VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (astotā palāta)
2012. gada 21. martā (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Valsts atbalsts – Atbalsta shēma, ar ko ir atļauta finanšu nemateriālās vērtības norakstīšana nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāla daļu iegādi ārvalstīs – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma ir atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu un nav uzdots atgūt atbalstu – Individuālas skaršanas neesamība – Nepieņemamība
Lieta T‑174/11
Modelo Continente Hipermercados, SA, sucursal en España, Madride (Spānija), ko pārstāv J. Buendía Sierra, E. Abad Valdenebro, M. Muñoz de Juan un R. Calvo Salinero, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv R. Lyal un C. Urraca Caviedes, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2009. gada 28. oktobra Lēmuma 2011/5/EK par nemateriālās vērtības norakstīšanu nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāla daļu iegādi ārvalstīs C 45/07 (ex NN 51/07, ex CP 9/07), ko īstenojusi Spānija (OV 2011, L 7, 48. lpp.), 1. panta 1. punktu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot] (referents), tiesneši M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] un A. Popesku [A. Popescu],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Ar vairākiem rakstiskiem jautājumiem, kas tika uzdoti 2005. un 2006. gadā (Nr. E‑4431/05, E‑4772/05, E‑5800/06 un P‑5509/06), Eiropas Parlamenta locekļi izjautāja Eiropas Kopienu Komisiju par tiesiskā regulējuma, kas Spānijas likuma par sabiedrību ienākuma nodokli 12. panta 5. punktā ieviests ar 2001. gada 27. decembra Ley 24/2001, de Medidas Fiscales, Administrativas y del Orden Social (Likums Nr. 24/2001 par fiskāliem, administratīviem un sociāliem pasākumiem) (2001. gada 31. decembra BOE Nr. 313, 50493. lpp.) un pārņemts ar 2004. gada 5. marta Real Decreto Legislativo 4/2004, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Impuesto sobre Sociedades (Karaļa dekrētlikums Nr. 4/2004 par pārskatītā likuma par sabiedrību ienākuma nodokli teksta apstiprināšanu) (2004. gada 11. marta BOE Nr. 61, 10951. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgā shēma”), atzīšanu par valsts atbalstu. Komisija būtībā atbildēja, ka saskaņā ar tās rīcībā esošo informāciju strīdīgā shēma, šķiet, neietilpa valsts atbalsta noteikumu piemērošanas jomā.
2 Komisija ar 2007. gada 15. janvāra un 26. marta vēstulēm lūdza Spānijas iestādēm tai sniegt informāciju, lai novērtētu strīdīgās shēmas piemērošanas jomu un sekas. Ar 2007. gada 16. februāra un 4. jūnija vēstulēm Spānijas Karaliste sniedza Komisijai pieprasīto informāciju.
3 Ar 2007. gada 28. augusta faksu Komisija saņēma privāta uzņēmēja sūdzību, kurā tika apgalvots, ka strīdīgā shēma ir ar kopējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts.
4 Ar 2007. gada 10. oktobra lēmumu (kopsavilkums – OV C 311, 21. lpp.) Komisija uzsāka oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz strīdīgo shēmu.
5 Komisija saņēma Spānijas Karalistes apsvērumus par šo lēmumu uzsākt oficiālās izmeklēšanas procedūru ar 2007. gada 5. decembra vēstuli. Laikā no 2008. gada 18. janvāra līdz 16. jūnijam Komisija arī saņēma 32 ieinteresēto trešo personu apsvērumus, tostarp prasītājas Iberdrola SA iesniegtos apsvērumus. Ar 2008. gada 30. jūnija un 2009. gada 22. aprīļa vēstulēm Spānijas Karaliste iesniedza savus komentārus par šiem ieinteresēto trešo personu apsvērumiem.
6 2008. gada 18. februārī, 2009. gada 12. maijā un 8. jūnijā tika rīkotas tehniskās sanāksmes ar Spānijas valsts iestādēm. Tika rīkotas arī citas tehniskās sanāksmes ar dažām no 32 ieinteresētajām trešām personām.
7 Ar 2008. gada 14. jūlija vēstuli un 2009. gada 16. jūnija elektroniskā pasta vēstuli Spānijas valsts iestādes iesniedza Komisijai papildu informāciju.
8 Attiecībā uz kapitāldaļu iegādi, kas veikta Eiropas Savienībā, Komisija izbeidza procedūru ar 2009. gada 28. oktobra Lēmumu 2011/5/EK par nemateriālās vērtības norakstīšanu nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāldaļu iegādi ārvalstīs C 45/07 (ex NN 51/07, ex CP 9/07), ko īstenojusi Spānija (OV 2011, L 7, 48. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
9 Apstrīdētajā lēmumā strīdīgā shēma, kuru veido nodokļu priekšrocība, kas ļauj Spānijā reģistrētam sabiedrībām veikt nemateriālās vērtības norakstīšanu saistībā ar kapitāldaļu iegādi ārvalstīs, ir atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu tad, ja tā tiek piemērota attiecībā uz Savienībā reģistrētu sabiedrību kapitāldaļu iegādi.
10 Tomēr apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. un 3. punktā, piemērojot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, ir ļauts turpināt piemērot strīdīgo shēmu tām kapitāldaļu iegādēm, kas ir veiktas pirms lēmuma sākt oficiālo izmeklēšanas procedūru publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2007. gada 21. decembrī, kā arī attiecībā uz tām kapitāldaļu iegādēm, kuras ir pakļautas atļaujas saņemšanai no regulatora iestādes, kam par šo iegādi tika paziņots pirms šī datuma, un bija neatgriezeniski uzsākta pirms 2007. gada 21. decembra.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
11 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 18. martā, Modelo Continente Hipermercados, SA, sucursal en España cēla šo prasību.
12 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 26. maijā, Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību.
13 2011. gada 8. jūlijā prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Komisijas celto iebildi par nepieņemamību.
14 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt šo prasību par pieņemamu un noteikt lietas turpmāku izskatīšanu;
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par nepieņemamu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
16 Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. punktu pēc viena no lietas dalībniekiem lūguma Vispārējā tiesa var lemt par iebildi par nepieņemamību, neizskatot lietu pēc būtības. Saskaņā ar šā paša panta 3. punktu pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi. Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka ir guvusi pietiekamu skaidrību no lietas materiāliem, un nolemj neuzsākt mutvārdu procesu.
17 Komisija apgalvo, ka šī prasība ir nepieņemama, jo prasītāja nav pierādījusi ne tās interesi celt prasību, ne to, ka apstrīdētais lēmums to skar individuāli.
18 Ir jāsāk ar Komisijas izvirzītās otrās iebildes par nepieņemamību pārbaudi.
19 Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”.
20 Tā kā apstrīdētais lēmums tika pieņemts oficiālās izmeklēšanas procedūras noslēgumā un tas netika adresēts prasītājai, tad tas, vai tā ir individuāli skarta, ir jānovērtē atbilstoši kritērijiem, kas definēti Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedumā lietā 25/62 Plaumann/Komisija (Recueil, 197., 223. lpp.). Tādējādi prasītājai ir jāpierāda, ka apstrīdētais lēmums to ietekmē dažu tai specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura to izceļ attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ to individualizē analogi tam, kādā veidā būtu individualizēts šī lēmuma adresāts (šajā ziņā skat. Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑298/00 P Itālija/Komisija, Recueil, I‑4087. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Lai pierādītu, ka tā ir individuāli skarta ar apstrīdēto lēmumu, kurā minētā shēma ir atzīta par prettiesisku un nesaderīgu ar kopējo tirgu tad, ja tā tiek piemērota attiecībā uz Savienībā reģistrētu sabiedrību kapitāla daļu iegādi, prasītāja atsaucas uz savu strīdīgās atbalsta shēmas saņēmējas statusu.
22 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru principā nav pieņemama uzņēmuma prasība atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru tiek aizliegta nozares atbalsta shēma, ja šis lēmums skar to tikai tāpēc, ka šis uzņēmums pieder pie attiecīgās nozares un ir potenciāls atbalsta saņēmējs. Attiecībā uz šo uzņēmumu šāds lēmums ir vispārpiemērojams pasākums, kas tiek piemērots objektīvi noteiktās situācijās un kam ir tiesiskās sekas attiecībā uz vispārīgā un abstraktā veidā noteiktu personu kategoriju (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Itālija/Komisija, 37. punkts un tajā minētā judikatūra, un Vispārējās tiesas 2009. gada 11. jūnija spriedumu lietā T‑309/02 Acegas/Komisija, Krājums, II‑1809. lpp., 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Tomēr tad, ja uzņēmumu, kas ir prasītājs, attiecīgais lēmums skar ne tikai kā uzņēmumu, kas darbojas attiecīgajā nozarē un kas ir potenciālais atbalsta shēmas saņēmējs, bet arī kā faktisku tāda individuālā atbalsta saņēmēju, kas piešķirts atbilstoši šai atbalsta shēmai un kuru Komisija uzdevusi atgūt, šis lēmums to skar individuāli un līdz ar to prasība par šādu lēmumu ir pieņemama (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 19. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑15/98 un C‑105/99 Itālija un Sardegna Lines/Komisija, Recueil, I‑8855. lpp., 34. un 35. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā T‑75/03 Banco Comercial dos Açores/Komisija, Krājumā nav publicēts, 44. punkts).
24 Tādēļ ir jāpārbauda, vai prasītājai ir faktiskas individuālā atbalsta, kas piešķirts atbilstoši atbalsta shēmai, uz ko attiecas apstrīdētais lēmums un ko Komisija ir uzdevusi atgūt, saņēmējas statuss (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 9. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, Krājums, I‑4727. lpp., 53. punkts un tajā minētā judikatūra, un Vispārējās tiesas 2012. gada 8. marta spriedumu lietā T‑221/10 Iberdrola/Komisija, Krājumā nav publicēts, 27. punkts).
25 Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums to skarot individuāli, jo tā ir iegādājusies Portugālē reģistrētas sabiedrības kapitāldaļas. Tā precizē, ka 2007. gada 26. jūlijā Portugālē reģistrēta mātessabiedrība ar Nīderlandē reģistrētu sabiedrību noslēdza pirkuma līgumu, kas bija pakļauts nosacījumam par atļaujas saņemšanu no Portugāles konkurences iestādes. 2007. gada 27. decembrī šī iestāde deva savu piekrišanu attiecīgajam darījumam pēc tam, kad tā tika informēta par faktu, ka, piemērojot pirkuma līgumu, prasītājas mātessabiedrība tai ir cedējusi savu “līgumisko statusu”. Darījums beigu beigās notika 2007. gada 31. decembrī, un prasītāja iesniedza vairākus prasības pieteikuma pielikumā iekļautus dokumentus, kuri apliecina, ka šim darījumam ir tikusi piemērota strīdīgā shēma. Tādējādi prasītāja ir pierādījusi savu faktiskās strīdīgās atbalsta shēmas saņēmējas statusu. Tomēr tā norāda, ka tai nav uzlikts pienākums atmaksāt saņemto atbalstu.
26 Šajā ziņā prasītāja, balstoties uz judikatūru, apgalvo, ka individuālās skaršanas atzīšanu tāda atbalsta saņēmējam, kurš piešķirts atbilstoši atbalsta shēmai, kura ir atzīta par pretlikumīgu un nesaderīgu [ar kopējo tirgu], nevarot ierobežot tikai attiecībā uz tiem gadījumiem, kad saņēmējam ir uzdota šī atbalsta atgūšana. Prasītāja apgalvo, ka atgūšanas pienākums judikatūrā tiekot izvērtēts tikai kā papildu kritērijs.
27 Šis arguments ir jānoraida. Iepriekš 23. punktā minētajos spriedumos, kā arī nolēmumos, uz ko atsaucas prasītāja, ir vienādi formulēts kritērijs, ka lēmums, ar kuru atbalsta shēma ir atzīta par nesaderīgu [ar kopējo tirgu], skar prasītāju individuāli, ja tiek pierādīts, ka šādam prasītajam ir faktiskā individuālā atbalsta, kas piešķirts atbilstoši šai shēmai un ko Komisija ir uzdevusi atgūt, saņēmēja statuss (Vispārējās tiesas 2007. gada 20. septembra spriedums lietā T‑136/05 Salvat père & fils u.c./Komisija, Krājums, II‑4063. lpp., 70. punkts; 2009. gada 11. jūnija spriedums lietā T‑292/02 Confservizi/Komisija, Krājums, II‑1659. lpp., 44. punkts, un [2009. gada 11. jūnija] spriedums lietā T‑301/02 AEM/Komisija, Krājums, II‑1757. lpp., 45. punkts). No šī formulējuma, kurā atgūšanas pienākums ir noteikts par tikpat svarīgu kā prasītāja faktiskā atbalsta saņēmēja statuss, nevar secināt, ka prasībai par šādu pienākumu būtu sekundāra nozīme vai pat ka tā būtu lieka.
28 Turklāt ir jānorāda, ka Vispārējās tiesas [2008. gada 28. novembra] spriedumā apvienotajās lietās T‑254/00, T‑270/00 un T‑277/00 Hotel Cipriani u.c./Komisija (Krājums, II‑3269. lpp., 84. punkts), uz kuru atsaucas arī prasītāja, tiek vienīgi atkārtoti abi iepriekš minētie nosacījumi un atgūšanas rīkojumam pat tiek piešķirta īpaša nozīme, uzskatot, ka individualizācija šajā lietā izriet no īpašā aizskāruma, ko atgūšanas rīkojums radīja šī slēgtā loka labi identificējamo locekļu interesēm. Tiesa, lemjot par apelācijas sūdzību, kas tika iesniegta par šo spriedumu, uzskatīja, ka Vispārējā tiesa bija pamatoti uzskatījusi, ka uzņēmumiem prasītājiem bija tiesības celt prasību, jo apstrīdētais lēmums tos skāra individuāli tādēļ, ka ar attiecīgā atbalsta atgūšanas rīkojumu tika īpaši aizskarts viņu tiesiskais stāvoklis (iepriekš minētais spriedums lietā Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, 51. punkts).
29 Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no iepriekšminētā sprieduma lietā Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija 56. punkta nevar secināt, ka Tiesa neapšaubāmi apstiprina, ka maksājuma atgūšana nav sine qua non nosacījums, lai prasītāju uzskatītu kā individuāli skartu. Patiešām šajā punktā Tiesa apgalvo, ka atgūšanas rīkojums vien jau skar individuāli visus attiecīgās shēmas labuma guvējus, jo jau no strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīža viņi ir pakļauti riskam, ka viņu saņemtās priekšrocības tiks atgūtas, un tāpēc ir ietekmēts viņu tiesiskais stāvoklis, un nav jāizvērtē papildu nosacījumi attiecībā uz gadījumiem, kuros Komisijas lēmumā nav ietverts atgūšanas rīkojums. Turklāt Tiesa šajā pašā punktā precizē, ka iespējamība, ka vēlāk par nelikumīgiem atzītie maksājumi no saņēmējiem netiktu atgūti, neliegtu šos saņēmējus uzskatīt par individuāli skartiem. Tādējādi Tiesa vienīgi norāda, ka, lai individualizētu attiecīgā atbalsta guvējus, pietiek ar strīdīgajā lēmumā ietverto atgūšanas rīkojumu un nav jāizvērtē, vai šis rīkojums radīs sekas valsts līmenī.
30 No tā izriet, ka, ja ar apstrīdēto aktu ir uzdota atbilstoši atbalsta shēmai piešķirtā atbalsta atgūšana, tad ar šo aktu individuāli skarti ir tikai tie prasītāji, uz kuriem attiecas atgūšanas pienākums.
31 Līdz ar to, tā kā uz prasītāju neattiecas pienākums atmaksāt atbalstu, tad viņu nevar uzskatīt par individuāli skartu ar apstrīdēto lēmumu.
32 Kaut arī prasītājas arguments, atbilstoši kuram šīs prasības noraidīšanas tās nepieņemamības dēļ sekas ir tādas, ka tai ir liegta efektīva tiesību aizsardzība tiesā, ir ietverts tās argumentācijas daļā, kas attiecas uz interesi celt prasību, to ir jāinterpretē kā tādu, kas izvirzīts arī tāpēc, lai pierādītu, ka prasītāja ir skarta individuāli, tādēļ ir jāatgādina, ka Savienība ir tiesiska Savienība, kuras iestādes ir pakļautas to izdoto aktu atbilstības Līgumam un vispārējiem tiesību principiem, tai skaitā pamattiesībām, kontrolei. Tādējādi privātpersonām jābauda efektīva savu tiesību, kas tām izriet no Savienības tiesiskās kārtības, aizsardzība tiesā. Tomēr šajā lietā prasītājai nekādā veidā netiek liegta efektīva tiesību aizsardzība tiesā. Patiesībā, pat ja šī prasība tiek atzīta par nepieņemamu, nekas tai neliedz tiesvedības valsts tiesā ietvaros, kuras esamību tā apgalvo, gadījumā, ja tiktu izvirzīti pamati, ar kuriem varētu apstrīdēt atbalsta atgūšanas pienākuma neesamību prasītājai atbilstoši apstrīdētajam lēmumam, ieteikt valsts tiesai iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, lai apstrīdētu apstrīdētā lēmuma spēkā esamību tiktāl, ciktāl tajā konstatēta strīdīgās shēmas nesaderība [ar kopējo tirgu] (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 24. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑443/08 un T‑455/08 Freistaat Sachsen u.c./Komisija, Krājums, II‑1311. lpp., 55. punkts un tajā minētā judikatūra). Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, citu prasību celšana Vispārējā tiesā par apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu neliedz šādu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Vai nu Vispārējā tiesa atceļ minēto tiesību normu un šī atcelšana ir saistoša valsts tiesai, vai arī Vispārējā tiesa noraida prasību un saglabājas valsts tiesas pienākums vērsties Tiesā ar prejudiciālu jautājumu šaubu gadījumā par attiecīgās tiesību normas spēkā esamību (šajā ziņā skat. Tiesas 1987. gada 22. oktobra spriedumu lietā 314/85 Foto‑Frost, Recueil, 4199., 4225. lpp., 15. punkts).
33 Tātad prasība ir jānoraida kā nepieņemama un nav jāizvērtē pirmā Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību par to, ka prasītājai nav intereses celt prasību.
Par tiesāšanās izdevumiem
34 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka tā sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt;
2) Modelo Continente Hipermercados, SA, sucursal en España atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Luksemburgā, 2012. gada 21. martā.