Lieta T‑509/10

Manufacturing Support & Procurement Kala Naft Co., Tehran

pret

Eiropas Savienības Padomi

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Pret Irānas Islāma Republiku pieņemtie ierobežojošie pasākumi ar mērķi novērst kodolieroču izplatīšanu – Līdzekļu iesaldēšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Padomes kompetence – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Stāšanās spēkā – Atpakaļejoša spēka aizliegums – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Kļūda tiesību piemērošanā – Atbalsta sniegšanas kodolieroču izplatīšanā jēdziens – Kļūda vērtējumā

Sprieduma kopsavilkums

1.      Eiropas Savienība – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Lēmums par līdzekļu iesaldēšanu – Tiesiskuma pārbaude tiesā – Apjoms – Lēmuma 2010/413 4. pants – Izslēgšana

(LESD 275. pants; Padomes Lēmuma 2010/413 4. pants)

2.      Iestāžu akti – Juridiskā pamata izvēle – Tiesību akti, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu

(LES 26. panta 2. punkta pirmā daļa)

3.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Minimālās prasības

(LESD 296. pants; Padomes Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punkts un Padomes Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkts un 36. panta 3. punkts; Padomes Lēmuma 2010/413 24. panta 3. un 4. punkts)

4.      Eiropas Savienība – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Rīcība, kas atbilst atbalsta sniegšanai šādai izplatīšanai

(LESD 215. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkts; Padomes Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkts)

1.      Lēmuma 2010/413, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140, 4. pantā ietvertie aizlieguma pasākumi ir vispārīga rakstura pasākumi, jo to piemērošanas joma ir noteikta, ņemot vērā objektīvus kritērijus, nevis konkrētās fiziskās vai juridiskās personas. Līdz ar to iepriekš minētais 4. pants nav uzskatāms par lēmumu, ar kuru ir paredzēti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām LESD 275. panta otrās daļas izpratnē. No tā izriet, ka atbilstoši LESD 275. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas kompetencē nav izskatīt prasību, kurā lūgts izvērtēt minētā 4. panta tiesiskumu.

(sal. ar 37. un 39. punktu)

2.      Pieņemot Lēmumu 2010/413, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140, Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu, kā arī Lēmumu 2010/644, ar kuru groza Lēmumu 2010/413, un Regulu Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu Nr. 423/2007, attiecībā uz Irānā reģistrētu sabiedrību, kura pieder Irānas valsts sabiedrībai un darbojas kā iepirkumu iestāde saistībā ar atsevišķām šīs pēdējās minētās sabiedrības darbībām, ņemot vērā atbalstu, kuru šī sabiedrība ir sniegusi kodolieroču izplatīšanā, Padome ir izpildījusi LES 26. panta 2. punkta pirmās daļas prasības, atbilstoši kurai tai ir jārīkojas, pamatojoties uz Eiropadomes noteiktām vispārējām pamatnostādnēm un stratēģiskajiem virzieniem.

(sal. ar 50. un 54. punktu)

3.      Ja vien pret noteiktu apstākļu paziņošanu neiestājas imperatīvi apsvērumi, kas saistīti ar Savienības vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, Padomei atbilstoši Lēmuma 2010/413, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140, 24. panta 3. punktam, Regulas Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu 15. panta 3. punktam un Regulas Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu Nr. 423/2007, 36. panta 3. punktam ir pienākums attiecīgajai struktūrai, uz kuru attiecas saskaņā ar attiecīgi Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktu, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktu vai Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktu pieņemtais pasākums, darīt zināmus īpašos un konkrētos iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka šī tiesību norma ir attiecīgajai personai piemērojama. Tai ir arī jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem ir atkarīgs pasākuma juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kuru dēļ tā šo pasākumu noteikusi. Turklāt pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un apstākļiem, kādos tas ticis pieņemts. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu tiesību normu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos un ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma tvērumu.

Tādējādi Padomes lēmumu, kuru pieņemšanas dēļ ir iesaldēti prasītāja līdzekļi un saimnieciskie resursi, pamatojums, saskaņā ar kuru prasītājam ir saikne ar sabiedrībām, kas piedalās Irānas kodolieroču programmā, ir nepietiekams, jo tas neļauj prasītājam saprast, kāda veida attiecības ar tieši kādām vienībām tam faktiski tiek pārmestas, tādēļ tas nevar pārbaudīt šī apgalvojuma pamatotību un to pietiekami precīzi apstrīdēt.

(sal. ar 73., 74. un 79. punktu)

4.      Lēmuma 2010/413, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140, 20. panta 1. punktā, Regulas Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu 7. panta 2. punktā un Regulas Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu Nr. 423/2007, 16. panta 2. punkta a) apakšpunktā Savienības likumdevēja pielietotā formula nozīmē, ka ierobežojošu pasākumu attiecībā uz kādu vienību, kas pieņemti tās sniegtā atbalsta kodolieroču izplatīšanā dēļ, pieņemšanas priekšnosacījums ir tāds, ka tās iepriekš īstenotā rīcība ir atbildusi šim kritērijam. Ja šādas rīcības faktiski nav bijis, ar risku, ka attiecīgā vienība nākotnē var sniegt atbalstu kodolieroču izplatīšanā, vien nav pietiekami.

(sal. ar 114. un 115. punktu)