PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2008. gada 9. septembrī (*)

Direktīva 91/414/EEK – Augu aizsardzības līdzekļi – Aktīvā viela endosulfāns – Laišanas tirgū atļaujas atsaukšana – Novērtējuma procedūra – Termiņi – Tiesības uz aizstāvību – Samērīguma princips

Lieta T‑75/06

Bayer CropScience AG, Monhaima pie Reinas [Monheim am Rhein] (Vācija),

Makhteshim‑Agan Holding BV, Roterdama (Nīderlande),

Alfa Georgika Efodia AEVE, Atēnas (Grieķija),

Aragonesas Agro, SA, Madride (Spānija), ko pārstāv K. Merē [C. Mereu] un K. van Maldehems [K. Van Maldegem], advokāti,

prasītājas,

ko atbalsta

European Crop Protection Association (ECPA), Brisele (Beļģija), ko pārstāv D. Velbruks [D. Waelbroeck] un N. Rampāls [N. Rampal], avocats,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv B. Dohertijs [B. Doherty] un L. Parpala [L. Parpala], pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Spānijas Karaliste, ko pārstāv H. M. Rodrigess Karkamo [J. Rodríguez Cárcamo], abogado del Estado,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību atcelt Komisijas 2005. gada 2. decembra Lēmumu 2005/864/EK par endosulfāna neiekļaušanu Padomes Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā un atļauju atsaukšanu augu aizsardzības līdzekļiem, kuri satur šo aktīvo vielu (OV L 317, 25. lpp.).

EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz] (referents), tiesneši Dž. D. Kuks [J. D. Cooke] un I. Labucka,

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 12. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

 Līguma noteikumi

1        EKL 95. panta 3. punktā noteikts, ka Komisija ierosinājumos Padomei par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu, kuri attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību saistībā ar veselības aizsardzību, drošību, vides aizsardzību un patērētāju aizsardzību, par galveno uzskata augstu aizsardzības līmeni, īpašu uzmanību pievēršot visiem atklājumiem, kas pamatoti uz zinātnes faktiem.

2        EKL 152. panta 1. punktā noteikts, ka, nosakot un īstenojot visu Kopienas politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis.

 Direktīva 91/414/EEK

3        Ar Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīvu 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV L 230, 1. lpp.) izveidota Kopienu sistēmu, kas piemērojama augu aizsardzības līdzekļu laišanas tirgū atļaujām un to atsaukšanai.

4        Direktīvas 91/414 4. pantā paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina to, ka augu aizsardzības līdzeklis netiek atļauts, ja vien nav tā sastāvā esošās aktīvās vielas uzskaitītas I pielikumā [..]”.

5        Nosacījumi aktīvo vielu iekļaušanai Direktīvas 91/414 I pielikumā precizēti Direktīvas 91/414 5. pantā.

“1. Ņemot vērā pašreizējās zinātnes un tehnikas atziņas, aktīvo vielu sākotnēji iekļauj I pielikumā uz laiku, kas nepārsniedz 10 gadus, ja var paredzēt, ka aktīvo vielu saturošie augu aizsardzības līdzekļi atbildīs šādiem nosacījumiem:

a)      šo līdzekļu atliekas, kas radušās tādas izmantošanas rezultātā, kas atbilst labai augu aizsardzības praksei, neatstāj nekādu kaitīgu iespaidu uz cilvēku vai dzīvnieku veselību vai gruntsūdeņiem, un tās nepieļaujamā veidā neietekmē vidi, un minētās atliekas tiktāl, ciktāl tām ir nozīme toksikoloģiskā vai vides aspektā, var izmērīt ar vispārēji lietotu metožu palīdzību;

b)      šo līdzekļu lietošana, kas notiek atbilstoši labai augu aizsardzības praksei, neatstāj nekādu kaitīgu iespaidu uz cilvēku vai dzīvnieku veselību, un tā nepieļaujamā veidā neietekmē vidi, kā paredzēts 4. panta 1. punkta b) [apakš]punkta iv) un v) punkt[ā].

2. Lai iekļautu aktīvo vielu I pielikumā, jo īpaši jāņem vērā:

a)      ja nepieciešams – pieļaujamā dienas deva [PDD] cilvēkam;

b)      ja nepieciešams – pieļaujamais iedarbības līmenis uz izmantotāju;

c)      ja nepieciešams – novērtējums tam, kas ar vielu notiek un kā viela izplatās vidē, kā arī tās ietekme uz blakussugām.

[..]”

6        Direktīvas 91/414 6. pantā noteikts:

“1. Par aktīvās vielas iekļaušanu I pielikumā lemj saskaņā ar 19. pantā noteikto procedūru.

[..]

2. Dalībvalsts, kas saņem pieteikumu aktīvās vielas iekļaušanai I pielikumā, lieki nekavējoties, nodrošina, ka dokumentāciju, ko uzskata par II pielikuma prasībām atbilstošu, pieteikuma iesniedzējs nosūta pārējām dalībvalstīm un Komisijai kopā ar III pielikumam atbilstošu dokumentāciju vismaz par vienu preparātu, kas satur šo aktīvo vielu. Komisija nosūta šo dokumentāciju uz pārbaudi 19. pantā minētajai Pastāvīgajai augu veselības komitejai.

3. Neierobežojot 4. punkta noteikumus, pēc dalībvalsts pieprasījuma trīs līdz sešu mēnešu laikā pēc datuma, kurā dokumentācija nosūtīta 19. pantā minētajai komitejai, saskaņā ar 20. pantā izklāstīto procedūru nosaka, vai dokumentācija ir iesniegta atbilstoši II un III pielikuma prasībām.

4. Ja otrajā punktā minētās dokumentācijas novērtējums liecina, ka ir nepieciešama papildu informācija, Komisija var lūgt pieteikuma iesniedzēju iesniegt šādu informāciju. Komisija var lūgt pieteikuma iesniedzēju vai viņa pilnvaroto pārstāvi iesniegt tai savus komentārus jo īpaši tad, ja ir paredzams negatīvs lēmums.

[..]”

7        Aktīvajām vielām, kas nav iekļautas Direktīvas 91/414 I pielikumā, ar noteiktiem nosacījumiem var izņēmuma kārtā piemērot pārejas noteikumus. Direktīvas 91/414 8. panta 2. punktā noteikts, ka “12 gadu laikā pēc šīs direktīvas izziņošanas dalībvalsts var atļaut tādu augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū savā teritorijā, kuri satur I pielikumā neiekļautas aktīvās vielas, kas jau ir pieejamas tirgū divus gadus pēc šīs direktīvas izziņošanas datuma”. Šis 12 gadu laikposms, kas beidzās 2003. gada 26. jūlijā, dažām vielām tika pagarināts ar Komisijas 2002. gada 20. novembra Regulu (EK) Nr. 2076/2002, ar ko tiek pagarināts Padomes Direktīvas 91/414/EEK 8. panta 2. punktā minētais laikposms un kas attiecas uz dažu aktīvo vielu neiekļaušanu minētās direktīvas I pielikumā un uz to augu aizsardzības līdzekļu atļauju atsaukšanu, kuru sastāvā ir šīs vielas (OV L 319, 3. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2005. gada 12. augusta Regulu (EK) Nr. 1335/2005, ar ko groza arī Lēmumus 2002/298/EK, 2004/129/EK, 2004/140/EK, 2004/247/EK un 2005/303/EK attiecībā uz Padomes Direktīvas 91/414/EEK 8. panta 2. punktā minēto laikposmu un atsevišķu šīs direktīvas I pielikumā neiekļauto vielu turpmāku izmantošanu (OV L 211, 6. lpp.). Saskaņā ar šo regulu 12 gadu laikposms tika pagarināts līdz 2006. gada 31. decembrim, “ja vien līdz minētajam datumam nav pieņemts lēmums iekļaut vai neiekļaut aktīvo vielu Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā vai arī ja šo lēmumu līdz minētajam datumam nepieņem”.

8        Šajā pārejas laikposmā saskaņā ar Direktīvas 91/414 8. panta 2. punktu uz attiecīgajām aktīvajām vielām attiecina pārbaudes programmu, pēc tam tās vai nu ieraksta Direktīvas 91/414 I pielikumā, vai, gluži otrādi, tās tajā neieraksta, ja šīs vielas neatbilst Direktīvas 91/414 5. pantā izklāstītajām drošības prasībām vai ja noteiktajā laikā nav tikusi iesniegta informācija un dati, kas vajadzīgi pārbaudei. Ir precizēts, ka aktīvās vielas pārbaudes programmas noris saskaņā ar Direktīvas 91/414 19. pantā noteikto procedūru. Šajā pantā, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2003. gada 14. aprīļa Regulu (EK) Nr. 806/2003, ar ko Lēmumam 1999/468/EK pielāgo noteikumus par komitejām, kuras palīdz Komisijai īstenot tai piešķirtās ieviešanas pilnvaras, kas noteiktas Padomes dokumentos, kuri pieņemti atbilstīgi konsultēšanās procedūrai (kvalificēts balsu vairākums) (OV L 122, 1. lpp.), paredzēts, ka Komisijai palīdz Regulatīvā komiteja un Pastāvīgā pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komiteja (turpmāk tekstā – “komiteja”).

 Regula (EEK) Nr. 3600/92

9        Komisijas 1992. gada 11. decembra Regulā (EEK) Nr. 3600/92, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus tās darba programmas pirmā posma īstenošanai, kas minēta 8. panta 2. punktā Padomes Direktīvā 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV L 366, 10. lpp.), ir organizēta vairāku vielu pārbaudes procedūra saistībā ar to iespējamo ierakstīšanu Direktīvas 91/414 I pielikumā. Šo vielu skaitā minēts arī endosulfāns.

10      Ar Regulu Nr. 3600/92 noteiktā procedūra sākas ar interešu paziņošanu, kas izklāstīta šīs regulas 4. panta 1. punktā, kurā ir teikts, ka “ikviens ražotājs, kas vēlas nodrošināt šīs regulas I pielikumā minētās aktīvās vielas vai tās sāļu, esteru vai amīnu ietveršanu Direktīvas [91/414] I pielikumā, to dara zināmu Komisijai sešu mēnešu laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā”.

11      Regulas Nr. 3600/92 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka pēc interešu paziņojumu izskatīšanas ikvienas aktīvās vielas pārbaudei tiek izvēlēta viena ziņotāja dalībvalsts.

12      Kad šāda ziņotāja dalībvalsts ir izraudzīta, tad katram paziņojuma iesniedzējam saskaņā ar Regulas Nr. 3600/92 6. panta 1. punktu ir jānosūta tai “kopsavilkuma dokumentācija” un “pilnā dokumentācija”, kas definētas minētās regulas 6. panta 2. un 3. punktā. Kopsavilkuma dokumentācijā ietilpst paziņojuma eksemplārs, informācija par aktīvās vielas izmantošanai ieteicamajiem nosacījumiem, kā arī tie kopsavilkumi un pārbaužu rezultāti saistībā ar katru Direktīvas 91/414 III pielikuma punktu, kuriem ir nozīme saistībā ar minētās direktīvas 5. pantā izklāstīto kritēriju pārbaudi. Šī informācija attiecas uz vienu vai vairākiem aktīvās vielas izmantošanai ieteicamajiem nosacījumiem saistībā ar tās iekļaušanu direktīvas I pielikumā. Pilnajā dokumentācijā ietilpst protokoli un pilni ziņojumi par pētījumu attiecībā uz visu iepriekš minēto informāciju. Saskaņā ar Regulas Nr. 3600/92 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ņemot vērā ar 2000. gada 12. oktobra Regulu (EK) Nr. 2266/2000 izdarītos grozījumus (OV L 259, 27. lpp.), “iesniedzējam ir jāpierāda, ka saskaņā ar informāciju, kas iesniegta par vienu vai vairākiem preparātiem, kas paredzēti ierobežotam raksturīgu lietojumu diapazonam, iespējams izpildīt direktīvas [91/414] prasības attiecībā uz 5. pantā minētajiem kritērijiem”.

13      Iesniedzējam Komisijas noteiktā termiņā jānosūta ziņotājai dalībvalstij kopsavilkuma dokumentācija un pilnā dokumentācija. Endosulfānam šis dokumentācijas iesniegšanas termiņš ar Komisijas 1994. gada 27. aprīļa Regulu Nr. 933/94 (EK), ar ko nosaka augu aizsardzības līdzekļu aktīvās vielas un izraugās ziņotājas dalībvalstis Komisijas Regulas (EEK) Nr. 3600/92 īstenošanai (OV L 107, 8. lpp.), bija noteikts 1995. gada 30. aprīlis un pēc tam ar Komisijas 1995. gada 21. septembra Regulu (EK) Nr. 2230/95, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 933/94 (OV L 225, 1. lpp.), pagarināts līdz 1995. gada 31. oktobrim. Iesniedzējiem saskaņā ar Regulas Nr. 3600/92 6. panta 1. punktu ir arī jānosūta kopsavilkuma dokumentācija un pilnā dokumentācija Komisijas apstiprinātiem citu dalībvalstu ekspertiem iespējamas vēlākas konsultēšanās vajadzībām.

14      Ziņotāja dalībvalsts izskata iesniegto kopsavilkuma dokumentāciju un pilno dokumentāciju un saskaņā ar Regulas Nr. 3600/92 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu tā “tūlīt pēc dokumentācijas izskatīšanas nodrošina, ka iesniedzēji iesniedz atjauninātu kopsavilkuma dokumentāciju pārējām dalībvalstīm un Komisijai”. Regulas Nr. 3600/92 7. panta 2. punktā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 1997. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 1199/97 (OV L 170, 19. lpp.), paredzēts, ka jau no pārbaudes sākuma “ziņotāja dalībvalsts var lūgt iesniedzējus uzlabot vai papildināt šo dokumentāciju” un ka “tā var konsultēties ar citu dalībvalstu ekspertiem un lūgt papildu tehnisko vai zinātnisko informāciju no citām dalībvalstīm, lai palīdzētu veikt pārbaudi”.

15      Tad saskaņā ar Regulas Nr. 3600/92 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu ziņotāja dalībvalsts 12 mēnešu laikā no dokumentācijas saņemšanas dienas uzraksta iesniegtās dokumentācijas novērtēšanas ziņojumu un nosūta to Komisijai. Šajā ziņojumā tā norāda, vai attiecīgā aktīvā viela ir ierakstāma Direktīvas 91/414 I pielikumā.

16      Regulas Nr. 3600/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 1199/97, 7. panta 3. punktā paredzēts, ka pēc kopsavilkuma dokumentācijas un 1. punktā minētā ziņojuma saņemšanas Komisija dokumentāciju un ziņojumu nosūta komitejai pārbaudei. Pirms dokumentācijas un ziņojuma nosūtīšanas komitejai Komisija ziņotāja ziņojumu izplata pārējām dalībvalstīm informācijai. Turklāt pirms dokumentācijas un ziņojuma nosūtīšanas komitejai var organizēt konsultācijas ar dalībvalstu ekspertiem, un Komisija var konsultēties ar dažiem vai visiem attiecīgo paziņojumu iesniedzējiem sakarā ar ziņojumu vai ziņojuma daļām, kas attiecas uz attiecīgo aktīvo vielu.

17      Regulas Nr. 3600/92 7. panta 3.a punktā, kas pievienots ar Regulu Nr. 1199/97, paredzēts, ka pēc šīs pārskatīšanas Komisija iesniedz komitejai vai nu direktīvas projektu, lai Direktīvas 91/414 I pielikumā iekļautu attiecīgo aktīvo vielu, vai lēmuma projektu, lai atceltu aktīvo vielu saturošu augu aizsardzības līdzekļu atļaujas, vai lēmuma projektu, lai atceltu šīs atļaujas, tomēr paredzot iespēju vēlreiz apsvērt aktīvās vielas iekļaušanu minētās direktīvas I pielikumā pēc tam, kad ir iesniegti papildu pārbaužu rezultāti vai papildu informācija, vai lēmuma projektu, lai atliktu aktīvās vielas iekļaušanu minētajā pielikumā līdz papildu pārbaužu rezultātu vai informācijas saņemšanai.

18      Tomēr Regulas Nr. 3600/92 7. panta 4. punkta pirmajā daļā, kas papildināts ar Regulu Nr. 2266/2000, ir paredzēts, ka “gadījumā, kad pēc komitejā veiktās izskatīšanas izrādās, ka ir vajadzīgi dažu pārbaužu rezultāti vai papildu informācija, Komisija nosaka termiņu, kurā attiecīgie rezultāti vai informācija ir jāiesniedz”. Tajā ir precizēts:

“Šis termiņš ir 2002. gada 25. maijs, ja vien Komisija konkrētai aktīvai vielai nenosaka agrāku termiņu, izņemot tādu ilgtermiņa pētījumu rezultātus, kurus ziņotāja dalībvalsts un Komisija dokumentācijas pārbaudes laikā ir uzskatījusi par vajadzīgiem, un ir sagaidāms, ka līdz noteiktajam termiņam tie nebūs pilnībā pabeigti, ar noteikumu, ka iesniegtā informācija pierāda to, ka ir dots pilnvarojums veikt šādu izpēti un ka to rezultāti tiks iesniegti, vēlākais, līdz 2003. gada 25. maijam. Ārkārtas gadījumos, ja ziņotāja dalībvalsts un Komisija līdz 2001. gada 25. maijam nav varējusi noteikt šādus pētījumus, to pabeigšanai var noteikt alternatīvu datumu, ja vien iesniedzējs iesniedz ziņotājai dalībvalstij pierādījumus, ka viņš ir pilnvarojis veikt šādus pētījumus trīs mēnešu laikā kopš dienas, kad saņemts pieprasījums pētījumu veikšanai, kā arī, ja viņš līdz 2002. gada 25. maijam iesniedz pētījumu protokolu un pētījumu progresa ziņojumu.”

19      Regulas Nr. 3600/92, kas papildināta ar Regulu Nr. 2266/2000, 7. panta 4. punktā arī paredzēts:

“[..] jaunu pētījumu iesniegšanu neakceptēs. Ziņotāja dalībvalsts, vienojoties ar Komisiju, var pieprasīt iesniedzējiem turpmākus datus, kas vajadzīgi dokumentācijas precizēšanai. Par aktīvajām vielām, par kurām noteiktajā termiņā nav iesniegti pirmajā ievilkumā minētie rezultāti vai informācija, ziņotāja dalībvalsts nekavējoties informē Komisiju. Komisija, kā noteikts Direktīvas 8. panta 2. punkta pēdējā apakšpunktā [daļā], lemj par šādu aktīvo vielu neiekļaušanu Direktīvas [91/414] I pielikumā, norādot [..] iemeslus. [..]”

20      Regulas Nr. 3600/92 7. panta 5. punktā ir paredzēts, ka “Komisija iesniedz komitejai lēmuma projektu par neiekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā atbilstoši tās 8. panta 2. punkta pēdējai daļai, ja [..] ziņotāja dalībvalsts ir informējusi Komisiju, ka 4. punkta pirmajā ievilkumā minētie rezultāti nav iesniegti noteiktajā termiņā”.

21      Saskaņā ar Regulas Nr. 3600/92 8. pantu, kas grozīts ar Regulu Nr. 2266/2000, kad ziņotāja dalībvalsts ir saņēmusi papildu izmēģinājumu rezultātus vai papildu informāciju, tai jāizskata šie rezultāti vai informācija, jāraugās, lai paziņojuma iesniedzējs to nosūtītu citām dalībvalstīm un Komisijai, kā arī, vēlākais, sešu mēnešu laikā kopš rezultātu vai informācijas saņemšanas dienas jānosūta tās vērtējums par dokumentāciju Komisijai jau iesniegtā novērtēšanas ziņojuma papildinājuma veidā, pievienojot ieteikumu par attiecīgās aktīvās vielas iekļaušanu vai neiekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā.

22      Saskaņā ar Regulas Nr. 3600/92 8. panta 3. punktu, kas grozīts ar Regulu Nr. 2266/2000, Komisija, saņēmusi ziņotājas dalībvalsts uzrakstīto ziņojumu, nodod to komitejai izskatīšanai. Šai pantā ir noteikts, ka “pirms dokumentācijas un ziņojuma nosūtīšanas komitejai Komisija informatīvos nolūkos izplata ziņotāja ziņojumu dalībvalstīm, kā arī var konsultēties ar ekspertiem no vienas vai vairākām dalībvalstīm”. Turklāt “Komisija saistībā ar ziņojumu par konkrētajām aktīvajām vielām vai ziņojuma daļām attiecībā uz aktīvo vielu var konsultēties ar dažiem vai visiem iesniedzējiem”, precizējot, ka “ziņotāja dalībvalsts saistībā ar šīm konsultācijām sniedz vajadzīgo tehnisko un zinātnisko palīdzību”. Pēc komitejas veiktās izskatīšanas Komisija iesniedz lēmuma projektu par aktīvās vielas iekļaušanu vai neiekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā.

 Prāvas priekšvēsture

 Izskatīšanas procedūra

23      Endosulfāns ir aktīva viela, ko izmanto tostarp pesticīdu ražošanā. Tā iedarbojas kā inde uz daudziem un dažādiem dažādu kultūru, tostarp kokvilnas un vairāku augļu un dārzeņu paveidu, insektiem un ērcēm.

24      Bayer CropScience AG, Makhteshim‑Agan Holding BV, Alfa Georgika Efodia AEVE un Aragonesas Agro, SA, prasītājas, ir sabiedrības, kuru darbība ir endosulfāna un uz endosulfāna bāzētu augu aizsardzības līdzekļu ražošana un tirdzniecība.

25      Piemērojot Regulu Nr. 933/94, Spānijas Karaliste tika iecelta par dalībvalsti ziņotāju, kas atbild par endosulfāna pārbaudi. No tās 3. pielikuma izriet, ka šī dalībvalsts saskaņā ar Regulas Nr. 3600/92 3. pantu par kompetento iestādi šim uzdevumam norīkoja Spānijas Lauksaimniecības, zvejniecības un pārtikas produktu ministriju (turpmāk tekstā – “MAPA”). MAPA uzticēja Instituto Nacional de Investigacíon y Tecnologia Agraria y Alimentaria (Valsts lauksaimniecības un pārtikas produktu izmeklēšanas un tehnoloģijas institūts, turpmāk tekstā – “INIA”) sagatavot novērtēšanas ziņojumus par aktīvajām vielām to iekļaušanai Direktīvas 91/414 I pielikumā. Līdz ar to INIA tika uzdots sagatavot novērtēšanas ziņojuma projektu par endosulfānu un piedalīties Komisijas organizētajās ekspertu pārrunās.

26      Pirms pēdējā dokumentu iesniegšanas termiņa 1995. gada 31. oktobrī – tikai Makhteshim Agan International Coordination Center un AgrEvo GmbH, pēc tam pārdēvēta par Bayer CropScience AG, iesniedza Spānijas Karalistei Regulas Nr. 3600/92 6. pantā paredzētos dokumentus attiecībā uz endosulfānu. Makhteshim Agan International Coordination Center un AgrEvo apvienoja savas pūles darba grupas ietvaros, kas pazīstama kā “Endosulfāna darba grupa” (turpmāk tekstā – “darba grupa”).

27      2000. gada februārī Spānijas Karaliste nosūtīja Komisijai novērtēšanas ziņojuma projektu par endosulfānu, ko pēc tam Komisija nosūtīja dalībvalstīm un AgrEvo kā darba grupas pārstāvei. Šī ziņojuma sākumprojekts pirms vairākiem mēnešiem bija nosūtīts darba grupai. Novērtēšanas ziņojuma projektā Spānijas Karaliste secināja, ka lēmums par endosulfāna iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā būtu jāatliek līdz tiek sagaidīta un pārbaudīta novērtēšanas ziņojuma projektā norādītā papildinformācija.

28      Laikā no 2001. gada janvāra līdz jūlijam notika vairākas vairāku dalībvalstu ekspertu tikšanās ar mērķi pārbaudīt novērtēšanas ziņojuma projektu un komentārus, ko projekts radīja Regulas Nr. 3600/92 7. panta 2. punktā paredzētajā citu dalībvalstu ekspertu veiktajā novērtēšanas procesā, saskaņā ar kuru Komisija sadarbībā ar valstu kompetentajām iestādēm izveidoja diskusiju, lai paveiktu šāda veida novērtēšanu, ko nosauca par European Commission Co-ordination (ECCO). Darba grupas locekļi piedalījās šajās diskusijās.

29      Pēc šīs pārbaudes izrediģētais ziņojums ar mērķi saņemt komentārus un papildu paskaidrojumus 2001. gada 27. jūnijā tika izplatīts dalībvalstīm un 2001. gada 25. augustā – darba grupai.

30      Konstatējusi, ka endosulfāna pārbaudei ir nepieciešama zināma papildinformācija, Komisija 2001. gada 21. novembrī pieņēma Lēmumu 2001/810/EK attiecībā uz lēmumu par dažu aktīvu vielu iespējamu iekļaušanu Padomes Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā (OV L 305, 32. lpp.), ar ko pagarināja jaunas informācijas iesniegšanas termiņu attiecībā uz endosulfānu līdz 2002. gada 25. maijam un noteiktiem ilgtermiņa pētījumiem līdz 2003. gada 31. maijam, analogiem termiņiem Regulas Nr. 3600/92 7. panta 4. punktā noteiktajiem.

31      2002. gada maijā darba grupa saskaņā ar Lēmumā 2001/810 paredzēto kalendāru iesniedza jaunu informāciju. 2002. gada jūlijā tā uzsāka sarunas ar Spānijas Karalisti par iespēju paziņot par pētījumiem par atšķirīgu endosulfāna formulējumu. Sākotnēji paziņotais formulējums bija slapināta pūdera (WP) veidā vai emulsijas koncentrāta veidā (EC), kamēr jaunais produkts ir kapsulu suspensijas (CS) veidā. Kā uzskata darba grupa, šis jaunais formulējums varēja kliedēt atsevišķas Spānijas Karalistes izteiktās šaubas. Sanāksmē, kas notika 2002. gada 17. jūlijā, Spānijas Karalistes pārstāvji paziņoja, ka tie nevar pieņemt šo jauno informāciju, iesakot prasītājām lūgt Komisijas neformālu piekrišanu šajā jautājumā. Prasītājas šādu piekrišanu nesaņēma.

32      Prasītājas 2003. gada maijā iesniedza Lēmumā 2001/810 minētos ilgtermiņa pētījumus, tiem pievienojot jaunu informāciju, proti, jaunu dokumentāciju saskaņā ar Direktīvas 91/414 III pielikumu (skat. iepriekš 6. punktu) par CS formulējumu (turpmāk tekstā – “CS dokumentācija”).

33      2004. gada 22. janvārī notika tikšanās, kurā piedalījās Endosulfāna darba grupa un Spānijas iestādes, kuras laikā vides un ekotoksikoloģijas nozares eksperts informēja par dažām problēmām saistībā ar endosulfānu.

34      Darba grupa 2004. gada 26. janvārī no Spānijas Karalistes saņēma ziņojumu par darba grupas 2002. gada maijā un 2003. gada maijā iesniegtās informācijas novērtēšanu novērtēšanas ziņojuma pielikuma formā un vienu atjauninātu novērtēšanas tabulas versiju.

35      2004. gada 17. maijā notika trīspusēja tikšanās, kurā piedalījās Komisija, Spānijas varas iestādes un darba grupa saskaņā ar Direktīvas 91/414 6. panta 4. punktu. Šajā tikšanās Komisija paziņoja par endosulfāna radītajām problēmām un norādīja, ka tā plāno ierosināt komitejai neiekļaut endosulfānu Direktīvas 91/414 I pielikumā. Turklāt tā aicināja darba grupu sniegt savus komentārus līdz 2004. gada 21. jūnijam, precizējot, ka jauni dati tās argumentācijas atbalstam netiks ņemti vērā, tā kā iesniegšanas pēdējais termiņš, proti, 2003. gada 31. maijs, jau ir pagājis.

36      2004. gada 25. jūnijā darba grupas pārstāvji nosūtīja Komisijai vēstuli, apstrīdot veidu, kādā notika endosulfāna novērtēšana, un lūdzot atļauju iesniegt dažus papildu tehniskos paskaidrojumus, un iesniedza ne tikai papildu argumentus, bet arī jaunus pētījumus.

37      Ar 2004. gada 12. jūlija vēstuli Komisija lūdza dalībvalstij ziņotājai neņemt vērā darba grupas jaunos pētījumus. Viena šīs vēstules kopija tika nosūtīta darba grupai.

38      Darba grupa 2004. gada 24. septembrī nosūtīja Komisijai vēstuli, lūdzot tai būtībā vēlreiz nosūtīt dalībvalstij ziņotājai endosulfāna pārbaudi ar rīkojumu pārbaudīt visu atbilstošo informāciju un prasot Komisijai definēt savu nostāju 60 dienu termiņā.

39      Komisija atbildēja ar 2004. gada 26. novembra vēstuli, ka tā gatavojot lēmumprojektu par endosulfāna neiekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā un ka tai ir nodoms iesniegt šo projektu komitejai tās pirmajā sēdē 2005. gadā. Tāpat Komisija norādīja, ka tās 2004. gada 12. jūlija vēstulē tā vērsa uzmanību uz Regulā Nr. 3600/92 paredzēto procedūru un termiņiem pārbaudes pabeigšanai attiecībā uz šajā regulā minētajām vielām.

40      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 31. janvārī, prasītājas cēla prasību sakarā ar bezdarbību (lieta T‑34/05 Bayer CropScience u.c./Komisija).

41      Ar atsevišķu aktu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 31. janvārī, Makhteshim‑Agan Holding, Aragonesas Agro un Alfa Georgika Efodia cēla prasību par pagaidu noregulējuma pasākumu noteikšanu saistībā ar endosulfāna novērtēšanu tā iekļaušanai Direktīvas 91/414 I pielikumā.

42      Ar 2005. gada 27. aprīļa rīkojumu Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs noraidīja lūgumu par pagaidu noregulējumu.

43      Ar 2006. gada 6. septembra rīkojumu Pirmās instances tiesas trešā palāta nosprieda, ka vairs nebija jālemj par prasību sakarā ar bezdarbību, ņemot vērā Komisijas 2005. gada 2. decembra Lēmuma 2005/864/EK par endosulfāna neiekļaušanu Padomes Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā un atļauju atsaukšanu augu aizsardzības līdzekļiem, kuri satur šo aktīvo vielu (OV L 317, 25. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), pieņemšanu.

 Apstrīdētais lēmums

44      Apstrīdētajā lēmumā Komisija secina, ka nav izpildīti nosacījumi endosulfāna iekļaušanai Direktīvas 91/414 I pielikumā. Tā līdz ar to šī lēmuma 1. pantā precizē, ka endosulfāns nav iekļauts Direktīvas 91/414 I pielikumā kā aktīva viela. Apstrīdētā lēmuma astotajā apsvērumā Komisija kopsavilkuma veidā norāda šīs neiekļaušanas motīvus:

“Šīs aktīvās vielas novērtēšanas gaitā radās bažas par vairākiem aspektiem. Īpaši tas attiecas uz minētās vielas apriti un uzvedību vidē, jo minētās aktīvās vielas noārdīšanās veids nav pilnībā skaidrs, un augsnes degradācijas, ūdens un nogulšņu degradācijas, kā arī mezokosma pētījumos tika konstatēti nezināmi metabolīti. Joprojām ir daudz neskaidrību ekotoksikoloģijas jautājumos, jo pieejamā informācija neļauj pietiekami izvērtēt ilgtermiņa risku, it īpaši saistībā ar iepriekš minēto metabolītu klātbūtni. Turklāt arī iedarbība uz lietotājiem iekštelpās pieejamās informācijas kontekstā nav pietiekami izvērtēta. Turklāt endosulfāns ir gaistošs, tā galvenais metabolīts ir noturīgs, un tas konstatēts tādu reģionu monitoringa rezultātos, kur minētā viela netiek lietota. Tā kā šie jautājumi ir palikuši neatrisināti, pamatojoties uz iesniegto informāciju, veiktie novērtējumi neliecina, ka, ņemot vērā paredzētos lietošanas nosacījumus, endosulfānu saturošie augu aizsardzības līdzekļi kopumā atbilstu Direktīvas 91/414/EEK 5. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta prasībām. [..] ”

45      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu dalībvalstis nodrošina, ka atļaujas attiecībā uz endosulfānu saturošiem augu aizsardzības līdzekļiem atsauc līdz 2006. gada 2. jūnijam; ka no 2005. gada 3. decembra atļaujas attiecībā uz endosulfānu saturošiem augu aizsardzības līdzekļiem neizsniedz un neatjauno un ka tiek norādīti apstākļi, kādos īpašiem izmantojuma veidiem atsevišķas dalībvalstis var atstāt spēkā endosulfānu saturošu augu aizsardzības līdzekļu atļaujas līdz 2007. gada 30. jūnijam.

46      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 3. pantu dalībvalsts var piešķirt papildlaikposmu atļaujas turētājam, kura beidzas, izmantojuma veidiem, attiecībā uz kuriem atļauja ir jāatsauc līdz 2006. gada 2. jūnijam, tā termiņš beidzas ne vēlāk kā 2007. gada 2. jūnijā, un izmantojuma veidiem, attiecībā uz kuriem atļauja ir jāatsauc līdz 2007. gada 30. jūnijam, tā termiņš beidzas ne vēlāk kā 2007. gada 31. decembrī.

47      Apstrīdētā lēmuma četrpadsmitajā apsvērumā Komisija norāda, ka šis lēmums neierobežo iespēju iesniegt pieteikumu attiecībā uz endosulfānu saskaņā ar Direktīvas 91/414 6. panta 2. punkta prasībām, lai iekļautu to minētās direktīvas I pielikumā.

48      Apstrīdētā lēmuma 4. pantā noteikts, ka lēmums ir adresēts dalībvalstīm.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

49      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 27. februārī, prasītājas ir cēlušas šo prasību.

50      Ar aktu, kas iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā 2006. gada 18. maijā, Spānijas Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar Pirmās instances tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2006. gada 30. jūnija rīkojumu tika atļauta šī iestāšanās.

51      Ar aktu, kas iesniegts kancelejā 2006. gada 12. jūnijā, European Crop Protection Association (ECPA) lūdza atļauju iestāties lietā prasītāju prasījumu atbalstam. Ar Pirmās instances tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2006. gada 19. oktobra rīkojumu šis lūgums tika apmierināts. ECPA iesniedza savu iestāšanās rakstu un pārējie lietas dalībnieki iesniedza savus apsvērumus par to noteiktajos termiņos.

52      Prasītājas 2006. gada 14. jūnijā iesniedza lūgumu par procesa organizatoriskiem pasākumiem, kas būtībā attiecas uz atsevišķu personu, kas bija iesaistītas dalībvalsts ziņotājas novērtēšanas procedūrā, aicināšanu uz tiesu un mutvārdu liecināšanu, un eksperta noteikšanu, lai atbildētu uz atsevišķiem to formulētiem jautājumiem. Pārējie lietas dalībnieki iesniedza savus apsvērumus par šo lūgumu noteiktajos termiņos.

53      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu. Saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem Pirmās instances tiesa aicināja prasītājas, Komisiju un Spānijas Karalisti 2007. gada 24. oktobrī atbildēt uz rakstveida jautājumiem, ko tās izdarīja noteiktajā termiņā.

54      2008. gada 12. februāra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi

55      Prasītājas, ko atbalsta ECPA, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu vai, pakārtoti, atlikt lēmuma par pieņemamību pieņemšanu līdz sprieduma pieņemšanai pēc būtības;

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

56      Komisijas, ko atbalsta Spānijas Karaliste, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt kā nepieņemamu vai nepamatotu;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par pieņemamību

57      Bez nepieciešamības norādīt iebildi par nepieņemamību, Komisija, ko atbalsta Spānijas Karaliste, pirmkārt, izsaka šaubas par prasītāju interesi celt prasību un, otrkārt, apstrīd atsevišķu prasītāju tiesības celt prasību.

 Par interesi celt prasību

 Lietas dalībnieku argumenti

58      Kā uzskata Komisija, apstrīdētā lēmuma atcelšana nebūt nenostāda prasītājas labvēlīgākā situācijā. Atļauja laist tirgū endosulfānu būtu spēkā līdz tā novērtēšanai saskaņā ar Direktīvas 91/414 8. panta 2. punkta pārejas noteikumiem. Šis novērtēšanas laikposms beidzās 2006. gada 31. decembrī. Gadījumā, ja apstrīdētais lēmums tiktu atcelts, spriedums būtu pēc šī datuma. Šādā gadījumā Komisijai būtu jāveic pasākumi, ko ietver sprieduma izpilde saskaņā ar EKL 233. pantu, bet pārejas laikposma beigu dēļ nebūtu vairs acīmredzama juridiska pamata, lai atļautu paturēt endosulfānu tirgū, gaidot jauno novērtēšanu. Prasītāju dokumentācija būtu jāpārbauda saskaņā ar Direktīvas 91/414 6. pantu, ne tikai novērtēšanas programmas ietvaros. Ņemot vērā, ka prasītājas var brīvi paziņot par endosulfānu saskaņā ar 6. pantu, arī kamēr tiek izskatīta šī lieta, Komisija uzskata, ka apstrīdētā lēmuma atcelšana neuzlabo prasītāju situāciju, ja vien nav runa par norādēm procesa sakarā un novērtēšanas kritērijiem.

59      Prasītājas apstrīd Komisijas argumentus.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

60      Ir jānorāda, ka Komisija apstrīd prasītāju interesi celt prasību. Vismaz tā šķietami norāda, ka tās ir zaudējušas interesi celt prasību procesa laikā, tostarp kopš 2006. gada 31. decembra, grozītās Direktīvas 91/414 8. panta 2. punktā paredzētā pārejas laikposma beigu dēļ. Komisija šķietami apgalvo, ka kopš šī datuma, pirmkārt, prasītāju ražojumiem vairs nav tirgū laišanas atļaujas, bet tās varēja savas aktīvās vielas paziņot, pamatojoties uz Direktīvas 91/414 6. pantu, kas apraksta paziņošanas procedūru un aktīvo vielu iekļaušanu ārpus šīs direktīvas 8. panta 2. punkta pārejas sistēmas, kas paredzēta aktīvām vielām, kurām augu aizsardzības līdzekļi jau ir tirgū divus gadus pēc direktīvas paziņošanas, un, otrkārt, nebija vairs citas acīmredzamas juridiskās bāzes endosulfāna novērtēšanai, kā vien šis 6. pants, jo pārejas sistēmas novērtēšanas laikposms, kas paredzēts Direktīvas 91/414 8. panta 2. punktā, bija beidzies. Prasītājas līdz ar to varētu iegūt šo pašu gala rezultātu, proti, to papildinformācijas pārbaudi, gan, pamatojoties uz Direktīvas 91/414 6. pantu, gan ar prasību atcelt tiesību aktu.

61      Pirmās instances tiesa konstatē, ka apstrīdētais lēmums, paredzot endosulfāna neiekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā un nosakot dalībvalstīm augu aizsardzības līdzekļu, kuros ir endosulfāns, atļauju atsaukšanu, ir akts, kas izsaka iebildumus, kura atcelšana dotu labumu prasītājām, uz endosulfāna bāzētu augu aizsardzības līdzekļu ražotājiem un tirgotājiem.

62      Turklāt, pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo Komisija, ne pārbaudes procedūras pārejas laikposma beigšanās, ne Direktīvas 91/414 6. pantā esošās paziņošanas procedūras esamība neietekmē šīs intereses celt prasību esamību.

63      Attiecībā uz apgalvoto neiespējamību Komisijai pieņemt jaunu lēmumu, pamatojoties uz Direktīvas 91/414 8. panta 2. punktu, izpildot iespējamo atceļošo spriedumu, tā neietekmē prasītāju interesi celt prasību. Saskaņā ar EKL 233. panta pirmo daļu Komisijai ir pienākums veikt pasākumus, ar ko izpilda atceļošo spriedumu. Akta atcelšanas gadījumā, kam ir atpakaļejošs spēks, Komisijai atkārtoti jāpieņem lēmums, pamatojoties uz paziņoto dokumentāciju, atsaucoties uz paziņošanas datumu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 2. maija spriedumu lietā T‑328/03 O2 (Germany)/Komisija, Krājums, II‑1231. lpp., 48. punkts). Fakts, ka tiesiskajā regulējumā, uz ko pamatots apstrīdētais lēmums, ir notikušas izmaiņas kopš apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, līdz ar to nav būtisks, lai spriestu par prasītāju iespēju izteikt iebildumus par veikto procedūru un iegūto rezultātu saskaņā ar faktisko apstākļu laikā spēkā esošo sistēmu.

64      No tā izriet, ka arguments par faktu, ka Komisijai būtu pēc atceļoša sprieduma jānovērtē endosulfāns saskaņā ar Direktīvas 91/414 6. panta procedūru, ir bez sekām. Katrā ziņā nebūtu jānoliedz, ka iespēja prasītājām veikt jaunu endosulfāna paziņošanu, pamatojoties uz Direktīvas 91/414 6. pantu, iespēja, uz ko ir acīmredzama atsauce apstrīdētā lēmuma 14. apsvērumā, būtu tām mazāk izdevīgs risinājums nekā iespējamā pirmās novērtēšanas procedūras atkārtošana pēc atceļoša sprieduma tajā posmā, kur radusies iespējamā nelikumība, tādējādi, ka šī iespēja prasītājām veikt endosulfāna pārbaudi, uzsākot jaunu procedūru uz citas tiesiskās bāzes, neietekmē to interesi saņemt Pirmās instances tiesas nolēmumu par pirmās procedūras spēkā esamību.

65      Prasītājām līdz ar to ir interese saņemt Pirmās instances tiesas nolēmumu par norādītajiem pamatiem par apstrīdēto lēmumu.

 Par tiesībām celt prasību

 Lietas dalībnieku argumenti

66      Komisija atzīst, ka apstrīdētais lēmums Bayer CropScience skar individuāli, jo tā piedalījās administratīvajā procesā. Tā tomēr apstrīd, ka pārējās prasītājas ir piedalījušās šajā procesā un ka līdz ar to tās varētu tikt uzskatītas par tādām, ko apstrīdētais lēmums skāris individuāli.

67      Kā uzskata prasītājas, apstrīdētais lēmums katru no tām ir skāris individuāli.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

68      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja runa ir par vienu un to pašu prasības pieteikumu, ko iesnieguši vairāki prasītāji, un to, vai prasība ir pieņemama attiecībā uz vienu no tiem, nav jāpārbauda pārējo prasītāju tiesības celt prasību (šajā sakarā skat. Tiesas 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 31. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑127/99, T‑129/99 un T‑148/99 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, Recueil, II‑1275. lpp., 52. punkts, un 2003. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑374/00 Verband der freien Rohrwerke u.c./Komisija, Recueil, II‑2275. lpp., 57. punkts).

69      Ņemot vērā faktu, ka pirmo prasītāju – Bayer Cropscience, kā to pati atzīst Komisija, apstrīdētais lēmums skar tieši un individuāli, līdz ar to nav jāpārbauda pārējo prasītāju tiesības celt prasību, lai izdarītu secinājumus par prasības pieņemamību.

70      No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir pieņemama.

 Par lietas būtību

71      Prasības pamatojumam prasītājas norāda trīs pamatus. Pirmais pamats ir par netaisnīgiem procesuāliem trūkumiem novērtējuma procesā, kā arī par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu. Otrais pamats, pirmkārt, ir par EKL 95. panta 3. punkta pārkāpumu (pirmā daļa) un, otrkārt, Direktīvas 91/414 5. panta 1. punkta pārkāpumu (otrā daļa). Trešais pamats ir par atsevišķu Kopienu tiesību vispārējo principu pārkāpumu. Pirmās instances tiesa uzskata, ka vienlaikus ir jāpārbauda pirmais pamats un otrā pamata otrā daļa.

 Par pirmo pamatu par netaisnīgiem procesuāliem trūkumiem novērtējuma procesā un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un par otrā pamata otro daļu par Direktīvas 91/414 5. panta 1. punkta pārkāpumu

72      Pirmā pamata ietvaros prasītājas norāda vairākus iebildumus, tostarp par faktu, ka apstrīdētais lēmums ir pamatots uz kritērijiem, kas nav Direktīvā 91/414 norādītie kritēriji, faktu, ka endosulfāna pārbaude ir nepilnīga un ir pamatota uz prasītāju iesniegtās informācijas selektīvu izmantošanu, jauno pamatnostādņu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku un jaunu kritēriju, kurus Komisija noteikusi pēc paziņošanas un informācijas iesniegšanas, piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, Komisijas atteikumu sniegt tām padomu un apspriesties kritēriju maiņas un novērtēšanas procesa sakarā un atteikumu novērtēšanas procesa beigās pārbaudīt jaunu informāciju, kas nosūtīta, tieši atbildot uz to, ka Komisija piemēro jaunos kritērijus un/vai jaunās pamatnostādnes par novērtēšanu.

73      Šie iebildumi būtībā attiecas uz septiņām problēmām – pirmkārt, par nezināmu metabolitāti, otrkārt, CS dokumentāciju, treškārt, iedarbību uz operatoru (lietotāju) iekštelpās, ceturtkārt, pārskatīto labas lauksaimniecības praksi (LLP), piektkārt, endosulfāna klasificēšanu par noturīgu organisko piesārņotāju (NOP) un noturīgu, bioakumulatīvu un toksisku vielu (NBT), sestkārt, izmantošanu siltumnīcā un, septītkārt, par dalībvalsts ziņotājas un Komisijas radītās kavēšanās novērtēšanas procedūrā ietekmi. Šīs problēmas tiks aplūkotas šī sprieduma 96.–206. punktā.

74      Atsevišķas no iepriekš minētajām problēmām, kā arī otrā pamata otrās daļas ietvaros izteiktie iebildumi par Direktīvas 91/414 5. panta 1. punkta pārkāpumu attiecas uz to, vai Komisijai bija tiesības atteikties pārbaudīt atsevišķu informāciju un pētījumus, kuri, kā apgalvots, iesniegti pēc termiņa. Pirmās instances tiesa uzskata par derīgu vispirms pārbaudīt jautājumu par procesuālo termiņu piemērošanu pētījumu iesniegšanai, ņemot vērā faktu, ka Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktā noteikts, ka lēmumā par aktīvās vielas iekļaušanu šīs direktīvas I pielikumā ir “jāņem vērā pašreizējās zinātnes un tehnikas atziņas”, jo tas attiecas uz šīs lietas vispārējo vērtējumu.

 Par sākotnējo jautājumu par procesuālo termiņu piemērošanu un Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktu

–       Lietas dalībnieku argumenti

75      Prasītājas, kuras atbalsta ECPA, būtībā pārmet Komisijai, ka tā ir pieņēmusi lēmumu neiekļaut endosulfānu Direktīvas 91/414 I pielikumā sakarā ar šaubām par tā nekaitīgumu, kas pamatotas uz nepietiekamu informāciju noteiktā datumā pirms pārejas laikposma beigām. Kā uzskata prasītājas, Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru šajos lēmumos ir jāņem vērā pašreizējās zinātnes un tehnikas atziņas, paredzēts, ka ir jāņem vērā visa to pirms novērtēšanas procesa beigām iesniegtā informācija. Termiņu nepagarināšana pētījumu iesniegšanai šajā lietā ir acīmredzama kļūda vērtējumā, ņemot vērā faktu, ka tieši Spānijas Karalistes rīcība kavēja prasītājas ievērot likumīgos termiņus. Savu argumentu pamatojumam tās atsaucas uz Tiesas 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑326/05 P Industrias Químicas del Vallés/Komisija (Krājums, I‑6557. lpp.; turpmāk tekstā – “IQV spriedums”).

76      Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, uzskata, ka Direktīvas 91/414 5. panta 1. punkts ir jāaplūko atbilstoši vispārējam mērķim laist tirgū augu aizsardzības līdzekļus un ieviešanas sistēmas mērķim šajā nolūkā. Augu aizsardzības produktu novērtēšana kalpo tam, lai uzlabotu lauksaimniecības produkciju, kā arī lai aizsargātu veselību un vidi. Kā uzskata Komisija, novērtēšanas procedūrām ir jāļauj pārbaudīt padziļināti, tomēr nodrošinot, ka lēmumi tiek pieņemti saprātīgā termiņā. Visbeidzot tām ir jānodrošina vienlīdzīgā attieksme pret aktīvās vielas paziņojušiem uzņēmumiem, tomēr ņemot vērā dažādo vielu attiecīgās īpašības. Šī panta plašā interpretācija, ko veic prasītājas, noved pie scenārija, kas paralizē visu augu aizsardzības laišanas tirgū sistēmu, kas būtu pretrunā Direktīvas 91/414 mērķiem. Turklāt iepriekš 75. punktā minētais IQV spriedums attiecas uz īpašu gadījumu un nebūtu atbilstīgs strīda risinājumam šajā lietā.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

77      Prasītājas apgalvo, ka Komisijai bija pienākums ņemt vērā noteiktu informāciju un pētījumus, ko tās iesniedza pēc termiņa, ar ko tās būtībā cenšas apgalvot, ka tām bija jāsaņem procesuālo termiņu pagarinājums vai tām bija jānosaka jauni termiņi.

78      Ir jāatgādina, ka ir precīzi tiesiskā regulējuma noteikumi par aktīvo vielu vispārējās novērtēšanas ilgumu un pilnas dokumentācijas un papildu informācijas iesniegšanas termiņiem. Tādējādi Regulā Nr. 3600/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 2266/2000, kā arī Lēmumā 2001/810 paredzēts, ka šie pēdējie termiņi endosulfānam beidzās 2002. gada 25. maijā attiecībā uz pētījumu un papildu informācijas iesniegšanu un 2003. gada 31. maijā attiecībā uz ilgtermiņa pētījumiem. Šo noteikumu likumība šajā lietā nav apstrīdēta.

79      Ir arī jānorāda, ka no Regulas Nr. 3600/92 7. panta 4. punkta (skat. iepriekš 18. punktu) izriet, ka Komisijai bija iespējas pagarināt termiņu ilgtermiņa pētījumiem tikai izņēmuma gadījumos, proti, ja dalībvalsts ziņotāja un Komisija pirms 2001. gada 25. maija nevarētu identificēt par pārbaudes dokumentācijai svarīgiem uzskatītus ilgtermiņa pētījumus. Turklāt paziņojuma autoram ir jāpierāda dalībvalstij ziņotājai, ka šādi pētījumi tika pasūtīti trīs mēnešu laikā pēc to īstenošanas pieprasījuma, un ir jāiesniedz protokols, kā arī pētījuma norises ziņojums pirms 2002. gada 25. maija. Šajā lietā tā nebija, jo informācija un pētījumi, par ko ir strīds, neattiecās uz ilgtermiņa pētījumiem, ko pieprasījuši novērtētāji.

80      Tomēr, lai arī ir skaidrs regulējums, ņemot vērā konkrētos gadījumus, ir jāpārbauda apstākļi, kādos Komisijai varēja būt pienākums piešķirt termiņa pagarinājumu, galvenokārt ņemot vērā faktu, ka pārejas laikposmam endosulfāna laišanas tirgū atļaujām principā bija jābeidzas 2003. gada jūlijā, bet tas 2002. gadā tika pagarināts līdz 2005. gada 31. decembrim un, visbeidzot, 2005. gadā līdz 2006. gada 31. decembrim (skat. iepriekš 7. punktu), ja pirms šī datuma netika pieņemts neviens lēmums iekļaut vai neiekļaut aktīvu vielu Direktīvas 91/414 I pielikumā.

81      Šajā sakarā ir jāatgādina, kā izriet no Direktīvas 91/414 preambulas piektā, sestā un devītā apsvēruma, ka tās mērķis ir novērst šķēršļus augu aizsardzības līdzekļu tirdzniecībai Kopienā, saglabājot augstu vides, cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzības līmeni (Tiesas 2006. gada 14. septembra spriedums lietā C‑138/05 Stichting Zuid‑Hollandse Milieufederatie, Krājums, I‑8339. lpp., 43. punkts).

82      Šajā sakarā, lai varētu efektīvi sasniegt Komisijai noteikto mērķi un, ņemot vērā tās veicamos sarežģītos tehniskos vērtējumus, Komisijai ir jāpiešķir plaša rīcības brīvība (iepriekš 75. punktā minētais IQV spriedums, 75. punkts). Pilnvaras piešķirt pagarinājumu līdzinās izvērtēšanas pilnvarām, kas atkarīgas no katra konkrētā gadījuma.

83      Tomēr šīs rīcības brīvības īstenošana ir pakļauta tiesas kontrolei. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, veicot šo kontroli, Kopienu tiesai jāpārliecinās, vai tiek ievēroti procesuālie noteikumi, jāpārbauda Komisijas pieņemto faktu saturiskā precizitāte, tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo faktu vērtējumā vai nepareizi izmantotas pilnvaras (Tiesas 1979. gada 25. janvāra spriedums lietā 98/78 Racke, Recueil, 69. lpp., 5. punkts, un 1991. gada 22. oktobra spriedums lietā C‑16/90 Nölle, Recueil, I‑5163. lpp., 12. punkts).

84      It īpaši, ja lietas dalībnieks atsaucas uz kompetentās iestādes pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Kopienu tiesai jāpārbauda, vai šī iestāde ir rūpīgi un objektīvi izvērtējusi visus būtiskos attiecīgā gadījuma faktus, kuri pamato no tiem izdarītos secinājumus (Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts).

85      Ir arī jāatgādina, ka no Regulas Nr. 3600/92, ko papildināja Regula Nr. 2266/2000, 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta izriet, ka paziņojuma iesniedzējam ir jāpierāda, ka saskaņā ar informāciju, kas iesniegta par vienu vai vairākiem preparātiem, kas paredzēti ierobežotam raksturīgu lietojumu diapazonam, iespējams izpildīt Direktīvas 91/414 prasības attiecībā uz šīs direktīvas 5. pantā minētajiem kritērijiem. Aktīvās vielas nekaitīguma pierādīšanas pienākums līdz ar to gulstas uz paziņojuma iesniedzēju, ko prasītājas turklāt neapstrīd.

86      Turklāt ir acīmredzams, ka aktīvas vielas novērtēšanas termiņa bezgalīga pagarināšana būtu pretrunā Direktīvas 91/414 mērķim nodrošināt augstu cilvēka un dzīvnieku veselības līmeni.

87      Attiecībā uz atsaukšanos uz iepriekš šī sprieduma 75. punktā minēto IQV spriedumu – ir jāprecizē, ka lieta, kurā tika taisīts šis spriedums, attiecas uz ļoti īpašiem, no šīs lietas atšķirīgiem faktiskajiem apstākļiem, jo atteikums iekļaut aktīvu vielu Direktīvas 91/414 I pielikumā, par ko bija šī lieta, tika pieņemts tādēļ, ka novērtēšanas nebija vispār pilnas sākotnējās dokumentācijas neiesniegšanas dēļ. Līdz ar to tiesvedība bija par termiņu pilnas dokumentācijas iesniegšanai. Šajā lietā lēmums par neiekļaušanu tika pieņemts pēc novērtēšanas procedūras, kas tostarp pamatojās uz par pilnu uzskatītu sākotnējo paziņojumu, novērtēšanas ziņojuma projektu, dalībvalstu ekspertu konsultāciju un iespēju darba grupai iesniegt papildu argumentus un pētījumus, lai atbildētu uz dalībvalsts ziņotājas novērtēšanas ziņojumā un dalībvalstu ekspertu konsultācijas procesā izteiktajām šaubām.

88      Neraugoties uz pilnībā atšķirīgo faktisko kontekstu lietai, kurā tika taisīts iepriekš šī sprieduma 75. punktā minētais IQV spriedums, un šai lietai, ir jānorāda, ka Tiesa pēc tam, kad bija atzinusi, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība, īstenojot savu kompetenci Direktīvas 91/414 ietvaros, secināja, ka Komisija bija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atsakoties piešķirt Industrias Químicas del Vallés SA (turpmāk tekstā – “IQV”) noteiktu termiņu pilnas sākotnējās dokumentācijas iesniegšanai, jo, pirmkārt, IQV nespēja ievērot šos termiņus vismaz daļēji bija atbildīgo iestāžu pretrunīgās rīcības dēļ un, otrkārt, apstrīdēto termiņu pagarinājums bija iespējams, pamatojoties uz attiecīgo tiesisko regulējumu (iepriekš 75. punktā minētais IQV spriedums, 84.–88. punkts).

89      No iepriekš minētās judikatūras var secināt, ka lēmuma ietvaros par kādas vielas, kas paredzēta šīs direktīvas 8. panta 2. punktā, iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā nokavējums iestājas tad, ja, pirmkārt, nav neiespējams atkāpties no attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktajiem procesuālajiem termiņiem un, otrkārt, aktīvās vielas paziņotāji ir force majeure situācijā, kas tos kavē ievērot procesuālos termiņus, apstāklis, kas varētu pastāvēt, ja neiespējamībā ievērot šos termiņus, vismaz daļēji, bija vainojama kompetento iestāžu pretrunīgā rīcība.

90      Attiecībā uz jautājumu par to, vai Komisijai nebija iespēju atkāpties no procesuālajiem termiņiem, par ko ir šī lieta, ir jākonstatē, ka Komisija šajā sakarā nesniedz pārliecinošus argumentus. Tā atsaucas uz praktisku un politisku spiedienu, kas izriet no fakta, ka tā apņēmās 2001. gadā Padomei un Parlamentam pirms 2003. gada jūlija pieņemt iespējami daudz lēmumu, uzsverot, ka visi pagarinājumi būs izņēmuma un ierobežoti. Turklāt tā apgalvo, ka visiem uzņēmumiem, kas paziņo aktīvās vielas, ir jāievēro procesuālie termiņi un ka īpaša attieksme pret prasītājām rada nevienlīdzību it īpaši attiecībā uz uzņēmumiem, kuri ir izstājušies no procedūras sakarā ar procesuālo termiņu, ko tās uzskatīja par obligātiem, beigšanos. Tāpat, kā uzskata Komisija, ja tiktu atļauts prasītājām nepārtraukti pievienot jaunus faktus to dokumentācijā, tai būtu jāvelta papildu resursi endosulfānam, kaitējot citām vielām, kuru novērtēšana būtu aizkavēta.

91      Ir jākonstatē, ka politiski vai praktiski apsvērumi nav pietiekams iemesls, lai atteiktu termiņu pagarinājumu konkrētā gadījumā, kad šāds pagarinājums būtu nepieciešams, lai nodrošinātu pareizu un taisnīgu novērtēšanas procedūru. Turklāt Komisijas arguments par nevienlīdzību nebūtu jāpieņem, ja pagarinājums ir vajadzīgs sakarā ar noteiktas novērtēšanas procedūras īpašajiem apstākļiem un tās dalībniekiem. Pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka vienlīdzīgas attieksmes princips neaizliedz atšķirīgu attieksmi, bet aizliedz līdzīgas situācijas risināt atšķirīgi, radot atsevišķiem uzņēmējiem mazāk labvēlīgus apstākļus nekā citiem uzņēmējiem, ja vien šāda atšķirīga attieksme nav objektīvi pamatota (skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 5. aprīļa spriedumu lietā T‑351/02 Deutsche Bahn/Komisija, Krājums, II‑1047. lpp., 137. punkts un tajā minētā judikatūra).

92      Katrā ziņā ir jākonstatē, ka Lēmumā 2001/810 paredzēti dažādi informācijas un pētījumu iesniegšanas termiņi atsevišķām vielām. Piemēram, pētījumu iesniegšanas termiņš, kas ir 2002. gada 25. maijs lielākajai daļai vielu, par ko ir šis lēmums, neraugoties uz to, hlorotuloronam ir noteikts 2002. gada 30. novembris, dinokapam 2002. gada 31. decembris un benalaksilam 2003. gada 31. janvāris. Attiecībā uz termiņiem iesniegt noteiktus ilgtermiņa pētījumus endosulfānam – tas noteikts kā 2003. gada 31. maijs. Lielākajai daļai pārējo vielu, par ko ir lēmums, tas ir noteikts 2003. gada 25. maijā. Benomilam, hlorotuloronam un dinokapam tas tomēr ir noteikts kā 2003. gada 31. decembris. Komisija Lēmumā 2001/810 norāda, ka šīs vielas ir izņēmuma gadījumi. Tomēr ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 3600/92 7. panta 4. punktā, kas papildināts ar Regulu Nr. 2266/2000, paredzēts tikai ilgtermiņa pētījumu termiņu pagarinājums tikai “izņēmuma gadījumos”. Lēmums 2001/810 piešķir atkāpes no vispārējā termiņa 2002. gada 25. maijs, kuram Regulā Nr. 3600/92 nav paredzēta iespēja pagarināt (skat. iepriekš 18. punktu). No tā izriet, ka Komisija nav pierādījusi, ka šajā lietā nebija iespējams pagarināt procesuālos termiņus.

93      Tomēr ir arī svarīgi precizēt, ka no atsauces Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktā uz “pašreizējām zinātnes un tehnikas atziņām” nebūtu jāsecina, ka visiem uzņēmumiem, kas paziņo aktīvu vielu un saskaras ar iespējamu lēmumu par šīs vielas neiekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā, būtu jābūt iespējai iesniegt jaunu informāciju tikpat ilgi, cik ilgi saglabājas šaubas par šīs aktīvās vielas nekaitīgumu. Šāda šī noteikuma interpretācija būtu pretrunā Direktīvas 91/414 5. panta 1. punkta pamatā esošajam vides un cilvēka veselības augsta līmeņa aizsardzības mērķim, tā kā tas būtu līdzvērtīgi veto tiesību piešķiršanai aktīvās vielas paziņotājam, kuram ir pienākums pierādīt tās drošību un kuram ir labākas zināšanas par attiecīgo vielu, attiecībā uz iespējamo lēmumu neiekļaut attiecīgo vielu Direktīvas 91/414 I pielikumā.

94      Turklāt šādas veto tiesības ir vēl neiedomājamākas, ņemot vērā esošo iespēju, kā tas ir norādīts apstrīdētā lēmuma 14. apsvērumā, (atkārtoti) paziņot aktīvo vielu, lai to, iespējams, iekļautu Direktīvas 91/414 I pielikumā, pamatojoties uz šīs direktīvas 6. panta 2. punktu.

95      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāpārbauda prasītāju norādītie iebildumi, lai pārliecinātos, vai šajā lietā sakarā ar novērtētāju pretrunīgo rīcību tās tika nostādītas force majeure situācijā, kas tās kavēja ievērot likumīgos termiņus.

 Par pirmo problēmu par nezināmo metabolitāti

–       Lietas dalībnieku argumenti

96      Prasītājas būtībā apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma astotajā apsvērumā esošais secinājums, ka minētās aktīvās vielas noārdīšanās veids nav pilnībā skaidrs, un augsnes degradācijas, ūdens un nogulšņu degradācijas, kā arī mezokosma pētījumos tika konstatēti nezināmi metabolīti, kā arī secinājums, ka ekotoksikoloģiskā ziņā saglabājas vairākas šaubas, ņemot vērā to, ka pieejamā informācija neļauj pienācīgi izpētīt ilgtermiņa risku, kas izriet tostarp no šo metabolītu klātbūtnes, kas balstās uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpj to tiesības uz aizstāvību un to tiesisko paļāvību tādējādi, ka novērtēšanas procedūra bija netaisnīga.

97      Pirmkārt, prasītājas apliecina, ka ir informētas novēloti, proti, tikai 2004. gada janvārī, par nezināmās metabolitātes problēmu un it īpaši par tās izšķirīgo raksturu novērtēšanas procedūrā, tādējādi tām liedzot atbildēt uz šīm novērtētāju bažām likumīgajos termiņos. Tās esot paziņojušas par nezināmu metabolitāti degradācijas procesā 2002. gada maijā.

98      Otrkārt, esot saskārušās ar pastāvīgi mainīgām pamatnostādnēm, kas ietver mainīgus metabolītu būtiskuma kritērijus, kas esot piemēroti ar atpakaļejošu spēku. Sākotnējās aktīvās vielas metabolitātes, kas ir tikai zem 10 %, būtiskuma kritērijs, ko izmantojuši novērtētāji, tika ieviests ar 2002. gada pamatnostādnēm, kas būtu jāpiemēro tikai aktīvajām vielām, kas paziņotas pārbaudes programmas trešajā posmā, bet kas ar atpakaļejošu spēku tika piemērotas endosulfānam, kas pieder pie pirmā posma.

99      Treškārt, metabolitātes klātbūtne būtu parādījusies pētījumā par degradācijas veidu un nevis degradācijas ātrumu, ko prasītājām pat nebija pienākums veikt, jo tā attiecas uz endosulfāna sulfāta metabolitātes un nevis paša endosulfāna testiem. Novērtētāji šīs problēmas, kas nemaz nav problēma, norādīšanai līdz ar to esot ņēmuši vērā neatbilstošu pētījumu.

100    Ceturtkārt, 10 % būtiskuma robežvērtības kritērija ņemšana vērā “metabolītu metabolītiem” (proti, endosulfāna sulfāta, kas pats ir endosulfāna metabolīts, metabolitātēm) esot pretrunā pamatnostādnēm, kas neparedz analīzi uz aktīvo vielu metabolītu pamata, bet tikai pētījumus par pašu vielu. Turklāt, novērtējot dažādos aktīvās vielas un no tās izveidoto produktu aspektus, Komisijai būtu jācenšas sasniegt “nulles risks”, kas savukārt prasītu no prasītājām probatio diabolica, kas ir atzīts par nelikumīgu visu dalībvalstu tiesību sistēmās un judikatūrā.

101    Piektkārt, trūka pastāvīgas mijiedarbības ar dalībvalsti ziņotāju par nezināmā metabolīta problēmu, jo nebija atgriezeniskas informācijas par vides jautājumiem, problēmu, kas laikposmā no 2001. līdz 2004. gadam bija visacīmredzamākā.

102    Sestkārt, prasītājas katrā ziņā iesniedza zinātniskos pierādījumus, ka pat 10 % būtiskuma robežvērtība nebija sasniegta, tā kā attiecīgais endosulfāna metabolīts bija nenozīmīgs un nevarēja līdz ar to radīt risku videi. Tas it īpaši izriet no ekstrapolācijas, kas veikta, pamatojoties uz pētījumu pa degradācijas veidiem augsnē, kas iesniegts termiņā 2002. gada maijā. Turklāt prasītājas esot iesniegušas pētījumus, kas parāda, ka augsnē esošais metabolīta metabolīts nebija būtisks ekotoksikoloģijas vērtējumam un endosulfāna reakcijas vidē vērtējumam, tā kā tas bija mazāk toksisks nekā pati aktīvā viela.

103    Septītkārt, nezināmā metabolīta problēmu atrisināja pārskatītā LLP, CS formulējums un izmantošana siltumnīcā, kas attiecas uz visiem pētījumiem un argumentiem, ko Komisija atteicās ņemt vērā, jo tie tika iesniegti pēc termiņa.

104    Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, apstrīd prasītāju argumentus.

105    Pirmkārt, Komisija norāda, ka jau no novērtēšanas ziņojuma projekta izriet, ka endosulfāna degradācijas veids rada problēmu un ka šis jautājums tika norādīts arī 2000. gada 20. janvāra sanāksmē.

106    Otrkārt, pamatnostādnēm nav jebkādas juridiskas vērtības, tā kā nav nevienas pozitīvo tiesību normas, kas noteiktu, vai ir iespējams, ja nav sasniegta robežvērtība, neņemt vērā vides apsvērumus.

107    Treškārt, dalībvalstij ziņotājai un Komisijai esot tiesības pamatot savus secinājumus uz visa veida pētījumiem, ko iesniegušas prasītājas, neatkarīgi no tā, kādam jautājumam attiecīgais pētījums atbilst.

108    Ceturtkārt, attiecībā uz jautājumu par metabolītu metabolītu būtiskuma robežvērtību – Komisija šaubās, vai prasītājas argumenti ir pieņemami, jo tie nav pietiekami skaidri, lai atbilstu Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam. Pilnībai Komisija tomēr atbild uz šiem argumentiem, atsaucoties uz Pesticīdu zinātniskās komitejas 2000. gada 30. novembra atzinumu, kas apstiprina secinājumu, ka nevar izslēgt pazemes ūdeņu piesārņojumu no metabolītiem, kas rodas zem 10 % robežvērtības. Turklāt no Direktīvas 91/414 II pielikuma izriet, ka ir jāiesniedz arī informācija par metabolītiem, kas ir mazāk par 10 %. Katrā ziņā būtiskuma robežvērtības jautājums izrietot no Komisijas plašās rīcības brīvības.

109    Piektkārt, attiecībā uz apgalvoto bezdarbību Komisija un Spānijas Karaliste būtībā apgalvo, ka prasītājām bija vairākas iespējas novērtēšanas procesā darīt zināmu savu viedokli un iesniegt papildu informāciju. Piemērojamajā tiesiskajā regulējumā turklāt nav nekādu norāžu par mijiedarbības un informācijas atgriezeniskuma pakāpi.

110    Sestkārt, attiecībā uz argumentu, ka prasītājas iesniegušas pierādījumus, ka metabolītu metabolīti nesasniedz 10 % būtiskuma robežvērtību, nav būtiski un katrā ziņā esot mazāk toksiski nekā endosulfāns, tas esot nepieņemams. Prasītājas esot apšaubījušas novērtēšanas procedūras zinātniskos secinājumus tikai replikas rakstā, prasības pieteikumam aprobežojoties tikai ar kritiku par veidu, kādā procedūra tika veikta. Katrā ziņā prasītāju arguments, ka nezināma metabolīta problēmu varētu ignorēt, esot kļūdains. Spānijas Karaliste savukārt apstrīd arī pētījumu, ko prasītājas iesniegušas šajā sakarā, zinātniskos slēdzienus.

111    Septītkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai metabolīta problēma tika atrisināta ar prasītāju piedāvātajiem risinājumiem procedūras beigās, tostarp ar pārskatīto LLP, CS formulējumu un izmantošanu siltumnīcā, Komisijai un dalībvalstij ziņotājai esot bijušas tiesības neņemt vērā attiecīgos pētījumus, jo tie tika iesniegti pēc termiņa.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

112    Vispirms, ir jāprecizē, ka nezināmā metabolīta problēma būtiski skar jautājumu par to, vai Komisija varēja likumīgi pamatot atteikumu iekļaut endosulfānu Direktīvas 91/414 I pielikumā ar nepietiekamu informāciju par atsevišķām vielām, kas rodas endosulfāna degradācijas procesā, tostarp metabolīti un nogulsnes, kas parādās tikai otrajā degradācijas posmā, proti, primārā metabolīta endosulfāna sulfāta degradācijas posmā.

113    Attiecībā, pirmkārt, uz jautājumu par to, vai prasītājas tika laikus informētas par nezināmā metabolīta problēmu, kā arī par tā būtisko nozīmi endosulfāna novērtējuma uz vidi analīzē un tostarp pirms 2004. gada janvāra tikšanās, kurā, kā norāda prasītājas, uz nezināmā metabolīta problēmu tika norādīts pirmo reizi, vispirms ir jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka dažādie komentāri un informācijas pieprasījumi, kas izteikti pirms 2004. gada, ir saistīti ar novērtētāju centieniem saprast endosulfāna un tā metabolītu degradācijas ceļu, kā arī degradācijas ātrumu.

114    Novērtēšanas ziņojuma projektā 1999. gada decembrī ir apliecināts, ka “ir nepieciešama plašāka izmeklēšana par degradāciju augsnē un ūdenī” un ka “ir jāpiedāvā pareizās sadalīšanās kinētikas veids un līmenis”. Ir arī jānorāda, ka “lielākā daļa endosulfāna sadalīšanas produktu ir organohlori, kas varētu būt noturīgi un radīt vides problēmu”.

115    Turklāt šī novērtēšanas ziņojuma projekts atsaucas uz “vairāku hlora metabolītu radīto atlieku augsnē paaugstināto noturību, kas varētu katrs atsevišķi nepārsniegt 10 % līmeni, bet visi kopā var radīt lielu daudzumu atlieku”. Tajā ir arī precizēts:

“Pamatojoties uz ķīmisko struktūru, var sagaidīt, ka šo salikto vielu ķīmiskās īpašības ir līdzīgas un lielākoties noturīgas un bioakumulējošas. Līdz ar to ir obligāts šīs saliktās vielas degradācijas gaitas padziļināts pētījums, kas noteikti īstenojams.”

116    Turklāt 1999. gada decembra INIA vizītes protokols, ko sagatavojušas prasītājas, norāda, ka “ir skaidri jāpierāda, ka hlorētais kodols sadalās, identificējot degradācijas produktus”.

117    Vēl var atsaukties uz 2001. gada 25. augusta tikšanās protokolu, kurā norādīts:

“Tika norādīts uz citu metabolītu bez endosulfāna sulfāta būtiskumu augsnē un to ekotoksikoloģisko ietekmi un tas kļuva ļoti svarīgi saskaņā ar skaidro Dr. T. paziņojumu, ka nesen iesniegtie ekotoksikoloģiskie pētījumi pārējiem metabolītiem skaidri norāda uz secinājumu, ka no toksitātes viedokļa tie ir būtiski. Šī iemesla dēļ to būtiskums galu galā ir jābāzē uz notiekošo pētījumu par vides ķīmiju augsnē un atliekās rezultātiem. Ja tie parādīsies tikai niecīgos daudzumos, to būtiskums būs jāizslēdz. Pretējā gadījumā var tikt sagaidītas ievērojamas ekotoksikoloģiskās sekas testa programmai.”

118    No iepriekš minētās dokumentāro pierādījumu pārbaudes izriet, ka prasītājām nebūtu jānoliedz, ka tās tika informētas par vajadzību paskaidrot endosulfāna sadalīšanās veidus procedūras agrā posmā, jo lūgumi šajā sakarā tika izteikti, vēlākais, 2000. gada sākumā. No tā arī izriet, ka šajā pašā laikā vai, vēlākais, 2001. gada augustā tās tika informētas par novērtētāju raizēm par atsevišķu metabolītu noturību un ka, ja tos uzskatītu par būtiskiem, tam būtu ievērojama ietekme uz toksikoloģijas analīzēm. Tādējādi prasītājām bija iespēja paskaidrot veidu, kādā endosulfāns sadalās, kas ir būtisks jautājums vides risku analīzē. Tomēr, pamatojoties uz pētījumiem, kas iesniegti līdz 2003. gada maijam, pēc tam tika secināts, ka sadalīšanās gaita nebija pietiekami skaidra, secinājums, ko prasītājas apstrīd, un, pamatojoties uz kuru, tās turklāt varēja iesniegt papildu argumentus. Šādas domstarpības pēc būtības nebūtu jājauc ar jautājumu, vai prasītājām bija reāla iespēja novērtēšanas procesā paskaidrot endosulfāna sadalīšanās gaitu, ne arī ar jautājumu, vai novērtētāji norādīja šī jautājuma būtiskumu risku analīzei.

119    Attiecībā, otrkārt, uz jautājumu par to, vai prasītājas novērtēšanas procedūrā saskārās ar pamatnostādnēm, kas bija vairākkārt grozītas, padarot par neiespējamu ievērot procesuālos termiņus no 2002. gada maija līdz 2003. gada maijam, vispirms ir jāprecizē, ka Komisijai ir tiesības dot norādes ar EKL 249. pantā nenorādītiem aktiem, ciktāl šajos aktos ir norādošas normas, kas jāievēro, un tie nenovirzās no Līguma normām. Kopienu tiesa pārliecinās, vai apstrīdētais akts atbilst šīm norādēm. Tomēr tekstiem, kas ir tikai projekti, nebūtu jāietver šīs rīcības brīvības automātiska ierobežošana (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 11. septembra spriedumu lietā T‑70/99 Alpharma/Padome, Recueil, II‑3495. lpp., 140.–142. punkts). Līdz ar to apstrīdētā lēmuma likumība ir jānovērtē nevis attiecībā uz iepriekš minētajām pamatnostādnēm, bet Direktīvas 91/414 noteikumiem (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Alpharma/Padome, 146. punkts).

120    Turklāt šī iebilduma, kas prasības pieteikumā formulēts ļoti plaši, pārbaude ir jāierobežo ar konkrētiem piemēriem, ko prasības pieteikumā norādījušas prasītājas, jo saskaņā ar Kopienu Tiesas Statūtu 21. panta pirmo daļu, kas piemērojami procesā Pirmās instances tiesā saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, prasības pieteikumā tostarp ir jābūt norādīto pamatu kopsavilkuma izklāstam. Šī fakta dēļ tajā ir jāpaskaidro, kas veido pamatu, uz kuru ir pamatota prasība, tādējādi, ka tikai abstrakts vēstījums neatbilst Tiesas Statūtu un Reglamenta prasībām (Pirmās instances tiesas 1995. gada 12. janvāra spriedums lietā T‑102/92 Viho/Komisija, Recueil, II‑17. lpp., 68. punkts).

121    Iebildums par to, ka prasītājas saskārās ar vairākkārt grozītām pamatnostādnēm, kā norādīts prasības pieteikumā, attiecas, pirmkārt, uz pamatnostādņu projektu par reglamentētu vielu metabolītu būtiskumu virszemes ūdenī, kas savā 2001. gada novembra versijā ieviesa jaunu būtiskuma kritēriju, proti, absolūto augstāko vērtību 10μg/l virszemes ūdeņos visiem metabolītiem neatkarīgi no toksitātes. Šīs pamatnostādnes tika pabeigtas tikai 2003. gada februārī. Šajā sakarā ir jākonstatē, ka prasītājas nepaskaidro, kādēļ būtu par vēlu 2001. gada novembrī vēl iesniegt pētījumus, kas ietver šo kritēriju. Katrā ziņā ir jākonstatē, kā tās apgalvo, ka ir iesniegušas pētījumus, ņemot vērā termiņus, 2003. gada maijā. Turklāt, kā arī to norāda Komisija, ir Pesticīdu zinātniskās komitejas 2000. gada novembra atzinums, kas bija pieejams internetā, kurā norādīts, ka metabolītu identificēšanai ir jābūt, cik vien iespējams, ticamai. Turklāt no Direktīvas 91/414 II pielikuma, kas grozīts 1995. gadā ar Komisijas 1995. gada 14. jūlija Direktīvu 95/36/EK (OV L 172, 8. lpp.), izriet, ka uzņēmumiem, kas paziņo par aktīvu vielu, lai to iekļautu Direktīvas 91/414 I pielikumā, ir, “ja iespējams, jānosaka arī tās klātesošās raksturīgās sastāvdaļas, kas veido mazāk nekā 10 % no [..] aktīvās vielas daudzuma”. Prasītājām līdz ar to nebūtu jāapgalvo, ka 2001. gadā šis kritērijs bija “jauns” vai ka tas esot piemērots ar atpakaļejošu spēku.

122    Iebildums par faktu, ka prasītājas esot saskārušās ar vairākkārt grozītām pamatnostādnēm, otrkārt, attiecas uz 2002. gada oktobrī pieņemtajām pamatnostādnēm par ūdens un augsnes ekotoksitāti, kurās pirmo reizi tika prasīts nošķirt “mazsvarīgus” metabolītus augsnē (<10 %) un “nozīmīgus” metabolītus augsnē (>10 %), lai novērtētu to būtiskumu aktīvās vielas negatīvo seku novērtēšanai. No iepriekš minētā izriet, ka šis kritērijs nebija jauns, jo bija Direktīvas 91/414 II pielikumā jau kopš 1995. gada.

123    Katrā ziņā novērtētāju konsekventā nostāja ņemt vērā metabolītus, kas individuāli nepārsniedza 10 % robežvērtību, bet, iespējams, to pārsniedza kopā ar citiem metabolītiem, tika norādīta novērtēšanas ziņojuma projekta secinājumos (skat. iepriekš 115. punktu).

124    Visbeidzot, vēlreiz ir jānorāda, ka prasītājas patiesībā apstrīd šīs robežvērtības būtiskumu metabolītiem. Iebildums par robežvērtības apstrīdēšanu un tās piemērošanu šajā lietā tiks pārbaudītas turpmāk (skat. iepriekš 133. un turpmākos punktus).

125    Attiecībā, treškārt, uz jautājumu par to, vai novērtētāji varēja likumīgi norādīt uz metabolīta metabolīta problēmu un tā noturības augsnē risku, tā kā tas izriet no kāda prasītāju pētījuma, kas veikts citam mērķim, ir jānorāda, ka acīmredzot nav būtiski zināt, lai iekļautu endosulfānu Direktīvas 91/414 I pielikumā, kurā pētījumā potenciālā vides problēma tika norādīta, ja vien runa ir par dokumentu, attiecībā uz kuru prasītājas ir ieņēmušas savu nostāju. Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka tieši pašu prasītāju pētījums apstiprināja metabolītu metabolītu problēmas esamību. Ir jākonstatē, ka prasītājas nesniedza nevienu derīgu argumentu, kas kavētu Komisiju ņemt vērā šāda pētījuma rezultātus.

126    Attiecībā, ceturtkārt, uz jautājumu par to, vai 10 % būtiskuma robežvērtības ņemšana vērā metabolītu metabolītiem būtu pretrunā pamatnostādnēm un līdz ar to balstītos uz kritēriju, kas neizriet no piemērojamā regulējuma, ir jākonstatē, ka šī iebilduma, ka “nav nekādu Kopienas prasību vai pamatnostādņu metabolītu novērtēšanai, ja izejmateriāls nav mātes [pirmavota] viela”, formulējums ir ļoti abstrakts. Šis iebildums ir saistīts ar to, ka prasītājas apstrīd apgalvojumu novērtēšanas ziņojuma projektā, ka pētījumi attiecībā uz endosulfāna sadalīšanos prasa “atlieku augsnē, ko veido vairāki hlorēti metabolīti, kas katrs individuāli varētu nepārsniegt piemērojamās devas 10 %, bet [kas visi kopā] varētu radīt lielu daudzumu nogulšņu, palielinātu noturību”. Lai uz to atbildētu, ir jāpārbauda, vai Direktīvā 91/414 un tās pielikumos izmantotie jēdzieni ir pietiekami plaši definēti, lai ļautu novērtētājiem ņemt vērā metabolītu metabolītu iespējamās kaitīgās sekas.

127    Šajā pārbaudē ir jānorāda, ka Direktīvas 91/414 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka aktīvo vielu sākotnēji iekļauj I pielikumā, ja var paredzēt, ka aktīvo vielu saturošie augu aizsardzības līdzekļi atbildīs šādiem nosacījumiem: “Šo līdzekļu atliekas [..] neatstāj nekādu kaitīgu iespaidu uz cilvēku vai dzīvnieku veselību vai gruntsūdeņiem [pazemes ūdeņiem], un tās nepieļaujamā veidā neietekmē vidi, un minētās atliekas tiktāl, ciktāl tām ir nozīme toksikoloģiskā vai vides aspektā, var izmērīt ar vispārēji lietotu metožu palīdzību.” Šīs direktīvas 2. panta 2. punktā “augu aizsardzības līdzekļu atliekas” ir definētas kā “viena vai vairākas augos vai augu izcelsmes produktos, pārtikā lietojamos dzīvnieku valsts produktos vai citur vidē esošas vielas, kas tur nokļuvušas augu aizsardzības līdzekļu lietošanas dēļ un ietver šo līdzekļu metabolītus un produktus, kas radušies to noārdīšanās vai reakcijas rezultātā”. Turklāt Direktīvas 91/414 II un III pielikumā, kas attiecas uz novērtēšanas dokumentāciju, ir vairākas atsauces uz informācijas pieprasījumiem saistībā ar aktīvo vielu sadalīšanas produktiem plašā nozīmē. No tā izriet, ka tieši ar pašu Direktīvu 91/414 tiek atļauts novērtētājiem pārbaudīt atvasināto produktu reakciju. Šajos apstākļos un neesot konkrētiem pierādījumiem par pretējo, nebūtu jāuzskata, ka novērtētāji pieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, vēloties noskaidrot endosulfāna sulfāta metabolīta sadalīšanās gaitu un piemērojot attiecīgo atvasināto produktu noturības robežvērtību. Iebildums par to, ka šāda pārbaude esot pretrunā pamatnostādnēm, līdz ar to ir nepamatots. No tā izriet, ka prasītājas nav pierādījušas, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā vai tika pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, šajā lietā uzskatot par būtiskiem endosulfāna atvasinātos produktus, kuros individuāli ir mazāk nekā 10 % aktīvās vielas endosulfāna, bet vairāk nekā 10 % endosulfāna sulfāta metabolīta.

128    Visbeidzot, ir arī jānoraida arguments, ka novērtētāji vēlējās sasniegt “nulles risku” un ir noteikušas prasītājām probatio diabolica, pamatojot lēmumu par endosulfāna neiekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā uz informācijas trūkumu, nevis uz identificētiem riskiem, jo no iepriekš veiktās analīzes izriet, ka Komisija vēlējās iegūt pierādījumus drošai izmantošanai, bet tas nozīmēja, ka tai bija jāsaprot endosulfāna sulfāta metabolīta reakcija. Netika pierādīts, ka šī nostāja bija acīmredzami kļūdaina. Katrā ziņā prasītājas apgalvo, ka ir izveidojušas drošu izmantošanu un pierādījušas pieņemamu noturības un toksitātes līmeni šim metabolītam tādējādi, ka arguments, saskaņā ar kuru Komisija ir tām uzlikusi sniegt zinātniski neiespējami iegūstamus pierādījumus, ir jāatzīst par neefektīvu.

129    Attiecībā, piektkārt, uz iebildumu par apgalvoto dalībvalsts ziņotājas bezdarbību saistībā ar nezināmā metabolīta problēmu un it īpaši apgalvoto informācijas atgriezeniskumu par vides jautājumiem laikposmā no 2001. līdz 2004. gadam – ir jāatgādina, kā to norāda Komisija un Spānijas Karaliste, ka piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav pienākumu paziņot vai nosūtīt pretī informāciju, attiecībā uz kuriem daudzskaitlīgos kontaktus un informācijas apmaiņu starp dalībvalsti ziņotāju un prasītājām varētu uzskatīt par nepietiekamiem. Attiecībā uz komentāru ziņojumā ECCO 106, uz ko norāda prasītājas, ka tās tika lūgtas “cieši sadarboties ar Spānijas ziņotāju, lai neradītu pārpratumus par informāciju, kas jānosūta, un termiņu ievērošanu”, ir jākonstatē, ka ir grūti noteikt, ņemot vērā arī vispārīgi formulēto prasību, vai mijiedarbība ar dalībvalsti ziņotāju bija pietiekama.

130    Tomēr ir jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana visos procesos, kuri uzsākti pret personu un kuru dēļ var pieņemt tai nelabvēlīgu lēmumu, ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas nodrošināms pat tad, ja nav nekāda tiesiskā regulējuma saistībā ar procesu. Šis princips noteic, ka tādu lēmumu adresātiem, ar ko būtiski tiek skartas viņu intereses, ir jādod iespēja atbilstoši darīt zināmu savu viedokli par viņiem nelabvēlīgiem faktiem, kas izvirzīti, lai pamatotu apstrīdēto lēmumu (šajā sakarā skat. Tiesas 2006. gada 15. jūnija spriedumu lietā C‑28/05 Dokter u.c., Krājums, I‑5431. lpp., 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

131    Attiecībā uz to, vai, ņemot vērā šo judikatūru attiecībā uz laikposmu, par kuru ir strīds no 2001. gada augusta līdz 2004. gada janvārim, kurā prasītājas nesaņēma atgriezenisku informāciju par nonākšanu un uzvedību vidē un ekotoksikoloģiju un izjuta atgriezeniskās informācijas trūkumu no vienas konkrētas personas T., līgumeksperta, kas specializējies šajās jomās, tā kā šie apstākļi varējuši radīt prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ir jākonstatē, ka to argumentācija ir pretrunīga, apgalvojot, ka 2002. gada maijā tās ir iesniegušas pētījumus, kas atrisinājuši jautājumu par nezināmo metabolītu. Līdz ar to ir grūti saprast, kā lielais tikšanās skaits varēja novest pie cita gala rezultāta apstrīdētajā lēmumā. Nelikumība varētu novest pie apstrīdētā lēmuma atcelšanas tikai tad, ja tā ir tāda, kas konkrēti skar prasītājas tiesības uz aizstāvību un līdz ar to šī lēmuma saturu (šajā sakarā skat. Tiesas 1980. gada 10. jūlija spriedumu lietā 30/78 Distillers Company/Komisija, Recueil, 2229. lpp., 26. punkts). Līdz ar to iebildums ir neefektīvs.

132    Katrā ziņā iebildums, kas vismaz daļēji attiecas uz jau iepriekš izskatītu jautājumu par nezināmā metabolīta problēmu un it īpaši tā būtiskumu endosulfāna vides risku analīzē, tika norādīts tikai 2004. gada janvāra tikšanās laikā. Kā arī tas tika norādīts iepriekš, prasītājas krietnu laiku pirms tikšanās tika informētas par nepieciešamību noteikt endosulfāna sadalīšanās veidu un šī jautājuma būtiskumu risku analīzē. Tām tādējādi bija iespēja iesniegt pētījumus, kas izskaidro sadalīšanās veidu, bet tās nebija vienisprātis ar vērtētājiem attiecībā uz šo pētījumu secinājumiem it īpaši attiecībā uz endosulfāna sulfāta metabolīta būtiskumu, tā noturību un toksitāti. Nesaskaņas pēc būtības par no konkrēta pētījuma izdarītajiem secinājumiem nav pierādījums, ka nav bijusi iespēja darīt zināmu savu viedokli šajā jautājumā, un nebūtu jākvalificē kā prasītāju tiesību uz aizstāvību apdraudējums.

133    Attiecībā, sestkārt, uz prasītāju iebildumu, ka tās ir iesniegušas zinātniskos pierādījumus, kas, pirmkārt, parāda, ka endosulfāna metabolīts nesasniedz stingrāko būtiskuma kritēriju 10 % metabolītu metabolītiem un, otrkārt, ka šis augsnē atrastais metabolīta metabolīts ekotoksikoloģijas un endosulfāna uzvedības vidē novērtēšanai bija nebūtisks, tā kā tas nebija noturīgs un bija mazāk toksisks nekā pati aktīvā viela, ir jākonstatē, ka prasītājas būtībā apgalvo, ka endosulfānu būtu bijis jāiekļauj Direktīvas 91/414 I pielikumā, jo novērtētāju secinājumi par endosulfāna metabolīta metabolīta būtiskumu bija kļūdaini. Šis iebildums līdz ar to ir par zinātnisko secinājumu apšaubīšanu, uz kuriem ir pamatots apstrīdētais lēmums. Tomēr ir jākonstatē, ka šis iebildums pirmo reizi tika iesniegts replikas rakstā.

134    No Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta, skatot kopsakarā ar 48. panta 2. punktu, izriet, ka prasības pieteikumā lietas ierosināšanai ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkuma veidā jāizklāsta izvirzītie pamati un ka jaunu pamatu izvirzīšana attiecīgās instances laikā ir aizliegta, ja vien šie pamati nav balstīti uz juridisku informāciju vai faktiem, kas tika atklāti procesa laikā. Pamats, kas tieši vai netieši papildina agrāk prasības pieteikumā par lietas uzsākšanu izvirzīto pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir atzīstams par pieņemamu. Savukārt pamats, kas uzskatāms par pamatotu uz tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas norādīti procesa laikā, ir jāatzīst par nepieņemamu. Šajos apstākļos nekas prasītājām netraucēja norādīt šo pamatu prasības pieteikuma posmā (šajā sakarā skat. Tiesas 2001. gada 13. novembra rīkojumu lietā C‑430/00 P Dürbeck/Komisija, Recueil, I‑8547. lpp., 17.–19. punkts).

135    Atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu, kurā tām tika lūgts atbildēt uz Komisijas argumentu, ka apstrīdētā lēmuma pamatā esošā zinātniskā vērtējuma apšaubīšana ir jauns arguments, kura nav prasības pieteikumā un kas šajā sakarā ir jāatzīst par nepieņemamu, prasītājas apgalvo, ka prasības pieteikumā norādītais tiesiskais pamatojums, it īpaši EKL 95. panta 3. punkta, Direktīvas 91/414 5. panta 1. punkta un zinātniskā atzinuma pārākuma un neatkarības principa pārkāpums ļauj skaidri saprast, ka apstrīdētā lēmuma pamatā esošais zinātniskais vērtējums bija neprecīzs, it īpaši tādēļ, ka šajā novērtējumā netika ņemta vērā visa pieejamā informācija, kas tika iesniegta. Turklāt prasītājas uzskata, ka, analizējot attiecīgos zinātniskos jautājumus detalizētāk replikas rakstā, tās tikai apstrīd Komisijas sniegtos faktiskos argumentus, neiesniedzot jaunus pamatus atcelšanai.

136    Šajā sakarā attiecībā uz atsauci prasības pieteikumā ir jānorāda uz EKL 95. panta 3. punktu, Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktu un zinātnisko atzinumu pārākuma un neatkarības principu, ka no norādītajos pamatos attīstītās argumentācijas izriet, ka šie pamati attiecas uz to, vai Komisijai bija pienākums ņemt vērā savā analīzē pētījumus, ko prasītājas iesniedza pēc noteikta datuma, kas ir jautājums par veidu, kādā Komisija veica novērtēšanas procedūru, bet neattiecas uz šo secinājumu apstrīdēšanu pēc būtības, pat ja noraidīto dokumentu ņemšana vērā hipotētiski būtu novedusi pie pēc būtības cita galīgā lēmuma. Attiecībā uz argumentu, ka prasītāju iebildums tikai apstrīd tiesvedības laikā iesniegtos faktiskos argumentus, tas arī ir nesekmīgs, jo no prasības pieteikuma skaidri izriet, ka ar šo iebildumu prasītājas uzskata, ka Komisijas secinājums, ka minētās aktīvās vielas noārdīšanās veids nav pilnībā skaidrs, un augsnes degradācijas, ūdens un nogulšņu degradācijas, kā arī mezokosma pētījumos tika konstatēti nezināmi metabolīti, ir pamatots uz faktiski un zinātniski kļūdainu pieņēmumu. Kā arī tika norādīts iepriekš, prasības pieteikumā norādīto pamatu mērķis skaidri bija apšaubīt veidu, kādā Komisija nonāca pie šī secinājuma, it īpaši tās atteikuma ņemt vērā atsevišķus pierādījumus, un nevis šī secinājuma saturu.

137    Šajos apstākļos nebūtu jāuzskata, ka šis iebildums ir tikai pirms tam izteikta pamata paplašināšana. Turklāt netika pierādīts, ka prasītājām nebija iespēju šo pamatu norādīt prasības pieteikumā. Iebildums par apstrīdētā lēmuma secinājumu kļūdaino raksturu attiecībā uz metabolītu metabolītu būtiskumu līdz ar to ir nepieņemams.

138    Katrā ziņā lietas dalībniekiem ir acīmredzamas nesaskaņas par prasītāju pētījumu zinātniskajiem secinājumiem.

139    Attiecībā uz jautājumu par to, vai endosulfāna sulfāta metabolīts sasniedz būtisko robežvērtību, prasītājas apgalvo, ka sekundārais nezināmais metabolīts ir 17 % no endosulfāna sulfāta primārā metabolīta, kas ir 13,4 % no mātes endosulfāna tādējādi, ka sekundārais metabolīts ir tikai 2,3 % no mātes endosulfāna. Komisija un Spānijas Karaliste neapstrīd šos aprēķinus, bet uzskata, ka tām ir tiesības, kā tas tika izskaidrots arī iepriekš, uzskatīt par būtiskiem metabolītus zem 10 % robežvērtības salīdzinājumā ar mātes endosulfāna vielu.

140    Attiecībā uz endosulfāna sulfāta metabolīta noturīgumu – to principā mēra attiecībā pret tā spēju CO² (mineralizācija) un tā sadalīšanas 50 un 90 % pakāpi. Kā uzskata prasītājas, no 2002. gada maijā iesniegta pētījuma izriet, ka endosulfāna sulfāts viena gada laikā sadalās par 35 %, kas atbilst sadalīšanās ātrumam 9,5 % 100 dienās. Prasītājas norāda, ka Komisijas atbilstošās pamatnostādnes prasa mineralizācijas ātrumu virs 5 % 100 dienu laikposmā un ka šis kritērijs līdz ar to ir pilnībā izpildīts. Spānijas Karaliste apgalvo, ka no attiecīgā pētījuma izriet, ka endosulfāna mineralizācija augsnē ir, iespējams, mazāka par 5 %. Endosulfāna sulfāta vidējais dzīves ilgums (sadalīšanās ātrums 50 %) ir pa vidu starp 123 un 391 dienai un mineralizācija 120 dienās svārstās no 1,01 līdz 13,08 %. Endosulfāna sulfāta vidējā mineralizācija atbilstot endosulfāna vidējai mineralizācijai. Līdz ar to varot secināt, ka endosulfāns sadalās endosulfāna sulfātā un ka endosulfāna sulfāta mineralizācija ir pa vidu starp 1,01 un 13,8 % 120 dienās un pa vidu starp 5 un 35 % 365 dienās atkarībā no augsnes veida. Neviens no iepriekšējos mēģinājumos konstatētajiem metabolītiem šajā pētījumā netika konstatēti un identificēti. Tomēr bija metabolīts, kam pielietotā radioaktivitāte pārsniedz 10 %. Visi mēģinājumi, kas tika īstenoti ar mērķi identificēt šo metabolītu, neizdevās, tomēr tā struktūra bija līdzīga dikarboksilskābes vai dihidrola metabolītiem. Šī metabolīta identificēšana esot nepieciešama, lai noteiktu endosulfāna sadalīšanās gaitu un lai definētu nogulsnes, kas izmantojamas lauka dispersijas pētījumiem.

141    Šajā sakarā ir jāatgādina, kā tas jau tika norādīts iepriekš, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu iestādēm kopējā lauksaimniecības politikā ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz sasniedzamo mērķu noteikšanu un piemēroto līdzekļu izvēli. Tāpēc Kopienu tiesai pēc būtības vienīgi jāpārbauda, vai šīs izvērtēšanas pilnvaras nav realizētas acīmredzami kļūdaini vai, nepareizi izmantojot pilnvaras, kā arī, vai iestādes nav acīmredzami pārsniegušas savas rīcības brīvības apjomu. Turklāt pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka, ja Kopienu iestādei tiek lūgts saskaņā ar tās uzdevumu veikt sarežģītu novērtējumu, tai esošā rīcības brīvība zināmā mērā attiecas arī uz tās darbības pamatā esošo faktu konstatāciju. No tā izriet, ka attiecībā uz šīs lietas gadījumu, kurā Kopienu iestādēm ir jāveic risku zinātniskā novērtēšana un jānovērtē ārkārtīgi sarežģīti zinātniska un tehniska rakstura fakti, tiesas kontrolei attiecībā uz šī uzdevuma veikšanu no Kopienu iestāžu puses ir jābūt ierobežotai. Šādā kontekstā Kopienu tiesa nevar aizstāt ar savu vērtējumu par faktiem Kopienu iestāžu, kurām vienīgajām Līgums uztic šo uzdevumu, vērtējumu. Turpretī tai ir tikai jāpārbauda, vai Kopienu iestādes nav izmantojušas savu rīcības brīvību acīmredzami kļūdaini vai tās savas pilnvaras nav izmantojušas nepareizi, vai arī vai Kopienu iestādes nav acīmredzami pārkāpušas savas rīcības brīvības apjomu (skat. iepriekš 119. punktā minēto spriedumu lietā Alpharma/Padome, 177.–180. punkts un tajos minētā judikatūra).

142    Ņemot vērā šo judikatūru, ir jākonstatē, ka prasītājas nav sniegušas pierādījumus, ka Komisija, nospriežot, ka attiecīgais metabolīta metabolīts ir būtisks, un nolemjot, ņemot vērā tā noturīgumu augsnē, ka nezināšana par šī metabolīta tiešo uzvedību neļauj pienācīgi novērtēt endosulfāna riskus videi, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nav pierādījusi pilnvaru nepareizu izmantošanu vai acīmredzamu tās vērtējuma pilnvaru ierobežojumu pārsniegšanu.

143    Attiecībā, septītkārt, uz to, vai CS formulējums, pārskatītā LLP vai izmantošana siltumnīcā reāli ļautu kliedēt izteiktās šaubas par nezināmā metabolīta klātesamību, ir jākonstatē, ka papildus faktam, ka prasības pieteikumā norādītie pamati attiecas tikai uz to, vai Komisija varēja atteikties ņemt vērā šo informāciju, katrā ziņā Pirmās instances tiesai nebūtu jāspriež par CS formulējuma, pārskatītās LLP un risinājuma par izmantošanu siltumnīcā ietekmi, tā kā Komisija atteicās tos ņemt vērā, pamatojot ar novēlotu iesniegšanu, un ka Pirmās instances tiesai nav ar savu analīzi šajā sakarā jāaizstāj Komisijas analīze. Attiecībā uz to, vai Komisijai bija tiesības atteikties ņemt vērā pētījumus par šo problēmu, tas tiks aplūkots turpmāk.

144    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītāju iebildumi par nezināmā metabolīta problēmu ir jānoraida pilnībā.

 Par otro problēmu saistībā ar CS dokumentāciju

–       Lietas dalībnieku argumenti

145    Kā uzskata prasītājas, endosulfāna pārbaude bija nepilnīga tādējādi, ka netika ņemta vērā termiņā iesniegtā CS dokumentācija. Tomēr, pat ja atzītu, ka CS dokumentācija tika iesniegta pēc termiņa, Komisijai esot bijis tā jāņem vērā, jo prasītājas nevarēja to iesniegt pirms tam. Turklāt, pretēji tam, ko apgalvo Komisija un Spānijas Karaliste, tā kā CS dokumentācija papildina sākotnēji paziņoto EC formulējumu, CS dokumentācijas pārbaude esot pieprasīta tikai īsā laikā (maksimums trīs mēneši) galvenokārt tādēļ, ka dalībvalsts ziņotāja jau zināja par CS formulējumu no valsts paziņojuma. CS dokumentācijas ņemšana vērā būtu ļāvusi identificēt drošu izmantošanu ārpusē un tādēļ būtu ļāvusi iekļaut endosulfānu Direktīvas 91/414 I pielikumā, jo novērtētāji jau esot ļāvuši prasītājām ticēt, ka ar EC formulējumu tika noteikta droša izmantošana telpās.

146    Kā uzskata Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, CS dokumentācija tika iesniegta pēc termiņa un tai līdz ar to bija tiesības atteikties ņemt to vērā. Turklāt CS dokumentācijas pārbaude būtu likusi dalībvalstij pilnībā pārskatīt endosulfāna novērtējumu.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

147    No lietas materiāliem izriet, ka prasītājas CS formulējumu pirmo reizi iesniedza dalībvalstij ziņotājai 2002. gada 17. jūlija sanāksmē pēc tam, kad bija paziņojušas par šo diskusijas priekšmetu 2002. gada 31. maija vēstulē. No šīs tikšanās protokola izriet, ka prasītājas nevēlējās aizstāt sākotnēji paziņoto endosulfāna EC formulējumu, bet pievienot dokumentācijai CS tehnoloģijas, lai nodrošinātu edosulfāna drošu izmantošanu ārpus telpām. No šī protokola vienlīdz izriet, ka INIA un MAPA informēja iepriekš minētajā tikšanās, ka jaunas dokumentācijas iesniegšana, pamatojoties uz Direktīvas 91/414 III pielikumu, nebūtu saprātīga, ņemot vērā darba slodzi un grūtības iegūt piekrišanu šādai procedūrai no Komisijas. Prasītājas tomēr iesniedza CS dokumentāciju saskaņā ar Direktīvas 91/414 III pielikumu 2003. gada maijā.

148    Pirmkārt, prasītājas būtībā apgalvo, ka CS dokumentācija tika iesniegta termiņā. Šis apgalvojums ir aplams. Termiņš informācijas iesniegšanai, kas noteikts ar Regulu Nr. 2266/2000, ar ko groza Regulas Nr. 3600/92 7. panta 4. punktu, bija 2002. gada 25. maijs, izņemot pasūtīto ilgtermiņa pētījumu rezultātus, ko dalībvalsts ziņotāja un Komisija uzskatīja par vajadzīgiem dokumentācijas pārbaudē, ko nevarēja saņemt pirms šī datuma. Šādi pētījumi bija jāidentificē, vēlākais, līdz 2001. gada 25. maijam un varēja tikt iesniegti līdz 2003. gada 25. maijam. Izņēmuma gadījumā, kā tad, ja dalībvalsts ziņotāja un Komisija nebūtu varējušas noteikt šādus pētījumus pirms 2001. gada 25. maija, varēja tikt noteikts cits datums šo pētījumu pabeigšanai, ja paziņojuma iesniedzējs pierādīja dalībvalstij ziņotājai, ka šādi pētījumi tika pasūtīti nākamajos trīs mēnešos pēc īstenošanas pieprasījuma, un ja tā iesniedza protokolu un norises gaitas ziņojumu pirms 2002. gada 25. maija. Prasītājas apgalvo, ka tās varēja iesniegt šo dokumentāciju vēl 2003. gada maijā, bet ir skaidrs, ka piemērojamais tiesiskais regulējums paredzēja šo iespēju konkrēti definētos gadījumos, kas atšķīrās no gadījuma šajā lietā.

149    Otrkārt, atbildot uz vienu Pirmās instances tiesas jautājumu, prasītājas apstiprināja, ka esot iesniegušas CS dokumentāciju, lai atbildētu uz novērtētāju īpašajām raizēm par endosulfāna toksitāti ūdenī, par ko tās tika informētas 2001. gada oktobrī.

150    Ir jākonstatē, ka prasītājas neiesniedza nevienu paskaidrojumu, kas ļautu saprast, kāpēc tās neiesniedza CS dokumentāciju pirms beigu termiņa 2002. gada 25. maijā vai vismaz netika veikušas darbības, lai nodrošinātu Komisijas atzinumu, ka CS dokumentāciju varēja iesniegt tikai ilgtermiņā līdz 2003. gada 31. maijam saskaņā ar Lēmumu 2001/810, bet izmanto tikai vispārīgus apgalvojumus, ka šādas dokumentācijas sagatavošana prasa laiku un ka zinātniskie pētījumi, lai aplūkotu ūdens ekotoksikoloģijas problēmu, nebija pieejami 2001. gada oktobrī sakarā ar apgalvotajām izmaiņām pamatnostādnēs par ūdens ekotoksikoloģiju, ko tās neidentificē.

151    Treškārt, no lietas materiāliem izriet, ka prasītājas strādāja pie šī formulējuma jau vairākus gadus. Šādos apstākļos līdz ar to ir grūti saprotams, ka tās gaidīja līdz procesa beigām, lai iesniegtu CS dokumentāciju kā pēdējo risinājumu, lai pierādītu endosulfāna drošu izmantošanu. Šajā sakarā nav arī ticams arguments fakts, ka iespēja ierobežot drošas izmantošanas pierādījumus ar vienu tika ieviesta tikai 2000. gadā ar Regulu Nr. 2266/2000, jo tad paliktu daudz laika, lai sagatavotu procesuālajos termiņos iesniedzamo dokumentāciju.

152    No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas atteikums ņemt vērā CS dokumentāciju nav acīmredzama kļūda vērtējumā, jo prasītājas neiesniedza pierādījumus, ka tām nebija iespējas iesniegt CS dokumentāciju pirms 2002. gada 25. maija. Atbilde uz jautājumu par to, vai CS dokumentācijas atkārtota pārbaude, kas būtu aizņēmusi dažus mēnešus vai vairāk, nav līdz ar to būtiska šī strīda atrisināšanai un līdz ar to nav arī jāapmierina prasītāju lūgums iecelt ekspertus vai iztaujāt INIA šajā sakarā.

153    Turklāt attiecībā uz faktu, ka dalībvalsts ziņotāja 2002. gada jūlija tikšanās laikā ierosināja [prasītājām] lūgt reģistrāciju reģistrā atsevišķās dalībvalstīs, lai no tā gūtu atbalstu CS formulējumam, un ka MAPA pārstāvji ļāva prasītājām ticēt, ka tā gatavojas novērtēt CS dokumentāciju, pamatojoties uz reģistrāciju valsts līmenī, apstāklis, kura vienīgais pierādījums turklāt bija prasītāju iekšējā vēstule, ir jākonstatē, ka, pat par spīti MAPA un INIA atšķirīgajai nostājai šajā sakarā, no faktiskajiem apstākļiem nebūtu jāsecina, ka prasītājām varēja rasties tiesiskā paļāvība par CS dokumentācijas ņemšanu vērā novērtēšanas procedūrā. No 2002. gada 24. septembra prasītāju un MAPA tikšanās protokola izriet, ka dokumentācija “III pielikums” otrajam formulējumam bija, kā uzskata MAPA, jāiesniedz, vēlākais, 2003. gada maijā ar Komisijas piekrišanu. Prasītājas neapstrīd, ka tās nebija saņēmušas šādu neformālu piekrišanu. Prasītāju tiesiskā paļāvība līdz ar to netika pārkāpta, jo netika pierādīts, ka tām bija precīzi, beznosacījumu un saskanīgi apliecinājumi no pilnvarotiem un ticamiem avotiem, kas varēja radīt to uztverē pamatotas cerības par CS dokumentācijas ņemšanu vērā un tādējādi par endosulfāna iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā T‑162/04 Branco/Komisija, Krājumā nav publicēts, 119. punkts un tajā minētā judikatūra).

154    Visbeidzot par jautājumu pēc būtības, vai CS formulējums ļautu noteikt endosulfāna drošu lietošanu ārpusē, ko Komisija un Spānijas Karaliste apstrīd, ir jākonstatē, ka, ņemot vērā, ka CS dokumentācija netika ņemta vērā novērtēšanas procesā, kas noveda pie apstrīdētā lēmuma, atbilde uz šo jautājumu pārsniedz Pirmās instances tiesai iesniegtā strīda robežas.

155    Prasītāju iebildumi attiecībā uz CS dokumentācijas problemātiku līdz ar to ir pilnībā jānoraida.

 Par trešo problēmu par iedarbību uz operatoru iekštelpās

–       Lietas dalībnieku argumenti

156    Prasītājas būtībā apgalvo, ka iedarbības uz lietotāju problēma tika norādīta novērtēšanas ziņojuma projektā, bet pēc tam atrisināta. Šajā sakarā tās tostarp atsaucas uz novērtēšanas ziņojuma 2003. gada novembra papildinājumu, kurā dalībvalsts ziņotāja apliecināja, ka to iesniegtais pētījums par operatora aizsardzību bija “labi dokumentēts” un ka piedāvātais endosulfāna izmantošanas scenārijs, kas paredzēja aizsargekipējuma izmantošanu, ieskaitot tostarp cimdus, aizsargapģērbu un masku, bija “pieņemams”. Tās atsaucas arī uz ECCO 2004. gada marta novērtēšanas tabulu, kā arī uz trīspusējās tikšanās protokolu, no kura izriet, ka dalībvalsts ziņotāja tika identificējusi operatoriem drošu izmantošanu. Iedarbības uz operatoru problēmas atkārtota parādīšanās pēc trīspusējās tikšanās 2004. gadā un tās kā noteicošā pamatojuma ņemšana vērā, nosakot endosulfāna neiekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā, līdz ar to pārkāpj prasītāju tiesisko paļāvību un tiesības uz aizstāvību. Turklāt prasītājas lūdz Pirmās instances tiesu noteikt procesa organizatoriskos pasākumus, prasot Komisijai uzrādīt dalībvalstu komentārus, kas izraisīja šo pārmaiņu.

157    Katrā ziņā problēma tika atrisināta ar samazinātu LLP, kuru ierosināja pēc procesuālo termiņu beigām, un jauniem pētījumiem par endosulfāna izmantošanu siltumnīcā, ko Komisija neņēma vērā.

158    Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, apgalvo, ka darba grupa “Novērtēšana”, kas ir pakārtota komitejai, jautājumu par ietekmi uz operatoru izskatīja 2004. gada 11. martā, tā teikt, krietni pirms trīspusējās tikšanās, un ka prasītājām bija iespēja nosūtīt savus apsvērumus šajā jautājumā. Sākotnēji pozitīvā dalībvalsts attieksme balstījās uz īstenoto ekstrapolāciju, ņemot vērā no uz lauka iegūtos datus augļu dārzos. Pēc vēlākas diskusijas parādījās šaubas attiecībā uz šīs ekstrapolācijas ticamību. Šī iemesla dēļ darba grupa “Novērtēšana” galu galā secināja, ka jautājums par ietekmi uz operatoru nebija atrisināts.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

159    Vispirms ir jāprecizē, ka prasītājas iebildumi attiecībā uz šo problēmu attiecas uz apstrīdētā lēmuma astotajā apsvērumā esošajiem secinājumiem, ka “pētījums par ietekmi uz operatoru iekštelpās ar esošās informācijas palīdzību netika uzskatīts par pietiekamu”.

160    Iesākumā ir jānorāda, ko prasītājas neapstrīd, ka to sākotnēji iesniegto datu nepietiekamība par šo problēmu tika norādīta 2000. gada sākumā novērtēšanas ziņojuma projektā, kas tostarp norādīja, ka, tā kā sākotnēji iesniegtie toksitātes pētījumi neļāva noteikt pareizo devu bez konstatētas kaitīgas iedarbības (DBKKI), lai aprēķinātu pieņemamo devu ietekmei uz operatoru (PDIUO), īstermiņa pētījumi par ādas un ieelpošanas toksitāti tika uzskatīti par nepieņemamiem. Prasītājām līdz ar to bija iespēja iesniegt papildu pētījumus, lai pierādītu endosulfāna drošumu pēc novērtēšanas ziņojuma projektā šajā sakarā paustajām šaubām.

161    Turklāt ir jānorāda, ka no prasītāju 2004. gada 24. septembra vēstules Komisijai izriet, ka tām bija zināms fakts, ka bija nepieciešami papildu dati par ietekmi uz operatoru pēc darba grupas “Novērtēšana” tikšanās 2004. gada 11. martā. Attiecībā uz 2004. gada 17. maija trīspusējo tikšanos no protokola izriet, ka, pat ja tā ir, ka dalībvalsts ziņotāja atsaucas uz drošas izmantošanas noteikšanu, vēl bija jāiesniedz papildu dati it īpaši attiecībā uz darbiniekiem siltumnīcās un garāmgājējiem. Prasītājas tad iesniedza jaunos aprēķinus, bet iesniegto informāciju galu galā darba grupa “Novērtēšana” uzskatīja par nepietiekamu.

162    Tomēr ir arī jānorāda, ka Komisija un Spānijas Karaliste neapstrīd to, ka pēdējā minētā konkrētā novērtēšanas procedūras brīdī ietekmi uz operatoru uzskatīja par drošu izmantošanu. Kā tās uzskata, runa ir par pētījuma par ekstrapolāciju āra apstākļos, pamatojoties uz kuru, dalībvalsts ziņotāja pieņēma faktu, ka aizsargapģērba nēsāšana sniedza pietiekamu operatora aizsardzību, arī ārā, bet citu dalībvalstu eksperti tā neuzskatīja.

163    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāpārbauda, vai prasītājām bija jāļauj iesniegt jaunus pētījumus pēc trīspusējās sanāksmes, ne tikai argumentus, ko tām bija skaidri atļauts darīt, ņemot vērā faktu, ka procesa noteiktā posmā dalībvalsts ziņotāja ļāva tām uzskatīt, ka tikusi identificēta droša izmantošana. Šis jautājums ir saistīts ar atteikumu pārbaudīt pārskatīto LLP (skat. turpmāk), kas, kā uzskata prasītājas, būtu ļāvusi atrisināt operatora aizsardzības problēmu, bet kas netika ņemta vērā, jo bija novēlota.

164    Vispirms ir jānorāda, ka no regulējuma skaidri izriet, ka dalībvalsts ziņotājas nostāja novērtēšanas procesā nav izšķirošā. Tā apkopo datus un ierosina lēmumu, bet tieši Komisija kā pēdējā instance pieņem lēmumu, pamatojoties uz komitejas atzinumu. Tikai dalībvalsts ziņotājas ieņemta nostāja kādā novērtēšanas procesa posmā attiecībā uz drošas lietošanas noteikšanu attiecībā uz ietekmi uz operatoru līdz ar to nebūtu jāuzskata par pietiekamu, lai radītu prasītājās noteiktību, ka šī problēma ir pilnībā noregulēta, turklāt, ņemot vērā faktu, ka pat trīspusējās sanāksmes posmā galīgā nostāja tika atlikta līdz papildu datu saņemšanai.

165    Turklāt nebūtu jāuzskata, ka prasītāju tiesības uz aizstāvību un, precīzāk, tiesības tikt uzklausītām tika pārkāptas attiecībā uz operatoru vispār un, konkrētāk, tā aizsardzību iekštelpās, jo no iepriekš minētā faktu kopsavilkuma izriet, ka prasītājām bija vairākas iespējas iesniegt pētījumus un ka tās vēl varēja iesniegt argumentus pēc trīspusējās sanāksmes tādējādi, ka tās vēl varēja lietderīgi paust savu viedokli (šajā sakarā skat. iepriekš 130. punktā minēto spriedumu lietā Dokter u.c., 74. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, kā uzskata prasītājas, to pētījumi parādīja riska neesamību operatoram iekštelpās, bet komitejai un Komisijai bija cits viedoklis. Nesaskaņas pēc būtības nebūtu jāpielīdzina to tiesību tikt uzklausītām pārkāpumam. Prasītājām faktiski bija iespēja apstrīdēt Komisijas izdarītos secinājumus apstrīdētajā lēmumā, attiecīgos pētījumus Pirmās instances tiesā, ko tās nedarīja, jo tās koncentrēja savu prasības pieteikumu uz Komisijas pienākumu piešķirt tām jaunus termiņus un, konkrētāk, piekrist jautājuma pārskatīšanai, pamatojoties uz samazināto LLP. Katrā ziņā ir jāprecizē, kā to norāda Komisija un Spānijas Karaliste, ka no apstrīdētā lēmuma astotā apsvēruma izriet, ka lēmums par endosulfāna neierakstīšanu Direktīvas 91/414 I pielikumā principā balstās uz neskaidrībām saistībā ar endosulfāna sadalīšanās gaitas neidentificēšanu un nezināmā metabolīta klātbūtni. No tā izriet, ka šajos apstākļos ir neiedomājami, ka iespēja prasītājām vēlāk paskaidrot jautājumu par operatoru āra apstākļos būtu novedusi pie atšķirīga gala rezultāta apstrīdētajā lēmumā tādējādi, ka iespējamā nelikumība šajā sakarā vien nebūtu novedusi pie šī lēmuma atcelšanas (šajā sakarā skat. iepriekš 131. punktā minēto spriedumu lietā Distillers Company/Komisija, 26. punkts).

166    No iepriekš minētā izriet, ka fakts, ka viens no apstrīdētā lēmuma motīviem bija pētījuma nepietiekamība par ietekmi uz operatoru iekštelpās, attiecībā uz kuru prasītājām varēja ļaut domāt, ka dalībvalsts ziņotāja iepriekš ir identificējusi drošu izmantošanu, nav pietiekams pamats, lai secinātu, ka pārkāptas to tiesības uz aizstāvību, un nav arī acīmredzama kļūda vērtējumā, piemērojot Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktu.

167    Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju replikas rakstā izteikto lūgumu uzrādīt dokumentus, aicinot Pirmās instances tiesu pieprasīt Komisijai uzrādīt dalībvalstu apsvērumus pēc trīspusējās sanāksmes 2004. gada 17. maijā, kuros tika izteiktas šaubas par attiecībā uz operatora aizsardzību iekštelpās, Komisija atbildes rakstā uz repliku un tiesas sēdē apliecināja, ka tai šādu rakstveida dokumentu nav. Katrā ziņā no iepriekš minētā izriet, ka Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka tai ir pietiekami daudz informācijas no procesuālajiem dokumentiem, ka nav jāapmierina šis lūgums.

168    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītāju iebildumi par ietekmes uz operatoru iekštelpās problemātiku ir pilnībā jānoraida.

 Par ceturto problēmu par pārskatīto LLP

–       Lietas dalībnieku argumenti

169    Kā uzskata prasītājas, apstrīdētajā lēmumā neņem vērā to argumentus attiecībā uz pārskatīto LLP, kas skar ierosinājumu pārbaudīt endosulfānu atšķaidītākā formā nekā tā, kas tika novērtēta, un tikai vienai izmantošanai sezonā, lai gan Komisija trīspusējā sanāksmē piekrita jaunas LLP iesniegšanai.

170    Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, apgalvo, ka pārskatītā LLP tika piedāvāta pēc termiņa un ka līdz ar to tai nebija pienākuma to ņemt vērā, turklāt, ņemot vērā to, ka LLP ņemšana vērā būtu radījusi visas novērtēšanas daļas apšaubīšanu.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

171    Vispirms, ir jānorāda, ka vispārīgi LLP ir ievērojamās normas kultūru stādīšanā un kultivēšanā, lai optimizētu lauksaimniecisko ražošanu, pilnībā samazinot riskus cilvēkam un videi. Attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļiem šādas normas sauc arī par “labu augu aizsardzības praksi”. No regulējuma un no lietas materiāliem izriet, ka novērtēšanas procesa mērķiem Direktīvas 91/414 izpratnē aktīvo vielu pārbauda saskaņā ar atsevišķām piemērošanas normām tostarp attiecībā uz to saturošo augu aizsardzības līdzekļu pielietošanas devu un biežumu.

172    Šajā lietā samazinātās LLP problēma skar prasītāju ierosinājumu pārbaudīt endosulfānu atšķaidītākā formā nekā tā, kas tika novērtēta, un tikai vienai izmantošanai sezonā, kas norādīts pēc trīspusējās sanāksmes, tostarp 2004. gada 25. jūnija vēstulē. Komisija norāda, ka šajā procesa posmā tā vēl varēja pieņemt jaunus argumentus, bet jaunas LLP iesniegšana nozīmētu visas novērtēšanas daļas apšaubīšanu.

173    Vispirms ir jākonstatē, ka prasītāju argumentācija, kas skar šo novērtēšanas procesa aspektu, ir virspusēja, jo prasītājas prasības pieteikumā tikai norāda uz faktu, ka Komisija nepārbaudīja šo samazināto LLP, lai gan bija piekritusi to darīt trīspusējās tikšanās laikā. Šajā sakarā ir jānorāda, ka no trīspusējās tikšanās protokola neizriet, ka Komisija piekrita jaunas LLP iesniegšanai. Turklāt Komisijas apgalvojums, ka samazinātās LLP ņemšana vērā būtu radījusi visas novērtēšanas daļas apšaubīšanu, nav pretrunā pašu prasītāju komentāriem 2004. gada 25. jūnija vēstulē, ar kuru tās iesniedza novērtētājiem jauno LLP, jo tās tajā norāda, ka pārskatītā LLP atvieglo risku analīzi it īpaši attiecībā uz endosulfāna ekotoksikoloģiju un endosulfāna pārveidošanās novērtēšanu, kas skaidri paredz apšaubīt novērtēšanas procesa būtiskus aspektus un neattiecas tikai uz jauniem argumentiem attiecībā uz esošo novērtējumu. Turklāt ir jānorāda, ka prasītājas nav pierādījušas, ka pārskatītā LLP nevarēja tikt iesniegta procesā ātrāk, jo no lietas materiāliem izriet, ka LLP pārskatīšana notika jau procesa iepriekšējos posmos, tostarp 2001. gadā, lai atbildētu uz prasību pierādīt drošu izmantošanu, ko ievieš ar Regulu Nr. 2266/2000.

174    Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītājas nepierādīja force majeure situāciju, lai tas, ka novērtētāji neņēma vērā 2004. gada jūlijā pārskatīto LLP, būtu acīmredzama kļūda vērtējumā.

175    Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju apgalvojumu, ka pārskatītā LLP tika iesniegta, lai mazinātu iedarbības uz operatoru risku, papildus faktam, ka prasītāju argumentācija ir pretrunā tam, ka tās ir sapratušas trīspusējā sanāksmē, ka jautājums par iedarbību uz operatoru ir pilnībā atrisināts, ir jāatgādina, kā tas tika norādīts iepriekš, ka, tā kā jautājumam par iedarbību uz operatoru ir otršķirīgs raksturs salīdzinājumā ar novērtētāju izteiktajām šaubām par nezināmā metabolīta esamību, iespējamā nelikumība šajā jautājumā nerada apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo, pat ja problēma par iedarbību uz operatoru būtu atrisināta, nezināmā metabolīta problēma novestu pie tā paša lēmuma neiekļaut endosulfānu Direktīvas 91/414 I pielikumā.

176    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītāju iebildumi par pārskatīto LLP ir jānoraida.

 Par piekto problēmu par apgalvoto endosulfāna klasificēšanu kā POP un PBT

–       Lietas dalībnieku argumenti

177    Prasītājas būtībā norāda, ka apstrīdētā lēmuma un tā pamatā esošā novērtēšanas ziņojuma pamatā ir divi zinātniskie kritēriji, kas nav norādīti Direktīvā 91/414. Runa ir it īpaši par vielas klasifikāciju kā POP un PBT, kas būtu atbilstoša Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvas 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 1. lpp.), bet ne Direktīvas 91/414 ietvaros. Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma astotajā apsvērumā izskaidro, ka raizes rada endosulfāns sakarā ar savu noturību un savām gaistošajām īpašībām, kas tika atklātas pārrobežu pārraudzības rezultātos, secinājums, kas izriet no POP kritērija piemērošanas. Turklāt jēdziens “POP” skaidri figurē trīspusējās tikšanās protokolā, kas pilnībā veltījusi vienu nodaļu šim jautājumam, un darba grupas “Novērtēšana” 2004. gada 11. marta secinājumi ļoti skaidri norāda, ka raizes, kas saglabājās attiecībā uz šo molekulu, izrietēja tostarp no fakta, ka “viela varēja būt arī POP”. Apstrīdētais lēmums līdz ar to pārkāpa Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktu, kā arī prasītāju tiesisko paļāvību faktā, ka novērtēšana tika balstīta vienīgi uz zinātniskiem no šīs direktīvas izrietošiem kritērijiem.

178    Katrā ziņā problēma būtu atrisināta, ja Komisija būtu ņēmusi vērā datus par izmantošanu siltumnīcā.

179    Turklāt – pretēji Direktīvas 91/414 5. pantam – POP un PBT kritēriji un Direktīva 2000/60 esot pamatoti uz bīstamības un nevis riska jēdzienu.

180    Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, apstrīd tēzi, ka apstrīdētais lēmums esot pamatots uz citiem kritērijiem, nevis Direktīvas 91/414 5. panta 1. punkta kritērijiem.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

181    Apgalvotā endosulfāna klasificēšanas kā POP un PBT problēma attiecas uz apstrīdētā lēmuma astotajā apsvērumā esošo apsvērumu, ka endosulfāns ir gaistošs, tā galvenais metabolīts ir noturīgs un ir ticis atrasts uzraudzības rezultātos vietās, kur viela netika izmantota.

182    Pakārtoti, ir jānorāda, ka šī iebilduma ietvaros prasītājas būtībā apgalvo, ka šis secinājums balstās uz analīzi, kas neietilpst Direktīvas 91/414 ietvaros, bet kas izriet no Direktīvas 2000/60. Pēdējās minētās direktīvas mērķis ir uzlabot ūdens kvalitāti, Eiropas Savienības ūdeņos identificējot un pakāpeniski izskaujot virkni vielu, kas tiek uzskatītas par bīstamām, un atsevišķus piesārņotājus. Bīstamo vielu un piesārņotāju definīcijās Direktīvā 2000/60 ir atsauce uz jēdzieniem POP un PBT. Kā uzskata prasītājas, Direktīva 2000/60 balstīta uz ūdens vides apdraudējuma novērtēšanu, kamēr Direktīva 91/414 prasa piemērot visstingrāko vides riska kritēriju.

183    Vispirms ir jākonstatē, kā to norāda prasītājas, ka par POP un PBT kritērijiem tika diskutēts endosulfāna novērtēšanas un klasificēšanas laikā tādējādi, ka POP un PBT tika ņemti vērā novērtēšanas procedūras laikā. Komisijas sagatavotajā 2004. gada 17. maija trīspusējās tikšanās protokolā tam veltīta tostarp viena nodaļa, kurā ir norādīts uz dalībvalsts ziņotājas secinājumu prezentāciju attiecībā uz endosulfāna klasificēšanu kā POP un PBT un attiecībā uz endosulfāna klasificēšanu kā bīstamu vielu atbilstoši Direktīvai 2000/60. Ir arī norādīts, ka saskaņā ar šo direktīvu ir jāpierāda vielas pilnīga mineralizācija. Tajā pašā protokolā ir norāde par prasītāju iebildumiem par POP un PBT kritēriju izmantošanu Direktīvas 91/414 ietvaros un to argumentāciju, ka vielas mineralizācija pilnībā nav Direktīvas 91/414 mērķis. Komisijas apgalvojums, ka tā pieņēma apstrīdēto lēmumu neatkarīgi no jebkādām diskusijām par to, vai endosulfāns ir POP vai PBT, vai jebkādas endosulfāna klasifikācijas saskaņā ar Direktīvu 2000/60, līdz ar to ir jānoraida.

184    Tomēr no apstākļa, ka novērtēšanas procedūras laikā tika pārbaudīta endosulfāna klasifikācija kā POP vai PBT vai tā klasifikācija saskaņā ar Direktīvu 2000/60, nebūtu jāsecina, ka apstrīdētais lēmums pārkāpj Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktu. Tieši pretēji, ir jākonstatē, ka attiecīgais apstrīdētā lēmuma secinājums (skat. iepriekš 44. punktu) pirmajā mirklī nešķiet nesaderīgs ar šī 5. panta 1. punkta kritērijiem, kas formulēti plaši un balstās uz kaitīga iespaida uz cilvēku vai dzīvnieku veselību vai gruntsūdeņiem [pazemes ūdeņiem] risku un vides ietekmēšanas nepieļaujamā veidā analīzi (skat. iepriekš 5. punktu).

185    Ir arī jāatgādina, ka neatkarīgi no jautājuma par to, vai atbilstoši Direktīvai 2000/60 endosulfānu varētu klasificēt kā POP vai kā PBT, prasītājām novērtēšanas procedūras laikā ir jāpierāda, ka ir izpildīti Direktīvas 91/414 5. panta 1. punkta nosacījumi. Prasītājas nepaskaidro, kā kādas vielas klasificēšana par POP vai PBT izslēdz to, ka tai būtu Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktā paredzētais kaitīgais iespaids. Tikai fakts, ka novērtēšanas procedūrā tika pārbaudīta endosulfāna klasificēšana kā POP vai PBT vai tā klasificēšana saskaņā ar Direktīvu 2000/60, līdz ar to nav pietiekams iemesls apstrīdētā lēmuma atcelšanai, ja nav pārliecinošu argumentu, kas pierāda, ka šī lēmuma secinājumi ir pretēji Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktam. Iebildums līdz ar to ir nepamatots.

186    Turklāt no iepriekš minētā izriet, ka argumenti, kas pamatoti uz faktu, ka Direktīva 2000/60 ir balstīta uz bīstamības analīzi un Direktīva 91/414 uz riska analīzi, kā arī arguments par prasītāju tiesiskās paļāvības apdraudējumu, izņēmuma kārtā piemērojot no Direktīvas 91/414 izrietošos kritērijus, ir neefektīvs.

187    Šajos apstākļos iebildumi par apgalvoto endosulfāna klasificēšanu par POP vai PBT ir jānoraida pilnībā.

188    Attiecībā uz to, vai novērtēšanas procedūras beigās prasītāju piedāvātais risinājums par izmantošanu siltumnīcā katrā ziņā būtu novērsis šaubas saistībā ar iespējamo endosulfāna klasificēšanu par POP vai PBT, ir jāatsaucas uz turpmāk veikto lietojuma siltumnīcā problemātikas analīzi.

 Par sesto problēmu par lietojumu siltumnīcā

–       Lietas dalībnieku argumenti

189    Prasītājas norāda, ka apstrīdētajā lēmumā netiek ņemts vērā galīgais risinājums, ko tās piedāvāja, ierobežot endosulfānu ar lietojumu siltumnīcās ar samazinātu LLP, kas ir Direktīvas 91/414 5. panta 1. punkta un to tiesību uz aizstāvību pārkāpums. Lietojums siltumnīcā būtu atrisinājis nezināmā metabolīta problēmu, jo endosulfāns nevarētu iekļūt augsnē vai ūdenī ārpus siltumnīcas.

190    Replikas rakstā prasītājas piebilst, ka endosulfāna neiekļaušana Direktīvas 91/414 I pielikumā ierobežotam lietojumam siltumnīcā pārkāpj samērīguma principu un vienlīdzīgas attieksmes principu.

191    Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, apgalvo, ka tai bija tiesības atteikties pārbaudīt risinājumu par lietojumu siltumnīcā, jo tas tika iesniegts pēc termiņa. Katrā ziņā tā nenovērstu izteiktās šaubas par nezināmo metabolītu, jo siltumnīca nav pilnībā slēgta vide.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

192    Lietojuma siltumnīcā problēma attiecas uz piedāvājumu, ko prasītājas iesniedza pēc trīspusējās sanāksmes vēstulē, kas adresēta Komisijai 2004. gada 25. jūnijā, saskaņā ar kuru tās norādīja, ka ir gatavas atbalstīt kā “vispesimistiskāko scenāriju” endosulfāna lietojumu tomātiem siltumnīcā.

193    Atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu, iztaujājot par šīs novēlotās iesniegšanas iemesliem, prasītājas atbildēja, ka nav varējušas to iesniegt agrāk, jo bažas par iedarbību uz operatoru tika izteiktas tikai trīspusējā sanāksmē un pirms tam tām tika radīta ticība, ka šis jautājums ir atrisināts. Šajā sakarā tomēr ir jākonstatē, ka no 2004. gada 25. jūnija vēstules, kā arī no prasītāju argumentācijas replikas rakstā izriet, ka risinājums izmantot endosulfānu siltumnīcās tomātu kultivēšanai tika piedāvāts, lai atbildētu uz paliekošajām novērtētāju šaubām, it īpaši saistībā ar nezināmo metabolītu, attiecībā uz kuru iepriekš tika konstatēts, ka prasītājas varēja to identificēt, vēlākais, 2000. gadā.

194    Prasītājas arī apgalvo, ka Komisijai nebūtu jāpamato atteikums pārbaudīt šo pēdējo risinājumu ar apgalvoto tomātu siltumnīcā analīzes nepilnīgo raksturu, jo šāds lietojums tika iekļauts sākotnējā paziņojumā. Tās turklāt apgalvo, ka laikā no 2001. līdz 2004. gadam tās pat tika vedinātas domāt, ka endosulfāna lietošana tomātiem siltumnīcās pamatoja endosulfāna iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā. Arī šis iebildums ir jānoraida, jo, kā to tiesas sēdē paskaidroja Spānijas Karaliste, ko prasītājas neapstrīdēja, ka endosulfāns tika paziņots desmit lietojumiem klajā laukā un vienam lietojumam siltumnīcā. Endosulfāna pārbaudē līdz ar to skaidri koncentrējās uz potenciāli visproblemātiskākā lietojuma problēmu, proti, endosulfāna izmantošanu ārā. Līdz ar to no fakta, ka novērtēšanas procedūras secinājumi būtībā attiecās uz endosulfāna kaitīgā iespaida risku ārā, ka lietojums siltumnīcā būtu jāuzskata par saderīgu ar Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktu. Turklāt līdz novērtēšanas procedūras beigām prasītājas lūdza atļauju visiem paziņotajiem lietojumiem.

195    No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas nav sniegušas derīgus argumentus par to, kāpēc tās nevarēja iesniegt šo risinājumu novērtēšanas procedūrā ātrāk. Turklāt ir jākonstatē, ka, iesniedzot to novēloti un turpinot vēlēties saņemt endosulfāna iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā iespējami plašam lietojumam, prasītājas apzināti riskēja nespēt pierādīt procesuālajos termiņos, ka endosulfāns atbilda Direktīvas 91/414 5. panta 1. punkta kritērijiem. Noslēgumā, attiecībā uz argumentiem par apgalvoto samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu – tie tiks aplūkoti trešā pamata pārbaudē turpmāk.

196    Katrā ziņā vēl ir jānorāda, ka lietas dalībniekiem ir acīmredzamas domstarpības par to, vai siltumnīca ir slēgta vide. Prasītājas apgalvo, ka Komisija šajā sakarā norāda nebūtiskus iebildumus attiecībā uz toksitāti putniem, jo siltumnīcā putnu nav. No procedūras dokumentācijas un no Spānijas Karalistes komentāriem tiesas sēdē izriet, ka runa ir arī par citām raizēm attiecībā, piemēram, uz iespējamo ūdens nonākšanu augsnē. Komisija un Spānijas Karaliste pilnībā neatbalsta prasītāju tēzi, ka risinājums ar lietojumu siltumnīcā ļauj novērst nezināmā metabolīta problēmu. Papildus faktam, kā tas tika norādīts iepriekš, ka ir jāatzīst Komisijas plašā rīcības brīvība attiecībā uz sarežģītiem zinātniskiem vērtējumiem, šī diskusija arī pierāda, ka, pat ja Pirmās instances tiesa uzskatītu, ka ārpus termiņa iesniegtā risinājuma par lietojumu siltumnīcā neņemšana vērā ir procesuālā kļūda, kas noveda pie prasītāju tiesības uz aizstāvību pārkāpuma, nebūtu uzreiz jāuzskata, ka tā ņemšana vērā būtu novedusi pie atšķirīga lēmuma. Tādējādi šis pārkāpums neradītu apstrīdētā lēmuma nelikumību un līdz ar to tā atcelšanu.

197    No tā izriet, ka ir jānoraida iebildumi attiecībā uz lietojuma siltumnīcā problemātiku.

 Par septīto problēmu par dalībvalsts ziņotājas un Komisijas radīto kavējumu novērtēšanas procedūrā

–       Lietas dalībnieku argumenti

198    Kā uzskata prasītājas, kuras atbalsta ECPA, dalībvalsts ziņotāja iesniedza novērtējuma ziņojuma projektu tikai 2000. gada februārī, pārkāpjot Regulas Nr. 3600/92 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kas paredz 12 mēnešu termiņu, skaitot no pilnas dokumentācijas saņemšanas. Šajā lietā atjauninātā prasītāju dokumentācija tika iesniegta 1996. gada beigās. Līdz ar to nebūtu iespējams pārmest prasītājām informācijas iesniegšanu novērtēšanas procedūras beigās, jo dalībvalsts ziņotāja ir vismaz līdzatbildīga par radušos kavēšanos. Turklāt prasītājas noraida Komisijas un Spānijas Karalistes tēzi, ka prasītājas ir daļēji vainīgas pie novērtēšanas procedūrā radušās kavēšanās.

199    Kā uzskata Komisija, prasītājas pašas ir daļēji veicinājušas kavēšanos, ko pašas šobrīd kritizē. Tā atzīst, ka saskaņā ar Direktīvu 91/414 veiktās procedūras, it īpaši pārbaudes programmas pirmajam posmam, aizņēma vairāk laika nekā paredzēts, bet tas attiecās uz visām vielām un visiem paziņojumu iesniedzējiem. Tomēr būtu netaisni no prasītāju puses novelt visu kavēšanos uz dalībvalsti ziņotāju un/vai Komisiju. Turklāt visas kavēšanās procesā nebūt nebija prasītājām neizdevīgas, tā kā endosulfāns varēja palikt tirgū ilgāk. Turklāt, ja process būtu ilgāks, nebūtu jāuzskata, ka rezultāts būtu citāds.

200    Spānijas Karaliste atbalsta Komisijas argumentus un arī norāda, ka lielāko daļu kavēšanās procesā radīja pašas prasītājas, kas acīmredzami parāda neapstrīdamu nodomu procesu nepabeigt.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

201    Vispirms ir jāprecizē, ka šī problēma būtībā attiecas uz jautājumu par novērtēšanas procesā, sagatavojot novērtēšanas ziņojuma projektu, sākotnēji radušās kavēšanās potenciālo ietekmi uz iespēju prasītājām ievērot procesuālos termiņus – 2002. gada maijs un 2003. gada maijs.

202    Vispirms ir jākonstatē, ka dalībvalsts ziņotāja iesniedza novērtēšanas ziņojuma projektu ar vērā ņemamu kavēšanos salīdzinājumā ar grozītajā Regulā Nr. 3600/92 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto kalendāru, saskaņā ar kuru šis ziņojums Komisijai tiek pārsūtīts 12 mēnešu laikā kopš dokumentācijas saņemšanas. Šajā lietā pilna dokumentācija tika iesniegta 1995. gada aprīlī, atjaunināta versija tika iesniegta gadu vēlāk, bet novērtēšanas ziņojums tika iesniegts Komisijai tikai 2000. gada 22. februārī. Ir jākonstatē, ka rakstveida procesuālajos dokumentos ne Komisija, ne Spānijas Karaliste nesniedz izskaidrojumu šai ievērojamai kavēšanās salīdzinājumā ar regulas kalendāru, bet aprobežojas ar atsauci uz zināmu kavēšanos pārbaudes procesa gaitā, kas piedēvējama prasītājām, ko tās neapstrīd. Atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu, Spānijas Karaliste ir vērsusi uzmanību uz sastaptajām organizatoriskajām grūtībām novērtēšanas procesa sākumā, ņemot vērā procedūras jaunumu un vielu skaitu, kurām tā tika iecelta par dalībvalsti ziņotāju. Spānijas Karaliste precizē, ka pirms 1996. gada 10. maija nebija nevienas akreditētas organizācijas novērtēšanas veikšanai un ka no 1996. līdz 1998. gadam akreditētā organizācija veica aktīvās vielas endosulfāna novērtēšanu, pakāpeniski, laikam ritot, informējot prasītājas par tās secinājumiem. Spānijas Karaliste arī norāda, ka kopš 1998. gada jūlija prasītājas iesniedza papildu dokumentus, grozot pat LLP, kas vēl vairāk aizkavēja novērtēšanas ziņojuma projekta iesniegšanu.

203    Ir skaidrs, ka Komisijas un Spānijas Karalistes argumentācija tikai daļēji izskaidro būtisko kavēšanos, ar kādu tika iesniegts novērtēšanas ziņojuma projekts. Tomēr ir jāatgādina, ka procesuālais pārkāpums rada lēmuma atcelšanu pilnībā vai daļēji tikai tad, ja ir pierādīts, ka tad, ja šis pārkāpums nebūtu izdarīts, minētais lēmums būtu bijis citādāks (Tiesas 1986. gada 23. aprīļa spriedums lietā 150/84 Bernardi/Parlaments, Recueil, 1375. lpp., 28. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedums lietā T‑62/98 Volkswagen/Komisija, Recueil, II‑2707. lpp., 283. punkts, un 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II‑897. lpp., 416. punkts; šajā sakarā skat. arī Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 van Landewyck u.c./Komisija, Recueil, 3125. lpp., 47. punkts).

204    Ņemot vērā šo judikatūru, ir jānorāda, ka prasītāju argumentācija ir pretrunīga. Pirmkārt, tām nebūtu ticami jāatsaucas uz novērtēšanas ziņojuma projekta novēloto iesniegšanu kā iemeslu to nespējai iesniegt informāciju noteiktā termiņā, ja visa to argumentācija balstīta uz faktu, ka vērā neņemtā informācija atbildot uz novērtēšanas procesā novēloti izteiktajām raizēm. Tikai vienā gadījumā, kad vajadzība iesniegt papildu pētījumu izrietētu no ziņojuma projekta, tā iesniegšanas novēlotais raksturs varēja traucēt prasītājām ievērot šos termiņus un līdz ar to reāli ietekmēt apstrīdēto lēmumu. Otrkārt, prasītājas sūdzas par mijiedarbības trūkumu ar dalībvalsti ziņotāju pirms 2000. gada. Ir skaidrs, ka vēl intensīvāka mijiedarbība nekā tā, kas izriet no pierādījumiem par saziņu starp prasītājām un dalībvalsti ziņotāju, kas iesniegti kopā ar procesuālajiem dokumentiem un norādīti tās atbildē uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu, varētu vienīgi aizkavēt novērtēšanas ziņojuma projekta iesniegšanu. Turklāt šie dokumentārie pierādījumi vēl vairāk norāda, ka prasītājas bija cieši iesaistītas novērtēšanas ziņojuma projekta sagatavošanā, kam būtu bijis jāļauj tām uzlabot novērtējumu. Treškārt, no procesuālajiem dokumentiem izriet, ka prasītājas pašas ir veicinājušas kavēšanos ar jaunas informācijas un parametru iesniegšanu vai pārbaudes otrajā posmā, ne vienmēr ievērojot nolīgtos datumus pētījumu iesniegšanai, tādējādi, ka būtu bīstami noteikt, kādā mērā novērtēšanas ziņojuma projekta iesniegšana agrākā datumā būtu ļāvusi labāk konstatēt novērtētāju atsevišķas šaubas.

205    Līdz ar to iebildums par problēmu par dalībvalsts ziņotājas un Komisijas radītās kavēšanās ietekmi ir jānoraida.

206    No visa iepriekš minētā izriet, ka septiņu problēmu atsevišķa pārbaude neļāva konstatēt acīmredzamu Komisijas kļūdu vērtējumā, piemērojot Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktu, vai prasītāju tiesību uz aizstāvību vai jebkādas tiesiskās paļāvības pārkāpumu. Šajos apstākļos nebūtu arī jāuzskata, ka novērtēšanas procesa dažādo aspektu, kas apšaubīti šajos problēmjautājumos, kopīgā iedarbība varētu radīt pietiekamu pamatu apstrīdētā lēmuma atcelšanai, jo no tiem neizriet, ka prasītājas būtu force majeure situācijā, kas tās kavētu ievērot procesuālos termiņus. Līdz ar to ir jānoraida, pirmkārt, pirmais pamats pilnībā un, otrkārt, otrā pamata otrā daļa.

 Par otrā pamata pirmo daļu par EKL 95. panta 3. punkta pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

207    Prasītājas, kuras atbalsta ECPA, apgalvo, ka Komisija, nepārbaudot visu iesniegto informāciju, tajā skaitā to, kas iesniegta pirms 2002. gada maija un 2003. gada maija termiņiem, un pamatojot endosulfāna novērtēšanu uz ierobežotu un nepilnīgu informācijas virkni, pārkāpa EKL 95. panta 3. punktu. Lai gan Direktīva 91/414 esot formāli pamatota uz EK līguma 43. pantu (tagad pēc grozījumiem EKL 37. pants), ar ko izveido kopējo lauksaimniecības politiku, no tās apsvērumiem izriet, ka tās mērķi ir saistīti ar iekšējo tirgu un līdz ar to ir piemērojams EKL 95. pants. Tādējādi Direktīvas 91/414 4. pants nodrošina augu aizsardzības līdzekļu brīvu apriti, aizliedzot dalībvalstīm ierobežot ar iemesliem, ko šī direktīva ir saskaņojusi, ievest, pārdot vai atļaut saskaņotajiem noteikumiem atbilstošus augu aizsardzības līdzekļus. Turklāt jautājums par Direktīvas 91/414 juridisko pamatu neesot būtisks.

208    Saskaņā ar EKL 95. panta 3. punktu, nosakot pasākumus veselības un vides aizsardzības jomā, Komisijai esot jāņem vērā nesenākie dati, tajā skaitā jaunie atklājumi, kas pamatoti uz zinātnes faktiem. Turklāt EKL 152. panta 1. punkta pirmā daļa paredzot, ka, nosakot un īstenojot visu Kopienas politiku un darbības, esot jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis. Šo noteikumu kopējā iedarbība esot tāda, ka visiem lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu 91/414, esot jāļauj sasniegt augstu aizsardzības līmeni, kas novērtēts, atsaucoties uz visnesenāko informāciju.

209    Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, norāda, ka EKL 95. panta 3. punkts nav piemērojams, jo tas kalpo kā tiesiskais pamats vienīgi Padomes pieņemtiem aktiem koplēmuma procesa ietvaros, kas paredzēta EKL 251. pantā, kura mērķis ir iekšējā tirgus izveidošana un funkcionēšana. Direktīva 91/414, kas ir apstrīdētā lēmuma un tā pamatā esošās novērtēšanas procedūru tiesiskais pamats, esot pieņemta uz EK līguma 43. panta pamata, kas neizmanto koplēmumu.

210    Turklāt tādā lauksaimniecības tiesiskajā regulējumā kā Direktīva 91/414 varētu būt ietverta valsts noteikumu saskaņošana bez nepieciešamības atsaukties uz EK līguma 100. pantu (tagad EKL 94. pants), jo EK līguma 38. panta 2. punkts (tagad pēc grozījumiem EKL 32. panta 2. punkts) nodrošina lauksaimniecības jomas speciālo noteikumu pārākumu pār vispārējiem noteikumiem saistībā ar kopējā tirgus izveidošanu. Fakts, ka kādā lauksaimniecības pasākumā ņem vērā arī vides un veselības jautājumus, nenozīmē, ka tas izriet no Līguma normām vides jomā. Līdzīgu iemeslu dēļ arī EKL 152. pants esot nebūtisks.

211    Turklāt Komisija atgādina, ka tai ir plaša rīcības brīvība lauksaimniecības jomā un ka Pirmās instances tiesa, kā arī Tiesa ir skaidri deklarējušas, ka šī norma attiecas uz Direktīvā 91/414 paredzētājām procedūrām.

212    Visbeidzot, Komisija norāda, ka tā nesaprot, kādēļ pienākums ņemt vērā visnesenākos pieejamos zinātnisko datus būtu atšķirīgs normām, kas ir pamatā iekšējā tirgus tiesiskajam regulējumam.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

213    EKL 95. panta 3. punkts, kura piemērošanu šajā lietā apstrīd Komisija, noteic, ka Komisija priekšlikumos Padomei dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu, kuru mērķis ir iekšējā tirgus izveidošana un funkcionēšana veselības aizsardzības, drošības, vides aizsardzības un patērētāju tiesību aizsardzības jomā, tuvināšanai par galveno uzskata augstu aizsardzības līmeni, īpašu uzmanību pievēršot visiem jauniem atklājumiem, kas pamatojas uz zinātnes faktiem.

214    Šajā sakarā ir jākonstatē, ka prasītājas savos rakstveida iesniegumos apgalvo, ka tās neapstrīd Direktīvas 91/414 likumību attiecībā uz EKL 95. panta 3. punktu, bet gan uz šīs direktīvas pamata Komisijas pieņemto aktu likumību. Tās atzīst, ka Direktīva 91/414 pati par sevi nav pretrunā EKL 95. panta 3. punktā noteiktajiem nosacījumiem, bet uzskata, ka tā pastiprina šos nosacījumus, ņemot vērā to, ka Direktīvas 91/414 5. pants atkārto EKL 95. panta 3. punkta vārdus, prasot, ka lēmumi tiek pieņemti, “ņemot vērā pašreizējās zinātnes un tehnikas atziņas”. Tādējādi ir jākonstatē, ka argumentācija, ko prasītājas norāda šajā daļā, saskan ar argumentāciju, kas norādīta pirmajā pamatā un otrā pamata otrajā daļā, par ko tika nolemts, ka tā ir nepamatota. Iebildumi par apgalvoto EKL 95. panta 3. punkta pārkāpumu līdz ar to arī ir jānoraida bez vajadzības Pirmās instances tiesai lemt par šī noteikuma piemērošanu.

215    Attiecībā uz EKL 152. panta 1. punktu, uz ko prasītājas atsaucas pakārtoti un saskaņā ar kuru, nosakot un īstenojot visu Kopienas politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis, ir jākonstatē, ka nav norādīts neviens neatkarīgs arguments, bet ka prasītājas tikai atkārto atsauci par Komisijas pienākumu ņemt vērā nesenākos datus. Šis iebildums līdz ar to arī ir jānoraida.

216    No iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par trešo pamatu par atsevišķu Kopienu tiesību vispārējo principu pārkāpumu

217    Trešajā pamatā prasītājas, precīzāk, norāda uz samērīguma principa pārkāpumu (pirmā daļa), tiesiskās paļāvības principa un tiesiskās drošības principa pārkāpumu (otrā daļa), aizlieguma rīkoties ultra vires (nekompetence) pārkāpumu (trešā daļa), pienākuma veikt rūpīgu un objektīvu novērtēšanu pārkāpumu (ceturtā daļa), aizlieguma nepareizi izmantot pilnvaras pārkāpumu (piektā daļa), tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu (sestā daļa), zinātniskā atzinuma pārākuma un neatkarības principa pārkāpumu (septītā daļa), vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu (astotā daļa), speciālo normu pārākuma pār vispārējām normām principa pārkāpumu (devītā daļa) un izslēgšanas principa pārkāpumu (desmitā daļa). Pirmās instances tiesa uzskata par derīgu pārbaudīt vispirms atsevišķi pirmo daļu par samērīguma principa pārkāpumu un astoto daļu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, pirms kopā tiek izskatītas visas pārējās trešā pamata daļas.

 Par pirmo daļu par samērīguma principa pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

218    Kā uzskata prasītājas, no judikatūras izriet, ka, lai noteiktu, vai Kopienu iestādes lēmumā ievēro samērīguma principu, ir jāpārbauda, vai tajā izmantotie līdzekļi ir pienācīgi, lai īstenotu paredzēto mērķi, un vai tie nepārsniedz to, kas vajadzīgs tā īstenošanai. Šajā lietā lēmums nepārbaudīt visu prasītāju iesniegto informāciju būtu pretrunā Direktīvas 91/414 paredzētajam mērķim, kas esot novērtēt augu aizsardzības līdzekļu un to aktīvo sastāvdaļu drošumu attiecībā pret šajā direktīvā norādītajiem kritērijiem un “saskaņā ar visnesenākajām zinātnes un tehnikas atziņām”, nebūtu vismazāk ierobežojošais līdzeklis šāda mērķa īstenošanai, tā kā lēmuma neiekļaut endosulfānu Direktīvas 91/414 I pielikumā sekas būtu endosulfāna atsaukšana no tirgus Eiropas Savienības iekšienē ar neatlīdzināmām komerciālām sekām prasītājām. Šāds rezultāts būtu pilnībā nesamērīgs, it īpaši ja tas izriet tikai no vēlmes ievērot mākslīgi noteiktus termiņus kā šajā lietā.

219    Prasītājas atsaucas uz Tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 21. oktobra rīkojumu lietā C‑365/03 P(R) Industrias Químicas del Vallés/Komisija (Recueil, I‑12389. lpp.) un Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 5. augusta rīkojumu lietā T‑158/03 R Industrias Químicas del Vallés/Komisija (Recueil, II‑3041. lpp.), no kura izriet, ka Komisijai nebūtu jāatsaucas uz termiņiem kā vienīgo pamatojumu, lai atteiktos pārbaudīt to iesniegto jauno informāciju. Nelielā kavēšanās, ko šīs informācijas pārbaude varētu radīt, tādējādi būtu mazāka par IQV piešķirto papildu termiņu jaunas informācijas iesniegšanai saistībā ar metalaksilu un pilnībā neņemama vērā salīdzinājumā ar endosulfāna kopējo novērtēšanas laikposmu, ko esot pagarinājusi dalībvalsts ziņotājas novēlotā novērtēšana, kas katrā ziņā norisinājās līdz 2005. gada 31. decembrim un tika vēl pagarināta līdz 2006. gada 31. decembrim.

220    Replikas rakstā prasītājas papildina, ka endosulfāns būtu bijis vismaz jāiekļauj Direktīvas 91/414 I pielikumā lietojumam siltumnīcā un ka šis risinājums būtu samērīgs ar šīs direktīvas mērķiem un arī garantētu, ka ar endosulfānu apietos tādā pašā veidā kā ar citām aktīvajām vielām. Komisija esot piekritusi iekļaut beta‑ciflutrīnu Direktīvas 91/414 I pielikumā ar pamatojumu, ka “citāds lietojums kā vien dekorējums siltumnīcā un saistībā ar sēklu apstrādi nav pietiekami dokumentēts un nav izrādījies pieņemams saskaņā ar VI pielikumā paredzētajiem kritērijiem” un ka, “lai pamatotu šādas izmantošanas atļaušanu, dalībvalstīm bija jāsniedz dati un informācija, kas pierāda to pieļaujamību attiecībā uz patērētājiem cilvēkiem un vidi”. Tas pats pamatojums esot izmantots aktīvajai vielai ciflutrīnam un varētu tikt pielietots endosulfānam.

221    ECPA atbalsta prasītāju argumentus un piebilst, ka Komisijas atteikums ņemt vērā visus pieejamos datus šajā lietā bija īpaši nesamērīgs, jo endosulfāns un produkti, kas to satur, nerada nenovēršamas vai identificētas briesmas vai risku. Visbeidzot, ECPA apgalvo, ka ir mazāk ierobežojoši līdzekļi iecerētā mērķa sasniegšanai nekā vienkārša atteikšanās iekļaut endosulfānu Direktīvas 91/414 I pielikumā. Šajā sakarā pieejamās iespējas novērst paliekošās šaubas esot iekļaušanas šīs direktīvas I pielikumā laikposma samazinājums, drošības faktoru uzlabošana, papildu priekšraksti datu ziņā, kā arī paziņotāja piespiedu apņemšanās īstenot papildu testus.

222    Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, iebilst pret prasītāju iebildumiem. Turklāt tā apstrīd iebilduma par endosulfāna neiekļaušanas Direktīvas 91/414 I pielikumā tikai lietojumam siltumnīcās nesamērīgo raksturu pieņemamību, jo, kā uzskata Komisija, prasības pieteikumā principā ir atsauce uz samērīguma principu tikai attiecībā uz termiņiem.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

223    Ir jāatgādina, ka vispārējais samērīguma princips prasa, ka Kopienu iestāžu akti nepārsniedz to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos mērķus; ņemot vērā to, ka, ja ir iespēja izvēlēties vienu no vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā izraisītie trūkumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamo mērķi (skat. Tiesas 2006. gada 9. marta spriedumu lietā C‑174/05 Zuid‑Hollandse Milieufederatie un Natuur en Milieu, Krājums, I‑2443. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

224    No tā izriet, ka, veicot šāda principa īstenošanas tiesas kontroli, ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kas ir Komisijai lēmumu pieņemšanā par aktīvo vielu iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā, šī pasākuma likumību var ietekmēt tikai tā acīmredzami nepiemērotais raksturs attiecībā pret tajā izvirzīto mērķi (šajā sakarā skat. iepriekš 223. punktā minēto spriedumu lietā Zuid‑Hollandse Milieufederatie un Natuur en Milieu, 29. punkts).

225    Turklāt, kā arī tika norādīts šī sprieduma 81. punktā, no Direktīvas 91/414 apsvērumiem izriet, ka tās mērķis, pirmkārt, ir novērst šķēršļus augu aizsardzības līdzekļu tirdzniecībai Kopienā un uzlabot lauksaimniecības produkciju un, otrkārt, aizsargāt cilvēku un dzīvnieku veselību un vidi.

226    Attiecībā uz samērīguma principa piemērošanu Komisijas lēmumam neņemt vērā ārpus procesuālajiem termiņiem iesniegtos datus, ir jāatgādina, ka no tiesiskā regulējuma un IQV sprieduma, uz kuru Pirmās instances tiesa atsaucas pirmā pamata un otrā pamata otrās daļas pārbaudē, aplūkošanas kopsakarā izriet, ka procesā, kurā tiek pieņemts lēmums saistībā ar vielas, uz ko attiecas Direktīvas 91/414 8. panta 2. punktā paredzētā procedūra, iekļaušanu minētās dirrektīvas I pielikumā, tiek piemērota atlikšana, ja puses, kas paziņojušas par aktīvo vielu, ir bijušas force majeure situācijā, kas tām traucēja ievērot procesuālos termiņus papildu informācijas iesniegšanai, lai pierādītu attiecīgās aktīvās vielas drošu lietošanu.

227    No iepriekš veiktās dažādo problēmu pārbaudes izriet, ka prasītājas nav pierādījušas, ka būtu force majeure situācijā, kas tām liedz iesniegt datus, kurus Komisija atteicās ņemt vērā, procesuālajos termiņos. Līdz ar to nebūtu jāsecina, ka Komisijas lēmums neņemt vērā attiecīgos datus un pētījumus pārkāpa samērīguma principu.

228    Turklāt šajos apstākļos nav arī nesamērīgs lēmums neiekļaut endosulfānu Direktīvas 91/414 I pielikumā, jo tas pamatots ar pietiekamas informācijas, kas ļautu secināt tādu risku neesamību, kas ir definēti Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktā, trūkumu, ņemot vērā faktu, ka, pirmkārt, Direktīvas 91/414 iecerētie mērķi aizsargāt cilvēka un dzīvnieku veselību, kā arī vidi, liedz ziņojumu par lēmumu par aktīvas vielas iekļaušanu vai neiekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā atstāt attiecīgās aktīvās vielas ražotāju ziņā un, otrkārt, šiem ražotājiem katrā ziņā ir iespēja veikt aktīvās vielas atkārtotu pārbaudi, izmantojot Direktīvas 91/414 6. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

229    Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju iebildumu, kas izriet no fakta, ka apstrīdētajā lēmumā Komisijai būtu bijis jāiekļauj endosulfāns Direktīvas 91/414 I pielikumā lietojumam siltumnīcā, ir jāprecizē, ka iebildumi, kas norādīti prasības pieteikumā šajā daļā, attiecas uz Komisijas lēmumu nepiešķirt tiesiskā regulējuma termiņu pagarinājumus datu iesniegšanai. Šie iebildumi līdz ar to neattiecas uz apgalvoto apstrīdētā lēmuma nesamērīgo raksturu, liekot atsaukt no tirgus endosulfānu, lai gan varēja tikt pieņemts mazāk ierobežojošs risinājums. Šajos apstākļos prasītāju iebildums par to, ka Komisija esot varējusi noteikt endosulfāna iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā lietojumam siltumnīcā, kas pirmo reizi norādīts replikas rakstā, ir jāatzīst par nepieņemamu, pamatojoties uz šī sprieduma 134. punktā norādīto judikatūru. Turklāt fakts, ka ECPA norādīja uz šo iebildumu savā iestāšanās rakstā, neapgāž secinājumu, ka runa īstenībā ir par jaunu pamatu, ko prasītājas būtu varējušas norādīt prasības pieteikumā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 3. aprīļa spriedumu lietā T‑114/02 BaByliss/Komisija, Recueil, II‑1279. lpp., 417. punkts). Katrā ziņā no šajā spriedumā veiktās pirmā pamata un otrā pamata otrās daļas pārbaudes izriet, ka Komisija nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atsakoties ņemt vērā risinājumu par lietojumu siltumnīcā, ko prasītājas iesniedza pēc procesuālo termiņu beigām. Šajos apstākļos nebūtu jāapmierina iebildums Komisijai par neatļaušanu iekļaut endosulfānu Direktīvas 91/414 I pielikumā lietojumam siltumnīcā.

230    No visa iepriekš minētā izriet, ka trešā pamata pirmā daļa ir nepamatota.

 Par astoto daļu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

231    Prasītājas, kuras atbalsta ECPA, apgalvo, ka attiecībā uz endosulfānu attieksme bija nelabvēlīgāka nekā tā, kas bija attiecībā uz citām šādām pašām pārbaudes prasībām pakļautajām molekulām, piemēram, metaksilu un hlorpirifosu, kam piešķīra papildu laikposmus jaunu atbilstošo datu iesniegšanai un novērtēšanai.

232    Turklāt Komisija esot nolēmusi atlikt termiņu iekļaušanai Direktīvas 91/414 I pielikumā astoņām aktīvajām vielām līdz 2006. gada 31. decembrim. Sakarā ar piemērojamā termiņa atlikšanu līdz 2006. gada beigām astoņām vielām, kas pieder pie pirmā pārbaudes posma, tajā skaitā fenarimolam un vinklozolīnam, bija garāki tirgū laišanas laikposmi un paziņojumu iesniedzējiem esot bijusi iespēja iesniegt jaunus datus. Tādējādi vinklozolīnam tika piešķirts termiņa pagarinājums no 1998. līdz 2006. gadam un fenarimolam no 1997. līdz 2006. gadam, lai gan endosulfānam tika piešķirts pagarinājums tikai no 2001. līdz 2005. gadam. Prasītājas iesniedz tabulu, kas atspoguļo dalībvalsts ziņotājas sākotnējās kavēšanās ietekmi uz sanāksmju skaitu datu novērtēšanai un informācijas atgriezeniskumu starp paziņojumu iesniedzējiem un novērtēšanas iestādēm. Fenarimolam un vinklozolīnam esot arī bijušas biežākas sanāksmes un vairāk papildu gadu jaunu datu izstrādāšanai, atbildot uz novērtējumu un ņemot vērā tehnikas progresu saskaņā ar Direktīvu 91/414. No tā izriet, ka Komisija vismaz dažos gadījumos esot aplūkojusi līdzīgas situācijas dažādi, tādējādi pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu un EKL 40. panta 3. punktu.

233    Turklāt nevienlīdzīga attieksme attiecoties ne tikai uz citām vielām, kas pieder pie tā paša saraksta kā endosulfāns, piešķirto garāku novērtēšanas laikposmu, bet arī uz atšķirību attiecībā uz vispārējā novērtēšanā un endosulfāna novērtēšanas galīgajā rezultātā izmantotajiem kritērijiem.

234    Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, apstrīd prasītāju argumentus.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

235    Vispirms ir jāprecizē, ka EKL 40. pants attiecas uz Padomes pilnvaru apjomu darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jomā un tam nav nekāda sakara ar šajā daļā norādītājiem iebildumiem. Prasītājas turklāt nav sniegušas nevienu paskaidrojumu attiecībā uz tā nozīmi. Līdz ar to iebildumi par šī noteikuma pārkāpumu ir jāatzīst par nepieņemamiem, pamatojoties uz šī sprieduma 120. punktā norādīto judikatūru.

236    Turklāt ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja līdzīgas situācijas tiek atrisinātas atšķirīgi vai ja atšķirīgas situācijas tiek atrisinātas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑52/02 SNCZ/Komisija, Krājums, II‑5005. lpp., 109. punkts un tajā minētā judikatūra).

237    Šajā sakarā vispirms ir jākonstatē, kā to norāda Komisija, ka prasītāju argumenti par citām aktīvajām vielām piemēroto risinājumu aprobežojas ar piemēru uzskaitījumu par citām vielām, kurām bija cits risinājums, nepaskaidrojot, kāpēc attiecībā uz endosulfānu būtu bijis jāizturas tāpat. Līdz ar to šie iebildumi ir jāatzīst par nepieņemamiem, pamatojoties uz šī sprieduma 120. punktā minēto judikatūru. Turklāt un katrā ziņā šīs daļas ietvaros uzdotais būtiskais jautājums ir atkal par novēloti iesniegto datu neņemšanu vērā, jo Komisija esot varējusi izmantot citu risinājumu, nevis endosulfāna neiekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā visiem lietojumiem, ja tā būtu piekritusi pārbaudīt argumentus par samazināto LLP, CS formulējumu un lietojumu siltumnīcā.

238    Turklāt attiecībā uz to argumentiem par endosulfāna un citu vielu novērtēšanas procedūras norises salīdzinājumu ir jākonstatē, ka prasītājas norāda konkrētus salīdzināmus faktus tikai fenarimolam un vinklozolīnam. Prasības pieteikumā tās tostarp iesniedz Komisijas izveidotu salīdzinošu tabulu, no kuras izriet, kā tās uzskata, ka par šīm citām aktīvajām vielām sanāksmes bija biežāk un to novērtēšanas process garāks, kas sniedza papildu iespējas jaunu datu iesniegšanai. Tās apgalvo, ka par endosulfānu bija mazāk novērtēšanas sanāksmju un mazākas iespējas vēlākām diskusijām sakarā ar sākotnējo kavēšanos novērtēšanas procedūrā. Turklāt fenarimolam un vinklozolīnam Komisija neesot noteikusi gala termiņu jaunu datu iesniegšanai. Turklāt šīm divām vielām prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī, proti, 2006. gada aprīlī, lēmums par iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā vēl neesot bijis pieņemts.

239    Atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu, Komisija norādīja, ka lielāks diskusiju skaits bija vielām, kurām novērtēšanas un risku pārvaldības lēmumi bija sarežģīti. Turklāt attiecībā uz faktu, ka šīm vielām datu iesniegšanas termiņi bija citādi, Komisija apstrīd, ka vielas paziņojošie uzņēmumi esot varējuši iesniegt jaunus datus līdz 2003. gada decembrim vai līdz 2004. gada aprīlim. Turklāt arī šos uzņēmumus ierobežoja likumīgi termiņi un tie neesot varējuši turpināt iesniegt jaunus datus. Kā arī neesot pareizi uzskatīt, ka novērtēšanas ziņojuma projekta novēlota iesniegšana negatīvi ietekmējusi attiecīgo vielu, jo, piemēram, vielas MCPB novērtēšanas ziņojuma projekts tika iesniegts tikai 2001. gada decembrī, bet minētā viela tika iekļauta Direktīvas 91/414 I pielikumā ar Komisijas 2005. gada 21. septembra Direktīvu 2005/57/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK, iekļaujot kā aktīvās vielas MCPA un MCPB (OV L 246, 14. lpp.).

240    Attiecībā uz fenarimolu – Komisija izskaidro, ka runa ir par pretrunīgu vielu, par kuru ir grūti pieņemt lēmumu. Komiteja neesot sniegusi nekādu atzinumu par direktīvas, ar ko apstiprina vielu, projektu un Komisija esot piedāvājusi divus atsevišķus aktus 2006. gada jūnijā un septembrī. Fenarimols esot galu galā iekļauts Direktīvas 91/414 I pielikumā 2006. gadā ar nosacījumu, ka tiek ievēroti stingri nosacījumi, tostarp novērtējums pēc 18 mēnešiem, kamēr endosulfānam tika piešķirts gandrīz divu gadu pakāpeniskas atsaukšanas laikposms.

241    Attiecībā uz vinklozolīnu – komiteja arī neesot varējusi sniegt atzinumu un Komisija esot ierosinājusi direktīvu ar mērķi iekļaut to Direktīvas 91/414 I pielikumā 2006. gada jūnijā. Komisija norāda, ka Padome noraidīja šo ierosinājumu un Komisija nav piedāvājusi citu tekstu. Tā precizē, ka tā rezultātā no 2007. gada 1. janvāra uz to neattiecās pārejas noteikumi Direktīvas 91/414 8. panta 2. punktā un tā bija jāatsauc no tirgus.

242    Pirmās instances tiesa uzskata, ka no šiem paskaidrojumiem izriet, ko prasītājas turklāt tiesas sēdē nav centušās apstrīdēt, ka netika pierādīts, ka fenarimola un vinklozolīna gadījumā bija labvēlīgāka attieksme nekā pret endosulfānu. Līdz ar to ir jāsecina, ka, it īpaši ņemot vērā katras pārbaudes procedūras specifiskumu, kas īpaši apgrūtina salīdzināšanu, kā arī Komisijas rīcības brīvību attiecībā uz veidu, kādā tā veic šādu tehnisku un sarežģītu izmeklēšanu, uz ko ir norādīts vairākkārt iepriekš, prasītājas nav pierādījušas, ka salīdzinātās novērtēšanas procesa norises atšķirības nebūtu bijušas objektīvi pamatotas.

243    No visa iepriekš minētā izriet, ka trešā pamata astotā daļa ir nepamatota.

 Par trešā pamata pārējām daļām

244    Kā tas tika norādīts iepriekš, otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā, sestajā, septītajā, devītajā un desmitajā daļā, prasītājas norāda uz attiecīgi tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un tiesiskās drošības principa pārkāpumu, aizlieguma rīkoties ultra vires pārkāpumu, pienākuma veikt rūpīgu un objektīvu novērtēšanu pārkāpumu, aizlieguma ļaunprātīgi izmantot pilnvaras pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, zinātniskā atzinuma pārākuma un neatkarības principa pārkāpumu, principa par speciālo normu pārākumu pār vispārējām normām pārkāpumu un izslēgšanas principa pārkāpumu.

–       Lietas dalībnieku argumenti

245    Vispirms, attiecībā uz apgalvoto tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un tiesiskās drošības principa pārkāpumu prasītājas, kuras atbalsta ECPA, apgalvo, ka Komisijas lēmums novērtēt endosulfānu, ņemot vērā tādus Direktīvā 91/414 neesošus kritērijus kā PBT un POP kritēriji un tādas normas, kuras novērtēšanas laikā tika grozītas, kā pamatnostādnes par metabolītiem, pārkāpj to tiesisko paļāvību un tiesiskās noteiktības principu attiecībā uz to aktīvās vielas novērtēšanu tikai atbilstoši šai direktīvai. Tiesa esot nepārtraukti atkal un atkal apstiprinājusi tiesiskās drošības principu un tiesiskās paļāvības principu, saskaņā ar kuriem Kopienu tiesiskā regulējuma iedarbībai ir jābūt skaidrai un paredzamai tiem, uz ko tas attiecas (Tiesas 1981. gada 12. novembra spriedums apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Meridionale Industria Salumi u.c., Recueil, 2735. lpp., 10. punkts). Tā kā Komisija vairākkārt esot grozījusi novērtēšanas kritērijus, tai esot bijis jādod prasītājām vismaz pienācīgs termiņš un iespējas to paziņojuma pielāgošanai jauniem kritērijiem. Turklāt Kopienu likumdevējam esot pienākums pēc Komisijas priekšlikuma un saskaņā ar pienācīgām likumdošanas procedūrām iekļaut visus jaunos novērtēšanas kritērijus direktīvā, un nevis Komisijai noteikt jaunu regulējumu pēc savas iniciatīvas. Direktīvā 91/414 skaidri neparedzētu novērtēšanas kritēriju izmantošana padara par spēkā neesošiem lēmumus, kas pamatoti uz šiem jaunajiem kritērijiem – kā endosulfāna gadījumā.

246    Turklāt attiecībā uz aizliegumu rīkoties ultra vires prasītājas, kuras atbalsta ECPA, apgalvo, ka Komisija nav kompetenta novērtēt endosulfānu, ņemot vērā PBT un POP kritērijus vai attiecībā uz normām par metabolītiem, kas nav skaidri minētas Direktīvā 91/414. Pastāvīgā judikatūra esot tāda, ka ieviešanas pasākums, kas ir pieņemts saskaņā ar pamatdirektīvas noteikumiem, ir jāatceļ, ja tas “groza [..] ar pamatdirektīvu uzlikto pienākumu apjomu, neievērojot Līgumā noteikto likumdošanas procedūru” (Tiesas 1996. gada 18. jūnija spriedums lietā C‑303/94 Parlaments/Padome, Recueil, I‑2943. lpp.). Katrā ziņā Komisijas veiktā POP un PBT īpašību novērtēšana esot bijusi lieka un veikta bez tehniskas un juridiskas kompetences.

247    Kā arī attiecībā uz apgalvoto pienākuma veikt rūpīgu un objektīvu novērtēšanu pārkāpumu prasītājas, kuras atbalsta ECPA, apgalvo, ka Komisijai nebūtu jāvērtē endosulfāna kaitīgums, pamatojoties uz rezultātiem, kas izriet no datiem par citu vielu, endosulfāna sulfātu un/vai nezināmiem metabolītiem, vērtējuma, kas veikts vienīgi darba grupas ietvaros, attiecībā uz PBT kritēriju un pamatots uz bīstamību un kas netika pamatoti ar secinājumu saskaņā ar Direktīvu 2000/60. Komisijai esot pienākums novērtēt endosulfānu, ņemot vērā tā attiecīgās īpašības, pamatojoties uz risku pilnu vērtējumu, un nevis, ņemot vērā ķīmiski atšķirīgu vielu bīstamās īpašības kā metabolīti, izmantojot virkni nepilnu datu. Turklāt, kā uzskata prasītājas, no trīspusējas sanāksmes 2004. gada 17. maijā protokola izriet, ka dalībvalsts ziņotāja un Komisija, šķiet, ir apzināti izvēlējušās konkrētus rezultātus, kas izriet no datiem par endosulfānu, kas apstiprina konkrētu secinājumu, un ir tīši ignorējušas pārējos rezultātus un pielāgojumus, kas esot tikuši veikti, lai atbildētu uz novērtētāju paliekošajām šaubām par drošu izmantošanu saistībā ar CS formulējumu. Tādējādi rīkojoties, Komisija neesot veikusi rūpīgu un objektīvu endosulfāna vērtējumu.

248    Turklāt attiecībā uz apgalvoto pilnvaru nepareizu izmantošanu prasītājas, kuras atbalsta ECPA, apgalvo, ka Komisija nepareizi izmantoja savas pilnvaras, neiekļaujot endosulfānu Direktīvas 91/414 I pielikumā, ņemot vērā šajā direktīvā neesošus kritērijus un pamatojoties uz virkni patvaļīgi atlasītu datu, kuros nav datu, ko tās iesniegušas visnesenāk. Komisijas secinājumi attiecībā uz endosulfānu esot pamatoti uz nepilniem un ierobežotiem rezultātiem vai uz rezultātiem, kas iegūti, piemērojot metodoloģiju, kas koncentrēta uz briesmām saskaņā ar Direktīvā 2000/60 noteiktajiem principiem, bet nevis saskaņā ar Direktīvā 91/414 paredzēto novērtēšanas procesu, kas rada iespaidu par patvaļīgu lēmumu tikai ar mērķi nostiprināt PBT un/vai POP secinājumus, lai pamatotu lēmumu par endosulfāna neiekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā. Turklāt Komisija un ziņotājs esot pieprasījuši iesniegt noteiktus pētījumus, kas neesot minēti Direktīvā 91/414 un kas neesot saistīti ar patiesā lietojuma apstākļiem. Katrā ziņā endosulfāns un tā metabolīti esot bijis jāvērtē atsevišķi. Apgalvotajām PBT īpašībām vai citām raizēm saistībā ar endosulfāna metabolītiem līdz ar to nebūtu, kā uzskata prasītājas, negatīvi jāietekmē paša endosulfāna vērtējums saskaņā ar Direktīvu 91/414, bet nepieciešams atsevišķs novērtējums, ko dalībvalsts ziņotāja izvēlējās neveikt. Izmantojot endosulfāna metabolītu rezultātus (vai rezultātu neesamību) endosulfāna iekļaušanai Direktīvas 91/414 I pielikumā, Komisija esot nepareizi izmantojusi pilnvaras, ko tai piešķir šī direktīva.

249    Turklāt attiecībā uz tiesību uz aizstāvību un tiesību tikt uzklausītam apgalvoto pārkāpumu prasītājas, kuras atbalsta ECPA, norāda, ka, nepārbaudot jaunos datus un to pamatojumam iesniegtos argumentus, vairākkārt grozot novērtēšanas kritērijus, nedodot tām pietiekamu laiku, lai pielāgotos, un piemērojot Direktīvā 91/414 neesošus kritērijus, Komisija tām ir liegusi iespēju pienācīgi aizstāvēties. Dalībvalsts ziņotāja neesot novērtējusi endosulfānu saskaņā ar Direktīvas 91/414 kritērijiem, neesot sazinājusies ar paziņojuma iesniedzējiem, esot pieprasījusi iesniegt pētījumus, kas nebija būtiski vai kas pārsniedza Direktīvas 91/414 ietvaru, un esot atteikusies pārbaudīt atsevišķus iesniegtos datus, kas tomēr esot paredzēti endosulfāna pareizai novērtēšanai. Saskaroties ar šādām acīmredzamām kļūdām un pārkāpumiem, Komisijai esot bijis jāiejaucas saskaņā ar tās labas pārvaldības pienākumu, lai nodrošinātu, ka, pirmkārt, vērtējums tiek veikts zinātniski un juridiski saprātīgā veidā un, otrkārt, ka prasītājām ir pietiekams laiks un iespējas, lai pienācīgi aizstāvētu savu nostāju un pielāgotos vairākkārt grozītajām normām.

250    Turpinot, attiecībā uz apgalvoto zinātniskā atzinuma pārākuma un neatkarības principa pārkāpumu prasītājas, kuras atbalsta ECPA, atsaucas uz Komisijas 1997. gada 30. aprīļa paziņojumu par patērētāju veselību un pārtikas drošību, kurā esot norādīts, ka augstas kvalitātes zinātniskiem datiem Kopienas normu par patērētāju aizsardzību vispār un patērētāju veselību konkrēti sagatavošanai un grozīšanai ir vislielākā nozīme. Turklāt Komisijas 1997. gada 23. jūlija Lēmuma 97/579/EK, ar ko izveido zinātniskās komitejas patērētāju veselības un pārtikas drošības jomā (OV L 237, 18. lpp.), ietvaros zinātniskajiem atzinumiem par jautājumiem, kas skar patērētāju veselību, patērētāju un ražotāju interesēs ir jābūt pamatotiem uz pārākuma un neatkarības principa. Kā arī Pirmās instances tiesa esot jau nospriedusi, ka, cik vien iespējams, izsmeļoša risku zinātniskā novērtēšana, pamatojoties uz zinātniskajiem atzinumiem, kas pamatoti uz pārākuma, pārskatāmības un neatkarības principiem, ir būtiska procesuālā garantija, lai nodrošinātu līdzekļu zinātnisko objektivitāti un izvairītos no patvaļīgu pasākumu veikšanas (Pirmās instances tiesas 2002. gada 11. septembra spriedums lietā T‑13/99 Pfizer Animal Health/Padome, Recueil, II‑3305. lpp., 172. punkts). Endosulfāna gadījumā dalībvalsts ziņotāja esot ieteikusi to neiekļaut Direktīvas 91/414 I pielikumā, lielā daļā pamatojoties uz raizēm saistībā ar metabolītiem un apgalvotajām to PBT un POP īpašībām, kas nav paredzētas Direktīvā 91/414 un kas neesot izmantotas attiecībā pret citām molekulām. Turklāt visu laiku grozītās pamatnostādnes esot padarījušas prasītāju dokumentācijas novērtēšanu pilnībā neparedzamu. Tādējādi novērtējums esot pilnībā subjektīvs un nenodrošina prasītos objektīvus un augsta zinātniskā līmeņa atzinumus.

251    Turklāt attiecībā uz apgalvoto speciālo normu pārākuma par vispārējām normām principa pārkāpumu prasītājas, kuras atbalsta ECPA, apgalvo, ka Komisija nevarēja nonākt pie lēmuma neiekļaut endosulfānu Direktīvas 91/414 I pielikumā, izmantojot tādus kritērijus kā PBT un POP, kas esot pamatoti uz bīstamību un kas ir paredzēti novērtēšanā nevis saskaņā ar Direktīvu 91/414, bet saskaņā ar Direktīvu 2000/60. Direktīva 91/414 esot konkrētāka un līdz ar to esot pārāks tiesiskais regulējums. Līdz ar to konflikta gadījumā starp Direktīvu 2000/60 un Direktīvu 91/414 pēdējā ir pārāka par pirmo (lex specialis).

252    Visbeidzot, kā uzskata prasītājas, kuras atbalsta ECPA, saskaņā ar izslēgšanas principu nav iespējams atsaukties uz faktu vai nelikumību, kad būtu varējušas būt tās pašas rīcības sekas. Šajā lietā prasītājas uzskata, ka šī principa piemērošana liedz Komisijai atteikties pārbaudīt to iesniegtos jaunos datus, pamatojot ar to, ka ir jāievēro atsevišķi mākslīgi noteikti termiņi, ja šāds lēmums ir skaidri un tikai radīts, lai kavētu augu aizsardzības līdzekļu kopumā un endosulfāna konkrēti novērtēšanu vispār, kas bija tādēļ, ka Komisija pati nekavējoties neizteica savas šaubas par endosulfānu, kas tām nedeva pietiekamu termiņu, lai atbildētu uz šīm bažām, un ka tā nepārbaudīja to iesniegumus termiņā. Tāpat, ja termiņu nevar ievērot sakarā ar jaunu kritēriju novērtēšanas noteikšanu, kas nav paredzēti novērtēšanas procesā, termiņš lēmuma pieņemšanai saskaņā ar izslēgšanas principu vairs nav spēkā. Šajā gadījumā novērtēšanas procesa laikā Komisija esot noteikusi jaunus kritērijus un pamatnostādnes, tādējādi pati radot šķērsli attiecīgo termiņu ievērošanai.

253    Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, apstrīd prasītāju argumentus.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

254    Vispirms, attiecībā uz apgalvoto pilnvaru nepareizu izmantošanu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pilnvaru nepareiza izmantošana Kopienu tiesībās ir precīzi definēta un skar situāciju, kurā administratīva iestāde izmanto savas pilnvaras citam mērķim, nevis tam, kuram pilnvaras tai tika piešķirtas. Lēmumā ir nepareizi izmantotas pilnvaras, ja ir redzams uz objektīvu, atbilstošu un saskanīgu norāžu pamata, ka tas ir pieņemts citu mērķu, nevis to, kas ir noteikti, sasniegšanai (Tiesas 1997. gada 25. jūnija spriedums lietā C‑285/94 Itālija/Komisija, Recueil, I‑3519. lpp, 52. punkts; Pirmās instances tiesas 1999. gada 28. septembra spriedums lietā T‑254/97 Fruchthandelsgesellschaft Chemnitz/Komisija, Recueil, II‑2743. lpp., 76. punkts, un spriedums lietā T‑612/97 Cordis/Komisija, Recueil, II‑2771. lpp., 41. punkts).

255    Ir jākonstatē, ka, lai noteiktu pilnvaru nepareizu izmantošanu, prasītājas nav sniegušas objektīvas, atbilstošas un saskanīgas norādes, kas ļautu secināt, ka lēmums pieprasīt to vai citu pētījumu novērtēšanas procesa laikā vai pats apstrīdētais lēmums ir tikuši pieņemti citiem mērķiem, nevis tiem, kas paredzēti, it īpaši Direktīvas 91/414 mērķu īstenošanai, proti, pirmkārt, lai novērstu šķēršļus augu aizsardzības līdzekļu tirdzniecībai Kopienā, kā arī lai uzlabotu lauksaimniecības produkciju un, otrkārt, lai aizsargātu cilvēka un dzīvnieku veselību, kā arī vidi.

256    Turklāt attiecībā uz zinātniskā atzinuma pārākuma un neatkarības principu no šī sprieduma iepriekš 250. punktā minētā sprieduma lietā Pfizer Animal Health/Padome 170.–172. punkta, uz ko atsaucas prasītājas, izriet:

“Piesardzības princips ļauj Kopienu iestādēm cilvēka veselības interesēs, tomēr, pamatojoties uz pagaidām nepilnīgām zinātniskām zināšanām, pieņemt aizsardzības pasākumus, kas var būtiski apdraudēt aizsargātu tiesisko stāvokli un sniegt šajā sakarā iestādēm būtisku rīcības brīvību. Saskaņā ar Tiesas un Pirmās instances tiesas pastāvīgo judikatūru šādos apstākļos Kopienas tiesiskajā kārtībā piešķirto garantiju administratīvajā procesā ievērošanai ir vēl būtiskāka nozīme. Šo garantiju starpā ir tostarp kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus lietas atbilstošos faktus. No tā izriet, ka, cik vien iespējams, izsmeļoša risku zinātniskā novērtēšana, pamatojoties uz pārākuma, pārskatāmības un neatkarības principiem, ir būtiska procesuālā garantija, lai nodrošinātu līdzekļu zinātnisko objektivitāti un izvairītos no patvaļīgiem pasākumiem.”

257    Pamatojoties uz šo judikatūru un pretēji Komisijas atzinumam, prasītāju norādītā nepieciešamība pamatot apstrīdēto lēmumu uz zinātnisko atzinumu, kas pamatots uz pārākuma, pārskatāmības un neatkarības principiem, nav nebūtiska. Tomēr ir jānorāda, ka tādas atsevišķas novērtēšanas procesa īpatnības kā dalībvalstu ekspertu konsultācija un iespēja uzņēmumiem paziņojuma iesniedzējiem iesniegt papildu datus un pētījumus, pamatojoties uz sanāksmēm un diskusijām ar novērtēšanas procesā iesaistītajiem dalībniekiem, skaidri atbilst procesuālo garantiju nodrošināšanai, kas tika norādītas šī sprieduma iepriekš 250. punktā minētajā spriedumā lietā Pfizer Animal Health/Padome. Iepriekš tika secināts, ka procesā Komisija nepieļāva nekādu nelikumību, kas radītu apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Turklāt ir jānorāda, ka prasītājas jauc procesuālo garantiju ievērošanu ar iespēju grozīt uzskatus pēc būtības.

258    Pārējā daļā ir jākonstatē, ka prasītājas nenorāda argumentāciju, kas atšķirtos no pirmajā un otrajā pamatā norādītās, kas abi tika noraidīti. Līdz ar to argumenti, kas norādīti pirmā pamata pārējo daļu atbalstam, līdz ar to ir jānoraida.

259    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, šis pamats un līdz ar to visa prasība kopumā ir jānoraida.

 Par procesa organizatoriskajiem un izmeklēšanas pasākumiem

260    Papildus šī sprieduma 152. un 167. punktā noraidītajiem lūgumiem prasītājas tika lūgušas Pirmās instances tiesai izsaukt atsevišķus ekspertus vai tos iztaujāt rakstveidā attiecībā uz precīziem jautājumiem saistībā ar to iesniegto, bet Komisijas vērā neņemto datu atbilstību un par vajadzīgo laiku pārbaudei, kā arī attiecībā uz šajā lietā norādīto tehnisko jautājumu ekspertīzes ziņojumu. Pirmās instances tiesa uzskata, ka šie pasākumi ir nevajadzīgi, it īpaši ņemot vērā pirmā pamata un otrā pamata otrās daļas pārbaudē izmantotos konstatējumus, un ka šie lūgumi ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

261    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir lūgusi piespriest tām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

262    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Tādējādi Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

263    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta trešajai daļai persona, kas iestājusies lietā, ECPA, savus tiesāšanās izdevumus arī sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Bayer CropScience AG, Makhteshim‑Agan Holding BV, Alfa Georgika Efodia AEVE un Aragonesas Agro, SA sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)      Spānijas Karaliste un European Crop Protection Association (ECPA) sedz savus tiesāšanās izdevumus.

Czúcz Cooke Labucka

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2008. gada 9. septembrī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

E. Coulon       O. Czúcz

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

Līguma noteikumi

Direktīva 91/414/EEK

Regula (EEK) Nr. 3600/92

Prāvas priekšvēsture

Izskatīšanas procedūra

Apstrīdētais lēmums

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Par pieņemamību

Par interesi celt prasību

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par tiesībām celt prasību

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par lietas būtību

Par pirmo pamatu par netaisnīgiem procesuāliem trūkumiem novērtējuma procesā un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un par otrā pamata otro daļu par Direktīvas 91/414 5. panta 1. punkta pārkāpumu

Par sākotnējo jautājumu par procesuālo termiņu piemērošanu un Direktīvas 91/414 5. panta 1. punktu

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Par pirmo problēmu par nezināmo metabolitāti

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Par otro problēmu saistībā ar CS dokumentāciju

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Par trešo problēmu par iedarbību uz operatoru iekštelpās

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Par ceturto problēmu par pārskatīto LLP

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Par piekto problēmu par apgalvoto endosulfāna klasificēšanu kā POP un PBT

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Par sesto problēmu par lietojumu siltumnīcā

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Par septīto problēmu par dalībvalsts ziņotājas un Komisijas radīto kavējumu novērtēšanas procedūrā

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Par otrā pamata pirmo daļu par EKL 95. panta 3. punkta pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par trešo pamatu par atsevišķu Kopienu tiesību vispārējo principu pārkāpumu

Par pirmo daļu par samērīguma principa pārkāpumu

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Par astoto daļu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Par trešā pamata pārējām daļām

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Par procesa organizatoriskajiem un izmeklēšanas pasākumiem

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.