VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2012. gada 25. aprīlī (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Pret Irānas Islāma Republiku pieņemtie ierobežojošie pasākumi ar mērķi novērst kodolieroču izplatīšanu – Naudas līdzekļu iesaldēšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Padomes kompetence – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Stāšanās spēkā – Atpakaļejoša spēka aizliegums – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Kļūda tiesību piemērošanā – Atbalsta sniegšanas kodolieroču izplatīšanā jēdziens – Kļūda vērtējumā
Lieta T‑509/10
Manufacturing Support & Procurement Kala Naft Co., Tehran, Teherāna (Irāna), ko pārstāv F. Esclatine un S. Perrotet, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bishop un R. Liudvinaviciute‑Cordeiro, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv M. Konstantinidis un É. Cujo, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), Padomes 2010. gada 26. jūlija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 195, 25. lpp.), kā arī Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV L 281, 81. lpp.), un Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.), tiktāl, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 11. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja, Manufacturing Support & Procurement Kala Naft Co., Tehran, ir Irānā reģistrēta sabiedrība, kura pieder National Iranian Oil Company un darbojas kā iepirkumu iestāde saistībā ar šīs pēdējās minētās sabiedrības grupas naftas, gāzes un naftas ķīmiskās rūpniecības darbībām.
Pret Irānas Islāma Republiku pieņemtie ierobežojošie pasākumi
2 Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas pieņemti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbības un kodolieroču nesēju sistēmu izstrādi (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”).
3 Eiropas Savienībā ir tikusi pieņemta Padomes 2007. gada 27. februāra Kopējā nostāja 2007/140/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 61, 49. lpp.) un Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regula (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.).
4 Kopējās nostājas 2007/140 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā bija paredzēta zināmu kategoriju personu un vienību visu līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana. Šo personu un vienību saraksts bija ietverts Kopējās nostājas 2007/140 II pielikumā.
5 Tiktāl, ciktāl bija skartas Eiropas Kopienas pilnvaras, Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktā bija paredzēta to personu, vienību un struktūru līdzekļu iesaldēšana, kuras Eiropas Savienības Padome saskaņā ar Kopējās nostājas 2007/140/KĀDP 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu bija apzinājusi kā tādas, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā. Šo personu, vienību un struktūru, uz kurām attiecās līdzekļu iesaldēšanas pasākums atbilstoši Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktam, saraksts veidoja šī paša tiesību akta V pielikumu.
6 Kopējā nostāja 2007/140 tika atcelta ar Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 195, 39. lpp.).
7 Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktā ir paredzēta vairāku kategoriju vienību līdzekļu iesaldēšana. Šīs tiesību normas adresāti konkrēti ir “[..] personas un struktūras, kuras ir iesaistītas vai tieši saistītas ar atbalsta sniegšanu [kodolieroču izplatīšanā], vai personas vai struktūras, kuras darbojas to vārdā vai pēc to norādījumiem, vai struktūras, kas ir to īpašumā vai kontrolē, tostarp nelikumīgi, [..], kā uzskaitīts II pielikumā”.
8 Saskaņā ar Lēmuma 2010/413 24. panta 2.–4. punktu:
“2. Ja Padome izlemj uz personu vai struktūru attiecināt 19. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētos pasākumus, tā attiecīgi groza II pielikumu.
3. Padome paziņo [2. punktā] minētai personai vai struktūrai par savu lēmumu, tostarp pamatojumu tās iekļaušanai sarakstā, nosūtot to vai nu tieši, ja tās adrese ir zināma, vai arī publicējot paziņojumu, dodot attiecīgai personai vai struktūrai iespēju iesniegt piezīmes.
4. Ja ir iesniegtas piezīmes vai jauni, būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un attiecīgi informē šo personu vai struktūru.”
9 Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertais saraksts tika aizstāts ar jaunu sarakstu, kas ietverts Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumā 2010/644/KĀDP, ar kuru grozīts Lēmums 2010/413 (OV L 281, 81. lpp.).
10 Regula Nr. 423/2007 tika atcelta ar Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 281, 1. lpp.).
11 Saskaņā ar Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktu:
“Iesaldē visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir VIII pielikumā uzskaitīto personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē. VIII pielikumā iekļauj fiziskas un juridiskas personas, vienības un struktūras, kas [..] saskaņā ar Lēmuma [2010/413] 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir apzinātas kā tādas, kas:
a) piedalās [kodolieroču izplatīšanā], ir tieši saistītas ar [to] vai sniedz [tai] atbalstu, [..] vai ir apzinātas kā tādas, kas pieder šādai personai, vienībai vai struktūrai vai ko tās kontrolē, tostarp ar nelikumīgiem līdzekļiem, vai kas rīkojas to vārdā vai uzdevumā;
[..].”
12 Regulas Nr. 961/2010 36. panta [2.–4. punktā] ir noteikts:
“2. Ja Padome nolemj piemērot [vienībai] 16. panta 2. punktā minētos pasākumus, tā attiecīgi groza VIII pielikumu.
3. Padome savu lēmumu un pamatojumu iekļaušanai sarakstā paziņo [2. punktā] minētajai [vienībai] tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šai [vienībai] iespēju izteikt savus apsvērumus.
4. Ja ir iesniegti apsvērumi vai jauni būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un attiecīgi informē attiecīgo [vienību].”
Attiecībā uz prasītāju pieņemtie ierobežojošie pasākumi
13 Kopš 2010. gada 26. jūlija, kad tika pieņemts Lēmums 2010/413, Padome ir iekļāvusi prasītājas nosaukumu minētā lēmuma II pielikuma I tabulā ietvertajā personu, vienību un struktūru sarakstā.
14 Līdz ar to prasītājas nosaukums ar Padomes 2010. gada 26. jūlija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā Nr. 423/2007 (OV L 195, 25. lpp.), tika iekļauts Regulas Nr. 423/2007 V pielikuma I tabulā ietvertajā personu, vienību un struktūru sarakstā. Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pieņemšanas dēļ tika iesaldēti prasītājas naudas līdzekļi un saimnieciskie resursi.
15 Lēmumā 2010/413 Padome ir norādījusi šādu pamatojumu:
“Tirgo naftas un gāzes nozares iekārtas, ko var izmantot Irānas kodolprogrammai. Mēģinājis iegādāties materiālus (ļoti izturīga sakausējuma vārsti), kam nav pielietojuma ārpus kodolenerģijas nozares. Ir saistīts ar uzņēmumiem, kas iesaistīti Irānas kodolprogrammā.”
16 Īstenošanas regulā Nr. 668/2010 ir ietverts šāds formulējums:
“Tirgo naftas un gāzes nozares iekārtas, ko var izmantot Irānas kodolprogrammai. Mēģinājis iegādāties materiālus (ļoti izturīga sakausējuma vārsti), kam nav pielietojuma ārpus kodolenerģijas nozares. Ir saistīts ar uzņēmumiem, kas iesaistīti Irānas kodolprogrammā.”
17 Padome informēja prasītāju par tās nosaukuma iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajā sarakstā ar 2010. gada 29. jūlija vēstuli, kuru prasītāja, pēc tās vārdiem, esot saņēmusi 2010. gada 25. augustā.
18 2010. gada 12. septembra vēstulē prasītāja lūdza Padomi pārskatīt lēmumu par tās iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajā sarakstā. Tā arī lūdza Padomi informēt to par pierādījumiem, uz kuru pamata Padome attiecībā uz to bija pieņēmusi ierobežojošos pasākumus.
19 Prasītājas nosaukuma iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā sarakstā neietekmēja arī Lēmuma 2010/644 pieņemšana.
20 Tā kā Regula Nr. 423/2007 tika atcelta ar Regulu Nr. 961/2010, Padome iekļāva prasītājas nosaukumu šīs pēdējās minētās regulas VIII pielikuma B tabulas 29. punktā. Līdz ar to prasītājas naudas līdzekļi un saimnieciskie resursi ir iesaldēti atbilstoši minētās regulas 16. panta 2. punktam.
21 Attiecībā uz prasītājas iekļaušanu Regulā Nr. 961/2010 ir norādīts šāds pamatojums:
“Tirgo naftas un gāzes nozares iekārtas, ko var izmantot Irānas kodolprogrammai. Mēģinājis iegādāties materiālus (ļoti izturīga sakausējuma vārsti), kam nav pielietojuma ārpus kodolenerģijas nozares. Ir saistīts ar uzņēmumiem, kas iesaistīti Irānas kodolprogrammā.”
22 Ar 2010. gada 28. oktobra vēstuli Padome atbildēja uz prasītājas 2010. gada 12. septembra vēstuli, norādot, ka pēc pārskatīšanas tā noraida prasītājas lūgumu izslēgt tās nosaukumu no Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā ietvertā saraksta. Tā šajā ziņā precizēja, ka, tā kā lietas materiālos nav jaunu faktu, kas pamatotu izmaiņas Padomes nostājā, uz prasītāju arī turpmāk ir jāattiecina minētajos tiesību aktos paredzētie ierobežojošie pasākumi.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
23 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 20. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.
24 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 3. februārī, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2011. gada 11. marta rīkojumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos.
25 Prasības pieteikumā prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt Lēmumu 2010/413 un Īstenošanas regulu Nr. 668/2010;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 Savos 2011. gada 6. decembra apsvērumos, kas tika iesniegti, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, prasītāja paplašināja savu pirmo prasījumu, lūdzot Vispārējai tiesai atcelt Lēmumu 2010/644 un Regulu Nr. 961/2010 tiktāl, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju.
27 Padomes un Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
28 Prasītāja ir izvirzījusi deviņus prasības pamatus. Pirmais pamats attiecas uz prettiesiskumu saistībā ar Lēmuma 2010/43 stāšanos spēkā. Šis prasības pamats būtībā ir iedalāms divās daļās. Pirmā daļa attiecas uz to, ka Lēmums 2010/413 ir stājies spēkā ar atpakaļejošu datumu. Otrā daļa attiecas uz Lēmuma 2010/413 4. panta, skatot to kopā ar 28. pantu, prettiesiskumu. Otrais prasības pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Trešais prasības pamats ir saistīts ar prasītājas tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Ceturtais prasības pamats ir saistīts ar samērīguma principa pārkāpumu. Piektais prasības pamats – ar Padomes kompetences pieņemt apstrīdētos tiesību aktus neesamību. Sestais prasības pamats attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu. Septītais prasības pamats attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, kas saistīta ar līdzdalības kodolieroču izplatīšanā jēdzienu. Astotais prasības pamats attiecas uz kļūdu ar šīm darbībām saistīto faktu novērtējumā. Devītais prasības pamats, kurš ir izvirzīts pakārtoti, attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un samērīguma principa pārkāpumu.
29 Padome un Komisija apstrīd prasītājas izvirzīto prasības pamatu pamatotību.
30 Turklāt Padome un Komisija, pirmkārt, apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav kompetenta izskatīt pirmā prasības pamata otro daļu. Otrkārt, tiesas sēdē šīs iestādes norādīja, ka prasība ir nepieņemama daļa, kurā tā ir pamatota ar iespējamo prasītājas pamattiesību pārkāpumu.
31 Sākotnēji ir jāizvērtē tie Padomes un Komisijas argumenti, kuri ir saistīti ar Vispārējās tiesas kompetenci, pēc tam – tie šo iestāžu izvirzītie argumenti, kuri ir saistīti ar atsevišķu prasības pamatu pieņemamību, un visbeidzot – prasītājas 2011. gada 6. decembra apsvērumos ietvertās prasības atcelt Lēmumu 2010/644 un Regulu Nr. 961/2010 pieņemamība.
Par Vispārējās tiesas kompetenci izskatīt pirmā prasības pamata otro daļu
32 Pirmā prasības pamata otrajā daļā prasītāja būtībā apgalvo, ka Lēmuma 2010/413 4. pants ir prettiesisks, jo tajā ir paredzēti tādi aizlieguma pasākumi, kuru apjoms nav pietiekami precīzi noteikts.
33 Līdz ar to ir jāizvērtē jautājums par Vispārējās tiesas kompetenci izskatīt šo prasības pamatu.
34 Saskaņā ar LESD 275. pantu:
“Eiropas Savienības Tiesai nav jurisdikcijas attiecībā uz noteikumiem par kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kā arī attiecībā uz tiesību aktiem, kas pieņemti saistībā ar noteikumiem par kopējo ārpolitiku un drošības politiku.
Tiesas kompetencē tomēr ir pārraudzīt Līguma par Eiropas Savienību 40. panta piemērošanu un izlemt lietas, kuras ierosinātas saskaņā ar 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem par lēmumu likumību, kuri paredz ierobežojošus pasākumus pret fiziskām vai juridiskām personām un kurus pieņēmusi Padome, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas II nodaļu.”
35 Lēmuma 2010/413 4. pantā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstu valstspiederīgajiem vai no dalībvalstu teritorijas, vai izmantojot kuģus, vai gaisa kuģus, kas atrodas dalībvalstu jurisdikcijā, ir aizliegts pārdot, piegādāt vai nodot svarīgākās iekārtas un tehnoloģijas – neatkarīgi no to izcelsmes – šādiem turpmāk uzskaitītajiem svarīgākajiem naftas un dabasgāzes rūpniecības sektoriem Irānā vai Irānas vai Irānas īpašumā esošiem uzņēmumiem, kuri ir iesaistīti norādītajos sektoros ārpus Irānas:
a) rafinēšana;
b) sašķidrināta dabasgāze;
c) izpēte;
d) ražošana.
Savienība veic vajadzīgos pasākumus, lai noteiktu atbilstīgus priekšmetus, uz kuriem attiecas šis noteikums.
2. Ir aizliegts uzņēmumiem Irānā, kuri ir iesaistīti 1. punktā uzskaitītajos svarīgākajos Irānas naftas un dabasgāzes rūpniecības sektoros, vai Irānas vai Irānas īpašumā esošiem uzņēmumiem, kuri minētajos sektoros ir iesaistīti ārpus Irānas, sniegt:
a) tehnisku palīdzību vai apmācību un citus pakalpojumus saistībā ar svarīgākajām iekārtām un tehnoloģijām, kas noteiktas atbilstīgi 1. punktam;
b) finansējumu vai finansiālu atbalstu, lai pārdotu, piegādātu, nodotu vai eksportētu svarīgākās iekārtas vai tehnoloģijas, kas noteiktas atbilstīgi 1. punktam, vai lai sniegtu ar to saistītu tehnisku palīdzību vai apmācību.
3. Ir aizliegts apzināti vai tīši piedalīties darbībās, kuru mērķis ir izvairīties no 1. un 2. punktā minētajiem aizliegumiem vai kuras izraisa tādas sekas.”
36 Lēmums 2010/413 tika pieņemts, pamatojoties uz LES 29. pantu, kurš ir kopējo ārpolitiku un drošības politiku reglamentējošs noteikums LESD 275. panta izpratnē. Līdz ar to ir jāizvērtē, vai šī lēmuma 4. pants atbilst LESD 275. panta otrajā daļā paredzētajiem nosacījumiem.
37 Pirmkārt, Lēmuma 2010/413 4. pantā ietvertie aizlieguma pasākumi ir vispārīga rakstura pasākumi, jo to piemērošanas joma ir noteikta, ņemot vērā objektīvus kritērijus un nevis konkrētās fiziskās vai juridiskās personas. Līdz ar to, kā norādījušas arī Padome un Komisija, Lēmuma 2010/413 4. pants nav uzskatāms par lēmumu, ar kuru ir paredzēti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām LESD 275. panta otrās daļas izpratnē.
38 Otrkārt, attiecībā uz prasītāju pieņemto ierobežojošo pasākumu pamatā ir Lēmuma 2010/413 20. panta un nevis tā 4. panta īstenošana. Tādējādi saistībā ar šo pēdējo minēto noteikumu šajā lietā nevar tikt izvirzīta iebilde par prettiesiskumu atbilstoši LESD 277. pantam, skatot to kopā ar LESD 263. pantu.
39 Šādos apstākļos ir jāsecina, ka atbilstoši LESD 275. panta pirmajai daļai Vispārējā tiesa nav kompetenta izskatīt prasību, kurā lūgts izvērtēt Lēmuma 2010/413 4. panta tiesiskumu, un līdz ar to – izvērtēt pirmā prasības pamata otro daļu.
Par lūguma atcelt Lēmumu 2010/644 un Regulu Nr. 961/2010 pieņemamību
40 Kā izriet no šī sprieduma 9. un 10. punkta, pēc prasības pieteikuma iesniegšanas Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertais saraksts tika aizstāts ar jaunu sarakstu, kas ir ietverts Lēmumā 2010/644, un Regula Nr. 423/2007 tika atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 961/2010. Prasītāja ir lūgusi atļaut pielāgot savus sākotnējos prasījumus tādējādi, ka tās prasība attiecas uz visu četru šo tiesību aktu (turpmāk tekstā visi kopā – “apstrīdētie tiesību akti”) atcelšanu.
41 Šajā ziņā jāatgādina, ka, ja lēmums vai regula, kura tieši un individuāli skar attiecīgo personu, tiesvedības laikā tiek aizstāti ar aktu, kuram ir tāds pats priekšmets, šis akts jāuzskata par jaunu apstākli, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Ja prasītājam tiktu uzlikts pienākums vēlreiz celt prasību, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un netiktu ievērota tiesvedības ekonomijas prasība. Turklāt būtu netaisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta attiecīgajā prasības pieteikumā, kurš Savienības tiesā iesniegts par kādu aktu, varētu pielāgot apstrīdēto aktu vai to aizstāt ar citu aktu un tiesvedībā balstīties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāku lēmumu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 23. oktobra spriedumu lietā T‑256/07 People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, Krājums, II‑3019. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Līdz ar to šajā lietā saskaņā ar šo judikatūru ir jāapmierina prasītājas lūgums un jāuzskata, ka tā mutvārdu procesa pabeigšanas brīdī prasa atcelt arī Lēmumu 2010/644 un Regulu Nr. 961/2010 tiktāl, ciktāl šie tiesību akti to skar, un ir jāatļauj lietas dalībniekiem pārformulēt savus prasījumus, izvirzītos pamatus un argumentus, ņemot vērā šo jauno apstākli, proti, lietas dalībniekiem ir tiesības izvirzīt papildu prasījumus, pamatus un argumentus (pēc analoģijas skat. iepriekš 41. punktā minēto spriedumu lietā People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, 47. punkts).
Par Padomes un Komisijas izvirzītajiem argumentiem, kuri attiecas uz to prasības pamatu pieņemamību, kas ir saistīti ar iespējamo prasītājas pamattiesību pārkāpumu
43 Tiesas sēdē Padome un Komisija norādīja, ka prasītāja ir uzskatāma par valsts organizāciju un līdz ar to – par Irānas valsti pārstāvošu personu, kas nevar atsaukties uz aizsardzību un garantijām saistībā ar pamattiesībām. Līdz ar to šīs iestādes uzskata, ka prasības pamati, kas attiecas uz šo tiesību iespējamo pārkāpumu, ir atzīstami par nepieņemamiem.
44 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Padome un Komisija neapstrīd prasītājas tiesības lūgt apstrīdēto tiesību aktu atcelšanu kā tādas. Tās apstrīd vienīgi to, ka prasītājai ir noteiktas tiesības, uz kurām tā ir atsaukusies, lai panāktu minēto atcelšanu.
45 Otrkārt, jautājums par to, vai prasītājai ir vai nav tiesības, uz kurām tā ir atsaukusies prasības pamata par atcelšanu pamatojumam, ir saistīts nevis ar šī paša prasības pamata pieņemamību, bet gan ar tā pamatotību. Līdz ar to Padomes un Komisijas argumentācija, ka prasītāja esot valsts organizācija, ir noraidāma tiktāl, ciktāl tās mērķis ir panākt prasības atzīšanu par daļēji nepieņemamu.
46 Treškārt, šī argumentācija pirmoreiz tika izvirzīta tikai tiesas sēdē un Padome vai Komisija nav norādījušas, ka tā būtu pamatota ar tādiem tiesību vai faktiskajiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tiktāl, ciktāl runa ir par lietas būtību, šī argumentācija tādējādi ir jauns pamats Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē, kas nozīmē, ka tā ir atzīstama par nepieņemamu.
Par lietas būtību
47 Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītājas izvirzītie prasības pamati ir izskatāmi šādā secībā:
– piektais prasības pamats, kas attiecas uz Padomes kompetences pieņemt apstrīdētos tiesību aktus neesamību;
– sestais prasības pamats, kas attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu;
– pirmā prasības pamata pirmā daļa, kas attiecas uz Lēmuma 2010/413 stāšanos spēkā ar atpakaļejošu datumu;
– otrais prasības pamats, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu;
– trešais prasības pamats, kas attiecas uz prasītājas tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu;
– septītais prasības pamats, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar līdzdalības kodolieroču izplatīšanā jēdzienu;
– astotais prasības pamats, kas attiecas uz kļūdu ar prasītājas darbībām saistīto faktu novērtējumā;
– ceturtais prasības pamats, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu;
– devītais prasības pamats, kas ir izvirzīts pakārtoti un attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un samērīguma principa pārkāpumu.
Par piekto prasības pamatu, kas attiecas uz Padomes kompetences pieņemt apstrīdētos tiesību aktus neesamību
48 Prasītāja apgalvo, ka Padomes kompetencē nebija pieņemt apstrīdētos tiesību aktus. Pirmkārt, tā norāda, ka apstrīdēto tiesību aktu juridiskais pamats ir Eiropadomes 2010. gada 17. jūnija Deklarācija par Irānu (turpmāk tekstā – “2010. gada 17. jūnija deklarācija”). Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka šajā deklarācijā ir paredzēta vienīgi Padomes veicamā Apvienoto Nāciju Drošības padomes Rezolūcijas 1929 (2010) (turpmāk tekstā – “Rezolūcija 1929 (2010)”) ieviešana un ar to saistīto papildu pasākumu pieņemšana, taču nav paredzēta autonomu naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumu pieņemšana. Treškārt, Rezolūcijā 1929 (2010) neesot ietverti pasākumi attiecībā uz Irānas naftas un gāzes produktu rūpniecību vai prasītāju. Prasītāja no tā secina, ka Padomes kompetencē nav pieņemt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz to, pamatojoties uz 2010. gada 17. jūnija deklarāciju.
49 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
50 Vispirms ir jānorāda, ka Padome ierobežojošos pasākumus attiecībā uz prasītāju ir pieņēmusi, ņemot vērā atbalstu, kuru tā varbūtēji ir sniegusi kodolieroču izplatīšanā, un nevis tikai tādēļ, ka tā darbojās naftas, gāzes un naftas ķīmiskās rūpniecības nozarēs. Līdz ar to nav nekādas nozīmes tam, ka Rezolūcijā 1929 (2010) nav ietverti konkrēti pasākumi attiecībā uz šo pēdējo minēto nozari.
51 Turklāt Rezolūcijas 1929 (2010) mērķis ir kodolieroču izplatīšanas novēršana, it īpaši nodrošinot Apvienoto Nāciju Drošības padomes šajā jomā iepriekš pieņemto rezolūciju ievērošanu. Ņemot vērā šo mērķi, tās īstenošanas laikā var tikt pieņemti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz vienībām, kuras ir sniegušas atbalstu kodolieroču izplatīšanā.
52 Līdz ar to 2010. gada 17. jūnija deklarācijas 4. punktā ietvertais formulējums, atbilstoši kuram Ārlietu padome tiek aicināta “pieņemt pasākumus [Rezolūcijā 1929 (2010)] noteikto pasākumu īstenošanai, kā arī papildu pasākumus”, ietver arī tādu ierobežojošu pasākumu pieņemšanu kā attiecībā uz prasītāju pieņemtie pasākumi.
53 Tāpat arī 2010. gada 17. jūnija deklarācijas 4. punktā ir ietverta rindkopa, saskaņā ar kuru “vīzu izsniegšanas aizliegums un līdzekļu iesaldēšana turklāt it īpaši ir jāattiecina uz revolucionāro gvardu korpusa dalībniekiem”. Pretēji prasītājas apgalvotajam šis formulējums paredz iespēju pieņemt ierobežojošus pasākumus, tostarp autonomus pasākumus.
54 Līdz ar to ir jāuzskata, ka, pieņemot ierobežojošus pasākumus attiecībā uz prasītāju, Padome ir izpildījusi LES 26. panta 2. punkta pirmās daļas prasības, atbilstoši kurai tai ir jārīkojas, “pamatojoties uz Eiropadomes noteiktām vispārējām pamatnostādnēm un stratēģiskajiem virzieniem”.
55 Tādējādi ir jāsecina, ka Padomes kompetencē bija pieņemt ierobežojošos pasākumus attiecībā uz prasītāju, un piektais prasības pamats līdz ar to ir jānoraida kā nepamatots.
Par sesto prasības pamatu, kas attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu
56 Prasītāja apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi pilnvaru nepareizu izmantošanu. Tā šajā ziņā norāda, ka Padome ir pieņēmusi ierobežojošus pasākumu attiecībā uz to, nepastāvot pierādījumiem par tās saistību ar kodolieroču izplatīšanu un neievērojot tās procesuālās tiesības. Prasītāja uzskata, ka šie apstākļi nozīmē, ka Padome faktiski ir mēģinājusi apiet ar kodolieroču izplatīšanu saistīto ierobežojošo pasākumu sistēmu, lai attiecinātu šos pasākumus uz Irānas naftas, gāzes un naftas ķīmiskās rūpniecības nozari.
57 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
58 Saskaņā ar judikatūru tiesību akts ir spēkā neesošs pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no Līgumā īpaši paredzētas procedūras, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑390/08 Bank Melli Iran/Padome, Krājums, II‑3967. lpp., 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Tomēr šajā lietā prasītāja nav pierādījusi šādu pazīmju esamību. Tā nav sniegusi informāciju, kas liecinātu, ka tās norādīto apstākļu – pieņemot, ka tie ir tikuši pierādīti – pamatā nav bijušas vienkāršas Padomes pieļautas kļūdas, bet ka tie ir saistīti ar Padomes vēlmi sasniegt citus mērķus, nevis novērst kodolieroču izplatīšanu.
60 Līdz ar to sestais prasības pamats ir noraidāms kā nepamatots.
Par pirmā prasības pamata pirmo daļu, kas attiecas uz Lēmuma 2010/413 stāšanos spēkā ar atpakaļejošu datumu
61 Prasītāja apgalvo, ka Lēmums 2010/413 ir prettiesisks, jo tā 28. pantā ir paredzēts, ka šis lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā, kas ir diena pirms tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
62 Padome un Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
63 LESD 297. panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts:
“Regulas, direktīvas, kas adresētas visām dalībvalstīm, kā arī lēmumus publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Minētie akti stājas spēkā tajos norādītajā dienā vai, ja tā nav norādīta, divdesmitajā dienā pēc to publicēšanas.”
64 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Savienības tiesību sistēmas pamatprincips ir tāds, ka valsts varas izdots tiesību akts nedrīkst tikt piemērots personām, ja tām nav bijusi iespēja ar to iepazīties. Otrkārt, lai gan principā tiesisko situāciju drošības princips iestājas pret to, ka Savienības tiesību akta piemērojamība laikā tiek noteikta brīdī pirms tā publicēšanas, izņēmuma kārtā ir pieļaujams pretējais, ja to prasa sasniedzamais mērķis un ja pienācīgi tiek ievērota iesaistīto personu tiesiskā paļāvība (Tiesas 1979. gada 25. janvāra spriedums lietā 99/78 Weingut Decker, Recueil, 101. lpp., 3. un 8. punkts).
65 Šajā lietā nav apstrīdēts, ka, lai gan Lēmums 2010/413, kurā nav norādīti tā adresāti, tika pieņemts 2010. gada 26. jūlijā, Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tas tika publicēts tikai nākamajā dienā.
66 Turklāt Padome pat nav norādījusi iemeslus, kas pamatotu atpakaļejoša spēka attiecināšanu uz Lēmumu 2010/413.
67 Pastāvot šādiem apstākļiem, Lēmuma 2010/413 28. pants ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un līdz ar to jāatzīst, ka šis lēmums ir stājies spēkā divdesmitajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
68 Tomēr prasītāja nav norādījusi uz faktiem, ar kuriem būtu iespējams pierādīt, ka šie apstākļi varētu ietekmēt pārējo Lēmuma 2010/413 noteikumu tiesiskumu tiktāl, ciktāl tie attiecas uz prasītāju.
69 Līdz ar to pirmā prasības pamata pirmā daļa ir apmierināma daļā, kurā tā attiecas uz Lēmuma 2010/413 28. panta atcelšanu, un pārējā daļā tā ir noraidāma kā neiedarbīga.
Par otro prasības pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
70 Prasītāja apgalvo, ka Padome apstrīdētos tiesību aktus nav juridiski pietiekami pamatojusi un tādēļ tā nevar identificēt tai inkriminētos faktus un pārbaudīt vai atspēkot sniegtā pamatojuma pamatotību.
71 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību. Tā apgalvo, ka norādītie iemesli ir saistīti ar prasītājas sniegto atbalstu kodolieroču izplatīšanā. Tā arī piebilst, ka apstrīdētie tiesību akti tika pieņemti prasītājai zināmā kontekstā.
72 Pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu, kā paredzēts LESD 296. panta otrajā daļā un, konkrētāk, šajā lietā – Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktā, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā un Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktā, mērķis ir, pirmkārt, sniegt attiecīgajai personai pietiekamu norādi, lai noteiktu, vai tiesību akts patiešām ir pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut šai tiesai veikt šī akta tiesiskuma pārbaudi. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums principā attiecīgajai personai ir jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu un pamatojuma trūkumu nevar novērst tā, ka attiecīgā persona par lēmuma pamatojumu uzzina tiesvedības laikā Savienības tiesā (šajā ziņā skat. iepriekš 58. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Tādējādi, ja vien nepastāv imperatīvi apsvērumi, kas attiecas uz Savienības vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību veidošanu, kas neļautu paziņot zināmus faktus, Padomei atbilstoši Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktam, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktam un Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktam ir vienībai, uz kuru attiecas saskaņā ar attiecīgi Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktu, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktu vai Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktu pieņemts pasākums, jādara zināmi īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka šī tiesību norma ir attiecīgajai personai jāpiemēro. Tai ir arī jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem ir atkarīgs pasākuma juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kas ir to pamudinājuši šo pasākumu veikt (šajā ziņā skat. iepriekš 58. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 Turklāt pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un apstākļiem, kādos tas ticis pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt skaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos un ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (skat. iepriekš 58. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).
75 Šajā lietā no apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izriet, ka Padome ir norādījusi trīs autonomus iemeslus, kas pamato ierobežojošo pasākumu pieņemšanu attiecībā uz prasītāju. Līdz ar to secīgi ir jāizskata visi šie iemesli.
76 Saistībā ar pirmo no norādītajiem iemesliem, atbilstoši kuram prasītāja tirgo naftas un gāzes nozares iekārtas, ko var izmantot Irānas kodolprogrammai, ir jāatzīst, kā to ir norādījusi prasītāja, ka šajā ziņā sniegtais pamatojums ir ļoti vispārīgs, jo tajā nav precizēts attiecīgo iekārtu raksturs vai kategorija un prasītājai inkriminēto darbību raksturs.
77 Tomēr, ņemot vērā tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus, šis pamatojums ir uzskatāms par pietiekamu. No Padomes atbildes uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu būtībā izriet, ka pirmais norādītais iemesls nav pamatots ar konkrētu tādu preču iegādi, kas faktiski ir tikušas izmantotas kodolieroču izplatīšanā, bet gan ar vispārīgu apstākli, atbilstoši kuram prasītājas iegādātās preces, kuras bija saistītas ar naftas, gāzes un naftas ķīmiskās rūpniecības darbībām, varēja tikt izmantotas šādam mērķim. Tomēr šis apstāklis prasītājai ir zināms un tā to ir tieši atzinusi savos rakstveida apsvērumos, bet septītā prasības pamata ietvaros ir apstrīdējusi tā nozīmi saistībā ar dalības kodolieroču izplatīšanā jēdzienu. Līdz ar to ir jāsecina, ka norādītais pamatojums ļāva prasītājai pārliecināties par apstrīdēto tiesību aktu pamatotību, nodrošināt savu aizstāvību Vispārējā tiesā un šai tiesai veikt tās īstenojamo pārbaudi.
78 Attiecībā uz otro norādīto iemeslu par to, ka prasītāja esot mēģinājusi iegādāties ļoti izturīga sakausējuma vārstus, kam nav pielietojuma ārpus kodolenerģijas nozares, ir jānorāda, ka norādītajā pamatojumā ir identificēts attiecīgo priekšmetu veids, tādējādi ļaujot prasītājai apstrīdēt varbūtējā iegādes mēģinājuma patiesumu un apgalvot, ka tās izmantotie ļoti izturīga sakausējuma vārsti nav paredzēti izmantošanai vienīgi kodolieroču nozarē.
79 Savukārt trešajam norādītajam iemeslam, saskaņā ar kuru prasītājai ir saikne ar sabiedrībām, kas piedalās Irānas kodolieroču programmā, ir nepietiekams raksturs, jo tas neļauj prasītājai saprast, kāda veida attiecības ar tieši kādām vienībām tai faktiski tiek pārmestas, kā dēļ tā nevar pārbaudīt šī apgalvojuma pamatotību un to pietiekami precīzi apstrīdēt.
80 Pastāvot šādiem apstākļiem, pirmkārt, otrais prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots daļā, kurā tas attiecas uz Padomes norādīto pirmo un otro iemeslu. Otrkārt, otrais prasības pamats ir jāapmierina un līdz ar to apstrīdētie tiesību akti ir jāatceļ daļā, kura attiecas uz trešo Padomes norādīto iemeslu.
81 Tā kā visi trīs attiecīgie iemesli ir autonomi, šis konstatējums nenozīmē apstrīdēto tiesību aktu atcelšanu tiktāl, ciktāl ar tiem ir ieviesti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz prasītāju. Tomēr trešo norādīto iemeslu nebūs iespējams ņemt vērā, izvērtējot pārējos prasības pamatus, it īpaši astoto prasības pamatu, kas attiecas uz kļūdu faktu vērtējumā.
Par trešo prasības pamatu, kas attiecas uz prasītājas tiesību uz aizstāvību un tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
82 Prasītāja apgalvo, ka, pieņemot Lēmumu 2010/413 un Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, Padome ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību, kas nozīmē arī tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.
83 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību. Pirmkārt, tā apgalvo, ka prasītāja nevar atsaukties uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu. Otrkārt, Padome uzskata, ka tā šo principu katrā ziņā ir ievērojusi tāpat kā prasītājas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
– Par tiesībām uz aizstāvību
84 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību, tostarp tiesību tikt uzklausītam, ievērošana visos procesos, kuri uzsākti pret kādu vienību un kuros var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs akts, ir Savienības tiesību pamatprincips un tas ir jānodrošina, pat ja nav attiecīgās procedūras tiesiskā regulējuma (iepriekš 58. punktā minētais spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 91. punkts).
85 Tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips prasa, pirmkārt, lai pārkāpumu pamatojošie pierādījumi, ar kuriem pamatots attiecīgajai vienībai nelabvēlīgais lēmums, tai iespēju robežās tiktu paziņoti. Otrkārt, tai ir jābūt iespējai lietderīgi paust savu viedokli par šiem pierādījumiem (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, Krājums, II‑4665. lpp., 93. punkts).
86 Vispirms – Padome un Komisija apstrīd tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa piemērojamību šajā lietā. Atsaucoties uz Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedumu lietā T‑181/08 Tay Za/Padome (Krājums, II‑1965. lpp., 121.–123. punkts), tās norāda, ka ierobežojošie pasākumi uz prasītāju nav attiecināti tās pašas veiktās darbības dēļ, bet gan ievērojot tās piederību vispārīgai personu un vienību kategorijai. Līdz ar to attiecībā uz prasītāju neesot tikusi uzsākta ierobežojošo pasākumu pieņemšanas procedūra šī sprieduma 84. punktā minētās judikatūras izpratnē, un tādēļ tā nevarot izmantot tiesības uz aizstāvību vai var tās izmantot tikai ierobežotā apmērā.
87 Šādai argumentācijai nevar piekrist.
88 Pirmkārt, no apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izriet, ka ierobežojošo pasākumu attiecībā uz prasītāju pieņemšanas pamatā galvenokārt bija darījumi, kurus tā esot mēģinājusi īstenot, un tās saikne ar noteiktām vienībām. Līdz ar to pretēji personām, saistībā ar kurām tika taisīts iepriekš 86. punktā minētais spriedums lietā Tay Za/Padome, ierobežojošie pasākumi uz prasītāju ir attiecināti tādēļ, ka ir ticis uzskatīts, ka tā pati ir saistīta ar kodolieroču izplatīšanu, un nevis ņemot vērā tās piederību vispārīgai ar Irānas Islāma Republiku saistītai personu un vienību kategorijai.
89 Tādēļ iepriekš 86. punktā minētā sprieduma lietā Tay Za/Padome 121.–123. punktā ietvertais vērtējums nav attiecināms uz šo lietu.
90 Otrkārt, Lēmuma 2010/413 24. panta 3. un 4. punktā, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā un Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. un 4. punktā katrā ziņā ir paredzēti noteikumi, kas nodrošina to vienību tiesības uz aizstāvību, attiecībā uz kurām atbilstoši šiem tiesību aktiem ir pieņemti ierobežojoši pasākumi. Šo tiesību ievērošana ir Savienības tiesas veicamās pārbaudes priekšmets (iepriekš 58. punktā minētais spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 37. punkts).
91 Pastāvot šādiem apstākļiem, ir jāsecina, ka prasītāja šajā lietā var atsaukties uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu.
92 Saskaņā ar judikatūru sākotnējā akta, ar kuru tiek iesaldēti kādas vienības naudas līdzekļi, gadījumā par pārkāpumu pamatojošiem pierādījumiem ir jāpaziņo vai nu vienlaikus ar attiecīgā akta pieņemšanu, vai iespējami ātrāk pēc tā pieņemšanas. Pēc attiecīgās vienības pieprasījuma tai ir arī tiesības pēc akta pieņemšanas paust savu viedokli par šiem pierādījumiem (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 342. punkts, un iepriekš 85. punktā minēto spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, 137. punkts).
93 Turklāt ir jānorāda, ka, ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj ieinteresētajai vienībai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par pārkāpumu pamatojošiem pierādījumiem, ko pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz Padomei pienākumu pašai pēc savas iniciatīvas dot pieeju tās lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Padomei ir pienākums dot pieeju visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (skat. iepriekš 58. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).
94 Šajā lietā, pirmkārt, runājot par pārkāpumu pamatojošo pierādījumu paziņošanu, Lēmums 2010/413 un Īstenošanas regula Nr. 668/2010 prasītājai tika individuāli paziņoti ar 2010. gada 29. jūlija vēstuli.
95 Attiecībā uz šīs paziņošanas saturu prasītāja ir paudusi kritiku par sniegtā pamatojuma neskaidro raksturu, kā dēļ tai esot bijis jāiesniedz pierādījumi par pretējo.
96 Tomēr no iepriekš veiktā otrā prasības pamata izvērtējuma izriet, ka apstrīdētie tiesību akti bija juridiski pietiekami pamatoti tiktāl, ciktāl tie attiecās uz Padomes norādīto pirmo un otro iemeslu.
97 Līdz ar to ir jākonstatē, ka Padome nav pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību saistībā ar pārkāpumu pamatojošo pierādījumu sākotnējo paziņošanu.
98 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka tā nav varējusi iepazīties ar pierādījumiem un informāciju, kas attiecas uz to un ir ietverta Padomes lietas materiālos, neraugoties uz tiešu lūgumu šajā ziņā, kas pausts 2010. gada 12. septembra vēstulē. Padome apstrīd šāda lūguma esamību.
99 2010. gada 12. septembra vēstulē bija ietverta šāda rindkopa:
“Turklāt, lai [prasītāja] varētu īstenot savas tiesības, Padomei tiek lūgts informēt attiecīgo sabiedrību, norādot pietiekami precīzu informāciju, par:
i) varbūtējiem mēģinājumiem iegādāties ļoti izturīga sakausējuma vārstus;
ii) varbūtējām saiknēm ar sabiedrībām, organizācijām un institūcijām, kas ir saistītas ar kodolieroču programmu;
iii) to iekārtu veidu, kas varētu tikt izmantotas Irānas kodolieroču programmā.”
100 Padome savā 2010. gada 28. oktobra vēstulē uz šo lūgumu nav atbildējusi.
101 Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Padome ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību, nesniedzot atbildi uz tās savlaicīgi pausto lūgumu piekļūt lietas materiāliem.
102 Treškārt, attiecībā uz prasītājas tiesībām lietderīgi paust savu nostāju par tai inkriminētajiem faktiem ir jāsecina, ka pēc sākotnējo aktu, ar kuriem tika iesaldēti prasītājas naudas līdzekļi, pieņemšanas 2010. gada 26. jūlijā prasītāja nosūtīja Padomei ar 2010. gada 12. septembri datētu vēstuli, kurā pauda savu nostāju un lūdza atcelt attiecībā uz to pieņemtos ierobežojošos pasākumus. Padome uz šo vēstuli atbildēja 2010. gada 28. oktobrī.
103 Šajā ziņā prasītāja arī apgalvo, ka tās rīcībā bija ļoti ierobežots termiņš, lai varētu iesniegt pārskatīšanas lūgumu Padomei, ņemot vērā vēstules, ar kuru tā tika informēta par ierobežojošo pasākumu pieņemšanu attiecībā uz to, nosūtīšanas ilgumu.
104 Tomēr, pirmkārt, attiecīgais termiņš, kurš ilga no 2010. gada 25. augustam līdz 15. septembrim, bija gandrīz trīs nedēļas. Šāds termiņš ir uzskatāms par pietiekamu, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus un tostarp Padomes norādīto apstākļu ierobežoto apjomu. Otrkārt, prasītāja katrā ziņā ir paudusi vienīgi vispārīgu apgalvojumu, nepaskaidrojot šī samazinātā termiņa konkrēto ietekmi uz tās aizstāvības nodrošināšanu. Līdz ar to tās argumentācijai šajā aspektā nevar piekrist.
105 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājas tiesības lietderīgi paust savu nostāju ir tikušas ievērotas.
– Par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā
106 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām un ir noteikts Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā. Pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē, ka attiecīgajai Savienības iestādei ir jāpaziņo ierobežojošā pasākuma pamatojums attiecīgajai vienībai cik ātri vien iespējams – vai nu brīdī, kad ir nolemts pieņemt šādu pasākumu, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs pieņemšanas, lai attiecīgā vienība paredzētajā termiņā varētu izmantot savas pārsūdzības tiesības. Šī pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir nepieciešama, gan lai ierobežojošo pasākumu adresātiem ļautu pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir derīgi vērsties Savienības tiesā, gan lai ļautu tiesai pilnībā pārbaudīt attiecīgā akta tiesiskumu, kas ir tās uzdevums (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 92. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 335.–337. punkts un tajos minētā judikatūra).
107 Šajā lietā no otrā prasības pamata pārbaudes izriet, ka prasītājas rīcībā savlaicīgi bija pietiekami precīza informācija par pirmajiem diviem iemesliem, uz kuriem Padome bija norādījusi, lai pamatotu ierobežojošo pasākumu pieņemšanu attiecībā uz to. Tomēr, kā konstatēts šī sprieduma 98.–101. punktā, Padome nav atbildējusi uz prasītājas pirms prasības termiņa beigām pausto lūgumu piešķirt piekļuvi lietas materiāliem.
108 Šis apstāklis a priori varēja ietekmēt prasītājas aizstāvību Vispārējā tiesā, un līdz ar to tas ir uzskatāms par tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.
109 Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais prasības pamats ir apmierināms un līdz ar to apstrīdētie tiesību akti ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tie attiecas uz prasītāju.
110 Tomēr savos Vispārējā tiesā iesniegtajos rakstveida apsvērumos Padome būtībā ir apstiprinājusi, ka tās lietas materiālos nebija ietverti pierādījumi vai informācija, kas atšķirtos no apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā norādītajiem. Šādos apstākļos tiesvedības ekonomijas un pareizas tiesvedības interešu labad ir jāizvērtē septītais un astotais prasības pamats, kas attiecīgi ir saistīti ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz dalības kodolieroču izplatīšanā jēdzienu un kļūdu ar prasītājas darbībām saistīto faktu novērtējumā. Šāda pārbaude attiecīgā gadījumā būtībā var palīdzēt novērst jaunas prasības celšanu Vispārējā tiesā, kuras pamatā būtu tie paši argumenti kā šajā lietā izvirzītie.
Par septīto prasības pamatu, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar dalības kodolieroču izplatīšanā jēdzienu
111 Prasītāja norāda, ka, pamatojoties uz pirmo norādīto iemeslu, kas attiecas uz to, ka tā tirgo naftas un gāzes nozares iekārtas, ko var izmantot Irānas kodolprogrammai, Padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Šis apstāklis pats par sevi vien nevarot pamatot ierobežojošu pasākumu pieņemšanu.
112 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību. Tā norāda, ka apstāklis, ka prasītāja National Iranian Oil Company grupas dalībnieku vajadzībām var iegādāties iekārtas, ko var izmantot Irānas kodolprogrammai, ir uzskatāms par atbalsta sniegšanu kodolieroču izplatīšanā.
113 Kā izriet no šī sprieduma 77. punkta, pirmais Padomes norādītais iemesls nav pamatots ar konkrētu prasītājas īstenotu rīcību, kas liecinātu par tās dalību kodolieroču izplatīšanā. Būtībā tas ir pamatots ar konstatējumu par to, ka, ņemot vērā prasītājas kā National Iranian Oil Company grupas iepirkumu iestādes statusu, prasītājas gadījumā pastāv īpašs risks, ka tā varētu tikt iesaistīta šādā darbībā.
114 Tomēr Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tiek iesaldēti tādu “personu un struktūru [līdzekļi], kuras [..] saistītas ar atbalsta sniegšanu” kodolieroču izplatīšanā. Tāpat arī Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir minētas vienības, kas ir apzinātas kā tādas, kas “sniedz atbalstu” kodolieroču izplatīšanā.
115 Likumdevēja pielietotā formula nozīmē, ka ierobežojošu pasākumu attiecībā uz kādu vienību, kas pieņemti tās sniegtā atbalsta kodolieroču izplatīšanā dēļ, pieņemšanas priekšnosacījums ir tāds, ka tās iepriekš īstenotā rīcība ir atbildusi šim kritērijam. Savukārt, ja šādas rīcības faktiski nav bijis, ar risku, ka attiecīgā vienība nākotnē var sniegt atbalstu kodolieroču izplatīšanā, vien nav pietiekami.
116 Līdz ar to ir jākonstatē, ka, veicot pretēju Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta, Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, Padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
117 Padome šajā ziņā arī norāda, ka tai atbilstoši LESD 215. panta 1. punktam ir ļauts pilnībā pārtraukt ekonomikas un finanšu sakarus ar trešām valstīm vai pieņemt sektoriālus ierobežojošus pasākumus attiecībā pret tām.
118 Tomēr šajā lietā šis apstāklis ir neiedarbīgs. Noteikumos, pamatojoties uz kuriem ir pieņemti ierobežojošie pasākumi attiecībā uz prasītāju un kuri ir apkopoti šī sprieduma 116. punktā, ir paredzēti nevis šādi vispārīgi vai sektoriāli pasākumi, bet gan individuāla rakstura pasākumi.
119 Ņemot vērā iepriekš minēto, septītais prasības pamats ir apmierināms un līdz ar to apstrīdētie tiesību akti ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tie attiecas uz pirmo norādīto iemeslu.
Par astoto prasības pamatu, kas attiecas uz kļūdu ar prasītājas darbību saistīto faktu novērtējumā
120 Vispirms ir jāatgādina, ka, ņemot vērā iepriekš veiktā otrā un septītā prasības pamata izvērtējuma rezultātu, šī prasības pamata izvērtēšanai ir jāattiecas vienīgi uz Padomes norādīto otro iemeslu, kas attiecas uz to, ka prasītāja esot mēģinājusi iegādāties ļoti izturīga sakausējuma vārstus, kam nav pielietojuma ārpus kodolenerģijas nozares.
121 Šajā ziņā prasītāja norāda, ka pretēji tam, ko Padome ir norādījusi apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā, vārsti, kurus tā ir iegādājusies, netiek izmantoti tikai un vienīgi kodolieroču nozarē, bet arī naftas, gāzes un naftas ķīmiskās rūpniecības nozarēs.
122 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentācijas pamatotību. Padome norāda, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tā nekad nav mēģinājusi iegādāties vārstus, kam nav pielietojuma ārpus kodolenerģijas nozares.
123 Saskaņā ar judikatūru akta, pamatojoties uz kuru attiecībā pret kādu vienību ir tikuši pieņemti ierobežojoši pasākumi, tiesiskuma pārbaude attiecas uz tā pamatojumam minēto faktu un apstākļu pārbaudi tāpat kā uz pierādījumu un informācijas, uz kuru šis vērtējums balstīts, pārbaudi. Apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāiesniedz attiecīgie pierādījumi, lai Savienības tiesa varētu tos izvērtēt (šajā ziņā skat. iepriekš 58. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 37. un 107. punkts).
124 Šajā lietā Padome nav iesniegusi nekādus pierādījumus vai informāciju saistībā ar otro norādīto iemeslu, kas papildinātu apstrīdētajos aktos norādīto pamatojumu. Kā tā pati ir atzinusi, tā ir balstījusies vienīgi uz ne ar ko nepamatotiem apgalvojumiem par to, ka prasītāja esot mēģinājusi iegādāties ļoti izturīga sakausējuma vārstus, kam nav pielietojuma ārpus kodolenerģijas nozares.
125 Pastāvot šādiem apstākļiem, ir jākonstatē, ka Padome nav pierādījusi saistībā ar otro iemeslu norādītos apgalvojumus.
126 Līdz ar to astotais prasības pamats ir apmierināms tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Padomes norādīto otro iemeslu, un apstrīdētie tiesību akti ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tie attiecas uz šo pašu iemeslu.
127 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasība ir apmierināma un apstrīdētie tiesību akti ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tie attiecas uz prasītāju.
128 Attiecībā uz apstrīdēto tiesību aktu atcelšanas iedarbību laikā vispirms ir jānorāda, ka Īstenošanas regula Nr. 668/2010, ar kuru tika izdarīti grozījumi attiecībā uz Regulas Nr. 423/2007 V pielikumu, vairs nerada tiesiskās sekas pēc šīs pēdējās minētās regulas atcelšanas, kas ir veikta ar Regulu Nr. 961/2010. Līdz ar to Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 atcelšana attiecas tikai uz tām sekām, kuras tā ir radījusi laikā no tās spēkā stāšanas līdz tās atcelšanai.
129 Turklāt saistībā ar Regulu Nr. 961/2010 ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 60. panta otro daļu, atkāpjoties no LESD 280. panta, Vispārējās tiesas nolēmumi, kas pasludina regulas par spēkā neesošām, stājas spēkā tikai pēc tam, kad beidzies šo Statūtu 56. panta pirmajā daļā minētais termiņš, vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, tad pēc tam, kad apelācija noraidīta. Padomes rīcībā tātad ir vismaz divu mēnešu laikposms, kuram, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir jāpieskaita desmit dienas sākot no šī sprieduma paziņošanas, lai novērstu konstatētos pārkāpumus, nepieciešamības gadījumā pieņemot jaunus ierobežojošus pasākumus attiecībā uz prasītāju. Šajā lietā nešķiet, ka pastāvētu pietiekami liels risks, ka varētu rasties nopietns un neatgriezenisks kaitējums ierobežojošo pasākumu, kas ir paredzēti Regulā Nr. 961/2010, efektivitātei, ņemot vērā šo pasākumu ievērojamās sekas uz prasītājas tiesībām un brīvībām, lai būtu pamatota minētās regulas seku atstāšana spēkā laikposmā, kas pārsniedz Tiesas Statūtu 60. panta otrajā daļā noteikto laikposmu (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 16. septembra spriedumu lietā T‑316/11 Kadio Morokro/Padome, Krājumā nav publicēts, 38. punkts).
130 Visbeidzot, attiecībā uz Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644, atcelšanas iedarbību laikā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu Vispārējā tiesa, pasludinot tiesību aktu par spēkā neesošu, ja uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no šā tiesību akta sekām jāuzskata par galīgām. Šajā gadījumā atšķirība starp datumiem, kad stājas spēkā Regulas Nr. 961/2010 atcelšana un Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644, atcelšana, varētu izraisīt nopietnu tiesiskās drošības apdraudējumu, jo šajos abos aktos attiecībā uz prasītāju ir noteikti identiski pasākumi. Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644, radītās sekas kopš tā stāšanās spēkā divdesmitajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī līdz ar to ir atstājamas spēkā attiecībā uz prasītāju līdz brīdim, kad stāsies spēkā Regulas Nr. 961/2010 atcelšana (pēc analoģijas attiecībā uz šo pēdējo minēto aspektu skat. iepriekš 129. punktā minēto spriedumu lietā Kadio Morokro/Padome, 39. punkts).
Par tiesāšanās izdevumiem
131 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
132 Atbilstoši šā paša Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) Vispārējās tiesas kompetencē nav izskatīt pirmā prasības pamata otro daļu;
2) tiktāl, ciktāl tie attiecas uz Manufacturing Support & Procurement Kala Naft Co., Tehran, atcelt:
– Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP;
– Padomes 2010. gada 26. jūlija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu;
– Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP;
– Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007;
3) Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644, radītās sekas kopš tā stāšanās spēkā divdesmitajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir atstājamas spēkā attiecībā uz Manufacturing Support & Procurement Kala Naft Co., Tehran līdz brīdim, kad stāsies spēkā Regulas Nr. 961/2010 atcelšana;
4) Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina Manufacturing Support & Procurement Kala Naft Co., Tehran tiesāšanās izdevumus;
5) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 25. aprīlī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Pret Irānas Islāma Republiku pieņemtie ierobežojošie pasākumi
Attiecībā uz prasītāju pieņemtie ierobežojošie pasākumi
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par Vispārējās tiesas kompetenci izskatīt pirmā prasības pamata otro daļu
Par lūguma atcelt Lēmumu 2010/644 un Regulu Nr. 961/2010 pieņemamību
Par Padomes un Komisijas izvirzītajiem argumentiem, kuri attiecas uz to prasības pamatu pieņemamību, kas ir saistīti ar iespējamo prasītājas pamattiesību pārkāpumu
Par lietas būtību
Par piekto prasības pamatu, kas attiecas uz Padomes kompetences pieņemt apstrīdētos tiesību aktus neesamību
Par sesto prasības pamatu, kas attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu
Par pirmā prasības pamata pirmo daļu, kas attiecas uz Lēmuma 2010/413 stāšanos spēkā ar atpakaļejo�u datumu
Par otro prasības pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
Par trešo prasības pamatu, kas attiecas uz prasītājas tiesību uz aizstāvību un tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
– Par tiesībām uz aizstāvību
– Par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā
Par septīto prasības pamatu, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar dalības kodolieroču izplatīšanā jēdzienu
Par astoto prasības pamatu, kas attiecas uz kļūdu ar prasītājas darbību saistīto faktu novērtējumā
Par tiesāšanās izdevumiem