TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2014. gada 11. decembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vīzu politika, patvēruma politika, imigrācijas politika un cita politika, kas saistīta ar personu brīvu pārvietošanos – Direktīva 2008/115/EK – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips – Trešās valsts valstspiederīgā, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, tiesības tikt uzklausītam pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kas var ietekmēt viņa intereses – Atgriešanas lēmums – Tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas – Šo tiesību saturs
Lieta C‑249/13
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal administratif de Pau (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 30. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 6. maijā, tiesvedībā
Khaled Boudjlida
pret
Préfet des Pyrénées-Atlantiques.
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši K. Vajda [C. Vajda], A. Ross [A. Rosas] (referents), E. Juhāss [E. Juhász] un D. Švābi [D. Šváby],
ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet],
sekretārs V. Turē [V. Tourrès], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 8. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– K. Boudjlida vārdā – M. Massou dit Labaquère un M. Zouine, advokāti,
– Francijas valdības vārdā – G. de Bergues, D. Colas un F.‑X. Bréchot, kā arī B. Beaupère-Manokha, pārstāvji,
– Nīderlandes valdības vārdā – J. Langer un M. Bulterman, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou-Durande un D. Maidani, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 25. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvas 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV L 348, 98. lpp.), 6. pantu, kā arī tiesības tikt uzklausītam visas procedūras laikā.
2 Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp K. Boudjlida, Alžīrijas valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un préfet des Pyrénées-Atlantiques [Atlantijas Pireneju departamenta prefektu] par minētā prefekta 2013. gada 15. janvāra lēmumu, ar ko K. Boudjlida tika noteikts pienākums atstāt Francijas teritoriju, paredzot 30 dienu laikposmu brīvprātīgai izceļošanai un kā galamērķa valsti nosakot Alžīriju (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2008/115 preambulas 4., 6. un 24. apsvērums ir izteikti šādi:
“(4) Ir jānosaka skaidri, pārskatāmi un taisnīgi noteikumi, kas paredzēti efektīvai atgriešanas politikai kā labi pārvaldītas migrācijas politikas būtiskam elementam.
[..]
(6) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka trešo valstu valstspiederīgo nelikumīgu uzturēšanos pārtrauc, izmantojot taisnīgu un pārskatāmu procedūru. Saskaņā ar ES tiesību aktu pamatprincipiem lēmumi atbilstīgi šai direktīvai būtu jāpieņem, katru gadījumu izskatot atsevišķi un pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, norādot, ka būtu jāņem vērā ne tikai tie apsvērumi, kas saistīti ar nelegālu uzturēšanos. [..]
[..]
(24) Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā [turpmāk tekstā – “Harta”].”
4 Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” ir paredzēts:
“Šajā direktīvā ir noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības.”
5 Minētās direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.”
6 Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 3. pantu “Definīcijas”:
“Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:
[..]
2) “nelikumīga uzturēšanās” ir tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst [..] ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī;
[..]
4) “atgriešanas lēmums” ir administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums;
[..].”
7 Šīs direktīvas 5. pantā “Neizdošana, bērna intereses, ģimenes dzīve un veselības stāvoklis” ir noteikts:
“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā:
a) bērna intereses,
b) ģimenes dzīvi,
c) attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā veselības stāvokli,
un ievēro neizdošanas principu.”
8 Šīs pašas direktīvas 6. pantā “Atgriešanas lēmums” ir noteikts:
“1. Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.
2. Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā un kuriem ir derīga citas dalībvalsts izsniegta uzturēšanās atļauja vai cita atļauja, kas sniedz tiem tiesības tur uzturēties, lūdz nekavējoties doties uz šīs dalībvalsts teritoriju. Ja minētais trešās valsts valstspiederīgais nepilda šo lūgumu vai ja trešās valsts valstspiederīgā nekavējoša izceļošana ir vajadzīga sabiedriskās kārtības vai valsts drošības nodrošināšanai, piemēro 1. punktu.
3. Dalībvalstis var atturēties pieņemt atgriešanas lēmumu par trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas tās teritorijā, ja attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo uzņem atpakaļ cita dalībvalsts, ievērojot divpusējus nolīgumus vai vienošanās, kas ir spēkā dienā, kad stājas spēkā šī direktīva. Šajā gadījumā dalībvalsts, kura ir uzņēmusi atpakaļ attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo, piemēro 1. punktu.
4. Dalībvalstis var katrā laikā pieņemt lēmumu piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Šādā gadījumā atgriešanas lēmumu nepieņem. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai atliek uz uzturēšanās atļaujas vai citu likumīgas uzturēšanās tiesību derīguma laiku.
5. Ja attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, ir uzsākta procedūra viņa uzturēšanās atļaujas vai citas atļaujas atjaunošanai, kas dod tiesības uzturēties, attiecīgā dalībvalsts, neskarot 6. punktu, var nepieņemt atgriešanas lēmumu, līdz uzsāktā procedūra ir pabeigta.
6. Šī direktīva neaizliedz dalībvalstīm ar vienu administratīvu vai tiesas lēmumu vai tiesas aktu, kā tas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, pieņemt lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu un/vai izraidīšanas lēmumu, neskarot procesuālās garantijas, kas paredzētas III nodaļā, kā arī saskaņā ar citiem attiecīgiem Kopienas un valstu tiesību aktu noteikumiem.”
9 Direktīvas 2008/115 7. pantā “Brīvprātīga izceļošana” ir noteikts:
“1. Atgriešanas lēmumā brīvprātīgai izceļošanai nosaka pienācīgu laika posmu no septiņām dienām līdz trīsdesmit dienām, neskarot 2. un 4. punktā minētos izņēmumus. [..]
2. Dalībvalstis vajadzības gadījumā pagarina brīvprātīgai izceļošanai noteikto laika posmu uz piemērotu laiku, ņemot vērā konkrētā gadījuma īpašos apstākļus, piemēram, uzturēšanās ilgumu, to, vai ir bērni, kuri apmeklē skolu, vai citi ģimenes locekļi un sociālās saites.
[..]”
10 Direktīvas 2008/115 12. panta “Veids” 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Atgriešanas lēmumus un – ja tos pieņem – lēmumus par ieceļošanas aizliegumu un lēmumus par izraidīšanu noformē rakstiski un tajos norāda faktiskos un juridiskos iemeslus, kā arī informāciju par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.
[..]
2. Šā panta 1. punktā minētā atgriešanas lēmuma galvenajām sastāvdaļām, tostarp informācijai par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, dalībvalstis pēc pieprasījuma nodrošina rakstisku vai mutisku tulkojumu valodā, kuru trešās valsts valstspiederīgais saprot vai ko tam vajadzētu saprast.”
11 Minētās direktīvas 13. pantā “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” ir paredzēts:
“1. Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.
[..]
3. Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir iespēja saņemt juridiskas konsultācijas, pārstāvību un – vajadzības gadījumā – palīdzību valodas ziņā.
4. Dalībvalstis nodrošina, ka pēc pieprasījuma bez maksas tiek nodrošināta nepieciešamā juridiskā palīdzība un/vai īstenota pārstāvība saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem vai noteikumiem par juridisko atbalstu, un var noteikt, ka šādu bezmaksas juridisko palīdzību un/vai pārstāvību reglamentē noteikumi, kas paredzēti 15. panta 3. līdz 6. punktā Padomes Direktīvā 2005/85/EK.”
Francijas tiesības
12 Saskaņā ar Code de l’entrée et du séjour des étrangers et du droit d’asile [Likuma par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos un tiesībām uz patvērumu], kas grozīts ar 2011. gada 16. jūnija Likumu Nr. 2011‑672 par imigrāciju, integrāciju un valstspiederību (2011. gada 17. jūnija JORF, 10290. lpp.; turpmāk tekstā – “Ceseda”), L. 511‑1. pantu):
“I. Administratīvā iestāde var noteikt pienākumu atstāt Francijas teritoriju ārzemniekam, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts valstspiederīgais [..] un kas nav valstspiederīgā ģimenes loceklis L. 121‑1. panta 4. un 5. punkta izpratnē kādā no turpmāk minētajām situācijām:
[..]
4) ja ārzemnieks nav lūdzis pagarināt pagaidu uzturēšanās atļauju un ir turpinājis uzturēties Francijas teritorijā pēc šīs atļaujas termiņa beigām;
[..]
Lēmums, kurā noteikts pienākums atstāt Francijas teritoriju, ir jāpamato. Tajā nav jānorāda pamatojums, kas atšķiras no lēmuma par uzturēšanos sniegtā pamatojuma, I daļas 3. un 5. punktā paredzētajos gadījumos, tomēr attiecīgā gadījumā norādot pamatus, kuru dēļ ir piemērota II un III daļa.
Kopā ar pienākumu atstāt Francijas teritoriju nosaka galamērķa dalībvalsti, uz kuru ārzemnieks var tikt izraidīts izpildes ex officio gadījumā.
II. Lai izpildītu pienākumu, ar kuru viņam noteikts atstāt Francijas teritoriju, ārzemniekam piešķir [30] dienu laikposmu, sākot no lēmuma paziņošanas dienas, un viņš šajā ziņā var lūgt palīdzību saistībā ar atgriešanos savā izcelsmes valstī. Ņemot vērā ārzemnieka personisko situāciju, administratīvā iestāde izņēmuma kārtā var piešķirt laikposmu brīvprātīgai izceļošanai, kas pārsniedz [30] dienas.
[..]”
13 Ceseda 512‑1. panta I daļā ir noteikts:
“Ārzemnieks, kuram ir pienākums atstāt Francijas teritoriju un kuram ir noteikts L. 511‑1. panta II daļas pirmajā iedaļā minētais brīvprātīgas izceļošanas laikposms, [30] dienu laikā pēc lēmuma paziņošanas var lūgt administratīvajai tiesai atcelt šo lēmumu, kā arī attiecīgajā gadījumā tam pievienoto lēmumu par uzturēšanos, lēmumu, kurā norādīta galamērķa valsts, un lēmumu, ar ko aizliegts atkārtoti ieceļot Francijas teritorijā. [..]
Ārzemnieks var lūgt juridisko palīdzību, vēlākais, sava prasības pieteikuma atcelt lēmumu iesniegšanas brīdī. Administratīvā tiesa pieņem nolēmumu trīs mēnešu laikā, sākot no prasības celšanas.
[..]”
14 Ceseda L. 512‑3. panta otrajā daļā ir noteikts:
“Pienākums atstāt Francijas teritoriju nevar tikt izpildīts ex officio, ne arī pirms brīvprātīgas izceļošanas termiņa beigām vai, ja nekāds cits termiņš nav noteikts, agrāk par [48] stundām pirms termiņa beigām pēc tam, kad tas personai paziņots administratīvā kārtībā, ne arī, pirms administratīvā tiesa ir pieņēmusi nolēmumu tajā izskatāmajā lietā. Ārzemnieks par pienākumu atstāt Francijas teritoriju tiek informēts rakstveidā.”
15 Ceseda L.742‑7. pantā ir noteikts:
“Ārzemniekam, kuram galīgi atteikts bēgļa statuss vai alternatīvā aizsardzība un kuram nevar atļaut palikt teritorijā citā statusā, jāatstāj Francijas teritorija, pretējā gadījumā viņu var izraidīt no valsts, kā paredzēts V grāmatas I sadaļā, un attiecīgā gadījumā viņam var piemērot VI grāmatas II sadaļas I nodaļā paredzētās sankcijas.”
16 2000. gada 12. aprīļa Likuma Nr. 2000‑321 par pilsoņu tiesībām attiecībās ar valsts iestādēm (2000. gada 13. aprīļa JORF, 5646. lpp.) 24. pantā ir noteikts:
“Izņemot gadījumus, kad attiecībā uz pieteikumu ir izlemts, individuālie lēmumi, kuriem ir jābūt pamatotiem, piemērojot 1979. gada 11. jūlija Likuma Nr. 79‑587 par administratīvo aktu pamatojumu un attiecību starp valsts iestādēm un sabiedrību uzlabošanu 1. un 2. pantu, tiek pieņemti vienīgi pēc tam, kad ieinteresētā persona ir aicināta iesniegt rakstveida apsvērumus un attiecīgā gadījumā – pēc pieprasījuma – mutvārdu apsvērumus. Šai personai var palīdzēt padomdevējs vai viņu var pārstāvēt pilnvarots pārstāvis pēc viņas izvēles. Administratīvajai iestādei nav pienākuma apmierināt ļaunprātīgus uzklausīšanas pieteikumus, it īpaši to skaita un atkārtotā vai sistemātiskā rakstura dēļ.”
Iepriekšējās daļas tiesību normas nepiemēro:
[..]
3) attiecībā uz lēmumiem, kuriem valsts tiesību aktos ir paredzēta īpaša sacīkstes procedūra.
[..]”
17 Conseil d’État [Valsts Padome] 2007. gada 19. oktobra paziņojumā par tiesvedību uzskatīja, ka saskaņā ar 2000. gada 12. aprīļa Likuma Nr. 2000‑321 par pilsoņu tiesībām attiecībās ar valsts iestādēm 24. panta 3. punktu šī likuma 24. pants nav piemērojams lēmumiem, ar ko nosaka pienākumu atstāt Francijas teritoriju, ciktāl likumdevējs, paredzot Ceseda īpašas procesuālās garantijas, ir vēlējies noteikt administratīvā procesa un procesa tiesā noteikumu kopumu, ko piemēro šādu lēmumu pieņemšanai un izpildei.
Pamattiesvedība un prejudiciālie jautājumi
18 K. Boudjlida, Alžīrijas pilsonis, ieradās Francijā 2007. gada 26. septembrī, lai turpinātu studijas augstākās izglītības mācību iestādē. Viņš Francijas teritorijā dzīvoja likumīgi, pamatojoties uz uzturēšanās atļauju, kurā bija ietverta norāde “students” un kura ik gadu tika atjaunota. Pēdējā atjaunošana attiecās uz laikposmu no 2011. gada 1. novembra līdz 2012. gada 31. oktobrim.
19 K. Boudjlida nav prasījis šīs pēdējās uzturēšanās atļaujas atjaunošanu, kā arī vēlāk nav lūdzis izsniegt jaunu uzturēšanās atļauju.
20 Lai gan K. Boudjlida uzturēšanās Francijas teritorijā bija nelikumīga, 2013. gada 7. janvārī viņš Union de recouvrement des cotisations de sécurité sociale et d’allocations familiales [Sociālās apdrošināšanas iemaksu un ģimenes pabalstu iekasēšanas apvienībā] tika reģistrēts kā pašnodarbināts uzņēmējs, lai dibinātu mikrouzņēmumu inženieru konsultāciju jomā.
21 Kad K. Boudjlida 2013. gada 15. janvārī ieradās uz šīs iestādes noteikto tikšanos, robežpolicijas dienesti viņa nelikumīgās uzturēšanās dēļ lūdza viņu ierasties to telpās vai nu tajā pašā dienā, vai nākamās dienas rītā, lai izskatītu viņa uzturēšanās likumību.
22 2013. gada 15. janvārī K. Boudjlida uz šo izsaukumu ieradās brīvprātīgi un robežpolicija viņu uzklausīja par viņa situāciju saistībā ar viņa uzturēšanās tiesībām Francijā.
23 Saruna, kas ilga 30 minūtes, bija par viņa lūgumu reģistrēties kā pašnodarbinātam uzņēmējam, viņa ierašanās Francijā 2007. gada 26. septembrī apstākļiem, uzturēšanās nosacījumiem studenta statusā kopš šīs dienas, viņa ģimenes stāvokli, kā arī par jautājumu, vai viņš piekristu atstāt Francijas teritoriju, ja prefektūra pieņemtu šādu lēmumu.
24 Šīs sarunas beigās préfet des Pyrénées-Atlantiques 2013. gada 15. janvārī pieņēma apstrīdēto lēmumu, piemērojot Ceseda L. 511‑1. pantu. K. Boudjlida tika paziņotas šī lēmuma pārsūdzības iespējas, kā arī pārsūdzības termiņi.
25 2013. gada 18. februārī K. Boudjlida iesniedza Tribunal administratif de Pau [Po administratīvajā tiesā] prasību par šā lēmuma atcelšanu. Vispirms viņš atsaucās uz procedūras, kurā tika pieņemts šis lēmums, nelikumību, pamatojoties uz to, ka, neievērojot Savienības tiesību vispārējos principus, viņam šīs procedūras laikā neesot bijušas tiesības tikt lietderīgi uzklausītam. Turklāt pārsūdzētajā lēmumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo, ņemot vērā K. Boudjlida integrāciju, universitātes gaitas, kā arī divu viņa tēvoču, universitātes pasniedzēju, uzturēšanos Francijā, ar šo lēmumu esot nesamērīgi aizskarta viņa privātā dzīve. Visbeidzot, 30 dienu brīvprātīgās izceļošanas laikposms personai, kas Francijas teritorijā uzturas vairāk nekā piecus gadus, esot pārāk īss.
26 Préfet des Pyrénées-Atlantiques aizstāvēja minētā lēmuma likumību, norādot, ka, tā kā K. Boudjlida nav pieprasījis viņa pēdējās uzturēšanās atļaujas atjaunošanu saskaņā ar Ceseda noteikumiem divu mēnešu laikā pēc pēdējās uzturēšanās atļaujas beigām, viņš apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī valstī uzturējās nelikumīgi. K. Boudjlida tiesības tikt uzklausītam esot ievērotas, un apstrīdētais lēmums esot pietiekami pamatots gan no faktiskā, gan tiesiskā viedokļa. Turklāt neesot pieļauta neviena kļūda tiesību piemērošanā. Faktiski pienākums atstāt Francijas teritoriju esot pamatots, jo ieinteresētā persona pamatlietā, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, Francijā uzturas nelikumīgi. Turklāt, tā kā K. Boudjlida nav varējis pierādīt, ka viņam Francijā ir ciešākas ģimenes saites nekā viņa izcelsmes valstī, viņam neesot nodarīts nesamērīgs tiesību uz privāto dzīvi un ģimenes dzīvi aizskārums. Turklāt termiņš, kāds K. Boudjlida ticis piešķirts, lai atstātu Francijas teritoriju, un kas atbilst parasti piešķirtajam termiņam, esot pietiekams, jo neesot ticis izvirzīts neviens īpašs apstāklis, kas varētu pamatot garāka termiņa piešķiršanu.
27 Šādos apstākļos Tribunal administratif de Pau nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Kāds ir [Hartas] 41. pantā definēto tiesību tikt uzklausītam apjoms attiecībā uz ārzemnieku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, kurš uzturas [Francijā] nelikumīgi un attiecībā uz kuru ir pieņemts atgriešanas lēmums?
b) It īpaši, vai šīs tiesības ietver tiesības būt iespējai analizēt visus pret viņu izvirzītos pierādījumus, kas attiecas uz viņa uzturēšanās tiesībām, izteikt mutisku vai rakstisku viedokli ar pietiekamu laiku pārdomām un saņemt viņa izvēlēta padomdevēja palīdzību?
2) Vai vajadzības gadījumā šis saturs ir jāgroza vai jāierobežo, ņemot vērā repatriācijas politikas vispārējo interešu mērķus, kas norādīti direktīvā [2008/115]?
3) Ja atbilde ir apstiprinoša, kādi pielāgojumi ir pieļaujami un atbilstoši kādiem kritērijiem tie ir jānosaka?”
Par pirmo jautājumu
28 Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tiesības tikt uzklausītam visas procedūras laikā ir jāinterpretē tādējādi, ka tajās attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi un attiecībā uz kuru ir jāpieņem atgriešanas lēmums, ietilpst tiesības uz iespēju analizēt visus pret viņu izvirzītos pierādījumus, ar kuriem kompetentā valsts iestāde vēlas pamatot šo lēmumu, tiesības uz pietiekamu laiku pārdomām pirms savu apsvērumu iesniegšanas, kā arī tiesības saņemt viņa izvēlēta padomdevēja palīdzību.
29 Vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2008/115 III nodaļā, kuras nosaukums ir “Procesuālās garantijas”, ir noteiktas formālās prasības, kas jāievēro, pieņemot atgriešanas lēmumus, kuriem it īpaši ir jābūt noformētiem rakstiski un jābūt pamatotiem, un prasīts dalībvalstīm ieviest efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas izmantojami pret šiem lēmumiem. Turpretī šajā direktīvā nav precizēts, vai un kādā kārtībā būtu jānodrošina trešo valstu valstspiederīgo tiesību tikt uzklausītiem ievērošana pirms atgriešanas lēmuma, kas uz tiem attiecas, pieņemšanas (šajā ziņā skat. spriedumu Mukarubega, C‑166/13, EU:C:2014:2336, 40. un 41. punkts).
30 Ciktāl iesniedzējtiesa savā pirmajā jautājumā uz tiesībām tikt uzklausītam ir atsaukusies, norādot uz Hartas 41. pantu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošana ir vispārējs Savienības tiesību princips, kura neatņemama sastāvdaļa ir tiesības tikt uzklausītam visā procedūras laikā (spriedumi Kamino International Logistics, C‑129/13, EU:C:2014:2041, 28. punkts, un Mukarubega, EU:C:2014:2336, 42. punkts).
31 Tiesības tikt uzklausītam visas procedūras laikā šobrīd ir noteiktas ne tikai Hartas 47. un 48. pantā, kuri nodrošina tiesību uz aizstāvību ievērošanu, kā arī tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu visos tiesas procesos, bet arī tās 41. pantā, kurš nodrošina tiesības uz labu pārvaldību. Šī 41. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šīs tiesības uz labu pārvaldību tostarp ietver ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt (spriedumi Kamino International Logistics, EU:C:2014:2041, 29. punkts, un Mukarubega, EU:C:2014:2336, 43. punkts).
32 Kā arī Tiesa norādījusi sprieduma YS u.c. (C‑141/12 un C‑372/12, EU:C:2014:2081) 67. punktā, no Hartas 41. panta formulējuma skaidri izriet, ka tas attiecas nevis uz dalībvalstīm, bet gan tikai uz Savienības iestādēm, struktūrām un organizācijām (šajā ziņā skat. spriedumu Cicala, C‑482/10, EU:C:2011:868, 28. punkts).
33 Līdz ar to personai, kas pieprasa uzturēšanās atļauju, no Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta nevar izrietēt tiesības tikt uzklausītai visas procedūras attiecībā uz tās pieteikumu laikā (spriedums Mukarubega, EU:C:2014:2336, 44. punkts).
34 Šādas tiesības turpretī ir tiesību uz aizstāvību ievērošanas, kas ir Savienības tiesību vispārējais princips, neatņemama sastāvdaļa (spriedums Mukarubega, EU:C:2014:2336, 45. punkts).
35 Lai atbildētu uz pirmo jautājumu, tātad ir jāinterpretē tiesības tikt uzklausītam visas procedūras laikā saskaņā ar Direktīvu 2008/115 un it īpaši tās 6. pantu.
36 Tiesības tikt uzklausītam ikvienai personai garantē iespēju lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli administratīvajā procesā un pirms jebkura lēmuma, kas var nelabvēlīgi skart viņas intereses, pieņemšanas (skat. it īpaši spriedumus M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 87. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Mukarubega, EU:C:2014:2336, 46. punkts).
37 Saskaņā ar Tiesas judikatūru noteikuma, saskaņā ar kuru nelabvēlīga lēmuma adresātam jābūt iespējai sniegt savus apsvērumus pirms šā lēmuma pieņemšanas, mērķis ir ļaut kompetentajai iestādei efektīvi ņemt vērā visu atbilstošo informāciju. Lai nodrošinātu attiecīgās personas efektīvu aizsardzību, šī noteikuma mērķis ir tostarp ļaut tām izlabot kļūdu vai sniegt informāciju par to personisko situāciju, kas liecinātu par labu tam, lai lēmums tiktu pieņemts vai netiktu pieņemts, vai tam būtu noteikts saturs (skat. spriedumus Sopropé, C‑349/07, EU:C:2008:746, 49. punkts, un Mukarubega, EU:C:2014:2336, 47. punkts).
38 Minētās tiesības nozīmē arī to, ka iestādei ir jāvelta visa nepieciešamā uzmanība apsvērumiem, kurus ir iesniegusi attiecīgā persona, rūpīgi un objektīvi izvērtējot visus atbilstošos elementus konkrētajā gadījumā un detalizēti pamatojot savu lēmumu (skat. spriedumus Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts, un Sopropé, EU:C:2008:746, 50. punkts), un jāievēro no principa ievērot tiesības uz aizstāvību izrietošais pienākums pietiekami precīzi un konkrēti pamatot lēmumu, lai ļautu ieinteresētajai personai saprast tās iesniegtā lūguma atteikuma iemeslus (spriedums M., EU:C:2012:744, 88. punkts).
39 Saskaņā ar Tiesas judikatūru tiesības tikt uzklausītam ir jāievēro pat tad, ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā šāda prasība nav skaidri paredzēta (skat. spriedumus Sopropé, EU:C:2008:746, 38. punkts; M., EU:C:2012:744, 86. punkts, kā arī G. un R., C‑383/13 PPU, EU:C:2013:533, 32. punkts).
40 Pienākums ievērot lēmumu, kuri būtiski skar viņu intereses, adresātu tiesības uz aizstāvību gulstas arī principā uz dalībvalstu iestādēm, kad tās veic pasākumus, kuri ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā (spriedums G. un R., EU:C:2013:533, 35. punkts).
41 Ja Savienības tiesībās nav noteikta ne kārtība, kādā jānodrošina trešo valstu valstspiederīgo, kuri uzturas dalībvalstī nelikumīgi, tiesības uz aizstāvību, ne šo tiesību neievērošanas sekas, šī kārtība un šīs sekas izriet no valsts tiesībām, ciktāl veiktie pasākumi šādā ziņā ir tāda paša veida kā tie, kuri tiek attiecināti uz indivīdiem salīdzināmās valsts tiesību situācijās (līdzvērtības princips), un tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Savienības tiesībās noteikto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (spriedums Mukarubega, EU:C:2014:2336, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Šīs līdzvērtības un efektivitātes prasības izsaka vispārējo dalībvalstu pienākumu nodrošināt attiecīgo personu tiesību uz aizstāvību ievērošanu, kuras tām izriet no Savienības tiesībām, it īpaši attiecībā uz procesuālo noteikumu definēšanu (spriedums Mukarubega, EU:C:2014:2336, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tādas pamattiesības kā tiesības uz aizstāvību nav absolūta priekšrocība, bet var ietvert ierobežojumus ar nosacījumu, ka tie reāli atbilst vispārējas nozīmes interesēm, uz ko ir vērsts konkrētais pasākums, ja attiecībā uz izvirzīto mērķi tie nav pārmērīga un nepieņemama iejaukšanās, kas pašā būtībā aizskar šādi garantētās tiesības (spriedumi Alassini u.c., no C‑317/08 līdz C‑320/08, EU:C:2010:146, 63. punkts; G. un R., EU:C:2013:533, 33. punkts, kā arī Texdata Software, C‑418/11, EU:C:2013:588, 84. punkts).
44 Tā kā iesniedzējtiesa vaicā arī par tiesību tikt uzklausītam saturu Direktīvas 2008/115 kontekstā, vispirms ir jāatgādina šādi vispārīgi apsvērumi.
45 Kārtība, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, jāvar īstenot savas tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas, ir jāizvērtē Direktīvas 2008/115 mērķa – efektīvas trešās valsts valstspiederīgo, kas valstī uzturas nelikumīgi, atgriešanas – gaismā (skat. šajā ziņā spriedumu Achughbabian, C‑329/11, EU:C:2011:807, 30. punkts).
46 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, tiklīdz ir konstatēts, ka uzturēšanās ir nelikumīga, kompetentajām valsts iestādēm saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktu un neskarot tās 6. panta 2.–5. punktā paredzētos izņēmumus ir jāpieņem atgriešanas lēmums (šajā ziņā skat. spriedumus El Dridi, C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 35. punkts; Achughbabian, EU:C:2011:807, 31. punkts, un Mukarubega, EU:C:2014:2336, 57. punkts).
47 Tiesību tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas mērķis ir ļaut ieinteresētajai personai izteikt savu viedokli par savas uzturēšanās likumību un iespējamo izņēmumu no minētās direktīvas 6. panta 1. punkta, kas paredzēti tās 6. panta 2.–5. punktā, piemērošanu.
48 Turklāt, kā arī to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 64. punktā, piemērojot Direktīvas 2008/115 5. pantu “Neizdošana, bērna intereses, ģimenes dzīve un veselības stāvoklis”, dalībvalstīm, īstenojot minēto direktīvu, pirmkārt, pienācīgi jāņem vērā attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā bērna intereses, ģimenes dzīve un veselības stāvoklis un, otrkārt, jāievēro neizraidīšanas princips.
49 No tā izriet, ka, ja kompetentā valsts iestāde ir iecerējusi pieņemt atgriešanas lēmumu, šai iestādei noteikti ir jāievēro Direktīvas 2008/115 5. pantā noteiktie pienākumi un šajā sakarā jāuzklausa ieinteresētā persona.
50 Šajā ziņā ieinteresētajai personai uzklausīšanas gaitā ir jāsadarbojas ar kompetento valsts iestādi, lai sniegtu visu atbilstošo informāciju par savu personīgo un ģimenes situāciju un it īpaši informāciju, kas varētu būt pamats nepieņemt atgriešanas lēmumu.
51 Visbeidzot, no tiesībām tik uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas izriet kompetento valsts iestāžu pienākums ļaut ieinteresētajai personai paust savu viedokli par viņas atgriešanas kārtību, proti, izceļošanas laikposmu un atgriešanas brīvprātīgo vai piespiedu raksturu. It īpaši no Direktīvas 2008/115 7. panta 1. punkta, kurā paredzēts pienācīgs laikposms no septiņām dienām līdz trīsdesmit dienām, lai atgrieztos izcelsmes valsts teritorijā brīvprātīgas izceļošanas gadījumā, izriet, ka dalībvalstis vajadzības gadījumā saskaņā ar šī panta 2. punktu, ņemot vērā konkrētā gadījuma īpašos apstākļus, piemēram, uzturēšanās ilgumu, to, vai ir bērni, kuri apmeklē skolu, vai citi ģimenes locekļi un sociālās saites, pagarina šo laikposmu uz piemērotu laiku.
52 Otrkārt, konkrētāk ir jāizvērtē, vai tiesībās tikt uzklausītam, kā tās ir piemērojamas Direktīvas 2008/115 un it īpaši tās 6. panta kontekstā, attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi un pret kuru ir jāpieņem atgriešanas lēmums, ietilpst arī tiesības uz iespēju analizēt visus pret viņu izvirzītos pierādījumus, ar kuriem kompetentā valsts iestāde vēlas pamatot šo lēmumu, kas nozīmē, ka valsts iestādei tie viņam ir jāpaziņo iepriekš un ka tā viņam piešķir pietiekami ilgu laikposmu, lai sagatavotos uzklausīšanai, kā arī tiesības saņemt viņa izvēlēta padomdevēja palīdzību šīs uzklausīšanas laikā.
53 Pirmām kārtam, kas attiecas uz to, ka kompetentajai valsts iestādei pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas ir jāpaziņo par tās nodomu pieņemt šādu lēmumu un pierādījumi, ar kuriem tā vēlas pamatot šo lēmumu, kā arī uz laika pārdomām piešķiršanu ieinteresētajai personai, vispirms ir jānorāda, ka Direktīvā 2008/115 nav paredzēti šādi pretrunīgi procesuāli noteikumi.
54 Turklāt sprieduma Mukarubega (EU:C:2014:2336) 60. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka, tā kā atgriešanas lēmums saskaņā ar Direktīvu 2008/115 ir cieši saistīts ar nelikumīgas uzturēšanās konstatēšanu, tiesības tikt uzklausītam nevar tikt interpretētas tādējādi, ka gadījumā, ja kompetentā valsts iestāde ir iecerējusi vienlaicīgi pieņemt gan lēmumu, ar ko tiek konstatēta nelikumīga uzturēšanās, gan atgriešanas lēmumu, šai iestādei obligāti būtu jāuzklausa ieinteresētā persona tā, lai viņa varētu izteikt savu viedokli, īpaši par pēdējo minēto lēmumu, ja šai personai ir bijusi iespēja lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli par viņas uzturēšanās nelikumību un iemesliem, kas saskaņā ar valsts tiesībām varētu attaisnot, ka minētā iestāde nepieņem atgriešanas lēmumu.
55 No tā izriet, ka tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas nav jāinterpretē tādējādi, ka minētajai iestādei – pirms tiek organizēta uzklausīšana, lai pieņemtu minēto lēmumu, – ir pienākums brīdināt trešās valsts valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ka tā attiecībā uz viņu ir iecerējusi pieņemt atgriešanas lēmumu, paziņot pierādījumus, ar kuriem tā vēlas pamatot minēto lēmumu, vai vēl arī atstāt viņam laiku pārdomām apsvērumu iesniegšanai, bet gan tādējādi, ka šim valstspiederīgajam ir jābūt iespējai lietderīgi un efektīvi sniegt savu viedokli par viņa uzturēšanās nelikumību un iemesliem, kas saskaņā ar valsts tiesībām var pamatot, ka šī pati iestāde nepieņem atgriešanas lēmumu.
56 Tomēr ir jāpiemin, kā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 69. punktā, ka ir jāpieļauj viens izņēmums gadījumā, kad trešās valsts valstspiederīgais nav varējis pamatoti apšaubīt pret viņu izvirzītos pierādījumus vai varējis objektīvi uz tiem atbildēt tikai pēc konkrētām pārbaudēm vai pasākumiem, it īpaši, lai iegūtu attaisnojošus dokumentus.
57 Katrā ziņā, kā arī to norādījusi Eiropas Komisija, attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, joprojām, ja viņš to vēlas, paliek iespēja apstrīdēt vērtējumu, ko iestāde attiecībā uz viņa situāciju veikusi tiesā celtas prasības kontekstā.
58 Faktiski Direktīvas 2008/115 12. panta 1. punktā, kurš ir ietverts tās III nodaļā, kas attiecas uz procesuālajām garantijām, ir paredzēts pienākums dalībvalstīm noformēt savus atgriešanas lēmumus rakstiski, norādot tajos faktiskos un juridiskos iemeslus, kā arī tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Lēmuma galvenajām sastāvdaļām vajadzības gadījumā ir nodrošināms tulkojums rakstveidā vai mutiski šīs direktīvas 12. panta 2. punktā paredzētajos apstākļos. Šīs garantijas kopsakarā ar minētās direktīvas 13. pantā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību nodrošina ieinteresētās personas aizsardzību pret lēmumu, kas viņu ietekmē nelabvēlīgi.
59 No iepriekš minētā izriet, ka tiesībām tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas jāļauj kompetentajai valsts iestādei izskatīt lietu, lai pieņemtu lēmumu, pilnībā apzinoties apstākļus, un to pienācīgi pamatot, lai attiecīgā gadījumā ieinteresētā persona varētu pilnībā piemērot savas pārsūdzības tiesības.
60 Pamatlietas gadījumā no K. Boudjlida uzklausīšanas, ko veica robežpolicijas dienesti, protokola izriet, ka 2013. gada 15. janvārī viņš tika aicināts ierasties minētā dienesta telpās vai nu tajā pašā dienā, vai nākamās dienas rītā, lai “izskatītu [viņa] uzturēšanās tiesības”. Viens pats brīvprātīgi ieradies robežpolicijas telpās tajā pašā dienā, lai tiktu uzklausīts, K. Boudjlida atteicās izmantot vienas dienas ilgu pārdomu laiku, kas viņam tika piešķirts, kā arī izmantot juridiskas konsultācijas.
61 No šī protokola arī izriet, ka K. Boudjlida zināja, ka viņa uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš ir beidzies 2012. gada 31. oktobrī, un ka viņš nevarēja nezināt, ka Francijā viņš atrodas nelikumīgi, jo nav pieprasījis atjaunot uzturēšanās atļauju. Turklāt policijas dienesti K. Boudjlida skaidri informēja, ka attiecībā uz viņu varētu tikt pieņemts atgriešanas lēmums, un iztaujāja viņu par to, vai viņš piekristu atstāt Francijas teritoriju, ja attiecībā uz viņu tiktu pieņemts šāds lēmums. K. Boudjlida uz šo jautājumu atbildēja, ka “viņš piekrīt gaidīt uzgaidāmajās telpās préfecture de Pau [Po prefektūras] atbildi, ar kuru tā, iespējams, aicinās viņu atstāt [Francijas] teritoriju vai ievietos viņu aizturēšanas centrā, vai arī aicinās viņu legalizēt savu situāciju”.
62 Līdz ar to K. Boudjlida bija informēts par šīs uzklausīšanas iemesliem un zināja, par ko tā ir, kā arī tās iespējamās sekas. Turklāt šī uzklausīšana skaidri attiecās uz Direktīvas 2008/115 īstenošanas mērķiem nepieciešamo būtisko informāciju, ievērojot ieinteresētās personas tiesības tikt uzklausītai.
63 Faktiski sarunas laikā ar policijas dienestiem K. Boudjlida tika uzklausīts it īpaši par viņa identitāti, pilsonību, civilstāvokli, viņa uzturēšanās Francijā nelikumību, administratīvajiem pasākumiem, ko viņš uzsācis, lai mēģinātu legalizēt savu uzturēšanos Francijā, kopējo uzturēšanās ilgumu Francijā, viņa agrākajām uzturēšanās atļaujām, universitātes un darba gaitām, resursiem un ģimenes stāvokli Francijā un Alžīrijā. Visbeidzot, policijas dienesti viņam jautāja, vai viņš piekristu atstāt Francijas teritoriju, ja tāds būtu préfet des Pyrénées-Atlantiques lēmums. Turklāt tiktāl, ciktāl K. Boudjlida tika uzklausīts it īpaši par viņa uzturēšanās Francijā ilgumu, viņa studijām Francijā un ģimenes saitēm Francijā, viņam bija iespēja lietderīgi un efektīvi izteikt savu viedokli gan par savu ģimenes dzīvi saskaņā ar Direktīvas 2008/115 5. panta b) punktu, gan par iespējamo kritēriju, kas ļautu pagarināt brīvprātīgās izceļošanas laikposmu saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 2. punktu, iespējamo piemērošanu, un tādējādi viņš tika uzklausīts par viņa atgriešanas kārtību.
64 Otrām kārtam, attiecībā uz jautājumu, vai tiesībās tikt uzklausītam, kā tās ir piemērojamas Direktīvas 2008/115 kontekstā, ietilpst tiesības izmantot padomdevēja palīdzību uzklausīšanas laikā, ir jānorāda, ka tiesības uz juridisko palīdzību šīs direktīvas 13. pantā ir paredzētas tikai pēc atgriešanas lēmuma pieņemšanas un, vienīgi lai šādu lēmumu pārsūdzētu kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta. Saskaņā ar šī 13. panta 4. punktu noteiktos apstākļos pēc ieinteresētās personas pieprasījuma juridiskā palīdzība tiek nodrošināta bez maksas.
65 Tomēr trešās valsts valstspiederīgais, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, par saviem līdzekļiem vienmēr var vērsties pie jurista, lai izmantotu tā konsultācijas, kad viņu uzklausa valsts kompetentās iestādes, ar nosacījumu, ka šo tiesību izmantošana netraucē atgriešanas procedūras veiksmīgai norisei un efektīvai minētās direktīvas piemērošanai.
66 Pamatlietas gadījumā šķiet, ka K. Boudjlida nav lūdzis jurista palīdzību uzklausīšanas laikā.
67 Visbeidzot, tā kā K. Boudjlida un Komisija ir minējuši uzklausīšanas pamatlietā īso laiku, proti, 30 minūtes, ir jākonstatē, ka jautājums, par to, vai trešās valsts valstspiederīgā, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, uzklausīšanas ilgumam ir nozīme attiecībā uz tiesību tikt uzklausītam, kā tās ir piemērojamas Direktīvas 2008/115 kontekstā, ievērošanu, nav noteicošais. Faktiski ir būtiski zināt, vai šādam valstspiederīgajam ir bijusi iespēja tikt pietiekami uzklausītam par viņa uzturēšanās likumību un viņa personīgo situāciju, un tas, runājot par K. Boudjlida, izriet no šī sprieduma 61.–63. punktā minētajiem apsvērumiem.
68 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka tiesības tikt uzklausītam visas procedūras laikā, kā tās ir piemērojamas šīs direktīvas un it īpaši tās 6. panta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajās attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ietilpst tiesības izteikt savu viedokli par savas uzturēšanās likumību un iespējamo minētās direktīvas 5. panta un 6. panta 2.–5. punkta piemērošanu, kā arī viņa atgriešanas kārtību, pirms attiecībā uz viņu tiek pieņemts atgriešanas lēmums.
69 Turpretī tiesības tikt uzklausītam visas procedūras laikā, kā tās ir piemērojamas Direktīvas 2008/115 un it īpaši tās 6. panta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar tām kompetentajai valsts iestādei nav pienākuma, pirms tiek organizēta uzklausīšana, lai pieņemtu minēto lēmumu, brīdināt šo valstspiederīgo, ka tā attiecībā uz viņu ir iecerējusi pieņemt atgriešanas lēmumu, ne arī paziņot viņam pierādījumus, ar kuriem tā vēlas pamatot minēto lēmumu, ne arī atstāt viņam laiku pārdomām, pirms viņš iesniedz savus apsvērumus, ja minētajam valstspiederīgajam ir iespēja lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli par viņa uzturēšanās nelikumību un iemesliem, kas saskaņā ar valsts tiesībām var pamatot, ka šī valsts iestāde nepieņem atgriešanas lēmumu.
70 Tiesības tikt uzklausītam visas procedūras laikā, kā tās ir piemērojamas Direktīvas 2008/115 un it īpaši tās 6. panta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, pirms kompetentā valsts administratīvā iestāde attiecībā uz viņu pieņem atgriešanas lēmumu, var vērsties pie jurista, lai izmantotu tā konsultācijas, kad viņu uzklausa šī iestāde, ar nosacījumu, ka šo tiesību izmantošana netraucē atgriešanas procedūras veiksmīgai norisei un efektīvai Direktīvas 2008/115 piemērošanai.
71 Tomēr tiesības tikt uzklausītam visas procedūras laikā, kā tās ir piemērojamas Direktīvas 2008/115 un it īpaši tās 6. panta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar tām dalībvalstīm nav jānodrošina šī palīdzība bezmaksas juridiskās palīdzības ietvaros.
Par otro un trešo jautājumu
72 Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro un trešo jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
73 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Tiesības tikt uzklausītam visas procedūras laikā, kā tās ir piemērojamas Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvas 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un it īpaši tās 6. panta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajās attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ietilpst tiesības izteikt savu viedokli par savas uzturēšanās likumību un iespējamo minētās direktīvas 5. panta un 6. panta 2.–5. punkta piemērošanu, kā arī viņa atgriešanas kārtību, pirms attiecībā uz viņu tiek pieņemts atgriešanas lēmums.
Turpretī tiesības tikt uzklausītam visas procedūras laikā, kā tās ir piemērojamas Direktīvas 2008/115 un it īpaši tās 6. panta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar tām kompetentajai valsts iestādei nav pienākuma, pirms tiek organizēta uzklausīšana, lai pieņemtu minēto lēmumu, brīdināt šo valstspiederīgo, ka tā attiecībā uz viņu ir iecerējusi pieņemt atgriešanas lēmumu, ne arī paziņot viņam pierādījumus, ar kuriem tā vēlas pamatot minēto lēmumu, ne arī atstāt viņam laiku pārdomām, pirms viņš iesniedz savus apsvērumus, ja minētajam valstspiederīgajam ir iespēja lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli par viņa uzturēšanās nelikumību un iemesliem, kas saskaņā ar valsts tiesībām var pamatot, ka šī valsts iestāde nepieņem atgriešanas lēmumu.
Tiesības tikt uzklausītam visas procedūras laikā, kā tās ir piemērojamas Direktīvas 2008/115 un it īpaši tās 6. panta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, pirms kompetentā valsts administratīvā iestāde attiecībā uz viņu pieņem atgriešanas lēmumu, var vērsties pie juridiskā padomnieka, lai izmantotu tā palīdzību, kad viņu uzklausa šī iestāde, ar nosacījumu, ka šo tiesību izmantošana netraucē atgriešanas procedūras veiksmīgai norisei un efektīvai Direktīvas 2008/115 piemērošanai.
Tomēr tiesības tikt uzklausītam visas procedūras laikā, kā tās ir piemērojamas Direktīvas 2008/115 un it īpaši tās 6. panta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar tām dalībvalstīm nav jānodrošina šī palīdzība bezmaksas juridiskās palīdzības ietvaros.
[Paraksti]