Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES TAMARAS ČAPETAS [TAMARA ĆAPETA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 4. jūlijā (1)
Lieta C‑370/23
Mesto Rimavská Sobota
pret
Ministerstvo pôdohospodárstva a rozvoja vidieka Slovenskej republiky
(Najvyšší správny súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā administratīvā tiesa, Slovākija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Prejudiciāls nolēmums – Vide – Regula (ES) 995/2010 – Kokmateriāli un koka izstrādājumi – Jēdzieni “tirgus dalībnieks” un “laišana tirgū”
I. Ievads
1. Mesto Rimavská Sobota (turpmāk tekstā – “prasītāja”) ir pašvaldība Slovenské rudohorie (Slovākijas Rūdu kalni) upes ielejā Slovākijas dienvidos. Tā pārvalda pašvaldības mežu.
2. Prasītāja 2018. gada jūnijā pārdeva noteiktu daudzumu kokmateriālu juridiskai personai, bet vēlāk kompetentās iestādes tai piesprieda naudas sodu par to, ka tā nebija ieviesusi likumības pārbaužu sistēmu, kā prasīts Slovākijas Koksnes likumā (2), ar kuru tiek īstenota Regula (ES) Nr. 995/2010 (turpmāk tekstā – “Kokmateriālu regula”) (3).
3. Apstrīdot uzlikto naudas sodu Slovākijas tiesās, prasītāja citastarp apgalvo, ka strīdīgajā darījumā tā nerīkojas kā “tirgus dalībnieks” Kokmateriālu regulas izpratnē un tādējādi uz to neattiecas no tās izrietošais likumības pārbaužu pienākums.
II. Lietas priekšvēsture un prejudiciālais jautājums
4. Prasītāja 2018. gada 11. jūnijā noslēdza līgumu par kokmateriālu pārdošanu ar MK&MK Holz, s.r.o. (turpmāk tekstā – “pircējs”).
5. Kā izriet no valsts tiesas lietas materiāliem, saskaņā ar minētā līguma nosacījumiem prasītāja pircējam pārdeva noteiktu daudzumu kokmateriālu (izteiktu kubikmetros). Saskaņā ar to pašu līgumu pircējam bija “jāveic” kokmateriālu ieguve līdz 2018. gada 31. decembrim. Līgumā bija paredzēti arī konkrēti (meža) zemes gabali Rimavskas Sobotas pašvaldības mežā, kuros bija jāveic kokmateriālu ieguve. Prasītājas darbiniekiem bija jāpārrauga koku ciršana, ko veic pircējs, un jāmēra iegūtie daudzumi, lai pārliecinātos, ka līguma nosacījumi ir pilnībā izpildīti. Par nolīgtā kokmateriālu daudzuma saņemšanu pircējam bija jāmaksā prasītājai fiksēta cena par kokmateriālu kubikmetru, ieskaitot PVN.
6. Kā norāda iesniedzējtiesa, prasītāja līdzīgā veidā arī pārdeva kokmateriālus fiziskām personām, lai tos izmantotu kā malku (4).
7. Ar 2019. gada 25. jūnija lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz agrāku Slovenská lesnícko-drevárska inšpekcia (Slovākijas Meža un mežsaimniecības nozares inspekcija) lēmumu, Ministerstvo pôdohospodárstva a rozvoja vidieka Slovenskej republiky (Lauksaimniecības un lauku attīstības ministrija, Slovākija; turpmāk tekstā – “ministrija”) konstatēja, ka prasītāja ir izdarījusi administratīvu pārkāpumu saskaņā ar Slovākijas Koksnes likumu, kā “tirgus dalībnieks” neuzturot likumības pārbaužu sistēmu, lai novērstu nelikumīgi iegūtu kokmateriālu vai koka izstrādājumu pirmreizējo laišanu iekšējā tirgū. Tā uzlika naudas sodu 2000 EUR.
8. Prasītāja apstrīdēja šo naudas sodu Krajský súd v Banskej Bystric (Apgabaltiesa Banskā Bistricā, Slovākija). Pēdējā minētā tiesa prasību noraidīja.
9. Kasācijas sūdzībā, kas iesniegta Najvyšší správny súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā administratīvā tiesa, Slovākija, turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”), prasītāja apgalvo, ka tā nav “tirgus dalībnieks” Kokmateriālu regulas izpratnē.
10. “Tirgus dalībnieka” definīcija ir sniegta Kokmateriālu regulas 2. panta c) punktā, saskaņā ar kuru “tirgus dalībnieks” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas laiž tirgū kokmateriālus vai koka izstrādājumus.
11. Turklāt Kokmateriālu regulas 2. panta b) punktā ir precizēts, ka “laišana tirgū” ir jebkāda kokmateriālu un koka izstrādājumu piegāde iekšējā tirgū [neatkarīgi no izmantotās pārdošanas metodes], kas notiek pirmo reizi, lai tos par samaksu vai bez maksas izplatītu vai izmantotu komerciālās darbībās.
12. Šajā sakarā prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar līguma nosacījumiem pircējs ir tas, kas “pirmo reizi laiž koka izstrādājumus tirgū [..]”, jo attiecīgo kokmateriālu ieguvi veic pircējs. Līdz ar to pircējs, nevis prasītāja esot tā, kas rīkojas kā “tirgus dalībnieks” šajā konkrētā veida darījumā, un tādēļ uz to attiecoties Kokmateriālu regulā noteiktais likumības pārbaužu pienākums. Prasītāja attiecīgi apgalvo, ka tai nevar pārmest, ka tā nav ieviesusi likumības pārbaužu sistēmu.
13. Ministrija uzskata, ka, tā kā prasītāja bija pārdevusi kokmateriālus tieši trešai personai, tomēr nenododot visas tiesības, kas saistītas ar meža apsaimniekotāja statusu saskaņā ar Slovākijas tiesībām, vienīgi uz prasītāju attiecās pienākums veikt īpašu uzskaiti, kā prasīts grozītajā Zákon č. 326/2005 Z. z. o lesoch (Likums Nr. 326/2005 par mežsaimniecību), lai īstenotu likumības pārbaužu sistēmu.
14. Ņemot vērā šos faktiskos un juridiskos apstākļus, Najvyšší správny súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [Regulas Nr. 995/2010] 2. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par kokmateriālu laišanu tirgū ir atzīstama arī neapstrādātu kokmateriālu vai malkas – šīs regulas 1. pielikuma izpratnē – pārdošana par atlīdzību, ja saskaņā ar līgumu kokmateriālu ieguvi veic pircējs, pamatojoties uz pārdevēja norādījumiem un pārdevēja uzraudzībā?”
15. Rakstveida apsvērumus iesniedza Ungārijas un Slovākijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Abi pēdējie minētie lietas dalībnieki arī sniedza mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 15. maijā.
III. Juridiskā analīze
16. Mani secinājumi ir strukturēti šādi. Vispirms paudīšu nostāju par Slovākijas valdības bažām par šīs prasības pieņemamību (A). Pēc tam pievērsīšos iesniedzējtiesas lūgtajai interpretācijai (B). To darot, īsi aprakstīšu sistēmu, kas ieviesta ar Kokmateriālu regulu (B.1), un pēc tam paskaidrošu, kāpēc uzskatu, ka šajā lietā aplūkotajos apstākļos prasītājai ir “tirgus dalībnieka” statuss (B.2).
A. Pieņemamība
17. Slovākijas valdība ir paudusi šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Tā uzskata, ka iesniedzējtiesas formulētais jautājums prasa, lai Tiesa piemērotu Kokmateriālu regulu pamatlietas faktiem. Tomēr šī valdība nepiedāvā Tiesai atzīt šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par nepieņemamu. Tā drīzāk norāda, ka jautājums ir jāpārformulē tā, lai vispārīgāk noskaidrotu informāciju par Kokmateriālu regulas interpretāciju.
18. Neesmu pārliecināta, ka uzdotais prejudiciālais jautājums ir jāpārformulē. Ar šo jautājumu, kā tas ir uzdots Tiesai, jau ir ievērota LESD 267. panta pirmajā daļā paredzētā pienākumu sadale starp Savienības tiesību interpretāciju (kas galu galā ir jāveic Tiesai) un tā paša tiesību kopuma piemērošanu (kas ir valsts tiesu uzdevums).
19. Tādējādi uz jautājumu var atbildēt, kā tas ir formulēts, pat ja, kā tiks pierādīts, lietderīga atbilde iesniedzējtiesai ietver arī citu Kokmateriālu regulas daļu, nevis tikai tās 2. panta b) punkta, interpretāciju.
B. Lietas būtība
1. Kokmateriālu regulas piemērošana tās kontekstā
20. 2003. gada Meža tiesību aktu ieviešanas, pārvaldības un tirdzniecības (FLEGT) rīcības plānā (5)par vienu no Komisijas prioritātēm tika atzīta “pieaugošā problēma, kas saistīta ar nelikumīgu mežizstrādi un ar to saistīto tirdzniecību” (6).
21. Lai samazinātu nelikumīgu mežizstrādi un kokmateriālu ražošanu, kā arī ar to saistīto mežu degradāciju un atmežošanu, pamatojoties uz FLEGT rīcības plānu, tika pieņemti divi galvenie tiesību akti: FLEGT regula (7) un Kokmateriālu regula.
22. FLEGT regula reglamentē kokmateriālu un koksnes izstrādājumu importu uz Eiropas Savienību no valstīm, ar kurām Eiropas Savienība noslēdz konkrētu veidu partnerības nolīgumus (8). Šajā nolūkā tā ievieš “FLEGT licenču” sistēmu. Licences galvenokārt ir administratīvi sertifikāti, ko izsniedz partnervalsts kompetentās iestādes un ar ko Savienības kokmateriālu un koka izstrādājumu importētājs var apliecināt, ka izstrādājumi, kurus tas vēlas laist iekšējā tirgū, ir iegūti saskaņā ar piemērojamiem partnervalsts tiesību aktiem. Citiem vārdiem sakot, FLEGT licences apliecina, ka importētie izstrādājumi ir “likumīgi iegūti” (9).
23. Kokmateriālu regula ir daudz plašāks instruments. Tā stājās spēkā 2010. gada 2. decembrī, un to sāka piemērot no 2013. gada 3. marta (10).
24. Tā reglamentē visu tās darbības jomā (11) ietilpstošo kokmateriālu un koka izstrādājumu laišanu iekšējā tirgū neatkarīgi no tā, vai tie ir ražoti Eiropas Savienībā, un neatkarīgi no tā, vai attiecīgie kokmateriāli un koka izstrādājumi ir importēti no FLEGT partnervalsts.
25. Kokmateriālu regula neiestājas pret nelikumīgu mežizstrādi kā tādu, bet tās mērķis ir atturēt no šādas prakses, regulējot mežistrādē iegūto kokmateriālu un koka izstrādājumu tirdzniecības tirgu Eiropas Savienībā (12).
26. Šajā nolūkā minētajā regulā “tirgus dalībniekiem” ir noteikti divi horizontāli pienākumi (13).
27. Pirmais šai grupai noteiktais pienākums ir aizliegums pirmo reizi laist tirgū nelikumīgi iegūtus kokmateriālus vai no tiem ražotus izstrādājumus (14). Otrais pienākums ir likumības pārbaužu sistēmas izmantošana pirms kokmateriālu vai koka izstrādājumu laišanas tirgū pirmo reizi (15).
28. Šādai likumības pārbaužu sistēmai, ko var izstrādāt vai nu paši tirgus dalībnieki, vai pārraudzības organizācija (16), jāietver trīs elementi: pirmkārt, pasākumi un procedūras, lai veiktu kokmateriālu un koka izstrādājumu izcelsmes un likumības uzskaiti (17), otrkārt, riska novērtēšanas procedūras, kas ļauj analizēt un novērtēt riskus, ko rada nelikumīgi iegūti kokmateriāli un koka izstrādājumi, kurus laiž tirgū (18), un, treškārt – gadījumos, kad apzinātie riski nav nenozīmīgi, – riska mazināšanas pasākumi, kas ir piemēroti un samērīgi, lai efektīvi mazinātu šos riskus (19).
2. Kurš ir “tirgus dalībnieks” šajā lietā?
29. Iesniedzējtiesa būtībā lūdz interpretēt jēdzienu “tirgus dalībnieks”, lai noteiktu, vai prasītājam ir pamatoti uzlikts naudas sods par likumības pārbaužu sistēmas neieviešanu.
30. Saskaņā ar Kokmateriālu regulas 4. panta 2. punktu ar regulu noteiktais likumības pārbaužu pienākums attiecas tikai uz “tirgus dalībniekiem” (20).
31. Šis pienākums ir noteikts, lai nodrošinātu iekšējā tirgū laisto kokmateriālu un koka izstrādājumu saprātīgu izsekojamību (21) un tādējādi palīdzētu novērst nelikumīgi iegūtu kokmateriālu tirdzniecību.
32. Šis pienākums atspoguļo arī Kokmateriālu regulas mērķi, kas saskaņā ar tās 31. apsvērumu ir apkarot nelikumīgu mežizstrādi un ar to saistītu tirdzniecību. Tieši šajā nolūkā Kokmateriālu regulā ir noteikti īpaši pienākumi “tirgus dalībniekiem” un “tirgotājiem” (22).
33. Tomēr “tirgus dalībniekiem” noteiktie pienākumi atšķiras no “tirgotājiem” noteiktajiem pienākumiem. “Tirgotājiem” ir pienākums noteikt personas, kas tiem piegādājušas kokmateriālus vai koka izstrādājumus, un attiecīgā gadījumā personas, kam tie piegādājuši šādus izstrādājumus (23), savukārt “tirgu dalībniekiem” ir noteikts likumības pārbaužu pienākums (24).
34. Kokmateriālu regulas 2. panta b) un c) punktu lasot kopsakarā, var secināt, ka “tirgus dalībnieks” ir persona, kas pirmo reizi laiž iekšējā tirgū kokmateriālus vai koka izstrādājumus izplatīšanai vai izmantošanai saimnieciskā darbībā, neatkarīgi no tā, vai tā notiek par atlīdzību vai bez maksas.
35. Attiecīgi “tirgus dalībnieks” no “tirgotāja” Kokmateriālu regulas izpratnē atšķiras nevis ar to, ka tie piegādā kokmateriālus vai koka izstrādājumus iekšējā tirgū – tie abi to dara. Atšķirības pazīme ir tā, ka “tirgus dalībnieks” ir persona, kas pirmā iesaistās kokmateriālu un koka izstrādājumu piegādes ķēdē iekšējā tirgū, savukārt tirgotāji pārdod vai pērk kokmateriālus vai koka izstrādājumus, kas jau ir laisti iekšējā tirgū.
36. No tā izriet, ka noteicošais elements, lai noteiktu, kas ir “tirgus dalībnieks” Kokmateriālu regulas izpratnē, ir kokmateriālu un koka izstrādājumu tirdzniecības ķēdes punkts, kurā šie izstrādājumi pirmo reizi tiek laisti iekšējā tirgū.
37. Šajā ziņā var nošķirt divas situācijas – vienu, kurā kokmateriāli un koka izstrādājumi ir iegūti no augošiem kokiem, kas atrodas trešā valstī un pēc tam tiek importēti uz Eiropas Savienību un laisti iekšējā tirgū (kā neapstrādāti kokmateriāli vai no tiem iegūti izstrādājumi), un otru, kurā kokmateriāli un koka izstrādājumi tiek iegūti no augošiem kokiem, kas atrodas Eiropas Savienībā un tiek laisti iekšējā tirgū.
38. Ņemot vērā, ka pirmā laišana tirgū attiecībā uz pirmo kategoriju notiek brīdī, kad valsts muitas dienesti izstrādājumus laiž brīvā apgrozībā, šajā kontekstā no trešām valstīm iegūtu kokmateriālu un koka izstrādājumu importētājs ir tas, kurš rīkojas kā “tirgus dalībnieks” Kokmateriālu regulas 4. panta 2. punkta izpratnē.
39. Tādējādi importētājs ir tas, kam ir jāizpilda “tirgus dalībniekiem” noteiktais likumības pārbaužu pienākums. Savienības likumdevēja izvēle noteikt likumības pārbaužu pienākumu importētājam ir loģiska, jo importētājs ir pirmā persona, kurai Savienības tiesības var tieši noteikt izpildāmus pienākumus, ja attiecīgie kokmateriāli vai koka izstrādājumi tiek iegūti no valsts, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības (25).
40. Tomēr, ja, kā tas ir šajā lietā, koki, kas tiek pārstrādāti par kokmateriāliem un koka izstrādājumiem, atrodas – un to nelikumīgā ieguve, kuras apkarošana galu galā ir Kokmateriālu regulas mērķis, notiek – Eiropas Savienībā, kokmateriālu (vai no tiem iegūtu izstrādājumu) tirdzniecības ķēde sākas ar šo koku nociršanu dalībvalstī.
41. Šādā gadījumā “tirgus dalībnieks” ir persona, kas šos kokus atsavina saskaņā ar tiesībām, kas tai piešķirtas ar valsts tiesību aktiem.
42. Līdz ar to arī tikai šī persona Kokmateriālu regulas 4. panta 2. punktā noteiktās likumības pārbaužu sistēmas ietvaros var konstatēt, ka izstrādājumi, kas tādējādi nonāk apritē, ir “likumīgi iegūti” (tas ir, iegūti saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem, kā paredzēts minētās regulas 2. panta f) punktā).
43. Tas noved pie izskatāmās lietas. No lietas materiāliem izriet, ka prasītāja, kam, kā Slovākijas valdība apstiprināja tiesas sēdē, ir tiesības rīkoties kā meža apsaimniekotājam saskaņā ar Slovākijas tiesībām, pārdeva pircējam noteiktu daudzumu kokmateriālu. Šie kokmateriāli bija jāiegūst, jo attiecīgie koki vēl nebija nocirsti. Līdz ar to līguma par attiecīgajiem kokmateriālu daudzumiem sekas ir tādas, ka iekšējā tirgū pirmo reizi tiek laisti izstrādājumi, uz kuriem attiecas Kokmateriālu regulas darbības joma, jo tieši šajā brīdī sākas attiecīgo kokmateriālu tirdzniecības ķēde. Tātad prasītāja ir tā, kas ir rīkojusies kā “tirgus dalībnieks” šajā konkrētajā darījumā un kam ir pienākums ieviest un izmantot Kokmateriālu regulas 4. panta 2. punktā paredzēto likumības pārbaužu sistēmu. Galu galā prasītāja ir vienīgā persona, kas var likumīgi pierādīt, ka attiecīgo izstrādājumu pirmā laišana tirgū notikusi saskaņā ar piemērojamiem Slovākijas tiesību aktiem.
44. Lai noteiktu “tirgus dalībnieku”, nav nozīmes tam, kurš ir fiziski nocirtis attiecīgos kokus. Tā kā tikai “tirgus dalībnieks” var izpildīt likumības pārbaužu pienākumu, lai apstiprinātu izrietošās mežizstrādes likumību, koku ciršanas darbību deleģēšana trešai personai nevar atbrīvot prasītāju no likumības pārbaužu pienākuma, kas tam uzlikts ar Kokmateriālu regulas 4. panta 2. punktu.
45. Pretējais nozīmētu, ka kokmateriālu vai koka izstrādājumu laišana tirgū varētu tikt nodalīta no pienākuma, kas izriet no Kokmateriālu regulas 4. panta 2. punkta, pierādīt attiecīgās kokmateriālu ieguves likumību. Tas savukārt rada risku, ka kokmateriāli un koka izstrādājumi var tikt laisti iekšējā tirgū, personai, kas to dara vai kam ir pienākums to darīt, nespējot pierādīt to ieguves likumību saskaņā ar saviem pienākumiem (26).
46. Šīs lietas kontekstā pircējs varētu kļūt par “tirgus dalībnieku” tikai tad, ja prasītāja pārdotu kokus vai nodotu apsaimniekošanas tiesības attiecībā uz kokiem pirms to nociršanas. Tikai šādā situācijā lēmumu nocirst kokus un laist tirgū iegūtos kokmateriālus vai koka izstrādājumus pieņem pircējs (27). Tomēr, ja vien to apstiprinās iesniedzējtiesa, šķiet, ka šajā lietā šāda vienošanās nav bijusi.
47. Jāsecina, ka šīs lietas faktiskajos apstākļos tieši prasītāja rīkojās kā “tirgus dalībnieks”. Tātad tieši šai personai bija jābūt ieviestai likumības pārbaužu sistēmai, lai citastarp nodrošinātu atbilstību piemērojamiem Slovākijas tiesību aktiem.
IV. Secinājumi
48. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, iesaku Tiesai uz Najvyšší správny súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā administratīvā tiesa, Slovākija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
jēdziens “laišana tirgū” Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 995/2010 (2010. gada 20. oktobris), ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus, 2. panta b) punktā ir jāinterpretē tādējādi, ka
tas attiecas uz neapstrādātu kokmateriālu vai malkas pārdošanu par atlīdzību minētās regulas 1. pielikuma izpratnē, ja saskaņā ar līgumu attiecīgo kokmateriālu ieguvi veic pircējs, pamatojoties uz pārdevēja norādījumiem un pārdevēja uzraudzībā.