Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS] SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 11. jūlijā (1)
Lieta C‑205/23
Engie România SA
pret
Autoritatea Naţională de Reglementare în Domeniul Energiei
(Tribunalul Bucureşti (Bukarestes apgabaltiesa, Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Enerģētika – Direktīva 2009/73/EK – Dabasgāzes iekšējais tirgus – 3. pants – Sabiedrisko pakalpojumu saistības un patērētāju aizsardzība – Dabasgāzes piegādātāja pārredzamības pienākuma pārkāpums attiecībā uz mājsaimniecībām – Administratīvo sodu kumulācija par vienu un to pašu pārkāpumu – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 50. pants – Ne bis in idem princips – 52. panta 1. punkts – Ne bis in idem principa ierobežojumi – Samērīgums
I. Ievads
1. Izskatāmais Tribunalul Bucureşti (Bukarestes apgabaltiesa, Rumānija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. un 52. panta, kā arī samērīguma principa interpretāciju.
2. Šis lūgums ir ticis iesniegts saistībā ar strīdu starp Engie România SA (turpmāk tekstā – “Engie” vai “prasītāja”), dabasgāzes piegādātāju, un Autoritatea Națională de Reglementare în Domeniul Energiei (Valsts enerģētikas regulatīvā iestāde, Rumānija, turpmāk tekstā – “ANRE”) par šīs iestādes sastādītu protokolu par Engie apgalvoti izdarīta administratīvā pārkāpuma konstatēšanu un sodīšanu par to.
3. Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos galvenā uzmanība tiks pievērsta otrā prejudiciālā jautājuma analīzei, kas attiecas uz Hartas 50. pantā ietvertā ne bis in idem principa, skatot to kopsakarā ar tās 52. panta 1. punktu, kurā paredzēti šā principa ierobežojumi, piemērošanu. Konkrētāk, būtībā tiek uzdots jautājums, vai tas, ka administratīvo sodu dabasgāzes piegādātājam uzliek gan enerģētikas regulatīvā iestāde, gan patērētāju tiesību aizsardzības iestāde par faktiskajiem apstākļiem, kas ir identiski, bet par kuriem šīs abas iestādes ir noteikušas sodu atsevišķi, pamatojoties uz dažādām tiesību normām, ir uzskatāms par attaisnojamu šā principa piemērošanas ierobežojumu.
4. Šī lieta sniedz Tiesai iespēju, pirmkārt, precizēt tās judikatūru attiecībā uz ne bis in idem principa ievērošanu kontekstā, kad vienlaikus norisinās divi administratīvie procesi attiecībā uz juridiskās personas kontroli un sodīšanu, ko līdztekus veic divas dažādas kompetentās iestādes, kuras ir izdevušas atsevišķus individuālus sodošus aktus par it kā vieniem un tiem pašiem sodāmiem faktiskajiem apstākļiem, un, otrkārt, noskaidrot, kādā mērā šāda aktu kumulēšana atbilst Savienības tiesībās nostiprinātajam samērīguma principam.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
5. Hartas 50. pantā “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu” ietvertais ne bis in idem princips ir formulēts šādi:
“Nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.”
6. Hartas 51. panta “Piemērošanas joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.”
7. Hartas 52. panta “Tiesību un principu piemērošana un interpretēšana” 1. punktā ir paredzēts:
“Visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.”
B. Rumānijas tiesības
8. Atbilstoši 2012. gada 10. jūlija Legea nr. 123, energiei electrice și a gazelor naturale (Likums Nr. 123 par elektroenerģiju un dabasgāzi) (2) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 123/2012”) 143. panta 1. punkta k) apakšpunktā noteiktajam:
“Dabasgāzes piegādātājam tostarp ir šādi pienākumi:
[..]
k) sniegt galalietotājiem pārredzamu informāciju par attiecīgā gadījumā piemērojamām cenām/tarifiem, kā arī par tā piedāvāto pakalpojumu lietošanas vispārējiem noteikumiem un šo pakalpojumu izmantošanas nosacījumiem.”
9. Šā likuma 194. panta 24.a punktā ir noteikts:
“Turpmāk uzskaitītie faktiskie apstākļi ir tādu noteikumu pārkāpumi, kas reglamentē darbību dabasgāzes nozarē: [..] to pienākumu neievērošana, kas dabasgāzes tirgus dalībniekiem ir saistoši saskaņā ar 143. panta 1. punktu, 144.a pantu un 145. panta 4. punkta g) apakšpunktu.”
10. Saskaņā ar minētā likuma 195. panta 2. punkta c) apakšpunktu par šādu administratīvo pārkāpumu soda ar naudas sodu no 20 000 līdz 400 000 Rumānijas lejām (RON) (aptuveni 4 057 EUR līdz aptuveni 81 147 EUR).
III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
11. Ar 2021. gada 14. septembra lēmumu Autoritatea Națională pentru Protecția Consumatorilor (Valsts patērētāju tiesību aizsardzības iestāde, Rumānija, turpmāk tekstā – “ANPC”) konstatēja, ka Engie, veicot saimniecisko darbību, ir izmantojusi maldinošu un agresīvu komercpraksi (3), un uzdeva tai pārtraukt šo praksi, apturēt savu darbību līdz apgalvotās negodīgās komercprakses pārtraukšanai un nemainīt dabasgāzes piegādes cenu mājsaimniecību klientiem.
12. 2021. gada 11. oktobrī ANRE konstatēja, ka Engie kā licencēta dabasgāzes piegādātāja ir pārkāpusi Likuma Nr. 123/2012 143. panta 1. punkta k) apakšpunktā paredzēto pārredzamības pienākumu, un uzlika tai administratīvo sodu 800 000 RON (aptuveni 160 000 EUR) apmērā (turpmāk tekstā – “konkrētais protokols”), pamatojoties uz to, ka šī piegādātāja, pirmkārt, ir izdarījusi pārkāpumus attiecībā uz atsevišķu dabasgāzes tirdzniecības piedāvājumu saturu un, otrkārt, nav pietiekami skaidri norādījusi iespēju mainīt dabasgāzes piegādes cenu divpadsmit mēnešu periodā, balstoties uz kuru ar tā klientiem tika noslēgti līgumi. Turklāt ANRE uzlika Engie pienākumu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai, pirmkārt, paziņotu saviem divpadsmit galalietotājiem par fiksētas dabasgāzes cenas saglabāšanu, ko tā bija apņēmusies ievērot, otrkārt, anulēt šiem klientiem nosūtītos līguma papildinājumus, treškārt, identificēt visus galalietotājus, kuri akceptējuši standarta piedāvājumus par fiksētu cenu uz šajos piedāvājumos paredzēto laikposmu un kuriem pēc tam bija tikuši nosūtīti paziņojumi un līguma papildinājumi, lai palielinātu piegādātās dabasgāzes cenu pirms šā laikposma beigām, un, ceturtkārt, paziņot minētajiem klientiem par fiksētas gāzes cenas saglabāšanu saskaņā ar minētajiem piedāvājumiem un nosūtīto līgumu papildinājumu atcelšanu.
13. Šādos apstākļos Engie par konkrēto protokolu cēla prasību Judecătoria Sectorului 4 București (Bukarestes 4. rajona pirmās instances tiesa, Rumānija). Ar 2022. gada 14. marta spriedumu šī tiesa šo prasību noraidīja kā nepamatotu. Pēc tam Engie pārsūdzēja šo spriedumu iesniedzējtiesā, Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa).
14. Pirmkārt, šī tiesa norāda, ka ir nepieciešams precizēt, vai ANRE var uzlikt dabasgāzes piegādātājam pienākumu piemērot cenu, kas atšķiras no Direktīvas 2009/73 (4) 3. panta 1. punktā reglamentētās tirgus cenas, kā sekas apgalvotajam pārredzamības pienākuma pret patērētājiem pārkāpumam.
15. Otrkārt, minētā tiesa norāda, ka gan ANRE, gan ANPC būtībā ir konstatējušas vienu un to pašu faktisko apstākli, bet kvalificējušas to atšķirīgi un ar atsevišķiem aktiem uzlikušas Engie administratīvos sodus, kā arī vienu un to pašu pienākumu novērst kaitējumu, proti, atgriezties pie standarta piedāvājumā noteiktās fiksētās cenas, šajā gadījumā pie 2021. gada aprīlī spēkā bijušās cenas. Līdz ar to šī pati tiesa uzskata, ka ir jānoskaidro, vai ne bis in idem princips ir piemērojams attiecībā uz sodiem, ko ir uzlikusi pirmā iestāde, pamatojoties uz Likumu Nr. 123/2012, ar kuru Rumānijas tiesību sistēmā ir transponēta Direktīva 2009/73, un otrā iestāde, pamatojoties uz Rumānijas patērētāju tiesību aizsardzības tiesisko regulējumu.
16. Šādos apstākļos Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa) ir apturējusi tiesvedību un uzdevusi Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai iespējama valsts tiesiskajā regulējumā iekļauta dabasgāzes piegādātāju tāda pārredzamības pienākuma attiecībā pret mājsaimniecību patērētājiem neizpilde, kas šajā regulējumā tiek uzskatīta par administratīvu pārkāpumu (contravenția), dod iespēju kompetentajai valsts iestādei arī uzlikt dabasgāzes piegādātājam pienākumu attiecībās ar patērētājiem piemērot administratīvā ceļā noteiktu cenu, kurā nav ņemts vērā brīvas cenu veidošanās princips dabasgāzes tirgū, kas noteikts [Direktīvas 2009/73] 3. panta 1. punktā?
2) Vai to, ka dabasgāzes piegādātāju soda gan patērētāju tiesību aizsardzības iestāde, gan enerģētikas regulatīvā iestāde ar diviem atšķirīgiem administratīvā pārkāpuma protokoliem, ar kuriem piegādātājam piemēro tādus pašus pasākumus (administratīvo aktu par pasākumu noteikšanu dublēšanās), var uzskatīt par pamatotu ne bis in idem principa [Hartas] 52. panta izpratnē ierobežojumu vai arī tas ir pretrunā šim principam?
Vai šī dažādu iestāžu tādu pašu pasākumu piemērošanas aktu, kuru pamatā ir identiski faktiskie apstākļi, kumulācija, atbilst samērīguma principam?”
17. Rakstveida apsvērumus iesniedza Engie, ANRE, Rumānijas un Grieķijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šie paši lietas dalībnieki sniedza arī mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 24. aprīlī.
IV. Vērtējums
A. Par otro prejudiciālo jautājumu
18. Ar savu otro prejudiciālo jautājumu, kas ir šo mērķēto secinājumu priekšmets, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 50. un 52. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka gan enerģētikas regulatīvā iestāde, gan patērētāju tiesību aizsardzības iestāde soda dabasgāzes piegādātāju par identiskiem faktiskajiem apstākļiem, bet abām iestādēm piemērojot sodu atsevišķi, balstoties uz atšķirīgiem juridiskajiem pamatiem, ir uzskatāms par attaisnojamu ne bis in idem principa piemērošanas ierobežojumu.
1. Ievada apsvērumi
a) Par Hartas 50. panta piemērošanas jomu
19. Iesākumā jāatgādina, ka Hartas piemērošanas joma attiecībā uz dalībvalstu rīcību ir definēta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus (5).
20. Šajā lietā no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka abi konkrētie protokoli ir tikuši sagatavoti, pamatojoties uz Rumānijas tiesisko regulējumu, ar kuru ir transponētas attiecīgi Direktīva 2009/73 un Direktīva 2005/29/EK (6). Līdz ar to, ciktāl šis valsts tiesiskais regulējums ir uzskatāms par Savienības tiesību īstenošanu, tas ietilpst Hartas piemērošanas jomā tās 51. panta izpratnē, un tātad šīs Hartas 50. pants ir piemērojams pamatlietā.
21. Būtu arī jāatgādina, ka Hartas 50. pantā nostiprinātais ne bis in idem princips ir Savienības tiesību pamatprincips (7), kas aizliedz par tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem to pašu personu kumulatīvi saukt pie – šī panta izpratnē – krimināltiesiska rakstura atbildības un piemērot krimināltiesiska rakstura sodus (8). Tomēr ne bis in idem principa ierobežojumus var attaisnot ar Hartas 52. panta 1. punktu, ja ir izpildīti šajā tiesību normā uzskaitītie nosacījumi (9).
b) Par inkriminētā pārkāpuma “krimināltiesisko” raksturs
22. Iesākumā jāatzīmē, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka, izvērtējot attiecīgās saukšanas pie atbildības un sodu krimināltiesisko raksturu, būtiski ir trīs kritēriji. Pirmais kritērijs ir attiecīgā pārkāpuma juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās, otrais ir pats pārkāpuma raksturs, un trešais – soda, ko attiecīgajai personai varētu piespriest, bardzība (10).
23. Pirmkārt, attiecībā uz kritēriju, kas saistīts ar pārkāpuma juridisko kvalifikāciju valsts tiesībās, ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesas ieskatā sodi tika piemēroti par faktiskajiem apstākļiem, kas valsts tiesībās kvalificēti kā “administratīvi pārkāpumi”, un ka procesi, kuru beigās šie sodi tika piemēroti, bija administratīvi procesi.
24. Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Hartas 50. pants ir piemērojams ne tikai tāda veida saukšanai pie atbildības un sodiem, kuri valsts tiesībās ir kvalificēti kā “krimināltiesiski”, bet neatkarīgi no šādas kvalifikācijas tas ir attiecināms uz saukšanu pie atbildības un sodiem, kuriem ir krimināltiesisks raksturs saskaņā ar abiem pārējiem šo secinājumu 22. punktā minētajiem kritērijiem (11).
25. Otrkārt, attiecībā uz kritēriju, kas saistīts ar pārkāpuma raksturu, būtu jāpārbauda, vai attiecīgajam sodam ir represīvs mērķis neatkarīgi no tā, ka tam ir arī preventīvs mērķis. Proti, krimināltiesiskiem sodiem ir raksturīgi, ka tie ir vērsti gan uz sodīšanu par prettiesisku rīcību, gan uz tās prevenciju (12). Savukārt pasākumam, ar kuru tikai tiek atlīdzināts attiecīgā nodarījuma rezultātā radītais kaitējums, nav krimināltiesiska rakstura (13).
26. Šajā lietā no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka saskaņā ar Likuma Nr. 123/2012 noteikumiem par dabasgāzes piegādātāja pārredzamības un patērētāju informēšanas pienākumu pārkāpumu soda ar naudas sodu (14). Tas pats attiecas uz sodiem, ko piemēro ANPC, pamatojoties uz Likumu Nr. 363/2007, kurā ir paredzēts, ka arī par negodīgu vai maldinošu komercpraksi soda ar naudas sodu (15). No šīs pašas informācijas arī izriet, ka papildus naudas sodiem šīs abas iestādes ir veikušas papildu korektīvus pasākumus (kurus iesniedzējtiesa raksturojusi kā “kaitējuma atlīdzināšanas pienākumu(‑us)”), uzdodot Engie atgriezties pie standarta piedāvājumā 2021. gada aprīlī noteiktās fiksētās cenas.
27. Šajā ziņā ir jānošķir ANPC un ANRE uzliktie administratīvie sodi, no vienas puses, un šo abu iestāžu veiktie papildu korektīvie pasākumi, no otras puses. Proti, lai gan, neskarot vērtējumus, kas ir jāizdara iesniedzējtiesai, šķiet, nav apšaubāms, ka Engie uzliktajiem naudas sodiem ir gan represīvs, gan preventīvs mērķis, to pašu nevar teikt par papildu pasākumiem, ņemot vērā šo secinājumu 25. punktā atgādināto Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru pasākumam, kas aprobežojas ar attiecīgā pārkāpuma rezultātā radītā kaitējuma atlīdzināšanu (vai novēršanu), nav krimināltiesiska rakstura.
28. Treškārt, attiecībā uz kritēriju par uzliktā soda bardzību, kas ir jāvērtē atkarībā no maksimālā paredzētā soda (16), jākonstatē, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Engie ir tikuši piemēroti divi sodi, attiecīgi 800 000 RON (aptuveni 160 000 EUR) apmērā kā ANRE noteiktais sods (17) un 150 000 RON (aptuveni 30 000 EUR) apmērā kā ANPC noteiktais sods (18).
29. Tādējādi valsts tiesai, balstoties uz visiem tās rīcībā esošajiem faktiem, būs jāpārbauda, vai šo sodu apmērs ir pietiekami smags, lai tos atzītu par sodiem “ar krimināltiesisku raksturu” (19).
2. Par ne bis in idem principa piemērošanas nosacījumiem
30. Uz ne bis in idem principa piemērošanu ir attiecināms dubultnosacījums, proti, pirmkārt, ir jāpastāv iepriekšējam galīgam nolēmumam (“bis” nosacījums) un, otrkārt, uz tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem ir jābūt attiecinātam iepriekšējam nolēmumam un vēlākai saukšanai pie atbildības vai nolēmumiem (“idem” nosacījums) (20).
a) Par “bis” nosacījumu
31. Runājot par “bis” nosacījumu, lai tiesas nolēmums varētu tikt uzskatīts par tādu, ar kuru ir pieņemts galīgs nolēmums par faktiskajiem apstākļiem, kas ir izvērtēti otrā procedūrā, ir nepieciešams ne tikai tas, lai šis nolēmums būtu kļuvis galīgs, bet arī lai tas būtu pieņemts pēc lietas izskatīšanas pēc būtības (21).
32. Šajā ziņā Tiesa arī ir precizējusi, ka, lai gan, protams, ne bis in idem principa piemērošanas priekšnosacījums ir iepriekšēja galīga nolēmuma esamība, no tā obligāti neizriet, ka vēlākie nolēmumi, kuri atbilstoši šim principam nav pieļaujami, var būt tikai tie, kas ir tikuši pieņemti pēc šī iepriekšējā galīgā nolēmuma. Proti, šis princips nepieļauj kriminālprocesa uzsākšanu vai turpināšanu par tiem pašiem nodarījumiem, ja jau pastāv galīgs nolēmums (22).
33. Šajā lietā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka kompetentā tiesa ir galīgi atcēlusi ANPC lēmumu kompetences neesamības dēļ, neizskatot lietu pēc būtības (23). Taču, kā tas atgādināts šo secinājumu 31. punktā, “bis” nosacījums prasa, ka ir jāpastāv galīgam nolēmumam, ar kuru lieta ir izlemta pēc būtības, un šajā lietā šis nosacījums, šķiet, nav izpildīts.
34. Katrā ziņā, tas būs iesniedzējtiesas uzdevums, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, noskaidrot, vai “bis” nosacījums patiešām ir izpildīts, pirms veikt “idem” nosacījuma izvērtējumu.
b) Par “idem” nosacījumu
35. Attiecībā uz “idem” nosacījumu no paša Hartas 50. panta formulējuma izriet, ka tas aizliedz vienas personas saukšanu pie atbildības vai sodīšanu vairāk nekā vienu reizi par to pašu noziedzīgo nodarījumu.
36. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atbilstošais kritērijs, lai novērtētu viena un tā paša pārkāpuma pastāvēšanu, ir faktiskā sastāva identiskums. Tātad Hartas 50. pantā ir aizliegts par identiskiem faktiskiem apstākļiem piemērot vairākus krimināltiesiska rakstura sodus, izmantojot dažādas šim mērķim domātas procedūras (24). Turklāt no Tiesas judikatūras arī izriet, ka faktu un aizsargāto tiesisko interešu juridiskajai kvalifikācijai valsts tiesībās nav nozīmes, lai konstatētu, ka pārkāpums ir viens un tas pats, jo ar Hartas 50. pantu sniegtās aizsardzības tvērums dažādās dalībvalstīs nevar būt atšķirīgs (25).
37. Lai gan “idem” nosacījums prasa, lai būtiskie faktiskie apstākļi būtu identiski, ne bis in idem princips nav piemērojams, ja attiecīgie faktiskie apstākļi ir nevis identiski, bet tikai līdzīgi. Proti, būtisko faktisko apstākļu identiskums ir uzskatāms par konkrētu apstākļu kopumu, kas izriet no notikumiem, kuri būtībā ir tie paši, jo tie ietver vienu un to pašu likumpārkāpēju un ir nedalāmi savstarpēji saistīti laikā un telpā (26).
38. Šajā lietā iesniedzējtiesa, pirmkārt, ir konstatējusi, ka abi procesi pamatlietā attiecas uz vienu un to pašu juridisko personu, tas ir, Engie, un, otrkārt, atzinusi, ka ANRE un ANPC konstatētie faktiskie apstākļi būtībā ir identiski, proti, ka prasītājas rīcība ir izpaudusies kā dabasgāzes cenas maiņa, neraugoties uz to, ka abas šīs iestādes šos faktiskos apstākļus ir novērtējušas atšķirīgi.
39. Lai gan Rumānijas valdība un ANRE, šķiet, apstrīd iesniedzējtiesas sniegto faktisko apstākļu aprakstu, apgalvojot, ka šo iestāžu konstatētie faktiskie apstākļi, par kuriem ir noteikts sods, nav identiski (27), būtu jāatgādina, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi saistībā ar pašas noteikto tiesisko regulējumu un faktiskajiem apstākļiem un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas nozīmīguma prezumpcija (28). Tādējādi, ciktāl valsts tiesa norāda, ka fakti, par kuriem Engie ir sodījušas abas iestādes, ir identiski šo secinājumu 37. punktā izklāstītās Tiesas judikatūras izpratnē, šī kumulācija būtu uzskatāma par Hartas 50. pantā garantēto pamattiesību ierobežojumu.
40. Katrā ziņā, galu galā tas būs iesniedzējtiesas uzdevums noskaidrot, vai faktiskie apstākļi abos procesos pamatlietā, kas uzsākti, pamatojoties attiecīgi uz, pirmkārt, enerģētikas nozares tiesisko regulējumu un, otrkārt, patērētāju tiesībām, ir identiski. Šajā nolūkā šai tiesai ir jāizvērtē katrā no procesiem vērā ņemtie faktiskie apstākļi, kā arī apgalvotais pārkāpuma laikposms (29).
3. Par Hartas 50. pantā garantēto pamattiesību iespējama ierobežojuma attaisnojumu
41. Jāatgādina, ka Hartas 50. pantā garantēto pamattiesību ierobežojumu var attaisnot tikai ar tās 52. panta 1. punktu. Saskaņā ar šā punkta pirmo teikumu visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Atbilstoši minētā punkta otrajam teikumam, ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus minētajām tiesībām un brīvībām drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.
a) Par viena vai vairāku vispārējas nozīmes mērķu aizsardzību
42. Kā tas izriet no nesenā sprieduma bpost, Tiesa ir secinājusi, ka sodu kumulācija var tikt attaisnota ar to, ka divu atšķirīgu iestāžu īstenotās saukšanas pie atbildības mērķim ir papildu nolūks, kura priekšmets ir dažādi vienas un tās pašas rīcības, kas veido pārkāpumu, aspekti (30). Šajā spriedumā Tiesa turklāt ir norādījusi, ka valsts iestādes var likumīgi izvēlēties papildu tiesisko reakciju attiecībā uz noteiktu sabiedrībai kaitīgu rīcību, izmantojot dažādas procedūras, kas veido vienotu veselumu, lai dažādos aspektos aplūkotu attiecīgo sociālo problēmu, ja vien šīs apvienotās tiesiskās reakcijas nerada pārmērīgu slogu attiecīgajai personai (31).
43. Šajā lietā šķiet, ka šis nosacījums ir izpildīts, jo, kamēr ANPC uzdotie pasākumi ir bijuši vērsti vienīgi uz to, lai izbeigtu negodīgo un maldinošo komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, tikmēr ANRE uzdoto pasākumu mērķis ir bijis nodrošināt cenu pārredzamību Rumānijas enerģijas tirgū dabasgāzes nozares liberalizācijas īpašajā kontekstā un līdz ar to šīs nozares pienācīgu darbību (32). Tādējādi, lai nodrošinātu augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, šķiet, ir leģitīmi, ka dalībvalsts var sodīt, pirmkārt, par nozares tiesiskā regulējuma, kura mērķis ir dabasgāzes tirgus liberalizācija, pārkāpumiem un, otrkārt, par negodīgas komercprakses noteikumu pārkāpumiem (33).
44. No minētā izriet, ka būtībā ne bis in idem princips netiek pārkāpts, ja par vienu un to pašu rīcību tiek uzsāktas atsevišķas izmeklēšanas procedūras, pamatojoties uz dažādām tiesību normām ar atšķirīgiem un savstarpēji papildinošiem mērķiem, piemēram, patērētāju aizsardzība un cenu pārredzamības ievērošana enerģijas tirgū.
45. Turklāt tas, ka patērētāju aizsardzība kā vispārējas nozīmes mērķis var tikt īstenota ne vien ar valsts tiesisko regulējumu par patērētāju aizsardzību, bet arī netieši un no cita aspekta arī ar tiesisko regulējumu enerģētikas nozarē (34), nedod pamatu apšaubīt ar abu tiesību normu kopumu sasniedzamo mērķu savstarpēji papildinošo raksturu.
46. Minēto interpretāciju, kas ir balstīta uz abu tiesisko regulējumu sasniedzamo mērķu savstarpēju papildināmību, šķiet, apstiprina arī pašas Direktīvas 2009/73 (kas ir transponēta valsts tiesībās ar Likumu Nr. 123/2012) teksts, kura I pielikuma 1. punktā ir paredzēts, ka šīs direktīvas 3. pantā minētie patērētāju aizsardzības pasākumi neskar Savienības noteikumus par patērētāju aizsardzību.
b) Par ierobežojuma samērīgumu un nepieciešamību
47. Attiecībā uz samērīguma principa ievērošanu ir svarīgi atcerēties, ka tas prasa, lai valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā saukšanas pie atbildības un sodu kumulēšana nepārsniegtu šajā tiesiskajā regulējumā noteikto leģitīmo mērķu sasniegšanai piemēroto un vajadzīgo pasākumu robežas. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja ir izvēle starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas mazāk ierobežojošais, pārliecinoties, ka ar to radītās neērtības nav nesamērīgas ar paredzētajiem mērķiem (35).
48. Runājot par šādas saukšanas pie atbildības un sodu kumulēšanas absolūti nepieciešamo raksturu, saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jāizvērtē, vai pastāv skaidri un precīzi noteikumi, kas ļauj paredzēt, par kādām darbībām vai bezdarbību var kumulatīvi saukt pie atbildības un sodīt. Papildus tam ir jānoskaidro, vai abas procedūras ir īstenotas pietiekami koordinēti un tuvināti laikā un vai sods, kas attiecīgā gadījumā ir piemērots procedūrā, kas hronoloģiski bija pirmā, ir ticis ņemts vērā, izvērtējot otro sodu, un tādējādi apgrūtinājums, kas attiecīgajām personām izriet no šādas kumulēšanas, ir absolūti nepieciešams un visi piemērotie sodi atbilst izdarīto pārkāpumu smagumam (36).
49. Vispirms ir jāatzīmē, ka divu dažādu līdztekus piemērojamu tiesisko regulējumu pastāvēšana ļauj attiecīgajiem uzņēmumiem iepriekš un ar augstu paredzamības pakāpi zināt, kādi iespējamie sodi tiem draud. Turklāt nav pārsteidzoši, ka uzņēmumam, kas darbojas enerģijas ražošanas vai pārvades tirgū, ir jāievēro dažādi nozares tiesiskie regulējumi ar atšķirīgiem vai savstarpēji papildinošiem mērķiem, un attiecīgā gadījumā tam, pamatojoties uz tiesību aktiem, kuru mērķi ir atšķirīgi, par vienu un to pašu rīcību var tikt līdztekus piemēroti dažādi sodi.
50. Turklāt Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos ir atrodama informācija par ciešu saistību laikā starp abiem procesiem un starp lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar enerģētikas nozares tiesisko regulējumu un patērētāju tiesību aizsardzības tiesībām, kā arī par sadarbību un informācijas apmaiņu starp attiecīgajām iestādēm (kas īpaši paredzēta Rumānijas tiesību aktos), kas arī būs jāpārbauda iesniedzējtiesai.
51. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka Hartas 50. pants, skatot to kopsakarā ar tās 52. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka dabasgāzes piegādātājam tiek piemērots sods, sastādot divus atsevišķus pārkāpuma protokolus, no kuriem vienu sastāda patērētāju tiesību aizsardzības iestāde, bet otru enerģētikas regulatīvā iestāde, ar nosacījumiem:
– ka saukšana pie atbildības un sodi tiek balstīti uz dažādām tiesību normām, kurām ir atšķirīgi un savstarpēji papildinoši vispārējas nozīmes mērķi, kas tādējādi attaisno saukšanas pie atbildības un sodu kumulāciju;
– ka pastāv skaidri un precīzi noteikumi, kas ļauj paredzēt, attiecībā uz kādām darbībām un bezdarbību ir iespējama saukšanas pie atbildības un sodu kumulēšana, kā arī nodrošināt koordināciju starp abām kompetentajām iestādēm;
– ka abi procesi notiek pietiekami saskaņoti un tuvu viens otram laikā; un
– ka piemēroto sodu kopums atbilst pārkāpumu smagumam.
V. Secinājumi
52. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro Tribunalul Bucureşti (Bukarestes apgabaltiesa, Rumānija) uzdoto prejudiciālo jautājumu es ierosinu Tiesai atbildēt šādi:
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants, skatot to kopsakarā ar tās 52. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka dabasgāzes piegādātājam tiek piemērots sods, sastādot divus atsevišķus pārkāpuma protokolus, no kuriem vienu sastāda patērētāju tiesību aizsardzības iestāde, bet otru enerģētikas regulatīvā iestāde, ar nosacījumiem:
– ka procesi un sodi tiek balstīti uz dažādām tiesību normām, kurām ir atšķirīgi un savstarpēji papildinoši vispārējas nozīmes mērķi, kas tādējādi attaisno saukšanas pie atbildības un sodu kumulāciju;
– ka pastāv skaidri un precīzi noteikumi, kas ļauj paredzēt, attiecībā uz kādām darbībām un bezdarbību ir iespējama saukšanas pie atbildības un sodu kumulēšana, kā arī nodrošināt koordināciju starp abām kompetentajām iestādēm;
– ka abi procesi notiek pietiekami saskaņoti un tuvu viens otram laikā; un
– ka piemēroto sodu kopums atbilst pārkāpumu smagumam.