TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2023. gada 21. decembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584/TI – 1. panta 3. punkts – 15. panta 2. punkts – Nodošanas procedūra starp dalībvalstīm – Neizpildes pamati – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 7. pants – Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība – 24. panta 2. un 3. punkts – Bērna labāko interešu ņemšana vērā – Visu bērnu tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem – Māte, ar kuru kopā dzīvo mazi bērni
Lietā C‑261/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) iesniegusi ar 2022. gada 19. aprīļa lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 19. aprīlī, kriminālprocesā pret
GN,
piedaloties
Procuratore generale presso la Corte d’appello di Bologna,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], palātu priekšsēdētāji K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente), K. Likurgs [C. Lycourgos], J. Regans [E. Regan], F. Biltšens [F. Biltgen] un N. Pisarra [N. Piçarra], tiesneši P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], L. S. Rosi [L. S. Rossi], I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], A. Kumins [A. Kumin], N. Jēskinens [N. Jääskinen], N. Vāls [N. Wahl], I. Ziemele un J. Pasers [J. Passer],
ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],
sekretārs: Č. di Bella [C. Di Bella], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 28. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– GN vārdā – R. Ghini, advokāts,
– Procuratore generale presso la Corte d’appello di Bologna vārdā – A. Scandellari, sostituto procuratore della Repubblica,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Faraci, avvocato dello Stato,
– Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un K. Szíjjártó, pārstāvji,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman, J. M. Hoogveld un P. P. Huurnink, pārstāvji,
– Eiropas Savienības Padomes vārdā – K. Pleśniak un A. Ştefănuc, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid un A. Spina, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2023. gada 13. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir, pirmkārt, par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI (OV 2009, L 81, 24. lpp.) (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”), 1. panta 2. un 3. punktu, kā arī 3. un 4. pantu un, otrkārt, par šo tiesību normu spēkā esamību, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. un 24. pantu.
2 Šis lūgums iesniegts saistībā ar tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi Itālijā, kuru Beļģijas tiesu iestādes izsniegušas attiecībā uz GN brīvības atņemšanas soda izpildei Beļģijā.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
3 Konvenciju par bērnu tiesībām ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1989. gada 20. novembrī (Recueil des traités des Nations unies, 1577. sēj., 3. lpp.).
4 Šīs konvencijas 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm.”
Savienības tiesības
5 Pamatlēmuma 2002/584 6. apsvērums ir formulēts šādi:
“Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.”
6 Šī pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir noteikts:
“1. Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
2. Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.
3. Šis pamatlēmums [ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”
7 Minētā pamatlēmuma 3. pantā ir uzskaitīti Eiropas apcietināšanas ordera obligātas neizpildes pamati, savukārt 4. un 4.a pantā – tā fakultatīvas neizpildes pamati.
8 Šī paša pamatlēmuma 7. panta “Centrālās iestādes iesaistīšana” 1. punktā ir paredzēts, ka katra dalībvalsts var izraudzīties centrālo iestādi vai, ja tās tiesību sistēma to pieļauj, vairākas centrālās iestādes, kas palīdz kompetentajām tiesu iestādēm.
9 Pamatlēmuma 2002/584 15. pantā “Lēmums par nodošanu” ir noteikts:
“1. Izpildes tiesu iestāde termiņos un saskaņā ar šajā pamatlēmumā noteiktajiem nosacījumiem pieņem lēmumu par to, vai persona ir jānodod.
2. Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas dalībvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami piegādā vajadzīgo papildu informāciju, konkrēti to, kas attiecas uz 3. līdz 5. pantu un 8. pantu, un tā var noteikt termiņu tās saņemšanai, ņemot vērā to, ka ir vajadzīgs ievērot termiņus, kas noteikti 17. pantā.
3. Izsniegšanas tiesu iestāde var ikvienā brīdī pārsūtīt ikvienu papildu derīgu informāciju izpildes tiesu iestādei.”
10 Šī pamatlēmuma 17. pantā ir precizēti termiņi un kārtība, kādos pieņem lēmumu izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi.
11 Atbilstoši minētā pamatlēmuma 23. pantam “Personas nodošanas termiņi”:
“1. Pieprasīto personu nodod iespējami ātri dienā, par kuru vienojas iesaistītās iestādes.
2. To nodod ne vēlāk kā 10 dienas pēc galīgā lēmuma pieņemšanas par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi.
[..]
4. Nodošanu izņēmuma gadījumā var uz laiku atlikt nopietnu humānu iemeslu dēļ, piemēram, ja ir pamatoti iemesli domāt, ka tas acīmredzami apdraudētu pieprasītās personas dzīvību vai veselību. Eiropas apcietināšanas ordera izpilde notiek iespējami drīz pēc tam, kad šie iemesli beidz pastāvēt. Izpildes tiesu iestāde par to nekavējoties informē izsniegšanas tiesu iestādi un vienojas par jaunu nodošanas dienu. Šajā gadījumā nodošana notiek 10 dienu laikā no dienas, par kuru panākta jaunā vienošanās.
[..]”
Itālijas tiesības
12 2005. gada 22. aprīļa legge n. 69 – Disposizioni per conformare il diritto interno alla decisione quadro 2002/584/GAI del Consiglio, del 13 giugno 2002, relativa al mandato d’arresto europeo e alle procedure di consegna tra Stati membri (Likums Nr. 69 – Noteikumi valsts tiesību pielāgošanai Padomes Pamatlēmumam 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm; 2005. gada 29. aprīļa GURI Nr. 98, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 69/2005”), redakcijā, kas izriet no 2021. gada 2. februāra decreto legislativo n. 10 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 10; 2021. gada 5. februāra GURI Nr. 30; turpmāk tekstā – “2021. gada Leģislatīvais dekrēts Nr. 10”) un kas ir piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, 2. pantā ir noteikts:
“Eiropas apcietināšanas ordera izpilde nekādā ziņā nedrīkst izraisīt pārāko Itālijas valsts konstitucionālās iekārtas principu vai Konstitūcijā atzīto neaizskaramo personas tiesību, [LES] 6. pantā paredzēto pamattiesību un juridisko pamatprincipu vai Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās [Eiropas] Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas [(turpmāk tekstā – “ECPAK”)] garantēto pamattiesību pārkāpumu [..].”
13 Saskaņā ar šā likuma 18. pantu:
“Apelācijas tiesa atsaka nodošanu šādos gadījumos:
a) ja Eiropas apcietināšanas ordera pamatā esošais noziedzīgais nodarījums saskaņā ar Itālijas likumu ir dzēsts ar amnestiju situācijā, kad Itālijas valstij ir kompetence attiecīgajā jomā;
b) ja tiek konstatēts, ka Itālijā attiecībā uz pieprasīto personu par tām pašām darbībām ir pasludināts galīgs notiesājošs spriedums krimināllietā vai spriedums par tiesvedības izbeigšanu, kas vairs nav pārsūdzams, vai ja citā Eiropas Savienības dalībvalstī ir pasludināts galīgs spriedums, ar nosacījumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izpildīts vai tiek izpildīts, vai ka to vairs nevar izpildīt saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā tika pasludināts notiesājošs spriedums;
c) ja persona, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī bija jaunāka par 14 gadiem.”
14 Likuma Nr. 69/2005 18. pantā, tā sākotnējā redakcijā, kas bija piemērojama pirms 2021. gada Leģislatīvā dekrēta Nr. 10 stāšanās spēkā, bija paredzēts:
“Apelācijas tiesa atsaka nodošanu:
[..]
p) ja persona, kuras nodošana tiek pieprasīta, ir grūtniece vai māte bērniem, kas nav sasnieguši trīs gadu vecumu un dzīvo kopā ar viņu, izņemot, ja Eiropas apcietināšanas ordera, kas izsniegts tiesvedības laikā, gadījumā aizsardzības prasībām, kuras ir izsniegšanas tiesu iestādes ierobežojoša pasākuma pamatā, ir ārkārtīgi svarīga nozīme;
[..].”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
15 2020. gada 26. jūnijā Beļģijas tiesu iestādes attiecībā uz GN izsniedza Eiropas apcietināšanas orderi, lai viņai izpildītu piecu gadu cietumsodu, ko rechtbank van eerste aanleg Antwerpen, afdeling Antwerpen (Antverpenes pirmās instances tiesa, Antverpenes nodaļa, Beļģija) bija aizmuguriski piespriedusi par cilvēku tirdzniecības un nelegālas imigrācijas veicināšanas noziegumiem, kuri izdarīti Beļģijā laikposmā no 2016. gada 18. septembra līdz 2017. gada 5. augustam.
16 2021. gada 2. septembrī GN tika aizturēta Boloņā (Itālija). Aizturēšanas brīdī ar viņu kopā bija dēls, kurš dzimis Ferrārā (Itālija) 2018. gada 10. novembrī un dzīvoja kopā ar viņu. Turklāt viņa bija stāvoklī ar otro bērnu, kurš piedzima 2022. gada 10. maijā.
17 Nopratināšanas laikā, kas notika 2021. gada 3. septembrī, GN nepiekrita nodošanai Beļģijas tiesu iestādēm. 2021. gada 17. septembra tiesas sēdē Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa, Itālija) izpildes tiesu iestādes statusā iesniedza informācijas pieprasījumu Beļģijas tiesu iestādēm par, pirmkārt, soda izpildes procedūrām Beļģijā mātēm, kuras dzīvo ar nepilngadīgiem bērniem, otrkārt, par cietuma režīmu, kāds tiktu piemērots GN nodošanas gadījumā, treškārt, par pasākumiem, kas tiktu veikti attiecībā uz viņas nepilngadīgo dēlu, kā arī, ceturtkārt, par iespēju atjaunot tiesvedību, kura tika izbeigta ar aizmuguriski pasludinātu spriedumu.
18 Ar 2021. gada 5. oktobra paziņojumu Antverpenes prokuratūra (Beļģija) informēja Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa), ka uz iesniegtajiem jautājumiem var atbildēt Federālais valsts tieslietu dienests (Beļģija).
19 Ar 2021. gada 15. oktobra spriedumu Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa) atteicās nodot GN Beļģijas tiesu iestādēm un lika viņu nekavējoties atbrīvot. Minētā tiesa uzskatīja, ka, tā kā no Beļģijas tiesu iestādēm netika saņemta atbilde uz tās jautājumiem, nebija nekādas pārliecības, ka izsniegšanas dalībvalsts tiesību sistēmā būtu atzīts tāds apcietinājuma režīms, kas būtu salīdzināms ar izpildes dalībvalsts režīmu, kurā ir aizsargātas mātes tiesības saglabāt attiecības ar bērniem un rūpēties par tiem un kurā bērniem tiek nodrošināta nepieciešamā mātes un ģimenes aprūpe, kā garantēts gan Itālijas Konstitūcijā, gan Bērna tiesību konvencijas 3. pantā un Hartas 24. pantā.
20 Procuratore generale presso la Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesai piesaistīts ģenerālprokurors, Itālija) un GN iesniedza apelācijas sūdzības par šo spriedumu iesniedzējtiesā – Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija).
21 Iesniedzējtiesa konstatē, ka Likuma Nr. 69/2005 noteikums, kurā kā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes atteikuma pamats bija skaidri paredzēts gadījums, kad šajā orderī norādītā persona ir grūtniece vai māte bērniem, kas ir jaunāki par trīs gadiem un dzīvo kopā ar viņu, tika atcelts ar 2021. gada Leģislatīvo dekrētu Nr. 10, lai panāktu Itālijas tiesību aktu atbilstību Pamatlēmumam 2002/584, kurā šis gadījums nav minēts kā viens no Eiropas apcietināšanas ordera obligātas vai fakultatīvas neizpildes pamatiem.
22 Tomēr šī tiesa uzskata, ka tad, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesību sistēmā nav paredzēti tādi aizsardzības pasākumi bērnu saskarsmes tiesībām ar viņu māti, kas būtu salīdzināmi ar Itālijas tiesībās paredzētajiem pasākumiem, viņas nodošana izraisītu Itālijas Konstitūcijā un ECPAK aizsargāto pamattiesību pārkāpumu.
23 Lai gan tā ir, Eiropas apcietināšanas orderis attiecoties uz jomu, kas ir pilnībā saskaņota. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Pamatlēmumu 2002/584 izpildes tiesu iestādei ir aizliegts atteikt izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts attiecībā uz mazu bērnu māti, ja viņas nodošana būtu pretrunā ne tikai viņas tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, bet arī viņas bērnu labākajām interesēm. Apstiprinošas atbildes gadījumā tā vēlas noskaidrot, vai šis pamatlēmums ir saderīgs ar Hartas 7. pantu un 24. panta 3. punktu, lasot tos it īpaši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras par ECPAK 8. pantu gaismā.
24 Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Pamatlēmuma 2002/584] 1. panta 2. un 3. punkts, kā arī 3. un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes tiesu iestādei nav atļauts atteikt vai katrā ziņā atlikt mātes, ar kuru kopā dzīvo nepilngadīgi bērni, nodošanu?
2) Ja atbilde uz šo pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai [Pamatlēmuma 2002/584] 1. panta 2. un 3. punkts un 3. un 4. pants – ciktāl tie uzliek pienākumu veikt mātes nodošanu, saraujot saikni ar nepilngadīgiem bērniem, kas dzīvo kopā ar viņu, un neņemot vērā bērna labākās intereses, – ir saderīgi ar [Hartas] 7. pantu un 24. panta 3. punktu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras par ECPAK 8. pantu un dalībvalstīm kopīgo konstitucionālo tradīciju gaismā?”
Tiesvedība Tiesā
25 Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza piemērot paātrināto tiesvedību, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 105. pantā.
26 Minētā tiesa apgalvo, ka pamatlieta skar grūtnieces un viņas mazā bērna, kurš dzīvo kopā ar viņu, pamattiesības un ka paātrinātās tiesvedības izmantošana ir nepieciešama, lai izbeigtu nenoteiktību, kas pastāv attiecībā uz šī bērna turpmāko aizgādību. Iesniegtajos jautājumos tiekot arī aplūkotas problēmas, kas kopīgas ļoti daudzām lietām, kuras tiek izskatītas dalībvalstu tiesās un kuras būtu jārisina ar vislielāko steidzamību.
27 Reglamenta 105. panta 1. punktā paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai – izņēmuma kārtā – pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma, un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.
28 Šajā ziņā jāatgādina, ka šāda paātrinātā tiesvedība ir procesuāls instruments, kas paredzēts ārkārtas situācijas risināšanai (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Šajā gadījumā Tiesas priekšsēdētājs 2022. gada 11. maijā, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, nolēma noraidīt šī sprieduma 25. punktā minēto pieteikumu.
30 Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka GN tika nekavējoties atbrīvota, izpildot Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa) 2021. gada 15. oktobra spriedumu. Turklāt informācija, ko iesniedzējtiesa ir iesniegusi Tiesai, nepierāda, ka šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīšanas laikā pastāvētu risks attiecībā uz GN bērnu aizgādību. Iespējamā neskaidrība par nolēmuma, ar kuru tiek izbeigta pamatlieta, ietekmi uz šo aizgādību vai tas, ka uzdotie jautājumi potenciāli skar lielu skaitu personu vai tiesisko situāciju, paši par sevi nav iemesli, kas radītu ārkārtēju steidzamību, kura tomēr ir nepieciešama, lai pamatotu paātrinātu izskatīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 22. septembris, Bundesrepublik Deutschland (Pārsūtīšanas lēmuma administratīvā apturēšana), C‑245/21 un C‑248/21, EU:C:2022:709, 34. punkts, kā arī 2023. gada 9. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Būtiska kaitējuma jēdziens), C‑125/22, EU:C:2023:843, 30. punkts).
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
31 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 2. un 3. punkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 7. pantu un 24. panta 2. un 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka izpildes tiesu iestāde atsaka tādas personas nodošanu, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, pamatojoties uz to, ka šī persona ir kopā ar viņu dzīvojošu mazu bērnu māte.
32 Ņemot vērā minētās tiesas sniegto informāciju, pirmais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka tas ir balstīts uz pieņēmumu, ka pamatlietā personai, uz ko attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, ir divi mazi bērni, kuri dzīvo ar viņu un kuru interesēs ir turpināt regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar savu māti. Šajā kontekstā minētā tiesa jautā, vai tā var atteikties izpildīt šo apcietināšanas orderi, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu, lasot to kopsakarā ar Hartas 7. pantu un 24. panta 2. un 3. punktu, balstoties uz to, ka šīs personas nodošana varētu tai liegt šādas attiecības un šādus sakarus ar bērniem.
33 Iesākumā jāatgādina, ka gan dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās principam, gan arī savstarpējās atzīšanas principam, kas pats ir balstīts uz dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos, Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām. Konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ar savstarpējas uzticēšanās principu katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (spriedumi, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 40. punkts, kā arī 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 93. punkts).
34 Tādējādi dalībvalstīm, kad tās īsteno Savienības tiesības, saskaņā ar šīm pašām tiesībām var tikt prasīts prezumēt, ka pārējās dalībvalstis ievēro pamattiesības, un tas nozīmē, ka tās nevar ne tikai kādai citai dalībvalstij pieprasīt ievērot valstī noteikto pamattiesību aizsardzības līmeni, kas ir augstāks par Savienības tiesībās nodrošināto līmeni, bet arī, izņemot ārkārtas gadījumus, pārbaudīt, vai šī cita dalībvalsts konkrētā gadījumā patiešām ir ievērojusi Savienībā garantētās pamattiesības (atzinums 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 192. punkts, kā arī spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 94. punkts).
35 Šajā kontekstā, ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviešot vienkāršotu un efektīvāku sistēmu notiesāto vai aizdomās par krimināllikuma pārkāpumu turēto personu nodošanai, ir paredzēts atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību, lai veicinātu Savienībai paredzētā mērķa kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu īstenošanu, balstoties uz augstu uzticēšanās līmeni, kam jāpastāv starp dalībvalstīm (spriedums, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
36 Savstarpējās atzīšanas princips, kas – kā izriet no šī pamatlēmuma 6. apsvēruma – ir uzskatāms par tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās “stūrakmeni”, rod savu izpausmi minētā pamatlēmuma 1. panta 2. punktā, kurā nostiprināts princips, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jāizpilda ikviens Eiropas apcietināšanas orderis, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un ievērojot minētā pamatlēmuma noteikumus (spriedums, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
37 No tā izriet, pirmkārt, ka izpildes tiesu iestādes Eiropas apcietināšanas orderi var atteikties izpildīt vienīgi atbilstoši Pamatlēmumā 2002/584, kā to interpretējusi Tiesa, paredzētajiem pamatiem. Otrkārt, tā kā Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir princips, izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas jāinterpretē šauri (spriedums, 2023. gada 18. aprīlis, E. D. L. (Uz slimību balstīts atteikuma pamats), C‑699/21, EU:C:2023:295, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
38 Tomēr šajā pamatlēmumā nav paredzēts, ka izpildes tiesu iestāde varētu atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi tikai tādēļ, ka persona, attiecībā uz kuru ir izdots šāds apcietināšanas orderis, ir kopā ar viņu dzīvojošu mazu bērnu māte. Ņemot vērā savstarpējas uzticēšanās principu, kas ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpas pamatā, pastāv prezumpcija, ka šādu bērnu mātes apcietinājuma apstākļi un šo bērnu aprūpes organizēšana izsniegšanas dalībvalstī ir pielāgota šādai situācijai, neatkarīgi no tā, vai tā notiek ieslodzījuma vietā vai īstenojot alternatīvas metodes, kas ļauj paturēt šo māti šīs dalībvalsts tiesu iestāžu rīcībā vai izvietot šos bērnus ārpus šīs vides.
39 To paturot prātā, no Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkta izriet, ka ar to nevar grozīt pienākumu ievērot Hartā garantētās pamattiesības.
40 Šajā ziņā jāatgādina, ka, pirmkārt, Hartas 7. pantā ir nostiprinātas ikvienas personas tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un, otrkārt, Hartas 24. panta 2. punktā ir paredzēts, ka visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, vispirmām kārtām jāņem vērā bērna labākās intereses.
41 Kā izriet no Bērnu tiesību konvencijas 3. panta 1. punkta, uz kuru ir tieša atsauce paskaidrojumos par Hartas 24. pantu, pēdējā minētā panta 2. punkts ir piemērojams arī tādiem lēmumiem kā Eiropas apcietināšanas orderis, kas izsniegts attiecībā uz mazu bērnu māti, tā adresāti nav šie bērni, bet tas tiem rada nopietnas sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 11. marts, État belge (Nepilngadīgās personas vecāka atgriešana), C‑112/20, EU:C:2021:197, 36. un 37. punkts).
42 Tomēr vecāka un viņa bērna iespēja būt kopā ir ģimenes dzīves pamatelements (spriedums, 2021. gada 14. decembris, Stolichna obshtina, rayon “Pancharevo”, C‑490/20, EU:C:2021:1008, 61. punkts). Hartas 24. panta 3. punktā ir paredzētas bērna tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā viņa interesēm. Kā apgalvo Procuratore generale presso la Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesai piesaistīts ģenerālprokurors), Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija, bērna labākās intereses jāizvērtē, ņemot vērā visus lietas apstākļus (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2019. gada 26. marts, SM (Bērns, kas nodots aizbildnībā saskaņā ar Alžīrijas kafala), C‑129/18, EU:C:2019:248, 73. punkts; 2021. gada 14. janvāris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nepavadīta nepilngadīgā atgriešana), C‑441/19, EU:C:2021:9, 46. un 60. punkts, kā arī 2021. gada 11. marts, État belge (Nepilngadīgās personas vecāka atgriešana), C‑112/20, EU:C:2021:197, 27. punkts).
43 Lai gan galvenokārt katrai dalībvalstij, lai nodrošinātu Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma darbības pamatā esošo savstarpējas uzticēšanās un atzīšanas principu pilnīgu piemērošanu, Tiesas galīgā uzraudzībā ir jānodrošina no Hartas 7. pantā, kā arī tās 24. panta 2. un 3. punktā garantētajām pamattiesībām izrietošo prasību ievērošana, atturoties no jebkādiem pasākumiem, kas varētu to apdraudēt, reāla riska pastāvēšana, ka tādas personas nodošanas gadījumā izsniegšanas tiesu iestādei, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, tiks pārkāptas viņas un/vai viņas bērnu minētās pamattiesības, var tomēr ļaut izpildes tiesu iestādei izņēmuma kārtā atturēties izpildīt šo Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 46. punkts, kā arī 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 72. un 96. punkts).
44 Šajā ziņā jāuzsver, ka šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā riska novērtējums izpildes tiesu iestādei ir jāveic, ņemot vērā Savienības tiesībās garantēto pamattiesību aizsardzības standartu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 88. punkts). Tādēļ tas, ka šī iestāde nav pārliecināta, ka izsniegšanas dalībvalstī pastāv apstākļi, kas ir salīdzināmi ar tiem, kādi pastāv izpildes dalībvalstī attiecībā uz mazu bērnu māšu apcietinājumu un šo bērnu nodošanu aprūpē, neļauj uzskatīt šo risku par pierādītu.
45 Savukārt, ja izpildes tiesu iestādes, kam jālemj par tādas personas nodošanu, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, rīcībā ir informācija, ar ko var pierādīt šāda riska esamību vai nu sistēmisku vai vispārēju nepilnību dēļ mazu bērnu māšu apcietinājuma apstākļos izsniegšanas dalībvalstī vai šo bērnu aprūpē izsniegšanas dalībvalstī, vai arī nepilnības saistībā ar šiem nosacījumiem, kas konkrētāk ietekmēs tādu objektīvi identificējamu personu grupu kā bērnus ar invaliditāti, šai iestādei konkrēti un precīzi ir jāpārbauda, vai pastāv nopietni un pierādīti iemesli uzskatīt, ka attiecīgās personas šādu apstākļu dēļ ar šo risku saskarsies.
46 Tādējādi izpildes tiesu iestādei ir jāizvērtē, vai Hartas 7. pantā, kā arī 24. panta 2. un 3. punktā garantēto pamattiesību pārkāpuma risks ir reāls, veicot divu posmu pārbaudi, kas ietver analīzi, pamatojoties uz atšķirīgiem kritērijiem, tāpēc šie posmi nedrīkst pārklāties un tie ir jāveic secīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 101., 109. un 110. punkts).
47 Šajā nolūkā izpildes tiesu iestādei pirmajā posmā ir jānoskaidro, vai pastāv objektīva, ticama, precīza un pienācīgi aktualizēta informācija, kas liecina par reālu risku, ka izsniegšanas dalībvalstī tiktu pārkāptas šīs pamattiesības tādu nepilnību dēļ kā tās, kas minētas šī sprieduma 45. punktā. Šī informācija var izrietēt tostarp no starptautisko tiesu nolēmumiem, lēmumiem, ziņojumiem un citiem dokumentiem, kurus ir izstrādājušas Eiropas Padomes iestādes vai kuri izriet no Apvienoto Nāciju sistēmas, kā arī no informācijas, kas iekļauta Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) datubāzē par apcietinājuma apstākļiem Savienībā (Criminal Detention Database) (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 89. punkts, kā arī 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 102. punkts).
48 Otrajā posmā izpildes tiesu iestādei konkrēti un precīzi jāpārbauda, kādā mērā šī sprieduma iepriekšējā punktā minētās pārbaudes pirmajā posmā konstatētās nepilnības var ietekmēt personas, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, apcietinājuma vai tās bērnu aprūpes apstākļus, un vai, ņemot vērā viņu individuālo situāciju, pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka šī persona vai tās bērni tiks pakļauti reālam minēto pamattiesību pārkāpuma riskam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 94. punkts, kā arī 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 106. punkts).
49 Šajā nolūkā, ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka tās rīcībā nav visas nepieciešamās informācijas, lai pieņemtu lēmumu par attiecīgās personas nodošanu, tai, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punktu, izsniegšanas tiesu iestādei ir jālūdz steidzami sniegt visu papildu informāciju, ko tā uzskata par vajadzīgu attiecībā uz apstākļiem, kādos šajā dalībvalstī ir paredzēts turēt apcietinājumā šo personu un organizēt viņas bērnu aprūpi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 95. punkts).
50 Šajā ziņā jāuzsver, ka informācija, kuru izpildes tiesu iestāde ir tiesīga lūgt, var attiekties gan uz pārbaudes pirmo, gan otro posmu, kas šai iestādei ir jāveic saskaņā ar šī sprieduma 46. punktu. Tomēr minētā iestāde nevar lūgt izsniegšanas tiesu iestādei informāciju tikai par šīs pārbaudes otro posmu, ja tā uzskata, ka nav pierādīts, ka pastāvētu sistēmiskas vai vispārējas nepilnības vai nepilnības, kas ietekmē objektīvi identificējamu personu grupu, pie kuras pieder attiecīgā persona vai tās bērni, kā minēts šī sprieduma 45. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 135. punkts).
51 Izpildes tiesu iestāde atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punktam var noteikt termiņu no izsniegšanas tiesu iestādes pieprasītās papildu informācijas saņemšanai. Šis termiņš ir jāpielāgo konkrētajam gadījumam, lai pēdējai minētajai iestādei paredzētu nepieciešamo laiku minētās informācijas apkopošanai, vajadzības gadījumā lūdzot palīdzību izsniegšanas dalībvalsts centrālajai iestādei vai kādai no centrālajām iestādēm šī pamatlēmuma 7. panta izpratnē. Saskaņā ar minētā pamatlēmuma 15. panta 2. punktu saistībā ar šo termiņu tomēr ir jāņem vērā vajadzība ievērot šī pamatlēmuma 17. pantā noteiktos termiņus (spriedums, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 97. punkts).
52 Savukārt izsniegšanas tiesu iestādei, lai netiktu pārkāpts lojālas sadarbības princips, ir jāsniedz izpildes tiesu iestādei pieprasītā papildu informācija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 97. punkts, kā arī 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 64. punkts).
53 Lai tostarp nodrošinātu, ka Eiropas apcietināšanas ordera darbība netiek paralizēta, LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā noteiktajam lojālas sadarbības pienākumam ir jāvalda dialogā starp izpildes tiesu iestādēm un izsniegšanas tiesu iestādēm (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 104. punkts, un 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 131. punkts).
54 Gadījumā, ja izsniegšanas tiesu iestāde apmierinoši neatbildētu uz izpildes tiesu iestādes izteikto lūgumu sniegt papildinformāciju, tai būtu visaptveroši jāizvērtē visi tās rīcībā esošie elementi abos posmos, kas atgādināti šī sprieduma 47. un 48. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 114. punkts).
55 Tikai tad, ja izpildes tiesu iestāde, ņemot vērā visu tās rīcībā esošo informāciju, tostarp iespējamo izsniegšanas tiesu iestādes sniegto garantiju neesamību, uzskata, ka izsniegšanas dalībvalstī pastāv, pirmkārt, tādas nepilnības kā šī sprieduma 45. punktā minētās un, otrkārt, pastāv nopietni un pierādīti iemesli uzskatīt, ka, ņemot vērā to personisko situāciju, attiecīgā persona un/vai tās bērni saskarsies ar reālu risku, ka tiks pārkāptas Hartas 7. pantā, kā arī 24. panta 2. un 3. punktā garantētās pamattiesības, izpildes tiesu iestādei, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu, ir jāatturas izpildīt attiecībā uz šo personu izdoto Eiropas apcietināšanas orderi. Pretējā gadījumā tai tas ir jāizpilda saskaņā ar minētā pamatlēmuma 1. panta 2. punktā noteikto pienākumu.
56 Visbeidzot par iesniedzējtiesas pirmajā jautājumā minēto iespēju atlikt nodošanu ir jāprecizē – lai gan, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 4. punktu, ir iespējams apturēt tādas personas nodošanu, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, šādu iespēju var īstenot tikai uz laiku, izņēmuma kārtā un nopietnu humānu apsvērumu dēļ. Ņemot vērā šīs tiesību normas formulējumu, kā arī minētā pamatlēmuma 23. panta vispārējo sistēmu, šāda apturēšana turklāt nav iedomājama uz ievērojamu laiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 18. aprīlis, E. D. L. (Uz slimību balstīts atteikuma pamats), C‑699/21, EU:C:2023:295, 51. punkts).
57 Ņemot vērā visus iepriekš minētos iemeslus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 2. un 3. punkts, tos lasot Hartas 7. panta un 24. panta 2. un 3. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka izpildes tiesu iestāde atsaka tādas personas nodošanu, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, pamatojoties uz to, ka šī persona ir kopā ar viņu dzīvojošu mazu bērnu māte, ja vien, pirmkārt, šīs iestādes rīcībā nav informācijas, kas pierāda, ka pastāv reāls risks, ka sistēmisku vai vispārēju nepilnību dēļ mazu bērnu māšu apcietinājuma apstākļos un šo bērnu aprūpē izsniegšanas dalībvalstī tiks pārkāptas Hartas 7. pantā garantētās šīs personas pamattiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un Hartas 24. panta 2. un 3. punktā aizsargātās bērnu labākās intereses, un otrkārt, nepastāv nopietni un pierādīti iemesli uzskatīt, ka, ņemot vērā to personisko situāciju, attiecīgās personas ar šo risku šādu apstākļu dēļ saskarsies.
Par otro jautājumu
58 Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, 1. panta 2. un 3. punkts, tos lasot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. panta un 24. panta 2. un 3. punkta gaismā,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tiem ir pretrunā tas, ka izpildes tiesu iestāde atsaka tādas personas nodošanu, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, pamatojoties uz to, ka šī persona ir kopā ar viņu dzīvojošu mazu bērnu māte, ja vien, pirmkārt, šīs iestādes rīcībā nav informācijas, kas pierāda, ka pastāv reāls risks, ka sistēmisku vai vispārēju nepilnību dēļ mazu bērnu māšu apcietinājuma apstākļos un šo bērnu aprūpē izsniegšanas dalībvalstī tiks pārkāptas Pamattiesību hartas 7. pantā garantētās šīs personas pamattiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un šīs hartas 24. panta 2. un 3. punktā aizsargātās bērnu labākās intereses, un otrkārt, nepastāv nopietni un pierādīti iemesli uzskatīt, ka, ņemot vērā to personisko situāciju, attiecīgās personas ar šo risku šādu apstākļu dēļ saskarsies.
[Paraksti]