CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)

2009. gada 3. februārī

Lieta F‑40/08

Daniela Paula Carvalhal Garcia

pret

Eiropas Savienības Padomi

Civildienests – Bijušie ierēdņi – Atalgojums – Pabalsts izglītībai – Atteikums piešķirt – Novēloti iesniegta prasība – Acīmredzama nepieņemamība

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru D. P. Carvalhal Garcia lūdz it īpaši atcelt Padomes ģenerālsekretāra vietnieka 2007. gada 16. novembra lēmumu noraidīt viņas sūdzību par lēmumu, ar kuru atņemtas tiesības uz viņai piešķirto pabalstu izglītībai attiecībā uz meitu

Nolēmums Prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu. Prasītāja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

Tiesvedība – Lēmums, kas pieņemts ar motivētu rīkojumu – Nosacījumi – Acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami juridiski nepamatota prasība – Novēloti iesniegta iepriekšēja administratīva sūdzība

(Civildienesta tiesas reglamenta 76. punkts; Civildienesta noteikumu 90. un 91. punkts)

Civildienesta tiesas Reglamenta 76. pantā paredzētā iespēja acīmredzami nepieņemamas prasības gadījumā, neveicot tālākas procesuālās darbības, lemt, izdodot motivētu rīkojumu, attiecas ne tikai uz tādiem gadījumiem, kad prasības pieņemamību reglamentējošo noteikumu pārkāpums ir tik acīmredzams un nepārprotams, ka prasības pieņemamības pamatojumam nav iespējams izvirzīt nekādus nopietnus argumentus, bet arī uz tādiem gadījumiem, kad pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem lietas iztiesāšanas sastāvs – uzskatot, ka no lietas materiāliem ir pieejama pietiekama informācija, – ir pilnībā pārliecināts par prasības pieteikuma nepieņemamību arī tādēļ, ka tajā nav ievērotas pastāvīgajā judikatūrā paredzētās prasības, un turklāt uzskata, ka tiesas sēdes noturēšana nevarēs sniegt nekādus jaunus pierādījumus šajā ziņā. Šādā gadījumā prasības pieteikuma noraidīšana, izdodot motivētu rīkojumu, ne tikai veicina tiesvedības procesa ekonomiju, bet arī aiztaupa lietas dalībniekiem izdevumus, kas rastos tiesas sēdes noturēšanas gadījumā.

Tā tas ir tādā gadījumā, kad prasītājs, neievērojot pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru prasība ir pieņemama ar nosacījumu, ka ir ievēroti procesuālie noteikumi it īpaši attiecībā uz termiņiem, Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajā iepriekšējā administratīvajā procedūrā, un ka, tā kā šis noteikums ir sabiedriskās kārtības norma un termiņus nevar noteikt nedz lietas dalībnieki, nedz tiesnesis, iesniedz vienkāršu prasību, nevis sūdzību par nelabvēlīgu aktu vai iesniedz sūdzību termiņā pret tikai apstiprinošu aktu, vai arī iesniedz novēlotu prasību pēc tā sūdzības noraidīšanas.

Atvainojamas maldības jēdziens, kas ir iespējamais izņēmums vai atkāpe no šiem termiņiem, ir jāinterpretē šauri, un tas var attiekties tikai uz ārkārtas apstākļiem, kuros tostarp attiecīgā iestāde ir rīkojusies tā, ka radījusi pieļaujamu apjukumu tādas personas prātā, kas rīkojas labā ticībā un ar vislielāko rūpību, kāda tiek prasīta no pienācīgi informēta indivīda. Tā tas nav tādā gadījumā, kad administrācija nosūta sūdzības iesniedzējam vēstuli, skaidri norādot savu pienākumu piemērot spēkā esošās normas, pat ja tās ir ierobežojošas, un informējot to, ka tā vēlreiz nodos viņa lietu izskatīšanai ekspertiem, neatturot ieinteresēto personu izmantot citus pieejamos tiesiskos veidus nelabvēlīgā lēmuma vai noraidošā lēmuma apstrīdēšanai, nedz arī radot neskaidrības attiecībā uz prasības iesniegšanas termiņu vai radot iespaidu, ka šos termiņus varētu pagarināt.

Tikai tas vien, ka prasītājs savādāk interpretē faktiskos apstākļus un pieņemto aktu juridisko raksturu, kā arī vēstuļu apmaiņu neļauj netieši konstatēt atvainojamu maldību, paredzot, ka Civildienesta tiesai ir jākonstatē, ka šāda maldība pastāv, gandrīz katrā lietā, kurā rodas jautājums par pieņemamību un kurā tā nepiekrīt prasītāja interpretācijai.

(skat. 13., 14., 16.–21. un 23.–25. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1984. gada 12. jūlijs, 227/83 Moussis/Komisija, Recueil, 3133. lpp., 12. punkts; 2000. gada 29. jūnijs, C‑154/99 P Politi/Eiropas Izglītības fonds, Recueil, I‑5019. lpp., 15. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1992. gada 11. maijs, T‑34/91 Whitehead/Komisija, Recueil, II‑1723. lpp., 18. punkts; 1995. gada 15. februāris, T‑112/94 Moat/Komisija, Recueil FP, I‑A‑37. un II‑135. lpp., 20. punkts; 1996. gada 24. aprīlis, T‑6/94 A/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑191. un II‑555. lpp., 52.–54. punkts; 2001. gada 30. marts, T‑312/00 Tavares/Komisija, Recueil FP, I‑A‑75. un II‑367. lpp., 23. punkts; 2003. gada 10. aprīlis, T‑186/01 Robert/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑131. un II‑631. lpp., 52., 53. un 54. punkts un tajos minētā judikatūra un 55. un 56. punkts; 2006. gada 17. maijs, T‑95/04 Lavagnoli/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑121. un II‑A‑2‑569. lpp., 41. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 27. marts, F‑87/06 Manté/Padome, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑77. un II‑A‑1‑451. lpp., 16. un 18. punkts.