Lieta T‑278/07 P-DEP

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana – Advokāta honorāri – Iestādes pārstāvība ar advokātu – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (apelāciju palāta) 2013. gada 28. maija rīkojums

1.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Jēdziens – Vērā ņemami fakti – Izdevumi, kas radušies saistībā ar tiesāšanās izdevumu noteikšanas kārtību – Iekļaušana

(Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)

2.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Jēdziens – Honorārs, ko iestāde samaksā savam advokātam – Iekļaušana

(Tiesas statūtu 19. panta pirmā daļa; Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)

3.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Apmēra noteikšana, kas tiek veikta, pamatojoties uz prasītāja sniegtām precīzām norādēm, vai, to neesamības gadījumā – uz Savienības tiesas taisnīgu novērtēšanu – Advokāta atlīdzības vienotas likmes raksturs – Ietekmes uz tiesas novērtējuma brīvību neesamība

(Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)

1.      Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti ar tiem, kas, no vienas puses, ir radušies lietas vešanas sakarā Vispārējā tiesā, un, no otras puses, ar tiem, kas tādēļ bijuši nepieciešami. Šajā ziņā Vispārējai tiesai ir brīvi jānovērtē lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītību, darba apjomu, ko tiesvedība varēja radīt iesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un strīda pamatā esošās lietas dalībnieku ekonomiskās intereses. Nosakot atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, Vispārējā tiesa ņem vērā visus lietas apstākļus līdz rīkojuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu izdošanas brīdim, tajā skaitā nepieciešamos izdevumus, kas radušies saistībā ar tiesāšanās izdevumu noteikšanas kārtību.

(sal. ar 11.–13. punktu)

2.      Ja iestāde izmanto tai Tiesas statūtu 19. panta pirmajā daļā, kas piemērojams Vispārējā tiesā saskaņā ar minēto statūtu 53. panta pirmo daļu, paredzēto iespēju izmantot advokāta palīdzību, atlīdzība par to ir uzskatāma par nepieciešamajiem izdevumiem, kuri ir radušies lietas vešanas sakarā, bez iestādes pienākuma pierādīt, ka šāda palīdzība ir objektīvi attaisnota. Nevar būt runa par vienlīdzīgas attieksmes principa pret prasītājiem pārkāpumu, ja iestāde atbildētāja dažās lietās nolemj izmantot advokāta pakalpojumus, lai gan citās lietās to pārstāv tās pārstāvji.

Jebkura cita novērtēšana realitātē būtu netieša Tiesas statūtu 19. panta pirmajā daļā nodrošinātās brīvības ierobežošana un radītu Savienības tiesai pienākumu pakārtot savu novērtējumu tam, kuru veikušas iestādes un struktūras, kas atbildīgas par savu dienestu organizēšanu. Šāds uzdevums nav saderīgs ne ar Tiesas statūtu 19. panta pirmo daļu, ne ar iekšējās organizācijas pilnvarām, kas piemīt Savienības iestādēm un struktūrām attiecībā uz to lietu vešanu Savienības tiesās.

(sal. ar 14. un 15. punktu)

3.      Savienības tiesa ir pilnvarota noteikt nevis honorārus, kuri lietas dalībniekiem ir jāmaksā viņu pašu advokātiem, bet gan noteikt summu, līdz kurai šīs atlīdzības varētu tikt atgūtas no lietas dalībnieka, kuram tiek piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tādā pašā veidā tas, ka atlīdzība ir iepriekš noteikta, neietekmē atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra novērtēšanu, ko veic Vispārējā tiesa, pamatojoties uz iedibinātiem pretoriāņu kritērijiem un precīzām norādēm, kuras lietas dalībniekiem tai ir jāiesniedz. Lai arī šādas informācijas neesamība nerada šķēršļus Vispārējai tiesai, pamatojoties uz taisnīgu novērtēšanu, noteikt atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, tai tomēr novērtēšanas situācijā noteikti ir stingra pozīcija attiecībā uz prasītāja pretenzijām.

(sal. ar 16. un 20. punktu)