VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

2011. gada 16. jūnijā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Ūdeņraža peroksīds un nātrija perborāts – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Pārkāpuma ilgums – Jēdzieni “nolīgums” un “saskaņota darbība” – Piekļuve lietas materiāliem – Naudas sodi – Paziņojums par sadarbību – Vienlīdzīga attieksme – Tiesiskā paļāvība – Pienākums norādīt pamatojumu

Lieta T‑186/06

Solvay SA, Brisele (Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja O. V. Brauvers [O. W. Brouwer], D. Mess [D. Mes], avocats, M. O’Regans [M. O’Regan] un A. Vilete [A. Villette], solicitors, pēc tam – O. V. Brauvers, A. Stofers [A. Stoffer], avocat, M. O’Regans un A. Vilete,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Arbo [F. Arbault], pēc tam – V. di Buči [V. Di Bucci] un V. Botka [V. Bottka], pārstāvji, kuriem palīdz M. Greja [M. Gray], barrister,

atbildētāja,

par prasību, pirmkārt, daļēji atcelt Komisijas 2006. gada 3. maija Lēmumu C(2006) 1766, galīgā redakcija, attiecībā uz procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/F/38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts) un, otrkārt, atcelt vai samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: tiesneši V. Vadapals [V. Vadapalas] (referents), kurš pilda priekšsēdētāja pienākumus, A. Ditrihs [A. Dittrich] un L. Trišo [L. Truchot],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 3. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības rašanās fakti

1        Prasītāja Solvay SA ir saskaņā ar Beļģijas tiesībām reģistrēta sabiedrība, kas šīs lietas faktu rašanās laikā galvenokārt izstrādāja ūdeņraža peroksīdu (turpmāk tekstā – “HP”) un nātrija perborātu (turpmāk tekstā – “PBS”).

2        2002. gada 7. maijā prasītāja ieguva 100 % kontroli pār sabiedrību Ausimont SpA (šobrīd – Solvay Solexis SpA), kuru faktu rašanās laikā 100 % apmērā kontrolēja Montedison SpA (šobrīd – Edison SpA).

3        2002. gada novembrī Degussa AG informēja Eiropas Kopienu Komisiju par aizliegtu vienošanos HP un PBS tirgos un lūdza piemērot Komisijas Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas sodu] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”).

4        Degussa iesniedza Komisijai lietiskos pierādījumus, kas tai 2003. gada 25. un 26. martā ļāva veikt pārbaudes trīs uzņēmumu, tostarp arī prasītājas, telpās.

5        Pēc šīm pārbaudēm vairāki uzņēmumi, proti, EKA Chemicals AB, Arkema SA (agrāk – Atofina SA) un prasītāja lūdza piemērot Paziņojumu par sadarbību un iesniedza Komisijai pierādījumus par šo aizliegto vienošanos.

6        2005. gada 26. janvārī Komisija nosūtīja prasītājai un pārējiem iesaistītajiem uzņēmumiem paziņojumu par iebildumiem.

7        Ar 2005. gada 29. aprīļa un 27. jūnija vēstulēm prasītāja lūdza piekļuvi, pirmkārt, pārējo iesaistīto uzņēmumu atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem nekonfidenciālajām versijām un, otrkārt, atsevišķiem lietas materiālos iekļautiem konfidenciāliem dokumentiem, kurus bija iesniegusi Degussa.

8        Ar 2005. gada 4. maija un 20. jūlija vēstulēm Komisija atteicās piešķirt piekļuvi atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem un daļēji izsniedza Degussa iesniegtos dokumentus.

9        Pēc iesaistīto uzņēmumu uzklausīšanas, kas norisinājās 2005. gada 28. un 29. jūnijā, Komisija pieņēma 2006. gada 3. maija Lēmumu C(2006) 1766, galīgā redakcija, attiecībā uz procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu pret Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals Holding AB, EKA Chemicals, Degussa, Edison, FMC Corp., FMC Foret SA, Kemira Oyj, Air liquide SA, Chemoxal SA, SNIA SpA, Caffaro Srl, prasītāju, Solvay Solexis, Total SA, Elf Aquitaine SA un Arkema (Lieta COMP/F/38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums tika publicēts 2006. gada 13. decembra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 353, 54. lpp.). Prasītājai tas tika paziņots ar 2006. gada 8. maija vēstuli.

 Apstrīdētais lēmums

10      Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka tā adresāti ir piedalījušies vienotā un turpinātā EKL 81. panta un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. panta pārkāpumā attiecībā uz HP un tā starpproduktu PBS (apstrīdētā lēmuma 2. apsvērums).

11      Konstatēto pārkāpumu galvenokārt veidoja komerciāli svarīgas un konfidenciālas informācijas par tirgu un uzņēmumiem apmaiņa starp konkurentiem, ražošanas jaudas, kā arī tās potenciālās un faktiskās jaudas ierobežošana un kontrole, tirgus daļu un klientu sadale, kā arī mērķa cenu noteikšana un to ievērošanas uzraudzība.

12      Lai aprēķinātu naudas soda apmēru, Komisija izmantoja metodoloģiju, kas aprakstīta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”).

13      Komisija naudas sodu pamatsummu noteica, ņemot vērā pārkāpuma, kurš tika kvalificēts kā sevišķi smags (apstrīdētā lēmuma 457. apsvērums), smagumu un ilgumu (apstrīdētā lēmuma 452. apsvērums).

14      Piemērojot diferencētu pieeju, prasītāja kā lielākais tirgus dalībnieks attiecīgajos EEZ tirgos tika iekļauta pirmajā kategorijā, attiecībā uz kuru ir piemērojama sākumsumma EUR 50 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma 460. apsvērums).

15      Lai nodrošinātu pietiekamu preventīvo iedarbību, šai sākumsummai, ņemot vērā prasītājas ievērojamo apgrozījumu, tika piemērots koeficents 1,5 (apstrīdētā lēmuma 463. apsvērums).

16      Tā kā saskaņā ar Komisijas viedokli prasītāja bija piedalījusies pārkāpumā no 1994. gada 31. janvāra līdz 2000. gada 31. decembrim, proti, laika posmā, kas ilga sešus gadus un vienpadsmit mēnešus, tās naudas soda sākumsumma tika palielināta par 65 % (apstrīdētā lēmuma 467. apsvērums).

17      Ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus, naudas soda pamatsumma pārkāpuma atkārtotas izdarīšanas dēļ tika palielināta par 50 % (apstrīdētā lēmuma 469. apsvērums).

18      Komisija uzskatīja, ka prasītāja bija trešais uzņēmums, kurš ir izpildījis Paziņojuma par sadarbību 21. punktā paredzēto nosacījumu, un tādēļ piešķīra tai naudas soda samazinājumu 10 % apmērā (apstrīdētā lēmuma 501.–524. apsvērums).

19      Apstrīdētā lēmuma 1. panta m) punktā ir noteikts, ka, laika posmā no 1994. gada 31. janvāra līdz 2000. gada 31. decembrim piedaloties attiecīgajā pārkāpumā, prasītāja ir pārkāpusi EKL 81. panta 1. punktu un EEZ līguma 53. pantu.

20      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta h) punktu prasītājai uzliktā galīgā naudas soda apmērs ir EUR 167,062 miljoni.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

21      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2006. gada 17. jūlijā, prasītāja cēla šo prasību.

22      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts un tiesnesis referents tagad darbojas sestajā palātā, tad, uzklausot lietas dalībniekus, šī lieta tika nodota sestajai palātai paplašinātā sastāvā.

23      2009. gada 22. jūlija un 2010. gada 6. janvāra procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus, uz kuriem tie atbildēja 2009. gada 15. septembrī un 2010. gada 29. janvārī.

24      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu. Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2010. gada 3. marta tiesas sēdē.

25      Tā kā divi palātas locekļi nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, tad atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 32. pantam Vispārējās tiesas apspriedes turpināja trīs tiesneši, kuri ir parakstījuši šo spriedumu.

26      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, it īpaši tiktāl, ciktāl Komisija tajā ir konstatējusi, ka prasītāja ir piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā laika posmā no 1994. gada 31. janvāra līdz 1997. gada augustam, kā arī laika posmā no 2000. gada 18. maija līdz 31. decembrim;

–        atcelt vai ievērojami samazināt tai, kā arī Solvay Solexis uzlikto naudas sodu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai skaitā izdevumus, kas ir saistīti ar bankas garantijas iesniegšanu attiecībā uz naudas soda samaksu.

27      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28      Ar 2009. gada 15. septembra dokumentu prasītāja daļēji atteicās no sava otrā prasījuma daļā, kurā tas attiecās uz Solvay Solexis uzliktā naudas soda atcelšanu vai samazināšanu. Šī atteikšanās tika apstiprināta arī tiesas sēdē, par ko tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.

 Juridiskais pamatojums

29      Savas prasības pamatojumam prasītāja ir izvirzījusi piecus prasības pamatus, kas attiecas uz kļūdām tiesību piemērošanā un faktu izvērtēšanā saistībā, pirmkārt, ar konstatējumu par tās dalību attiecīgajā pārkāpumā laika posmā no 1994. gada 31. janvāra līdz 1997. gada augustam, otrkārt, ar konstatējumu par tās dalību attiecīgajā pārkāpumā laika posmā no 2000. gada 18. maija līdz 31. decembrim, treškārt, ar Paziņojuma par sadarbību piemērošanu, ceturtkārt, ar naudas soda apmēra noteikšanu un, piektkārt, ar atteikumu piešķirt piekļuvi atsevišķiem lietas materiālos ietvertajiem dokumentiem.

30      No prasītājas argumentācijas izriet, ka prasības pamati attiecībā uz tās dalības pārkāpumā ilgumu (pirmais un otrais prasības pamats) un piekļuvi lietas materiāliem (piektais prasības pamats) ir izvirzīti, lai pamatotu tās lūgumu atcelt apstrīdēto lēmumu, bet prasības pamati attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu (ceturtais prasības pamats) un tā samazināšanu, piemērojot Paziņojumu par sadarbību (trešais prasības pamats), ir izvirzīti, lai pamatotu tās lūgumu atcelt naudas sodu vai samazināt tā apmēru.

31      Tādējādi attiecīgie prasības pamati ir jāizvērtē tieši šādā secībā.

 Par prasītājas dalības pārkāpumā ilgumu

 Lietas dalībnieku argumenti

32      Ar savu pirmo un otro prasības pamatu prasītāja apstrīd konstatējumu par tās dalību pārkāpumā sākotnējā un noslēdzošajā aizliegtās vienošanās posmā, kura ilgums ir bijis attiecīgi no 1994. gada 31. janvāra līdz 1997. gada augustam un no 2000. gada 18. maija līdz 31. decembrim.

–       Par laika posmu no 1994. gada 31. janvāra līdz 1997. gada augustam

33      Prasītāja apstrīd Komisijas secinājumu par tās dalību attiecīgajā pārkāpumā laika posmā no 1994. gada 31. janvāra līdz 1997. gada augustam. Tā uzskata, ka ir jānodala laika posms pirms 1995. gada maija un laika posms no 1995. gada maija līdz 1997. gada augustam.

34      Saistībā ar laika posmu no 1994. gada 31. janvāra līdz 1995. gada maijam prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi tās dalību jebkādās apspriedēs vai informācijas apmaiņā ar konkurentiem.

35      Pirmkārt, attiecībā uz Stokholmā 1994. gada 31. janvārī – kas ir ticis uzskatīts par pārkāpuma sākuma datumu – notikušo sanāksmi, kurā piedalījās EKA Chemicals un Kemira, neesot nepārprotami pierādīts, ka šī sanāksme patiešām ir notikusi, ņemot vērā, ka Kemira nav to apstiprinājusi.

36      Turklāt no EKA Chemicals šajā sanāksmē izdarītajām piezīmēm, kurās ir ietverta atsauce uz Kemira apspriedēm ar citiem uzņēmumiem, tostarp arī prasītāju, neesot izsecināms, ka šīm apspriedēm ir bijis prettiesisks raksturs. Šo apstākli neapstiprinot arī neviens cits pierādījums, kas ļautu konstatēt saikni starp divpusējo aizliegto vienošanos starp EKA Chemicals un Kemira Skandināvijas tirgū un iespējamo Eiropas līmenī īstenoto aizliegto vienošanos.

37      Tiktāl, ciktāl EKA Chemicals piezīmēs ir minēts, ka apspriežu ar Air liquide rezultāts “nav bijis pārāk veiksmīgs” un ka apspriedes ar prasītāju “savukārt ir norisinājušās veiksmīgāk”, tās liecina par to, ka Kemira nebija panākusi vienošanos nedz ar Air liquide, nedz ar prasītāju. Tā kā Komisija bija konstatējusi, ka Air liquide šajā laika posmā nebija piedalījies attiecīgajā pārkāpumā, tai vajadzēja izdarīt tādu pašu secinājumu arī attiecībā uz prasītāju.

38      Otrkārt, runājot par Gēteborgā 1994. gada 2. novembrī notikušo sanāksmi, tai neesot bijis pret konkurenci vērsts mērķis. EKA Chemicals sniegtie pierādījumi neesot apstiprinājuši Komisijas apgalvojumu par šajā sanāksmē notikušo komercinformācijas apmaiņu, un prasītājas sniegtā informācija to atspēkojot.

39      Treškārt, saistībā ar sazināšanos, kas esot notikusi European Chemical Industry Council (CEFIC) 1994. gada 29. aprīlī Romā un 1994. gada 25. novembrī Zaventemā [Zaventem] notikušo sanāksmju ietvaros, ar Degussa apgalvojumiem par “jutīgas ar konkurenci saistītas informācijas” apmaiņu vien neesot pietiekami, lai pierādītu šīs sazināšanās prettiesisko raksturu.

40      Attiecībā uz laika posmu no 1995. gada maija līdz 1997. gada augustam prasītāja atzīst, ka tā ir īstenojusi informācijas apmaiņu ar konkurentiem, taču apgalvo, ka šī informācijas apmaiņa nevar tikt kvalificēta kā nolīgums vai saskaņota darbība.

41      Tikai tas vien, ka ir pastāvējusi vēlme ierobežot konkurenci, neesot uzskatāms par EKL 81. panta pārkāpumu. Komisijai esot bijis jāpierāda nolīguma esamība, kura pamatā ir bijusi kopēja vēlme īstenot tirgū noteikta veida rīcību. Tomēr visas apstrīdētajā lēmumā minētās sanāksmes, kuras norisinājās līdz 1997. gada augustam, esot beigušās, uzņēmumiem nevienojoties par jebkādas prettiesiskas rīcības īstenošanu.

42      Tādējādi pretēji no apstrīdētā lēmuma 305. apsvērumā minētās judikatūras izrietošajām prasībām Komisija neesot pierādījusi, ka attiecīgie uzņēmumi bija panākuši vienošanos par kādu konkrētu rīcības modeli, kas varētu ierobežot konkurenci.

43      Komisija arī neesot pierādījusi, ka attiecīgajā laika posmā notikusī informācijas apmaiņa būtu uzskatāma par saskaņotu darbību.

44      Prasītāja uzskata, ka saskaņota darbība nozīmē, ka konkurenti ir vienojušies par noteiktas rīcības īstenošanu, ka starp uzņēmumiem īstenotā sazināšanās ļauj tiem izslēgt jebkādas neskaidrības par to savstarpējo rīcību un ka tas ietekmē to rīcību tirgū.

45      Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 298. apsvērumā minētā judikatūra – saskaņā ar kuru informācijas apmaiņa, kas ir veikta, lai sagatavotos karteļa īstenošanai, var tikt uzskatīta par saskaņotu darbību – ir piemērojama tikai tad, ja nolīgums jau ir ticis noslēgts un informācijas apmaiņa jau norisinās ar mērķi īstenot attiecīgo nolīgumu. Tomēr šajā lietā pirms attiecīgās informācijas apmaiņas nekāds nolīgums vai saskaņota darbība nepastāvēja.

46      Precīzāk, starp attiecīgo sanāksmju dalībniekiem pastāvošās viedokļu atšķirības esot bijušas tik ievērojamas, ka starp tiem nevarēja pastāvēt nekāda praktiska sadarbība un tādējādi arī saskaņota darbība.

47      Turklāt informācija, ar kuru bija notikusi apmaiņa, neesot bijusi tāda, kas būtu varējusi ietekmēt konkurentu rīcību, nedz arī būtiski samazināt pastāvošās neskaidrības par citu tirgū darbojošos uzņēmumu rīcību.

48      Attiecīgajā laika posmā galvenie apspriedēs izskatītie jautājumi esot bijuši saistīti ar dažādu piegādātāju jaudu un apjomiem, veidu, kā atrisināt ar jaunajām jaudām saistīto problēmu un kā sadalīt papildu pieprasījumu. Informācijas apmaiņa esot attiekusies uz ražošanas jaudu, un tās mērķis esot bijis izstrādāt rīcības modeļus, kā sadalīt šo jaudu, lai nodrošinātu saprātīgus jaudas izmantošanas līmeņus, un nevis īstenot tirgus sadali. Šī informācija neesot bijusi tāda, kas ļautu uzņēmumiem noteikt to komerciālo rīcību.

49      Tā kā Komisija neesot pārbaudījusi, vai informācija, ar kuru bija notikusi apmaiņa, varēja tikt izmantota pret konkurenci vērstiem mērķiem, tā neesot varējusi pierādīt cēloņsakarību starp iespējamo saskaņoto darbību un tirgū īstenoto rīcību.

50      Ar Degussa norādi par “jutīgas ar konkurenci saistītas informācijas” apmaiņu neesot pietiekami, lai varētu pierādīt tās prettiesisko raksturu.

51      Degussa savā lūgumā par iecietības režīma piemērošanu un savā 2003. gada 5. septembra atbildē uz Komisijas tai nosūtīto informācijas pieprasījumu esot norādījusi uz sazināšanos ar konkurentiem, kas, kā tiek apgalvots, esot norisinājusies vairāku gadu garumā, tomēr neesot sniegusi nekādus precizējumus par informācijas, ar kuru ir notikusi apmaiņa, saturu. Šīs norādes, kuras ir izteiktas saistībā ar lūgumu par iecietības režīma piemērošanu, esot jāuztver piesardzīgi. Degussa apgalvojumi esot neskaidri, un tiem esot apšaubāms pierādījuma spēks, jo tie neattiecas uz faktu rašanās laiku un neļauj identificēt konkrētos lieciniekus. Tā kā šos apgalvojumus neapstiprina citi lietas materiālos ietvertie pierādījumi, ar tiem neesot pietiekami, lai varētu pierādīt attiecīgo pārkāpumu.

52      Degussa pati neesot atzinusi jebkāda pārkāpuma izdarīšanu pirms “1997. gada vidus”. Degussa esot precizējusi, ka “izteiciens “jutīgas ar tirgu saistītas informācijas apmaiņa” raksturojot tipiskas apspriedes starp personāla locekļiem, kas darbojas pārdošanas jomā konkurējošajos uzņēmumos, saturu” un ka tas “[nenozīmējot] aktīvu rīcības saskaņošanu uzņēmumu starpā attiecībā uz to rīcības modeli”. Degussa esot piebildusi, ka šāda informācijas apmaiņa “bija vērsta tikai uz uzņēmumu lēmumu pieņemšanai nākotnē nepieciešamās informācijas apjoma palielināšanu”. Šai apmaiņai līdz ar to neesot bijis cita mērķa kā vien izveidot tādu “klimatu”, kas ļautu pieņemt lēmumus nākotnē.

53      Citi uzņēmumi neesot apstiprinājuši Degussa apgalvojumus. EKA Chemicals iesniegtie dokumenti apstiprinot vienīgi informācijas apmaiņu starp to un Kemira. Arkema esot vienīgi norādījusi uz apspriedēm – kas esot beigušās neveiksmīgi – par modeli, ko būtu iespējams izmantot, lai sadalītu ražošanas “jaudu”. No tā izrietot, ka pat 1997. gada sākumā ražotāji, neraugoties uz attiecīgiem centieniem, neesot nedz noslēguši, nedz panākuši vienošanos par “tirgu organizāciju Eiropas līmenī”.

54      Nolīguma vai saskaņotas darbības neesamību apstiprinot, pirmkārt, Degussa rīcība attiecīgajā laikā, it īpaši tās “WAR” plāns, kas bija vērsts uz tās pārdošanas apjoma palielināšanu, neņemot vērā pastāvošās cenas, un, otrkārt, Seviļā 1997. gada maijā notikušās sanāksmes laikā īstenoto apspriežu neveiksmīgais rezultāts, kuras Degussa un Arkema bija raksturojušas kā tādas, kas starp ražotājiem pastāvošās neuzticēšanās dēļ bija nonākušas “strupceļā”. Komisija apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā pati esot atzinusi, ka šajā sanāksmē, kuru prasītājas pārstāvis esot “atstājis, aizcērtot durvis”, neviens nolīgums vēl netika noslēgts.

55      Vispirms nepierādot saskaņotu darbību esamību, Komisija neesot bijusi tiesīga prezumēt, ka attiecīgie uzņēmumi bija ņēmuši vērā informāciju, kuru tiem bija darījuši zināmu citi uzņēmumi. Pretēji lietai, saistībā ar kuru tika taisīts Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija (Recueil, I‑4287. lpp., 161. un 162. punkts), šajā lietā attiecīgie uzņēmumi neesot spējuši panākt vienošanos par jebkādiem to komercpolitikas aspektiem, un informācija, ar kuru bija notikusi apmaiņa, katrā ziņā nevarēja tikt ņemta vērā, lai īstenotu kādas saskaņotas darbības.

56      Saskaņotas darbības neesamību apstiprinot arī tas fakts, ka HP tirgus līdz 1997. gada augustam bija ļoti konkurētspējīgs. It īpaši 1996. gada beigās un 1997. gada sākumā HP cenas esot būtiski samazinājušās, dažos gadījumos pat pārsniedzot mainīgo izmaksu līmeni.

57      Vairāku uzņēmumu administratīvās procedūras laikā iesniegtie pierādījumi pierādot, ka attiecīgais tirgus konkrētajā laika posmā bija ļoti konkurētspējīgs. Ņemot vērā šos pierādījumus, Komisijai esot bijis jākonstatē, ka informācijas apmaiņa patiešām ir ietekmējusi uzņēmumu rīcību tirgū.

58      Visbeidzot, runājot par PBS, nekas neesot liecinājis par to, ka prasītāja būtu piedalījusies pārkāpumā pirms Evianlebēnā [Evian‑les‑Bains] 1998. gada 14. maijā notikušās sanāksmes. Pirms šā datuma starp ražotājiem neesot bijis noslēgts nekāds nolīgums un neesot notikusi nekāda apmaiņa ar komerciāli jutīgu informāciju.

59      Komisija apgalvo, ka tā no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā ir pierādījusi, ka, sākot no 1994. gada 31. janvāra, uz prasītājas rīcību bija attiecināms EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums.

60      Komisija esot pierādījusi, ka laika posmā no 1994. gada 31. janvāra līdz 1997. gada augustam attiecīgie uzņēmumi bija īstenojuši apmaiņu ar jutīgu informāciju ar konkrētu mērķi noteikt viena vai otra uzņēmuma rīcību tirgū attiecībā uz ražošanas jaudu, tās iespējamo samazinājumu un iespēju ierobežot jaunu jaudu nonākšanu tirgū (apstrīdētā lēmuma 104.–170. un 304. apsvērums).

61      Degussa paustie apgalvojumi pierādot, ka 90. gados uzņēmumi ir īstenojuši “jutīgas ar konkurenci saistītas informācijas” apmaiņu. No Degussa sniegtā apraksta izrietot, ka izpaustā informācija bija attiekusies uz plānoto uzvedību tirgū, proti, uz “apjomu un cenu attīstību” un “konkurentu ienākšanu tirgū vai aiziešanu no tā” (apstrīdētā lēmuma 104. apsvērums).

62      Šo informāciju apstiprinot dokumentārie pierādījumi, kurus iesniegusi EKA Chemicals, kas esot norādījusi, ka “piegādātāji esot vienojušies neienākt viens otra tirgos”. EKA Chemicals esot sagatavojusi to sanāksmju uzskaitījumu, kurās, pēc tās domām, tika īstenota slepenu vienošanos noslēgšana. 1994. gada 31. janvārī Stokholmā notikušās divpusējās sanāksmes ar Kemira laikā EKA Chemicals izdarītajās piezīmēs esot iekļauta norāde uz, tostarp ar prasītāju, īstenotajām apspriedēm. No šīs informācijas nepārprotami izrietot, ka ražotāji savstarpēji kontrolēja savu konkurentu rīcību un ka šajā ziņā Air liquide neizcēlās ar disciplinētību, savukārt prasītāja izpildīja pārējo uzņēmumu ekspektācijas. EKA Chemicals esot arī norādījusi uz divpusēju sanāksmi, kas 1994. gada 2. novembrī notikusi starp to un prasītāju Gēteborgā (apstrīdētā lēmuma 106.–108. un 111. apsvērums).

63      Pretēji prasītājas apgalvotajam Kemira neesot apstrīdējusi savu piedalīšanos 1994. gada 31. janvārī notikušajā sanāksmē ar EKA Chemicals, bet, tieši pretēji, esot atzinusi savu dalību pārkāpumā, sākot no šā datuma. Tā kā šai divpusējai sanāksmei bija prettiesisks mērķis, esot bijis acīmredzams, ka pārrunas ar citiem konkurentiem, tostarp arī prasītāju, uz kurām norādīts EKA Chemicals piezīmēs, arī bija prettiesiskas.

64      Prasītāja kļūdaini apgalvojot, ka nav pierādījumu par 1994. gada 2. novembrī Gēteborgā tās ar EKA Chemicals notikušās sanāksmes prettiesisko raksturu. No EKA Chemicals sniegtās informācijas faktiski izrietot, ka šajā sanāksmē bija notikusi apmaiņa ar komercinformāciju (apstrīdētā lēmuma 113. apsvērums).

65      Degussa esot norādījusi, ka “jutīgas ar konkurenci saistītas informācijas” apmaiņa ir notikusi arī 1994. gada 29. aprīlī Romā un 1994. gada 25. novembrī Zaventemā CEFIC ietvaros notikušajās sanāksmēs (apstrīdētā lēmuma 114. apsvērums).

66      Šos faktus apstiprinot arī Arkema paustie apgalvojumi, saskaņā ar kuriem prasītāja 1995. gada aprīlī vai jūnijā ir piedalījusies apspriedēs par “tirgū pastāvošajām tendencēm un jaunienācējiem tirgū”, kuru ietvaros “Degussa un [prasītāja] bija paudušas vēlmi, lai konkrētais tirgus un to attiecīgās pozīcijas tajā arī turpmāk būtu tik stabilas, cik vien tas iespējams”, un “sadalījuma modelis starp ražotājiem [ir ticis] apspriests visdrīzāk jau kopš 1994.–1995. gada” (apstrīdētā lēmuma 115. un 116. apsvērums)

67      Turklāt savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem prasītāja esot atzinusi sazināšanos ar konkurentiem un apmaiņu ar informāciju attiecībā uz tirgu, sākot no 1995. gada maija.

68      Uz šo sazināšanos, kas ar mērķi ierobežot konkurenci norisinājās aizliegtās vienošanās sākuma posmā un kuras rezultātā tika noslēgts nolīgums par cenām un tirgu sadali, esot attiecināms EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums (apstrīdētā lēmuma 305. apsvērums). To varot uzskatīt par vienas un tās pašas ar slepeno norunu saistītās shēmas sastāvdaļu.

69      Komisija atzīst, ka attiecībā uz tirgus sadales modeli, kas 1995. gada 31. oktobrī tika apspriests Milānā un 1997. gada maijā Seviļā, nebija noslēgts neviens “stingrs” nolīgums, bet apgalvo, ka ar to, ka šāds modelis tika piedāvāts un tika apspriests, pietiek, lai pamatotu secinājumu par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu.

70      Tas fakts vien, ka attiecīgajā laika posmā bija notikušas apspriedes par apjomiem, cenām un klientu sadales modeļiem, pierādot kopēju vēlmi ierobežot konkurenci. Pretēji prasītājas apgalvotajam, neesot pastāvējis tikai “vienkāršs nodoms”, bet gan kopējs projekts, kura mērķis bija noslēgt nolīgumu, kas ietekmētu attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū.

71      Pakārtoti Komisija norāda, ka attiecīgajā laika posmā īstenotā konkurentu rīcība ir atzīstama par saskaņotu darbību EKL 81. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi to varot raksturot kā tādu, uz kuru ir attiecināms EKL 81. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, kaut arī šīs rīcības īstenošanā vēl nebija sasniegts posms, kad “var apgalvot, ka ir noslēgts nolīgums [tā parastajā izpratnē]” (apstrīdētā lēmuma 309. apsvērums).

72      Šajā laika posmā konkurenti esot apmainījušies ar tādu informāciju par pārdošanas apjomiem, cenām un klientiem, kas ļauj tiem noteikt to rīcību tirgū (apstrīdētā lēmuma 308. apsvērums, kā arī 120., 127. un 144. apsvērums).

73      Ar šo informāciju esot bijis pietiekami, lai mazinātu neskaidrības par konkurentu rīcību tirgū. Prasītāja pati esot atzinusi, ka tā, sākot no 1995. gada maija, ir īstenojusi konfidenciālas informācijas apmaiņu ar saviem konkurentiem, un esot norādījusi, ka “dalībnieki izskatīja potenciālās iespējas, kā uzlabot tirgū pastāvošo situāciju un paredzēt tirgū pieejamo jaudu palielināšanos”, tiktāl, ciktāl izvirzītais jautājums bija par to, “vai ir iespējams panākt vienošanos” (prasītājas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 130. un 133. punkts un apstrīdētā lēmuma 317.–319. apsvērums). Šis paziņojums apstiprinot, ka attiecīgās informācijas apmaiņas rezultātā konkurenti varēja noteikt savu rīcību tirgū. Turklāt šī informācijas apmaiņa esot palīdzējusi “sagatavot augsni” cenu palielināšanai un tirgus sadales darbību īstenošanai.

74      Līdz ar to, izvērtējot to kopumā, apstrīdētajā lēmumā norādītais pierādījumu kopums esot atbilstošs precizitātes un saskanības prasībām un varēja pamatot stingro pārliecību, ka prasītāja ir izdarījusi pārkāpumu, sākot no 1994. gada 31. janvāra.

–       Par laika posmu no 2000. gada 18. maija līdz 31. decembrim

75      Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un faktu novērtējumā, secinādama, ka aizliegtā vienošanās ir turpinājusies pēc 2000. gada 18. maija.

76      Pirmkārt, Komisija neesot pierādījusi, ka 2000. gada 18. maijā Turku notikušās sanāksmes laikā tās dalībnieki bija nolēmuši turpināt īstenot nolīgumu vai saskaņoto darbību.

77      Komisija esot balstījusies vienīgi uz Arkema iesniegtajiem pierādījumiem, kuriem neesot izšķirošas nozīmes un kurus neapstiprinot nekādi citi pierādījumi. Arkema sniegtās norādes esot pretrunīgas, jo tā ir arī apgalvojusi, ka attiecīgā sanāksme “dažiem ražotājiem deva iespēju parādīt, ka laiki ir mainījušies”, un “informēt par sadarbības pārtraukšanu”. Tās norādi par “konsensu”, kas esot panākts attiecīgās sanāksmes laikā, citi uzņēmumi esot apstrīdējuši.

78      Pirms 2000. gada 18. maija sanāksmes Krefeldā [Krefeld] notikušās divpusējās sanāksmes laikā prasītāja esot informējusi Degussa par to, ka tā vairs nav ieinteresēta aizliegtās vienošanās īstenošanā. Komisija esot kļūdaini norādījusi, ka sanāksme Krefeldā ir norisinājusies pēc Turku notikušās sanāksmes.

79      Runājot par divpusējo sazināšanos starp prasītāju un FMC Foret 2000. gada beigās, ar šo vienīgo sazināšanos, kas bija saistīta ar PBS, neesot iespējams pierādīt aizliegtās vienošanās turpināšanos attiecībā uz HP. Aizliegtās vienošanās darbība attiecībā uz PBS jau bija izbeigusies un FMC Foret savu dalību tajā attiecībā uz HP bija pārtraukusi jau 1999. gada beigās.

80      Otrkārt, Komisija kļūdaini esot balstījusies uz pieņēmumu par aizliegtās vienošanās ietekmes turpināšanos pēc 2000. gada maija. Lai pierādītu, ka nolīguma, kurš vairs nav spēkā, ietekme ir turpinājusies, Komisijai esot vajadzējis pierādīt tā ietekmi uz cenām.

81      Komisija neesot ņēmusi vērā arī pierādījumus, kas liecināja par to, ka attiecīgais tirgus pēc 2000. gada maija bija konkurētspējīgs. Attiecībā uz cenu attīstību Komisija esot balstījusies vienīgi uz Arkema iesniegtu dokumentu, no kura esot izrietējis, ka tās vidējās cenas visa 2000. gada laikā bija saglabājušās relatīvi stabilā līmenī. Tomēr no citiem Arkema iesniegtajiem dokumentiem esot redzams, ka tās cenas Eiropas Savienībā 2000. gadā bija samazinājušās un ka vidējā cena netika aprēķināta, pamatojoties vienīgi uz pārdošanas apjomu EEZ. Turklāt, pat ja pieņemtu, ka cenas bija saglabājušās stabilā līmenī, to varētu izskaidrot ar ievērojamo pieprasījuma palielināšanos un izmaksu pieaugumu.

82      Tiktāl, ciktāl tā ir norādījusi, ka prasītāja pēc 2000. gada 18. maija nebija nepārprotami distancējusies no karteļa, Komisija neesot ņēmusi vērā to, ka aizliegtā vienošanās šajā datumā jau bija “sabrukusi”, un tādējādi, pārkāpdama nevainīguma prezumpcijas principu, esot īstenojusi pierādīšanas pienākuma maiņu.

83      Komisija apstrīd prasītājas argumentus, tostarp norādot uz apstrīdētā lēmuma 355.–360. apsvērumā izklāstītajiem apstākļiem.

 Vispārējās tiesas vērtējums

84      Atbilstoši EKL 81. panta 1. panta noteikumiem ar kopējo tirgu ir nesaderīgi un aizliegti visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū.

85      Lai varētu uzskatīt, ka pastāv nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, pietiek ar to, ka konkrētie uzņēmumi ir izteikuši kopēju vēlmi darboties tirgū noteiktā veidā (Vispārējās tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II‑1711. lpp., 256. punkts, un 2002. gada 20. marta spriedums lietā T–9/99 HFB Holding u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 199. punkts).

86      Nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē var tikt uzskatīts par noslēgtu, ja ir pastāvējusi principiāla kopēja vēlme ierobežot konkurenci, pat ja par paredzētajiem šīs ierobežošanas specifiskajiem aspektiem joprojām notiek pārrunas (šajā ziņā skat. iepriekš 85. punktā minēto spriedumu lietā HFB Holding u.c./Komisija, 151.–157. un 206. punkts).

87      Jēdziens “saskaņota darbība” nozīmē tādu koordinācijas veidu uzņēmumu starpā, kas, nesasniedzot stadiju, kad to starpā tiek noslēgts nolīgums vārda tiešā nozīmē, apzināti aizstāj ar risku saistīto konkurenci ar praktisko sadarbību starp tiem (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 115. punkts, un iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 158. punkts).

88      Šajā ziņā EKL 81. panta 1. punkts neļauj īstenot starp tirgus dalībniekiem jebkādu tiešu vai netiešu sazināšanos, kas varētu vai nu ietekmēt pašreizējā vai potenciālā konkurenta uzvedību tirgū, vai arī atklāt šādam konkurentam, kādā veidā tas ir izlēmis rīkoties tirgū pats vai attiecībā pret to, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana (šajā ziņā skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 116. un 117. punkts).

89      Ar apstākli, ka konkurentiem tiek paziņota informācija, lai sagatavotu pret konkurenci vērstu nolīgumu, pietiek, lai pierādītu saskaņotas darbības pastāvēšanu EKL 81. panta izpratnē (Vispārējās tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑148/89 Tréfilunion/Komisija, Recueil, II‑1063. lpp., 82. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 178. punkts).

90      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdzieni “nolīgums” un “saskaņota darbība” EKL 81. panta 1. punkta izpratnē aptver slepenu norunu formas, kurām ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem (iepriekš 87. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 131. un 132. punkts, un iepriekš 85. punktā minētais spriedums lietā HFB Holding u.c./Komisija, 190. punkts).

91      Salikta pārkāpuma gadījumā, kad vairāki ražotāji vairāku gadu garumā mēģina kopīgi regulēt tirgu, nevar prasīt, lai Komisija precīzi kvalificētu pārkāpumu kā nolīgumu vai saskaņotu darbību, jo jebkurā gadījumā uz abiem minētajiem pārkāpuma veidiem attiecas EKL 81. pants (šajā ziņā skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 111.–114. punkts, un Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 696. punkts).

92      Pārkāpuma kvalificēšana par nolīgumu “un/vai” saskaņotu darbību ir saprotama kā tāda, kas attiecas uz tādu faktisko apstākļu kopumu, no kuriem daži ir kvalificēti par nolīgumu vai cita veida saskaņotu darbību EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, kurā nav paredzēta specifiska šī saliktā pārkāpuma veida kvalifikācija (iepriekš 85. punktā minētie spriedumi lietā Hercules Chemicals/Komisija, 264. punkts, un lietā HFB Holdings u.c./Komisija, 187. punkts).

93      Attiecībā uz pierādījumu par pārkāpuma izdarīšanu sniegšanu ir jāatgādina, ka Komisijai ir jāsniedz pierādījumi, kas no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā spēj apliecināt, ka pastāv EKL 81. panta 1. punktā paredzētie pārkāpuma sastāvu veidojošie fakti (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts).

94      Komisijai šajā ziņā ir jāsniedz precīzi un saskanīgi pierādījumi (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā T‑62/98 Volkswagen/Komisija, Recueil, II‑2707. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

95      Tomēr katram Komisijas sniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot atbilst šiem kritērijiem (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 180. punkts un tajā minētā judikatūra).

96      Norādes, uz kurām Komisija ir atsaukusies lēmumā, lai pierādītu, ka uzņēmums ir izdarījis EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jāizvērtē nevis izolēti, bet gan kopumā (skat. iepriekš 89. punktā minēto spriedumu lietā BPB/Komisija, 185. punkts un tajā minētā judikatūra).

97      Tāpat ir jāņem vērā, ka pret konkurenci vērstās darbības parasti norisinās slepeni un tādēļ vairumā gadījumu pret konkurenci vērstas darbības vai nolīguma pastāvēšana ir jāizsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuras, skatot tās kopsakarā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences tiesību normu pārkāpumu (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 55.–57. punkts).

98      Attiecībā uz pārbaudes tiesā apjomu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, izskatot prasību par lēmuma par EKL 81. panta 1. punkta piemērošanu atcelšanu, Vispārējai tiesai ir vispārīgi jāveic pilnīga pārbaude, lai noskaidrotu, vai EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi ir izpildīti vai nē (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 26. oktobra spriedumu lietā T‑41/96 Bayer/Komisija, Recueil, II‑3383. lpp., 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

99      Jebkādas tiesai radušās šaubas ir jātulko par labu uzņēmumam, kas ir lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, adresāts, kā to paredz nevainīguma prezumpcijas princips, kurš kā Savienības tiesību vispārējais princips tostarp ir piemērojams tādos procesos par uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt pieņemts lēmums par naudas soda vai kavējuma naudas uzlikšanu (iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 149. un 150. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II‑3567. lpp., 60. un 61. punkts).

100    Tas, vai Komisija šajā lietā ir no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā pierādījusi, ka strīdīgajos laika posmos īstenotā prasītājas rīcība bija uzskatāma par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

–       Par laika posmu no 1994. gada 31. janvāra līdz 1995. gada maijam

101    Prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu faktu novērtējumā, uzskatīdama, ka pārkāpuma sākuma datums bija 1994. gada 31. janvāris. Tā apgalvo, ka nav ticis pierādīts, ka pirms 1995. gada maija tā būtu veikusi jebkādu sazināšanos ar konkurentiem, kas varētu būt atzīstama par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu.

102    No apstrīdētā lēmuma 104.–114. un 351. apsvēruma izriet, ka Komisija par prasītājas dalības pārkāpumā sākuma datumu bija noteikusi 1994. gada 31. janvāri, pamatojoties uz Degussa apgalvojumiem, kas bija pausti saistībā ar tās lūgumu par imunitātes režīma piemērošanu un kurus apstiprināja EKA Chemicals iesniegtie dokumentārie pierādījumi, kā arī Arkema apgalvojumi.

103    Vispirms Komisija ir norādījusi, ka atbilstoši Degussa paustajiem apgalvojumiem 90. gados konkurenti arvien biežāk ir īstenojuši “jutīgas ar konkurenci saistītas informācijas” vai pat “ar tirgu saistītas informācijas” apmaiņu. Kā izriet no šiem apgalvojumiem, “[izteiciens] “ar tirgu saistītas informācijas apmaiņa” ir [raksturojis] tipiskas apspriedes starp personāla locekļiem, kas darbojas pārdošanas jomā konkurējošajos uzņēmumos, saturu”. Komisija ir piebildusi, ka saskaņā ar šiem pašiem apgalvojumiem “mutiski izpaustā informācija ir attiekusies uz apjomu un cenu attīstību, konkurentu un klientu tirgū īstenoto uzvedību, jaunu konkurentu ienākšanu tirgū vai aiziešanu no tā, ražošanas jaudu attīstību, piedāvājuma un pieprasījuma blakusproduktu inovāciju, kā arī citiem šāda veida jautājumiem” (apstrīdētā lēmuma 104. apsvērums). Kā norādījusi Degussa, konkurenti bija iesaistījušies šādās apspriedēs, lai noteiktu un izvērtētu konkurentu tirgus daļas un sniegtu informāciju par klientu uzvedību (apstrīdētā lēmuma 105. apsvērums).

104    Attiecībā uz precīzo pārkāpuma sākuma datumu Komisija ir norādījusi, ka pirmais no pierādījumiem, kas apstiprināja Degussa apgalvojumus, kuros tostarp bija norādīts arī uz prasītāju, bija saistīts ar EKA Chemicals un Kemira starpā 1994. gada 31. janvārī Stokholmā notikušo sanāksmi, kā arī šajā pašā dienā notikušo sanāksmi starp Degussa un EKA Chemicals. Komisija uzskata, ka šis pierādījums apliecina, ka “EKA [Chemicals], Kemira, Degussa un [prasītāja ir piedalījušās] slepenu norunu īstenošanā vismaz kopš 1994. gada sākuma” (apstrīdētā lēmuma 106.–108. un 351. apsvērums).

105    Visbeidzot Komisija ir norādījusi, ka 1994. un 1995. gadā pastāvēja arī vēl citi prettiesiski kontakti, par kuriem ir informējusi EKA Chemicals (apstrīdētā lēmuma 110. un 111. apsvērums), Degussa (apstrīdētā lēmuma 114. apsvērums) un Arkema (apstrīdētā lēmuma 115. apsvērums).

106    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Degussa apgalvojumi, kuru saturam prasītāja nepiekrīt, paši par sevi vien nevar tikt uzskatīti par pietiekamu prasītājas dalības attiecīgajā pārkāpumā pierādījumu.

107    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru viena uzņēmuma, kurš apsūdzēts par piedalīšanos aizliegtajā vienošanās, paziņojumu, ko savukārt apstrīd pārējie apsūdzētie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu šo pēdējo minēto uzņēmumu izdarīta pārkāpuma pierādījumu, ja to neapliecina arī citi pierādījumi (iepriekš 95. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 219. punkts, un 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, II‑4407. lpp., 285. punkts).

108    Šis apsvērums a fortiori ir piemērojams arī šajā lietā, ņemot vērā Degussa izmantotā formulējuma vispārīgo raksturu, kurā ir minētas visas sanāksmes, kas ir norisinājušās aizliegtās vienošanās sākuma posmā no 1994. līdz 1996. gadam. Līdz ar to šie apgalvojumi paši par sevi vien nav pietiekami, lai varētu noteikt, ka prasītājas piedalīšanās pārkāpumā sākuma datums ir bijis 1994. gada sākums.

109    Tiktāl, ciktāl Komisija ir atsaukusies uz Degussa apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem CEFIC ietvaros 1994. gada 29. aprīlī un 25. novembrī notikušo daudzpusējo sanāksmju laikā tika īstenota “jutīgas ar konkurenci saistītas informācijas” apmaiņa (apstrīdētā lēmuma 114. apsvērums), ir jānorāda, ka šī norāde, kurā prasītāja nav tieši minēta, ir saistīta ar vienu no Degussa iepriekš minētajiem apgalvojumiem un tādējādi to nevar uzskatīt par pierādījumu, kas varētu apstiprināt šos apgalvojumus.

110    Tāpat saistībā ar pierādījumiem, kurus Komisija ir sniegusi, lai pamatotu Degussa apgalvojumus attiecībā uz konkrēto laika posmu, ir vispārzināms, ka prasītāja nepiedalījās apstrīdētā lēmuma 351. apsvērumā minētajās sanāksmēs, proti, 1994. gada 31. janvārī Stokholmā notikušajā sanāksmē starp EKA Chemicals un Kemira un tajā pašā dienā notikušajā sanāksmē starp EKA Chemicals un Degussa.

111    Saistībā ar šīm sanāksmēm Komisija ir atsaukusies vienīgi uz EKA Chemicals iesniegtu dokumentu, kas ir sagatavots laikā, kad norisinājās faktiskie apstākļi šajā lietā, un saskaņā ar kuru 1994. gada 31. janvārī notikušajā sanāksmē EKA Chemicals un Kemira apmainījās ar informāciju par Skandināvijas valstu tirgu un Kemira “paziņoja, ka tā risina pārrunas ar [Air liquide], bet šo apspriežu rezultāti neesot pārāk labi”. Komisija uzskata, ka atbilstoši šim pašam dokumentam “apspriedes ar [Degussa] un [prasītāju] savukārt [ir norisinājušās] veiksmīgāk” (apstrīdētā lēmuma 106. apsvērums).

112    Kaut arī šis dokuments liecina, pirmkārt, par informācijas apmaiņu starp Skandināvijas valstu ražotājiem, Kemira un EKA Chemicals un, otrkārt, par apspriedēm starp šiem diviem iepriekš minētajiem uzņēmumiem un atsevišķiem ražotājiem, kuri darbojas “kontinentālajā tirgū”, šajā kontekstā izdarītā atsauce uz prasītāju nav pietiekams pierādījums tās dalībai prettiesisko kontaktu īstenošanā, ar kuriem bija saistīta attiecīgā sanāksme.

113    Tas būtībā ir netiešs pierādījums, kuru ir sniedzis uzņēmums, kurš pats nav piedalījies iespējamajās apspriedēs ar prasītāju, un kuru Kemira nav apstiprinājusi. Turklāt attiecīgajā dokumentā ietvertās norādes neļauj identificēt attiecīgo apspriežu priekšmetu.

114    Šajā ziņā Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka tai nav “nekāda iemesla apšaubīt, ka šajā dokumentā iekļautā informācija ir uzskatāma par ticamu attiecīgajā laikā notikušo apspriežu atspoguļojumu” un pierādījumu par aizliegtu vienošanos, kurā piedalījusies prasītāja (apstrīdētā lēmuma 317. apsvērums).

115    Attiecībā uz citiem 1994. gadā notikušajiem divpusējiem kontaktiem, par kuriem ir informējusi EKA Chemicals, Komisija ir atsaukusies uz 1994. gada 2. novembrī Gēteborgā starp EKA Chemicals un prasītāju notikušo sanāksmi, kuras laikā tās dalībnieki, kā apgalvo EKA Chemicals, “apsprieda HP tirgu Eiropā” (apstrīdētā lēmuma 111. apsvērums).

116    Tomēr ir jānorāda, ka ar šo vienīgo norādi, kas ir vispārīgi formulēta, nav pietiekami, lai varētu konstatēt, ka attiecīgajai sanāksmei ir bijis prettiesisks raksturs, kā to ir apstrīdējusi arī prasītāja. Šīs sanāksmes prettiesisko mērķi nevar apstiprināt arī ar Komisijas norādi uz citiem EKA Chemicals apgalvojumiem, jo tie nav tieši saistīti ar šo sanāksmi, bet tikai norāda uz to, ka, “sākot no 90. gadiem, sanāksmes starp EKA Chemicals un [prasītāju] galvenokārt bija saistītas ar vispārīgiem jautājumiem par tirgu, kā, piemēram, informāciju par cenām, tirgus prognozēm u.tml.” (apstrīdētā lēmuma 113. apsvērums un 84. zemsvītras piezīme).

117    Visbeidzot, kaut arī Komisija bija atzinusi, ka Degussa apgalvojumus apstiprina Arkema apgalvojumi attiecībā uz 1995. gadā notikušajām sanāksmēm, saskaņā ar kuriem tostarp “sadalījuma modelis starp ražotājiem [bija] apspriežu priekšmets vismaz kopš 1994.–1995. gada” (apstrīdētā lēmuma 104. un 115. apsvērums), tomēr ir jāatzīmē, ka šie apgalvojumi attiecas uz “1995. gada aprīlī vai maijā” notikušo daudzpusējo sanāksmi (apstrīdētā lēmuma 115. apsvērums), kā arī uz vēlāk notikušajiem kontaktiem, un tādēļ tie nevar tikt uzskatīti par pierādījumiem, kas apstiprina Degussa apgalvojumus par prasītājas dalību pārkāpumā iepriekšējos laika posmos.

118    No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 104.–115. un 351. apsvērumā izklāstītie apstākļi, izvērtējot tos kopumā, nav uzskatāmi par tādu norāžu kopumu, kas ir pietiekams, lai pamatotu Komisijas secinājumu par prasītājas dalību pārkāpumā laika posmā no 1994. gada 31. janvāra līdz 1995. gada maijam.

119    Pirmkārt, ar apstrīdētā lēmuma 104. un 105. apsvērumā minētajiem Degussa apgalvojumiem pašiem par sevi vien nav pietiekami, lai pierādītu, ka prasītāja ir piedalījusies slepenu norunu īstenošanā, sākot no 1994. gada, un, otrkārt, pārējie apstrīdētā lēmuma 106.–115. un 351. apsvērumā minētie apstākļi nav uzskatāmi par pietiekamu pierādījumu, kas varētu pamatot šos apgalvojumus par prasītājas piedalīšanos prettiesisku kontaktu īstenošanā pirms 1995. gada maija.

120    Līdz ar to ir jāapmierina prasītājas izvirzītais iebildums, kas attiecas uz kļūdu faktu novērtējumā saistībā ar tās dalību pārkāpumā laika posmā no 1994. gada 31. janvāra līdz 1995. gada maijam.

–       Par laika posmu no 1995. gada maija līdz 1997. gada augustam

121    Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir konstatējusi, ka uzņēmumi, kas ir attiecīgā lēmuma adresāti, tostarp arī prasītāja, ir piedalījušies saliktā aizliegtā vienošanās, kuru veidoja virkne nolīgumu un saskaņotu darbību, kuru mērķis bija konkurences ierobežošana EKL 81. panta 1. punkta izpratnē. Šie principiālie aspekti esot ietvēruši ar attiecīgajiem tirgiem saistītas informācijas apmaiņu, ražošanas un tās jaudas ierobežošanu, tirgu sadali un cenu noteikšanu (apstrīdētā lēmuma 337. apsvērums).

122    Runājot konkrētāk par aizliegtās vienošanās sākuma posmu, Komisija it īpaši ir norādījusi, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki, sākot vismaz no 1994. gada 31. janvāra, ir regulāri tikušies, lai īstenotu ar tirgu saistītas jutīgas informācijas apmaiņu un apspriestu ražošanas apjomus, to iespējamo samazināšanu vai iespēju aizkavēt jaunu jaudu nonākšanu tirgū (apstrīdētā lēmuma 304. apsvērums), un ka šos slepenos kontaktus, kuru rezultātā tika noslēgti “stingri” nolīgumi par cenām un tirgus sadalījumu, var uzskatīt par vienas un tās pašas ar slepenām norunām saistītās shēmas sastāvdaļu (apstrīdētā lēmuma 305. apsvērums).

123    Turklāt Komisija ir uzskatījusi, ka aizliegtās vienošanās sākuma posmā notikusī informācijas apmaiņa par pārdošanas apjomiem, cenām un klientiem varēja ļaut attiecīgajiem uzņēmumiem izmantot šo informāciju, lai noteiktu savu rīcību tirgū, un ka līdz ar to bija iespējams pieņemt, ka šie uzņēmumi bija ņēmuši vērā ar to konkurentiem īstenoto informācijas apmaiņu, lai noteiktu savu rīcību tirgū (apstrīdētā lēmuma 308. apsvērums).

124    Komisija tādējādi ir konstatējusi, ka, “kaut arī pārkāpuma sākumā vēl nebija sasniegts posms, kad var apgalvot, ka ir noslēgts nolīgums tā parastajā izpratnē, [attiecīgo rīcību] katrā ziņā [varēja] raksturot kā tādu, uz kuru ir attiecināms [EKL] 81. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, jo visam slepenās rīcības kopumam tā dažādajās formās [bija] visas nolīguma un/vai saskaņotas darbības pazīmes” (apstrīdētā lēmuma 309. apsvērums).

125    Šo secinājumu, kas ir saistīti ar laika posmu no 1995. gada maija līdz 1997. gada augustam, pamatojumam Komisija tostarp ir minējusi šādus apstākļus:

–        1995. gada aprīlī vai maijā Parīzē notikusī daudzpusējā sanāksme bija organizēta ar mērķi nodibināt pastāvīgus kontaktus starp konkurentiem, un Degussa un prasītāja bija paudušas vēlmi cik vien iespējams nostabilizēt to tirgū pastāvošās pozīcijas (apstrīdētā lēmuma 115.–117. apsvērums);

–        CEFIC ietvaros 1995. gada 11. vai 12. maijā Drēzdenē notikušie divpusējie kontakti bija saistīti ar cenu samazināšanās jautājumu, kas bija sagaidāma jaunu ražošanas iekārtu atklāšanas dēļ (apstrīdētā lēmuma 118. un 119. apsvērums);

–        1995. gada jūnijā notikušās divpusējās sanāksmes starp Atofina un Air liquide (apstrīdētā lēmuma 120. apsvērums), starp Atofina un Degussa (apstrīdētā lēmuma 121. apsvērums), kā arī starp Degussa un EKA Chemicals (apstrīdētā lēmuma 122. apsvērums) bija veltītas apspriedēm par HP tirgū pastāvošo jaudas pārpalikuma situāciju un par sadarbības iespējām starp ražotājiem, pamatojoties uz tabulu, kurā bija atspoguļoti detalizēti konkrētā klienta un ražotāja dati, kas ietvēra arī prasītājas datus;

–        vispārīgi – 1995. gadā vairāk nekā gadu “apkārt cirkulēja” vairāki priekšlikumi attiecībā uz pārdošanas kvotām un jaudas pārpalikuma situācijas kontroli, kas arī bija starp Atofina, Degussa un prasītāju notikušo apspriežu priekšmets (apstrīdētā lēmuma 123. un 124. apsvērums);

–        1995. gada 23. oktobrī Parīzē notikusī sanāksme starp Atofina, Degussa un Chemoxal galvenokārt attiecās uz detalizētu priekšlikumu par jauno jaudu, tostarp ar prasītājas jauno rūpnīcu saistītās jaudas, ierobežošanu, kā arī uz priekšlikumu par nolīguma saistībā ar cenām noslēgšanu (apstrīdētā lēmuma 126. un 127. apsvērums);

–        ražotāji bija sadalīti divās grupās, “A” un “B”, par kuru koordināciju attiecīgi bija atbildīgas prasītāja un Degussa. “B” grupai savas grupas ietvaros bija jāsadala tirgus daļas, kuras bija noteikusi “A” grupa, kurā bija apvienoti “tirgus līderi”, proti, Degussa un prasītāja, kā arī Skandināvijas valstu uzņēmumi, EKA Chemicals un Kemira (apstrīdētā lēmuma 130. un 131. apsvērums);

–        1995. gada 31. oktobrī Milānā notikušās “B” grupas sanāksme bija saistīta ar “modeļa, kā sadalīt pieaugumu, izstrādi” un saistībā ar šo jautājumu izdarītajās piezīmēs tostarp ir minēta atsauce uz ar prasītāju saistītu informāciju (apstrīdētā lēmuma 132. un 133. apsvērums);

–        1995. gada 21. un 22. novembrī Briselē CEFIC sanāksmes ietvaros notikušie divpusējie kontakti, kuros bija iesaistīta arī prasītāja, kā arī Itālijā notikusī sanāksme bija saistīti ar informācijas apmaiņu par tirgiem un HP cenu līmeņu noteikšanu nākamajam gadam, kas tomēr netika ievēroti (apstrīdētā lēmuma 134.–136. apsvērums);

–        1996. gada sākumā Parīzē starp Atofina un prasītāju notikušās divpusējās sanāksmes mērķis bija salīdzināt “A” un “B” grupu pozīcijas (apstrīdētā lēmuma 139. apsvērums);

–        1996. gada 24. maijā Gēteborgā un 1996. gada 27. novembrī Briselē CEFIC sanāksmju ietvaros notikušās tikšanās, kurās piedalījās arī prasītāja, bija saistītas ar detalizētiem priekšlikumiem par tirgus sadali un cenām, lai gan konkrēta vienošanās netika panākta (apstrīdētā lēmuma 141.–145. apsvērums);

–        daudzie 1996. un 1997. gadā notikušie divpusējie kontakti, tostarp 1997. gada aprīlī vai maijā Kopenhāgenā notikusī sanāksme starp EKA Chemicals un prasītāju, kurā prasītāja bija vēlējusies noskaidrot, vai EKA Chemicals ir gatava apvienoties ar citiem ražotājiem, lai saskaņotu jaudu samazināšanu, liecina par jaudu samazināšanas projektiem (apstrīdētā lēmuma 154. un 155. apsvērums);

–        1997. gada 28. vai 29. maijā Seviļā CEFIC sanāksmes ietvaros notikušajās sanāksmēs bija sapulcējusies “A” un “B” grupa un tajās tika pārrunāts jautājums par uz HP tirgus sadalījumu balstīta modeļa piemērošanu, tomēr nekāda galīgā vienošanās netika panākta un apspriedes tika atliktas līdz 1997. gada augustam (apstrīdētā lēmuma 156.–167. apsvērums);

–        šīm sanāksmēm 1997. gada vasarā sekoja divpusējie kontakti starp prasītāju, EKA Chemicals un Degussa (apstrīdētā lēmuma 168.–170. apsvērums).

126    Prasītāja neapstrīd nedz šo kontaktu esamību, nedz iepriekš minētajos apstrīdētā lēmuma apsvērumos aprakstīto apspriežu saturu.

127    Tā tomēr apgalvo, ka šie fakti nedod pamatu secināt, ka pirms 1997. gada augustā Briselē notikušās daudzpusējās sanāksmes, kuras noslēgumā tika panākts “stingrs” nolīgums par HP cenu paaugstināšanu (apstrīdētā lēmuma 171.–174. apsvērums) un kuru tā pati ir atzinusi par savas dalības pārkāpumā sākumu, būtu pastāvējis kāds nolīgums vai saskaņota darbība.

128    Pirmkārt, prasītāja, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 115.–170. apsvērumā minētajiem faktiem, norāda, ka līdz šai 1997. gada augustā notikušajai sanāksmei attiecīgo apspriežu dalībnieki nebija varējuši noslēgt nolīgumu par tirgu sadalīšanu vai par cenām un tie nav arī īstenojuši saskaņotas darbības.

129    Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka Komisija ir balstījusies uz kļūdainu jēdzienu “nolīgums” un “saskaņota darbība” EKL 81. panta 1. punkta izpratnē interpretāciju un ir pieļāvusi kļūdu faktu novērtējumā.

130    Attiecībā uz iespējamo kļūdu tiesību piemērošanā ir jāatgādina, ka salikta pārkāpuma gadījumā Komisijai nav jākvalificē katrs konstatētais pārkāpums kā nolīgums vai saskaņota darbība EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, ja runa ir par tādām slepenu norunu formām, kurām ir viens un tas pats raksturs. Tāpat nevar prasīt, lai Komisija precīzi kvalificētu pārkāpumu kā nolīgumu vai saskaņotu darbību, jo jebkurā gadījumā uz abiem minētajiem pārkāpuma veidiem attiecas iepriekš minētā tiesību norma (skat. šī sprieduma 90. un 91. punktu).

131    Līdz ar to šajā lietā Komisijai no tiesību viedokļa nevar pārmest to, ka tā ir atzinusi visu attiecīgo rīcību par tādu, kurai ir “nolīgumu un/vai saskaņotu darbību” raksturojoši elementi, tiktāl, ciktāl var uzskatīt, ka uz tiem attiecas viens vai otrs no EKL 81. panta 1. punktā minēto slepeno norunu veidiem.

132    Attiecībā uz iespējamo kļūdu faktu novērtējumā prasītāja būtībā apgalvo, ka pirms 1997. gada augusta konkurenti, pirmkārt, nebija panākuši vienošanos par konkrētu rīcību tirgū un, otrkārt, nebija pieņēmuši lēmumu par tādu koordinācijas veidu, ko būtu iespējams kvalificēt kā saskaņotu darbību.

133    Prasītāja it īpaši atsaucas uz apstrīdētajā lēmumā minēto informāciju, saskaņā ar kuru 1996. gadā apspriedes “jau gadu nebija pavirzījušās uz priekšu” un, kā šķiet, bija nonākušas “strupceļā”. Prasītāja uzsver, ka vēl 1997. gada maijā “uzticēšanās trūkums bija vēl viens iemesls, kādēļ netika noslēgts nolīgums par status quo saglabāšanu attiecībā uz tirgus daļām”, “[jo] vismazākie ražotāji bija nobalsojuši pret tirgus daļu noteikšanu” (apstrīdētā lēmuma 140., 142. un 164. apsvērums).

134    Tomēr, kaut arī prasītājas norādītie apstākļi liecina par to, ka ražotājiem, kas bija piedalījušies sanāksmēs laika posmā no 1995. gada maija līdz 1997. gada augustam, nebija izdevies noslēgt nolīgumu šī jēdziena parastajā izpratnē attiecībā uz tirgus sadalīšanu, ko apstrīdētā lēmuma 309. apsvērumā ir konstatējusi arī pati Komisija, nemainīgs paliek tas, ka tie ilgstoši bija īstenojuši regulāras apspriedes par šāda nolīguma projektu.

135    No faktiskajiem apstākļiem, kurus prasītāja nav apstrīdējusi, būtībā izriet, ka pēc atkārtotiem Degussa un prasītājas aicinājumiem, kas bija adresēti to konkurentiem HP tirgū, 1995. gada maijā notika tikšanās ar mērķi nodibināt ilgstošus kontaktus starp konkurentiem. Dalībnieki apsprieda tirgū pastāvošās tendences un jaunu tirgus dalībnieku ienākšanu Eiropas HP tirgū, un Degussa un prasītāja vēlējās, lai to tirgū pastāvošās pozīcijas paliktu tik stabilas, cik vien tas iespējams (apstrīdētā lēmuma 115.–117. apsvērums).

136    Laika posmā no 1995. gada maija līdz 1997. gada augustam notika regulāras apspriedes, kuru mērķis bija izstrādāt priekšlikumus attiecībā uz pārdošanas kvotām un pastāvošās jaudas pārpalikuma situācijas kontroli (apstrīdētā lēmuma 123. un 124. apsvērums), detalizētu priekšlikumu par jauno jaudu, tostarp arī prasītājas radītās jaudas, ierobežošanu, kā arī priekšlikumu attiecībā uz nolīgumu par cenām (apstrīdētā lēmuma 126. un 127. apsvērums), “modeli, kā sadalīt pieaugumu” (apstrīdētā lēmuma 132. un 133. apsvērums), detalizētus priekšlikumus par tirgus sadalīšanu un nolīgumu par cenām (apstrīdētā lēmuma 143.–145. apsvērums), kopīgu apņemšanos samazināt jaudas (apstrīdētā lēmuma 154. un 155. apsvērums), kā arī uz HP tirgus sadalījumu balstīta modeļa piemērošanu (apstrīdētā lēmuma 159.–167. apsvērums).

137    Šo apspriežu saturs, kuru prasītāja nav apstrīdējusi, liecina par kopējas vēlmes ierobežot konkurenci pastāvēšanu.

138    Būtībā šī virkne regulāro sanāksmju, kuru laikā uzņēmumi satikās, lai apspriestu projektus par jauno jaudu ierobežošanu, tirgus daļu sadalīšanu un noslēgtu nolīgumu par cenām, nebūtu bijusi iespējama, ja attiecīgajā laikā nebūtu pastāvējusi šo sanāksmju dalībnieku kopēja vēlme stabilizēt tirgu, izmantojot konkurenci ierobežojošus pasākumus (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑21/99 Dansk Rørindustri/Komisija, Recueil, II‑1681. lpp., 46. punkts).

139    Tā kā attiecīgo apspriežu pamatā acīmredzami bija dalībnieku kopējā vēlme vienoties par principiālu konkurences ierobežošanu, šo apsvērumu nevar atspēkot ar to, ka šīs plānotās ierobežošanas konkrētie aspekti dalībnieku starpā tika pārrunāti līdz pat 1997. gada augustam un ka 1997. gada augustā noslēgtā “stingrā” nolīguma par saskaņotu HP cenu paaugstināšanu noteikumi atšķīrās no iepriekšējo sanāksmju laikā apspriestajiem.

140    Prasītājas piedalīšanos šajos ar slepenām norunām saistītajos kontaktos acīmredzami apstiprina arī tās aktīvā līdzdalība attiecīgajās apspriedēs. Tā ir piedalījusies lielākajā daļā attiecīgajā laika posmā notikušajās sanāksmēs, “sintezējot” priekšlikumus (apstrīdētā lēmuma 123. un 124. apsvērums) un koordinējot grupu, kurā ietilpa “tirgus līderi” (apstrīdētā lēmuma 130. un 131. apsvērums).

141    Šajā ziņā prasītājas atsauce uz to, ka 1997. gada maijā notikušo sanāksmi (apstrīdētā lēmuma 162. apsvērums) tās pārstāvis “atstāja, aizcērtot durvis [..], jo to bija sadusmojušas mazo ražotāju izvirzītās prasības”, nav uzskatāma par tādu norādi, kas varētu pierādīt, ka prasītājas dalība attiecīgajā sanāksmē, nedz arī a fortiori visos attiecīgajos kontaktos, nebija saistīta ar mērķi, kas ir vērsts pret konkurenci.

142    Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija pamatoti varēja secināt, ka attiecīgā rīcība, kas bija saistīta ar aizliegtās vienošanās sākuma posmu un kurā bija iesaistīta prasītāja, ir viena un tā paša pret konkurenci vērstā projekta sastāvdaļa un uz to tādējādi attiecas EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums.

143    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē var tikt uzskatīts par noslēgtu, ja ir pastāvējusi principiāla kopēja vēlme ierobežot konkurenci, pat ja par paredzētajiem šīs ierobežošanas specifiskajiem aspektiem joprojām notiek pārrunas (skat. šī sprieduma 86. punktu).

144    Līdz ar to prasītāja šajā lietā nevar pamatoti apgalvot, ka, tā kā uzņēmumi nebija varējuši vienoties par konkrētu rīcības modeli tirgū, attiecīgā rīcība labākajā gadījumā ir atzīstama par vienkāršu nodomu ierobežot konkurenci, uz kuru nav attiecināmi EKL 81. panta 1. punktā paredzētie slepeno norunu veidi.

145    Tiktāl, ciktāl iepriekš minētie apstākļi pierāda, ka konkurentiem jau bija izstrādāts kopīgs projekts, kura mērķis bija pret konkurenci vērsta nolīguma noslēgšana, ir uzskatāms, ka attiecīgās apspriedes ir kas vairāk par vienkāršu nodomu vai mēģinājumu noslēgt nolīgumu.

146    Otrkārt, ir jānorāda, ka attiecīgajā laika posmā notikušie kontakti katrā ziņā varēja tikt kvalificēti kā tādi, uz kuriem kā uz saskaņotu darbību bija attiecināms EKL 81. panta 1. punkts.

147    Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar apstākli, ka konkurentiem tiek paziņota informācija, lai sagatavotu pret konkurenci vērstu nolīgumu, pietiek, lai pierādītu saskaņotas darbības pastāvēšanu EKL 81. panta izpratnē (skat. šī sprieduma 89. punktu).

148    Šajā ziņā, pat ja Komisijai neizdotos pierādīt, ka uzņēmumi ir noslēguši nolīgumu šī jēdziena šaurā nozīmē, lai konstatētu EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, pietiek ar to, ka konkurenti ir īstenojuši tiešus kontaktus ar mērķi “stabilizēt tirgu” (šajā ziņā skat. iepriekš 89. punktā minēto spriedumu lietā BPB/Komisija, 170. punkts).

149    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jānoraida prasītājas izvirzītais apgalvojums par to, ka informācijas nodošanu konkurentiem var uzskatīt par saskaņotu darbību tikai tad, ja jau ir ticis noslēgts pret konkurenci vērsts nolīgums un pārrunas norisinās tikai ar mērķi nodrošināt tā īstenošanu.

150    Šajā lietā Komisija ir pierādījusi, ka prasītāja ir piedalījusies vairākās ar tās konkurentiem notikušajās sanāksmēs un ka to laikā tika īstenota informācijas apmaiņa par tirgū pastāvošajiem apstākļiem, tika apspriesti cenu līmeņi un to dalībnieki izklāstīja, kādu komercstratēģiju tie plāno realizēt tirgū. Turklāt ir pierādīts, ka attiecīgā informācijas apmaiņa tika īstenota ar mērķi sagatavot nolīgumu par tirgu sadalīšanu vai cenām, tādējādi tai acīmredzami ir pret konkurenci vērsts mērķis.

151    Līdz ar to Komisija varēja pamatoti secināt, ka prasītāja ir piedalījusies saskaņotā darbībā, kuras mērķis bija konkurences ierobežošana.

152    Šo secinājumu nevar atspēkot ar prasītājas izvirzīto argumentu par to, ka, ņemot vērā starp konkurentiem pastāvošo savstarpējo neuzticēšanos, bija maz ticams, ka tie varētu vienoties par saskaņotām darbībām.

153    Būtībā ar dalībnieku atšķirīgajām nostājām vai pat to starpā pastāvošo uzticēšanās trūkumu kā tādu nav pietiekami, lai izslēgtu tādas saskanīgas rīcības esamību, ko būtu iespējams kvalificēt kā saskaņotu darbību. Prasītājas argumenti neatspēko Komisijas konstatētos faktus, no kuriem izriet, ka, neraugoties uz zināmu to starpā pastāvošo uzticēšanās trūkumu, konkurenti attiecīgajā laika posmā regulāri satikās un apmainījās ar informāciju par tirgū pastāvošajiem apstākļiem un to komercstratēģiju ar mērķi noslēgt pret konkurenci vērstu nolīgumu.

154    Pretēji prasītājas norādītajam, Komisijai nevar pārmest, ka tā nav pierādījusi, ka informācija, ar kuru bija notikusi apmaiņa, ņemot vērā tās saturu, varēja tikt izmantota pret konkurenci vērstiem mērķiem.

155    Attiecīgās rīcības pret konkurenci vērstais mērķis būtībā acīmredzami izriet no tās informācijas rakstura, ar kuru attiecīgajā laika posmā notikušajās sanāksmēs bija notikusi apmaiņa, tiktāl, ciktāl tā attiecās uz iepriekšējos gados realizētajiem pārdošanas apjomiem un nākotnes prognozēm (apstrīdētā lēmuma 120. apsvērums), kā arī no apspriesto priekšlikumu satura, kas attiecās uz status quo saglabāšanu tirgū, jauno jaudu sadalīšanu un uz HP cenu līmeņa noteikšanu (skat., piemēram, apstrīdētā lēmuma 115., 127., 133., 136. un 144. apsvērumu).

156    Līdz ar to Komisija no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā ir pierādījusi, ka attiecīgā informācijas apmaiņa, kas kalpoja kā “augsnes sagatavošana” cenu paaugstināšanai un tirgu sadalīšanas darbībām, kas radās to rezultātā, ir atzīstama par vienu no EKL 81. panta 1. punktā paredzēto slepeno norunu veidiem.

157    No šiem apsvērumiem izriet, ka Komisija pamatoti ir secinājusi, ka strīdīgā rīcība varēja tikt uzskatīta par tādu, uz kuru ir attiecināms EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, tiktāl, ciktāl tā ir tādas kompleksas rīcības sastāvdaļa, kurai ir nolīgumu “un/vai” saskaņotu darbību veidojošas pazīmes (apstrīdētā lēmuma 308. un 309. apsvērums).

158    Attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka HP tirgus līdz 1997. gada augustam vai septembrim joprojām bija konkurētspējīgs, jo HP cenas 1997. gada sākumā ievērojami samazinājās, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, piemērojot EKL 81. panta 1. punktu, nolīguma vai saskaņotas darbības konkrētās ietekmes ņemšana vērā ir lieka tiktāl, ciktāl ir konstatēts, ka to mērķis ir traucēt, ierobežot vai kropļot konkurenci kopējā tirgū (Tiesas 2009. gada 19. marta spriedums lietā C‑510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑1843. lpp., 140. punkts, un 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑8/08 T‑Mobile Netherlands u.c., Krājums, I‑4529. lpp., 29. punkts).

159    Šajā lietā, tā kā Komisija ir konstatējusi, ka prasītāja ir piedalījusies pret konkurenci vērstā nolīgumā un/vai saskaņotas darbības īstenošanā, kuru mērķis bija konkurences ierobežošana HP tirgū, tai nebija jāņem vērā attiecīgās rīcības konkrētā ietekme.

160    Katrā ziņā, runājot konkrētāk par saskaņotu darbību, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāprezumē – ja vien netiek pierādīts pretējais, kas ir jāpierāda ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem, – ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņošanā un kas paliek aktīvi tirgū, ņem vērā apmaiņu ar informāciju ar saviem konkurentiem, lai noteiktu to rīcību tirgū (iepriekš 87. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 118. un 121. punkts, un iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 161. un 162. punkts).

161    Šajā ziņā, pat pieņemot, ka tiktu pierādīts, ka šī rīcība nav ietekmējusi cenas attiecīgajā laika posmā, tas nebūtu pamats Komisijas veiktā novērtējuma tiesiskuma apstrīdēšanai.

162    It īpaši tas, ka saskaņotā darbība nav tieši ietekmējusi cenu līmeni, nav šķērslis, lai varētu konstatēt, ka tās rezultātā ir tikusi ierobežota konkurence attiecīgo uzņēmumu starpā, tostarp novēršot konkurences radīto spiedienu (šajā ziņā skat. iepriekš 138. punktā minēto spriedumu lietā Dansk Rørindustri/Komisija, 139. un 140. punkts).

163    Līdz ar to prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Komisija nav ņēmusi vērā pierādījumus par to, ka attiecīgajā laika posmā tirgus joprojām bija konkurētspējīgs, nevar tikt atbalstīts.

164    Attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru faktiskie apstākļi, kas apstrīdētajā lēmumā ir norādīti saistībā ar attiecīgo laika posmu, galvenokārt attiecas uz HP, nevis PBS tirgu, ir jāatgādina, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz konstatējumu par vienu atsevišķu pārkāpumu, kas attiecas uz diviem skartajiem tirgiem (apstrīdētā lēmuma 328. un nākamie apsvērumi); prasītāja šajā lietā nav apstrīdējusi šo kvalifikāciju.

165    Tiktāl, ciktāl Komisija attiecīgo aizliegto vienošanos ir atzinusi par atsevišķu pārkāpumu, tai saistībā ar šo kvalifikāciju nebija pienākuma noteikt rīcības, kas bija saistīta vienīgi ar PBS tirgu, atšķirīgo ilgumu. Tā kā runa nav par dažādiem pārkāpumiem, tai nebija jāņem vērā šīs atšķirības, arī nosakot pārkāpuma ilgumu kopumā.

166    Būtu mākslīgi sadalīt turpinātas darbības, kuras raksturo vienots mērķis, vairākos atsevišķos pārkāpumos, pamatojot ar to, ka ar slepeno norunu saistītās darbības atšķīrās pēc to intensitātes atkarībā no attiecīgā tirgus. Šie apstākļi ir jāņem vērā, vienīgi novērtējot pārkāpuma smagumu un attiecīgā gadījumā nosakot naudas soda apmēru (skat. pēc analoģijas iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 90. punkts).

167    Šajā lietā Komisija atbilstoši šiem apsvērumiem ir norādījusi, ka attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu tā ir ņēmusi vērā to, ka, runājot par PBS, aizliegtā vienošanās aizsākās vēlāk nekā attiecībā uz HP un ka tā arī tika pārtraukta ātrāk (apstrīdētā lēmuma 331. apsvērums).

168    Līdz ar to prasītājas arguments, kas attiecas uz pierādījumu par PBS tirgū īstenoto pret konkurenci vērsto rīcību nepietiekamību, runājot par attiecīgo laika posmu, nevar tikt atbalstīts.

169    Visbeidzot, tā kā prasītāja nav pierādījusi, ka apstrīdētajā lēmumā, piemērojot EKL 81. panta 1. punktu, ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ir jānoraida arī tās arguments, kas būtībā ir pamatots ar to pašu pieņēmumu un atbilstoši kuram Komisija šo tiesību normu ir interpretējusi pārāk plaši, tādējādi pārkāpjot sodu tiesiskuma principu.

170    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iebildums, kas attiecas uz konstatējumu par laika posmā no 1995. gada maija līdz 1997. gada augustam izdarīto pārkāpumu, ir noraidāms.

–       Par laika posmu no 2000. gada 18. maija līdz 2000. gada 31. decembrim

171    Attiecībā uz pārkāpuma noslēguma posmu Komisija apstrīdētā lēmuma 356. apsvērumā ir norādījusi, ka EKL 81. panta 1. punkts ir piemērojams attiecībā uz tādu aizliegtu vienošanos, kuras ietekme turpinās arī pēc tās darbības formālās izbeigšanas, un ka tas tā it īpaši ir tad, ja uzņēmumi joprojām turpina piemērot karteļa sanāksmēs noteiktās references cenas.

172    Piemērojot šos apsvērumus šajā lietā, Komisija ir norādījusi, ka atbilstoši Arkema apgalvojumiem, kas saskan arī ar citiem pierādījumiem, 2000. gada 18. maijā Turku notikušās daudzpusējās sanāksmes laikā tika panākta vispārīga vienošanās par cenu līmeņa saglabāšanu visa 2000. gada garumā un ka tādējādi varēja uzskatīt, ka ietekme uz cenām turpinājās vismaz visa 2000. gada otrā pusgada garumā (apstrīdētā lēmuma 357. apsvērums). 2000. gada 31. decembris līdz ar to tika atzīts par pārkāpuma pārtraukšanas datumu, it īpaši attiecībā uz prasītāju (apstrīdētā lēmuma 360. apsvērums).

173    Prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un faktu novērtējumā, konstatējot, ka aizliegtā vienošanās tika turpināta arī pēc 2000. gada 18. maijā notikušās sanāksmes.

174    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 81. pants ir piemērojams arī attiecībā uz nolīgumiem, kuru ietekme turpinās arī pēc tam, kad to darbība formāli ir beigusies (Tiesas 1985. gada 3. jūlija spriedums lietā 243/83 Binon, Recueil, 2015. lpp., 17. punkts, un Vispārējās tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑14/89 Montedipe/Komisija, Recueil, II‑1155. lpp., 231. punkts).

175    It īpaši Komisija ir tiesīga konstatēt, ka aizliegtās vienošanās ietekme turpinājās arī pēc tam, kad formāli beidzās ar slepeno norunu saistīto sanāksmju noturēšana, ja šajās sanāksmēs plānotā cenu paaugstināšana bija piemērojama vēlākā laika posmā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02 Bolloré u.c./Komisija, Krājums, II‑947. lpp., 186. punkts).

176    Šajā lietā tiktāl, ciktāl Komisija ir pierādījusi, ka 2000. gada 18. maijā notikušajā sanāksmē tika panākta vispārīga vienošanās par cenu līmeņa saglabāšanu attiecībā uz 2000. gada otro pusgadu, tā pamatoti varēja secināt, ka aizliegtās vienošanās ietekme turpinājās līdz pat 2000. gada 31. decembrim.

177    Šo secinājumu neatspēko arī prasītājas izvirzītie argumenti, kas, pirmkārt, attiecas uz Komisijas izvirzīto pierādījumu nepietiekamo raksturu.

178    Ir jānorāda, ka prasītāja nav apstrīdējusi nedz attiecīgās neformālās sanāksmes saturu, nedz savu dalību tajā. Šajā ziņā tā kļūdaini ir apgalvojusi, ka Arkema apgalvojumi, kuros ir ietverta atsauce uz “konsensu”, neliecina par attiecīgās sanāksmes dalībnieku kopēju vēlmi attiecībā uz nolīguma ietekmes turpināšanos. Šādu argumentu būtībā atspēko šo apgalvojumu formulējums, kurā ir norādīts uz “galīgo apspriežu” pastāvēšanu attiecībā uz cenām, kas piemērojamas no 2001. gada 1. janvāra, un uz “vispārīgu konsensu” attiecībā uz cenu līmeņa saglabāšanu (apstrīdētā lēmuma 282. apsvērums).

179    Kļūdaina ir arī prasītājas atsaukšanās uz iespējamām pretrunām starp Arkema sniegtajām norādēm par panākto konsensu attiecībā uz cenām un tās pārējiem apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem Turku notikusī sanāksme “dažiem ražotājiem deva iespēju parādīt, ka laiki ir mainījušies”, un “informēt par sadarbības pārtraukšanu un tādējādi izbeigt tirgus kontrolēto pārvaldīšanu”. Šie pēdējie minētie apgalvojumi, kas atspoguļoja vēlmi pārtraukt pret konkurenci vērsto rīcību un tādējādi liecināja par formālu aizliegtās vienošanās izbeigšanu, neatspēko konsensa pastāvēšanu attiecībā uz attiecīgās aizliegtās vienošanās ietekmes spēkā saglabāšanos līdz pat gada beigām.

180    Turklāt pretēji prasītājas apgalvotajam Arkema paustie apgalvojumi atbilst pārējai lietas materiālos ietvertajai informācijai, tostarp arī vairāku uzņēmumu apstiprinātajai un prasītājas neapstrīdētajai informācijai par to, ka CEFIC divreiz gadā notiekošo sapulču ietvaros notikušajās sanāksmēs parasti tika noteiktas cenas nākamajiem sešiem mēnešiem (apstrīdētā lēmuma 357. apsvērums).

181    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pastāvot vairākiem savstarpēji saskanīgiem pierādījumiem par aizliegtas vienošanās pastāvēšanu, ir jāsniedz patiešām labs izskaidrojums, lai varētu pierādīt, ka konkrētās sanāksmes laikā norisinājās no iepriekšējo sanāksmju laikā notikušajiem apstākļiem pilnīgi atšķirīgi apstākļi, lai gan visās šajās sanāksmēs piedalījās vienas un tās pašas personas, tās notika ārēji līdzīgos apstākļos un tām neapstrīdami bija viens un tas pats mērķis (tiesneša B. Vesterdorfa [B. Vesterdorf], kas pildīja ģenerāladvokāta funkcijas, sniegtie secinājumi saistībā ar Vispārējās tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedumu lietā T‑1/89 Rhône-Poulenc/Komisija, Recueil, II‑867. lpp., II‑954. lpp.).

182    Katrā ziņā norādi par to, ka vairāki konkurenti bija īstenojuši slepeno norunu vismaz līdz 2000. gada beigām, neraugoties uz tās formālo pārtraukšanu, ir apstiprinājuši vairāki divpusējie kontakti pēc 2000. gada 18. maijā notikušās sanāksmes (apstrīdētā lēmuma 357. apsvērums).

183    Ar prasītājas argumentu, ar kuru tā ir mēģinājusi pierādīt viena no šiem kontaktiem, proti, ar FMC Foret, notikušās tikšanās likumīgo raksturu, šajā ziņā nav iespējams atspēkot Komisijas izdarīto secinājumu par aizliegtās vienošanās ietekmes turpināšanos, jo šis secinājums nav pamatots tikai ar šo vienu vienīgo faktu, kurš ir vienīgi sekundārs elements Komisijas izvirzīto norāžu kopumā.

184    Tāpat prasītāja nevar arī pamatoti apgalvot, ka 2000. gada maijā vai jūnijā ar Degussa notikušās divpusējās sanāksmes laikā tā ir norādījusi (apstrīdētā lēmuma 283.–285. apsvērums), ka “vairs nebija iespējams sadalīt jaudas un veikt to pārdalīšanu, pamatojoties uz apspriedēm tirgū esošo ražotāju starpā”.

185    Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šī nostāja, kuru prasītāja bija paudusi divpusējās tikšanās laikā un kas turklāt var tikt interpretēta arī tādējādi, ka ar to ir ticis norādīts uz aizliegtās vienošanās spēkā uzturēšanas grūtībām, neliecina par to, ka prasītāja būtu publiski norobežojusies no attiecīgā pārkāpuma, tādējādi pārtraucot savu līdzdalību aizliegtās vienošanās īstenošanā.

186    No šiem apsvērumiem izriet, ka Komisija no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā ir pierādījusi, ka 2000. gada 18. maijā notikušajā sanāksmē tika panākta vispārīga vienošanās par cenu līmeņa saglabāšanu un ka aizliegtās vienošanās ietekme līdz ar to turpinājās arī 2000. gada otrajā pusgadā.

187    Šo secinājumu neatspēko arī prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru, otrkārt, nav tikušas izvērtētas attiecīgajā laika posmā tirgū pastāvošās faktiskās cenas un lietas materiālos ir bijušas norādes par tirgus konkurētspējīgo raksturu.

188    Tiktāl, ciktāl Komisija bija konstatējusi, ka cenu līmenim, par kuru attiecīgās sanāksmes laikā tika panākta vispārīga vienošanās, bija jātiek piemērotam arī 2000. gada otrajā pusgadā, tā bija tiesīga secināt, ka aizliegtās vienošanās ietekme bija turpinājusies arī šajā laika posmā, un tai nebija pienākuma pierādīt, ka aizliegtajai vienošanās ir bijusi konkrēta ietekme uz piemērotajām cenām (šajā ziņā skat. iepriekš 175. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Bolloré u.c./Komisija, 186. punkts).

189    Pretēji prasītājas apgalvotajam, tā kā šā secinājuma pamatā ir no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā pierādīts apsvērums par dalībnieku kopīgo vēlmi pagarināt aizliegtās vienošanās ietekmi, neraugoties uz tās formālo izbeigšanu, šis secinājums nav radies pierādīšanas pienākuma maiņas rezultātā un līdz ar to tas nevar būt pretrunā nevainīguma prezumpcijas principam.

190    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka ar prasītājas izvirzītajiem argumentiem nav ticis atspēkots Komisijas secinājums par to, ka attiecīgais pārkāpums ir turpinājies līdz 2000. gada 31. decembrim.

191    Līdz ar to arī šis iebildums nevar tikt atbalstīts.

192    Noslēdzot pirmā un otrā prasības pamata pārbaudi, ir jākonstatē, ka Komisija no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā nav pierādījusi, ka prasītāja ir piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā laika posmā no 1994. gada 31. janvāra līdz 1995. gada maijam.

193    Attiecībā uz pārējo daļu pirmais un otrais prasības pamats ir jānoraida.

194    Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 1. panta m) punkts ir jāatceļ tiktāl, ciktāl Komisija tajā ir konstatējusi, ka prasītāja ir piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā pirms 1995. gada maija, un ir jākoriģē prasītājai apstrīdētā lēmuma 2. panta h) punktā noteiktā naudas soda apmērs, attiecīgi ņemot vērā tās dalības attiecīgajā pārkāpumā mazāko ilgumu. Konkrētākas šīs korekcijas sekas ir precizētas šī sprieduma 440. un 441. punktā.

 Par iespējamo tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

195    Piektā prasības pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka Komisija ir atteikusies piešķirt tai piekļuvi, pirmkārt, daļai no Degussa iesniegtajiem lietas materiāliem un, otrkārt, atbildēm uz pārējo iesaistīto uzņēmumu sniegtajām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem. Šis atteikums esot uzskatāms par prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kā arī par Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 27. panta 2. punkta pārkāpumu.

196    Pirmkārt, prasītāja norāda, ka tai ir bijusi ierobežota piekļuve Degussa iesniegtajiem dokumentiem, kas ietvēra tās iekšējos ikmēneša ziņojumus par HP tirgu 2000. gadā. Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu vērtējumā, atsakoties piešķirt prasītājai pilnu piekļuvi šiem dokumentiem.

197    Attiecīgo informāciju, objektīvi raugoties, neesot bijis iespējams uzskatīt par konfidenciālu, jo runa bija par īstermiņa stratēģiju atspoguļojošiem ziņojumiem, kas bija sagatavoti vismaz pirms pieciem gadiem. Attiecībā uz salīdzināmu prasītājas iesniegto informāciju Komisija esot uzskatījusi, ka pēc trīs gadu ilga laika posma to vairs nav iespējams uzskatīt par konfidenciālu.

198    Turklāt dokumenta konfidenciālais raksturs neesot absolūts šķērslis tā publiskošanai. Prasītājas tiesībām uz aizstāvību esot piešķirama lielāka nozīme nekā datu konfidencialitātes nodrošināšanai. Esot bijis iespējams veikt atbilstošus pasākumus informācijas konfidencialitātes aizsardzības nodrošināšanai.

199    Degussa iesniegtais dokuments esot bijis nozīmīgs, lai noteiktu, vai pēc Turku 2000. gada 18. maijā notikušās sanāksmes ir ticis izdarīts kāds pārkāpums, un līdz ar to tam esot bijusi izšķiroša nozīme prasītājas aizstāvības nodrošināšanai. No Degussa iesniegto dokumentu attiecībā uz 2000. gadu izrakstiem esot bijis redzams, ka tirgus bija konkurētspējīgs, un tas būtu ļāvis atspēkot secinājumu par pārkāpuma pastāvēšanu šajā laika posmā.

200    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktu, kā arī tās tiesības uz aizstāvību, atsakot tai piekļuvi pārējo iesaistīto uzņēmumu sniegtajām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem.

201    Komisija esot kļūdaini norādījusi, ka Kopienu tiesībās nav paredzēta prasība par šādas piekļuves nodrošināšanu. Agrākās procedūrās Komisija esot publiskojusi atbildes uz paziņojumu par iebildumiem. Komisijas paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, ievērojot [EKL] 81. un 82. pantu, EEZ līguma 53., 54. un 57. pantu un Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 (OV 2005, C 325, 7. lpp.), 27. punkts esot prettiesisks tiktāl, ciktāl tajā principiāli ir izslēgta piekļuve iepriekš minētajām atbildēm.

202    Prasītāja apgalvo, ka pārējo iesaistīto uzņēmumu sniegtās atbildes uz paziņojumu par iebildumiem būtu varējušas apstiprināt tās nostāju attiecībā uz pārkāpuma ilgumu, jo arī šie pārējie uzņēmumi bija apstrīdējuši aizliegtās vienošanās sākuma un beigu datumus un it īpaši pārkāpuma turpināšanos laika posmā no 2000. gada 18. maija līdz 31. decembrim.

203    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

204    Atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktam:

“Tiesas procesos [Procedūras laikā] pilnībā respektē attiecīgo pušu aizstāvības tiesības. Tās ir tiesīgas piekļūt Komisijas lietas materiāliem, uz ko attiecas [ievērojot] uzņēmumu likumīgās intereses savu komercnoslēpumu aizsargāšanā. [..].”

205    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības piekļūt lietas materiāliem kā tiesību uz aizstāvību neatņemama sastāvdaļa nozīmē to, ka Komisijai ir jādod attiecīgajam uzņēmumam iespēja pārbaudīt visus lietas materiālos ietvertos rakstveida dokumentus, kas varētu būt nozīmīgi tā aizstāvībai (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑199/99 P Corus UK/Komisija, Recueil, I‑11177. lpp., 125.–128. punkts, un Vispārējās tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑30/91 Solvay/Komisija, Recueil, II‑1775. lpp., 81. punkts).

206    Pie šiem dokumentiem pieder gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (iepriekš 97. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 68. punkts).

207    Attiecībā uz apsūdzošiem dokumentiem ir jānorāda, ka dokumenta nepubliskošana ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, ka, pirmkārt, Komisija ir pamatojusies uz šo dokumentu, lai pamatotu savu iebildumu par pārkāpuma esamību, un, otrkārt, ja šo iebildumu var pierādīt, tikai atsaucoties uz šo dokumentu. Tādējādi attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka rezultāts, pie kura ir nonākusi Komisija savā lēmumā, būtu bijis citādāks, ja kā apsūdzošs pierādījums tiktu noraidīts nepubliskots dokuments, uz kuru ir balstījusies Komisija, lai apsūdzētu šo uzņēmumu (iepriekš 97. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 71.–73. punkts).

208    Savukārt attaisnojošu dokumentu nepubliskošanas gadījumā attiecīgajam uzņēmumam ir tikai jāpierāda, ka tā nepubliskošana varēja nelabvēlīgi ietekmēt procedūras norisi un Komisijas lēmuma saturu attiecībā pret uzņēmumu. Pietiek, ja uzņēmums pierāda, ka tas minētos attaisnojošos dokumentus varēja izmantot savai aizstāvībai (Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 318. punkts, un iepriekš 85. punktā minētais spriedums lietā Hercules Chemicals/Komisija, 81. punkts), tostarp pierādot, ka uzņēmums būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri neatbilst pierādījumiem, ko paziņojuma par iebildumiem posmā izmantoja Komisija, un tādēļ kaut kādā veidā varētu ietekmēt tās lēmumā ietverto vērtējumu (iepriekš 97. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 75. punkts).

209    Šobrīd izskatāmā prasības pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka tai nebija piekļuves, pirmkārt, daļai no lietas materiālos ietvertajiem dokumentiem, kurus bija iesniegusi Degussa, un, otrkārt, pārējo iesaistīto uzņēmumu sniegtajām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem.

–       Par piekļuvi Degussa iesniegtajiem dokumentiem

210    No lietas materiāliem izriet, ka prasītāja administratīvās procedūras laikā bija lūgusi piekļuvi Degussa tirdzniecības daļas sagatavotajiem ziņojumiem, kas attiecās uz pārkāpuma periodu.

211    Saistībā ar dokumentiem, kuri attiecās uz 1996.–1999. gadu, Komisija piešķīra pilnu piekļuvi, bet saistībā ar dokumentiem, kuri attiecās uz 2000. un 2001. gadu un kuri pēc Degussa lūguma tika atzīti par konfidenciāliem, Komisija izsniedza tikai šo dokumentu izrakstus.

212    Šobrīd izskatāmā prasības pamata ietvaros prasītāja ir kritizējusi atteikumu piekļūt visam to dokumentu kopumam, kas attiecas uz 2000. gadu, norādot, pirmkārt, uz Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkta pārkāpumu un, otrkārt, uz tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

213    Jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktā paredzētās tiesības piekļūt lietas materiāliem attiecas uz procesuālām garantijām, kuru mērķis ir aizsargāt tiesības uz aizstāvību un it īpaši nodrošināt efektīvu tiesību tikt uzklausītam īstenošanu.

214    Tādējādi tiesības piekļūt lietas materiāliem pašas par sevi nav uzskatāmas par mērķi, bet to nolūks ir nodrošināt tiesības uz aizstāvību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 156. punkts).

215    No tā izriet, ka prasītāja, atsaucoties uz atteikumu piekļūt attiecīgo dokumentu kopumam, var pamatoties uz Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkta pārkāpumu tikai tiktāl, ciktāl šie dokumenti varēja būt noderīgi tās aizstāvības nodrošināšanai, kas tai arī ir jāpierāda.

216    Šajā ziņā prasītāja ir norādījusi, ka attiecīgie dokumenti varēja saturēt norādes par HP tirgus konkurētspējīgo raksturu 2000. gada otrajā pusgadā, kuras varēja tikt uzskatītas par attaisnojošiem pierādījumiem, runājot par attiecīgā pārkāpuma turpināšanos šajā laika posmā. Tā apgalvo, ka no publiskotajiem šo dokumentu izrakstiem vien jau ir redzams, ka HP tirgus 2000. gadā bija konkurētspējīgs, jo ražošanas izmaksas bija palielinājušās un cenas bija saglabājušās nemainīgas.

217    Tomēr, kā jau minēts šī sprieduma 188. punktā, tiktāl, ciktāl Komisija no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā bija konstatējusi, ka Turku notikušās sanāksmes laikā tika panākta vispārīga vienošanās par attiecīgu cenu līmeņu saglabāšanu arī 2000. gada otrajā pusgadā, tā varēja pamatoti secināt, ka aizliegtās vienošanās ietekme ir turpinājusies arī šajā laika posmā, un tai nebija pienākuma ņemt vērā varbūtējas faktiska rakstura norādes par to, ka šīs panāktās vienošanās mērķus nebija iespējams īstenot.

218    Līdz ar to norādes, kuras attiecas uz 2000. gada otrajā pusgadā tirgū pastāvošo situāciju un it īpaši uz attiecīgo uzņēmumu praktizētajiem cenu līmeņiem, nekādā veidā nevarēja ietekmēt Komisijas veikto novērtējumu attiecībā uz pārkāpuma turpināšanos līdz 2000. gada beigām. Tādēļ šīs norādes nevar uzskatīt par attaisnojošiem pierādījumiem attiecībā uz aizliegtās vienošanās turpināšanos šajā laika posmā.

219    Tādējādi, tā kā prasītāja nav pierādījusi, ka tā būtu varējusi izmantot no attiecīgajiem dokumentiem izrietošās norādes savai aizstāvībai, šis iebildums ir jānoraida, nepārbaudot prasītājas izvirzītos argumentus attiecībā uz iespējamo kļūdu, kuru Komisija ir pieļāvusi, izvērtējot šo dokumentu konfidenciālo raksturu.

–       Par tiesībām iepazīties ar pārējo iesaistīto uzņēmumu sniegtajām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem

220    No lietas materiāliem izriet, ka Komisija administratīvās procedūras laikā ir noraidījusi prasītājas lūgumu par piekļuvi citu uzņēmumu, kuri arī bija paziņojuma par iebildumiem adresāti, sniegto atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem nekonfidenciālajām versijām.

221    Prasītāja apgalvo, ka, atsakot šo piekļuvi, ir pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, jo attiecīgās atbildes varēja ietvert attaisnojošus pierādījumus.

222    Jāatgādina, ka paziņojums par iebildumiem ir dokuments, kura mērķis ir noteikt pret uzņēmumu ierosinātās procedūras priekšmetu un nodrošināt efektīvu tiesību uz aizstāvību īstenošanu (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, Krājums, II‑2567. lpp., 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

223    Ņemot vērā tieši šo aspektu, paziņojuma par iebildumiem adresātiem ir piešķirtas procesuālās garantijas atbilstoši tiesību uz aizstāvību ievērošanas principam, starp kurām ir arī tiesības piekļūt Komisijas lietas materiālos ietvertajiem dokumentiem.

224    Atbildes uz paziņojumu par iebildumiem nav lietas materiālu sastāvdaļa kā tāda (iepriekš 214. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 380. punkts).

225    Tā kā runa ir par tādiem dokumentiem, kas paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas brīdī nav lietas materiālu sastāvdaļa, Komisijai ir pienākums izpaust iepriekš minētās atbildes citām iesaistītajām personām tikai tad, ja izrādās, ka tās ietver jaunus apsūdzošus vai attaisnojošus pierādījumus.

226    Šajā ziņā, runājot, pirmkārt, par jauniem apsūdzošiem pierādījumiem, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja Komisija vēlas pamatoties uz izvilkumu no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, lai pierādītu pārkāpumu, pārējiem šajā procedūrā iesaistītajiem uzņēmumiem ir jānodrošina iespēja izteikt savu viedokli par šādu pierādījumu (iepriekš 214. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 386. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., 50. punkts).

227    Otrkārt, runājot par jauniem attaisnojošiem pierādījumiem, no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka Komisijai nav pienākuma pašai pēc savas ierosmes nodrošināt to pieejamību. Gadījumā, ja Komisija administratīvās procedūras laikā ir noraidījusi prasītāja lūgumu par piekļuvi lietas materiālos neietilpstošiem dokumentiem, tiesību uz aizstāvību pārkāpums var tikt konstatēts tikai tad, ja administratīvajai procedūrai būtu bijis citādāks iznākums, ja prasītājam šīs procedūras laikā būtu bijusi pieeja attiecīgajiem dokumentiem (iepriekš 214. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 383. punkts).

228    Turklāt prasītāja nevar atsaukties uz apsvērumu, kurš izriet no iepriekš 97. punktā minētā sprieduma apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija (126. punkts), atbilstoši kuram dokumentus, kas ir noderīgi attiecīgā uzņēmuma aizstāvībā, nedrīkst noteikt Komisija viena pati. Šis apsvērums, kurš attiecas uz Komisijas lietas materiālos ietvertiem dokumentiem, nevar būt attiecināms uz atbildēm, ko pārējie iesaistītie uzņēmumi snieguši uz Komisijas nosūtīto paziņojumu par iebildumiem.

229    Līdz ar to, pretēji prasītājas apgalvotajam, ar vienlīdzīgu noteikumu principa un tiesību uz aizstāvību ievērošanu pamatoti apsvērumi principā nevar radīt Komisijai pienākumu izpaust attiecīgās atbildes citiem lietas dalībniekiem, lai tie varētu pārliecināties par iespējamu attaisnojošu pierādījumu neesamību.

230    Tiktāl, ciktāl prasītāja ir atsaukusies uz iespējamu attaisnojošu pierādījumu esamību neizpaustajās atbildēs, tai ir jāsniedz vismaz sākotnējas norādes par šo dokumentu noderīgumu tās aizstāvībai.

231    Prasītājai tostarp ir jānorāda uz iespējamiem attaisnojošajiem pierādījumiem vai jāsniedz norādes, kas apstiprinātu šādu pierādījumu esamību un tādējādi to noderīgumu lietā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 351.–359. punkts).

232    Šajā lietā prasītāja ir norādījusi, ka citu uzņēmumu sniegtās atbildes uz paziņojumu par iebildumiem būtu apstiprinājušas tās argumentus, ar kuriem tā bija mēģinājusi pierādīt pārkāpuma mazāku ilgumu. Tā tostarp ir norādījusi, ka daži no šiem citiem uzņēmumiem ir apstrīdējuši aizliegtās vienošanās sākuma un beigu datumu, it īpaši apšaubot Komisijas vērtējumu par aizliegtās vienošanās turpināšanos līdz 2000. gada beigām. Tā turklāt apgalvo, ka attiecīgās atbildes varēja ietvert norādes, kas varēja citādākā gaismā atspoguļot pārkāpuma pastāvēšanu 2000. gada otrajā pusgadā, it īpaši ņemot vērā pierādījumu par ietekmi uz cenām šajā laika posmā neesamību.

233    Tomēr atbilstoši judikatūrai tikai tas vien, ka pārējie iesaistītie uzņēmumi attiecībā uz pārkāpuma ilgumu pēc būtības ir izvirzījuši tādus pašus argumentus kā prasītāja, nav pietiekams iemesls, lai uzskatītu šos argumentus par attaisnojošiem pierādījumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 231. punktā minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 353. un 355. punkts).

234    Tāpat arī apstāklis, ka atsevišķiem uzņēmumiem to atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem bija izdevies pierādīt, ka to dalība inkriminētajos pārkāpumos nav tikusi pietiekami pierādīta, nekādā ziņā nenozīmē, ka šajās atbildēs bija ietvertas norādes, kas varētu citādākā gaismā atspoguļot tiešos dokumentāros pierādījumus, uz kuriem Komisija bija pamatojusies attiecībā uz pārējiem uzņēmumiem (iepriekš 214. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 405. punkts).

235    Tā tas ir vēl jo vairāk tādēļ, ka šajā lietā Komisija apstrīdētājā lēmumā bija noraidījusi argumentus, kurus, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, bija izvirzījuši pārējie iesaistītie uzņēmumi. Pastāvot šādiem apstākļiem, iespējamie apsvērumi, ko prasītāja būtu varējusi formulēt, pamatojoties uz šīm atbildēm, varētu ietvert vienīgi tādas norādes, kuras Komisija jau ir pilnībā ņēmusi vērā, un ar to palīdzību nebūtu iespējams panākt citādāku attiecīgās procedūras iznākumu.

236    Turklāt, kā jau norādīts šī sprieduma 188., 217. un 218. punktā, iespējamās norādes attiecībā uz tirgus konkurētspējīgo raksturu un praktizētajiem cenu līmeņiem laika posmā no 2000. gada 18. maija līdz 31. decembrim, kas ir aizliegtās vienošanās beigu posms, nebūtu varējušas ietekmēt Komisijas secinājumu par to, ka aizliegtās vienošanās darbība šajā laika posmā turpinājās, un tādēļ tās nevarētu uzskatīt par attaisnojošiem pierādījumiem.

237    No šiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas izvirzītie argumenti nav snieguši pat ne vismazāko norādi par pārējo iesaistīto uzņēmumu sniegto atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem noderīgumu tās aizstāvībai.

238    Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītāja nav pierādījusi, ka piekļuves šīm atbildēm neesamības dēļ varēja rasties negatīvas sekas attiecībā uz tās aizstāvības nodrošināšanu.

239    Tiktāl, ciktāl prasītāja ir norādījusi uz Komisijas paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, ievērojot EKL 81. un 82. pantu, EEZ līguma 53., 54. un 57. pantu un Regulu Nr. 139/2004, 27. punkta kļūdainu piemērošanu, vai pakārtoti – uz tā prettiesiskumu, pietiek atgādināt, ka attiecīgais paziņojums, kas apstrīdētajā lēmumā turklāt nemaz nav minēts, tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2005. gada 22. decembrī un tādēļ ratione temporis nevarēja tikt piemērots strīdīgajam piekļuves atteikumam, kas tika pausts 2005. gada 4. maijā.

240    Līdz ar to ar šo paziņojumu saistītie prasītājas argumenti ir neefektīvi.

241    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iebildums par atteikumu piekļūt pārējo iesaistīto uzņēmumu sniegtajām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, kā arī pirmais prasības pamats kopumā ir jānoraida kā nepamatoti.

 Par iespējamajām kļūdām, nosakot naudas soda pamatsummu

 Lietas dalībnieku argumenti

242    Ceturto prasības pamatu veido četri iebildumi, kas attiecas uz Komisijas vērtējumu, nosakot naudas soda pamatsummu, saistībā ar, pirmkārt, pārkāpuma smagumu, otrkārt, tā ilgumu, treškārt, naudas soda preventīvo iedarbību un, ceturtkārt, prasītājas īstenotās sadarbības neņemšanu vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli.

243    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un faktu izvērtējumā, novērtējot pārkāpuma smagumu. Naudas soda pamatsumma līdz ar to esot pārmērīgi liela un nesamērīga.

244    Vispirms, nosakot sākumsummu, Komisija neesot ņēmusi vērā to, ka aizliegtās vienošanās ilgums saistībā ar PBS bija īsāks nekā saistībā ar HP. Sākumsumma esot tikusi noteikta, ņemot vērā apvienoto HP un PBS tirgu lielumu EEZ 1999. gadā, nepievēršot vērību tam, ka saistībā ar PBS aizliegtās vienošanās ilgums bija mazāks. Tā kā HP tirgus veido no 60 līdz 65 % no abu šo produktu apvienotajiem tirgiem, Komisijai esot bijis jāsamazina sākumsumma, lai tiktu ņemti vērā tie pārkāpuma izdarīšanas laika posmi, kuros HP tirgus bija vienīgais skartais tirgus.

245    Turklāt Komisija neesot arī izvērtējusi aizliegtās vienošanās ietekmi uz attiecīgo tirgu. Šāds izvērtējums esot bijis nepieciešams attiecībā uz visiem tiem pārējiem laika posmiem, kuriem nav saistības ar tiem laika posmiem, kad faktiski tika piemēroti nolīgumi par cenām, proti, laika posmu no 1997. gada augusta līdz 2000. gada 18. maijam, runājot par HP, un laika posmu no 1998. gada 14. maija līdz 1999. gada 19. decembrim, runājot par PBS. Apstrīdētajā lēmumā Komisija esot norādījusi, ka nav bijis iespējams noteikt attiecīgā pārkāpuma konkrēto ietekmi (apstrīdētā lēmuma 455. apsvērums), tomēr tā nav norādījusi šā secinājuma pamatojumu.

246    Tā kā Komisija neesot pierādījusi, ka attiecīgajam pārkāpumam bija ietekme uz cenām aizliegtās vienošanās sākuma un beigu posmos, tai līdz ar to esot bijis jāsamazina naudas soda apmērs. Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo nav nedz pārbaudījusi, vai pret konkurenci vērstās darbības tika īstenotas, nedz arī mēģinājusi aprēķināt šo darbību ietekmi uz tirgu.

247    Turklāt apstrīdētajā lēmumā neesot sniegts pamatojums attiecībā uz sākumsummas noteikšanu EUR 50 miljonu apmērā, jo Komisija ir vienīgi norādījusi, ka tāds ir “piemērojamā” naudas soda apmērs. Ņemot vērā Pamatnostādnes un Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi, šāds apmērs esot nesamērīgs.

248    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka, nosakot tai piemērojamā naudas soda apmēru, Komisija varēja ņemt vērā vienīgi laika posmu no 1998. gada februāra līdz 2000. gada maijam.

249    Vispirms, Komisija esot vienīgi pierādījusi, ka prasītāja ir izdarījusi pārkāpumu laika posmā no 1997. gada augusta līdz 2000. gada 18. maijam. Turklāt prasītāja esot bijusi pirmais uzņēmums, kas iesniedza pierādījumus par aizliegtas vienošanās pastāvēšanu laika posmā no 1997. gada augusta līdz 1998. gada februārim. Līdz ar to, kā uzskata prasītāja, šo laika posmu nebija iespējams izmantot, nosakot tai piemērojamā naudas soda apmēru.

250    Treškārt, Komisija nekādā veidā neesot pamatojusi naudas soda apmēra palielinājuma piemērošanu preventīvās iedarbības kontekstā. Tā neesot paskaidrojusi, kādēļ šis palielinājums bija nepieciešams, un it īpaši neesot izskaidrojusi, kādēļ, nepastāvot šādam palielinājumam, pastāvēja pārkāpuma atkārtošanās iespējamība.

251    Attiecīgais palielinājums esot pārmērīgs un nesamērīgs, ņemot vērā tā mērķi novērst pārkāpuma atkārtošanās iespējamību. Prasītāja uzskata, ka ar to naudas soda apmēru, kāds pastāvēja pirms šā palielinājuma, acīmredzami būtu bijis pietiekami, lai nodrošinātu tā preventīvo iedarbību, neatkarīgi no prasītājas apgrozījuma un tās rīcībā esošajiem resursiem.

252    Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pilnībā ņēmusi vērā tās sadarbību attiecīgās procedūras laikā atbilstoši paziņojumam par sadarbību. Tai esot bijis jāņem vērā šī sadarbība, kas tika īstenota ārpus iepriekš minētā paziņojuma piemērošanas, un, to nedarot, tā esot pārkāpusi Pamatnostādnes, kā arī samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus.

253    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

–       Par pārkāpuma smaguma un naudas soda sākumsummas apmēra novērtējumu

254    Atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam, nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.

255    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārkāpuma smagums tiek noteikts, ņemot vērā vairākus apstākļus – tādus kā lietas īpašie apstākļi, tās konteksts un naudas sodu preventīvā iedarbība, attiecībā uz kuriem Komisijai ir rīcības brīvība (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425, 241. punkts, un 2007. gada 10. maija spriedums lietā C‑328/05 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑3921. lpp., 43. punkts).

256    Saskaņā ar Pamatnostādņu 1.A. punkta pirmo daļu, “novērtējot pārkāpuma smagumu, jāņem vērā tā raksturs, faktiskā ietekme uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjoms [lielums]”.

257    Šajā lietā, novērtējot attiecīgo pārkāpumu kā sevišķi smagu, Komisija ņēma vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, kas ietvēra tādu rīcību, kas ir atzīta par vienu no vissmagākajiem EKL 81. panta pārkāpumiem, to, ka attiecīgais pārkāpums aptvēra visu EEZ, kurā HP un PBS apvienotajiem tirgiem bija būtiska kopējā vērtība, un to, ka šim pārkāpumam noteikti bija ietekme uz tirgu, kaut arī tā apmērs nebija konkrēti nosakāms (apstrīdētā lēmuma 453.–457. apsvērums).

258    Turklāt naudas soda vispārīgā sākumsumma tika individuāli noteikta katrai iesaistītajai personai, ņemot vērā it īpaši tās konkrēto nozīmīgumu attiecīgajā tirgū. Prasītājai, kas ir lielākais ražošanas uzņēmums HP un PBS apvienotajos tirgos, naudas soda sākumsumma tika noteikta EUR 50 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma 460.–462. apsvērums).

259    Pirmkārt, prasītāja nepiekrīt šim novērtējumam, norādot, ka Komisijai bija jāņem vērā fakts, ka aizliegtās vienošanās ilgums saistībā ar PBS bija mazāks nekā saistībā ar HP un ka HP tirgus veidoja no 60 līdz 65 % no abu šo produktu apvienotajiem tirgiem.

260    Ir jānorāda, ka, lai arī sākumsumma ir nosakāma, ņemot vērā visa attiecīgā pārkāpuma smagumu, vienota un turpināta pārkāpuma gadījumā var izrādīties, ka šajā naudas soda apmēra noteikšanas stadijā ir nepieciešams atspoguļot pārkāpumu veidojošo darbību intensitātes variācijas (šajā ziņā skat. iepriekš 89. punktā minēto spriedumu lietā BPB/Komisija, 364. punkts).

261    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 331. apsvērumā ir norādījusi, ka, “lai gan tā [bija] pārliecināta, ka runa ir par vienotu pārkāpumu, kas vienlaicīgi attiecas gan uz HP, gan uz PBS”, nosakot naudas soda apmēru, tā bija ņēmusi vērā, ka “aizliegtā vienošanās attiecībā uz PBS [bija] uzsākusies vēlāk nekā attiecībā uz [HP] un bija arī ātrāk izbeigusies”.

262    Līdz ar to, pretēji prasītājas apgalvotajam, Komisija, nosakot naudas soda apmēru, ir ņēmusi vērā faktu, ka ar PBS saistīto darbību ilgums bija mazāks salīdzinājumā ar visa pārkāpuma ilgumu.

263    Prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka Komisija patiesībā nav rīkojusies šādā veidā tikai tādēļ vien, ka apstrīdētā lēmuma 457.–462. apsvērumā ir ietverta atsauce uz HP un PBS apvienoto tirgu lielumu un nav precīzi norādīts, kādā veidā, nosakot sākumsummas apmēru, ir atspoguļots ar vienu vai otru no šiem produktiem saistīto slepeno norunu ilgums.

264    Vispirms ir jānorāda, ka Komisijai nav pienākuma sava lēmuma motīvu daļā norādīt skaitliskos elementus vai detalizētākus paskaidrojumus attiecībā uz naudas soda aprēķināšanas kārtību (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija, Recueil, I‑9693. lpp., 50. punkts).

265    Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto rakstveida jautājumu, Komisija ir precizējusi, ka tā patiešām ir izvēlējusies ņemt vērā ar PBS saistīto darbību atšķirīgo ilgumu nevis saistībā ar naudas soda apmēra palielināšanu ilguma dēļ, bet gan, nosakot sākumsummas apmēru, tiktāl, ciktāl ir ticis precizēts, ka runa ir tikai par vienu no elementiem, kas ir ņemts vērā, lai varētu noteikt sākumsummu pienācīgā apmērā.

266    Šajā ziņā, apgalvojot, ka, ja tiktu ņemts vērā PBS tirgū īstenotās rīcības ierobežotais ilgums, tad tam vajadzētu izraisīt proporcionālu naudas soda sākumsummas samazinājumu, prasītāja nav ievērojusi judikatūru, atbilstoši kurai atbilstošo sākumsummas apmēru nevar noteikt, pamatojoties uz vienkāršu aprēķinu, jo skartā tirgus lielums ir tikai viens no elementiem, kas var tikt ņemts vērā, nosakot šo apmēru (šajā ziņā skat. iepriekš 255. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 243. punkts).

267    Ar PBS tirgū īstenotās rīcības ierobežotā ilguma neņemšanu vērā saistītais iebildums tādējādi nav pamatots.

268    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka naudas soda sākumsumma, kas noteikta EUR 50 miljonu apmērā, nav samērīga, ņemot vērā Pamatnostādnes un Komisijas iepriekšējo lēmumu pieņemšanas praksi, un ka apstrīdētais lēmums šajā ziņā nav pietiekami pamatots.

269    Šajā ziņā, runājot par Komisijas iepriekšējo lēmumu pieņemšanas praksi, uz kuru ir atsaukusies prasītāja, ir jāatgādina, ka Komisijai ir rīcības brīvība, nosakot naudas sodu apmēru, lai mudinātu uzņēmumus rīkoties, ievērojot konkurences tiesību normas. Tas, ka Komisija iepriekš ir piemērojusi konkrēta apmēra naudas sodus noteikta veida pārkāpumiem, nevar liegt jebkurā brīdī palielināt šo apmēru, lai nodrošinātu, ka tiek īstenota Kopienas konkurences politika un pastiprināta naudas sodu preventīvā iedarbība (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑68/04 SGL Carbon/Komisija, Krājums, II‑2511. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

270    Saistībā ar Pamatnostādnēm ir jānorāda, ka, tā kā šajā lietā runa ir par tādu pārkāpumu, kurš ir kvalificēts kā sevišķi smags pārkāpums – ko prasītāja arī nav apstrīdējusi –, sākumsummu, kas noteikta EUR 50 miljonu apmērā, nevar uzskatīt par acīmredzami nesamērīgu attiecībā pret Pamatnostādnēs paredzēto gradācijas skalu.

271    Saistībā ar apgalvoto apstrīdētā lēmuma nepietiekamo pamatojumu attiecībā uz prasītājai piemērotā naudas soda sākumsummas apmēra noteikšanu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šīs būtiskās formas prasības ir izpildītas, ja Komisija savā lēmumā norāda vērtējuma elementus, kas tai ļāvuši noteikt pārkāpuma smagumu un ilgumu (skat. iepriekš 208. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 463. punkts un tajā minētā judikatūra).

272    Šajā lietā Komisija šīs prasības ir izpildījusi, apstrīdētā lēmuma 453.–462. apsvērumā norādot elementus, kas tai ļāva novērtēt attiecīgā pārkāpuma smagumu, proti, ar attiecīgā pārkāpuma raksturu, attiecīgo tirgu apmēru un lielumu saistītos elementus, un ir izskaidrojusi to piemērošanu konkrētajā gadījumā.

273    Tāpat attiecībā uz naudas soda sākumsummas vispārējo pamatojumu ir jāatgādina, ka naudas sodi ir Komisijas konkurences politikas līdzeklis, un tai ir jābūt attiecīgai rīcības brīvībai, nosakot to summu, lai mudinātu uzņēmumus rīkoties, ievērojot konkurences tiesību normas. Līdz ar to netiek pieprasīts, lai Komisija šajā sakarā sniegtu citus pamatojuma elementus kā tikai tos, kas attiecas uz pārkāpuma smagumu un ilgumu (iepriekš 269. punktā minētais 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā SGL Carbon/Komisija, 32. punkts).

274    Līdz ar to otrais iebildums ir atzīstams par nepamatotu.

275    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija kļūdaini nav izvērtējusi aizliegtās vienošanās faktisko ietekmi uz tirgu saistībā ar citiem laika posmiem, nekā tie, kuros nolīgumi par cenām patiešām tika piemēroti, kā apgalvo prasītāja, proti, laika posmu no 1997. gada augusta līdz 2000. gada 18. maijam, runājot par HP, un laika posmu no 1998. gada 14. maija līdz 1999. gada 19. decembrim, runājot par PBS.

276    Prasītāja apgalvo, ka Komisijai bija jāizvērtē, kādā apmērā aizliegtā vienošanās ir ietekmējusi cenas, vai vismaz jānosaka faktiskas ietekmes uz tirgu iespējamība attiecīgajos laika posmos.

277    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai arī pārkāpuma konkrētā ietekme uz tirgu ir apstāklis, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu pārkāpuma smagumu, tas ir tikai viens no kritērijiem un pārējie kritēriji ir pārkāpuma raksturs un ģeogrāfiskā tirgus izmērs. Tāpat arī Pamatnostādņu 1.A. punkta pirmajā daļā ir precizēts, ka šī konkrētā ietekme uz tirgu ir jāņem vērā tikai tad, ja tā ir nosakāma.

278    Tāpat arī jānorāda, ka tādas horizontālās aizliegtās vienošanās par cenām vai tirgu sadali kā šajā lietā izskatāmais pārkāpums var kvalificēt kā sevišķi smagus pārkāpumus tikai to būtības dēļ vien, nepastāvot Komisijas pienākumam pierādīt pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu. Šajā gadījumā pārkāpuma konkrētā ietekme ir tikai viens no elementiem, kas – gadījumā, ja šādu ietekmi ir iespējams noteikt, – ļauj Komisijai palielināt naudas soda sākumsummu virs minimālās iespējamās summas EUR 20 miljonu apmērā (Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedums lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 74. un 75. punkts).

279    Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 455. apsvēruma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka nav iespējams noteikt visu attiecīgo pārkāpumu veidojošo pasākumu faktisko ietekmi uz EEZ tirgu, un ka tādēļ tā nav konkrēti balstījusies uz šo ietekmi, it īpaši, ievērojot nosacījumu, ka faktiskā ietekme ir jāņem vērā tikai tad, ja tā ir nosakāma.

280    Tajā pašā apsvērumā Komisija ir apstiprinājusi, ka ar slepenajām norunām saistītos pasākumus bija īstenojuši Eiropas ražotāji un ka šai īstenošanai bija ietekme uz tirgu, kaut arī tās faktisko ietekmi “ex hypothesi bija grūti noteikt”.

281    Turklāt apstrīdētā lēmuma 457. apsvērumā, kurā ir ietverts secinājums par attiecīgā pārkāpuma kvalificēšanu par sevišķi smagu pārkāpumu, Komisija ir atsaukusies ne vien uz pārkāpuma raksturu, ģeogrāfisko izplatību un tirgus lielumu, bet arī uz to, ka pārkāpumam “[noteikti bija jābūt] zināmai ietekmei”.

282    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, tā kā attiecīgā aizliegtā vienošanās tika īstenota visā EEZ teritorijā un tās nolūks bija tirgus daļu un klientu sadale, kā arī mērķa cenu noteikšana, Komisija, ņemot vērā tās raksturu, pamatoti varēja atzīt to par sevišķi smagu pārkāpumu un tai nebija jāpierāda tās konkrētā ietekme uz tirgu.

283    Tādējādi Komisijas secinājums par to, ka attiecīgajam pārkāpumam, izvērtējot to kopumā, “[noteikti bija jābūt] zināmai ietekmei” uz tirgu, ir atzīstams vienīgi par pakārtotu norādi, kas ir tikusi ņemta vērā, novērtējot tā smagumu.

284    Turklāt prasītāja nav apstrīdējusi šo secinājumu kā tādu, bet ir vienīgi norādījusi, ka Komisijai bija jāatzīst, ka pārkāpumam vairākos pārkāpuma laika posmos nebija nekādas faktiskas ietekmes, un bija jāņem tas vērā, nosakot sākumsummas apmēru.

285    Līdz ar to šī argumentācija patiesībā nav vērsta pret attiecīgā pārkāpuma atzīšanu par sevišķi smagu pārkāpumu, bet tās nolūks ir apstrīdēt Komisijas piemērotā naudas soda apmēru, ko tā ir noteikusi, ņemot vērā attiecīgā pārkāpuma smagumu.

286    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī pārkāpuma konkrētā ietekme, ja tā ir nosakāma, ir viens no elementiem, kas var radīt pamatu naudas soda sākumsummas apmēra palielināšanai virs noteiktā minimālā apmēra, šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 455. apsvēruma skaidri izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka attiecīgā ietekme nebija nosakāma un ka līdz ar to tā nevarēja tikt ņemta vērā, nosakot naudas soda apmēru.

287    Tiktāl, ciktāl prasītāja ir atsaukusies uz 2006. gada 5. aprīļa spriedumu lietā T‑279/02 Degussa/Komisija (Krājums, II‑897. lpp., 241.–254. punkts), kurā Vispārējā tiesa samazināja naudas sodu, kura apmērs bija noteikts, ņemot vērā pārkāpuma smagumu, pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka Komisija šo naudas soda apmēru bija noteikusi, ievērojot attiecīgā pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu, lai gan šis apstāklis nebija pierādīts attiecībā uz visu pārkāpuma periodu, ir jānorāda, ka atšķirībā no apstākļiem lietā, saistībā ar kuru tika taisīts šis iepriekš minētais spriedums, šajā lietā Komisija, nosakot naudas soda apmēru, nav pamatojusies uz pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu.

288    Turklāt, tā kā runa ir par tādu elementu, kuram naudas soda apmēra noteikšanā ir fakultatīvs raksturs, prasītāja nevar pamatoti kritizēt Komisiju par to, ka tā nav tuvāk paskaidrojusi savus secinājumus par pārkāpuma konkrētās ietekmes nenosakāmo raksturu.

289    Būtībā, nosakot prasītājai piemērojamā naudas soda sākumsummas apmēru, Komisija bija tiesīga – nepamatojot savu izvēli – neņemt vērā šo iepriekš minēto elementu un balstīties uz citiem elementiem, kā, piemēram, pārkāpuma raksturu, tā ģeogrāfisko izplatību un tirgus lielumu.

290    Līdz ar to prasītāja kļūdās, apgalvojot, ka Komisijai bija jānosaka aizliegtās vienošanās konkrētā ietekme uz tirgu un jāņem vērā šādas ietekmes neesamība atsevišķos pārkāpuma laika posmos, vai arī jāizklāsta konkrētie iemesli, kas bija pamatā tās secinājumam par to, ka šī ietekme nebija nosakāma.

291    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, iebildumus attiecībā uz pārkāpuma smaguma novērtējumu un naudas soda sākumsummas apmēra noteikšanu nevar atbalstīt.

–       Par preventīvo iedarbību

292    Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav norādījusi pamatojumu naudas soda apmēra palielināšanai ar mērķi nodrošināt preventīvo iedarbību un nav izskaidrojusi šī palielinājuma nepieciešamību, ņemot vērā prasītājas īpašo situāciju, un nav izvērtējusi pārkāpuma atkārtošanās iespējamību. Turklāt prasītāja uzskata, ka attiecīgais palielinājums par 50 %, ņemot vērā mērķi, kuru ar to ir paredzēts sasniegt, proti, novērst pārkāpuma atkārtošanās iespējamību, ir pārmērīgs un tas ir nesamērīgs neatkarīgi no tās uzņēmuma lieluma.

293    Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu ir jānorāda, ka Komisija ir norādījusi, ka naudas sodi ir jānosaka tādā līmenī, kas nodrošinātu pietiekamu preventīvo iedarbību, ņemot vērā katra konkrētā uzņēmuma lielumu (apstrīdētā lēmuma 463. apsvērums).

294    Tajā pašā apsvērumā Komisija ir nolēmusi piemērot koeficentu 1,5 no prasītājai piemērotā naudas soda sākumsummas, ņemot vērā tās ievērojamo lielumu, kura pamatā ir bijis tās augstais apgrozījums pasaules mērogā attiecīgajā finanšu gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

295    Ir jākonstatē, ka šajos apsvērumos Komisija no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā ir izklāstījusi tos elementus, kurus tā ir ņēmusi vērā, preventīvas iedarbības nolūkā palielinot prasītājai piemērojamā naudas soda apmēru, tādējādi ļaujot prasītājai uzzināt šī palielinājuma pamatojumu, kas ir ticis veikts, ievērojot tās īpašo situāciju, un īstenot tās tiesības uz aizstāvību, kā arī Savienības tiesai īstenot tās pārbaudi.

296    Pamatojot naudas soda apmēru, Komisijai nav jānorāda skaitliskie elementi, kas, ņemot vērā it īpaši ieplānoto preventīvo iedarbību, ir bijuši tās rīcības brīvības izmantošanas pamatā (šajā ziņā skat. iepriekš 264. punktā minēto spriedumu lietā Cascades/Komisija, 39.–48. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑330/01 Akzo Nobel/Komisija, Krājums, II‑3389. lpp., 125. punkts).

297    Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatotību vispirms ir jāatgādina, ka, nosakot naudas soda apmēru, Komisijai ir jānodrošina, ka tam ir nepieciešamā preventīvā iedarbība (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 106. punkts, un iepriekš 158. punktā minētais spriedums lietā Archer Daniels Midland/Komisija, 63. punkts).

298    Šajā ziņā Komisija var ņemt vērā arī attiecīgā uzņēmuma lielumu un tā ekonomisko potenciālu (šajā ziņā skat. iepriekš 297. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 120. punkts, un iepriekš 255. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 243. punkts).

299    Tāpat arī Pamatnostādņu 1.A. punkta ceturtajā daļā ir paredzēts, ka ir jāņem vērā arī pārkāpumu izdarītāju faktiskā ekonomiskā spēja izraisīt ievērojamus zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem, it īpaši patērētājiem, un jānosaka tāds naudas soda apmērs, kas atturētu no turpmākām tamlīdzīgām darbībām.

300    Šajā lietā attiecībā uz prasītājas apgalvojumu par attiecīgā palielinājuma nesamērīgo raksturu ir jānorāda, ka, tā kā attiecīgais pārkāpums, par kuru ir piemērots sods, atbilst tādai rīcībai, kuras prettiesiskumu Komisija ir vairākkārtēji apstiprinājusi kopš savas sākotnējās iesaistīšanās attiecīgajā nozarē, Komisija varēja noteikt naudas sodu tādā apmērā, kam ir pietiekami preventīva iedarbība, un tai nebija jāizvērtē iespējamība, ka prasītāja varētu atkārtoti izdarīt attiecīgu pārkāpumu (Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 46. un 47. punkts).

301    Tālāk ir jānorāda, ka Komisijai ir zināma rīcības brīvība, nosakot naudas soda apmēru, lai tādējādi veicinātu tādu uzņēmumu darbību, kas atbilst konkurences tiesību normām. Šajā ziņā, ņemot vērā prasītājas uzņēmuma lielumu, ko apliecina tās ļoti lielais apgrozījums pasaules mērogā, attiecīgo palielinājumu 50 % apmērā nevar uzskatīt par nesamērīgu attiecībā pret prevencijas nodrošināšanas mērķi.

302    Turklāt, tā kā attiecīgais palielinājums ir balstīts uz tādu apsvērumu, kas netika ņemts vērā sākumsummas noteikšanā, proti, nepieciešamību nodrošināt naudas soda preventīvo iedarbību, ņemot vērā prasītājas ievērojamos kopējos resursus, prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka sākumsummas noteikšanā ir pietiekamā apmērā ņemts vērā attiecīgais preventīvais mērķis.

303    Ņemot vērā iepriekš minēto, šis iebildums nevar tikt atbalstīts.

–       Par pārkāpuma ilgumu

304    Apstrīdētā lēmuma 467. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka prasītāja bija piedalījusies ilgstošā pārkāpumā, kas bija ildzis no 1994. gada 31. janvāra līdz 2000. gada 31. decembrim, proti, sešus gadus un vienpadsmit mēnešus. Līdz ar to tai piemērotā naudas soda sākumsumma tika palielināta par 65 %, t.i., par 10 % par katru pilno dalības pārkāpumā gadu un par 5% par atlikušo laika posmu.

305    Pirmkārt, prasītāja apstrīd šo vērtējumu, apgalvojot, ka Komisija nav pierādījusi tās dalību pārkāpumā laika posmā pirms 1997. gada augusta, ne arī laika posmā pēc 2000. gada 18. maija.

306    Tā kā šis iebildums pilnībā sakrīt ar iepriekš izskatīto prasītājas pirmo divu prasības pamatu ievaros izvirzītajiem argumentiem, kas attiecas uz pārkāpuma ilgumu, tas nav atsevišķi jāizvērtē.

307    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka tā bija pirmais uzņēmums, kas tās sadarbības ar Komisiju ietvaros bija sniedzis pierādījumus par aizliegtas vienošanās pastāvēšanu laika posmā no 1997. gada augusta līdz 1998. gada februārim. Prasītāja uzskata, ka Komisija tādēļ nedrīkstēja ņemt vērā šo laika posmu, nosakot tai piemērojamā naudas soda apmēru.

308    Saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējo daļu, “ja uzņēmums iesniedz pierādījumus, kas attiecas uz Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem, kuri tieši attiecas uz iespējamā[s] karteļa [aizliegtās vienošanās] nopietnumu vai ilgumu, Komisija neņem tos vērā, nosakot sodanaudu [naudas sodu] uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus”.

309    Šajā lietā prasītāja būtībā apgalvo, ka pārkāpumu apstiprinošajiem pierādījumiem, kurus tā bija iesniegusi savas sadarbības ietvaros, bija tieša ietekme uz aizliegtās vienošanās ilguma noteikšanu, jo, pateicoties tiem, Komisijai bija iespēja kā pārkāpuma sākuma datumu noteikt 1997. gada augustu.

310    Jāatzīmē, ka šī argumenta pamatā ir apsvērums, saskaņā ar kuru Komisija no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā nav pierādījusi pārkāpuma pastāvēšanu laika posmā pirms 1997. gada augusta.

311    Tā kā šis apsvērums ir jau ticis noraidīts, izvērtējot pirmo prasības pamatu (skat. šī sprieduma 170. punktu), arī šis arguments nevar tikt atbalstīts. Būtībā tiktāl, ciktāl Komisija pamatoti ir konstatējusi, ka aizliegtā vienošanās attiecās arī uz laika posmu pirms 1997. gada augusta, prasītājas sniegtie pierādījumi par nākamo laika posmu nevarēja tieši ietekmēt aizliegtās vienošanās ilguma noteikšanu.

312    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, attiecībā uz šobrīd izskatāmo iebildumu – tiktāl, ciktāl tas attiecas uz pārkāpuma ilgumu, – nav nepieciešams veikt atsevišķu no iepriekš minēto pirmā un otrā prasības pamata atšķirīgu izvērtējumu un tas ir atzīstams par nepamatotu attiecībā uz pārējo daļu.

–       Par to, ka nav ņemta vērā prasītājas ārpus paziņojuma par sadarbību īstenotā sadarbība

313    Pakārtoti trešajam prasības pamatam, kurš attiecas uz kļūdainu paziņojuma par sadarbību piemērošanu un kurš tiks izskatīts tālāk spriedumā, prasītāja apgalvo, ka Komisija kā atbildību mīkstinošu apstākli nav pilnībā ņēmusi vērā tās īstenoto sadarbību ārpus šī paziņojuma piemērošanas jomas.

314    Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka tādu pārkāpumu gadījumā, kas ietilpst paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomā, ieinteresētā persona nevar pamatoti pārmest Komisijai, ka tā kā atbildību mīkstinošu apstākli nav ņēmusi vērā tās sadarbības pakāpi ārpus paziņojuma par sadarbību tiesiskā regulējuma ietvariem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 586. punkts un tajā minētā judikatūra).

315    Tas tā a fortiori ir šajā lietā, jo Komisija ir ņēmusi vērā prasītājas sadarbību, samazinot naudas soda apmēru atbilstoši paziņojumam par sadarbību. Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā nav piemērojusi prasītājai noteiktajam naudas sodam papildu samazinājumu ārpus šā paziņojuma piemērošanas jomas.

316    Līdz ar to šis iebildums un tādējādi arī viss ceturtais prasības pamats kopumā ir jānoraida.

 Par paziņojuma par sadarbību piemērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

317    Šo prasības pamatu veido trīs iebildumi, kas attiecas, pirmkārt, uz prasītājas lūguma par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanas datuma novērtēšanu, otrkārt, uz prasītājas klasificēšanu attiecībā pret diviem pārējiem iesaistītajiem uzņēmumiem un, treškārt, uz piemērotā naudas soda samazinājuma apmēru.

–       Par prasītājas lūguma par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanas datuma novērtēšanu

318    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka tās lūgums par iecietības režīma piemērošanu ir iesniegts 2003. gada 4. aprīlī, nevis 3. aprīlī plkst. 9.30, kad tā bija sazinājusies ar Komisiju pa tālruni, atzīstot savu dalību pārkāpumā un lūdzot noorganizēt steidzamu tikšanos mutvārdu pierādījumu sniegšanai.

319    Lūgumi par iecietības režīma piemērošanu esot izskatāmi to saņemšanas kārtībā neatkarīgi no tā, vai attiecīgā lūguma iesniedzējs ir gatavs sniegt informāciju rakstveidā vai mutvārdos. Šajā lietā prasītāja savu lūgumu esot iesniegusi 3. aprīlī notikušās telefonsarunas laikā, kam sekoja tajā pašā dienā plkst. 13.24 nosūtīts fakss, kurā prasītāja bija lūgusi noorganizēt steidzamu tikšanos mutvārdu paziņojumu sniegšanai.

320    Komisijas atteikums atzīt šādu lūgumu par lūgumu par iecietības režīma piemērošanu, pēc prasītājas domām, soda uzņēmumu, kurš vēlas sniegt mutvārdu paziņojumu, kas prasa laiku organizatoriskā ziņā. Prasītāja uzskata, ka, ja uzņēmums ir atzinis pārkāpuma esamību un vēlas sadarboties, nekavējoties un ar Komisiju norunātā brīdī sniedzot attiecīgu paziņojumu, tā pieteikums ir uzskatāms par iesniegtu brīdī, kad tas ir lūdzis noorganizēt tikšanos ar Komisiju nolūkā sniegt savu paziņojumu.

321    Uzņēmumu mutvārdu paziņojumi esot atzīts paņēmiens lūgumu par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanai. Tomēr apstrīdētajā lēmumā izmantotā Komisijas pieeja atturot uzņēmumus no mutvārdu pierādījumu sniegšanas un esot pretrunā paziņojuma par sadarbību mērķiem. Šajā lietā prasītāja esot bijusi vienīgais uzņēmums, kurš bija uzaicinājis savus darbiniekus, tiešos aizliegtās vienošanās lieciniekus, sniegt mutvārdu paziņojumus un atbildēt uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem.

322    Prasītāja uzskata, ka 3. aprīlī notikusī telefonsaruna un nosūtītais fakss apstiprina tās lūgumu par tikšanos ar mērķi iesniegt lūgumu par iecietības režīma piemērošanu un norāda uz tās informācijas raksturu, kuru tā bija plānojusi nodot Komisijas rīcībā pēc iespējas ātrāk. Otrajā faksā, kas bija nosūtīts tajā pašā dienā plkst. 17.24, prasītāja esot norādījusi, ka tā ir gatava nekavējoties sniegt informāciju un tā ir Komisijas rīcībā kopīgas tikšanās noturēšanai tajā pašā vai nākamajā dienā.

323    Tādējādi attiecīgajos paziņojumos esot bijis skaidri norādīts tikšanās mērķis un tās informācijas raksturs, kuru prasītāja gatavojās nodot Komisijas rīcībā. Tam, ka šajos paziņojumos pašos par sevi nebija ietverta nekāda informācija par pārkāpumu, neesot nozīmes.

324    Atsakoties atzīt, ka prasītāja savu lūgumu par iecietības režīma piemērošanu bija iesniegusi 2003. gada 3. aprīlī plkst. 9.30 vai pakārtoti – plkst. 13.24, Komisija neesot ievērojusi mutvārdu lūgumam raksturīgo specifiskumu, tādējādi pārkāpdama Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu un Paziņojuma par sadarbību 21.–23. punktu.

325    Turklāt Komisija esot pārkāpusi arī tiesiskās paļāvības aizsardzības un labas pārvaldības principus. Prasītājai esot varējusi būt leģitīma paļāvība, ka tās lūgums tiks uzskatīts par iesniegtu tās telefonsarunas laikā. Šādos apstākļos Komisijai bija jāinformē prasītāja par to, kādā veidā tā plāno piemērot Paziņojumu par sadarbību, kas būtu ļāvis prasītājai nekavējoties pa faksu nosūtīt rakstveida lūgumu.

326    Piemērojot preferenciālu režīmu uzņēmumam, kurš bija nosūtījis dokumentus pa faksu, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu par sliktu prasītājai, kura bija vēlējusies sniegt mutvārdu pierādījumus.

327    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

–       Par prasītājas klasificēšanu attiecībā pret diviem pārējiem iesaistītajiem uzņēmumiem

328    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini konstatējusi, ka EKA Chemicals un Arkema to attiecīgo lūgumu par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanas brīdī bija izpildījušas Paziņojuma par sadarbību 21. punktā paredzēto nosacījumu.

329    Komisija esot ņēmusi vērā vienīgi EKA Chemicals un Arkema lūgumu par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanas brīdi un neesot pārbaudījusi, vai tās bija iesniegušas tādus pierādījumus, kuriem ir būtiska pievienotā vērtība, tādējādi pārkāpjot Paziņojuma par sadarbību 21.–23. punktu, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, kā arī pienākumu norādīt pamatojumu.

330    EKA Chemicals un Arkema sniegtā informācija neesot bijusi uzskatāma par tādiem pierādījumiem, kuriem ir būtiska pievienotā vērtība, un līdz ar to tā neesot atbildusi Paziņojuma par sadarbību 21. punktā paredzētajam nosacījumam.

331    Runājot par EKA Chemicals, lielākā daļa no tās 2003. gada 29. martā nosūtītajā faksā un 2003. gada 31. martā sniegtajā mutvārdu paziņojumā ietvertās informācijas esot attiekusies uz nolīgumiem starp diviem Skandināvijas valstu ražotājiem un tai līdz ar to neesot nozīmes, lai pierādītu aizliegtās vienošanās pastāvēšanu EEZ. Liela daļa no šīs informācijas esot attiekusies uz pirms aizliegtās vienošanās pastāvošajiem faktiskajiem apstākļiem.

332    Apstrīdētajā lēmumā Komisija esot pamatojusies uz EKA Chemicals sniegto informāciju tikai sešas reizes un vienīgi attiecībā uz laika posmu pirms 1997. gada augusta. Šiem pierādījumiem esot bijusi ierobežota vērtība, jo tie nebija apstiprināti ar jebkādu citu informāciju, tie bija nekonkrēti un nepārliecinoši. Patiesībā Komisija esot izmantojusi tikai to informāciju, kuru EKA Chemicals bija sniegusi 2004. gada 8. oktobrī. Tā kā EKA Chemicals bija piedalījusies aizliegtajā vienošanās tikai līdz tās darbības uzsākšanai “kontinentālajā tirgū” (apstrīdētā lēmuma 364. apsvērums), tā neesot varējusi sniegt informāciju attiecībā uz šo tirgu.

333    Runājot par Arkema, tās juridiskie padomnieki 2003. gada 3. aprīlī bija nosūtījuši Komisijai faksu, pievienojot 13 pielikumus un norādot, ka tajos ir ietverti ar pārkāpumu saistīti dokumenti.

334    Šie dokumenti esot bijušas ar roku izdarītas piezīmes un rēķintabulas, kas nav bijušas datētas un bija bez nosaukumiem, dažas no kurām bija grūti salasāmas un sliktas kvalitātes vai pat nepilnīgas, citas savukārt ietvēra simbolus vai saīsinājumus, kas bez tālākiem paskaidrojumiem bija nesaprotami. Komisija savā prasītājai 2005. gada 1. aprīlī adresētajā vēstulē pati esot atzinusi, ka tai bija grūtības izlasīt šos dokumentus. Arkema esot sniegusi paskaidrojumus vai komentārus par šiem dokumentiem tikai 2003. gada 26. maijā.

335    Attiecīgos dokumentus nevarot uzskatīt par pierādījumiem, jo ar tiem bez papildu paskaidrojumiem neesot bijis iespējams konstatēt attiecīgos faktus. Tajos neesot ietvertas norādes par apspriežu datumiem, vietām, priekšmetu, dalībniekiem, un no tiem neesot iespējams secināt, ka tie attiecas uz HP.

336    Vienīgi vēlāk, 2003. gada 26. maijā, sniegtie paskaidrojumi esot piešķīruši attiecīgajiem dokumentiem pierādījuma spēku. Būtībā attiecībā uz katru no 2003. gada 3. aprīlī iesniegtajiem dokumentiem esot bijis nepieciešams detalizētāks paskaidrojums, kas tika sniegts 2003. gada 26. maijā, lai būtu iespējams izprast to saturu un izvērtēt to piemērojamību.

337    Arkema esot iesniegusi pierādījumus tikai 2003. gada 26. maijā, t.i., aptuveni 7 nedēļas pēc sākotnēji nosūtītā faksa. Šīs informācijas iesniegšanai nepieciešamais laiks liecinot par 2003. gada 3. aprīļa paziņojuma neatbilstošo un nepilnīgo raksturu, kas esot bijusi Arkema “steidzīga un neatbilstoša” mēģinājuma vienlaicīgi panākt iecietības režīma piemērošanu vairākās lietās rezultāts. Šo steidzamību apliecinot tas, ka 2003. gada 3. aprīlī nosūtītie pielikumi bija sarindoti nepareizā secībā vai pat bija iesniegti nepilnīgā veidā un tos nācās papildināt ar 2003. gada 26. maijā iesniegtajiem dokumentiem.

338    Apstrīdētajā lēmumā Komisija esot balstījusies gan uz 2003. gada 3. aprīlī, gan uz 2003. gada 26. maijā iesniegtajiem dokumentiem un šajā pašā dienā sniegtajiem paskaidrojumiem. Atsaucoties uz 2003. gada 3. aprīlī iesniegtu dokumentu, Komisija nepārprotami balstījās uz 2003. gada 26. maijā sniegtajiem paskaidrojumiem (skat., piemēram, apstrīdētā lēmuma 185. apsvērumu). 2003. gada 3. aprīlī nosūtītie dokumenti esot izmantoti tikai attiecībā uz vienu vienīgu sanāksmi (apstrīdētā lēmuma 192. apsvērums) un arī šajā ziņā esot bijusi nepieciešama atsauce uz 2003. gada 26. maijā sniegtajiem paskaidrojumiem.

339    Turklāt Arkema neesot lūgusi piemērot iecietības režīmu attiecībā uz PBS un līdz pat 2003. gada 15. jūlijam neesot sniegusi nekādu informāciju attiecībā uz PBS. Līdz ar to Komisijai neesot bijis pamata secināt, ka 2003. gada 3. aprīlī iesniegtie dokumenti attiecās uz abiem produktiem, kas bija izmeklēšanas priekšmets.

340    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

–       Par prasītājai piemēroto samazinājuma līmeni

341    Pakārtoti prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, tās sadarbības ietvaros atsakoties piemērot prasītājai maksimālo samazinājumu 20 % apmērā, kas paredzēts attiecībā uz trešo uzņēmumu, kurš ir izpildījis Paziņojuma par sadarbību 21. punktā ietverto nosacījumu.

342    Samazinājuma līmenis esot jānosaka, ņemot vērā pierādījumu iesniegšanas brīdi un šo pierādījumu būtisko pievienoto vērtību. Tomēr Komisija neesot izvērtējusi, kādā mērā prasītājas sniegtā informācija ir sniegusi būtisku pievienoto vērtību.

343    Turklāt Komisija neesot pareizi novērtējusi prasītājas sniegtās informācijas piemērojamību. Atšķirībā no EKA Chemicals un Arkema sniegtās informācijas prasītājas sniegtā informācija esot attiekusies gan uz HP, gan uz PBS. Prasītāja esot iesniegusi detalizētu un precīzu informāciju attiecībā uz visām nozīmīgākajām apstrīdētajā lēmumā minētajām sanāksmēm, kas bija norisinājušās laika posmā no 1997. augusta līdz 1998. gada beigām, runājot par HP, un laika posmā no 1998. gada maija līdz 1999. gada decembrim, runājot par PBS. Pierādot attiecīgo pārkāpumu, Komisija esot pamatojusies praktiski uz visām prasītājas minētajām sanāksmēm.

344    Šajā ziņā Komisijai esot vajadzējis konstatēt, ka prasītāja pirmā bija iesniegusi detalizētu un tātad – jaunu informāciju par visām iepriekš minētajām sanāksmēm, kuras veidoja aizliegtās vienošanās kodolu. Komisija kļūdaini esot atzinusi, ka par šīm sanāksmēm to jau bija informējuši citi uzņēmumi. Komisija neesot varējusi izvērtēt prasītājas iesniegtos pierādījumus vienīgi “kā kopumu”, bet tai esot bijis jāizvērtē katrs no šo pierādījumu elementiem.

345    Komisija esot nepareizi novērtējusi prasītājas sniegtās informācijas raksturu, konstatēdama, ka šī informācija vienīgi apstiprina Degussa jau sniegto informāciju. Prasītāja esot sniegusi būtiskus papildu pierādījumus, kas ietver arī tiešas liecības. Komisija tikai desmit reizes esot balstījusies uz Degussa sniegto informāciju, no kuras tostarp neesot izrietējusi norāde par 1997. gadā notikušajām sanāksmēm attiecībā uz HP, par kurām bija informējusi prasītāja.

346    Komisijai esot vajadzējis ņemt vērā to, ka vienīgi prasītāja bija nodevusi Komisijas rīcībā savus vadošos darbiniekus, kuri bija snieguši tiešus pierādījumus par pārkāpumu, ka tā nav vienīgi izdarījusi rakstveida paziņojumus ar savu advokātu starpniecību un ka tā ir ilgstoši sadarbojusies pēc lūguma par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanas, atbildot uz informācijas pieprasījumiem un brīvprātīgi sniedzot papildu informāciju. Komisija kļūdaini esot uzskatījusi, ka sanāksmes dalībnieku sniegtajām mutvārdu liecībām ir mazāks pierādījuma spēks nekā dokumentārajiem pierādījumiem.

347    Apstrīdētais lēmums ļoti lielā mērā esot pamatots ar prasītājas sniegto informāciju. Neņemot vērā šīs sadarbības ievērojamo apmēru, Komisija neesot pareizi piemērojusi Paziņojuma par sadarbību 23. punktu.

348    Prasītājai piemērotais samazinājums esot ļoti niecīgs un nesamērīgs gan attiecībā pret Paziņojumā par sadarbību paredzēto maksimālo samazinājumu, gan attiecībā pret citiem iesaistītajiem uzņēmumiem, tostarp Arkema, piešķirto samazinājumu, kā dēļ esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips. Prasītāja esot veicinājusi pārkāpuma konstatēšanu daudz lielākā mērā nekā Arkema. Līdz ar to prasītājai piemērotais naudas soda samazinājums esot “acīmredzami prettiesisks un nesamērīgi zems”.

349    Komisija uzskata, ka tā no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā apstrīdētā lēmuma 523. apsvērumā ir norādījusi iemeslus, kādēļ tā ir piemērojusi prasītājai tai noteiktā naudas soda samazinājumu 10 % apmērā tās īstenotās sadarbības ietvaros.

350    Saistībā ar prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem piemītošās pievienotās vērtības piemērojamību un apjomu Komisija esot ņēmusi vērā to, ka attiecīgie pierādījumi attiecās gan uz HP, gan uz PBS. Tomēr nemainīgs paliek tas, ka galvenokārt tieši prasītāja ir iesniegusi pierādījumus, kas ļāva apstiprināt daļu no Degussa un Arkema sniegtās informācijas.

351    Komisija uzskata, ka, lai arī ir tiesa, ka prasītājas sniegtie pierādījumi apstrīdētajā lēmumā ir minēti saistībā ar visām laika posmā no 1997. līdz 2000. gadam notikušajām daudzpusējām sanāksmēm, brīdī, kad prasītāja iesniedza lūgumu par iecietības režīma piemērošanu, par šīm sanāksmēm jau bija informējuši citi uzņēmumi. Līdz ar to Komisija varēja uzskatīt, ka prasītājas iesniegtie pierādījumi ir tikai apstiprinājuši to, kas tai jau bija zināms par visu attiecīgo pārkāpumu.

352    Attiecībā uz prasītājas sadarbības apjomu un nepārtrauktību pēc tās lūguma par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanas, no Paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta otrās daļas pēdējā teikuma izriet, ka Komisijai nav pienākuma ņemt vērā šos faktorus. Ir jāprezumē, ka ir notikusi ilgstoša sadarbība, un attiecīgā norma drīzāk paredz sodu par neliela apmēra sadarbību pēc lūguma par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanas.

353    Runājot par iespējamo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, prasītājas un Arkema situācijas neesot bijušas salīdzināmas, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 510. un 513. apsvērumā izklāstītos iemeslus, un šis situācijas atšķirīgums pamatoja maksimāli iespējamā samazinājuma piešķiršanu Arkema un nevis prasītājai. Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma 515. apsvērumā nepārprotami esot ņēmusi vērā datumu, kurā prasītāja bija iesniegusi pierādījumus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

354    Paziņojuma par sadarbību 21.–23. punktā ir paredzēts:

“21. Lai varētu pretendēt uz sodanaudas [naudas soda] samazinājumu, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus, kas jau ir Komisijas rīcībā, un tiem jāpārtrauc dalība iespējamajā pārkāpumā ne vēlāk kā pierādījumu iesniegšanas laikā.

22. “Pievienotās vērtības” jēdziens attiecas uz to, ciktāl iesniegtie pierādījumi pēc sava rakstura un detalizētības pakāpes stiprina Komisijas spēju pierādīt attiecīgos faktus. Veicot šādu vērtējumu, Komisija parasti uzskata, ka lielāka vērtība ir rakstiskiem pierādījumiem, kas iegūti laikposmā, uz kuru attiecas fakti, nevis vēlāk iegūtiem pierādījumiem. Tāpat arī [tā] uzskata, ka lielāka vērtība ir pierādījumiem, kas tieši attiecas uz attiecīgajiem faktiem, nevis pierādījumiem, kam ir netieša saistība.

23. Visos galīgajos lēmumos, ko Komisija pieņem administratīvās procedūras beigās, Komisija nosaka:

a)       vai uzņēmuma iesniegtajiem pierādījumiem piemīt būtiska papildu vērtība, salīdzinot ar pierādījumiem, kas tajā pašā laikā ir Komisijas rīcībā;

b)       uzņēmumam piemērojamo sodanaudas [naudas soda] samazinājuma līmeni attiecībā pret sodanaudu [naudas sodu], kas citādi tiktu uzlikta[‑s] uzņēmumiem šādā veidā:

–        pirmais uzņēmums, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem: 30–50 % samazinājums;

–        otrais uzņēmums, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem: 20–30 % samazinājums;

–        turpmākie uzņēmumi, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem: samazinājums līdz 20 %.

Lai noteiktu samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām, Komisija ņem vērā laiku, kad ir iesniegti pierādījumi, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem, un šo pierādījumu pievienoto vērtību. Tā var ņemt vērā arī uzņēmuma sadarbošanās apjomu un nepārtrauktību pēc pierādījumu iesniegšanas dienas.

Turklāt, ja uzņēmums iesniedz pierādījumus, kas attiecas uz Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem, kuri tieši attiecas uz iespējamā[s] karteļa [aizliegtās vienošanās] nopietnumu vai ilgumu, Komisija neņem tos vērā, nosakot sodanaudu [naudas sodu] uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus.”

355    Šajā lietā Komisija atbilstoši Paziņojumam par sadarbību konstatēja, ka Degussa ir izpildījusi nosacījumus, lai tai varētu tikt piemērots pilnīgs atbrīvojums no naudas soda. EKA Chemicals un Arkema, kuras tika atzītas attiecīgi par pirmo un otro uzņēmumu, kas ir izpildījuši iepriekš minētā paziņojuma 21. punktā paredzēto nosacījumu, saņēma naudas soda samazinājumu attiecīgi 40 un 30 % apmērā. Prasītāja, kas tika atzīta par trešo uzņēmumu, kurš ir izpildījis šo nosacījumu, saņēma samazinājumu 10 % apmērā (apstrīdētā lēmuma 501.–524. apsvērums).

–       Par prasītājas lūguma iesniegšanas datuma izvērtējumu

356    No apstrīdētā lēmuma izriet, ka EKA Chemicals savu lūgumu par iecietības režīma piemērošanu bija iesniegusi 2003. gada 29. martā, mutvārdu paziņojumu paudusi 2003. gada 31. martā un tajā pašā nedēļā iesniegusi arī pierādījumus par attiecīgo pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 67., 503. un 505. apsvērums).

357    Ar 2003. gada 3. aprīļa faksu, kas tika nosūtīts plkst. 15.50, Arkema iesniedza Komisijai savu lūgumu par iecietības režīma piemērošanu, kuram bija pievienoti 13 pielikumi, norādot, ka tajos ir ietverti ar attiecīgo aizliegto vienošanos saistīti dokumenti. 2003. gada 26. maijā Arkema iesniedza Komisijai jaunus pierādījumus saistībā ar tās lūgumu par iecietības režīma piemērošanu, starp kuriem bija arī paskaidrojumi par 2003. gada 3. aprīlī nosūtītajiem dokumentiem (apstrīdētā lēmuma 69., 510. un 516. apsvērums).

358    No lietas materiāliem, kā arī no apstrīdētā lēmuma 68.–71. apsvēruma izriet, ka prasītāja ar Komisiju pirmoreiz bija sazinājusies 2003. gada 3. aprīļa rītā notikušās telefonsarunas laikā.

359    Ar tajā pašā dienā plkst. 13.15 nosūtītu faksu prasītāja informēja Komisiju par to, ka “ar šo dokumentu” tā vēlas iesniegt lūgumu Paziņojuma par sadarbību ietvaros un ka, ņemot vērā pierādījumu mutvārdu raksturu, tā vēlas “satikties ar Komisijas pārstāvjiem pēc iespējas ātrāk, lai sniegtu tai šo informāciju, ievērojot procedūru, [kas ļauj] veikt šādu paziņojumos mutvārdos”. Visbeidzot, prasītāja bija lūgusi Komisijai apstiprināt tās “gatavību piedalīties sanāksmē [nākamajā dienā]”.

360    Ar tajā pašā dienā plkst. 17.24 nosūtītu faksu prasītāja apstiprināja, ka tā “ir gatava nekavējoties sniegt papildu informāciju un tādēļ tā ir pilnīgā Komisijas rīcībā sanāksmes noturēšanai [tajā pašā vai nākamajā dienā]”. Ar tajā pašā dienā plkst. 17.28 nosūtītu faksu prasītāja apstiprināja savu dalību Komisijas organizētajā sanāksmē, kas bija paredzēta nākamajā dienā, 2003. gada 4. aprīlī, plkst. 14.15.

361    2003. gada 4. aprīlī prasītāja Komisijas birojā sniedza mutvārdu paziņojumu un tās atbildīgie darbinieki sniedza savas liecības. 2003. gada 9. aprīlī prasītāja sniedza mutvārdu paziņojumu konkrēti attiecībā uz PBS. 2003. gada 11. un 16. aprīlī tā apstiprināja savus paziņojumus arī rakstveidā, pievienojot atsevišķu papildu informāciju.

362    Ņemot vērā šos faktus, kurus prasītāja nav apstrīdējusi, Komisija apstrīdētajā lēmumā bija atzinusi, ka “2003. gada 4. aprīlī [prasītāja bija] iesniegusi lūgumu par Paziņojuma par sadarbību piemērošanu, kas bija izteikts mutvārdu paziņojuma veidā” (apstrīdētā lēmuma 515. apsvērums).

363    Šobrīd izskatāmā iebilduma ietvaros prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot Paziņojuma par sadarbību 21.–23. punktu. Prasītāja uzskata, ka gadījumā, kad uzņēmums ir paudis vēlmi sadarboties, nekavējoties un ar Komisiju nolīgtā brīdī izdarot attiecīgu paziņojumu, tā lūgums ir uzskatāms par iesniegtu brīdī, kad tas ir sazinājies ar Komisiju nolūkā veikt šo paziņojumu.

364    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka no Paziņojuma par sadarbību 21. un 23. punkta izriet, ka, lai varētu pretendēt uz naudas soda samazinājumu, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus, kas jau ir Komisijas rīcībā. Turklāt, piemērojot šī paziņojuma 23. punkta b) apakšpunktā paredzētos naudas soda samazinājuma līmeņus katrā no minētajām kategorijām, Komisijai ir jāņem vērā brīdis, kad uzņēmums ir izpildījis šo nosacījumu.

365    Tādējādi no attiecīgo noteikumu formulējuma skaidri izriet, ka, piemērojot Paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunktā paredzētos naudas soda samazinājuma līmeņus katrā no minētajām kategorijām, Komisijai ir jānosaka brīdis, kad uzņēmums tai faktiski ir iesniedzis pierādījumus, kuriem ir būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar tās rīcībā jau esošajiem pierādījumiem.

366    Šādu interpretāciju apstiprina attiecīgajā paziņojumā paredzētajai sistēmai raksturīgie apsvērumi, atbilstoši kuriem Komisijai ir precīzi jānosaka brīdis, kad attiecīgais uzņēmums ir izpildījis nosacījumus naudas soda samazināšanai, salīdzinot iesniegtos pierādījumus ar tiem pierādījumiem, kas jau bija tās rīcībā lūguma iesniegšanas brīdī, un tai līdz ar to patiešām ir jābūt pieejamiem attiecīgajiem pierādījumiem.

367    Tiktāl, ciktāl prasītāja apgalvo, ka šī pieeja, kas ir balstīta uz tā brīža noteikšanu, kad uzņēmums, kurš ir iesniedzis lūgumu par iecietības režīma piemērošanu, faktiski ir iesniedzis attiecīgos pierādījumus, ierobežo iesaistīto uzņēmumu vēlmi iesniegt mutvārdu pierādījumus, lai gan tie var ietvert arī personu, kas ir bijušas tieši iesaistītas attiecīgajā pārkāpumu veidojošajā rīcībā, sniegtās liecības, ir jānorāda, ka šis apsvērums, pat ja tas tiktu atzīts par pierādītu, nevar atspēkot interpretāciju, kas izriet no Paziņojuma par sadarbību faktiskā formulējuma.

368    Katrā ziņā prasītāja kļūdaini apgalvo, ka attiecīgā pieeja var radīt nevienlīdzīgu attieksmi attiecībā pret tiem uzņēmumiem, kuri vēlas sniegt mutvārdu paziņojumu.

369    Attiecīgie Paziņojuma par sadarbību noteikumi, kas paredz noteikt precīzu to pierādījumu iesniegšanas brīdi, kuriem ir būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem, ir vienādi piemērojami attiecībā uz visiem uzņēmumiem, kas ir iesnieguši lūgumu par iecietības režīma piemērošanu.

370    Attiecībā uz šī lūguma iesniegšanas datuma noteikšanu situācijas, kurās atrodas uzņēmumi, kas ir iesnieguši lūgumu par iecietības režīma piemērošanu atbilstoši šim paziņojumam, ir uzskatāmas par salīdzināmām neatkarīgi no veida, kādā pierādījumi ir tikuši iesniegti, jo šī izvēle ir tikai un vienīgi lūguma iesniedzēja kompetencē. Līdz ar to šīs situācijas ir izvērtējamas vienādi.

371    Ņemot vērā šos apsvērumus, nevar piekrist prasītājas apgalvojumam par to, ka, nosakot naudas soda samazinājuma līmeņus katrā no minētajām kategorijām, ir jāņem vērā brīdis, kad uzņēmums ir sazinājies ar Komisiju, lai sniegtu mutvārdu paziņojumu.

372    Šajā lietā ir vispārzināms, ka prasītāja pirms tās 2003. gada 4. aprīļa mutvārdu paziņojuma nebija iesniegusi Komisijai nekādus pierādījumus par attiecīgo pārkāpumu. Līdz ar to Komisija ir pamatoti konstatējusi, ka tieši šajā datumā prasītāja bija izpildījusi Paziņojuma par sadarbību 21. punktā paredzēto nosacījumu.

373    Šajā ziņā prasītāja nevar arī pamatoti atsaukties uz laika ierobežojumiem saistībā ar tās mutvārdu paziņojuma iesniegšanu.

374    Būtībā tieši tādēļ, ka ziņu mutiska sniegšana ir uzskatāma par sadarbības veidu, kas parasti ir lēnāks nekā rakstveida ziņu iesniegšana, attiecīgajam uzņēmumam, ja tas izvēlas ziņas sniegt mutiski, ir jāapzinās, ka tādējādi tas uzņemas risku, ka kāds cits uzņēmums izšķirošus pierādījumus par aizliegtās vienošanās pastāvēšanu Komisijai iesniedz ātrāk, tos formulējot rakstiskā veidā (šajā ziņā skat. iepriekš 314. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 505. punkts).

375    Turklāt prasītāja nav apgalvojusi, ka brīdis, kad tā iesniedza savu lūgumu par iecietības režīma piemērošanu, jebkādā veidā bija atkarīgs no Komisijas resursu pieejamības. Tāpat arī no šīs lietas apstākļiem ir redzams, ka Komisija ir pilnībā ņēmusi vērā prasītājas minēto steidzamību un ir noorganizējusi sanāksmi prasītājas piedāvātajā datumā, lai varētu pieņemt tās lūgumu.

376    Attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa iespējamo pārkāpumu saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības uz to atsaukties ir ikvienai privātpersonai, kas atrodas situācijā, no kuras izriet, ka Savienības administrācija tai ir radījusi tiesiskas cerības (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑213/01 un T‑214/01 Österreichische Postsparkasse un Bank für Arbeit und Wirtschaft/Komisija, Krājums, II‑1601. lpp., 210. punkts un tajā minētā judikatūra).

377    Šajā lietā prasītāja ir vienīgi norādījusi, ka Komisijai tā bija jāinformē par to, kādā veidā tā plāno piemērot Paziņojumu par sadarbību.

378    Tomēr, ņemot vērā nepārprotamo formulējumu, kādā ir izteikti šī paziņojuma iepriekš minētie noteikumi, saskaņā ar kuriem pierādījumiem ir jāsniedz būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem, prasītāja nevarēja leģitīmi uzskatīt, ka, nosakot naudas soda samazinājuma līmeņus katrā no minētajām kategorijām, tās sadarbības rindas kārtība tiktu noteikta, ievērojot tās 2003. gada 3. aprīļa paziņojumu datumu, jo šo paziņojumu ietvaros netika iesniegti nekādi pierādījumi.

379    Turklāt prasītāja neapgalvo, ka Komisija būtu tai devusi kaut vismazāko apliecinājumu tam, ka tās lūgums tiks uzskatīts par iesniegtu 2003. gada 3. aprīlī, un arī nenorāda, ka Komisija nav rīkojusies tik ātri, cik tas bija nepieciešams konkrētajos apstākļos.

380    Līdz ar to ir jākonstatē, ka Komisija nav veikusi nekādus pasākumus, nedz arī īstenojusi jebkādu tādu rīcību, kas būtu varējusi prasītājai radīt jebkādu tiesisko paļāvību par to, ka tās lūgums par iecietības režīma piemērošanu laikā, kad tā sazinājās ar Komisiju, proti, 2003. gada 3. aprīlī, tiks uzskatīts par tādu, kas atbilst Paziņojuma par sadarbību 21. punktā paredzētajam nosacījumam.

381    Līdz ar to prasītājas argumentācija par tiesiskās paļāvības principa, kā arī labas pārvaldības principa pārkāpumu, kas ir balstīta uz vieniem un tiem pašiem argumentiem, ir jānoraida.

382    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iebildums par prasītājas lūguma par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanas datuma novērtējumu nav pamatots.

–       Par divu pārējo iesaistīto uzņēmumu sniegtās informācijas novērtēšanu

383    Prasītāja apgalvo, ka nedz EKA Chemicals, nedz Arkema to attiecīgo lūgumu iesniegšanas brīdī nebija iesniegušas tādus pierādījumus, kuriem būtu būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem.

384    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka, lai klasificētu katru konkrēto uzņēmumu, nosakot Paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunktā paredzētos naudas soda samazinājuma līmeņus katrā no minētajām kategorijām, Komisija ir vienīgi ņēmusi vērā to attiecīgo lūgumu par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanas brīdi, neizvērtējot iesniegto pierādījumu pievienoto vērtību. Tā turklāt uzskata, ka attiecīgais vērtējums nav pietiekami pamatots.

385    Jāatzīmē, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 503. un 509. apsvērumā vispirms ir konstatējusi, ka gan EKA Chemicals, gan Arkema ir iesniegušas pierādījumus, kuriem ir būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem to attiecīgi sniegtā ieguldījuma laikā.

386    Attiecībā uz EKA Chemicals Komisija ir īpaši norādījusi, ka tā bija iesniegusi Komisijai pierādījumus, kas attiecās uz laika posmu no 1994. gada 31. janvāra līdz 1997. gada 14. oktobrim un bija saistīti ar Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem, un kuriem tādēļ bija tieša ietekme uz aizliegtās vienošanās ilguma noteikšanu. Turklāt tā norādīja, ka EKA Chemicals bija sniegusi informāciju, kas apstiprināja un papildināja Degussa sniegto informāciju, kura attiecās uz laika posmu no 1997. gada 14. oktobra līdz 1999. gada 31. decembrim (apstrīdētā lēmuma 506. apsvērums).

387    Kaut arī šie apsvērumi bija formulēti saistībā ar naudas soda apmēra samazinājuma līmeņa novērtējumu piemērojamās kategorijas ietvaros, Komisija ir balstījusies uz šiem apsvērumiem, arī lai noteiktu EKA Chemicals piemērojamo kategoriju, saistībā ar informāciju, ko tā bija sniegusi laika posmā no 2003. gada 29. līdz 31. martam, tiktāl, ciktāl laika posmā starp šiem diviem datumiem netika iesniegts neviens lūgums par iecietības režīma piemērošanu.

388    Runājot par Arkema, Komisija ir norādījusi, ka tās 2003. gada 3. aprīļa paziņojumā bija ietverti ar roku rakstīti dokumenti, kas apliecina pret konkurenci vērstas rīcības esamību saistībā ar abiem produktiem, kas ir izmeklēšanas priekšmets, un ka šie dokumenti kā tādi bija pietiekami nepārprotami, lai tai būtu bijis iespējams tos saprast, kaut arī šie dokumenti vēlāk tika papildināti (apstrīdētā lēmuma 510. apsvērums). Tādējādi Komisija uzskatīja, ka pirmais Arkema paziņojums, kuram ir bijusi būtiska pievienotā vērtība, ir datēts ar 2003. gada 3. aprīli (apstrīdētā lēmuma 513. apsvērums).

389    No šiem apsvērumiem nepārprotami izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam, nosakot piemērojamo naudas soda samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām, Komisija izvērtēja un konstatēja, ka EKA Chemicals un Arkema ieguldījumam ir būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar to informāciju, kas jau bija Komisijas rīcībā katra attiecīgā lūguma iesniegšanas brīdī.

390    Līdz ar to prasītājas argumenti par iespējamo kļūdu tiesību piemērošanā, novērtējot attiecīgos lūgumus, ir jānoraida.

391    Turklāt iepriekš minētie apstrīdētā lēmuma apsvērumi skaidri un nepārprotami atspoguļo galvenos pamatojuma elementus, atbilstoši kuriem Komisija konstatēja, ka katrs no attiecīgajiem ieguldījumiem tā izdarīšanas brīdī sniedza būtisku pievienoto vērtību Paziņojuma par sadarbību 21. punkta izpratnē, kas arī tika ņemts vērā, nosakot piemērojamo naudas soda samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām attiecībā uz abiem iesaistītajiem uzņēmumiem saskaņā ar šī paziņojuma 23. punkta b) apakšpunktu.

392    Tādējādi nevar piekrist arī prasītājas argumentiem par iespējamo pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

393    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijas vērtējumā ir pieļautas acīmredzamas kļūdas.

394    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai arī Komisija nedrīkst neievērot vienlīdzīgas attieksmes principu saistībā ar aizliegtās vienošanās dalībnieku sadarbības novērtēšanu, tai tomēr ir plaša rīcības brīvība, vērtējot dažādu aizliegtās vienošanās dalībnieku sadarbības kvalitāti un ieguvumu no šīs sadarbības. Līdz ar to var iebilst tikai pret acīmredzamu šīs rīcības brīvības pārkāpšanu (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 6. maija spriedumu lietā T‑116/04 Wieland-Werke/Komisija, Krājums, II‑1087. lpp., 124. punkts un tajā minētā judikatūra).

395    No tā izriet, ka prasītāja nevar sava prasības pieteikuma pielikumā vienīgi piedāvāt savu EKA Chemicals un Arkema sniegtā ieguldījuma novērtējumu, bet tai, sniedzot konkrētus argumentus, ir jāpierāda, kādas tieši ir Komisijas vērtējumā pieļautās acīmredzamās kļūdas.

396    Šajā ziņā, runājot par EKA Chemicals sniegto ieguldījumu, vispirms ir jāatgādina, ka no apstrīdētā lēmuma 506. apsvēruma izriet, ka tā bija iesniegusi attiecīgajā laika posmā tapušus dokumentus saistībā ar atsevišķām sanāksmēm un citu slepena rakstura saziņu, kas attiecās uz Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem un kuriem bija tieša ietekme uz aizliegtās vienošanās ilguma noteikšanu attiecībā uz laika posmu no 1994. gada 31. janvāra līdz 1997. gada 14. oktobrim, kā arī informāciju, kas apstiprināja un papildināja Degussa sniegto informāciju saistībā ar vēlāko laika posmu.

397    Kas attiecas uz secinājumu par to, ka attiecīgais pārkāpums aptvēra visu EEZ teritoriju, šī vērtējuma precizitāti neatspēko prasītājas izvirzītais fakts, ka EKA Chemicals sniegtā informācija galvenokārt attiecās uz Skandināvijas valstu tirgu. Jāatgādina, ka EKA Chemicals bija sniegusi informāciju par saziņu starp “kontinentā” strādājošajiem ražotājiem un ka turklāt vairākas pārkāpumu veidojošās darbības bez izņēmuma bija attiekušās uz Skandināvijas valstu un “kontinentālajiem” tirgiem (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 106. un 144. apsvērumu).

398    Turpinājumā ir jānorāda, ka tiktāl, ciktāl prasītāja apstrīd EKA Chemicals sniegtās informācijas pierādījuma spēku, ir jāatzīmē, ka tieši šī informācija bija ļāvusi Komisijai kā aizliegtās vienošanās sākuma datumu noteikt 1994. gada 31. janvāri un apstiprināt Degussa paziņojumus par sākotnējo aizliegtās vienošanās laika posmu. Tas fakts, ka pirmā prasības pamata izvērtēšanas ietvaros šī informācija tika atzīta par nepietiekamu, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā no šā datuma, nevar atspēkot šīs informācijas pierādījuma spēku attiecībā uz aizliegtās vienošanās pastāvēšanas konstatēšanu kā tādu.

399    Turklāt prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru EKA Chemicals sniegtais ieguldījums lielā mērā bija aprobežots ar faktiem, kuri pastāvēja pirms aizliegtās vienošanās sākuma, ir balstīts uz tās iebildumu par to, ka aizliegtā vienošanās bija sākusies 1997. gada augustā, bet šis iebildums ir ticis noraidīts kā nepamatots, izvērtējot pirmo prasības pamatu (skat. šī sprieduma 170. punktu).

400    Visbeidzot, iespējami ierobežotais to apstrīdētā lēmuma apsvērumu skaits, kuros ir izdarīta atsauce uz EKA Chemicals sniegto informāciju, nevar atspēkot šīs informācijas pierādījuma spēku. Turklāt tikai ar to vien, ka daži no šiem apsvērumiem ietver atsauci uz informāciju, kas ir tikusi sniegta pēc EKA Chemicals sākotnējā lūguma, nav pietiekami, lai pamatotu prasītājas apgalvojumu, ka Komisija patiesībā ir balstījusies uz informāciju, kuru EKA Chemicals bija sniegusi pēc sava lūguma par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanas.

401    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jākonstatē, ka prasītājas izvirzītie argumenti nepierāda, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, secinot, ka EKA Chemicals pirms prasītājas lūguma par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanas datuma ir iesniegusi pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību Paziņojuma par sadarbību 21. punkta izpratnē.

402    Attiecībā uz Arkema sniegto informāciju Komisija apstrīdētajā lēmumā it īpaši ir konstatējusi, ka “tās pirmais paziņojums sastāvēja no [13] ar roku rakstītiem dokumentiem, kas apliecināja pret konkurenci vērstas rīcības pastāvēšanu starp to produktu konkurentiem, kas ir izmeklēšanas priekšmets”, un ka, “kaut arī šie dokumenti paši par sevi bija pietiekami skaidri, lai [tai] būtu iespējams tos izprast, ņemot vērā tās rīcībā jau esošo informāciju, [Arkema] vienīgi 2003. gada 26. maijā [bija] papildinājusi savu sākotnējo paziņojumu ar rakstveida paziņojumu, kurā bija ietverti precizējumi par katru no 2003. gada 3. aprīlī iesniegtajiem dokumentiem un pievienoti jauni dokumenti, kā arī paskaidrojumi attiecībā uz tiem” (apstrīdētā lēmuma 510. apsvērums).

403    Komisija ir vispārīgā veidā norādījusi, ka Arkema sniegtā informācija “[attiecās] uz Eiropas līmeņa aizliegtu vienošanos attiecībā uz abiem produktiem, un [Arkema] galvenokārt ir bijusi tā, kas ir iesniegusi attiecīgajā laikā tapušus dokumentus, pateicoties kuriem Komisijai bija iespēja apstiprināt Degussa jau sniegto informāciju, un kas šajā lēmumā ir ļoti plaši izmantoti” (apstrīdētā lēmuma 513. apsvērums).

404    Ņemot vērā šo vērtējumu, prasītāja apgalvo, ka Arkema 2003. gada 3. aprīlī sniegtajai informācijai nebija nekāda pierādījuma spēka, jo runa esot bijusi par ar roku rakstītām piezīmēm un rēķintabulām, kas nav bijušas nedz datētas, nedz saturēja kādu virsrakstu, kas bija grūti salasāmas un/vai nepilnīgas, jo tās ietvēra simbolus vai saīsinājumus, kurus bez papildu paskaidrojumiem nebija iespējams saprast. Prasītāja apgalvo, ka tās sniegtajam ieguldījumam pierādījuma spēku ir piešķīruši tieši Arkema 2003. gada 26. maijā sniegtie papildu paskaidrojumi.

405    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka attiecīgā informācija ir saistīta ar prettiesisku rīcību, kas ietvēra slepeni rīkotas sanāksmes un līdz minimumam samazinātu dokumentāciju.

406    Ņemot vērā grūtības iegūt tiešus pierādījumus par šāda veida pārkāpumiem, kā, piemēram, pārkāpuma īstenošanas laikā notikušo sanāksmju laikā izdarītās piezīmes vai protokolus, to pierādījuma spēku nevar apstrīdēt tikai tādēļ, ka tie ir rakstīti ar roku vai ir fragmentāri vai ietver saīsinājumus un simbolus un ka tādēļ saistībā ar tiem var būt nepieciešami papildu paskaidrojumi vai tie ir jāizvērtē, ņemot vērā pārējo Komisijas rīcībā esošo informāciju.

407    It īpaši tas, ka šādu dokumentu pilnīgai izpratnei ir nepieciešams noskaidrot atsevišķus aspektus, kā, piemēram, saīsinājumu izmantošanu, neliedz konstatēt, ka šie dokumenti ir pietiekami skaidri (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 18. jūnija spriedumu lietā T‑410/03 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑881. lpp., 561. punkts).

408    Šajā lietā attiecīgie dokumenti, kurus Arkema bija iesniegusi 2003. gada 3. aprīlī, ietvēra piezīmes un skaitliskas tabulas, kas bija sagatavotas pārkāpuma īstenošanas laikā un kurās bija ietverts tiešs dokumentārs pierādījums par tajā laikā notikušo apspriežu pret konkurenci vērsto raksturu. Šo dokumentu pierādījuma spēku neatspēko fakts, ka to saturs pilnībā bija izprotams, tikai aplūkojot tos kopsakarā ar šo dokumentu kontekstu un salīdzinot tos ar pārējo informāciju, vai izskaidrojot tajos lietotos simbolus un saīsinājumus.

409    Turklāt ir jānorāda, ka vismaz daļa no attiecīgajiem dokumentiem, proti, attiecīgajā laikā veiktās piezīmes, kurās bija norādīti attiecīgo personu un uzņēmumu vārdi un nosaukumi, datumi un skaitliskā veidā atspoguļotie priekšlikumi saistībā ar cenu mērķiem un tirgus daļām, varēja kalpot kā autonoms pierādījums attiecīgā pārkāpuma pastāvēšanai. Atsevišķus no šiem dokumentiem Komisija apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tā 176. un 181. apsvērumā, bija izmantojusi pašus par sevi, lai pierādītu ar aizliegto vienošanos saistīto sanāksmju norisi un konkrētos rezultātus.

410    Tāpat arī ir jāatgādina, ka Arkema lūguma iesniegšanas brīdī Komisijas rīcībā jau bija nozīmīga apmēra informācija par aizliegtās vienošanās norisi, kas izrietēja no Degussa un EKA Chemicals sniegtā ieguldījuma, un ka Arkema sniegtie pierādījumi varēja tikt izmantoti tās informācijas kontekstā, kas jau bija Komisijas rīcībā.

411    Turklāt tas, ka, atsevišķos apstrīdētā lēmuma motīvu daļas punktos norādot uz šo informāciju, Komisija ir atsaukusies gan uz 2003. gada 3. aprīlī iesniegto dokumentu, gan uz Arkema 2003. gada 26. maijā sniegtajiem paskaidrojumiem, nenozīmē, ka tā ir piekritusi tam, ka sākotnēji iesniegtajiem dokumentiem kā tādiem nebija pierādījuma spēka. Būtībā, kaut arī 2003. gada 26. maijā sniegtā informācija patiešām ietvēra atsevišķus paskaidrojumus vai 2003. gada 3. aprīlī iesniegto dokumentu transkripciju, lielākajā šīs informācijas daļā bija tikai precizēti jau iesniegtie dokumenti.

412    Līdz ar to prasītājas arguments par iespējamo Arkema 2003. gada 3. aprīlī iesniegto dokumentu pierādījuma spēka neesamību nevar tikt atbalstīts.

413    Saistībā ar attiecīgās informācijas būtisko pievienoto vērtību ir jāatgādina, ka runa ir par attiecīgajā laikā tapušiem dokumentiem, kas attiecās uz 1997. un 1998. gadā notikušajām slepenajām sanāksmēm, uz kuriem apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz šo laika posmu ir ietvertas plašas atsauces un no kuriem daži tajā ir pat tieši minēti.

414    Šajā ziņā tiktāl, ciktāl prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini konstatējusi, ka Arkema sākotnējais lūgums attiecās uz abiem izskatāmajiem produktiem, pietiek norādīt, ka, lai arī Arkema 2003. gada 3. aprīlī iesniegtie dokumenti attiecās vienīgi uz pārkāpumu veidojošo rīcību saistībā ar HP, tā kā šajā lietā runa ir par vienotu pārkāpumu, kurš attiecās uz abiem tirgiem, ar to nevar apstrīdēt secinājumu par tās īstenotās sadarbības būtisko pievienoto vērtību.

415    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, nav pierādīts, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka Arkema ar 2003. gada 3. aprīļa faksu ir iesniegusi pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību Paziņojuma par sadarbību 21. punkta izpratnē.

416    Tiesas sēdē prasītāja pirmoreiz norādīja uz atšķirību starp attiecīgo novērtējumu šajā lietā un novērtējumu, kuru Komisija bija sniegusi attiecībā uz Arkema īstenoto sadarbību lietā, saistībā ar kuru tika pieņemts 2006. gada 31. maija Lēmums C(2006) 2098 par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta Nr. COMP/F/38.645 – Metakrilāti).

417    Komisija, atbildot uz to, norādīja, ka tā neiebilst pret šo jauno argumentu izvirzīšanu.

418    Jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.

419    Šajā lietā, pat pieņemot, ka šo argumentāciju varētu uzskatīt par jaunu prasības pamatu, uz to neattiecas šis aizliegums, jo tās pamatā ir faktiskais vērtējums, kas ir sniegts Lēmumā C(2006) 2098 un kurš, kā tiesas sēdē norādīja Komisija, tika publiskots tikai pēc rakstveida procedūras noslēguma šajā lietā.

420    Attiecībā uz šīs argumentācijas būtību ir jāatzīmē, ka no 2003. gada 3. aprīļa faksa, kas pielikuma veidā pievienots prasības pieteikumam, izriet, ka ar šo paziņojumu Arkema bija lūgusi piemērot Paziņojumu par sadarbību, iesniedzot dokumentus attiecībā uz trīs produktiem, tostarp arī HP, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, un metakrilātu, uz kuru attiecas Lēmums C(2006) 2098.

421    Lēmuma C(2006) 2098 405. apsvērumā, uz kuru ir norādījusi prasītāja, Komisija, nosakot Arkema piemērojamo naudas soda samazinājuma līmeni, ir minējusi, ka, “lai arī [tā] ir iesniegusi lūgumu par iecietības režīma piemērošanu salīdzinoši agrā procedūras stadijā, proti, 2003. gada 3. aprīlī, jeb citiem vārdiem sakot, pēc pārbaudēm sekojošā mēneša laikā”, tikai “pēc tās vēlāko paziņojumu saņemšanas” Komisija bija secinājusi, ka “šis uzņēmums ir atbildis nosacījumiem, kuriem jābūt izpildītiem, lai varētu tikt piemērots iecietības režīms, ņemot vērā sniegto pierādījumu raksturu un precizitātes apmēru, kas nostiprināja Komisijas spēju pierādīt attiecīgos faktus”. Komisija tajā pašā apsvērumā ir norādījusi, ka, “kaut arī [Arkema] ar savu pirmo paziņojumu bija iesniegusi informāciju ar būtisku pievienoto vērtību [..], pievienotā vērtība, ko tā [bija] sniegusi [tās rīcībā jau esošajiem] argumentiem, visas procedūras laikā bija visai ierobežota”.

422    No šī vērtējuma izriet, ka lietā, saistībā ar kuru tika pieņemts Lēmums C(2006) 2098, Komisija bija uzskatījusi, ka, lai arī Arkema savu lūgumu par iecietības režīma piemērošanu bija iesniegusi 2003. gada 3. aprīlī, tikai pēc tās vēlāko paziņojumu saņemšanas tā bija secinājusi, ka šis uzņēmums ir sniedzis pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību.

423    Tomēr šis apsvērums – pretēji prasītājas apgalvotajam – neļauj pierādīt, ka, izvērtējot šajā lietā izskatāmo ieguldījumu, Komisija ir ņēmusi vērā arī pēc 2003. gada 3. aprīļa faksa nosūtīšanas izdarītos Arkema paziņojumus.

424    Pirmkārt, Lēmumā C(2006) 2098 sniegtais vērtējums attiecībā uz 2003. gada 3. aprīļa faksa A 14. un A 15. pielikumā pievienotajiem dokumentiem neattiecas uz tādiem pašiem pierādījumiem kā šajā lietā, kas bija pievienoti tā paša paziņojuma no A 1. līdz A 13. pielikumā. Turklāt šis vērtējums attiecās uz naudas soda samazinājuma līmeņa noteikšanu piemērojamās kategorijas ietvaros atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta otrajai daļai un nevis uz piemērojamās kategorijas noteikšanu kā tādu šā paziņojuma 23. punkta b) apakšpunkta pirmās daļas izpratnē, kas tiek izskatīta šajā lietā.

425    Otrkārt, no Lēmuma C(2006) 2098 izriet, ka lietā, saistībā ar kuru tika pieņemts šis lēmums, laika posmā no 2003. gada 3. aprīļa līdz brīdim, kad Komisija saņēma Arkema vēlākos paziņojumus, nekāds lūgums par iecietības režīma piemērošanu netika iesniegts. Tādējādi pretēji šobrīd izskatāmajai lietai lietā, saistībā ar kuru tika pieņemts Lēmums C(2006) 2098, Komisija pamatoti varēja ņemt vērā attiecīgos vēlākos paziņojumus, lai noteiktu, vai Arkema atbilst Paziņojumā par sadarbību paredzētajiem naudas soda apmēra samazināšanas nosacījumiem.

426    Ievērojot šos apsvērumus, ar Lēmumā C(2006) 2098 ietverto vērtējumu nevar atspēkot šobrīd izskatāmajā lietā izdarītā vērtējuma tiesiskumu.

427    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, prasītājas izvirzītais iebildums par EKA Chemicals un Arkema sniegtā ieguldījuma novērtējumu ir noraidāms kā nepamatots.

–       Par prasītājai piemērotā naudas soda apmēra samazinājuma līmeni

428    Apstrīdētā lēmuma 523. un 524. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka prasītāja ir trešais uzņēmums, kurš ir izpildījis Paziņojuma par sadarbību 21. punktā paredzēto nosacījumu, jo tā 2003. gada 4. aprīlī un 17. maijā bija iesniegusi dokumentus attiecībā uz Eiropas līmeņa aizliegto vienošanos saistībā ar abiem attiecīgajiem produktiem. Attiecībā uz šīs sadarbības pievienoto vērtību Komisija norādīja, ka prasītāja “galvenokārt bija iesniegusi pierādījumus, kas [tai] bija ļāvuši [..] iegūt apstiprinājumu attiecībā uz atsevišķu Degussa un [Arkema] jau sniegto informāciju un kas plaši tika izmantoti [apstrīdētajā lēmumā]”. Atbilstoši šiem apsvērumiem Komisija prasītājai noteiktajam naudas sodam piemēroja samazinājumu 10 % apmērā.

429    Prasītāja pakārtoti ir norādījusi, ka Komisija kļūdaini ir atteikusies piešķirt tai maksimāli iespējamo samazinājumu 20 % apmērā trešajam uzņēmumam piemērojamās kategorijas ietvaros Paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pirmās daļas izpratnē.

430    Jāatgādina, ka atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta otrajai daļai, lai noteiktu naudas soda samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām, Komisijai ir jāņem vērā laiks, kad ir iesniegti pierādījumi, sniegto pierādījumu pievienotā vērtība, kā arī sadarbības apmērs un turpinātība.

431    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 515. apsvērumā ir konstatējusi, ka prasītāja bija iesaistījusies ļoti agrā procedūras posmā, neilgi pēc pārbaužu veikšanas, ka tās sniegtais ieguldījums bija devis būtisku pievienoto vērtību un tika sniegts turpinātā veidā, jo informācija tika sniegta tostarp 2003. gada 4., 9., 11. un 16. aprīlī, kā arī 17. maijā. Nav strīda par to, ka prasītājas sniegtā informācija apstrīdētajā lēmumā tika plaši izmantota, lai pierādītu attiecīgo pārkāpumu, it īpaši saistībā ar laika posmu no 1997. līdz 2000. gadam.

432    Turklāt, kā izriet no Komisijas 2009. gada 15. septembra atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdoto jautājumu, prasītāja bija pirmais uzņēmums, kas iesniedza pierādījumus par atsevišķām laika posmā no 1997. gada augusta līdz novembrim Briselē notikušām sanāksmēm. Tāpat arī jāatzīmē, ka ar šīm sanāksmēm saistītā informācija ļāva Komisijai pierādīt atsevišķus attiecīgās aizliegtās vienošanās pamataspektus, proti, “stingru” nolīgumu par koordinētu HP cenu palielināšanu pastāvēšanu un slepenu norunu iniciatīvas attiecībā uz PBS.

433    Līdz ar to ir jākonstatē, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 523. apsvērumā ir kļūdaini secinājusi, ka, pirmkārt, prasītājas sniegtā informācija galvenokārt apstiprināja Degussa un Arkema jau sniegto informāciju un, otrkārt, ka šajā apsvērumā izklāstītā informācija, ņemot vērā Paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta otrajā daļā paredzētos kritērijus, nekādā veidā nav pamatojusi attiecīgā samazinājuma līmeņa piemērošanu attiecīgi piemērojamās kategorijas ietvaros.

434    Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, pamatojoties uz šiem apsvērumiem, noteikdama naudas soda samazinājuma līmeni, kas tās īstenotās sadarbības ietvaros piemērojams prasītājai, 10 % apmērā.

435    Turklāt attiecīgais vērtējums, kura rezultātā prasītājai tika piemērots visai niecīgs naudas soda samazinājums, atšķiras no vērtējuma, kas tika izdarīts attiecībā uz Arkema īstenoto sadarbību, tiktāl, ciktāl Komisija bija konstatējusi, ka Arkema bija iesniegusi papildu informāciju tikai 2003. gada 26. maijā, vairākas nedēļas pēc tās sākotnējā lūguma, bet tomēr bija piešķīrusi tai maksimāli iespējamo samazinājumu attiecīgi piemērojamās kategorijas ietvaros (apstrīdētā lēmuma 510. un 513. apsvērums).

436    Tāpat arī, pretēji Arkema apgalvojumiem, prasītājas sniegtā informācija saturēja pierādījumus par pārkāpumu saistībā ar abiem attiecīgajiem produktiem, jo prasītājas paziņojumos bija ietverts detalizēts un ar aizliegtajā vienošanās tieši iesaistīto personu liecībām pamatots prettiesisko pasākumu satura izklāstījums, ko turklāt apstiprina arī tas, ka tie ir tikuši plaši izmantoti apstrīdētajā lēmumā.

437    Ņemot vērā šos apsvērumus, šis pēdējais no prasītājas izvirzītajiem iebildumiem ir atbalstāms.

438    Šobrīd izskatāmais prasības pamats pārējā daļā ir jānoraida.

439    Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa uzskata, ka, ņemot vērā šī sprieduma 430.–437. punktā minētos apsvērumus, prasītājai tās īstenotās sadarbības ietvaros piemērojamais naudas soda samazinājums ir nosakāms 20 % apmērā. Tādējādi atbilstoši ir samazināms arī prasītājai piemērotā naudas soda apmērs.

 Par naudas soda galīgā apmēra noteikšanu

440    Izvērtējot prasītājas izvirzītos prasības pamatus un Vispārējai tiesai īstenojot tās neierobežoto kompetenci, prasītājai uzliktais naudas sods ir jāpārskata, samazinot Komisijas piemērotā naudas soda sākumsummas palielinājumu saistībā ar prasītājas dalības attiecīgajā pārkāpumā ilgumu līdz 55 %, kā arī palielinot līdz 20 % Paziņojuma par sadarbību ietvaros piemērotā naudas soda samazinājuma līmeni.

441    Ņemot to vērā, prasītājai uzliktā naudas soda galīgais apmērs ir nosakāms EUR 139,5 miljonu apmērā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

442    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

443    Tā kā šajā gadījumā prasītājas celtā prasība daļēji ir apmierināta, Vispārējā tiesa uzskata, ka, izvērtējot šīs lietas apstākļus, taisnīgi ir nolemt, ka prasītāja sedz 80 % no saviem un Komisijas tiesāšanās izdevumiem un Komisija sedz 20 % no saviem un prasītājas tiesāšanās izdevumiem.

444    Turklāt ir jānoraida prasītājas prasījumu attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem ietvaros formulētais lūgums piespriest Komisijai atlīdzināt izdevumus, kas tai radušies, atverot un uzturot spēkā bankas garantiju, lai novērstu apstrīdētā lēmuma piespiedu izpildīšanu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādi izdevumi nav uzskatāmi par izdevumiem, kas ir saistīti ar tiesvedību (šajā ziņā skat. iepriekš 214. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 5133. punkts un tajā minētā judikatūra).

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas 2006. gada 3. maija Lēmuma C(2006) 1766, galīgā redakcija, attiecībā uz procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta C.38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts) 1. panta m) punktu tiktāl, ciktāl Eiropas Komisija tajā ir konstatējusi, ka Solvay SA ir piedalījusies pārkāpumā laika posmā pirms 1995. gada maija;

2)      Lēmuma C(2006) 1766, galīgā redakcija, 2. panta h) punktā Solvay piemēroto naudas sodu noteikt EUR 139,5 miljonu apmērā;

3)      pārējā daļā prasību noraidīt;

4)      Solvay sedz 80 % no saviem un Komisijas tiesāšanās izdevumiem;

5)      Komisija sedz 20 % no saviem un Solvay tiesāšanās izdevumiem.

Vadapalas Dittrich Truchot

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 16. jūnijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības rašanās faktiII – 2

Apstrīdētais lēmumsII – 3

Process un lietas dalībnieku prasījumiII – 4

Juridiskais pamatojumsII – 5

Par prasītājas dalības pārkāpumā ilgumuII – 5

Lietas dalībnieku argumentiII – 5

– Par laika posmu no 1994. gada 31. janvāra līdz 1997. gada augustamII – 5

– Par laika posmu no 2000. gada 18. maija līdz 31. decembrimII – 11

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 12

– Par laika posmu no 1994. gada 31. janvāra līdz 1995. gada maijamII – 15

– Par laika posmu no 1995. gada maija līdz 1997. gada augustamII – 18

– Par laika posmu no 2000. gada 18. maija līdz 2000. gada 31. decembrimII – 26

Par iespējamo tiesību uz aizstāvību pārkāpumuII – 29

Lietas dalībnieku argumentiII – 29

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 30

– Par piekļuvi Degussa iesniegtajiem dokumentiemII – 31

– Par tiesībām iepazīties ar pārējo iesaistīto uzņēmumu sniegtajām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiemII – 33

Par iespējamajām kļūdām, nosakot naudas soda pamatsummuII – 35

Lietas dalībnieku argumentiII – 35

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 37

– Par pārkāpuma smaguma un naudas soda sākumsummas apmēra novērtējumuII – 37

– Par preventīvo iedarbībuII – 42

– Par pārkāpuma ilgumuII – 43

– Par to, ka nav ņemta vērā prasītājas ārpus paziņojuma par sadarbību īstenotā sadarbībaII – 44

Par paziņojuma par sadarbību piemērošanuII – 45

Lietas dalībnieku argumentiII – 45

– Par prasītājas lūguma par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanas datuma novērtēšanuII – 45

– Par prasītājas klasificēšanu attiecībā pret diviem pārējiem iesaistītajiem uzņēmumiemII – 46

– Par prasītājai piemēroto samazinājuma līmeniII – 48

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 50

– Par prasītājas lūguma iesniegšanas datuma izvērtējumuII – 51

– Par divu pārējo iesaistīto uzņēmumu sniegtās informācijas novērtēšanuII – 55

– Par prasītājai piemērotā naudas soda apmēra samazinājuma līmeniII – 61

Par naudas soda galīgā apmēra noteikšanuII – 63

Par tiesāšanās izdevumiemII – 63

* Tiesvedības valoda – angļu.