TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2021. gada 14. decembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – LESD 20. un 21. pants – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Bērns, kas dzimis viņa vecāku uzņēmējā dalībvalstī – Šīs dalībvalsts izdota dzimšanas apliecība, kurā šim bērnam ir norādītas divas mātes – Vienas no šīm divām mātēm izcelsmes dalībvalsts atteikums izsniegt minētā bērna dzimšanas apliecību, ja nav informācijas par viņa bioloģiskās mātes identitāti – Tāda dokumenta turējums, kas ir priekšnosacījums personas apliecības vai pases izsniegšanai – Šīs izcelsmes dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā nav atzīti viena dzimuma vecāki
Lietā C‑490/20
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) iesniedza ar 2020. gada 2. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts tajā pašā dienā, tiesvedībā
V.M.A.
pret
Stolichna obshtina, rayon “Pancharevo”,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], palātu priekšsēdētāji A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. Likurgs [C. Lycourgos], J. Regans [E. Regan], N. Jēskinens [N. Jääskinen], I. Ziemele un J. Pasers [J. Passer], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], T. fon Danvics [T. von Danwitz] un N. Vāls [N. Wahl],
ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],
sekretārs: M. Aleksejevs [M. Aleksejev], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2021. gada 9. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– V.М.А. vārdā – D. I. Lyubenova, advokat,
– Bulgārijas valdības vārdā – T. Mitova un L. Zaharieva, pārstāves,
– Vācijas valdības vārdā – sākotnēji J. Möller, kā arī S. Heimerl, vēlāk – J. Möller, pārstāvji,
– Spānijas valdības vārdā – sākotnēji S. Centeno Huerta un M. J. Ruiz Sánchez, vēlāk – M. J. Ruiz Sánchez, pārstāves,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz W. Ferrante, avvocato dello Stato,
– Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, kā arī Z. Biró‑Tóth, pārstāvji,
– Nīderlandes valdības vārdā – C. S. Schillemans, pārstāve,
– Polijas valdības vārdā – E. Borawska‑Kędzierska un A. Siwek‑Ślusarek, kā arī B. Majczyna, pārstāvji,
– Slovākijas valdības vārdā – B. Ricziová, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji E. Montaguti, kā arī I. Zaloguin un M. Wilderspin, vēlāk – E. Montaguti, kā arī I. Zaloguin, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2021. gada 15. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 4. panta 2. punktu, LESD 20. un 21. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7., 9., 24. un 45. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp V.M.A. un Stolichna obshtina, rayon “Pancharevo” (Sofijas pašvaldība, Pančarevas rajons, Bulgārija; turpmāk tekstā – “Sofijas pašvaldība”) par pēdējās minētās atteikumu izsniegt dzimšanas apliecību V.M.A. un viņas laulātās meitai.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
3 ANO Ģenerālās asamblejas 1989. gada 20. novembrī pieņemtās Konvencijas par bērnu tiesībām (Recueil des traités des Nations unies, 1577. sēj., 3. lpp.) 2. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis respektē un nodrošina visas šajā konvencijā paredzētās tiesības ikvienam bērnam, uz kuru attiecas to jurisdikcija, bez jebkādas diskriminācijas un neatkarīgi no bērna, viņa vecāku vai aizbildņu rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās piederības, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, veselības stāvokļa un dzimšanas apstākļiem vai jebkādiem citiem apstākļiem.
2. Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ikviens bērns ir pasargāts no jebkādas diskriminācijas vai sodiem savu vecāku, aizbildņu vai ģimenes locekļu statusa, darbības, pausto uzskatu vai pārliecības dēļ.”
4 Šīs konvencijas 7. pantā ir paredzēts:
“1. Ikvienu bērnu reģistrē tūlīt pēc dzimšanas, un viņam kopš piedzimšanas brīža ir tiesības uz vārdu, tiesības iegūt pilsonību, kā arī, ciktāl iespējams, tiesības zināt savus vecākus un būt viņu aizgādībā.”
2. Dalībvalstis nodrošina šo tiesību īstenošanu saskaņā ar saviem tiesību aktiem un saistībām, ko tām uzliek attiecīgi starptautiski dokumenti šajā jomā, jo īpaši tad, ja citādi bērns varētu kļūt par bezvalstnieku.”
Savienības tiesības
Līgums par ES
5 LES 4. panta 2. punktā ir noteikts:
“Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tā ievēro valsts galvenās funkcijas, it īpaši tās, kuru mērķis ir nodrošināt tās teritoriālo integritāti, sabiedriskās kārtības uzturēšanu un valsts drošību. It īpaši valsts drošība paliek tikai katras dalībvalsts ziņā.”
LESD
6 LESD 20. pantā ir paredzēts:
“1. Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.
2. Savienības pilsoņiem ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi. Tiem, cita starpā, ir:
a) tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā;
[..].
Šīs tiesības īsteno saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, kas noteikti Līgumos un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem.”
7 LESD 21. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.
Harta
8 Hartas 7. pantā “Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība” ir noteikts:
“Ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību.”
9 Hartas 9. pantā “Tiesības stāties laulībā un tiesības izveidot ģimeni” ir paredzēts:
“Tiesības stāties laulībā un tiesības veidot ģimeni tiek garantētas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanu.”
10 Hartas 24. pants “Bērnu tiesības” ir formulēts šādi:
“1. Bērniem ir tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību. Viņi drīkst brīvi paust savu viedokli. Šis viedoklis atbilstīgi bērnu vecumam un briedumam jāņem vērā jautājumos, kas skar bērnu intereses.
2. Visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses.
3. Katram bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad [ja vien] tas nav pretrunā viņa interesēm.”
11 Hartas 45. pantā “Pārvietošanās un uzturēšanās brīvība” ir minēts:
“1. Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un apmesties uz dzīvi dalībvalstu teritorijā.
2. Pārvietošanās un uzturēšanās brīvību saskaņā ar Līgumiem var piešķirt trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.”
Direktīva 2004/38/EK
12 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.), 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:
“Šajā direktīvā:
1) “Savienības pilsonis” ir ikviena persona, kurai ir kādas dalībvalsts valstiskā piederība;
2) “ģimenes loceklis” ir:
a) laulātais;
b) partneris, ar ko Savienības pilsonis ir noslēdzis reģistrētas partnerattiecības, pamatojoties uz kādas dalībvalsts tiesību aktiem, ja uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos reģistrētas partnerattiecības ir noteiktas kā līdzvērtīgas laulībai, un saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts attiecīgajos tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem;
c) Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera tiešie pēcnācēji [lejupējie radinieki] vecumā līdz 21 gadam, kuri ir tā apgādībā;
d) Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera apgādībā esošie tiešie augšupējie radinieki;
3) “uzņēmēja dalībvalsts” ir dalībvalsts, uz kuru pārceļas Savienības pilsonis, lai īstenotu savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības.”
13 Šīs direktīvas 4. pantā “Izceļošanas tiesības” ir noteikts:
“1. Neskarot noteikumus par ceļošanas dokumentiem, ko piemēro valstu robežkontrolei, visiem Savienības pilsoņiem ar derīgu personas apliecību vai pasi un viņu ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir derīga pase, ir tiesības izceļot no dalībvalsts teritorijas, lai ceļotu uz citu dalībvalsti.
[..]
3. Dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem izsniedz saviem valstspiederīgajiem personas apliecību vai pasi, kurā norādīta to valstiskā piederība, un atjauno šos dokumentus.
4. Pasei jābūt derīgai vismaz visās dalībvalstīs un valstīs, kuras tās īpašniekam jāšķērso, ceļojot no kādas dalībvalsts uz citu. Ja dalībvalsts tiesību aktos nav paredzēts izsniegt personas apliecības, tad, izsniedzot vai atjaunojot pasi, tās derīguma termiņš nedrīkst būt īsāks kā pieci gadi.”
14 Minētās direktīvas 5. pantā “Ieceļošanas tiesības” ir minēts:
“1. Neskarot noteikumus par ceļošanas dokumentiem, ko piemēro valstu robežkontrolei, dalībvalstis atļauj ieceļot savā teritorijā Savienības pilsoņiem, kam ir derīga personas apliecība vai pase, un viņu ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, atļauj ieceļot savā teritorijā, ja tiem ir derīga pase.
[..]
4. Ja Savienības pilsonim vai ģimenes loceklim, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgais, nav vajadzīgo ceļošanas dokumentu vai attiecīgā gadījumā nav vajadzīgo vīzu, attiecīgā dalībvalsts pirms šo personu nosūtīšanas atpakaļ sniedz tām visas pienācīgās iespējas iegūt vajadzīgos dokumentus vai nogādāt tām šos dokumentus pienācīgā laikposmā, vai citādi apstiprināt vai pierādīt, ka tām ir brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības.
[..]”
Bulgārijas tiesības
15 Saskaņā ar Konstitutsia na Republika Bulgaria (Bulgārijas Republikas Konstitūcija; turpmāk tekstā – “Bulgārijas Konstitūcija”) 25. panta 1. punktu:
“Bulgārijas pilsonība ir ikvienai personai, kuras vismaz vienam no vecākiem ir Bulgārijas pilsonība vai kura ir dzimusi Bulgārijas teritorijā, ja tā nav ieguvusi citu pilsonību izcelšanās ceļā. Bulgārijas pilsonību var iegūt arī naturalizējoties.”
16 Saskaņā ar 1998. gada 5. novembra Zakon za balgarskoto grazhdanstvo (Likums par Bulgārijas pilsonību; 1998. gada 18. novembra DV Nr. 136, 1. lpp.) 8. pantu “Bulgārijas pilsonība izcelšanās ceļā ir ikvienai personai, kuras vismaz vienam no vecākiem ir Bulgārijas pilsonība”.
17 2009. gada 12. jūnija Semeen kodeks (Ģimenes tiesību kodekss; 2009. gada 23. jūnija DV Nr. 47, 19. lpp.) 60. pantā “Izcelšanās no mātes” ir paredzēts:
“(1) Izcelšanos no mātes nosaka piedzimšana.
(2) Bērna māte ir sieviete, kas to dzemdējusi, ieskaitot mākslīgās apaugļošanas gadījumu.
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
18 V.M.A. ir Bulgārijas pilsone, un K.D.K. ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgā. Pēdējā minētā ir dzimusi Gibraltārā, kur abas sievietes 2018. gadā noslēdza laulību. Kopš 2015. gada viņas dzīvo Spānijā.
19 Kopš 2019. gada decembra V.M.A. un K.D.K. ir meita S.D.K.A., kas ir dzimusi un kopā ar abiem vecākiem dzīvo Spānijā. Šīs meitenes dzimšanas apliecībā, ko izdevušas Spānijas iestādes, V.M.A. ir norādīta kā bērna “māte A” un K.D.K. – kā “māte”.
20 2020. gada 29. janvārī V.M.A. Sofijas pašvaldību lūdza izsniegt S.D.K.A. dzimšanas apliecību, kas it īpaši bija nepieciešama Bulgārijas personu apliecinoša dokumenta izsniegšanai. Šī lūguma pamatojumam V.M.A. iesniedza Barselonas (Spānija) civilstāvokļa aktu reģistra izraksta, kas ir saistīts ar S.D.K.A. dzimšanas apliecību, legalizētu un apstiprinātu tulkojumu bulgāru valodā.
21 2020. gada 7. februāra vēstulē Sofijas pašvaldība lūdza V.M.A. septiņu dienu laikā iesniegt pierādījumus par S.D.K.A. izcelšanos, kas ir saistīti ar viņas bioloģiskās mātes identitāti. Šajā ziņā tā precizēja, ka dzimšanas apliecības paraugā, kas ir ietverts spēkā esošo valsts tiesību civilstāvokļa aktu paraugos, ir paredzēta tikai viena ailīte “mātei” un otra ailīte “tēvam” un katrā no ailītēm ir iespējams ierakstīt tikai vienu vārdu.
22 2020. gada 18. februārī V.M.A. Sofijas pašvaldībai atbildēja, ka saskaņā ar Bulgārijas spēkā esošajiem tiesību aktiem tai nav pienākuma sniegt pieprasīto informāciju.
23 Ar 2020. gada 5. marta lēmumu Sofijas pašvaldība tādēļ noraidīja V.M.A. lūgumu izsniegt S.D.K.A. dzimšanas apliecību. Tā šo noraidošo lēmumu pamatoja ar to, ka nav pieejama informācija par attiecīgā bērna bioloģiskās mātes identitāti, un ar to, ka divu sieviešu dzimuma vecāku ierakstīšana dzimšanas apliecībā ir pretrunā Bulgārijas Republikas sabiedriskajai kārtībai, kas neatļauj laulības starp divām viena dzimuma personām.
24 V.M.A. par šo noraidošo lēmumu cēla prasību Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija), kas ir iesniedzējtiesa.
25 Šī tiesa norāda, ka saskaņā ar Bulgārijas Konstitūcijas 25. panta 1. punktu un Likuma par Bulgārijas pilsonību 8. pantu S.D.K.A. ir Bulgārijas pilsonība pat tad, ja pašlaik ieinteresētajai personai nav Bulgārijas iestāžu izsniegtas dzimšanas apliecības. Proti, šo iestāžu atteikums tai izsniegt šādu apliecību nenozīmējot, ka viņai tiek atteikta Bulgārijas pilsonība.
26 Minētā iesniedzējtiesa savukārt šaubās, vai Bulgārijas iestāžu atteikums reģistrēt Bulgārijas pilsones piedzimšanu, kas notikusi citā dalībvalstī un kas apliecināta šīs pēdējās minētās dalībvalsts kompetento iestāžu izsniegtā dzimšanas apliecībā, kurā ir norādītas divas mātes, apdraud tiesības, kuras šādai pilsonei ir piešķirtas ar LESD 20. un 21. pantu, kā arī ar Hartas 7., 24. un 45. pantu. Bulgārijas iestāžu atteikums izsniegt dzimšanas apliecību – pat ja tas juridiski neietekmē attiecīgā bērna Bulgārijas pilsonību un līdz ar to šī bērna Savienības pilsonību – varētu apgrūtināt Bulgārijas personu apliecinoša dokumenta izsniegšanu un tādējādi traucēt šim bērnam īstenot tiesības brīvi pārvietoties un līdz ar to pilnībā izmantot savas Savienības pilsoņa tiesības.
27 Turklāt, tā kā otra S.D.K.A. māte – K.D.K. – ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgā, šī pati tiesa jautā, vai tiesiskajām sekām, kas izriet no Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Izstāšanās līgums”), it īpaši faktam, ka šim bērnam vairs nav Savienības pilsoņa statusa K.D.K. valstspiederības dēļ, ir nozīme, izskatot šo jautājumu.
28 Tāpat arī Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa) vēlas noskaidrot, vai pienākums, kas attiecīgā gadījumā ir Bulgārijas iestādēm, sagatavojot dzimšanas apliecību, šajā dokumentā norādīt divas mātes kā attiecīgā bērna vecākus, var apdraudēt Bulgārijas Republikas sabiedrisko kārtību un nacionālo identitāti, jo šī dalībvalsts nav paredzējusi iespēju dzimšanas apliecībā minēt divus viena dzimuma bērna vecākus. Šī tiesa šajā ziņā norāda, ka tiesību normām, kas regulē minētā bērna izcelšanos, ir fundamentāla nozīme Bulgārijas konstitucionālajā tradīcijā, kā arī Bulgārijas doktrīnā ģimenes tiesību un mantojuma tiesību jomā gan no tīri juridiska, gan arī no vērtību viedokļa, ņemot vērā Bulgārijas sabiedrības šābrīža attīstības stadiju.
29 Tālab Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa) uzskata, ka ir jārod līdzsvars starp Bulgārijas Republikas konstitucionālo un valsts identitāti, no vienas puses, un bērna interesēm, it īpaši tiesībām uz privāto dzīvi un brīvu pārvietošanos, no otras puses.
30 Šī tiesa jautā, vai šajā gadījumā šāds līdzsvars varētu tikt sasniegts, piemērojot samērīguma principu, un it īpaši, vai tas, ka Spānijas iestāžu sagatavotajā dzimšanas apliecībā ailē “māte” minētais vienas no divām mātēm uzvārds, kura varētu būt vai nu bērna bioloģiskā māte, vai arī kļuvusi par bērna māti citā ceļā – piemēram, adopcijas ceļā –, neaizpildot aili “tēvs”, būtu atbilstošs līdzsvars starp šīm dažādajām likumīgajām interesēm. Tā norāda – lai gan šāds risinājums varētu radīt arī zināmas grūtības, ņemot vērā iespējamās atšķirības starp Bulgārijas iestāžu sagatavoto dzimšanas apliecību un Spānijas iestāžu sagatavoto dzimšanas apliecību, šis risinājums tādējādi ļautu Bulgārijas iestādēm izdot dzimšanas apliecību, likvidējot vai vismaz mazinot iespējamos šķēršļus attiecīgā bērna pārvietošanās brīvībai. Minētā tiesa tomēr jautā, vai šāds risinājums būtu saderīgs ar šī bērna tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi, kas nostiprinātas Hartas 7. pantā.
31 Visbeidzot, ja Tiesa secinātu, ka Savienības tiesības prasa Bulgārijas iestāžu izdotajā dzimšanas apliecībā ierakstīt abas attiecīgā bērna mātes, iesniedzējtiesa jautā, kā šī prasība tieši būtu jāizpilda, zinot, ka šī tiesa nevar aizvietot dzimšanas apliecības paraugu, kas atrodams valsts tiesībās spēkā esošajos civilstāvokļa reģistrācijas aktu paraugos.
32 Šādos apstākļos Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai LESD 20. un 21. pants, kā arī [Hartas] 7., 24. un 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem Bulgārijas administratīvajām iestādēm, kurās ir iesniegts pieteikums par citā [Savienības] dalībvalstī dzimuša bērna, kuram ir Bulgārijas pilsonība, dzimšanas fakta reģistrāciju, kas ir apliecināta ar Spānijas iestāžu izdotu dzimšanas apliecību, kurā divas sieviešu dzimuma personas ir norādītas kā mātes bez sīkākas informācijas, vai kāda no viņām un, ja jā, tad kura no viņām ir šī bērna bioloģiskā māte, netiek atļauts atteikt lūgtās dzimšanas apliecības noformēšanu, pamatojoties uz to, ka prasītāja atsakās norādīt, kura ir bērna bioloģiskā māte?
2) Vai LES 4. panta 2. punkts un Hartas 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka [Savienības] dalībvalstu nacionālās identitātes un konstitucionālās identitātes saglabāšana nozīmē, ka pēdējām minētajām ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz tiesību normām par izcelšanās noteikšanu? Konkrēti:
vai LES 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir atļauts pieprasīt informāciju par bērna bioloģisko izcelšanos;
vai LES 4. panta 2. punkts, skatot to kopsakarā ar Hartas 7. pantu un 24. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ir nepieciešams līdzsvarot dalībvalsts nacionālo identitāti un konstitucionālo identitāti, no vienas puses, un bērna intereses, no otras puses, turklāt ir jāņem vērā, ka šobrīd nedz attiecībā uz vērtībām, nedz arī no juridiskā viedokļa nepastāv vienprātība par iespēju dzimšanas apliecībā kā vecākus atļaut norādīt viena dzimuma personas bez sīkākas informācijas, vai kāda no tām un, ja jā, kura no tām ir bērna bioloģiskais vecāks? Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, kā šis līdzsvars varētu konkrēti tikt sasniegts?
3) Vai, lai atbildētu uz pirmo jautājumu, nozīme ir [Izstāšanās līguma] tiesiskajām sekām, ciktāl viena no mātēm, kuras ir norādītas citā dalībvalstī izsniegtajā dzimšanas apliecībā, ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgā un otra māte ir [Savienības] dalībvalsts valstspiederīgā, it īpaši, ņemot vērā, ka Bulgārijas iestāžu atteikums noformēt bērna dzimšanas apliecību rada šķērsli attiecīgā bērna personu apliecinoša dokumenta izsniegšanai [Savienības] dalībvalstī un tādējādi, attiecīgā gadījumā, apgrūtina viņa kā Savienības pilsoņa tiesību pilnīgu īstenošanu?
4) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai, pamatojoties uz Savienības tiesībām, it īpaši uz efektivitātes principu, kompetentajām valsts iestādēm ir pienākums atkāpties no [civilstāvokļa aktu paraugos ietvertā] dzimšanas apliecības noformēšanas parauga, kas ir spēkā [valsts mērogā]?”
Tiesvedība Tiesā
33 Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa lūdza lietu izskatīt paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. pantu. Šī tiesa it īpaši norāda, ka Bulgārijas iestāžu atteikums izsniegt S.D.K.A., kas ir Bulgārijas pilsone, dzimšanas apliecību šim bērnam radot nopietnas grūtības iegūt Bulgārijas personu apliecinošu dokumentu un tādējādi īstenot savas LESD 21. pantā garantētās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.
34 Reglamenta 105. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrināto tiesvedību.
35 Šajā gadījumā 2020. gada 19. oktobrī Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokāti, nolēma apmierināt šī sprieduma 33. punktā minēto iesniedzējtiesas lūgumu par paātrināto tiesvedību. Šis lēmums tika pamatots ar to, ka S.D.K.A., kas ir mazgadīgs bērns, šobrīd nav pases, lai gan viņa dzīvo dalībvalstī, kuras valstspiederības viņai nav. Tā kā uzdoto jautājumu mērķis ir noskaidrot, vai Bulgārijas iestādēm ir šim bērnam jāizsniedz dzimšanas apliecība, un no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar valsts tiesībām šāda apliecība ir nepieciešama, lai saņemtu Bulgārijas pasi, īsā termiņā sniegta Tiesas atbilde varētu veicināt to, ka minētais bērns iespējami drīz iegūtu pasi (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2015. gada 3. jūlijs, Gogova, C‑215/15, nav publicēts, EU:C:2015:466, 12.–14. punkts).
Par prejudiciālajiem jautājumiem
36 Ar saviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesībās dalībvalstij ir noteikts pienākums izsniegt dzimšanas apliecību, lai saskaņā ar tās tiesisko regulējumu iegūtu personu apliecinošu dokumentu bērnam, kurš ir šīs dalībvalsts valstspiederīgais un kura piedzimšanu citā dalībvalstī apliecina šīs citas dalībvalsts iestāžu izdota dzimšanas apliecība saskaņā ar tās tiesību aktiem, kurā kā šī bērna mātes ir norādītas divas personas, no kurām viena ir pirmās minētās dalībvalsts valstspiederīgā un otra – tās laulātā, neprecizējot, kura no šīm abām sievietēm minēto bērnu ir dzemdējusi. Apstiprinošas atbildes gadījumā šī tiesa jautā, vai Savienības tiesībās tiek prasīts, lai šādā apliecībā, tāpat kā tajā, kuru sagatavojušas tās dalībvalsts iestādes, kurā bērns ir dzimis, būtu jānorāda šo abu sieviešu kā māšu uzvārdi.
37 Minētā tiesa vēlas arī noskaidrot, vai tas, ka konkrētā bērna otra māte ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgā, kas vairs nav dalībvalsts, jebkādā veidā ietekmē uz šo jautājumu sniedzamo atbildi.
38 Vispirms ir jāatgādina, ka, pirmkārt, paredzēt nosacījumus valstspiederības iegūšanai un zaudēšanai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir katras dalībvalsts kompetencē un, otrkārt, gadījumos, kad ir piemērojamas Savienības tiesības, attiecīgajās valsts tiesību normās tās ir jāievēro (spriedumi, 2010. gada 2. marts, Rottmann, C‑135/08, EU:C:2010:104, 39. un 41. punkts, kā arī 2019. gada 12. marts, Tjebbes u.c., C‑221/17, EU:C:2019:189, 30. punkts).
39 Saskaņā ar iesniedzējtiesas secināto, kas šajā ziņā ir vienīgā kompetentā iestāde, S.D.K.A. no dzimšanas brīža ir Bulgārijas pilsonība saskaņā ar Bulgārijas Konstitūcijas 25. panta 1. punktu.
40 Saskaņā ar LESD 20. panta 1. punktu ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. No tā izriet, ka S.D.K.A. kā Bulgārijas pilsonei saskaņā ar šo tiesību normu ir Savienības pilsoņa statuss.
41 Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir atgādinājusi, ka Savienības pilsonība ir paredzēta kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss (spriedumi, 2001. gada 20. septembris, Grzelczyk, C‑184/99, EU:C:2001:458, 31. punkts, un 2021. gada 15. jūlijs, A (Valsts veselības pakalpojumi), C‑535/19, EU:C:2021:595, 41. punkts).
42 Kā izriet no Tiesas judikatūras, dalībvalsts valstspiederīgais, kurš savā Savienības pilsoņa statusā ir īstenojis savu brīvību pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, kura nav viņa izcelsmes dalībvalsts, var atsaukties uz tiesībām, kas saistītas ar šo statusu un kas paredzētas it īpaši LESD 21. panta 1. punktā, tostarp attiecībā pret viņa izcelsmes dalībvalsti (spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c., C‑673/16, EU:C:2018:385, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Uz šo tiesību normu un tās piemērošanai pieņemtajiem noteikumiem var atsaukties arī Savienības pilsoņi, kuri ir dzimuši savu vecāku uzņēmējā dalībvalstī un kuri nekad nav izmantojuši tiesības brīvi pārvietoties (spriedums, 2019. gada 2. oktobris, Bajratari, C‑93/18, EU:C:2019:809, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus. Lai ļautu saviem valstspiederīgajiem īstenot šīs tiesības, Direktīvas 2004/38 4. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm, rīkojoties saskaņā ar saviem tiesību aktiem, ir jāizsniedz saviem valstspiederīgajiem personas apliecība vai pase, kurā norādīta viņu valstiskā piederība.
44 Līdz ar to, tā kā S.D.K.A. ir Bulgārijas pilsone, Bulgārijas iestādēm ir jāizsniedz viņai personas apliecība vai pase, kurā ir norādīta viņas valstiskā piederība, kā arī uzvārds, kāds izriet no Spānijas iestāžu izdotās dzimšanas apliecības, jo Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt, ka LESD 21. pants nepieļauj, ka dalībvalsts iestādes, piemērojot savas valsts tiesības, atsakās atzīt bērna uzvārdu, kas ir noteikts un reģistrēts citā dalībvalstī, kurā šis bērns ir dzimis un kopš tā laika dzīvo (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 14. oktobris, Grunkin un Paul, C‑353/06, EU:C:2008:559, 39. punkts).
45 Vēl ir jāprecizē, ka Direktīvas 2004/38 4. panta 3. punktā Bulgārijas iestādēm ir noteikts pienākums izsniegt S.D.K.A. personas apliecību vai pasi neatkarīgi no tā, vai šim bērnam ir jāizdod jauna dzimšanas apliecība. Tādējādi, ciktāl Bulgārijas tiesībās ir prasīts izdot Bulgārijas dzimšanas apliecību pirms Bulgārijas personas apliecības vai pases izsniegšanas, šī dalībvalsts nevar atsaukties uz savām valsts tiesībām, lai atteiktos izdot S.D.K.A. šādu personas apliecību vai pasi.
46 Šādam dokumentam, vienam vai kopā ar citiem dokumentiem, attiecīgajā gadījumā – ar konkrētā bērna uzņēmējas dalībvalsts izdotu dokumentu, ir jāļauj bērnam, kurš ir tādā situācijā kā S.D.K.A., īstenot savas LESD 21. panta 1. punktā garantētās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā ar katru no viņa abām mātēm, kuras kā šī bērna vecāku statusu uzturēšanās laikā saskaņā ar Direktīvu 2004/38 ir noteikusi uzņēmēja dalībvalsts.
47 Jāatgādina, ka tiesības, kas dalībvalstu valstspiederīgajiem atzītas LESD 21. panta 1. punktā, ietver tiesības uz normālu ģimenes dzīvi gan uzņēmējā dalībvalstī, gan dalībvalstī, kuras valstspiederība viņiem ir, kad viņi atgriežas šajā dalībvalstī, viņu ģimenes locekļiem esot viņiem līdzās (spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c., C‑673/16, EU:C:2018:385, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
48 Nav strīda par to, ka pamatlietā Spānijas iestādes ir likumīgi pierādījušas, ka pastāv bioloģiska vai juridiska izcelšanās saikne starp S.D.K.A. un tās abiem vecākiem V.M.A. un K.D.K., un to ir apstiprinājušas izdotajā viņu bērna dzimšanas apliecībā. Tādējādi V.M.A. un K.D.K., piemērojot LESD 21. pantu un Direktīvu 2004/38, kā viņu aizgādībā esoša nepilngadīga Savienības pilsoņa vecākiem ir jāatzīst tiesības šo pilsoni pavadīt visās dalībvalstīs, kad vien viņš īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 13. septembris, Rendón Marín, C‑165/14, EU:C:2016:675, 50.–52. punkts un tajos minētā judikatūra).
49 Līdz ar to Bulgārijas iestādēm, tāpat kā jebkuras citas dalībvalsts iestādēm, ir jāatzīst šī izcelšanās saikne, lai ļautu S.D.K.A. – jo iesniedzējtiesas ieskatā tā ir ieguvusi Bulgārijas pilsonību – bez šķēršļiem ar katru no abiem vecākiem īstenot savas LESD 21. panta 1. punktā garantētās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.
50 Turklāt, lai S.D.K.A. ļautu tik tiešām īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā kopā ar katru no abiem vecākiem, ir nepieciešams, lai V.M.A. un K.D.K. rīcībā būtu dokuments, kurā tās ir minētas kā personas, kuras ir tiesīgas ceļot kopā ar šo bērnu. Šajā gadījumā uzņēmējas dalībvalsts iestādes ir vispiemērotākās, lai izdotu šādu dokumentu, kas var būt dzimšanas apliecība. Pārējām dalībvalstīm ir pienākums atzīt šo dokumentu.
51 Protams, kā norādījusi iesniedzējtiesa, Hartas 9. pantā ir paredzēts, ka tiesības stāties laulībā un tiesības veidot ģimeni tiek garantētas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanu.
52 Šajā ziņā pašreizējā Savienības tiesību stadijā to personu statuss, uz kurām attiecas noteikumi par laulību un izcelšanos, ir dalībvalstu kompetencē ietilpstošs jautājums, un Savienības tiesības neietekmē šo kompetenci. Tādējādi dalībvalstis valsts tiesībās var brīvi paredzēt vai neparedzēt viena dzimuma personu laulību, kā arī šo personu vecāku statusu. Tomēr, īstenojot šo kompetenci, ikvienai no dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesības un it īpaši LESD tiesību normas par katra Savienības pilsoņa brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, tālab atzīstot citā dalībvalstī saskaņā ar tās tiesībām noteikto personu statusu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c., C‑673/16, EU:C:2018:385, 36.–38. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
53 Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai LES 4. panta 2. punkts varētu pamatot Bulgārijas iestāžu atteikumu izsniegt S.D.K.A. dzimšanas apliecību un tādējādi šī bērna personas apliecību vai pasi. Šī tiesa it īpaši norāda, ka iespējamais šo iestāžu pienākums izdot dzimšanas apliecību, kurā kā minētā bērna vecāki ir norādītas divas sieviešu dzimuma personas, varētu apdraudēt Bulgārijas Republikas sabiedrisko kārtību, kā arī nacionālo identitāti, jo Bulgārijas Konstitūcijā un Bulgārijas ģimenes tiesībās kā vecāki neesot paredzētas divas viena dzimuma personas.
54 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu Savienība ievēro dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām.
55 Turklāt Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka “sabiedriskās kārtības” jēdziens kā attaisnojums atkāpei no pamatbrīvības ir jāinterpretē šauri, lai tā piemērošanas jomu nevarētu vienpusēji noteikt katra dalībvalsts atsevišķi bez Savienības iestāžu kontroles. No tā izriet, ka uz sabiedrisko kārtību var atsaukties tikai tad, ja pastāv reāls un pietiekami nopietns sabiedrības pamatinterešu apdraudējums (spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c., C‑673/16, EU:C:2018:385, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
56 Kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 150. un 151. punktā, dalībvalsts pienākums, pirmkārt, izsniegt bērnam, kas ir šīs dalībvalsts valstspiederīgais, kurš ir dzimis citā dalībvalstī un kura dzimšanas apliecībā, ko ir izsniegušas šīs citas dalībvalsts iestādes, kā vecāki ir norādītas divas viena dzimuma personas, personu apliecinošu dokumentu vai pasi un, otrkārt, atzīt izcelšanās saikni starp šo bērnu un katru no šīm abām personām, šim bērnam īstenojot savas tiesības saskaņā ar LESD 21. pantu un ar to saistītajiem atvasināto tiesību aktiem, nedz ir pretrunā šīs dalībvalsts nacionālajai identitātei, nedz apdraud tās sabiedrisko kārtību.
57 Proti, šāds pienākums dalībvalstij, kuras valstspiederīgais ir attiecīgais bērns, nenozīmē savās valsts tiesībās paredzēt viena dzimuma personu kā tā vecāku statusu vai citu, nevis to tiesību, ko šis bērns gūst no Savienības tiesībām, īstenošanai atzīt izcelšanās saikni starp minēto bērnu un personām, kuras uzņēmējas dalībvalsts iestāžu izdotajā dzimšanas apliecībā ir minētas kā bērna vecāki (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c., C‑673/16, EU:C:2018:385, 45. un 46. punkts).
58 Jāpiebilst, ka valsts pasākums, kas var kavēt personu brīvu pārvietošanos, var tikt attaisnots tikai tad, ja tas atbilst ar Hartu garantētajām pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c., C‑673/16, EU:C:2018:385, 47. punkts).
59 Situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, Hartas 7. pantā garantētās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī tās 24. pantā garantētās bērna tiesības, it īpaši tiesības ņemt vērā bērna primārās intereses kā galveno apsvērumu visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, kā arī tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, ir pamattiesības.
60 Šajā ziņā, kā izriet no Paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.), saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu tās 7. pantā garantēto tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā garantētajām tiesībām.
61 No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka “ģimenes dzīves” esamība ir faktisks jautājums, kas ir atkarīgs no tā, vai praktiski pastāv ciešas personiskas saites, un ka vecāka un viņa bērna iespēja būt kopā ir ģimenes dzīves pamatelements (ECT spriedums, 2001. gada 12. jūlijs, K. un T. pret Somiju, CE:ECHR:2001:0712JUD002570294, 150. un 151. punkts). Turklāt – kā Tiesai ir bijusi iespēja konstatēt – no šīs judikatūras izriet, ka uz homoseksuāla pāra attiecībām “privātās dzīves”, kā arī “ģimenes dzīves” jēdziens var attiekties tāpat kā uz tādā pašā situācijā esoša dažāda dzimuma pāra attiecībām (spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c., C‑673/16, EU:C:2018:385, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
62 Līdz ar to, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 153. punktā, attiecīgā bērna attiecības ar katru no abām personām, ar kurām viņam ir faktiska ģimenes dzīve uzņēmējā dalībvalstī un kuras šīs dalībvalsts iestāžu izdotā dzimšanas apliecībā ir minētas kā viņa vecāki, ir aizsargātas ar Hartas 7. pantu.
63 Tāpat, kā tas atgādināts šī sprieduma 59. punktā, tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas noteiktas Hartas 7. pantā, ir jāskata kopsakarā ar pienākumu ņemt vērā bērna intereses, kas ir atzītas minētās Hartas 24. panta 2. punktā. Tā kā Hartas 24. pants, kā atgādināts Paskaidrojumos attiecībā uz Pamattiesību hartu, ir visu dalībvalstu ratificētajā Konvencijā par bērna tiesībām paredzēto bērna galveno tiesību integrācija Savienības tiesībās, interpretējot šo pantu, ir pienācīgi jāņem vērā šīs konvencijas normas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 14. februāris, Dynamic Medien, C‑244/06, EU:C:2008:85, 39. punkts, un 2021. gada 11. marts, État belge (Nepilngadīgās personas vecāka atgriešana), C‑112/20, EU:C:2021:197, 37. punkts).
64 It īpaši šīs konvencijas 2. pantā attiecībā uz bērnu ir noteikts nediskriminācijas princips, kas prasa, lai minētajā konvencijā noteiktās tiesības, kuru vidū ir tās 7. pantā iekļautās tiesības tikt reģistrētam tūlīt pēc dzimšanas, iegūt vārdu un pilsonību, tiktu garantētas šim bērnam, šajā ziņā netiekot diskriminētam tostarp viņa vecāku seksuālās orientācijas dēļ.
65 Šādos apstākļos pretrunā pamattiesībām, kuras ar Hartas 7. un 24. pantu šim bērnam tiek garantētas, būtu liegt viņam attiecības ar vienu no viņa vecākiem, kamēr šis bērns īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, vai arī faktiski šīs tiesības padarīt neiespējamas vai pārmērīgi apgrūtināt tādēļ, ka viņa vecāki ir viena dzimuma personas.
66 Visbeidzot, tam, ka viens no attiecīgā bērna vecākiem ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgais un šī valsts vairs nav dalībvalsts, šajā ziņā nav nozīmes.
67 Turklāt, ja pēc pārbaudes izrādītos, ka S.D.K.A. nav Bulgārijas pilsonības, jāatgādina, ka, lai kāda arī būtu viņas valstspiederība un neatkarīgi no tā, vai K.D.K. un S.D.K.A. pašas ir Savienības pilsones, viņas visās dalībvalstīs ir jāuzskata attiecīgi par laulāto un lejupējo radinieku Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) un c) apakšpunkta izpratnē un līdz ar to – par V.M.A. ģimenes locekļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c., C‑673/16, EU:C:2018:385, 36. un 51. punkts).
68 Nepilngadīgs bērns, kura Savienības pilsoņa statuss nav noteikts un kura dzimšanas apliecībā, ko ir izsniegušas dalībvalsts kompetentās iestādes, kā viņa vecāki ir norādītas divas viena dzimuma personas, no kurām viena ir Savienības pilsone, visās dalībvalstīs ir jāuzskata par šīs Savienības pilsones lejupējo radinieku Direktīvas 2004/38 izpratnē, lai īstenotu ar LESD 21. panta 1. punktu un ar to saistītajiem atvasinātajiem tiesību aktiem piešķirtās tiesības.
69 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka LES 4. panta 2. punkts, LESD 20. un 21. pants, kā arī Hartas 7., 24. un 45. pants, lasot tos kopsakarā ar Direktīvas 2004/38 4. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz nepilngadīgu bērnu, kas ir Savienības pilsonis un kā dzimšanas apliecību ir izdevušas uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā kā viņa vecāki ir norādītas divas viena dzimuma personas, dalībvalsts, kuras valstspiederīgais ir bērns, pienākums, pirmkārt, ir tam izsniegt personas apliecību vai pasi, nepieprasot, lai tās valsts iestādes vispirms izdod dzimšanas apliecību, kā arī, otrkārt, tāpat kā ikvienai citai dalībvalstij atzīt uzņēmējas dalībvalsts izdotu dokumentu, lai minētais bērns kopā ar katru no abām šīm personām varētu īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijās.
Par tiesāšanās izdevumiem
70 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
LES 4. panta 2. punkts, LESD 20. un 21. pants, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 24. un 45. pants, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 4. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz nepilngadīgu bērnu, kas ir Savienības pilsonis un kā dzimšanas apliecību ir izdevušas uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā kā viņa vecāki ir norādītas divas viena dzimuma personas, dalībvalsts, kuras valstspiederīgais ir bērns, pienākums, pirmkārt, ir tam izsniegt personas apliecību vai pasi, nepieprasot, lai tās valsts iestādes vispirms izdod dzimšanas apliecību, kā arī, otrkārt, tāpat kā ikvienai citai dalībvalstij atzīt uzņēmējas dalībvalsts izdotu dokumentu, lai minētais bērns kopā ar katru no abām šīm personām varētu īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.
[Paraksti]