ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2020. gada 25. jūnijā(1)
Lieta C‑393/19
Okrazhna prokuratura – Haskovo,
Apelativna prokuratura – Plovdiv
pret
OM
(Apelativen sad – Plovdiv (Plovdivas apelācijas tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pants – Tiesības uz īpašumu – Valsts tiesību akti, kuros ir paredzēta kontrabandas izdarīšanai izmantota transportlīdzekļa konfiskācija valsts labā – Transportlīdzeklis, kas pieder labticīgai trešajai personai – Pamatlēmums 2005/212/TI – 2. panta 1. punkts – Direktīva 2014/42/ES – 6. pants
1. Starptautisko pārvadājumu kravas automobiļa vadītājs, kas devās no Turcijas uz Vāciju, pēc aizturēšanas Bulgārijā saistībā ar šajā transportlīdzeklī paslēptajiem numismātikas dārgumiem šajā pēdējā minētajā valstī tika apsūdzēts un notiesāts par kontrabandas noziegumu. Pēc notiesāšanas tika konfiscēts arī vilcējs, kas pieder uzņēmumam, kurš, kā apgalvo iesniedzējtiesa, “nav zināj[is], [tam] nebūtu bijis jāzina vai [tas] nebūtu varēj[is] zināt, ka [tā] darbinieks izdara noziedzīgu nodarījumu”.
2. Šī tiesa jautā par divu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) pantu ietekmi uz valsts tiesību normām, kas piemērojamas izskatāmajā lietā. Konkrēti, tā šaubās par šo tiesību normu saderību:
‐ ar Hartas 17. panta 1. punktu, ciktāl Bulgārijas Kriminālkodeksā ir noteikta kontrabandas izdarīšanai izmantoto transportlīdzekļu konfiskācija, lai gan tie pieder labticīgai trešajai personai;
‐ ar Hartas 47. pantu, ciktāl saskaņā ar Bulgārijas procesuālajiem tiesību aktiem labticīga trešā persona, kurai pieder konfiscētā manta, nevar aizstāvēt savu nostāju tiesā, kas lemj par konfiskāciju.
3. Atbilstoši Tiesas sniegtajiem norādījumiem es izskatīšu tikai pirmo no šiem jautājumiem.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Harta
4. Saskaņā ar tās 17. panta 1. punktu:
“Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.”
2. Pamatlēmums 2005/212/TI (2)
5. Pamatlēmuma 1. pantā (“Definīcijas”) ir noteikts:
“Šajā pamatlēmumā:
[..]
‐ “nozieguma rīki” ir jebkāds īpašums, kas jebkā, pilnīgi vai daļēji izmantots vai ko paredzēts izmantot, lai izdarītu noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgus nodarījumus,
‐ “konfiskācija” ir pēc tiesvedības par noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgiem nodarījumiem tiesas uzlikts sods vai pasākums, kas beidzas ar galīgu īpašuma atņemšanu,
[..].”
6. Pamatlēmuma 2. pantā (“Konfiskācija”) ir noteikts:
“1. Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai tā varētu pilnībā vai daļēji konfiscēt nozieguma rīkus un līdzekļus, kas iegūti no noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem sods ir brīvības atņemšana uz laiku, kas ilgāks par vienu gadu, vai arī konfiscēt īpašumu, kura vērtība atbilst šādu līdzekļu vērtībai.
2. Attiecībā uz nodarījumiem nodokļu jomā, lai noziegumu izdarītājiem liegtu iespēju izmantot noziedzīgi iegūtus līdzekļus, dalībvalstis var izmantot procedūras, kas nav kriminālprocesi.”
7. Pamatlēmuma 4. pantā (“Tiesiskas aizsardzības līdzekļi”) ir noteikts:
“Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka ieinteresētām pusēm, ko skar 2. un 3. pantā paredzētie pasākumi, ir pieejami efektīvi tiesiskas aizsardzības līdzekļi, lai sargātu to tiesības.”
3. Direktīva 2014/42/ES (3)
8. Direktīvas 2. pantā (“Definīcijas”) ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
3) “nozieguma rīki” ir jebkāds īpašums, kurš jebkādā veidā, pilnīgi vai daļēji, tika izmantots vai kuru bija paredzēts izmantot, lai izdarītu noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgus nodarījumus;
4) “konfiskācija” ir īpašuma galīga atņemšana, ko tiesa norīkojusi saistībā ar noziedzīgu nodarījumu;
[..].”
9. Direktīvas 4. pantā (“Konfiskācija”) ir noteikts:
“1. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj pilnībā vai daļēji konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šādu nozieguma rīku vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu vērtībai, ņemot vērā galīgu notiesājošu spriedumu par noziedzīgu nodarījumu, kas var tikt pieņemts arī in absentia tiesas procesā.
2. Ja konfiskācija, pamatojoties uz 1. [punktu], nav iespējama, vismaz tad, ja tas nav iespējams aizdomās turētās vai apsūdzētās personas slimības vai bēguļošanas dēļ, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus gadījumos, kad ir ierosināta krimināllieta par noziedzīgu nodarījumu, kas var būt par pamatu ekonomiska labuma tiešai vai netiešai ieguvei, un šādā kriminālprocesā varētu pieņemt notiesājošu spriedumu, ja aizdomās turētā vai apsūdzētā persona būtu varējusi stāties tiesas priekšā.”
10. Direktīvas 5. pantā (“Paplašinātā konfiskācija”) ir noteikts:
“1. Dalībvalstis pieņem nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj pilnībā vai daļēji konfiscēt īpašumu, kas pieder personai, kura notiesāta par tādu noziedzīgu nodarījumu, kas var būt par pamatu ekonomiska labuma tiešai vai netiešai ieguvei, ja tiesa, pamatojoties uz lietas apstākļiem, tostarp konkrētiem faktiem un pieejamiem pierādījumiem, piemēram, ka attiecīgā īpašuma vērtība nav samērīga ar notiesātās personas likumīgiem ienākumiem, ir pārliecināta, ka attiecīgais īpašums ir iegūts noziedzīgā veidā.
2. Šā panta 1. punkta nozīmē jēdziens “noziedzīgs nodarījums” ietver vismaz šādus elementus:
[..]
b) nodarījumi saistībā ar līdzdalību noziedzīgā organizācijā, kā paredzēts Pamatlēmuma 2008/841/TI 2. pantā, vismaz gadījumos, kad nodarījuma rezultātā ir gūts ekonomisks labums;
[..]
e) noziedzīgs nodarījums, kas ir sodāms saskaņā ar attiecīgo 3. pantā minēto instrumentu vai gadījumā, ja attiecīgajā instrumentā nav noteikta soda robeža, saskaņā ar atbilstīgo valsts tiesību aktu, sodot ar brīvības atņemšanu, kuras maksimālais ilgums ir vismaz četri gadi.”
11. Saskaņā ar 6. pantu (“Konfiskācija, ko piemēro trešai personai”):
“1. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kas ļauj konfiscēt tādus noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai citu īpašumu, kura vērtība atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai, kurus aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir tieši vai netieši nodevusi trešām personām vai kurus trešās personas ir ieguvušas no aizdomās turētās vai apsūdzētās personas, vismaz tad, ja minētās trešās personas zināja vai tām vajadzēja zināt, ka nodošanas vai iegādes mērķis bija izvairīties no konfiskācijas, pamatojoties uz konkrētiem faktiem un apstākļiem, tostarp to, ka nodošana vai iegūšana ir notikusi bez maksas vai apmaiņā pret summu, kas ir būtiski zemāka par tirgus vērtību.
2. Šā panta 1. punkts neskar bona fide trešo personu tiesības.”
4. Bulgārijas tiesības. “Nakazatelen kodeks” (4)
12. NK 53. panta 1. punktā ir noteikts:
“(1) Neatkarīgi no kriminālatbildības valsts labā konfiscē:
a) mantu, kas pieder noziedzīga nodarījuma izdarītājam un kas paredzēta izmantošanai vai ir izmantota tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā [..];
b) mantu, kas pieder noziedzīga nodarījuma izdarītājam un kas ir tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets – šā kodeksa speciālajā daļā tieši minētajos gadījumos.
(2) Valsts labā konfiscē arī:
a) mantu, kas ir noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets vai rīks, kura turēšana ir aizliegta; un
b) līdzekļi, kas tieši vai netieši iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā, ja tie nav jāatmaksā vai jākompensē. Ja tieši vai netieši iegūtie līdzekļi ir zuduši vai atsavināti, konfiscē naudas līdzekļus apmērā, kas atbilst to vērtībai.”
13. Saskaņā ar NK 242. panta 8. punktu līdzeklis, kas izmantots kontrabandas preču transportēšanai, ir jākonfiscē par labu valstij, pat ja tas nepieder noziedzīgā nodarījuma izdarītājam, izņemot gadījumus, kad tā vērtība acīmredzami neatbilst noziedzīgā nodarījuma smagumam.
II. Faktiskie apstākļi (saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu) un prejudiciālais jautājums
14. OM strādāja Turcijas starptautisko kravu pārvadājumu uzņēmumā, kuram pieder kravas automobilis, ko viņš vadīja paredzētajā maršrutā cauri dažādām Savienības valstīm.
15. 2018. gada jūnija sākumā ar OM sazinājās nezināma persona un pret atlīdzību piedāvāja kontrabandas ceļā ievest Vācijā kopumā 2940 senas monētas (5), izmantojot iespēju, ka viņam bija jāceļo no Turcijas pilsētas Stambulas uz Vācijas pilsētu Delmenhorstu [Delmenhorst].
16. OM piekrita piedāvājumam un, saņēmis monētas, novietoja tās bagāžai, instrumentiem un citiem piederumiem paredzētajā nodalījumā, kas parasti atrodas zem vadītāja sēdekļa, kur viņš tās paslēpa starp dažādiem priekšmetiem.
17. 2018. gada 12. jūnija rītā OM šķērsoja Turcijas robežpārejas punktu Kapakule un nokļuva Bulgārijas Republikas teritorijā caur robežkontroles punktu Kapitan Andreevo. Šajā robežkontroles punktā kravas automobilis tika pārbaudīts, un muitas amatpersonas atklāja monētas.
18. Senajām monētām, vilcējam, piekabei, aizdedzes atslēgai un reģistrācijas apliecībai tika uzlikts arests.
19. Pirmstiesas izmeklēšanas laikā transportlīdzekļa īpašnieka uzņēmuma vadītājs lūdza atdot vilcēju un piekabi. Lūgumu sākumā noraidīja lietu uzraugošais prokurors, vēlāk par to celtā prasība tika noraidīta ar Okrazhen sad – Haskovo (Haskovas pirmās instances tiesa, Bulgārija) 2018. gada 19. oktobra rīkojumu.
20. Ar minētās tiesas 2019. gada 22. marta spriedumu OM tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz trīs gadiem un naudas sods 20 000 Bulgārijas levu (BGN) apmērā par monētu dārgumu krājuma kontrabandu “lielā apmērā” saskaņā ar NK 242. panta 1. punkta e) apakšpunktu.
21. Monētas, kas bija noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas priekšmets, tika konfiscētas valsts labā saskaņā ar NK 242. panta 7. punktu. Atbilstoši NK 242. panta 8. punktam valsts labā tika konfiscēts arī vilcējs, kurā tika transportētas monētas. Piekabe, kas nebija tieši saistīta ar transportēšanu, tika atdota tās īpašniekam.
22. OM pārsūdzēja pirmās instances tiesas spriedumu Apelativen sad – Plovdiv (Plovdivas apelācijas tiesa, Bulgārija) daļā, kas attiecas uz vilcēja konfiskāciju.
23. Apelācijas tiesa precizē, ka konfiskācija nav sods un ka saskaņā ar NK 242. panta 8. punktu tā obligāti ir jānosaka attiecībā uz mantu, kas izmantota kontrabandas izdarīšanai.
24. Lai gan šādi piemērota konfiskācija ir balstīta uz tiesību aktos noteikto, šī tiesa šaubās, vai minētais NK pants, kas tika pieņemts pirms Bulgārijas iestāšanās Eiropas Savienībā, ir saderīgs ar Hartas 17. panta 1. punktu.
25. Konkrēti, tā uzskata, ka transportlīdzekļa, kas ir izmantots kā rīks kontrabandas izdarīšanai, konfiskācija valsts labā, ja tā īpašnieks nav bijis iesaistīts šajā noziegumā, varētu izraisīt nelīdzsvarotību starp transportlīdzekļa īpašnieka, kas nav zinājis par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, interesēm un valsts interesēm atņemt noziedzīga nodarījuma izdarīšanai izmantotos rīkus.
26. Turklāt tā uzskata, ka valsts tiesību aktos nav paredzēts uzklausīt transportlīdzekļa īpašnieku tiesvedībā, kurā tiek lemts par konfiskāciju; tas savukārt varētu izraisīt to nesaderību ar Hartas 47. pantu un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
27. Šajos apstākļos Apelativen sad – Plovdiv (Plovdivas apelācijas tiesa) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Hartas] 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka negatīvi ietekmēta vispārējo interešu un prasības aizsargāt tiesības uz īpašumu līdzsvara dēļ nav pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums kā Bulgārijas Republikas Nakazatelen kodeks (Kriminālkodekss) 242. panta 8. punkts, saskaņā ar kuru kontrabandas lielā apmērā izdarīšanai izmantots transportlīdzeklis, kas pieder trešajai personai, kura nav zinājusi, tai nebūtu bijis jāzina vai tā nebūtu varējusi zināt, ka tās darbinieks izdara noziedzīgu nodarījumu, ir jākonfiscē valsts labā?
2) Vai [Hartas] 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka nav pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums kā Nakazatelen kodeks 242. panta 8. punkts, saskaņā ar kuru transportlīdzekli, kas pieder citai personai, nevis tai, kura ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, var konfiscēt, nenodrošinot īpašniekam tiešu piekļuvi tiesām sava viedokļa izteikšanai?”
III. Tiesvedība Tiesā
28. Iesniedzējtiesas nolēmums Tiesas kancelejā saņemts 2019. gada 21. maijā.
29. Rakstveida apsvērumus iesniedza Haskovas prokuratūra, Plovdivas prokuratūra, Grieķijas valdība un Eiropas Komisija.
IV. Vērtējums
A. Par pieņemamību
30. Iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai Hartas 17. panta 1. punktam un 47. pantam ir pretrunā valsts tiesību norma (NK 242. panta 8. punkts), ar ko ir atļauts konfiscēt kontrabandas izdarīšanai izmantoto mantu, lai gan tā pieder trešajai personai, kas nav piedalījusies tās izdarīšanā.
31. Tā kā Harta ir adresēta dalībvalstīm “tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus” (51. pants), nav pietiekami minēt kādu no tās pantiem, lai pamatotu prejudiciālo jautājumu, ja tam nav saiknes ar citām Savienības tiesību normām.
32. Ir taisnība, ka iesniedzējtiesas nolēmumā taču ir minēts Direktīvas 2014/42 33. apsvērums. Šī direktīva attiecas uz lietas faktiskajiem apstākļiem, ciktāl tajā a) ir paredzēti minimālie noteikumi par noziedzīga nodarījuma izdarīšanai izmantoto rīku konfiskāciju un b) ir paredzēts nodrošināt tiesiskās aizsardzības līdzekļus trešo personu tiesību aizsardzībai.
33. Tomēr rodas šaubas par to, vai šajā lietā ir piemērojama Direktīva 2014/42, ņemot vērā tās 3. pantā iekļautajā izsmeļošajā sarakstā minētos noziedzīgos nodarījumus, uz kuriem attiecas Konvencija, pamatlēmumi un direktīvas. Ja šajā lietā aplūkoto monētu kontrabandu nevarētu iekļaut vienā no šiem pārkāpumu veidiem (piemēram, uz ko attiecas Pamatlēmums 2008/841/TI (6)), minētie faktiskie apstākļi nebūtu tās piemērošanas jomā.
34. Katrā ziņā Tiesa var sniegt iesniedzējtiesai to Savienības tiesību normu interpretācijas elementus, kuras tā nav minējusi savā nolēmumā (7). Nesen Tiesa šādi ir rīkojusies, sniedzot atbildi uz citu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (8), kurā Bulgārijas tiesa lūdza to interpretēt Direktīvu 2014/42. Minētajā lietā Tiesa nolēma sniegt Pamatlēmuma 2005/212 interpretāciju, jo Direktīva 2014/42 nebija piemērojama (9).
35. Pamatlēmums 2005/212 daļēji tika aizstāts ar Direktīvu 2014/42, neieviešot grozījumus minētā pamatlēmuma 2., 4. un 5. pantā, kas joprojām ir spēkā (10). Kā norāda Komisija, Direktīvas 2014/42 piemērošanas jomas ierobežošana ir iemesls tam, ka dažas Pamatlēmuma 2005/212 normas ar to netika aizstātas.
36. Atbilstoši Pamatlēmumam 2005/212 (2. panta 1. punkts) “katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai tā varētu pilnībā vai daļēji konfiscēt nozieguma rīkus un līdzekļus, kas iegūti no noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem sods ir brīvības atņemšana uz laiku, kas ilgāks par vienu gadu [..]”.
37. Atšķirībā no Direktīvā 2014/42 paredzētā kritērija, ar ko ir ierobežota tās piemērošanas joma iepriekš izklāstītajā veidā, Pamatlēmumu 2005/212 var piemērot Bulgārijā izdarītai kontrabandai, jo NK par to ir paredzēts brīvības atņemšanas sods uz laiku no trim līdz desmit gadiem.
38. Kopumā es uzskatu, ka, lai kliedētu iesniedzējtiesas šaubas, šajā lietā ir jāinterpretē Pamatlēmums 2005/212 (11). Vienlaikus tā piemērojamība ļauj atzīt tādu tiešo saikni ar atvasināto tiesību normu, “kas ir ciešāka nekā divu jomu līdzīgums vai vienas jomas netiešā ietekme uz otru jomu” (12), un tādējādi ir iespējams atsaukties uz Hartu.
B. Par lietas būtību
39. Iesniedzējtiesa norāda, ka uzņēmumam, kam pieder (kravas automobiļa) vilcējs, “nebūtu bijis jāzina vai [tas] nebūtu varēj[is] zināt, ka [tā] darbinieks izdara noziedzīgu nodarījumu”. Tādējādi runa esot par labticīgu trešo personu, kurai tiek atņemts tai piederošs īpašums, lai gan tā nav piedalījusies noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tikai noziedzīga nodarījuma faktiskais izdarītājs izmantoja šo transportlīdzekli kā rīku, lai izdarītu numismātikas dārgumu kontrabandu.
40. Lai noteiktu, vai īpašnieks, kas atrodas šādā situācijā, var atsaukties sev par labu uz Hartas 17. panta 1. punktu, vispirms ir jānoskaidro Pamatlēmuma 2005/212 tvērums.
41. Pamatlēmuma 1. panta ceturtajā ievilkumā “konfiskācija” ir definēta kā “pēc tiesvedības par noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgiem nodarījumiem tiesas uzlikts sods vai pasākums, kas beidzas ar galīgu īpašuma atņemšanu”.
42. Šajā tiesību normā nav norādīta konfiscētās mantas piederība. Principā nav izslēgts, ka tā pieder trešajai personai, kas nav noziedzīga nodarījuma izdarītājs vai tā izdarīšanā iesaistītā persona.
43. Dažās Pamatlēmuma 2005/212 teksta daļās ir precizēta konfiskācijas piemērošanas personām tvērums:
‐ 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka “noziegumu izdarītājiem [nodokļu jomā] lie[dz] iespēju izmantot noziedzīgi iegūtus līdzekļus”;
‐ 3. panta 1. punktā ir atsauce uz “īpašum[a], kas pieder personai, kura notiesāta par nodarījumu, [konfiskāciju]”;
‐ 3. panta 3. punktā ir minēta “īpašum[a], ko ieguvuši attiecīgas personas tuvākie radinieki, kā arī īpašum[a], kas nodots kādai juridiskai personai, attiecībā uz kuru attiecīgajai personai – darbojoties vienai vai saziņā ar tuvākajiem radiniekiem – ir [tieša vai netieša] kontrolējoša ietekme, [konfiskācija]”;
‐ visbeidzot 3. apsvērumā ir norādīts, ka, “ņemot vērā labticīgu trešo personu tiesības, ir jāuzlabo un vajadzības gadījumā jātuvina valstu tiesību akti, kas reglamentē noziedzīgās darbībās iegūtu līdzekļu arestēšanu un konfiskāciju”.
44. Tādējādi Pamatlēmumā 2005/212 bija sniegts pietiekams pamats, lai apgalvotu, ka principā ir jākonfiscē noziedzīga nodarījuma izdarītāja manta, bet vienlaikus tika pieļauta iespēja konfiscēt arī trešo personu mantu.
45. Šo trešo personu situācijas var būt ļoti atšķirīgas. Būtu naivi neņemt vērā apstākli, ka daudzos gadījumos noziedzīgu darījumu faktiskie izdarītāji (iesaistītās personas, aizdomās turētās vai apsūdzētās personas) cenšas iesaistīt trešo personu tieši ar nodomu izvairīties no savas mantas konfiskācijas (13).
46. Tādējādi var būt arī tā, ka trešās personas, kas, lai gan nav izdarījušas noziedzīgu nodarījumu:
‐ zināmā veidā ir bijušas iesaistītas tā izdarīšanā vai arī sagatavošanā, piemēram, viņi ir bijuši pamudinātāji, līdzdalībnieki vai slēpēji;
‐ tām pieder manta, kuras turēšana ir prettiesiska, piemēram, aizliegtie ieroči, narkotikas vai citas lietas, un kura tieši tika paredzēta un izmantota noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai;
‐ bija iegādājušās mantu, zinot par tās nelikumīgo izcelsmi, tieši ar nodomu izvairīties no tās konfiskācijas.
47. Šajos gadījumos (un, iespējams, dažos citos līdzīgos gadījumos) nekas neliedz konfiscēt arestēto mantu, pat ja tā pieder personām, kuras nav izdarījušas noziedzīgu nodarījumu.
48. Situācija mainās, ja runa ir par labticīgām trešajām personām, kurām piemērojamais režīms ir īpaši jāizpētī.
1. Labticīgas trešās personas tiesības tās mantas konfiskācijas gadījumā
49. Savienības likumdevējs ir paredzējis labticīgas trešās personas (procesuālo un materiālo) tiesību aizsardzību, kā tas ir atspoguļots Pamatlēmuma 2005/212 3. apsvērumā un noteikts Direktīvā 2014/42.
50. Šī aizsardzība attiecas gan uz Hartas 17. pantā paredzētajām (materiālajām) tiesībām uz īpašumu, gan uz (procesuālajām) tiesībām vērsties tiesā, lai tās aizsargātu saskaņā ar Hartas 47. pantu. Es aplūkošu tikai pirmās minētās tiesības (14).
51. Lai gan Direktīvas 2014/42 tiesību normas par labticīgām trešajām personām šajā lietā nav piemērojamas, tās var ņemt vērā Pamatlēmuma 2005/212 interpretācijā, jo abi akti ir vērsti uz vieniem un tiem pašiem mērķiem, kas jau tikuši iezīmēti pamatlēmumā.
52. Direktīvas 2014/42 33. apsvērumā ir atzīts, ka “tā būtiski ietekmē personu tiesības – ne tikai aizdomās turēto vai apsūdzēto personu, bet arī tādu trešo personu tiesības, kurām netiek piemērota kriminālvajāšana”. Šīm trešajām personām ir jābūt “tiesīb[ām] tikt uzklausītām, [ja tās] apgalvo, ka ir attiecīgā īpašuma īpašnieki, vai [..] apgalvo, ka tām ir cita veida īpašuma tiesības (“reālas tiesības”, “ius in re”)”.
53. Atbilstoši šim apsvērumam Direktīvā 2014/42 ir iekļauta tiesību norma (6. pants) par trešās personas mantas konfiskāciju, saskaņā ar kuru:
‐ 1. punktā ir atsauce uz mantu, “[kuras] vērtība atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai, kurus aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir tieši vai netieši nodevusi trešām personām vai kurus trešās personas ir ieguvušas no aizdomās turētās vai apsūdzētās personas [..]” (15);
‐ šā panta 2. punktā ir paredzēts, ka [1. punkts] neskar bona fide trešo personu tiesības.
54. Šis regulējums aizstāj Pamatlēmuma 2005/212 3. pantu. Lai gan pēdējais minētais pants vairs nav spēkā, manuprāt, būtu kļūdaini secināt, ka vairs nav iespējas konfiscēt trešo personu mantu Pamatlēmuma 2005/212 kontekstā.
55. Gluži pretēji, es uzskatu, ka Direktīvā 2014/42 paredzētā attieksme pret trešo personu mantas konfiskāciju, lai gan formāli tajā ir noteikta atkāpe no Pamatlēmumā 2005/212 paredzētā regulējuma, var palīdzēt izprast pēdējā minētā tvērumu (16).
56. Tādējādi nekas neliedz Pamatlēmuma 2005/212 2. panta 1. punktu interpretēt tādējādi, ka ar to ir atļauts konfiscēt mantu, kas pieder trešajām personām, izņemot mantu, kura pieder labticīgām trešajām personām.
57. Balstoties uz šo premisu, Hartas 17. panta 1. punktā garantēto tiesību uz īpašumu iezīmes tika aplūkotas 2019. gada 21. maija spriedumā (17), kurā Tiesa:
‐ atzīst, ka ar šo pantu piešķirtā aizsardzība nav absolūta un ir atļauts atņemt īpašumu, ja to pamato sabiedrības intereses. Šajā nolūkā ir jāņem vērā Hartas 52. panta 1. punkts (18);
‐ tā nosprieda, ka, “kopā interpretējot Hartas 17. panta 1. punktu un tās 52. panta 1. punktu, ir jāsecina, pirmkārt, ka tad, ja īpašuma atņemšanas pamatojumam tiek izvirzītas sabiedrības intereses, Hartas 52. panta 1. punktā paredzētā samērīguma principa ievērošana ir jānodrošina, ņemot vērā šīs intereses un to mērķus”;
‐ tā apgalvo, ka “tad, ja nav šādu sabiedrības interešu, kas varētu attaisnot īpašuma atņemšanu, vai – pieņemot, ka šādas sabiedrības intereses ir pierādītas, – ja nav izpildīti Hartas 17. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētie nosacījumi, tas ietekmētu šajā tiesību normā garantētās tiesības uz īpašumu”(19).
58. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka parasti nav konfiscējama labticīgu trešo personu manta, kas izmantota kā rīks noziedzīga nodarījuma izdarīšanai.
59. Tomēr šim noteikumam varētu noteikt izņēmumus sabiedrības interešu dēļ, paredzot valsts tiesību normu, ar kuru tiek sasniegti leģitīmie vispārējo interešu mērķi, kura ir piemērota tam, lai sasniegtu šos mērķus, un kura nepārsniedz to sasniegšanai nepieciešamo (20). Turklāt īpašuma atņemšana būtu jākompensē, laikus samaksājot taisnīgu atlīdzinājumu (21).
60. Katrā ziņā es uzskatu, ka šajos apstākļos ir jāsniedz papildu apsvērumi par jēdzienu bona fide. Es atzīstu, ka tā ir ļoti kazuistiska joma un ka iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai bija iespējams konstatēt labticību (šajā lietā iepriekš ir pārliecinoši apstiprināts, ka tā ir bijusi) (22). Es gribu norādīt, ka ar pārkāpuma neesamību vien nepietiek: zināmos apstākļos nopietna nolaidība arī var izslēgt labticību.
61. Grūti būtu atzīt tādas trešās personas labticību, kas, piemēram, lai gan nezina, vai transportlīdzeklis, ko tā aizdod citai personai, tiks izmantots konkrētas kontrabandas izdarīšanai (vai narkotiku tirdzniecībai), to nodod, varēdama viegli pieņemt, ka cesionārs parasti veic šīs darbības.
2. Labticīgas trešās personas transportlīdzekļu atņemšana valsts tiesībās
62. Jautājums par konfiskācijas attiecināšanu uz noziedzīga nodarījuma izdarīšanai izmantotajiem transportlīdzekļiem (automašīnas, kuģi un lidaparāti) principā ir risināms katras valsts tiesību aktos (23). No Pamatlēmuma 2005/2012 skatpunkta nav iebildumu pret šo transportlīdzekļu atzīšanu par rīkiem, ar ko izdarīts noziedzīgs nodarījums vai ar ko ir mēģināts to izdarīt.
63. Iesniedzējtiesa par atskaites punktu ņem nostāju, ka šajā lietā ir piemērojams NK 242. panta 8. punkts, tādējādi, ka būtu jākonfiscē valsts labā vilcējs, lai gan tas pieder labticīgai trešajai personai.
64. Šī tiesa atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”) 2015. gada spriedumā (24) lēma, ka ar Bulgārijā atbilstoši šai tiesību normai noteikto konfiskāciju ticis pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 1. pants, kura saturs ir analoģisks Hartas 17. panta 1. punkta saturam (tiesības uz īpašumu).
65. Plovdivas prokuratūra, kas savos apsvērumos atsaucas uz šo pašu spriedumu, sava apgalvojuma pamatojumam par konfiskācijas spēkā esamību min citu attiecībā uz Bulgāriju vēlāk pasludinātu ECT spriedumu (25) saistībā ar konfiskāciju, kas Bulgārijā veikta saskaņā ar Zakon za mitnitsite (Muitas likums) 233. panta 6. punktu (agrāk 3. punkts) (26), kura redakcija muitas jomā, kā tā apgalvo, ir līdzīga NK 242. panta 8. punkta redakcijai (27).
66. Īstenībā, lai sniegtu Tiesas atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, abu spriedumu nozīmīgums (saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu) ir ierobežots:
‐ runājot par spriedumu Atanasov, ECT, lai gan ir taisnība, ka tā nepasludināja, ka ar Muitas likuma 233. panta 3. punkta piemērošanu tika aizskartas tiesības uz īpašumu, tomēr tas tā bija tāpēc. ka tā atzina iejaukšanos šajās tiesībās par pamatotu, jo Atanasov bija izdarījis muitas pārkāpumu (28);
‐ runājot par spriedumu Ünsped, kurā faktiskie apstākļi ir līdzīgi šajā lietā aplūkotajiem (kravas automobilis, ar ko tika pārvadātas narkotikas, tika konfiscēts, pamatojoties uz NK 242. panta 8. punktu, lai gan tā īpašnieks nebija piedalījies noziedzīga nodarījuma izdarīšanā), ECT, izvērtējusi vispārējos principus attiecībā uz tiesību uz īpašumu aizsardzību, pievērsās galvenokārt procesuālajiem aspektiem (29).
67. Saskaņā ar spriedumu Ünsped valsts iestādēm minētajā lietā bija jāpārbauda īpašnieka vainas vai rūpīguma pakāpe saistībā ar konfiscēto mantu vai vismaz saikne starp viņa rīcību un noziedzīgo nodarījumu (30). Tā kā tās to neizdarīja un it īpaši nedeva īpašniekam iespēju apstrīdēt savas mantas konfiskāciju, par ko tika lemts kriminālprocesā, tika aizskartas ar 1. protokola 1. pantu aizsargātās tiesības (31).
68. Tā kā šajā iesniedzējtiesas nolēmumā par procesuālajiem aspektiem runa ir otrajā prejudiciālajā jautājumā, izskatot pirmo prejudiciālo jautājumu, ir jākoncentrējas uz to, vai kontrabandas izdarīšanai izmantoto transportlīdzekļu konfiskācijai, ja tie pieder labticīgai trešajai personai, ir pietiekams un samērīgs pamatojums.
69. Iesniedzējtiesas nolēmumā nav atsauces uz šo iespējamo pamatojumu, un Bulgārijas valdība nav iestājusies prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, lai to aizstāvētu. Uz šo pamatojumu tomēr atsaucas Bulgārijas prokurori, kas iesnieguši savus apsvērumus minētajā lietā. Turklāt viņi ir izvirzījuši citus argumentus par labu šim apgalvojumam, ko viņi uzturēja kriminālprocesā pirmajā instancē un apelācijas instancē.
70. Manuprāt, no šiem argumentiem (kurus it īpaši izvirzījusi Plovdivas prokuratūra) prima facie ir jānoraida arguments par to, ka konfiskācija esot pamatota tādēļ, ka NK 242. panta 8. punkts esot pietiekami saprotama, precīza un paredzama tiesību norma un ir vērsts uz vispārējo interešu mērķi. Iesniedzējtiesa tieši jautā par to, vai šī tiesību norma, kā tā to interpretē, ir saderīga ar Savienības tiesībām.
71. Piemērotās tiesību normas aizstāvībai tāpat nav pieņemami apgalvot, ka tā atbilst Bulgārijas starptautiskajām saistībām un ka konfiskācija ir ex lege īpašuma ieguves (un attiecīgi zaudēšanas) veids, kas nav Savienības kompetencē.
72. Šajā ziņā es tikai atgādināšu, ka Pamatlēmums 2005/212 tika pieņemts Savienības kompetences jomā un ka tiesību uz īpašumu ievērošana ir noteikta Hartas 17. pantā, kas piemērojams dalībvalstīs iepriekš izklāstītajā veidā. Minētās starptautiskās saistības nenozīmē pienākumu konfiscēt labticīgu trešo personu mantu.
73. Attiecībā uz apgalvojumu, ka saskaņā ar Bulgārijas tiesību aktiem par saistībām un līgumiem uzņēmums, kuram pieder transportlīdzeklis, var pieprasīt vadītājam atlīdzināt konfiskācijas dēļ radušos zaudējumus (tāpēc tam neesot liegtas tā tiesības, jo tas var celt prasību, pieprasot notiesātajam samaksāt atbilstošu kompensāciju), pietiek atsaukties uz Tiesas spriedumā Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) nospriesto attiecībā uz līdzīgu apgalvojumu (32).
74. Tādējādi, atgriežoties pie pasākuma pamatojuma, konfiskācijas mērķis pēc būtības ir atņemt noziedzniekam mantisko stimulu, atsavinot visus ar noziedzīgo nodarījumu saistītos rīkus un mantu, kā arī novēršot tā sekas. Šis ar noziedzības apkarošanu saistītais pamatojums principā nav piemērojams, ja manta, kura tiek atņemta, pieder labticīgai trešajai personai.
75. Pēc Haskovas prokuratūras domām, šo tiesību aktos paredzēto seku atcelšana pamudinātu organizēto noziedzību izmantot trešajām personām piederošus transportlīdzekļus kontrabandas izdarīšanai. Atbilde uz šīm (likumīgajām) bažām ir jāatrod, veicot izmeklēšanu attiecībā uz saikni starp šo transportlīdzekļu īpašniekiem un noziedzīga nodarījuma izdarītājiem, tostarp nosakot stingrākus šo īpašnieku labticības novērtēšanas kritērijus (33).
76. Ja valsts tiesību aktos visos gadījumos tiktu noteikta izmantoto transportlīdzekļu konfiskācija, ja to īpašnieki faktiski ir rīkojušies labticīgi (vai pat ir cietuši sava transportlīdzekļa atņemšanas dēļ: iztēlojieties tādas personas situāciju, kurai nozagta automašīna, lai vēlāk to izmantotu kontrabandas izdarīšanai), tiktu izmantots neatbilstīgs juridiskais instruments, lai ekspropriētu šo mantu.
77. Šajos apstākļos, lai konfiskāciju pārveidotu par īpašuma piespiedu atņemšanu, būtu jābūt pietiekamam attaisnojošam iemeslam un visbeidzot būtu jāaktivizē Hartas 17. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētā kompensācijas garantija.
V. Secinājumi
78. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es ierosinu uz Apelativen sad – Plovdiv (Plovdivas apelācijas tiesa, Bulgārija) pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Padomes Pamatlēmuma 2005/212/TI (2005. gada 24. februāris) par noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju 2. panta 1. punkts, skatot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tiesību norma, ar ko ir atļauts valsts labā konfiscēt transportlīdzekli, kurš izmantots kontrabandas lielā apmērā izdarīšanai, ja šis transportlīdzeklis pieder labticīgai trešajai personai, kura nav zinājusi, tai nebūtu bijis jāzina vai tā nebūtu varējusi zināt, ka tas tiks izmantots noziedzīga nodarījuma izdarīšanai.