski pašas atbildētājas iestādes rīcības dēļ vai arī šai rīcībai esot noteicošajam [faktoram] ir radīts apjukums prasītājos, kas ir labticīgi un ir izrādījuši jebkādu rūpību, kāda tiek prasīta no pietiekami informēta tirgus dalībnieka (Pirmās instances tiesas 1991. gada 29. maija spriedums lietā T‑12/90 Bayer/Komisija, Recueil, II‑219. lpp., 29. punkts, un Pirmās instances tiesas 1999. gada 29. septembra rīkojums lietās T‑148/98 un T‑162/98 Evans u.c./Komisija, Recueil, II‑2837. lpp., 31. punkts).
41 Tie norāda, ka atbildētājas iestādes ir prasījušas skartajiem piena ražotājiem nedz celt lūgumu atlīdzināt zaudējumus, nedz prasību par zaudējumu atlīdzību, atsaucoties uz sistēmas par vienotas likmes atlīdzību par zaudējumiem pieņemšanu. Tas notika ar 1992. gada 5. augusta paziņojuma un Regulas Nr. 2187/93 pieņemšanu. Atbildētājas iestādes zināja, ka zaudējums tika nodarīts laika posmā starp 1984. un 1985. gadu, bet vairākkārt paziņoja, ka atsakās atsaukties uz noilgumu. Saskaņā ar prasītāju teikto – pietiekami informēts tirgus dalībnieks tātad varēja paļauties un sagaidīt, ka brīža, kurā tas izmanto savas tiesības uz zaudējumu atlīdzību, atlikšana neizraisīs tā tiesību celt prasību zaudēšanu sakarā ar noilgumu.
42 Turklāt, tā kā Regulas Nr. 2187/93 10. panta 2. punkta otrās daļas redakcijā ir norādīts, ka jauns piecu gadu termiņš atsākas 1993. gada 30. septembrī, pietiekami informēts tirgus dalībnieks nevarēja paredzēt Pirmās instances tiesas 1998. gada 25. novembra spriedumā lietā T‑222/97 Steffens/Padome un Komisija (Recueil, II‑4175. lpp.) ietvertās jurisprudences attīstību.
43 Piektkārt, saskaņā ar Eiropas līgumtiesību principiem (Principles of European Contract Law, Parts 1 and 2, Lando, O. un Beale, H. (izd.), 2000; ZeuP 1995, 8644. lpp., un ZeuP 2000, 675. lpp.) Kopienai vairs nebija pamata atsaukties uz noilgumu, jo, pieņemot Regulu Nr. 2187/93, tā atzina principu par prasījuma, ko veido skarto piena ražotāju zaudējumu atlīdzība, esamību.
44 Atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu (skat. iepriekš šī sprieduma 27. punktu), prasītāji savās 2006. gada 5. oktobra vēstulēs norādīja, ka iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētais spriedums lietā van den Berg ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka periodu, kas pagājis kopš noilguma pārtraukšanas līdz 1993. gada 30. septembrim, nevarēja ņemt vērā piecu gadu noilguma termiņa aprēķinā. Šajā spriedumā minēto principu piemērošana noved pie secinājuma, ka prasītāju tiesības uz zaudējumu atlīdzību bija tikai daļēji noilgušas.
45 Atbildētājas iestādes neapstrīd, ka prasītāji ir daļa no tiem ražotājiem, kuriem principā iepriekš šī sprieduma 9. punktā minētā sprieduma lietā Mulder II rezultātā ir tiesības uz atlīdzību par zaudējumiem, kas rodas no to īslaicīgas izslēgšanas no piena ražošanas. Tomēr tās uzskata, ka no iepriekš šī sprieduma 42. punktā minētā Pirmās instances tiesas sprieduma lietā Steffens/Padome un Komisija, iepriekš šī sprieduma 24. punktā minētā sprieduma lietā Rudolph/Padome un Komisija un 2002. gada 7. februāra sprieduma lietā T‑201/94 Kustermann/Padome un Komisija (Recueil, II‑415. lpp.) izriet, ka prasītāju tiesībām uz zaudējumu atlīdzību ir pilnībā iestājies noilgums. Tādējādi šīs prasības nav pieņemamas.
46 Atbildētājas iestādes atgādina, ka Tiesas Statūtu 43. punkta minētais piecu gadu noilguma termiņš sākas, ja ir izpildīti visi nosacījumi, kādiem ir pakļauts Kopienai saistošais pienākums atlīdzināt zaudējumus. Tad, kad, kā šajā gadījumā, atbildība izriet no normatīva akta, ir nepieciešams, lai šī akta kaitīgās sekas jau būtu radušās (iepriekš šī sprieduma 42. punktā minētais spriedums lietā Steffens/Padome un Komisija, 31. punkts). Šajā ziņā tās precizē, ka attiecībā uz SLOM I ražotājiem minētie nosacījumi tika izpildīti brīdī, kad Regula Nr. 857/84 tiem pirmo reizi traucēja atsākt piena ražošanu, proti, dienā, kad izbeidzas to [uzņemtās] saistības attiecīgi par [piena] nepārdošanu vai [piena govju ganāmpulku] pārveidošanu ne ātrāk kā līdz 1984. gada 1. aprīlī (Pirmās instances tiesas 1997. gada 16. aprīļa spriedums lietā T‑554/93 Saint un Murray/Padome un Komisija, Recueil, II‑563. lpp., 87. punkts, un lietā T‑20/94 Hartmann/Padome, Recueil, II‑595. lpp., 2. un 130. punkts). Tā kā prasītāju lietās T‑8/95 un T‑9/95 saistības par [piena] nepārdošanu vai [piena govju ganāmpulku] pārveidošanu izbeidzās attiecīgi 1985. gada 1. martā un 1984. gada 30. jūnijā, noilguma termiņš sākās attiecīgi 1985. gada 2. martā lietā T‑8/95 un 1984. gada 1. jūlijā lietā T‑9/95.
47 Tomēr zaudējumi, ko Kopiena radīja piena ražotājiem, turpināja rasties katru dienu tik ilgi, kamēr ražotājiem nepiešķīra references daudzumu. Šajā gadījumā SLOM I ražotājiem, kādi ir prasītāji, tika liegts ražot pienu līdz Regulas Nr. 764/89 spēkā stāšanās brīdim 1989. gada 29. martā.
48 Lai novērtētu, par kādiem zaudējumiem, kas radušies laika posmā no 1985. gada 2. marta līdz 1989. gada 29. martam (lieta T‑8/95) vai laika posmā no 1984. gada 1. jūlija un 1989. gada 29. martam (lieta T‑9/95) lūgumiem atlīdzināt zaudējumus vajadzības gadījumā bija iestājies noilgums, atbildētājas iestādes atgādināja, ka savās atbildēs uz prasītāju lūgumiem atlīdzināt zaudējumus lietās T‑8/95 un T‑9/95, kas datēti attiecīgi ar 1991. gada 23. decembri un 1990. gada 4. decembri, tās atteicās izvirzīt iebildi par noilgumu līdz trīs mēnešu termiņa beigām pēc iepriekš šī sprieduma 9. punktā minētā sprieduma lietā Mulder II publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī. Tā kā spriedums tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī 1992. gada 17. jūnijā, šīs atteikšanās perioda termiņš beidzās 1992. gada 17. septembrī. Tomēr pa to laiku 1992. gada 5. augusta paziņojumā atbildētājas iestādes visiem SLOM ražotājiem, kas skarti ar iepriekš šī sprieduma 9. punktā minēto spriedumu lietā Mulder II, apsolīja atteikties no iebildes par noilgumu izvirzīšanas līdz praktisko noteikumu par kompensāciju izmaksu ražotājiem pieņemšanai. Attiecībā uz tādiem ražotājiem kā prasītāji, pret kuriem atbildētājas iestādes atzina, ka atsakās no noilguma līdz 1992. gada 17. septembrim, tādējādi šī atteikšanās perioda derīgums tika pagarināts līdz praktisko noteikumu par kompensāciju izmaksu ražotājiem pieņemšanai. 1992. gada 5. augusta paziņojumā paredzētos praktiskos noteikumus pieņēma ar Regulu Nr. 2187/93.
49 Turklāt atbildētājas iestādes pastāv uz to, ka prasītāji nebija nedz pieņēmuši piedāvājumus par zaudējumu atlīdzināšanu, ko tiem izteica, pamatojoties uz Regulas Nr. 2187/93 14. panta pirmo daļu, minētā noteikuma trešajā daļā paredzētajā divu mēnešu termiņā, nedz arī tie bija cēluši prasību par zaudējumu atlīdzību divu mēnešu laikā pēc šī termiņa beigām. Šādos apstākļos Tiesas Statūtu 43. punktā paredzēto noilguma termiņu nepārtrauca ar 1992. gada 5. augusta paziņojumu un tātad to nepārtrauca arī ar lūgumiem, kurus prasītāji nosūtīja attiecīgi ar 1991. gada 23. decembra vēstuli (lieta T‑8/95) un 1990. gada 4. decembra vēstuli (lieta T‑9/95) (iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Hartmann/Padome un Komisija, 137. punkts); iepriekš šī sprieduma 42. punktā minētais spriedums lietā Steffens/Padome un Komisija, 37.–40. punkts; iepriekš šī sprieduma 24. punktā minētais spriedums lietā Rudolph/Padome un Komisija, 60.–64. punkts, un iepriekš šī sprieduma 45. punktā minētais spriedums lietā Kustermann/Padome un Komisija, 72.–76. punkts). Noilguma termiņu pārtrauca tikai ar prasības celšanu 1995. gada 23. janvārī.
50 No tā – saskaņā ar atbildētāju iestāžu teikto – izriet, ka prasītāju tiesības uz zaudējumu atlīdzību, kas radušās vairāk kā piecus gadus līdz noilguma pārtraukumam, ir noilgušas. Ņemot vērā, ka noilgumu pārtrauca tikai 1995. gada 23. janvārī ar prasības celšanu, visas tiesības, kas bija radušās līdz 1990. gada 23. janvārim, bija noilgušas. Tā kā prasītāji varēja prasīt kompensāciju tikai par periodu no 1985. gada 2. marta (lieta T‑8/95) vai no 1984. gada 1. jūlija (lieta T‑9/95) līdz 1989. gada 29. martam, viņu tiesības bija noilgušas kopumā. Tādējādi prasības ir jānoraida kā nepieņemamas.
51 Savās atbildēs uz repliku atbildētājas iestādes piebilda, pirmkārt, ka Regulas Nr. 2187/93 10. panta 2. punkta interpretācija, saskaņā ar ko jaunais piecu gadu noilguma termiņš sākās 1993. gada 30. septembrī, nav saderīgs ar Tiesas Statūtu 43. punktu.
52 Otrkārt, prasītāju arguments, kas balstīts uz Tiesas Statūtu 43. panta trešajā teikumā minēto divu mēnešu termiņu, nekādi neizskaidro, kāpēc gadījumā, ja tiek noraidīts piedāvājums par zaudējumu atlīdzināšanu, prasītājiem tiktu piešķirts jauns noilguma termiņš. Šajā ziņā Komisija atgādina, ka no iepriekš šī sprieduma 42. punktā minētā sprieduma lietā Steefens/Padome un Komisija (40. punkts) izriet, ka atbildētāju iestāžu atteikšanās atsaukties uz noilgumu ir vienpusējs akts, ar ko tiek pārtraukts radīt tā sekas līdz piedāvājuma par zaudējumu atlīdzināšanu pieņemšanas perioda beigām.
53 Treškārt, atbildētājas iestādes uzskata, ka prasītāju pieļautā maldība attiecībā uz noilguma termiņa sākumu nav atvainojama. Faktiski ir redzams, ka prasītāji ir rīkojušies nolaidīgi.
54 Ceturtkārt, par varbūtējo Eiropas līgumtiesību principu piemērošanu atbildētājas iestādes uzskata, ka šajā gadījumā tās nav piemērojamas. Komisija šajā ziņā uzsver, ka starp atbildētājām iestādēm un prasītājiem nepastāv nekādas līgumiskas attiecības.
55 Atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu (skat. iepriekš šī sprieduma 27. punktu), atbildētājas iestādes savās 2006. gada 5. oktobra vēstulēs apstrīd iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētā sprieduma lietā van den Berg atbilstību, lai aprēķinātu noilguma termiņu šajā gadījumā. Komisija šajā ziņā precizē, ka iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētais spriedums lietā van den Berg (100. punkts) skaidri attiecas uz gadījumu, kad lūguma Regulas Nr. 2187/93 10. panta 2. punkta nozīmē trūkst. Tā kā šajās lietās ražotāji ir iesnieguši šādu lūgumu, iepriekš 27. punktā minētajā spriedumā lietā van den Berg minētais risinājums tomēr nav transponējams attiecībā uz tiem, un noilguma termiņš ir jāaprēķina tikai, ņemot vērā šī sprieduma 49. punktā minēto judikatūru.
56 Komisija piebilst, ka, ja iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētajā spriedumā lietā van den Berg minētā pieeja ir jāpiemēro, noilguma termiņa aprēķināšanas nolūkos ir jāņem vērā noilguma termiņa, kas sākās ar dienu, kad Komisija nosūtīja atbildi uz sākotnējo prasītāju 1991. gada 23. decembra lūgumu lietā T‑8/95 un 1990. gada 4. decembra lūgumu lietā T‑9/95, apturējums. Tātad noilguma apturēšanas sākuma datums būtu attiecīgi 1992. gada 16. janvāris lietā T‑8/95 un 1990. gada 19. decembris lietā T‑9/95. Tiesas sēdē Komisija tomēr atzina, ka noilguma apturēšanas sākuma datums varēja arī tikt noteikts ar dienu, kad atbildētājas iestādes saņēma prasītāju sākotnējos lūgumus, proti, ar 1991. gada 31. decembri lietā T‑8/95 un ar 1990. gada 7. decembri lietā T‑9/95. Pēdējais noilguma apturēšanas datums iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētā sprieduma lietā van den Berg nozīmē bija vai nu 1993. gada 30. septembris abām lietām, vai piedāvājuma par zaudējumu atlīdzināšanu, kas veikts, pamatojoties uz Regulas Nr. 2187/93 14. panta pirmo daļu pieņemšanas termiņa izbeigšanas diena. Atkarībā no šiem abiem pēdējiem minētajiem gadījumiem un ņemot vērā datumu, kad tika saņemta Komisijas atbilde uz prasītāju sākotnējo lūgumu kā noilguma apturēšanas sākumu, visas tiesības uz zaudējumu atlīdzību, kas radušās līdz 1988. gada 5. maijam vai līdz 1987. gada 18. decembrim, bija noilgušas lietā T‑8/95. Tas pats attiecas uz lietu T‑9/95 par tiesībām uz zaudējumu atlīdzību, kas radušās līdz 1987. gada 12. aprīlim vai līdz 1986. gada 8. decembrim.
Pirmās instances tiesas vērtējums
57 No iepriekš šī sprieduma 9. punktā minētā sprieduma lietā Mulder II izriet, ka Kopienas atbildība iestājas attiecībā uz katru ražotāju, kas ir cietis atlīdzināmu zaudējumu sakarā ar to, ka viņam tika liegts piegādāt pienu, piemērojot Regulu Nr. 857/84 (iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Hartmann/Padome un Komisija, 71. punkts, un iepriekš šī sprieduma 24. punktā minētais spriedums lietā Rudolph/Padome un Komisija, 45. punkts).
58 Nav strīda par to, ka prasītāji atrodas tādu ražotāju situācijā, kādi minēti iepriekš šī sprieduma 9. punktā minētā spriedumā lietā Mulder II.
59 No tā izriet, ka prasītājiem ir tiesības uz atbildētāju iestāžu tiem nodarītā kaitējumu atlīdzību, ja vien to lūgumi nav noilguši.
60 Tādējādi ir jāpārbauda, vai un kādā mērā šie lūgumi ir ar noilgumu.
61 Ir jāatgādina, ka Tiesas Statūtu 43. pantā paredzētais noilguma termiņš sākas tikai pēc tam, kad ir izpildīti visi tie nosacījumi, kādiem ir pakļauts pienākums atlīdzināt zaudējumus, un it īpaši attiecībā uz gadījumu, kad atbildība izriet no normatīva akta – līdz kamēr nav radušās šī akta kaitīgās sekas. Šie nosacījumi attiecas uz Kopienas iestāžu prettiesisku rīcību, uz apgalvotā zaudējuma faktiskumu un cēloņsakarības starp šo rīcību un izvirzīto kaitējumu esamību (iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Hartmann/Padome un Komisija, 107. punkts).
62 Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru kaitējums, kas saistīts ar neiespējamību izmantot references daudzumu, ir uzskatāms par nodarītu, sākot ar dienu, kad pēc attiecīgā ražotāja uzņemto saistību par [piena] nepārdošanu izbeigšanās tas būtu varējis atsākt piegādāt pienu, nemaksājot papildmaksājumu, ja viņam nebūtu atteikts piešķirt šādu [references] daudzumu. Tātad tieši šajā datumā tiek izpildīti nosacījumi prasības par zaudējumu atlīdzību pret Kopienu celšanai (Pirmās instances tiesas 2001. gada 19. septembra rīkojums lietā T‑332/99 Jestädt/Padome un Komisija, Recueil, II‑2561. lpp., 41. punkts; šajā sakarā skat. arī iepriekš šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Saint un Murray/Padome un Komisija, 87. punkts, un iepriekš šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Hartmann/Padome un Komisija, 130. punkts).
63 Tādējādi šajās lietās noilguma termiņš sākās attiecīgi no 1985. gada 2. marta lietā T‑8/95 un no 1984. gada 1. jūlija lietā T‑9/95, proti, nākamajā dienā pēc tam, kad izbeidzās prasītāju saistības nepārdot [pienu]. Faktiski šajos datumos Regula Nr. 857/84, kas ir papildināta ar Regulu Nr. 1371/84, sāka radīt kaitīgas sekas prasītājiem, traucējot tiem atsākt piena ražošanu (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Hartmann/Padome un Komisija, 130. punkts, un iepriekš šī sprieduma 24. punktā minēto spriedumu lietā Rudolph/Padome un Komisija, 50. punkts; iepriekš šī sprieduma 62. punktā minēto rīkojumu lietā Jestädt/Padome un Komisija, 42. punkts).
64 Tas, ka prasītāji līdz iepriekš šī sprieduma 9. punktā minētā sprieduma lietā Mulder II pasludināšanai nezināja par to, ka bija izpildīti nosacījumi prasības par zaudējumu atlīdzību pret Kopienu celšanai, nekādi neietekmē sākuma datumu, aprēķinot noilguma termiņu, tāpēc, ka šajā gadījumā prasītāji lietās T‑8/95 un T‑9/95 nevarēja šaubīties, ka viņu grūtības piegādāt pienu, sākot ar attiecīgi 1985. gada 2. martu un 1984. gada 1. jūliju bija sekas Regulas Nr. 857/84, kas papildināta ar Regulu Nr. 1371/84, piemērošanai (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Saint un Murray/Padome un Komisija, 85. punkts, un iepriekš šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Hartmann/Padome un Komisija, 112. punkts).
65 Lai noteiktu periodu, kurā ir ciesti zaudējumi, ir jākonstatē, ka tie neradās vienā mirklī. Tie turpinājās noteiktā laika posmā, jo prasītāji nevarēja iegūt references daudzumu, proti, šajā gadījumā līdz 1989. gada 28. martam – dienai, pirms Regulas Nr. 764/89 spēkā stāšanās datuma, kas ļāva piešķirt īpašus references daudzumus SLOM I ražotājiem un izbeidza prasītāju ciestos zaudējumus. Runa ir par ilgstošiem zaudējumiem, kas atkārtojās ik dienu (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Hartmann/Padome un Komisija, 132. un 140. punkts; iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lietā Kustermann/Padome un Komisija, 63. un 77. punkts, un iepriekš 24. punktā minēto spriedumu lietā Rudolph/Padome un Komisija, 65. punkts).
66 Tādējādi laika posms, kurā prasītāji cieta zaudējumus sakarā ar Regulas Nr. 857/84, kas ir papildināta ar Regulu Nr. 1371/84, piemērošanu ietver attiecīgi attiecībā uz prasītāju lietā T‑8/95 periodu no 1985. gada 2. marta līdz 1989. gada 28. martam un attiecībā uz prasītāju lietā T‑9/95 periodu no 1984. gada 1. jūlija līdz 1989. gada 28. martam.
67 Lai izvērtētu, par kādiem zaudējumiem, kas nodarīti iepriekšējā punktā minētajos laika posmos, lūgumi atlīdzinat zaudējumus ir noilguši, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Statūtu 43. pantu noilguma termiņu pārtrauc vienīgi gadījumā, ja kādā no Kopienu tiesām ierosināta lieta vai ja pirms šādas lietas cietusī puse iesniegusi lūgumu attiecīgajai Kopienu iestādei, šādā gadījumā gan ņemot vērā, ka noilguma termiņu pārtrauc tikai tad, ja pēc lūguma atkarībā no gadījuma EKL 230. pantā vai EKL 232. pantā paredzētajā termiņā iesniegts prasības pieteikums (Tiesas 1973. gada 5. aprīļa spriedums lietā 11/72 Giordano/Komisija, Recueil, 417. lpp., 6. punkts; iepriekš šī sprieduma 42. punktā minētais spriedums lietā Steffens/Padome un Komisija, 35. un 42. punkts, un iepriekš šī sprieduma 45. punktā minētais spriedums lietā Kustermann/Padome un Komisija, 67. punkts).
68 Šajā gadījumā vispirms ir jākonstatē, ka prasītāji bija iesnieguši iepriekšēju lūgumu Tiesas Statūtu 43. panta nozīmē ar 1991. gada 23. decembra vēstuli (lieta T‑8/95) un 1990. gada 4. decembra vēstuli (lieta T‑9/95) un ka Padome šo iepriekšējo lūgumu noraidīja ar 1992. gada 13. janvāra vēstuli (lieta T‑8/95) un 1990. gada 20. decembra vēstuli (lieta T‑9/95). To pašu izdarīja Komisija ar 1992. gada 16. janvāra vēstuli (lieta T‑8/95) un ar 1990. gada 19. decembra vēstuli (lieta T‑9/95).
69 Turpinot ir jākonstatē, ka atbildētājas iestādes iepriekšējā punktā minētajās vēstulēs atzina, ka attiecībā uz prasītājiem tās atsakās atsaukties uz noilgumu līdz trīs mēnešu termiņa beigām pēc iepriekš šī sprieduma 9. punktā minētā sprieduma lietā Mulder II publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī. Tomēr līdz šīs atteikšanās derīguma termiņa beigām tas tika pagarināts ar 1992. gada 5. augusta paziņojumu. Faktiski minētajā paziņojumā atbildētājas iestādes apsolīja attiecībā pret katru ražotāju, kas izpildītu no iepriekš šī sprieduma 9. punktā minētā sprieduma lietā Mulder II izrietošos nosacījumus un kuru tiesības uz zaudējumu atlīdzību vēl nebija noilgušas 1992. gada 5. augustā, neizvirzīt noilgumu, kas izriet no Tiesas Statūtu 43. panta, līdz brīdim, kad tiks definēti praktiski noteikumi par kompensāciju izmaksu attiecīgajiem ražotājiem (iepriekš 46. punktā minētais spriedums lietā Saint un Murray/Padome un Komisija, 90. punkts).
70 Šos noteikumus pieņēma ar Regulu Nr. 2187/93. Saskaņā ar šīs regulas 10. panta 2. punkta otro daļu automātiska to tiesību atsaukties uz noilgumu ierobežošana, ko sev noteica pašas iestādes, izbeidzās 1993. gada 30. septembrī attiecībā uz tiem ražotājiem, kas nebija iesnieguši lūgumu atlīdzināt zaudējumus Regulas ietvaros (iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Hartmann/Padome un Komisija, 137. punkts, un iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Saint un Murrray/Padome un Komisija, 91. punkts). Savukārt ražotājiem, kuri iesniedza lūgumu saskaņā ar Regulas Nr. 2187/93 10. panta 2. punkta pirmo daļu šis pašuzliktais ierobežojums izbeidzās pēc piedāvājuma par zaudējumu atlīdzināšanas pieņemšanas termiņa beigām saskaņā ar Regulas Nr. 2187/93 14. panta pirmo daļu (iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā Hartmann/Padome un Komisija, 137. punkts; iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Saint un Murray/Padome un Komisija, 91. punkts; iepriekš šī sprieduma 42. punktā minētais spriedums lietā Steffens/Padome un Komisija, 40. punkts, un 2002. gada 7. februāra spriedums lietā T‑261/94 Schulte/Padome un Komisija, Recueil, II‑441. lpp., 67. punkts). Šis pēdējais minētais termiņš saskaņā ar Regulas Nr. 2187/93 14. panta trešo daļu izbeidzās divus mēnešus pēc piedāvājuma par zaudējumu atlīdzināšanu saņemšanas, kam saskaņā ar minētās regulas 14. panta pirmo daļu bija jānotiek četru mēnešu laikā pēc lūguma saņemšanas.
71 Pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, 1992. gada 5. augusta paziņojuma sekas neizpaužas kā jauna piecu gadu noilguma termiņa sākšanās, kas aprēķināts, sākot ar 1993. gada 30. septembri (iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētais spriedums lietā van den Berg, 100. punkts; šajā sakarā skat. arī iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Steffens/Padome un Komisija, 36. punkts).
72 Tomēr atbildētāju iestāžu atteikšanās no to tiesībām atsaukties uz noilgumu, kas bija minēta 1992. gada 5. augusta paziņojumā un iepriekšējā sarakstē, kas tika veikta pēc iepriekšējiem lūgumiem atlīdzināt zaudējumus, ietekmē noilguma termiņa aprēķināšanu.
73 Šajā ziņā no iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētā sprieduma lietā van den Berg izriet, ka noilguma apturēšana, kas izriet no vienpusējas iestāžu atteikšanās atsaukties uz noilgumu, kas ietverta 1992. gada 5. augusta paziņojumā un, iespējams, arī agrākajā sarakstē, ir spēkā neatkarīgi no brīža, kurā prasītājs ceļ prasību par zaudējumu atlīdzību Pirmās instances tiesā (iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētais spriedums lietā van den Berg, 100. un 101. punkts).
74 Šajā gadījumā attiecībā uz jautājumu, vai ir piemērojams iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētā sprieduma lietā van den Berg risinājums, atbildētājas iestādes uzsvēra, ka pretēji prasītājam lietā, kuras rezultātā tapa šis spriedums, prasītāji šajās lietās cēla prasību Regulas Nr. 2187/93 10. panta 2. punkta pirmās daļas nozīmē. No tā, saskaņā ar atbildētāju iestāžu teikto, izriet, ka Tiesas pieeja iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētajā spriedumā lietā van den Berg nav transponējama attiecībā uz šīm lietām.
75 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka fakta, ka Kopienu iestādei ir iesniegts lūgums atlīdzināt zaudējumus, sekas izpaužas tikai kā piecu gadu termiņa beigu datuma pārcelšana, nevis piecu gadu noilguma, kāds noteikts Tiesas Statūtu 43. punktā, saīsināšana (iepriekš šī sprieduma 67. punktā minētais spriedums lietā Giordano/Komisija, 6. un 7. punkts, un Pirmās instances tiesas 1995. gada 18. septembra spriedums lietā T‑167/94 Nölle/Padome un Komisija, Recueil, II‑2589. lpp., 30. punkts). No tā izriet, ka, lai aprēķinātu noilguma termiņu tādu piena ražotāju kā prasītāju šajās lietās, kas iesniedza lūgumu atlīdzināt zaudējumus saskaņā ar Regulas Nr. 2187/93 10. panta 2. punkta pirmo daļu, situācija tātad nevar būt mazāk izdevīgāka kā tāda ražotāja situācija, kas nav iesniedzis šādu lūgumu atlīdzināt zaudējumus.
76 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Tiesa savā iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētajā spriedumā lietā van den Berg nav gribējusi ierobežot priekšrocību no noilguma pilnīgas apturēšanas, kas izriet no vienpusējas atbildētāju iestāžu atteikšanās, tikai ar to piena ražotāju kategoriju, kas nav iesnieguši lūgumu Regulas Nr. 2187/93 10. panta 2. punkta pirmās daļas nozīmē. Faktiski ir jāuzskata, ka tā ir atsaukusies uz šādu lūguma trūkumu sava sprieduma 100. punktā tikai tādēļ, lai noteiktu galīgo datumu noilguma apturēšanai, kas rodas no šīs atteikšanās, kas atšķiras atkarībā no tā, vai lūgums ir iesniegts saskaņā ar Regulas Nr. 2187/93 10. panta 2. punkta pirmo daļu, vai arī tas nav iesniegts (skat. iepriekš šī sprieduma 70. punktu).
77 Tiesas sēdē atbildētājas iestādes vēlreiz uzsvēra, ka prasītājs lietā, kuras rezultātā tapa iepriekš 27. punktā minētais spriedums lietā van den Berg, nevarēja iesniegt lūgumu saskaņā ar Regulas Nr. 2187/93 10. panta 2. punkta pirmo daļu, jo viņa situācija neietilpa minētās regulas piemērošanas jomā. Tomēr – saskaņā ar atbildētāju iestāžu teikto – Tiesa iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētajā spriedumā lietā van den Berg ir nospriedusi, ka attiecībā uz prasītāju šajā pēdējā minētajā lietā noilgumu varēja apturēt līdz 1993. gada 30. septembrim, jo viņš neatradās tādā situācijā, kas ļautu viņam paredzēt, ka viņa situācija neietilpst Regulas Nr. 2187/93 regulējumā.
78 Tomēr šis apstāklis nav tāds, lai pamatotu iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētā sprieduma lietā van den Berg risinājuma nepiemērojamību prasītāju situācijai šajās lietās. Faktiski attiecībā uz prasītāju lietā, kuras rezultātā tapa šis spriedums, kas minēts iepriekš šī sprieduma 27. punktā, prasītāji šajās lietās arī nevarēja paredzēt Regulas Nr. 2187/93 piemērošanas jomu līdz tās pieņemšanai.
79 Tātad, ņemot vērā iepriekš šī sprieduma 27. punktā minēto spriedumu lietā van den Berg, ir jānosaka, par kādiem zaudējumiem, kas ciesti laika posmā no 1985. gada 2. marta līdz 1989. gada 28. martam (lieta T‑8/95) vai laika posmā no 1984. gada 1. jūlija līdz 1989. gada 28. martam (lieta T‑91/95) lūgumi atlīdzināt zaudējumus bija noilguši prasību celšanas brīdī 1995. gada 23. janvārī.
80 Pirmkārt, šajā nolūkā ir jākonstatē, ka prasītāji iesniedza atbildētājām iestādēm iepriekšēju lūgumu, kas pārtrauca piecu gadu noilguma termiņu brīdī, kad šo lūgumu saņēma viena vai otra iestāde. Faktiski no Tiesas Statūtu 43. punkta un judikatūras izriet, ka lūguma saņemšanas datums ir izšķirošais, lai pārtrauktu noilgumu, nevis, kā to apgalvo atbildētājas iestādes, datums kurā attiecīgā iestāde ir atbildējusi uz šo lūgumu (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 27. punktā minēto spriedumu lietā van den Berg, 101. punkts, un un iepriekš šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Hartmann/Padome un Komisija, 139. punkts).
81 Prasītājs lietā T‑8/95 iesniedza šo lūgumu ar 1991. gada 23. decembra vēstuli, kas nosūtīta atbildētājām iestādēm. Padome šo vēstuli saņēma 1991. gada 31. decembrī. Datumu, kad Komisija saņēma vēstuli, nevar skaidri noteikt. Tomēr tiesas sēdē lietas dalībnieki bija vienisprātis par to, ka varēja pieņemt, ka arī šī vēstule ir nonākusi Komisijā 1991. gada 31. decembrī. Šādos apstākļos iepriekšēja lūguma saņemšanas brīdī tiesības uz zaudējumu atlīdzību bija noilgušas par iepriekšējo periodu līdz 1986. gada 31. decembrim (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Hartmann/Padome un Komisija, 139. un 140. punkts). Tostarp ir jākonstatē, ka prasītājs lietā T‑8/95 pats precizēja savā replikā, ka viņš izmantos savas tiesības uz zaudējumu atlīdzību par laika posmu no 1986. gada 31. decembra līdz 1989. gada 29. martam.
82 Lietā T‑9/95 prasītājs nosūtīja atbildētājām iestādēm iepriekšēju lūgumu ar 1990. gada 4. decembra vēstuli. Šī vēstule nonāca Padomē 1990. gada 7. decembrī. Datumu, kad Komisija saņēma šo vēstuli, nevar skaidri noteikt. Tiesas sēdē lietas dalībnieki tomēr bija vienisprātis par to, ka var uzskatīt, ka arī šī vēstule nonāca Komisijā 1990. gada 7. decembrī. Šādos apstākļos iepriekšēja lūguma saņemšanas brīdī tiesības uz zaudējumu atlīdzību bija noilgušas par iepriekšēju periodu līdz 1985. gada 7. decembrim (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Hartmann/Padome, 139. un 140. punkts). Tostarp ir jākonstatē, ka prasītājs lietā T‑9/95 pats savā replikā precizēja, ka izmantos savas tiesības uz zaudējumu atlīdzību par laika posmu no 1985. gada 7. decembra līdz 1989. gada 29. martam.
83 Otrkārt, saskaņā ar iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētā sprieduma lietā van den Berg minēto risinājumu (100. un 101. punkts) ir jāabstrahējas noilguma termiņa aprēķināšanā par periodu attiecīgi, pirmkārt, no 1991. gada 31. decembra (lieta T‑8/95) un 1990. gada 7. decembra (lieta T‑9/95) un, otrkārt, atbildētāju iestāžu uzņemtās saistības atteikties atsaukties uz noilgumu izbeigšanās datumu.
84 Tomēr, pretēji lietai, kuras rezultātā tapa iepriekš šī sprieduma 27. punktā minētais spriedums lietā van den Berg, prasītāji iesniedza lūgumu saskaņā ar Regulas Nr. 2187/93 10. panta 2. punkta pirmo daļu un saņēma piedāvājumu saskaņā ar minētās regulas 14. panta pirmo daļu, ko tie netieši noraidīja, ļaujot paiet piedāvājuma pieņemšanai paredzētajam termiņam. Šādos apstākļos attiecībā uz noilguma apturēšanas perioda beigām ir jāņem vērā piedāvajuma par zaudējumu atlīdzināšanu, kas izteikts, pamatojoties uz Regulas Nr. 2187/93 14. panta pirmo daļu, pieņemšanas perioda beigas (iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Hartmann/Padome un Komisija, 137. punkts; iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Saint un Murray/Padome un Komisija, 91. punkts; iepriekš šī sprieduma 42. punktā minētais spriedums lietā Steffens/Padome un Komisija, 40. punkts, un iepriekš šī sprieduma 70. punktā minētais spriedums lietā Schulte/Padome un Komisija, 67. punkts).
85 Ir jākonstatē, ka piedāvājumu par zaudējumu atlīdzināšanu saskaņā ar Regulas Nr. 2187/93 14. panta pirmo daļu izteica prasītājam lietā T‑8/95 ar 1993. gada 17. decembra vēstuli, ko tam nodeva 1993. gada 18. decembrī. Piedāvājuma par zaudējumu atlīdzināšanu, ko izteica prasītājam lietā T‑9/95 ar 1993. gada 2. decembra vēstuli saņemšanas datumu, nevar skaidri noteikt. Tomēr tiesas sēdē lietas dalībnieki bija vienisprātis par to, ka prasītājs lietā T‑9/95 saņēma šo piedāvājumu par zaudējumu atlīdzināšanu 1993. gada 3. decembrī.
86 Ja saskaņā ar Regulas Nr. 2187/93 14. panta trešo daļu piedāvājuma pieņemšanas termiņš saskaņā ar minētās regulas 14. panta pirmo daļu bija divi mēneši pēc piedāvājuma saņemšanas, ir jāsecina, ka periodu attiecīgi lietā T‑8/95 no 1991. gada 31. decembra līdz 1994. gada 18. februārim un lietā T‑9/95 no 1990. gada 7. decembra līdz 1994. gada 3. februārim nevarēja ņemt vērā, lai aprēķinātu piecu gadu noilguma termiņu.
87 Tiesas sēdē prasītāji, atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumu, apgalvoja, ka bija jāpagarina papildu divu mēnešu noilguma termiņa apturēšanas periods saskaņā ar principiem, kas minēti iepriekš šī sprieduma 24. punktā minētajā spriedumā lietā Rudolph/Padome un Komisija un iepriekš šī sprieduma 45. punktā minētajā spriedumā lietā Kustermann/Padome un Komisija.
88 Tomēr ir jāatzīmē, ka šajos spriedumos Pirmās instances tiesa ir vēlējusies mazināt sekas savai nostājai uzskatīt noilguma apturēšanas sekas par iznīcinātām, ja prasība par zaudējumu atlīdzību nebija celta Pirmās instances tiesā laika posmā, kas bija atbildētāju iestāžu rīcībā, lai atteiktos atsaukties uz noilgumu. Tādēļ Pirmās instances tiesa šajos spriedumos nosprieda, ka attiecībā uz tiem ražotājiem, kuri paļāvās sakarā ar iestāžu saistībām izteikt tiem piedāvājumu par zaudējumu atlīdzināšanu līdz prasības celšanai Pirmās instances tiesā, kuri vēlāk to cēla divu mēnešu laikā pēc Regulas Nr. 2187/93 14. panta trešajā daļā paredzētā piedāvājuma pieņemšanas termiņa beigām, turpināja būt spēkā iestāžu saistības atteikties atsaukties uz noilgumu (iepriekš šī sprieduma 45. punktā minētais spriedums lietā Kustermann/Padome un Komisija, 76. punkts, un iepriekš šī sprieduma 24. punktā minētais spriedums lietā Rudolph/Padome un Komisija, 64. punkts).
89 Tomēr, ņemot vērā to, ka saskaņā ar iepriekš šī sprieduma 27. punktā minēto spriedumu lietā van den Berg noilguma apturēšana, kas rodas no iestāžu vienpusējas atteikšanās atsaukties uz noilgumu, paliek spēkā neatkarīgi no brīža, kurā prasītājs ir cēlis prasību, šajās lietas nav jāpiemēro iepriekšējā punktā minētā judikatūra.
90 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, attiecībā uz lietu T‑8/95 ir jākonstatē, ka periods, kurā noilguma termiņu apturēja, ir no 1991. gada 31. decembra līdz 1994. gada 18. februārim. Runa ir par divu gadu, viena mēneša un astoņpadsmit dienu termiņu. Pieskaitot šim periodam piecu gadu periodam pirms prasības celšanas 1995. gada 23. janvārī, ir jākonstatē, ka prasītāja tiesības uz zaudējumu atlīdzību lietā T‑8/95 bija noilgušas par iespriekšēju laika posmu līdz 1987. gada 5. decembrim. Tā kā prasītājam nodarītā kaitējuma beigu datums ir 1989. gada 28. marts (skat. iepriekš šī sprieduma 65. punktu) prasītājam lietā T‑8/95 ir jāatlīdzina zaudējumi, ko tas cietis sakarā ar Regulas Nr. 857/84, kas ir papildināta ar Regulu Nr. 1371/84, piemērošanu, par laika posmu no 1987. gada 5. decembra līdz 1989. gada 28. martam.
91 Lietā T‑9/95 periods, kas ir jāizslēdz, lai aprēķinātu noilguma termiņu, ir no 1990. gada 7. decembra līdz 1994. gada 3. februārim. Runa ir par trīs gadu, viena mēneša un divdesmit sešu dienu periodu. Pieskaitot šim periodam piecu gadu periodu līdz prasības celšanai 1995. gada 23. janvārī, ir jākonstatē, ka prasītāja tiesības uz zaudējumu atlīdzību lietā T‑9/95 bija noilgušas par periodu līdz 1986. gada 27. novembrim. Tā kā prasītājam nodarītā kaitējuma beigu datums bija 1989. gada 28. marts (skat. iepriekš šī sprieduma 65. punktu), prasītājam lietā T‑9/95 jāatlīdzina kaitējums, ko tas cietis sakarā ar Regulas Nr. 857/84, kas ir papildināta ar Regulu Nr. 1371/84, piemērošanu par laika posmu no 1986. gada 27. novembra līdz 1989. gada 28. martam.
92 Tā kā lūgumi atlīdzināt zaudējumus ir daļēji noilguši, vēlreiz ir jāpārbauda prasītāju pakārtoti [izteiktais] arguments, ka tie ir pieļāvuši atvainojamu maldību attiecībā uz noilguma termiņa sākuma datumu.
93 Ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka atvainojamas maldības jēdziens ir jāinterpretē šauri un tas var attiekties tikai uz ārkārtas apstākļiem, proti, ja attiecīgā iestāde ir pieļāvusi rīcību, kas pati par sevi vai noteicošā mērā var radīt pieļaujamu labticīga uzņēmēja, kas ievēro rūpību, ko var prasīt no samērā informēta tirgus dalībnieka, maldīšanos. Šādā gadījumā iestāde nevar atsaukties uz to, ka pati nav ievērojusi tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principus, kas bija uzņēmēja pieļautās maldības pamatā (iepriekš šī sprieduma 40. punktā minētais spriedums lietā Bayer/Komisija, 29. punkts, ko apstiprina Tiesas 1994. gada 15. decembra spriedums lietā C‑195/91 P Bayer/Komisija, Recueil, I‑5619. lpp., 26. punkts; Pirmās instances tiesas 2005. gada 19. septembra rīkojums lietā T‑321/04 Air Bourbon/Komisija, Krājums, II‑3469. lpp., 38. punkts).
94 Šajā gadījumā, pat ja atbildētājas iestādes gribēja ierobežot tiesiskās aizsardzības līdzekļu skaitu, savā 1992. gada 5. augusta paziņojumā norādot, ka tās pagaidām atsakās atsaukties uz noilgumu, tās nekad nav ietekmējušas attiecīgo tirgus dalībnieku [rīcības] brīvību celt prasību par zaudējumu atlīdzību Kopienu tiesās. Tādējādi prasītāju arguments, ka atbildētājas iestādes pieprasīja, lai skartie piena ražotāji neceltu prasību, ir jānoraida.
95 Turklāt atbildētājas iestādes nekad nav atstājušas [personas] neziņā par savas saistības – neatsaukties uz noilgumu saskaņā ar Tiesas Statūtu 43. pantu – ilgumu. Faktiski savā 1992. gada 5. augusta paziņojumā tās norādīja, ka atteikšanās [no noilguma] ir spēkā līdz brīdim, kad tiek definēti praktiskie noteikumi par kompensāciju izmaksu attiecīgajiem ražotājiem.
96 Tātad prasītāju pakārtoto argumentu nevar pieņemt.
97 Visbeidzot arguments par Eiropas līgumtiesību principiem nav atbilstošs, jo prasība paredz tāda kaitējuma, kam nepiemīt līgumisks raksturs, atlīdzināšanu.
98 Attiecībā uz kompensācijas apmēru, kas atbildētājām iestādēm ir jāsamaksā, ir jāatzīmē, ka tās nav uzskatījušas par vajadzīgu aplūkot šo jautājumu rakstveida procesa laikā, ņemot vērā, ka tās uzskatīja, ka prasības bija pilnībā noilgušas un ka prasītāji jebkurā gadījumā bija darījuši zināmu, ka ir gatavi vienoties, pamatojoties uz Regulas Nr. 2187/93 principiem. Tiesas sēdē tās lūdza Pirmās instances tiesu gadījumā, ja tiks uzskatīts, ka prasības nav pilnībā noilgušas, noteikt starpspriedumā periodus, kas nav noilguši, lai lietas dalībnieki varētu vienoties par mierizlīgumu kompensācijas apmēra sakarā.
99 Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa aicina lietas dalībniekus panākt vienošanos sešu mēnešu laikā par kompensācijas apmēru, kas atbildētājām iestādēm jāsamaksā prasītājiem. Ja netiek panākta vienošanās, lietas dalībnieki šajā pašā termiņā iesniedz Pirmās instances tiesai savus prasījumus par nodarīto zaudējumu apmēru.
Par tiesāšanās izdevumiem
100 Ņemot vērā šī sprieduma 99. punktā minēto, lēmums par tiesāšanās izdevumiem ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) Padome un Komisija atlīdzina zaudējumus, kas nodarīti Vilhelmam Pellem [Wilhelm Pelle] un Ernstam Reinhardam Konrādam [Ernst‑Reinhard Konrad] sakarā ar Padomes 1984. gada 31. marta Regulas (EEK) Nr. 857/84, ar ko pieņem vispārīgus noteikumus Regulas (EEK) Nr. 804/68 5.c pantā minētās nodevas piemērošanai piena un piena produktu nozarē, kas ir papildināta ar Komisijas 1984. gada 16. maija Regulu (EEK) Nr. 1371/84, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Regulas Nr. 804/68 5.c pantā minētās papildu nodevas piemērošanai, piemērošanu, jo šajās regulās nebija paredzēts piešķirt references daudzumu ražotājiem, kuri, izpildot saistības, ko tie bija uzņēmušies saskaņā Padomes 1977. gada 17. maija Regulu (EEK) Nr. 1078/77, ar ko ievieš piemaksu sistēmu par piena un piena produktu nepārdošanu un piena govju ganāmpulku pārveidošanu, nebija piegādājuši pienu atsauces gada laikā, ko nosaka attiecīgā dalībvalsts;
2) Pellem, kas ir prasītājs lietā T‑8/95, ir jāatlīdzina zaudējumi, ko tas cietis sakarā ar Regulas Nr. 857/84 piemērošanu par laika posmu no 1987. gada 5. decembra līdz 1989. gada 28. martam;
3) Konrādam, kas ir prasītājs lietā T‑9/95, ir jāatlīdzina zaudējumi, ko tas cietis sakarā ar Regulas Nr. 857/84 piemērošanu par laika posmu no 1986. gada 27. novembra līdz 1989. gada 28. martam;
4) lietas dalībnieki sešu mēnešu laikā no šī sprieduma [pasludināšanas] iesniedz Pirmās instances tiesai summas, kas jāmaksā saskaņā ar kopīgi panāktu vienošanos;
5) ja šāda vienošanās netiek panākta, tām šajā pašā termiņā jāiesniedz Pirmās instances tiesai savi prasījumi par nodarīto zaudējumu apmēru;
6) lēmums par tiesāšanās izdevumiem tiek atlikts.
Vilaras | Martins Ribeiro | Jürimäe |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2007. gada 27. septembrī.