Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES TAMARAS ČAPETAS [TAMARA ĆAPETA] SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 11. jūlijā (1)
Lieta C‑369/23
Vivacom Bulgaria EAD
pret
Varhoven administrativen sad,
Natsionalna agentsia za prihodite
(Varhoven administrativen sad (Augstākā Administratīvā tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Dalībvalsts atbildība par privātpersonām nodarītu kaitējumu Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, kas piedēvēti tiesai, kura izskata lietu pēdējā instancē – Valsts noteikumi, kas paredz pēdējās instances tiesas kompetenci izskatīt prasības, kas pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumiem, kuri piedēvēti šai tiesai – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Neatkarīga un objektīva tiesa – Objektivitātes vērtējums
I. Ievads
1. Objektivitāte ir tiesas noteicošā iezīme. Jau 399. gadā pirms mūsu ēras Sokrats sacīja: “Tiesnesim ir jādara četras lietas: pieklājīgi jāuzklausa, gudri jāatbild, prātīgi jāapsver un objektīvi jālemj.” (2)
2. Vai tiesa, kura ir aicināta lemt par savu Savienības tiesību pārkāpumu, ir objektīva?
3. Izskatāmajā lietā šis jautājums rodas saistībā ar uzņēmuma celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz to, ka valsts pēdējās instances tiesa esot nepareizi interpretējusi Savienības tiesības.
II. Pamatlietas faktiskie apstākļi, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
4. Vivacom Bulgaria EAD (turpmāk tekstā – “Vivacom”) ir Bulgārijas uzņēmums, kas sniedz telekomunikāciju pakalpojumus.
5. 2007. un 2008. gadā tas diviem Rumānijas uzņēmumiem izsniedza rēķinus saskaņā ar līgumiem par priekšapmaksas karšu un telekomunikāciju pakalpojumu kuponu pārdošanu, norādot 0 % pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”).
6. Veicot nodokļu revīziju, Natsionalna agentsia za prihodite (Valsts ieņēmumu aģentūra, Bulgārija; turpmāk tekstā – “NAP”) uzskatīja, ka neesot iespējams pierādīt, ka šīs kartes un kuponus ir saņēmušas personas, kas pārstāv šos Rumānijas uzņēmumus. Tādējādi saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta PVN direktīva, NAP uzskatīja darījumus par pakalpojumu sniegšanu, kuru sniegšanas vieta bija Bulgārijā, kur Vivacom veica savu darbību (3).
7. Attiecīgi 2012. gada 20. jūnijā NAP attiecībā uz Vivacom pieņēma lēmumu par nodokļu apmēra precizēšanu, ar kuru tika noteikts papildu PVN parāds kopumā 760 183,15 Bulgārijas levu (BGN) (aptuveni 388 485 EUR) apmērā.
8. Vivacom veica parāda samaksu un par šo lēmumu iesniedza administratīvu sūdzību, kas netika apmierināta.
9. Vivacom par šo lēmumu cēla prasību Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija; turpmāk tekstā – “ASSG”), un tā tika daļēji noraidīta. Šī tiesa uzskata, Vivacom esot jāmaksā PVN, jo attiecīgie darījumi tika kvalificēti kā preču piegāde, bet, tā kā kartes un kuponi nebija izvesti no Vivacom noliktavas, piegādes vieta atradās Bulgārijas teritorijā.
10. Vivacom šo spriedumu pārsūdzēja Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija; turpmāk tekstā – “VAS”). Ar 2014. gada 16. decembra spriedumu šī tiesa atstāja negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu. Jo īpaši VAS piekrita ASSG secinājumiem, ka darījuma priekšmets bija preču piegāde, un konstatēja, ka attiecīgie valsts noteikumi esot piemēroti pareizi. Tā kā VAS ir pēdējās instances tiesa, tās spriedums ir galīgs.
11. Pēc tam 2019. gada 12. decembrī Vivacom iesniedza ASSG prasību pret NAP un VAS par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz Savienības tiesībās noteikto valsts atbildību. Vivacom apgalvoja, ka NAP un VAS neesot pareizi piemērojušas attiecīgās PVN direktīvas normas, kā tās interpretējusi Tiesa savā judikatūrā.
12. Ar 2022. gada 18. aprīļa spriedumu ASSG noraidīja Vivacom prasību. Konkrētāk, šī tiesa uzskatīja, ka NAP vai VAS neesot pieļāvusi pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu.
13. Šajā ziņā ASSG konstatēja, ka NAP esot pareizi piemērojusi attiecīgos tiesību aktus. Šī tiesa arī uzskatīja, ka, lai gan VAS darījumus esot kļūdaini kvalificējusi kā preču piegādes, nevis kā pakalpojumu sniegšanu, šo darījumu pareizs juridiskais traktējums nebūtu radījis atšķirīgu rezultātu, jo nebija izpildīti nosacījumi atbrīvojumam no PVN maksāšanas, un VAS bija pareizi secinājusi, ka nebija pamata piemērot Tiesas judikatūru, uz kuru atsaucās Vivacom.
14. Vivacom par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību VAS, kas šajā lietā ir iesniedzējtiesa. Vivacom tostarp apgalvo, ka VAS kā pēdējās instances tiesas un strīdā iesaistītās puses vienlaicīga loma neatbilstot prasībām par lietas taisnīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā saskaņā ar Savienības tiesībām, pat ja palāta ir cita, nevis tā, kas ir pieņēmusi galīgo nolēmumu nodokļu strīdā.
15. Iesniedzējtiesa uzskata, ka jautājums par tās jurisdikciju būtu jāuzdod Tiesai pirms lietas izskatīšanas pēc būtības.
16. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka saskaņā ar Bulgārijas tiesību normām (4) zaudējumu atlīdzības prasības, kas pamatotas ar VAS piedēvētajiem Savienības tiesību pārkāpumiem, ietilpst administratīvo tiesu kompetencē. Parasti administratīvais process tiesā noris divās instancēs. VAS ir pēdējās instances tiesa, tāpēc šādas zaudējumu atlīdzības prasības esot jāizskata tajā.
17. Tādējādi šī tiesa jautā, vai valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj vienai un tai pašai tiesai būt gan tiesnesim, gan atbildētājam vienā un tajā pašā lietā, atbilst prasībām, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas par efektīvu tiesisko aizsardzību jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, un no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta otrās daļas par neatkarīgu un objektīvu tiesu.
18. Iesniedzējtiesa norāda, ka Vivacom nesniedz nekādus konkrētus pierādījumus par apstākļiem, kas rada jautājumus par VAS palātas tiesnešu subjektīvo rīcību, bet uzskata, ka VAS esot neobjektīva, ņemot vērā tās kā atbildētājas statusu, un ka pats fakts, ka prasība pret VAS tiek izskatīta pēdējā instancē tajā pašā tiesā, kaut arī pavisam citā palātā, esot pietiekams, lai izraisītu nopietnas šaubas par katras šīs tiesas palātas neatkarību un objektivitāti. Tā pati tiesa arī norāda, ka no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūras par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punktu nevarot izsecināt galīgu atbildi uz jautājumu, vai konkrēta tiesa drīkst izskatīt prasību, kurā tā ir atbildētāja (5).
19. Šādos apstākļos Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā ZODOV [Valsts un valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma] 2.c panta 1. punkta 1. apakšpunkts, skatot to kopsakarā ar APK [Administratīvā procesa kodeksa] 203. panta 3. punktu un 128. panta 1. punkta 6. apakšpunktu, saskaņā ar kuru prasība atlīdzināt zaudējumus, kas radušies VAS izdarītā Savienības tiesību pārkāpuma rezultātā, un kurā VAS ir atbildētāja, ir jāizskata šai tiesai pēdējā instancē?”
20. Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Vivacom Bulgaria, VAS, Bulgārijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēde netika rīkota.
III. Vērtējums
A. Šajā lietā uzdotais jautājums
21. Nozīmīgajā spriedumā Köbler (6) Tiesa nosprieda, ka valsts atbildības princips par indivīdiem nodarīto kaitējumu Savienības tiesību pārkāpumu dēļ ir piemērojams arī tad, ja šis pārkāpums izriet no pēdējās instances tiesas nolēmuma (turpmāk tekstā – “Köbler atbildība”) (7).
22. Šajā spriedumā, atbildot uz dažu dalībvalstu argumentiem, ka valsts atbildības principa piemērošanu valsts tiesu nolēmumiem, kas pieņemti pēdējā instancē, kavē grūtības noteikt kompetento tiesu (8), Tiesa paskaidroja, ka “šī principa piemērošana nevar tikt apdraudēta ar kompetentas tiesas neesamību” (9).
23. Tiesa ir atstājusi dalībvalstu ziņā, ievērojot procesuālās autonomijas principu, paredzēt procesuālos noteikumus, saskaņā ar kuriem privātpersonas var celt prasības par Köbler atbildību tiesā, atgādinot, ka šiem noteikumiem ir jāatbilst prasībai par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (10).
24. Šajā lietā tiek apšaubīti šādi noteikumi, ko dalībvalsts ir ieviesusi, lai pielāgotos Köbler atbildībai, attiecībā uz to saderību ar prasību par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
25. Šī prasība, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips (11), šodien ir ietverta gan LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, gan Hartas 47. pantā, ko iesniedzējtiesa lūdz interpretēt.
26. Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam ir vienāds saturs Savienības tiesībās visā tā piemērošanas laikā (12). Tas tostarp prasa, lai tiesa, kurā iesniegta prasība par iespējamu Savienības tiesību pārkāpumu, kā tas ir šajā lietā, būtu neatkarīga un objektīva (13).
27. Saskaņā ar judikatūru Tiesa ir atzinusi, ka pastāv divi tiesnešu neatkarības aspekti: ārējais un iekšējais. Ārējais aspekts prasa, lai tiesa savas funkcijas pildītu pilnīgi autonomi, nebūdama pakļauta nekādai hierarhiskai saiknei vai subordinācijai attiecībā pret kādu citu iestādi un nesaņemot nekādas izcelsmes rīkojumus vai instrukcijas, tādējādi būdama aizsargāta pret ārēju iejaukšanos vai spiedienu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās locekļu spriešanas neatkarību, izskatot tiem uzticētos strīdus. Iekšējais aspekts, ko dēvē arī par tiesu objektivitāti, attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda attieksme attiecībā pret strīda dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Tā ietvaros jāievēro objektivitāte un, izņemot stingru tiesību normu piemērošanu, ir jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā (14).
28. Šajā lietā uzdotais jautājums attiecas uz objektivitātes prasību, jo iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai piemērojamais Bulgārijas tiesiskais regulējums garantē, ka VAS, ņemot vērā tās kā atbildētājas statusu, nav nekādas ieinteresētības zaudējumu atlīdzības iznākumā, izņemot tiesību aktu piemērošanu. Īsāk sakot, šāda situācija varētu būt pretrunā principam nemo judex in causa sua, saskaņā ar kuru neviens nedrīkst būt tiesnesis savā lietā.
29. Ne Köbler, ne vēlākā judikatūrā (15) šis jautājums netika aplūkots.
30. Iespējamā problēma ar objektivitāti ir atzīta arī doktrīnā (16). Tomēr ar dažiem izņēmumiem (17) tā nav apspriesta sīkāk.
31. Pirms paskaidrošu savu nostāju par objektivitātes jautājumu, kas izriet no šīs lietas, vēlreiz pārskatīšu šīs Tiesas un ECT judikatūru, kurai varētu būt zināma nozīme.
B. Judikatūras pārskatīšana
1. Par Tiesas judikatūru
32. Judikatūrā Tiesa, atsaucoties uz ECT judikatūru, ir atzinusi, ka objektivitātes ievērošanu var pārbaudīt divējādi. Atbilstoši subjektīvajai rīcībai tiek ņemta vērā konkrēta tiesneša personiskā pārliecība un uzvedība, savukārt objektīvais vērtējums ir vērsts uz to, lai noskaidrotu, vai neatkarīgi no tiesneša personīgās rīcības pastāv konkrēti pārbaudāmi fakti, kuri ļauj šaubīties par viņa objektivitāti. Izvērtējot objektivitāti saskaņā ar objektīvo vērtējumu, pat uztverei var būt nozīme (18).
33. Tiesa ir aplūkojusi prasību par objektivitāti attiecībā uz tiesām un citām iestādēm (19). Pastāv trīs galvenie judikatūras virzieni, kas varētu būt nozīmīgi šajā lietā. Tomēr nevienā no šīm lietām nebija aplūkota šīs lietas īpašā situācija.
34. Pirmkārt, pastāv judikatūra par jēdzienu “dalībvalsts tiesa” LESD 267. panta izpratnē, kurā Tiesa ir izvērtējusi, vai iestāde, kas iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir rīkojusies kā trešā persona saistībā ar attiecīgajām interesēm. Šis objektivitātes vērtējums tomēr tika veikts, lai nošķirtu tiesas funkcijas un administratīvās funkcijas (20), kā tas nav šajā lietā. Nav šaubu, ka VAS ir tiesa. Vienīgais jautājums ir par to, vai tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, šo tiesu var uzskatīt par pietiekami objektīvu.
35. Otrkārt, pastāv judikatūra gan par Tiesas, gan par Vispārējās tiesas objektivitāti saistībā ar zaudējumu atlīdzības prasībām, kas izriet no apgalvojumiem, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Hartas 47. panta otrajā daļā paredzēto prasību par lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā (21). Tomēr, manuprāt, šī judikatūra nešķiet piemērojama šajā lietā divu iemeslu dēļ. Pirmām kārtām, tā attiecas uz zaudējumu atlīdzības prasībām, kas piedēvētas Vispārējai tiesai, un tādējādi neskar situāciju, kurā Tiesa kā pēdējās instances tiesa lemtu par tai piedēvētajiem iespējamiem Savienības tiesību pārkāpumiem (22). Otrām kārtām, šī judikatūra ir saistīta ar saprātīga termiņa prasības pārkāpumiem, tāpēc tā neattiecas uz tiesas nolēmumu saturu un iespējamām kļūdām Savienības tiesību interpretācijā un piemērošanā, kā tas ir Köbler atbildības gadījumā.
36. Treškārt, pastāv judikatūra, kurā Tiesa ir lēmusi par Vispārējās tiesas objektivitāti sakarā ar iztiesāšanas palātas sastāvu. Viena lietu grupa ir saistīta situācijām, kad daži no tiem pašiem tiesnešiem darbojās secīgos iztiesāšanas sastāvos pirms un pēc tam, kad Tiesa bija nosūtījusi lietu atpakaļ izskatīšanai (23). Cita grupa attiecas uz tiem pašiem tiesnešiem, kas izskata saistītas lietas (24). Turklāt radās jautājums saistībā ar iespējamu interešu konfliktu, kas balstīts uz tiesneša iepriekšējo nodarbinātību (25). Tiesa nevienā no šīm lietām nav konstatējusi problēmu ar objektivitāti. Tomēr šīs lietas atšķiras no izskatāmās lietas, jo tās neattiecas uz situāciju, kurā tiesneši lēma par saviem Savienības tiesību pārkāpumiem.
2. Par ECT judikatūru
37. Kā ECT ir atzinusi savā judikatūrā par ECPAK 6. panta 1. punktu, lielākajā daļā lietu, kurās tika izvirzīti objektivitātes jautājumi, tā ir koncentrējusies uz objektīvo vērtējumu (26).
38. ECT vēl nav izlēmusi par lietu saistībā ar līdzīgu situāciju, kurā iesaistīta pēdējās instances tiesa (27). Tomēr ir lietas, kurām var būt zināma nozīme šajā lietā.
39. Piemēram, dažās lietās tika izvirzīts jautājums par tiesnešu objektivitāti, lemjot vai viņi savā iepriekšējā nolēmumā ir pieļāvuši tiesību interpretācijas vai piemērošanas kļūdas. ECT uzskatīja, ka tas var radīt pamatotas bažas par objektivitāti. Tomēr šajās lietās tie paši tiesneši tika aicināti izlemt, vai viņi paši ir pieļāvuši šīs kļūdas, tāpēc ECT konstatēja ECPAK 6. panta 1. punkta pārkāpumu (28). Gluži pretēji, izskatāmajā lietā par atbildības prasību būtu jālemj dažādiem tiesnešiem, lai gan tā ir viena un tā pati tiesa.
40. Turklāt lietas Mihalkov pret Bulgāriju (29) un Gospodinov pret Bulgāriju (30), uz kurām lietas dalībnieki atsaucās šajā tiesvedībā, attiecās uz prasībām par zaudējumu atlīdzību sakarā ar prasītāju nepamatotu notiesāšanu. Neņemot vērā sarežģītos faktus šajās divās lietās, jautājums par objektivitāti pastāvēja zemāku instanču tiesu līmenī, kuru spriedumus bija iespējams pārsūdzēt. ECT konstatēja ECPAK 6. panta 1. punkta pārkāpumu, jo, no vienas puses, pastāvēja daži elementi, kas radīja leģitīmas šaubas par objektivitāti attiecībā uz zemākas instances tiesām, un, otrkārt, augstākas instances tiesas nespēja kliedēt šīs šaubas. Izskatāmajā lietā nozīme var būt apstāklim, ka elementi, kas lika ECT uzskatīt par pamatotām leģitīmās šaubas par objektivitāti, bija tādi, ka attiecīgās zemāko instanču tiesas bija atbildētājas zaudējumu atlīdzības lietās par zaudējumu atlīdzību, kuras tās lēma, un ka kompensācija būtu izmaksāta no šo tiesu budžetiem.
41. Rezumējot – Tiesas un ECT judikatūra nesniedz skaidru atbildi uz jautājumu, vai objektivitātes vērtējums liek secināt, ka pēdējās instances tiesa, kas lemj pati savā lietā, vienmēr ir jāuzskata par neobjektīvu.
42. Tādēļ, lai šajā lietā piemērotu objektivitātes vērtējumu, vispirms ir svarīgi saprast, ko šis vērtējums ietver.
C. Par to, ko ietver objektivitātes vērtējums
43. Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un lietas dalībnieku apsvērumiem, izskatāmajā lietā nav apšaubīta tiesnešu, kas atrodas tiesas sastāvā un veido VAS, subjektīvā rīcība.
44. Šajā lietā drīzāk ir runa par objektivitātes vērtējumu. Tā izvirza jautājumu, vai, raugoties no malas, tas, ka viena un tā pati pēdējās instances tiesa ir gan tiesnesis, gan lietas dalībnieks, rada priekšstatu par neobjektivitāti.
45. Kāpēc tas ir svarīgi?
46. Izmantojot Tiesas formulējumu, “runa [..] ir par paļāvību, kas tiesām demokrātiskā sabiedrībā ir jāiedveš indivīdos, vispirms jau tiesvedības dalībniekos” (31).
47. Tādējādi objektivitātes vērtējums attiecas ne tikai uz tiesas objektivitātes principa publisko funkciju, bet arī uz lietas dalībnieku pamattiesību uz taisnīgu tiesu aizsardzību (32). Šajā ziņā šis vērtējums attiecas uz uztveri, proti, vai sabiedrības acīs ir pietiekami kliedētas pamatotas šaubas par objektivitāti (33).
48. Tāda situācija kā šajā lietā, kad pēdējās instances tiesa lemj par prasību, kas balstīta uz tai pašai tiesai piedēvētu Savienības tiesību pārkāpumu, pirmšķietami var radīt leģitīmas šaubas par šīs tiesas objektivitāti. VAS, šķiet, ir judex à causa sua.
49. Tomēr no lietas dalībnieku nostājas šajā lietā izriet, ka daži elementi, kas ir saistīti ar VAS piemērojamajiem noteikumiem konkrētajā situācijā, vai nu mazina, vai pastiprina šo neobjektivitātes iespaidu.
50. Tādējādi man šķiet, ka pastāv iespējamības pakāpes, ka tiesneši, kas izskata lietu, būs neobjektīvi pret vienas puses nostāju.
51. Piemēram, neobjektivitātes iespējamība ir lielāka, ja vieni un tie paši tiesneši lemj par zaudējumu atlīdzības prasību, kas izriet no viņu pašu nolēmuma, nekā tad, ja šo prasību izskata tās pašas tiesas citu tiesnešu palāta. Neobjektivitātes iespējamība ir vēl mazāka, ja šo prasību izskata pavisam cita tiesa. Turpinot – neobjektivitātes iespējamība ir vēl mazāka, ja lēmumu pieņem cits varas atzars. Savā ziņā katrs no šiem soļiem padara prasību nedaudz mazāk par lēmējtiesnešu causa sua sabiedrības acīs.
52. Ja tiek pieņemts, ka objektivitāte nav absolūta, bet gan dažāda līmeņa, tas nozīmē, ka arī jautājums par to, vai šaubas par objektivitāti ir kliedētas, ir dažāda līmeņa. Tad rodas jautājums, ar kādu varbūtības pakāpi un kādos apstākļos ir iespējams secināt, ka objektivitātes uztvere no sabiedrības viedokļa ir sasniegta pietiekamā mērā.
53. Šis jautājums, kā to ierosina Komisija, ir atkarīgs no dažādiem konkrētās tiesību sistēmas elementiem. Tādējādi, manuprāt, to nevar atbildēt vispārīgi attiecībā uz visām dalībvalstīm. Piemēram, dažās dalībvalstīs tiesu hierarhijā var būt tikai viena pēdējās instances tiesa, savukārt citās var būt divas vai vairākas (34). Dalībvalstīm ir atšķirīgi iemesli, kādēļ to tiesu sistēmas ir organizētas noteiktā veidā.
54. Atbilstoši katras tiesību sistēmas īpatnībām pieņemamais risinājums ir atkarīgs no līdzsvarošanas, kurā, atbildot uz jautājumu, vai ir iespējams panākt zemāku neobjektivitātes varbūtības pakāpi, tiek ņemtas vērā citas šīs sistēmas intereses (35). Ņemot vērā tiesas objektivitātes principa svarīgumu, valstu tiesību sistēmās šim principam būtu jāpiešķir ievērojama nozīme, veicot līdzsvarošanu.
55. Attiecīgi katrā gadījumā ir jāatbild uz jautājumu, vai ar piemēroto noteikumu tiek sasniegta zemākā iespējamā neobjektivitātes varbūtības pakāpe konkrētā tiesību sistēmā. Tiesai, atbildot uz šo jautājumu, ir jāpārbauda, vai papildu elementu, ar kuriem varētu panākt vēl zemāku neobjektivitātes līmeni, neesamība ir attaisnojama ar citām šīs sistēmas interesēm.
56. Šāda līdzsvarošanas prasība Savienības tiesībās nav jauna. Šāda prasība, kas doktrīnā minēta kā procesuālā saprātīguma noteikums (36), tika izstrādāta lietās, kurās radās jautājumi par valsts tiesiskā regulējuma efektivitāti valsts procesuālās autonomijas kontekstā (37).
D. Par objektivitātes vērtējumu šajā lietā
57. No tā izriet, ka atbilde uz uzdoto jautājumu galu galā ir iesniedzējtiesas ziņā. Tieši šī tiesa, nevis Tiesa, var ņemt vērā citas Bulgārijas tiesību sistēmas intereses, lai novērtētu, vai noteikums, kas ļauj VAS pašai lemt par savu atbildību, patiešām ir zemākā iespējamā objektivitātes varbūtības pakāpe.
58. Kas ir jānovērtē?
59. Pamatojoties uz Tiesai iesniegto informāciju, šķiet, ka pastāv vairāki elementi, kas var kliedēt šaubas par VAS objektivitāti šajā lietā. Šie elementi attiecas uz vēršanos citā palātā vai pat citā tiesā, atbildētāja identitāti un attiecīgajiem budžeta noteikumiem.
1. Par lietu izskatīšanu citā palātā
60. Pirmkārt, kā norāda Bulgārijas valdība un VAS, zaudējumu atlīdzības prasības, kas pamatotas ar VAS piedēvētajiem Savienības tiesību pārkāpumiem, izskata cita VAS palāta, kuras sastāvā ir citi tiesneši nekā tie, kas pieņēmuši attiecīgo tiesas nolēmumu (38).
61. Šis elements, šķiet, zināmā mērā varētu mazināt leģitīmas šaubas par šīs tiesas objektivitāti.
62. Šajā ziņā no virspusējas salīdzinošās analīzes izriet, ka tas atbilst dažu citu dalībvalstu tiesu praksei. Vairākās situācijās, kad pēdējās instances tiesas sprieda par Köbler atbildības prasībām, kas izrietēja no tām piedēvētiem Savienības tiesību pārkāpumiem, ne lietas dalībnieki, ne arī paši tiesneši neizvirzīja nevienu jautājumu par objektivitāti (39). Dažas valstu tiesas ir uzskatījušas, ka nav objektivitātes problēmas, ja tiesa lemj citā sastāvā (40).
63. Saistīts jautājums, kas var būt svarīgs un kas tika apspriests pušu apsvērumos, ir tas, kā lietas tiek sadalītas. Ja palāta, kas lemj par atbildību konkrētajā lietā, tiek izraudzīta pēc nejaušības principa, tas varētu mazināt leģitīmas šaubas par to, ka VAS palāta, kas izskata lietu, nav objektīva.
2. Par lietas izskatīšanu citā tiesā
64. Cita palāta jau palielina attālumu starp tiesu kā tiesnesi un tiesu kā pusi. Tomēr, ja prasību izskatītu cita tiesa, kā to iesaka Vivacom, tas, visticamāk, vēl jo vairāk kliedētu šaubas par iespējamo neobjektivitāti.
65. Atbildot uz Vivacom argumentu, Bulgārijas valdība un VAS paskaidro, ka Bulgārijas tiesību aktos nav paredzēts mehānisms, kurš ļautu citām tiesām izskatīt zaudēju atlīdzības prasības, kas pamatotas ar VAS piedēvētajiem Savienības tiesību pārkāpumiem.
66. Izmantojot objektivitātes vērtējumu, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai valsts tiesību aktos paredzētā neiespējamība nodot lietu citai tiesai var būt pamatota.
67. Šajā ziņā Bulgārijas valdība un VAS apgalvo, ka minētais valsts tiesiskais regulējums atspoguļo valsts likumdevēja izvēli saskaņot noteikumus par administratīvo tiesu jurisdikciju un kompetenci administratīvajā jomā, lai izveidotu saskaņotu administratīvo tiesu iekārtu. Ja dažādas tiesas lemtu par prasībām, kas saistītas ar administratīviem jautājumiem, netiktu ievērota tiesu sistēma, kas izveidota Bulgārijas Konstitūcijā un attiecīgajos valsts tiesību aktos, saskaņā ar kuriem administratīvajām tiesām ir sava jurisdikcija administratīvajās lietās.
68. Protams, var iedomāties arī citādu tiesu sistēmu nekā Bulgārijā. Tomēr, manuprāt, valsts tiesām uzliktais pienākums atrast iespējami zemāko neobjektivitātes varbūtības pakāpi neprasa pārskatīt esošās dalībvalstu tiesu sistēmas. Tas tā ir it īpaši tad, ja šādai tiesu sistēmai ir citas strukturālas objektivitātes garantijas. Šajā lietā sistēmiski jautājumi saistībā ar Bulgārijas tiesu neatkarību vai objektivitāti nav izvirzīti.
69. Tāpēc uzskatu, ka Bulgārijas valdības un VAS izvirzītie argumenti ir pieņemami, lai pamatotu lēmumu saglabāt jurisdikciju attiecībā uz prasībām par atbildību administratīvo tiesu sistēmā, pat ja tas nozīmē, ka pārsūdzības gadījumā tā pati tiesa lems par savu atbildību.
3. Par atbildētāja identitāti
70. Spriedumā Köbler Tiesa noteica valsts atbildību par pēdējās instances tiesu pieļautajiem pārkāpumiem. Tādējādi Savienības tiesībās ir paredzēts, ka atbildētāja ir valsts, nevis obligāti tiesa, par kuras iespējamo Savienības tiesību pārkāpumu ir runa.
71. Tas, ka formāli atbildētāja ir valsts, nevis pati tiesa, šķiet, uzlabo objektivitātes uztveri. Tas ir tāpēc, ka sabiedrība, visticamāk, uztvertu kā atšķirīgu valsts kā puses lomu un tiesas, kas šajā lietā rīkojas kā tiesnesis, lomu.
72. Šajā lietā šis elements nav pilnīgi skaidrs. Saskaņā ar Vivacom argumentiem VAS ir atbildētāja pamatlietā, kurā tā jau ir paudusi savu nostāju (41). Turpretim saskaņā ar VAS argumentiem atbilstoši Bulgārijas tiesību aktiem prasībās par zaudējumu atlīdzību, kas izriet no Savienības tiesību pārkāpumiem, atbildība gulstas uz valsti, nevis uz tiesu, kas ar savu nolēmumu nodarījusi kaitējumu indivīdam. Tāpēc VAS arī apgalvo, ka šajā lietā VAS kā juridiska persona, kas norādīta kā atbildētāja atbilstoši piemērojamajam tiesiskajam regulējumam, ir valsts procesuālais aizstājējs (42).
73. Manuprāt, pat ja ir tikai formas jautājums, Bulgārijas valsts kā atbildētājas norādīšana VAS vietā drīzāk varētu kliedēt šaubas par VAS neobjektivitāti šajā lietā. Tas, kāda nozīme ir jāpiešķir šim konkrētajam noteikumam, veicot līdzsvarošanu, ir valsts tiesas kompetencē.
4. Par budžeta noteikumiem
74. Jautājums, kas ir cieši saistīts ar atbildētāja identitāti, ir finanšu jautājums. Šeit jautājums ir par to, kurš atlīdzina zaudējumus, ja Köbler atbildība ir pierādīta. Tāpēc piemērojamie budžeta noteikumi var mazināt vai pastiprināt šaubas par objektivitāti.
75. Zaudējumu atlīdzināšana no valsts budžeta, nevis no attiecīgās tiesas budžeta, drīzāk kliedētu šaubas par šīs tiesas objektivitāti.
76. Tomēr šajā gadījumā šķiet, ka tad, ja prasība par zaudējumu atlīdzību tiktu apmierināta, piešķirtās summas tiktu ņemtas no VAS budžeta.
77. Tas pats par sevi nevar likt secināt, ka pastāv objektivitātes problēma. Kā norādīja VAS un Bulgārijas valdība un ko Vivacom neapstrīdēja, zaudējumu atlīdzības piešķiršana neietekmē tiesnešu atalgojumu vai darba apstākļus. Atsevišķas pozīcijas esamība tiesas budžetā bija faktors, ko ECT ņēma vērā, pieņemot spriedumu Mihalkov pret Bulgāriju un citā lietā konstatējot, ka nav problēmu ar objektivitāti (43).
78. Apgalvojums, ka patiesā atbildētāja ir valsts, ir grūti savienojams ar to, ka zaudējumu atlīdzība tiek izmaksāta no VAS budžeta. Tomēr, ja šo pēdējo minēto budžeta noteikumu pamato, piemēram, publisko finanšu organizēšana Bulgārijā, attiecīgais noteikums tomēr varētu izturēt objektivitātes vērtējumu. Tas ir valsts tiesas kompetencē.
79. Rezumējot – lēmums par objektivitāti konkrētā lietā ir atkarīgs no dažādiem valsts tiesību sistēmas elementiem kopā un to savstarpējās saiknes.
80. Man šķiet, ka šajā lietā Tiesai iesniegtie elementi, kas attiecas uz citas palātas pastāvēšanu, atbildētāja identitāti un atbilstošajiem budžeta noteikumiem, ļauj pietiekami kliedēt leģitīmās šaubas par VAS objektivitātes trūkumu, lemjot par zaudējumu atlīdzības prasību saistībā ar tai piedēvētu Savienības tiesību pārkāpumu.
IV. Secinājumi
81. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam
nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru zaudējumu atlīdzības prasību, kas pamatota ar pēdējai instancei piedēvētu Savienības tiesību pārkāpumu, izvērtē šī tiesa un atbilstoši kuram šī pati tiesa ir atbildētāja, ja ar šo tiesisko regulējumu tiek sasniegta zemākā iespējamā neobjektivitātes varbūtības pakāpe attiecīgajā tiesību sistēmā.
Tas ir jānosaka iesniedzējtiesai, ņemot vērā dažādās intereses, kas tiek īstenotas attiecīgās dalībvalsts tiesu organizācijas sistēmā.