VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (apelācijas palāta)

2010. gada 17. decembrī

Lieta T‑38/10 P

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Ārpuslīgumiskā atbildība – Atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu atmaksa – Paralēlas prasības izņēmums – Procesuāli pārkāpumi – Daļēji acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami nepamatota apelācijas sūdzība

Priekšmets Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2009. gada 10. novembra rīkojumu lietā F‑70/07 Marcuccio/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1-423. un II‑A‑I‑2293. lpp.), kurā lūgts atcelt šo rīkojumu

Nolēmums Apelācijas sūdzību noraidīt. Luidži Markučo [Luigi Marcuccio] sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijai šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Īpaša procedūra, kurā ir izslēgta tiesvedības par atbildību izmantošana

(EKL 236. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 1. punkts; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības

(Tiesas Statūtu 21. panta pirmā daļa un 53. panta pirmā daļa; Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

1.      Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 1. punktā paredzētā īpašā procedūra par tiesāšanās izdevumu noteikšanu nepieļauj prasījumu par tādu pašu summu vai summu, kas radušās viena un tā paša iemesla dēļ, izvirzīšanu tādas prasības ietvaros, ar kuru tiek apstrīdēta Savienības ārpuslīgumiskā atbildība. Šī principa piemērošana prasībā, ar kuru tiek apstrīdēta Savienības iestādes kā prasītāja darba devēja atbildība, nav uzskatāma par Civildienesta noteikumu 90. vai 91. panta pārkāpumu, jo starp pusēm esošās civildienesta attiecības nav atkarīgas no tā, ka likumdevējs jautājumā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu ir izveidojis īpašu Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 1. punktā paredzētu procedūru, kura bez izņēmumiem ir piemērojama prasībām civildienesta jomā.

(skat. 27. un 28. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: 2001. gada 27. jūnijs, T‑214/00 X/Komisija, Recueil FP, I‑A‑143. un II‑663. lpp., 37. un 38. punkts; 2007. gada 11. jūlijs, T‑351/03 Schneider Electric/Komisija, Krājums, II‑2237. lpp., 297. punkts; šo spriedumu Tiesa daļēji ir atcēlusi apelācijas tiesvedībā – Tiesa, 2009. gada 16. jūlijs, C‑440/07 P Komisija/Schneider Electric, Krājums, I‑6413. lpp.

2.      Saskaņā ar Tiesas Statūtu 21. panta pirmo daļu, kas piemērojama tiesvedībā Vispārējā tiesā saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu, un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā tostarp ir jābūt ietvertam kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem. Tāpēc tajā ir jābūt paskaidrotam, ar ko ir pamatota prasība, un līdz ar to tikai abstrakta pamatu nosaukšana neatbilst Tiesas Statūtu un Vispārējās tiesas Reglamenta prasībām. Turklāt šim izklāstam, kaut vai kopsavilkuma veidā, ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa – lemt par prasību, vajadzības gadījumā bez papildu informācijas tās pamatojumam. Lai prasību vai, precīzāk, prasības pamatu atzītu par pieņemamu nolūkā nodrošināt tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, galvenajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem prasība ir pamatota, saskaņoti un saprotami jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta. Šajā ziņā Vispārējai tiesai nav starp pirmā pamata pamatojumam izvirzītajiem elementiem jāmeklē, vai šos elementus tāpat varētu izmantot, lai pamatotu otro pamatu.

(skat. 45. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: 2003. gada 9. jūlijs, T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 36. punkts; 2006. gada 27. septembris, T‑322/01 Roquette Frères/Komisija, Krājums, II‑3137. lpp., 208. un 209. punkts; 2007. gada 12. decembris, T‑308/05 Itālija/Komisija, Krājums, II‑5089. lpp., 72. punkts.