VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2013. gada 6. jūnijā (*)
Lauksaimniecība – Ārkārtas pasākumi, kas attiecas uz cukura laišanu Savienības tirgū, pārsniedzot kvotu, un ar ko atver tarifu kvotu – Prasība atcelt tiesību aktu – Reglamentējošs akts, kurā ietverti īstenošanas pasākumi – Individuālas skaršanas neesamība – Nepieņemamība – Prasība par zaudējumu atlīdzību
Lieta T‑279/11
T & L Sugars Ltd, Londona (Apvienotā Karaliste),
Sidul Açúcares, Unipessoal Lda, Santa Iria de Azóia (Portugāle),
ko pārstāv D. Waelbroeck, advokāts, un D. Slater, solicitor,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja P. Rossi un A. Demeneix, pēc tam – P. Rossi, A. Demeneix un N. Donnelly, un visbeidzot – P. Rossi un P. Ondrůšek, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv E. Sitbon un A. Westerhof Löfflerová, pārstāvji,
un
Francijas Republika, ko pārstāv G. de Bergues un C. Candat, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
pirmkārt, par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 3. marta Regulu (ES) Nr. 222/2011, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz ārpuskvotas cukura un izoglikozes laišanu Savienības tirgū ar samazinātu pārpalikuma maksājumu 2010./2011. tirdzniecības gadā (OV L 60, 6. lpp.), Komisijas 2011. gada 23. marta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 293/2011, ar ko nosaka piešķīruma koeficientu, noraida turpmākus pieteikumus un slēdz periodu pieteikumu iesniegšanai par pieejamajiem ārpuskvotas cukura daudzumiem, kas par samazinātu papildu maksājuma likmi jāpārdod Savienības tirgū (OV L 79, 8. lpp.), Komisijas 2011. gada 28. marta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 302/2011, ar ko atver īpašu importa tarifa kvotu noteiktiem cukura daudzumiem 2010./2011. tirdzniecības gadam (OV L 81, 8. lpp.), un Komisijas 2011. gada 19. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 393/2011, ar ko nosaka piešķīruma koeficientus, lai izdotu importa licences, par kurām pieteikumi iesniegti no 2011. gada 1. līdz 7. aprīlim un kuras paredzētas cukura nozares produktu importam atbilstīgi dažām tarifa kvotām, un ar ko pārtrauc šādu licenču pieteikumu iesniegšanu (OV L 104, 39. lpp.), un, otrkārt, par prasību atlīdzināt nodarītos zaudējumus.
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši V. Vadapals [V. Vadapalas] (referents) un K. O'Higinss [K. O’Higgins],
sekretāre S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 17. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājas – T&L Sugars Ltd un Sidul Açúcares, Unipessoal Lda – ir Eiropas Savienības cukurniedru cukura rafinēšanas uzņēmumi. To kopējā ražošanas jauda atbilst aptuveni pusei no Savienības cukurniedru cukura rafinēšanas nozares ierastajām vajadzīgajām piegādēm.
2 Cukura piedāvājums Savienības tirgū ietver cukuru, kas ražots, pirmkārt, pārstrādājot Savienībā ražotas cukurbietes un, otrkārt, pārstrādājot no trešajām valstīm importētu cukurniedru jēlcukuru; galaprodukts abos gadījumos ir ķīmiski identisks. Cukurniedru jēlcukurs no Savienības, proti, no Francijas aizjūras departamentiem un Azoru salām, atbilst mazāk kā 2 % no Savienības cukura ražošanas apjoma.
3 No 2011. gada 3. marta līdz 19. aprīlim Eiropas Komisija noteica atsevišķus pasākumus, lai Savienības tirgū palielinātu cukura piedāvājumu, kurš bija nepietiekams.
4 Šo pasākumu mērķis bija, pirmkārt, ļaut Savienības ražotājiem tirgot nelielu daudzumu cukura, kā arī izoglikozes, pārsniedzot iekšējo ražošanas kvotu, un, otrkārt, ieviest tarifu kvotu, kura ļautu jebkuram ieinteresētajam saimnieciskās darbības subjektam importēt nelielu cukura daudzumu, attiecībā uz kuru ir apturēta ievedmuitas nodokļu piemērošana.
5 Šie pasākumi tika noteikti ar šādiem tiesību aktiem (turpmāk tekstā – “apstrīdētās regulas”):
– Komisijas 2011. gada 3. marta Regulu (ES) Nr. 222/2011, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz ārpuskvotas cukura un izoglikozes laišanu Savienības tirgū ar samazinātu pārpalikuma maksājumu 2010./2011. tirdzniecības gadā (OV L 60, 6. lpp.);
– Komisijas 2011. gada 23. marta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 293/2011, ar ko nosaka piešķīruma koeficientu, noraida turpmākus pieteikumus un slēdz periodu pieteikumu iesniegšanai par pieejamajiem ārpuskvotas cukura daudzumiem, kas par samazinātu papildu maksājuma likmi jāpārdod Savienības tirgū (OV L 79, 8. lpp.);
– Komisijas 2011. gada 28. marta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 302/2011, ar ko atver īpašu importa tarifa kvotu noteiktiem cukura daudzumiem 2010./2011. tirdzniecības gadam (OV L 81, 8. lpp.);
– Komisijas 2011. gada 19. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 393/2011, ar ko nosaka piešķīruma koeficientus, lai izdotu importa licences, par kurām pieteikumi iesniegti no 2011. gada 1. līdz 7. aprīlim un kuras paredzētas cukura nozares produktu importam atbilstīgi dažām tarifa kvotām, un ar ko pārtrauc šādu licenču pieteikumu iesniegšanu (OV L 104, 39. lpp.).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
6 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 30. maijā, prasītājas cēla šo prasību.
7 Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2011. gada 20. oktobra rīkojumu Eiropas Savienības Padomei un Francijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Tā kā prasītājas bija lūgušas attiecībā pret personām, kas iestājušās lietā, ievērot konfidencialitāti, tad personām, kas iestājušās lietā, tika paziņotas vienīgi procesuālo dokumentu nekonfidenciālās versijas.
8 2011. gada 26. oktobrī Komisija ar atsevišķu dokumentu izvirzīja iebildi par nepieņemamību.
9 Pirmkārt, sabiedrības RAR – Refinerias de açùcar reunidas, SA, DAI – Sociedade de desenvolvimento agro-industrial, SA, Gruppo SFIR SpA un SFIR Raffineria di Brindisi SpA, kā arī, otrkārt, Eiropas Cukura ražotāju komiteja iesniedza pieteikumus par iestāšanos lietā attiecīgi prasītāju un Komisijas prasījumu atbalstam. Lēmuma pieņemšana par šiem pieteikumiem tika atlikta līdz brīdim, kad Vispārējā tiesa būs pieņēmusi nolēmumu attiecībā uz iebildi par nepieņemamību.
10 Prasītājas apsvērumus attiecībā uz iebildi par nepieņemamību iesniedza 2012. gada 13. janvārī. Padome un Francijas Republika attiecīgi 2012. gada 10. un 16. aprīlī iesniedza iestāšanās rakstus tikai jautājumā par prasības pieņemamību. Komisija un prasītājas iesniedza apsvērumus par iestāšanās rakstiem attiecīgi 2012. gada 22. maijā un 18. jūnijā.
11 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu un, veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, rakstveidā uzdeva lietas dalībniecēm jautājumus. Tās atbildēja uz šiem jautājumiem noteiktajos termiņos.
12 Lietas dalībnieču mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2013. gada 17. janvāra tiesas sēdē.
13 Prasības pieteikumā prasītājas lūdz Vispārējai tiesai:
– atcelt apstrīdētās regulas;
– pakārtoti, atzīt par prettiesiskiem 186. panta a) punktu un 187. pantu Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulā (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (“Vienotā TKO regula”) (OV L 299, 1. lpp.), un atcelt apstrīdētās regulas tiktāl, ciktāl minētās tiesību normas tieši vai netieši ir to juridiskais pamats;
– piespriest Savienībai, ko pārstāv Komisija, atlīdzināt zaudējumus, kas prasītājām nodarīti ar to, ka Komisija nav pildījusi savus pienākumus, un noteikt atlīdzības summu par laika posmu no 2009. gada 1. oktobra līdz 2011. gada 31. martam EUR 35 485 746 apmērā, pieskaitot pašreizējos zaudējumus, kas prasītājām nodarīti kopš [pēdējā] minētā datuma, vai noteikt citu summu, kura atbilst zaudējumu apmēram, atkarībā no vērtējuma, kāds tiks veikts tiesvedības laikā atbilstoši prasītāju pierādījumiem;
– piespriest maksāt procentus saskaņā ar attiecīgajā laikā Eiropas Centrālās bankas noteikto likmi galvenajām refinansēšanas operācijām, pieskaitot divus procentu punktus, vai jebkuru citu atbilstošu likmi attiecībā uz maksājamo apmēru no Tiesas sprieduma pasludināšanas dienas līdz faktiskai samaksai;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 Turklāt no prasības pieteikuma 174.–180. punkta izriet, ka prasītājas – bet “tikai piesardzības dēļ” – gadījumam, ja prasība attiecībā uz Regulu Nr. 222/2011 un Īstenošanas regulu Nr. 302/2011 netiktu atzīta par pieņemamu –, izvirza arī iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz šīm regulām.
15 Savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītājas lūdz Vispārējai tiesai:
– attiecībā uz prasību atcelt tiesību aktu:
– izskatīt Komisijas iesniegto procesuālo dokumentu, kura nosaukums ir “Iebilde par nepieņemamību” kā iebildumu rakstu un piemērot procesuālās sekas, ko rada šī pārkvalifikācija;
– pakārtoti, noraidīt šo procesuālo dokumentu kā nepieņemamu, jo ar to ir pārkāpts Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punkts;
– katrā ziņā noraidīt iebildi par nepieņemamību kā nepamatotu;
– atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;
– pakārtoti, apmierināt iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 1234/2007 186. panta a) punktu un 187. pantu un atcelt apstrīdētās regulas tiktāl, ciktāl minētās tiesību normas tieši vai netieši ir to juridiskais pamats;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzību:
– taisīt aizmugurisku spriedumu;
– pakārtoti, noraidīt iebildi par nepieņemamību kā nepamatotu;
– apmierināt prasību par zaudējumu atlīdzību, ieskaitot prasību piemērot procentus pamatā pieprasītajai summai;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Komisija, ko atbalsta Padome un Francijas Republika, iebildē par nepieņemamību lūdz Vispārējai tiesai:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
17 Atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. un 4. punktam, ja lietas dalībnieks atsevišķā dokumentā iesniedz pieteikumu, lai Vispārējā tiesa pieņemtu lēmumu par nepieņemamību, tad tā lemj par pieteikumu vai arī atliek lēmumu līdz galīgajam spriedumam.
18 Šajā lietā Vispārējā tiesa ir nolēmusi par Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību lemt, neaplūkojot lietu pēc būtības.
19 Vispirms ir jālemj par prasītāju prasījumiem, lai panāktu, ka Vispārējā tiesa kā nepieņemamu noraida Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību un ka tā pieņem nolēmumu aizmuguriski.
Par to, vai iebilde par nepieņemamību ir pieņemama
20 Prasītājas apstrīd, ka pieteikums, ko Komisija iesniegusi atbilstoši Reglamenta 114. pantam, būtu pieņemams; tās apgalvo, ka, pirmkārt, šis pieteikums patiesībā esot iebildumu raksts un, otrkārt, tas esot nepieņemams, jo ar to esot pārkāpts Reglamenta 114. panta 1. punkts.
21 Atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. punktam lietas dalībnieks, kas vēršas Vispārējā tiesā ar lūgumu pieņemt lēmumu par nepieņemamību, neaplūkojot lietu pēc būtības, pieteikumu iesniedz kā atsevišķu dokumentu. Pieteikumā ir jānorāda tā faktiskie un tiesību pamati un pieteikuma iesniedzēja prasījums; pieteikumam jāpievieno apliecinoši dokumenti.
22 Jānorāda, ka šajā lietā Komisijas iesniegtais pieteikums ir iekļauts atsevišķā dokumentā, kurā ietverti atbildētājas prasījumi, kā arī to pamatojumam izvirzīto pamatu izklāsts. Turklāt šī pieteikuma nosaukums ir “Iebilde par nepieņemamību” un tajā ir skaidri norādīts uz Reglamenta 114. pantu.
23 Ja atsevišķi Komisijas argumenti var būt saistīti ar lietas būtību, kā apgalvo prasītājas, tad šis apsvērums tomēr nevar ietekmēt to, ka prasījumu par prasības nepieņemamību pamatošanai izvirzītais prasības pamatu izklāsts ir pietiekams.
24 Tādējādi jākonstatē, ka iebilde par nepieņemamību atbilst Reglamenta 114. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem un tātad ir pieņemama.
Par prasību lemt aizmuguriski
25 Prasītājas norāda, ka Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību attiecas vienīgi uz prasību atcelt tiesību aktu un neattiecas uz prasību par zaudējumu atlīdzību. Tās apgalvo, ka Komisija nav atbildējusi uz prasības pieteikumu attiecībā uz prasītāju prasījumiem par zaudējumu atlīdzību, un aicina Vispārējo tiesu aizmuguriski lemt par minētajiem prasījumiem.
26 Šajā ziņā jāatgādina, ka Reglamenta 122. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, ja atbildētājs noteiktā formā un laikā neatbild uz prasības pieteikumu, prasītājs Vispārējai tiesai var iesniegt pieteikumu par aizmuguriska sprieduma taisīšanu.
27 Šajā lietā jānorāda, ka prasītājas ir iesniegušas tikai vienu prasību, kurā ietverti prasījumi atcelt tiesību aktu un prasījumi par zaudējumu atlīdzību.
28 Pieteikumā atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. punktam, kas ir iesniegts noteiktā formā un laikā, Komisija izvirza prasījumu par prasības nepieņemamību kopumā.
29 Šādos apstākļos saskaņā ar Reglamenta 114. panta 4. punktu tiesvedība var turpināties tikai tad, ja Vispārējā tiesa noraida Komisijas pieteikumu vai arī atliek lēmumu līdz galīgajam spriedumam.
30 Pat – kā dara prasītājas – pieņemot, ka Komisija neizvirza nevienu atbilstīgu argumentu attiecībā uz prasījumu par zaudējumu atlīdzību nepieņemamību, šis apsvērums ir saistīts ar vērtējumu par prasības pamatotību un nevar nozīmēt, ka uz prasības pieteikumu nebūtu atbildēts noteiktajā formā.
31 Tādējādi Reglamenta 122. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi šajā lietā nav izpildīti, tādēļ nav aizmuguriski jālemj par prasījumiem par zaudējumu atlīdzību.
Par prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību
32 Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem [par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet kurā nav ietverti īstenošanas pasākumi]”.
33 Šajā lietā prasītājas savas tiesības celt prasību attiecībā uz apstrīdētajām regulām pamato ar to, ka tās ir reglamentējoši akti, kuri prasītājas skar tieši un kuros nav ietverti īstenošanas pasākumi, vai, pakārtoti, – ka šīs regulas prasītājas skar tieši un individuāli.
34 Komisija, ko atbalsta Padome un Francijas Republika, norāda, ka, lai gan apstrīdētās regulas ir reglamentējoši akti, tās neskar prasītājas tieši un individuāli un turklāt tajās ir ietverti īstenošanas pasākumi.
35 Saskaņā ar Vispārējās tiesas viedokli ir jāizskata, pirmkārt, iebilde par nepieņemamību tādēļ, ka apstrīdētajās regulās ir ietverti īstenošanas pasākumi, un, otrkārt, iebilde par nepieņemamību individuālas skaršanas neesamības dēļ.
Par iebildi par nepieņemamību tādēļ, ka apstrīdētajās regulās ir ietverti īstenošanas pasākumi
36 Jānorāda, ka apstrīdētās regulas ir reglamentējoši akti LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, jo jautājums ir par vispārpiemērojamiem aktiem, kuri nav pieņemti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru vai saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru LESD 289. panta 1.–3. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑262/10 Microban International un Microban (Europe)/Komisija, Krājums, II‑7697. lpp., 21. punkts). Turklāt lietas dalībnieki šo norādi neapstrīd.
37 Attiecībā uz to, vai apstrīdētajās regulās ir ietverti īstenošanas pasākumi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, ir jāatgādina, ka attiecīgo tiesību aktu mērķis ir, pirmkārt, ļaut Savienības ražotājiem tirgot nelielu daudzumu cukura, kā arī izoglikozes, pārsniedzot kvotu, un, otrkārt, ieviest tarifa kvotu, kura ļautu jebkuram ieinteresētajam saimnieciskās darbības subjektam importēt nelielu cukura daudzumu, attiecībā uz tiem apturot ievedmuitas nodokļu piemērošanu.
38 Pirmkārt, attiecībā uz ārpuskvotas cukura laišanu tirgū ar Regulu Nr. 222/2011 ir atļauts tirgot 500 000 tonnu cukura, izsakot to baltā cukura ekvivalentā, un 26 000 tonnu izoglikozes, pārsniedzot kvotas un ar maksājumu nulles apmērā, tā vietā, lai piemērotu maksājumu EUR 500 par tonnu, kas parasti piemērojams par cukura pārpalikumu.
39 Regulas Nr. 222/2011 2. panta 4. punktā ir paredzēts, ka, lai izmantotu šo īpašo daudzumu, ražotājiem ir jāiesniedz pieteikums licenču saņemšanai, vēršoties valstu kompetentajās iestādēs tajā dalībvalstī, kurā tie ir apstiprināti. Atbilstoši minētās regulas 4. pantam šīs iestādes lemj par pieteikumu pieņemamību, ņemot vērā tajā pašā regulā izvirzītos kritērijus, un paziņo Komisijai visus pieņemamos pieteikumus.
40 No Regulas Nr. 222/2011 5. un 6. panta izriet, ka, tiklīdz paredzētais ārpuskvotas cukura daudzums ir pārsniegts, Komisija nosaka piešķīruma koeficientu, lai vienveidīgi pārdalītu pieejamo daudzumu, noraida vēl nepaziņotos pieteikumus un noslēdz pieteikumu iesniegšanas termiņu. Valstu kompetentās iestādes katru nedēļu izsniedz licences, kas dod tiesības uz maksājuma samazinājumu, attiecībā uz pieteikumiem, kuri Komisijai paziņoti iepriekšējā nedēļā, atbilstoši licences veidlapai, kas pievienota minētās regulas pielikumā.
41 Atbilstoši Regulas Nr. 293/2011 1. pantam Komisija piešķīruma koeficientu ir noteikusi 67,106224 % apmērā, kas valstu iestādēm ir jāpiemēro attiecībā uz pieteikumiem, kuri iesniegti no 2011. gada 14. līdz 18. martam un kuri ir paziņoti Komisijai. Turklāt Komisija ir noraidījusi vēlāk iesniegtos pieteikumus un ir slēgusi pieteikumu iesniegšanas termiņu.
42 Otrkārt, attiecībā uz īpašo importa tarifa kvotu Īstenošanas regulā Nr. 302/2011 ir paredzēts, ka no 2011. gada 1. aprīļa līdz 2011. gada 30. septembrim tiek apturēta ievedmuitas nodokļu piemērošana attiecībā uz 300 000 tonnu cukura.
43 Attiecībā uz šīs kvotas pārvaldību Īstenošanas regulā Nr. 302/2011 ir ietverta atsauce uz Komisijas 2009. gada 25. septembra Regulu (EK) Nr. 891/2009, ar ko atver dažas Kopienas tarifu kvotas cukura nozarē un paredz to pārvaldību (OV L 254, 82. lpp.), kurā savukārt ir norādīts uz Komisijas 2006. gada 31. augusta Regulu (EK) Nr. 1301/2006, ar ko nosaka kopīgus noteikumus lauksaimniecības produktu importa tarifu kvotu administrēšanai, izmantojot ievešanas atļauju sistēmu (OV L 238, 13. lpp.), kā arī uz Komisijas 2008. gada 23. aprīļa Regulu (EK) Nr. 376/2008, ar ko nosaka sīki izstrādātus kopējus noteikumus, kas jāievēro, piemērojot importa un eksporta licenču un iepriekš noteiktas kompensācijas sertifikātu sistēmu lauksaimniecības produktiem (Kodificēta versija) (OV L 114, 3. lpp.).
44 Atbilstoši Regulas Nr. 1301/2006 5. un 6. pantam un Regulas Nr. 376/2008 12. pantam kvotu pārvaldībā valstu iestādes saņem importa licenču pieteikumus un raugās, lai būtu izpildīti pieņemamības nosacījumi. Tad atbilstoši Regulas Nr. 1301/2006 7. un 11. pantam un Regulas Nr. 891/2009 8. un 9. pantam šīs iestādes paziņo Komisijai saņemtos pieteikumus, izsniedz uzņēmējiem importa licences un informē Komisiju par piešķirtajiem daudzumiem.
45 Ar Īstenošanas regulu Nr. 393/2011 ir noteikts piešķīruma koeficients, kas atbilst 1,8053 % tiem importa licenču pieteikumiem, kas iesniegti no 2011. gada 1. līdz 7. aprīlim, attiecībā uz kuriem pieejamais daudzums ir pārsniegts, un līdz 2010./2011. tirdzniecības gada beigām ir pārtraukta jaunu licenču pieteikumu iesniegšana.
46 Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jānorāda, ka, lai tiktu piešķirtas tiesības tirgot vai importēt cukuru, izmantojot apstrīdētajās regulās paredzētās īpašās sistēmas, ieinteresētajiem saimnieciskās darbības subjektiem iepriekš ir jāiesniedz pieteikums valsts iestādēs.
47 Turklāt licences, kas dod tiesības uz maksājuma samazinājumu, kā arī importa licences izsniedz valsts iestādes, kuras šajā ziņā piemēro piešķīruma koeficientus, kas noteikti ar Īstenošanas regulu Nr. 293/2011 un Īstenošanas regulu Nr. 393/2011.
48 No tā izriet, ka apstrīdētās regulas – gan regulas, kas attiecas uz ārpuskvotas cukura tirdzniecību, gan regulas par tarifa kvotu – var radīt tiesiskas sekas attiecīgajiem uzņēmējiem tikai ar valsts iestāžu iepriekš veiktu pasākumu starpniecību.
49 Turklāt no apstrīdētajām regulām izriet, ka valsts mērogā veiktajiem pasākumiem ir lēmumu raksturs, jo valsts iestādes atbilstoši Regulas Nr. 222/2011 2. panta 4. punktam ir pilnvarotas izvirzīt pieteikuma iesniedzējiem atsevišķus formālus nosacījumus atbilstoši Regulas Nr. 222/2011 4. panta 1. punktam un Regulas Nr. 1301/2006 6. pantam, lemt par pieteikumu pieņemamību un atbilstoši Regulas Nr. 222/2011 6. pantam un Regulas Nr. 1301/2006 7. pantam izsniegt licences, kas dod tiesības uz maksājuma samazinājumu, kā arī importa licences.
50 Tādējādi apstrīdētās regulas ir pamatotas ar valsts mērogā pieņemtiem individuāliem lēmumiem, bez kuriem šīs regulas nevar ietekmēt attiecīgo fizisko un juridisko personu tiesisko stāvokli.
51 Tātad minētās regulas nevar tikt kvalificētas kā tiesību akti, kuros nav ietverti īstenošanas pasākumi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
52 Šis konstatējums nevar tikt atspēkots ar prasītāju argumentu, kurā norādīts uz LESD 263. panta ceturtās daļas mērķi un uzsvērts fakts, ka, īstenojot apstrīdētās regulas, valsts iestādēm nav nekādas novērtējuma brīvības, – to loma esot “tīri mehāniska”, proti, “vienkāršas pastkastītes” loma.
53 No Vispārējās tiesas judikatūras izriet, ka tam, vai apstrīdētajā reglamentējošajā aktā valsts iestādēm, kas atbildīgas par īstenošanas pasākumiem, ir vai nav atstāta novērtējuma brīvība, nav nozīmes, nosakot, vai šajā reglamentējošajā aktā ir ietverti īstenošanas pasākumi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē (Vispārējās tiesas 2012. gada 4. jūnija rīkojumi lietā T‑379/11 Hüttenwerke Krupp Mannesmann u.c./Komisija, 51. punkts, un lietā T‑381/11 Eurofer/Komisija, 59. punkts).
54 Ja prasītājas, atsaukdamās uz iepriekš minēto spriedumu lietā Microban International un Microban (Europe)/Komisija, argumentē, ka attiecīgie īstenošanas pasākumi nav “īsti”, bet ir tikai “papildinoši”, ir jānorāda, ka minētajā spriedumā aplūkotie apstākļi atšķiras no apstākļiem šajā lietā.
55 Iepriekš minētajā spriedumā lietā Microban International un Microban (Europe)/Komisija (29. punktā) Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka aizliegums tirgot attiecīgo ķīmisko vielu ir automātisks un obligāts kopš precīzas dienas, lai gan dalībvalstīm ir iespēja pārejas periodā noteikt īstenošanas pasākumus. Tādējādi apstrīdētajā tiesību aktā paredzētais pārejas periods bija papildinošs attiecībā pret aizliegumu, par kura tiesiskumu bija tiesvedība, tādēļ īstenošanas pasākumi minētajā periodā netika ņemti vērā, izvērtējot tiesības celt prasību saistībā ar šo aizliegumu.
56 Savukārt šajā lietā tiktāl, ciktāl apstrīdētajās regulās ir paredzētas tiesības tirgot vai importēt cukuru ar īpaši labvēlīgiem nosacījumiem, tām nav automātiska rakstura, bet gan ir jāpieņem valsts tiesību akti, kas ļautu radīt šīs tiesiskās sekas attiecībā uz privātpersonām.
57 Tādējādi risinājums, kāds sniegts iepriekš minētajā spriedumā lietā Microban International un Microban (Europe)/Komisija (29. punktā), nav pārņemams uz apstākļiem, kādi ir šajā gadījumā.
58 Tāpat attiecībā uz LESD 263. panta ceturtās daļas mērķi ir jāatgādina, ka tas it īpaši ļauj fiziskai vai juridiskai personai celt prasību par reglamentējošajiem aktiem, kuri to skar tieši un kuros nav ietverti īstenošanas pasākumi, tādējādi novēršot, ka šādai personai nāktos pārkāpt tiesības, lai varētu vērsties tiesā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Eurofer, 60. punkts).
59 Tādējādi ar šo tiesību normu ir īstenotas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV 2010, C 83, 389. lpp.) 47. pantā.
60 Šajā lietā prasītājas neapgalvo, ka tām būtu jāpārkāpj tiesības, lai varētu vērsties tiesā. Tomēr tās norāda, ka iespēja celt prasību par valsts pasākumiem, kas noteikti, īstenojot apstrīdētās regulas, prasītājām joprojām ir vismaz neskaidra.
61 Prasītājas norāda, ka Portugāles tiesībās “vienkārši īstenošanas akti”, piemēram, valsts iestādes lēmumi attiecībā uz licenču izsniegšanu, nevar tikt apstrīdēti, izņemot, ja vien tie nav prettiesiski, –, ja vien prettiesiskums nav saistīts ar to pamatā esošo tiesību aktu. Pēc prasītāju uzskatiem, tādējādi Portugāles tiesības neļauj, apstrīdot valsts iestāžu izsniegtu licenci, atsaukties uz Savienības tiesību akta prettiesiskumu.
62 Turklāt prasītājas norāda, ka tās valsts mērogā nevarot apstrīdēt pasākumus, kas noteikti, īstenojot Regulu Nr. 222/2011 un Regulu Nr. 293/2011, kuras esot adresētas vienīgi Savienības cukura ražotājiem. Jautājums esot par licencēm, kuras izsniegtas par labu trešajām personām, kuras neesot publicētas un kurās ietverti konfidenciāli dati; tādējādi prasītājas neesot varējušas nedz uzzināt par to esamību, nedz arī iepazīties ar to saturu un – tātad – tās apstrīdēt.
63 Kad Vispārējā tiesa par to jautāja Komisijai, tā, norādīdama, ka nespēj sniegt kategorisku atbildi, pauda viedokli, ka prasītājām varbūt neesot tiesību apstrīdēt īstenošanas pasākumus, ko dalībvalstis noteikušas Regulas Nr. 222/2011 un Regulas Nr. 293/2011 transponēšanai, jo uz prasītājām neattiecas, tāpat arī tās nav minētas apskatāmajos pasākumos, un tādējādi prasītājas varbūt nevarētu pierādīt pietiekamu interesi celt prasību. Komisija tomēr piebilst, ka jautājumam par to, vai dalībvalsts tiesa personai atzīst vai neatzīst tiesības celt prasību tādēļ, ka tā nevar pierādīt pietiekamu interesi, nav nozīmes, izvērtējot prasības pieņemamību saistībā ar LESD 263. panta ceturtās daļas nosacījumiem.
64 Francijas Republika šajā ziņā norāda, ka attiecībā uz Francijas administratīvajām tiesām pasākumiem, ko valsts iestādes noteikušas saskaņā ar apstrīdētajām regulām, ir nolēmuma raksturs un tādējādi tie ir apstrīdami tiesību akti. Turklāt tā attiecībā uz citu personu – nevis lēmuma adresāta – interesi celt prasību piebilst, ka Francijas administratīvās tiesas plaši atzīst iespējamo prasītāju interesi celt prasību, piemēram, kad saimnieciskās darbības subjekts apstrīd konkurentam izdevīgu lēmumu.
65 Attiecībā uz šīm debatēm jānorāda, ka šajā lietā nevar tikt pārliecinoši pierādīts, ka prasītāju rīcībā būtu tiesību aizsardzības līdzeklis, kurš ļautu apstrīdēt pasākumus, ko valsts iestādes noteikušas, īstenojot apstrīdētās regulas.
66 Pirmkārt, atšķirībā no dažām citām jomām, piemēram, muitas tiesiskā regulējuma jomas (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑429/04 Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, Krājumā nav publicēts, 43. punkts), šāds tiesību aizsardzības līdzeklis valsts mērogā nav skaidri paredzēts Savienības atvasinātajās tiesībās.
67 Otrkārt, attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas paredzēti valsts tiesībās, lietas dalībnieces savos apsvērumos tiecas norādīt, ka dalībvalstu tiesības attiecībā uz iespēju celt prasību apstrīdēto regulu apstrīdēšanai ir atšķirīgas.
68 Šajā ziņā jāatgādina, ka LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.
69 Tomēr tas, vai Vispārējā tiesa piemēro nosacījumu par īstenošanas pasākumu neesamību – kāds minēts LESD 263. panta ceturtajā daļā – nevar būt atkarīgs no tā, vai dalībvalstu tiesību sistēmās ir attiecīgs efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ļauj apstrīdēt attiecīgā Savienības tiesību akta spēkā esamību.
70 Šāda sistēma katrā konkrētā gadījumā prasītu, lai Savienības tiesa izskata un interpretē valsts procesuālās tiesības, kas pārsniegtu tās kompetenci saistībā ar Savienības aktu tiesiskuma pārbaudi (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 43. punkts, un 2004. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑263/02 P Komisija/Jégo‑Quéré, Recueil, I‑3425. lpp., 33. punkts).
71 Turklāt šis secinājums nevar tikt atspēkots ar prasītāju argumentiem, kuros norādīts uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un minēts, ka tiesību aizsardzības līdzeklis valsts mērogā acīmredzami neesot efektīvs, jo dalībvalstu tiesas nav pilnvarotas atzīt Savienības aktu par prettiesisku.
72 Savienības tiesa, nepārkāpjot savas pilnvaras, nevar interpretēt nosacījumus, ar kādiem privātpersona var celt prasību par regulu, tādējādi, ka attiecīgie Līgumā tieši paredzētie nosacījumi netiek ņemti vērā, tai skaitā ievērojot efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 44. punkts, un lietā Komisija/Jégo‑Quéré, 36. punkts).
73 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jāpieņem iebilde par nepieņemamību tādēļ, ka apstrīdētās regulas nav reglamentējoši akti, kuros nebūtu ietverti īstenošanas pasākumi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
Par iebildi par nepieņemamību individuālas skaršanas neesamības dēļ
74 Komisija norāda, ka apstrīdētās regulas ir vispārpiemērojami akti, kas neattiecas uz prasītājām individuāli.
75 Prasītājas apgalvo, ka uz tām individuāli attiecoties “vismaz” Īstenošanas regula Nr. 393/2011, ar ko noteikts piešķīruma koeficients attiecībā uz tarifa kvotu par cukura importu ar nulles nodokli.
76 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai varētu tikt uzskatīts, ka vispārpiemērojams tiesību akts individuāli skar fizisku vai juridisku personu, šim aktam ir tieši jāietekmē šī persona dažu tās specifisko īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ individuāli izceļ līdzīgi lēmuma adresātam (šajā ziņā skat. Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedumu lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp., un iepriekš minēto spriedumu lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 36. punkts).
77 Šajā lietā ir jākonstatē, ka apstrīdētās regulas rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti noteiktām personu kategorijām, jo tās ir piemērojamas attiecīgi visiem Savienības cukura ražotājiem un visiem cukura importētājiem, nekādi individuāli neizceļot prasītājas.
78 Attiecībā uz Regulu Nr. 222/2011, Regulu Nr. 293/2011 un Regulu Nr. 302/2011 prasītājas neizvirza nevienu argumentu, kas pierādītu, ka šīs regulas tās skar individuāli.
79 Attiecībā uz Īstenošanas regulu Nr. 393/2011 prasītājas norāda, ka šī regula skar noslēgtu uzņēmēju kategoriju, jo tajā ir noteikts piešķīruma koeficients, lai varētu sadalīt tarifa kvotu tikai starp tiem importētājiem, kuri iesnieguši pieteikumus no 2011. gada 1. aprīļa līdz 7. aprīlim. Attiecīgo personu skaits tādējādi ticis noteikts tās pieņemšanas brīdī.
80 Jānorāda, ka Īstenošanas regulā Nr. 393/2011, kas pieņemta 2011. gada 19. aprīlī, ir noteikts piešķīruma koeficients, kurš piemērojams vienīgi licenču pieteikumiem, kas iesniegti no 2011. gada 1. aprīļa līdz 7. aprīlim.
81 Tādējādi šī regula attiecas uz saimnieciskās darbības subjektu skaitu, kas noteikts regulas pieņemšanas brīdī un nevar palielināties. Turklāt ir zināms, ka prasītājas ir iesniegušas pieteikumus minētajā laika posmā un ietilpst attiecīgo uzņēmēju grupā.
82 Šajā ziņā jāatgādina, ka, ja apstrīdētais akts skar tādu personu grupu, kas ir identificētas vai identificējamas akta pieņemšanas brīdī, ņemot vērā šīs grupas dalībniekus raksturojošus kritērijus, šis akts var šīs personas skart individuāli, jo tās pieder pie ierobežota saimnieciskās darbības subjektu loka (Tiesas 2006. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑182/03 un C‑217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija, Krājums, I‑5479. lpp., 60. punkts; šajā ziņā skat. Tiesas 1990. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑152/88 Sofrimport/Komisija, Recueil, I‑2477. lpp., 11. punkts).
83 Tomēr vienkārša iespēja vairāk vai mazāk precīzi noteikt to tiesību subjektu skaitu vai pat identitāti, kuriem piemērojams attiecīgais pasākums, nekādā ziņā nenozīmē, ka šie subjekti būtu jāuzskata par personām, kuras šis pasākums skar individuāli, ja ir skaidrs, ka tāpat kā šajā lietā šī piemērošana tiek īstenota saskaņā ar objektīvu juridisku vai faktisku situāciju, kas noteikta konkrētajā aktā (Tiesas 1993. gada 21. jūnija rīkojums lietā C‑276/93 Chiquita Banana u.c./Padome, Recueil, I‑3345. lpp., 8. punkts, un 2001. gada 28. jūnija rīkojums lietā C‑352/99 P Eridania u.c./Padome, Recueil, I‑5037. lpp., 59. punkts).
84 Konkrēti, tā kā ierobežotais loks izriet no paša ar apstrīdēto tiesisko regulējumu izveidotās sistēmas rakstura, piederība šim lokam nevar individuāli izcelt attiecīgo personu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1996. gada 10. jūlija spriedumu lietā T‑482/93 Weber/Komisija, Recueil, II‑609. lpp., 65. un 66. punkts, un 1996. gada 7. novembra spriedumu lietā T‑298/94 Roquette Frères/Padome, Recueil, II‑1531. lpp., 41. un 43. punkts).
85 Šajā gadījumā piešķīruma koeficienta noteikšana ir paredzēta Regulas Nr.°1301/2006 7. panta 2. punktā gadījumā, ja daudzumi, uz kuriem attiecas licenču pieteikumi, pārsniedz daudzumus, kuri pieejami šai tarifa kvotai. No šajā tiesību normā paredzētās aprēķina metodes izriet, ka koeficients ir atkarīgs no pieejamā daudzuma un pieprasītā daudzuma, neņemot vērā individuālo pieteikumu saturu vai pieteikumu iesniedzēju konkrēto stāvokli.
86 Tādējādi Īstenošanas regulā Nr. 393/2011 ir noteikts vienots piešķīruma koeficients, lai sadalītu tarifa kvotai paredzēto ierobežoto daudzumu starp visiem uzņēmējiem, kuri iesnieguši importa licences pieteikumus.
87 Tātad šī regula skar pieteikumu iesniedzēju tiesisko stāvokli objektīvi noteiktas juridiskas un faktiskas situācijas dēļ.
88 Turklāt noteikt vienotu koeficientu, kas ļauj pārdalīt pieejamo daudzumu, nebūtu bijis iespējams, ja nebūtu zināms juridiski korekti iesniegto pieteikumu kopējais skaits. Tādējādi pieteikumu iesniegšana noteikti bija jāaptur pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas, jo ierobežotā loka radīšana tādējādi izriet no paša ar Regulu Nr. 302/2011 izveidotās sistēmas rakstura.
89 No tā var secināt, ka apstrīdētā regula skar katru prasītāju tās objektīvas īpašības dēļ – kā ražotāju, kurš iesniedzis licences pieteikumu un kurš, tāpat kā visi pārējie ražotāji, šo pieteikumu iesniedzis pirms minētās apturēšanas. Šādos apstākļos piederība ierobežotam lokam, kas turklāt izriet no paša attiecīgā tiesiskā regulējuma rakstura, nevar individuāli izcelt prasītājas.
90 Turklāt prasītājas apgalvo, ka to situācija ir specifiska, ievērojot Komisijas pienākumu ņemt vērā prasītāju situāciju, kad tika pieņemta apstrīdētā regula, bet ir jānorāda, ka šāda pienākuma esamība nav pierādīta.
91 Pirmkārt, arguments, ka prasītājas esot vēlējušās norādīt uz 26. panta 2. punktu Padomes 2006. gada 20. februāra Regulā (EK) Nr. 318/2006 par cukura tirgu kopīgu organizāciju (OV L 58, 1. lpp.), nav sekmīgs, jo minētā regula bija atcelta ar Regulu Nr. 1234/2007 un tātad aplūkojamo faktu rašanās laikā vairs nebija spēkā.
92 Otrkārt, prasītājas atsaucas arī uz Regulas Nr. 1234/2007 186. panta a) punktu un 187. pantu, kuros attiecīgi un it īpaši ir paredzēts, ka “Komisija var veikt vajadzīgos pasākumus [..] attiecībā uz produktiem cukura [..] nozarēs, ja kādam no šiem produktiem ievērojami krīt vai ceļas cenas Kopienas tirgū”, un ka tā “jo īpaši var pilnībā vai daļēji apturēt ievedmuitas piemērošanu konkrētiem daudzumiem”, bet ir jānorāda, ka no šo tiesību normu formulējuma nekādi neizriet, ka Komisijai, pieņemot Īstenošanas regulu Nr. 393/2011, būtu bijis pienākums ņemt vērā cukurniedru cukura rafinētāju stāvokli, nedz, a fortiori, – prasītāju stāvokli.
93 Visbeidzot, pretēji prasītāju apgalvojumiem, vēl jo vairāk nevar tikt uzskatīts, ka Regula Nr. 393/2011 būtu individuālu lēmumu kopums, jo tā attiecas uz uzņēmēju grupu, kura ir noteikta vispārīgi, abstrahējoties no individuālo pieteikumu satura un no katra pieteikuma iesniedzēja konkrētā stāvokļa.
94 Tādējādi jākonstatē, ka uz prasītājām individuāli neattiecas nedz apstrīdētās regulas, nedz, konkrētāk, Īstenošanas regula Nr. 393/2011.
95 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, tā kā apstrīdētajās regulās ir ietverti īstenošanas pasākumi un tās neattiecas uz prasītājām individuāli, prasība atcelt šos tiesību aktus ir jāatzīst par nepieņemamu un nav jālemj par iebildi par nepieņemamību tiešas skaršanas neesamības dēļ.
96 Saistībā ar iebildi par prettiesiskumu, ko prasītājas pakārtoti izvirzījušas attiecībā uz Regulas Nr. 1234/2007 186. panta a) punktu un 187. pantu, kā arī attiecībā uz Regulu Nr. 222/2011 un Regulu Nr. 302/2011, jāatgādina, ka iespēja atbilstoši LESD 277. pantam atsaukties uz to, ka vispārpiemērojams akts nav piemērojams, nav patstāvīga tiesība celt prasību un nevar tikt īstenota, ja nepastāv tiesības iesniegt prasību pamatlietā (skat. Vispārējās tiesas 1999. gada 8. jūlija rīkojumu lietā T‑194/95 Area Cova u.c./Padome, Recueil, II‑2271. lpp., 78. punkts un tajā minētā judikatūra).
97 Tādējādi, tā kā prasība atcelt tiesību aktu ir atzīta par nepieņemamu, attiecīgi ir jānoraida arī saistībā ar šo prasību izvirzītā iebilde par prettiesiskumu.
Par prasības par zaudējumu atlīdzību pieņemamību
98 No iebildes par nepieņemamību izriet, ka Komisija lūdz par nepieņemamu atzīt visu prasību kopumā.
99 Komisija, norādīdama uz prasītāju minētajiem zaudējumiem, turklāt apgalvo, ka “šie pamati nevar būt prasības priekšmets atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai [..], jo prasība nav pieņemama”.
100 Turklāt tiesas sēdē Komisija ir precizējusi, ka tā lūdz atzīt par nepieņemamiem prasījumus par zaudējumu atlīdzību, ņemot vērā, ka tie ir nesaraujami saistīti ar prasību atcelt apstrīdētās regulas un tādējādi nav patstāvīgi.
101 Prasītājas norāda, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir patstāvīgs tiesību aizsardzības līdzeklis, tādējādi prasības atcelt tiesību aktu noraidīšana nepieņemamības dēļ nevarot ietekmēt tās iznākumu.
102 Jāatgādina, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir patstāvīgs tiesību aizsardzības līdzeklis, kuram ir īpaša funkcija tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā un kura izmantošanas nosacījumi ir izvirzīti saistībā ar tā īpašo mērķi (Tiesas 1971. gada 2. decembra spriedums lietā 5/71 Zuckerfabrik Schöppenstedt/Padome, Recueil, 975. lpp., 3. punkts); tādējādi prasības atcelt tiesību aktu atzīšana par nepieņemamu automātiski nepadara par nepieņemamu prasību par zaudējumu atlīdzību (Tiesas 1986. gada 26. februāra spriedums lietā 175/84 Krohn Import‑Export/Komisija, Recueil, 753. lpp., 32. punkts).
103 Šī principa robežu nosaka aizliegums nepareizi izmantot tiesvedību. Ar prasību par zaudējumu atlīdzību prasītājs nevar mēģināt panākt, lai rezultāts būtu līdzīgs tiesību akta atcelšanai, ja prasība atcelt tiesību aktu būtu nepieņemama (Tiesas 1966. gada 15. decembra spriedums lietā 59/65 Schreckenberg/Komisija, Recueil, 785. un 797. lpp.).
104 Tādējādi prasība atcelt tiesību aktu var tikt atzīta par nepieņemamu, ja tā attiecas uz to pašu prettiesiskumu un ir celta ar tādiem pašiem finansiālajiem mērķiem kā prasība atcelt tiesību aktu, ko prasītājs nav savlaicīgi iesniedzis (šajā ziņā skat. iepriekš minēto Tiesas spriedumu lietā Krohn Import‑Export/Komisija, 33. punkts, un 1999. gada 14. septembra spriedumu lietā C‑310/97 P Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c., Recueil, I‑5363. lpp., 59. punkts).
105 Taču šajā lietā nav šāda izņēmuma gadījuma, jo prasītājas ir īstenojušas prasību atcelt tiesību aktu un katrā ziņā to prasījumi par zaudējumu atlīdzību neattiecas uz to pašu prettiesiskumu un nav celta ar tādiem pašiem finansiālajiem mērķiem kā prasījumi atcelt tiesību aktu.
106 Pirmkārt, savos prasījumos par zaudējumu atlīdzību prasītājas norāda ne tikai uz apstrīdēto regulu prettiesiskumu, bet arī uz tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, nediskriminācijas un samērīguma principu pārkāpumu, kā arī Komisijai noteikto rūpības un labas pārvaldības pienākumu neizpildi.
107 Otrkārt, prasītāju prasības par zaudējumu atlīdzību mērķis ir panākt, ka tiek atlīdzināti zaudējumi, ko veido nodarītie zaudējumi un negūtā peļņa, kas izriet gan no cukurfabriku nespējas apmierināt piegāžu vajadzības, gan no ievedmuitas nodokļu samaksas. Šo zaudējumu atlīdzība nesakrīt ar mērķiem, kādi ir prasībai atcelt apstrīdētās regulas.
108 Šādos apstākļos prasījumu atcelt tiesību aktu nepieņemamība nevar automātiski izraisīt prasījumu par zaudējumu atlīdzību nepieņemamību.
109 Turklāt attiecībā uz prasījumiem par zaudējumu atlīdzību Komisija neizvirza nevienu patstāvīgu iebildi par nepieņemamību.
110 Tiktāl, ciktāl Padome savā iestāšanās rakstā apgalvo, ka prasījumu atcelt tiesību aktu nepieņemamība acīmredzami atņem pamatu prasījumiem par zaudējumu atlīdzību, ir jānorāda, ka Komisija nav prasījusi noraidīt pēdējos minētos prasījumus kā nepamatotus. Par to izvirzītais patstāvīgais prasījums, kuru izvirzījusi Padome kā persona, kas iestājusies lietā, tādējādi nav pieņemams.
111 No tā izriet, ka iebilde par nepieņemamību ir jānoraida tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasījumiem par zaudējumu atlīdzību.
112 Šajā ziņā attiecībā uz abiem patstāvīgajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, lemjot par iebildi par nepieņemamību, prasība var tikt atzīta par daļēji nepieņemamu saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, tomēr konstatējot, ka tā paliek spēkā saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību (šajā ziņā skat. Tiesas 1993. gada 21. jūnija rīkojumu lietā C‑257/93 Van Parijs u.c./Padome un Komisija, Recueil, I‑3335. lpp., 14. un 15. punkts).
113 Tādējādi šajā lietā ir jākonstatē, ka prasība paliek spēkā tiktāl, ciktāl tās mērķis ir panākt, ka tiek atlīdzināti nodarītie zaudējumi.
Par tiesāšanās izdevumiem
114 Tā kā prasība paliek spēkā tiktāl, ciktāl tās mērķis ir panākt, ka tiek atlīdzināti nodarītie zaudējumi, ir jāatliek lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu tiktāl, ciktāl tās mērķis ir panākt, ka tiek atcelta Komisijas 2011. gada 3. marta Regula (ES) Nr. 222/2011, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz ārpuskvotas cukura un izoglikozes laišanu Savienības tirgū ar samazinātu pārpalikuma maksājumu 2010./2011. tirdzniecības gadā, Komisijas 2011. gada 23. marta Īstenošanas regula (ES) Nr. 293/2011, ar ko nosaka piešķīruma koeficientu, noraida turpmākus pieteikumus un slēdz periodu pieteikumu iesniegšanai par pieejamajiem ārpuskvotas cukura daudzumiem, kas par samazinātu papildu maksājuma likmi jāpārdod Savienības tirgū, Komisijas 2011. gada 28. marta Īstenošanas regula (ES) Nr. 302/2011, ar ko atver īpašu importa tarifa kvotu noteiktiem cukura daudzumiem 2010./2011. tirdzniecības gadam, un Komisijas 2011. gada 19. aprīļa Īstenošanas regula (ES) Nr. 393/2011, ar ko nosaka piešķīruma koeficientus, lai izdotu importa licences, par kurām pieteikumi iesniegti no 2011. gada 1. līdz 7. aprīlim un kuras paredzētas cukura nozares produktu importam atbilstīgi dažām tarifa kvotām, un ar ko pārtrauc šādu licenču pieteikumu iesniegšanu;
2) noraidīt iebildi par nepieņemamību attiecībā uz prasību atlīdzināt nodarītos zaudējumus;
3) atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
Papasavvas | Vadapalas | O’Higgins |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 6. jūnijā.
[Paraksti]