VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2011. gada 3. martā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Projektu, kas saistīti ar gāzes izolācijas slēgiekārtām, tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Tirgus sadale – Sekas attiecībā uz kopējo tirgu – Turpināta pārkāpuma jēdziens – Pārkāpuma ilgums – Noilgums – Naudas sodi – Samērīgums – Ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma – Solidāra atbildība par naudas soda samaksu – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība – Tiesības uz aizstāvību

Apvienotās lietas no T‑122/07 līdz T‑124/07

Siemens AG Österreich, Vīne (Austrija),

VA Tech Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG, Vīne,

prasītājas lietā T‑122/07,

Siemens Transmission & Distribution Ltd, Mančestera (Apvienotā Karaliste),

prasītāja lietā T‑123/07,

Siemens Transmission & Distribution SA, Grenoble (Francija),

Nuova Magrini Galileo SpA, Bergamo [Bergame] (Itālija),

prasītājas lietā T‑124/07,

ko pārstāv H. Volmans [H. Wollmann] un F. Urlesbergers [F. Urlesberger], advokāti,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Arbo [F. Arbault] un O. Vēbers [O. Weber], pēc tam K. Luiss [X. Lewis] un A. Antoniadis [A. Antoniadis], un visbeidzot – A. Antoniadis un R. Zauers [R. Sauer], pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību prioritāri – daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas), kā arī pakārtoti – samazināt prasītājām uzlikto naudas sodu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso],

sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 16. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

I –  Prasītājas un VA Tech grupa

1        1998. gada 20. septembrī VA Technologie AG iegādājās Rolls-Royce meitas sabiedrību, proti, Reyrolle Ltd, kas kļuva par VA Tech Reyrolle Ltd, pēc tam – par Siemens Transmission & Distribution Ltd, kura ir prasītāja lietā T‑123/07 (turpmāk tekstā – “Reyrolle”). 2001. gada 13. martā VA Technologie ar meitas sabiedrības, kura tai pilnībā pieder, proti, VA Tech Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG, kas ir otra prasītāja lietā T‑122/07 (turpmāk tekstā – “KEG”), starpniecību ieguldīja Reyrolle jaunizveidotajā sabiedrībā VA Tech Schneider High Voltage GmbH (turpmāk tekstā – “VAS”), kurā tai ar savas meitas sabiedrības starpniecību pieder 60 % kapitāldaļu, bet pārējās kapitāldaļas pieder Schneider Electric SA. Pēdējās minētās sabiedrības ieguldījums VAS bija Schneider Electric High Voltage SA, kas kļuva par VA Tech Transmission & Distribution SA, pēc tam par Siemens Transmission & Distribution SA, pirmo prasītāju lietā T‑124/07 (turpmāk tekstā – “SEHV”), un Nuova Magrini Galileo SpA, otro prasītāja lietā T‑124/07 (turpmāk tekstā – “Magrini”), kas iepriekš bija tai pilnībā piederošas meitas sabiedrības; kopš 1999. gada SEHV tika apkopotas vairāku Schneider Electric meitas sabiedrību ar augstspriegumu saistītā uzņēmējdarbība.

2        2004. gada oktobrī VA Technologie iegādājās ar KEG starpniecību visas kapitāldaļas, kas Schneider Electric piederēja VAS kapitālā.

3        2005. gadā Siemens AG ieguva ekskluzīvu kontroli pār grupu, kuras mātes sabiedrība bija VA Technologie (turpmāk tekstā – “grupa VA Tech”, izmantojot publisko piedāvājumu, ko izteica meitas sabiedrība, proti, pirmā prasītāja lietā T‑122/07, Siemens AG Österreich (turpmāk tekstā – “Siemens Österreich”). Pēc šīs kontroles iegūšanas VA Technologie un pēc tam VAS tika apvienotas ar Siemens Österreich.

II –  AIG un pirmstiesas procedūra

4        Gāzes izolācijas slēgiekārtas (turpmāk tekstā – “AIG”) tiek izmantotas, lai kontrolētu enerģijas plūsmu elektriskajos tīklos. Tā ir smaga elektriska iekārta, kas tiek izmantota kā galvenā sastāvdaļa ekspluatācijai gatavās elektriskajās apakšstacijās. Apakšstacijas ir elektriskās palīgcentrāles, kas konvertē elektrisko strāvu. Papildus transformatoram elektrisko apakšstaciju elementi ir kontroles sistēma, releji, baterijas, lādētāji un slēgiekārta. Slēgiekārtas funkcija ir aizsargāt transformatoru no pārslodzes un/vai izolēt shēmu un transformatoru, kurā ir defekts.

5        Slēgiekārtas var būt gāzes izolācijas, gaisa izolācijas vai hibrīdizolācijas, ja tajās tiek kombinētas divas iepriekš minētās tehnoloģijas. AIG tiek pārdotas visā pasaulē kā ekspluatācijai gatavo elektrisko apakšstaciju neatņemamas sastāvdaļas vai kā detaļas, kas ir uzstādāmas šādās apakšstacijās. Tās sastāda aptuveni no 30 līdz 60 % no šo apakšstaciju kopējās cenas.

6        2004. gada 3. martā ABB Ltd paziņoja Komisijai par pret konkurenci vērstas prakses pastāvēšanu AIG nozarē un pauda mutvārdu lūgumu par atbrīvošanu no naudas sodiem saskaņā ar Komisijas 2002. gada 19. februāra Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegto vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”).

7        ABB paziņotā prakse ietvēra AIG pārdošanas projektu koordinēšanu pasaules līmenī, ietverot tirgu sadalīšanu, kvotu piešķiršanu un attiecīgo tirgus daļu uzturēšanu, AIG projektu piešķiršanu šajā sakarā paredzētajiem ražotājiem un konkursa procedūru manipulēšanu (manipulācijas ar piedāvājumiem), lai šie līgumi tiktu piešķirti šiem ražotājiem, cenu noteikšana ar sarežģītas kārtības palīdzību saistībā ar AIG projektiem, kas netika piešķirti, licences līgumu laušana ar sabiedrībām, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieces, un apmaiņa ar jutīgu informāciju par tirgu.

8        ABB iesniegtais mutvārdu lūgums par atbrīvošanu no naudas sodiem tika papildināts ar mutvārdu apsvērumiem un dokumentāliem pierādījumiem. 2004. gada 25. aprīlī Komisija piešķīra ABB nosacītu atbrīvojumu.

9        Pamatojoties uz ABB paziņojumiem, Komisija sāka izmeklēšanu un 2004. gada 11. un 12. maijā veica pārbaudes Areva T&D SA, Siemens AG, grupas VA Tech, Hitachi Ltd un Japan AE Power Systems Corp (turpmāk tekstā – “JAEPS”) telpās.

10      2004. gada 30. jūlijā grupa VA Tech iesniedza Komisijai memorandu un dokumentus un 2004. gada 23. augustā iesniedza papildu paskaidrojumus.

11      2006. gada 20. aprīlī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kurš tika paziņots 20 sabiedrībām, tostarp prasītājām.

III –  Apstrīdētais lēmums

12      2007. gada 24. janvārī Komisija pieņēma Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas). Tas tika paziņots prasītājām 2007. gada 7. vai 8. februārī.

13      Papildus prasītājām un Schneider Electric apstrīdētais lēmums tika adresēts ABB, Alstom, SA, Areva, SA, Areva T&D AG, Areva T&D Holding SA un Areva T&D SA (turpmāk tekstā kopā – “grupas Areva sabiedrības”), Fuji Electric Holdings Co., Ltd un Fuji Electric Systems Co., Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Fuji”), Hitachi Ltd un Hitachi Europe Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Hitachi”), JAEPS, Mitsubishi Electric System Corp. (turpmāk tekstā – “Melco”), Siemens un Toshiba Corp.

14      Apstrīdētā lēmuma 113.–123. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka dažādie uzņēmumi, kas ir bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, koordinēja AIG projektu piešķiršanu pasaules mērogā, izņemot noteiktus tirgus, saskaņā ar norunātajiem noteikumiem, lai it īpaši paturētu spēkā kvotas, kas lielā mērā atspoguļo to vēsturisko tirgu aplēstās daļas. Tā ir precizējusi, ka AIG projektu piešķiršana tika veikta, pamatojoties uz apvienoto “Japānas” kvotu un apvienoto “Eiropas” kvotu, kas pēc tam bija savā starpā jāsadala attiecīgi starp Japānas ražotājiem un Eiropas ražotājiem. Nolīgumā, kas parakstīts Vīnē 1988. gada 15. aprīlī (turpmāk tekstā – “GQ nolīgums”), tika paredzēti noteikumi piešķirt AIG projektus gan Japānas ražotājiem, gan Eiropas ražotājiem, un noteikt to vērtību atbilstoši kvotai. Turklāt apstrīdētā lēmuma 124.–132. apsvērumā Komisija ir precizējusi, ka dažādie uzņēmumi, kas bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, bija vienojušies par nerakstītu nolīgumu (turpmāk tekstā – “nolīgums”), saskaņā ar kuru AIG projekti Japānā, no vienas puses, un aizliegtās vienošanās Eiropas dalībnieku valstīs, no otras puses, tika kopā apzīmētas kā AIG projektu “mītnes valstis”, bija vienīgi paredzēti attiecīgi karteļa Japānas dalībniekiem un Eiropas dalībniekiem. Saistībā ar AIG projektiem “mītnes valstīs” nenotika informācijas apmaiņa starp abām grupām un šie projekti netika ieskaitīti attiecīgajās kvotās.

15      GQ nolīgumā arī bija ietverti noteikumi par informācijas apmaiņu, kas nepieciešama karteļa funkcionēšanai starp abām ražotāju grupām un kuru it īpaši nodrošināja šo grupu sekretāri, saistībā ar attiecīgo konkursu manipulēšanu un cenu noteikšanu AIG projektiem, kas nevarēja tikt piešķirti. Saskaņā ar GQ nolīguma 2. pielikumu šis nolīgums attiecās uz visu pasauli, izņemot ASV, Kanādu, Japānu un 17 Rietumeiropas valstis. Turklāt saskaņā ar nolīgumu AIG projekti Eiropas valstīs, kas nav “mītnes valstis”, bija arī rezervēti Eiropas grupai, Japānas ražotājiem apņemoties neiesniegt savus piedāvājumus par AIG projektiem Eiropā.

16      Komisija uzskata, ka AIG projektu sadalīšana starp Eiropas ražotājiem bija regulēta ar nolīgumu, kas arī tika parakstīts Vīnē 1988. gada 15. aprīlī un kura nosaukums ir “E‑Group Operation Agreement for GQ‑Agreement” (E grupas nolīgums par GQ nolīguma īstenošanu) (turpmāk tekstā – “EQ nolīgums”). Tā norādīja, ka AIG projektu piešķiršana Eiropā notika saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem un procedūrām kā tie, saskaņā ar kuriem notiek AIG projektu piešķiršana citās valstīs. Konkrētāk, AIG projekti Eiropā arī bija jāpaziņo, jāizklāsta, jāpiešķir, par tiem jāvienojas, vai tie bija saņēmuši minimālās cenas līmeni.

17      Apstrīdētā lēmuma 142. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka GQ nolīgumā un EQ nolīgumā, kā arī aizliegtās vienošanās organizēšanas un funkcionēšanas vajadzībām dažādie aizliegtās vienošanās dalībnieki bija identificēti ar kodu, kas sastāv no cipariem Eiropas dalībnieku gadījumā un burtiem Japānas dalībnieku gadījumā. Sākotnējie kodi no 2002. gada jūlija tika aizvietoti ar numuriem.

18      Apstrīdētā lēmuma 1. panta p) un t) punktā Komisija ir konstatējusi, ka Siemens Österreich un KEG bija piedalījušās pārkāpumā no 1998. gada 20. septembra līdz 2000. gada 13. decembrim un no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam.

19      Apstrīdētā lēmuma 1. panta m), q) un r) punktā Komisija ir konstatējusi, ka Reyrolle, SEHV un Magrini bija piedalījušās pārkāpumā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 13. decembrim un no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam.

20      Par pārkāpumiem, kas norādīti apstrīdētā lēmuma 1. pantā, Siemens Österreich un KEG minētā lēmuma 2. panta l) punktā tika uzlikts naudas sods EUR 12 600 000 apmērā, kas jāmaksā solidāri ar Reyrolle.

21      Par pārkāpumiem, kas norādīti apstrīdētā lēmuma 1. pantā, Reyrolle minētā lēmuma 2. panta l) punktā tika uzlikts naudas sods EUR 22 050 000, no kuriem 17 550 000 ir jāmaksā solidāri ar SEHV un Magrini un 12 600 000 ir jāmaksā solidāri ar Siemens Österreich un KEG.

22      Par pārkāpumiem, kas minēti apstrīdētā lēmuma 1. pantā SEHV un Magrini minētā lēmuma 2. panta k) un l) punktā tika uzlikts naudas sods EUR 22 050 000 apmērā, no kuriem 17 550 000 ir jāmaksā solidāri ar Reyrolle un 4 500 000 ir jāmaksā solidāri ar Schneider Electric.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

23      Ar prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegti 2007. gada 17. aprīlī, prasītājas cēla šīs prasības.

24      2007. gada 27. augustā Komisija iesniedza aizstāvības rakstus.

25      2007. gada 22. oktobrī prasītājas iesniedza replikas.

26      2007. gada 14. decembrī Komisijas iesniedza atbildes uz replikām.

27      Ar 2010. gada 20. janvāra rīkojumu Vispārējā tiesa nolēma atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 50. pantam apvienot šīs lietas mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai.

28      Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lietas dalībnieki tika aicināti atbildēt uz Vispārējās tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem. Prasītājas un Komisija atbildēja uz šiem jautājumiem noteiktajos termiņos.

29      2010. gada 16. marta tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.

30      2010. gada 16. marta tiesas sēdē pēc Vispārējās tiesas aicinājuma SEHV un Magrini iesniedza Tribunal de commerce de Grenoble [Grenobles Komerciālajā tiesā] (Francija) 2009. gada 18. decembra sprieduma norakstu lietā, kura attiecās uz noteiktām prasītājām un par kuru lietas dalībniekiem bija iespēja iesniegt savus apsvērumus. Pēc Komisijas lūguma Vispārējā tiesa tai noteica papildu termiņu līdz 2010. gada 26. martam savu rakstveida apsvērumu iesniegšanai. Šos apsvērumus, kas tika iesniegti noteiktajā termiņā, Vispārējā tiesa ņēma vērā vienīgi tiktāl, ciktāl tie attiecas uz Tribunal de commerce de Grenoble 2009. gada 18. decembra spriedumu.

31      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl tajā ir konstatēts, ka Reyrolle, SEHV un Magrini ir pārkāpušas EKL 81. pantu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. pantu laikposmā no 1988. gada 15. aprīlim līdz 2000. gada 13. decembrim un ka tās visas ir pārkāpušas minētās tiesību normas laikposmā no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2002. gada 9. oktobrim un no 2004. gada 21. janvāra līdz 2004. gada 11. maijam;

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl tas uz tām attiecas;

–        attiecīgā gadījumā samazināt tām uzlikto naudas sodu līdz apmēram, kas nepārsniedz EUR 1 980 000 Siemens Österreich un KEG gadījumā, EUR 1 100 000 Reyrolle un Magrini gadījumā, kā arī EUR 2 750 000 SEHV gadījumā;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasības noraidīt;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

I –  Par prasībām atcelt tiesību aktu

33      Lai pamatotu savus prasījumus par atcelšanu, prasītājas izvirza divus pamatus. Pirmais pamats ir saistīts ar EKL 81. panta 1. punkta, EEZ līguma 53. panta 1. punkta un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. un 3. punkta un 25. panta pārkāpumu. Otrais pamats ir saistīts ar to, ka ir pārkāptas tiesības tikt uzklausītam.

A –  Par pirmo pamatu, kas izriet no EKL 81. panta, EEZ līguma 53. panta 1. punkta un noteiktu Regulas Nr. 1/2003 tiesību normu pārkāpuma

34      Pirmā pamata ietvaros prasītājas apgalvo, ka Komisija, nosakot naudas sodu, ir vairākos aspektos pārkāpusi EKL 81. pantu, EEZ līguma 53. pantu, kā arī noteiktas Regulas Nr. 1/2003 tiesību normas. Šim pamatam ir trīs daļas, kas saistītas ar, pirmkārt, pierādījumu par apgalvoto pārkāpumu neesamību, otrkārt, kļūdām vērtējumā saistībā ar apgalvotā pārkāpuma ilgumu un, treškārt, uzliktā naudas soda pārmērīgu apmēru. Lietās T‑123/07 un T‑124/07 Reyrolle, SEHV un Magrini arī izvirza pamatu, kas saistīts ar pārkāpuma noilgumu par laikposmu pirms 1998. gada 16. jūlija.

1.     Par daļu, kas izriet no pierādījumu par apgalvoto pārkāpumu neesamības

a)     Lietas dalībnieku argumenti

35      Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pietiekami pierādījusi EKL 81. panta pārkāpumu par laikposmu pirms 2000. gada 13. decembra. Tās uzskata, ka no GQ nolīguma viennozīmīgi izriet, ka Eiropas tirgi bija izslēgti no šī nolīguma piemērošanas jomas. Līdz ar to Komisija neesot varējusi no šī nolīguma secināt aizliegtas vienošanās pastāvēšanu EKL 81. panta nozīmē, proti, nolīgumu, kura mērķis ir traucēt, samazināt vai kropļot konkurenci kopējā tirgū.

36      Turklāt AIG projektu saraksta, kas ir izvirzīts apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā, pierādījuma spēks ir apšaubāms. Pirmkārt, Komisija neesot norādījusi, ar kādu mērķi šis saraksts ir izveidots, un neesot precizējusi, vai uzskaitītie AIG projekti ir bijuši nolīguma priekšmets starp pusēm. Otrkārt, tiktāl, ciktāl šis saraksts attiecas vienīgi uz vienpadsmit AIG projektiem, kas ģeogrāfiski attiecas uz kopējo tirgu, no kopējā skaita 1620, tas galvenokārt liecinot par to, ka šādiem nolīgumiem nav ievērojamu seku uz kopējo tirgu.

37      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

38      No apstrīdētā lēmuma un it īpaši no tā 124.–163. apsvēruma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka aizliegtā vienošanās, kuru tā pārmet prasītājām un par kuru tā ir noteikusi sodu, bija balstīta uz “nolīgumu”, saskaņā ar kuru AIG projekti “mītnes valstīs” ir rezervēti karteļa Japānas dalībniekiem un Eiropas dalībniekiem, uz “mītnes” tirgu aizsardzību Eiropā un uz tirgus sadalīšanu “Eiropas valstīs, kas nav mītnes valstis” starp Eiropas ražotājiem, izmantojot manipulācijas ar konkursiem un nolīgumus par cenām. Komisija uzskata, ka “nolīguma”, no kura GQ nolīgums bija vienīgi viens no elementiem, īstenošana radīja aizliegtu vienošanos, kas attiecas uz kopējo tirgu.

39      Lai pierādītu “nolīguma” pastāvēšanu un apjomu, Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja pierādījumu kopumu, no kuriem svarīgākie ir ABB, liecinieka M., Fuji un Hitachi paziņojumi, kā arī noteikti dokumenti, tādi kā GQ nolīgums un EQ nolīgums un to pielikumi, AIG projektu, kuri tika apskatīti aizliegtās vienošanās ietvaros, saraksts, kuru iesniedza ABB, nedatēts dokuments, kurš tika atrasts Komisijas pārbaužu laikā grupas VA Tech telpās un kura nosaukums ir “Synthèse discussion avec JJC”, kā arī 1999. gada 18. janvāra vēstuļu apmaiņa starp W., J. un B., grupas VA Tech darbiniekiem.

40      Lai apstrīdētu EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpuma pastāvēšanu, prasītājas vienīgi apgalvo, ka GQ nolīguma mērķis vai ietekme nebija kavēt, samazināt vai kropļot konkurenci kopējā tirgū, un apstrīd AIG projektu Eiropā saraksta, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā, pierādījuma spēku. Taču tās neapstrīd ne “nolīguma” pastāvēšanu, ne citu elementu pierādījuma spēku, kuri minēti šī sprieduma 39. punktā un uz kuriem Komisija ir balstījusies, lai konstatētu, ka aizliegtajai vienošanās bija šāda ietekme. Tomēr, tā kā šajā lietā ir liels skaits elementu, uz kuriem ir balstījusies Komisija, šajā lietā prasītājas nevar vispārīgā veidā apstrīdēt EKL 81. panta pārkāpuma pastāvēšanu, specifiski neatspēkojot Komisijas sākotnējās konstatācijas un it īpaši detalizēti nenorādot, kādā ziņā Komisijas izvirzītie pierādījumi nav pieņemami, nav atbilstīgi vai kādā ziņā tiem nav pierādījuma spēka.

41      Ir jāuzskata, ka, pat ņemot vērā faktu, ka atbilstoši GQ nolīguma formulējumam tas netika piemērots lielākajā daļā Eiropas valstu, un neņemot vērā AIG projektu Eiropā sarakstu, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā, Komisijas izvirzītie pierādījumi ir pietiekami, lai parādītu “nolīguma” apjomu.

42      Pirmkārt, Komisijas konstatācija, ka karteļa Eiropas dalībnieki ir debatējuši par AIG projektiem un ir tos sadalījuši kopējā tirgus un EEZ ietvaros, ļauj pati par sevi pierādīt aizliegtās vienošanās ietekmi uz konkurenci šajās teritorijās. Turklāt no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir arī balstījusies uz ABB un M. paziņojumiem, kā arī uz Fuji un Hitachi paziņojumiem, EQ nolīguma 2. pielikumu, AIG projektu sarakstu, kas ir izklāstīts apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā, dokumentu, kura nosaukums ir “Synthèse discussions avec JJC” un 1999. gada 18. janvāra vēstuļu apmaiņas.

43      Otrkārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 125.–131. apsvēruma, Komisijas konstatācija, ka Eiropas ražotāji un Japānas ražotāji ir globāli sadalījuši konkrēto tirgu, līdz ar ko AIG projekti Japānā ir rezervēti Japānas ražotājiem un AIG projekti Eiropā ir principā rezervēti Eiropas ražotājiem, ir balstīta uz ABB un M. paziņojumiem, kā arī uz Fuji un Hitachi paziņojumiem un EQ nolīguma 2. pielikumu.

44      Treškārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 133.–138. apsvēruma, Komisijas konstatācija, ka Eiropā pastāvēja “mītnes” tirgu aizsardzība, līdz ar ko valstīs, kurās bija Eiropas ražotāju vēsturiskās atrašanās vieta, AIG projekti tiem bija rezervēti uzreiz un bez ietekmes uz aizliegtās vienošanās kvotām, ir balstīta uz ABB un M. paziņojumiem, kā arī dokumentu, kura nosaukums ir “Synthèse discussions avec JJC” un 1999. gada 18. janvāra vēstuļu apmaiņu.

45      Tādēļ, pat pieņemot, ka prasītāju kritika saistībā ar diviem pierādījumu elementiem, kurus tās apstrīd, ir pamatota, tās sekas neliek apšaubīt Komisijas konstatācijas, ka aizliegtās vienošanās ietekme bija kavēt, samazināt vai kropļot konkurenci kopējā tirgū un EEZ.

46      Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

2.     Par daļu, kas izriet no kļūdām vērtējumā saistībā ar apgalvotā pārkāpuma ilgumu

47      Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas kļūdas vērtējumā saistībā ar pārkāpuma ilgumu, kādēļ šis ilgums ticis nepamatoti pagarināts. Šīs kļūdas, pirmkārt, attiecoties uz datumu, kurā tās pārstāja piedalīties pārkāpumā, otrkārt, datumu, kurā uzņēmums, kas sastāv no sabiedrībām, kuras pieder pie grupas VA Tech (turpmāk tekstā – “uzņēmums VA Tech”), atsāka piedalīties pārkāpumā, un, treškārt, pārkāpuma izbeigšanas datumu.

a)     Par datumu, kurā prasītājas pārtrauca piedalīties pārkāpumā

 Lietas dalībnieku argumenti

48      Pakārtoti pirmā pamata pirmajai daļai, kas saistīta ar pierādījumu neesamību par apgalvoto EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka tās bija pārtraukušas piedalīties pārkāpumā 2000. gada 13. decembrī, datumā, kad tika organizēta vakara pieņemšana Vildavrē [Ville d’Avray] (Francija), lai nosvinētu šķietamo aizliegtās vienošanās izbeigšanu, kam citi dalībnieki tai bija likuši noticēt, kaut gan tai būtu bijis jākonstatē šī izbeigšana no 1998. gada 16. jūlija, datuma, kad tika pēdējo reizi debatēts par pēdējo AIG projektu Eiropā, kurš minēts apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā, vai vēlākais no 2000. gada 12. oktobra, datuma, kad Cīrihē (Šveice) bija notikusi sanāksme, kurā tās tika informētas par šķietamo aizliegtās vienošanās izbeigšanu.

49      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

50      Vispirms ir jānorāda, ka netiek apstrīdēts tas, ka Reyrolle, SEHV un Magrini piedalīšanās aizliegtajā vienošanās patiešām tika pārtraukta. Taču lietas dalībnieki nav vienisprātis par šīs izbeigšanas precīzo datumu. Prasītājas apstrīd to, ka tās būtu bijušas aizliegtās vienošanās dalībnieces pēc 1998. gada 16. jūlija vai vēlākais pēc 2000. gada 12. oktobra. Komisija apgalvo, ka Reyrolle, SEHV un Magrini izbeidza piedalīties aizliegtajā vienošanās vienīgi “atvadu vakarā” 2000. gada 13. decembrī.

51      Šīs nevienprātības sakarā rodas jautājums par to, kuram lietas dalībniekam ir pierādīšanas pienākums šajā sakarā. Kaut gan prasītājas uzskata, ka Komisijai ir jāpierāda pārkāpuma ilgums, Komisija apgalvo, ka, līdzko tā ir pierādījusi prettiesiskas aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, tiek uzskatīts, ka šīs vienošanās ir ilgusi līdz brīdim, par kuru ir pierādījumi par tās izbeigšanu, kuri ir jāiesniedz uzņēmumam, kas ir bijis šīs aizliegtās vienošanās dalībnieks.

52      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, pirmkārt, lietas dalībniekam vai iestādei, kas apgalvo konkurences normu pārkāpumu, par to ir jāsniedz pierādījumi, ar ko juridiski pietiekami tiek pamatoti pārkāpuma fakti, un, otrkārt, uzņēmumam, kas apgalvojuma par pārkāpumu atspēkošanai izmanto kādu pamatu aizstāvībai, ir jāsniedz pierādījumi, ka ir iestājušies šī aizstāvības pamata izmantošanas nosacījumi, lai minētajai iestādei tādējādi nāktos atsaukties uz citiem pierādījumiem (Pirmās instances tiesas 2006. gada 16. novembra spriedums lietā T‑120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II‑4441. lpp., 50. punkts; tāpat šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts, un 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 78. punkts).

53      Šajā gadījumā vispārējo principu, ka Komisijai ir jāpierāda visi pārkāpumu veidojošie apstākļi, tostarp tā ilgums (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1994. gada 7. jūlija spriedumu lietā T‑43/92 Dunlop Slazenger/Komisija, Recueil, II‑441. lpp., 79. punkts; 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā T‑48/98 Acerinox/Komisija, Recueil, II‑3859. lpp., 55. punkts, un 2005. gada 29. novembra spriedums lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 36. punkts), kuri varētu ietekmēt galīgos secinājumus par konkrētā pārkāpuma smagumu, neietekmē tas, ka prasītājas lietā T‑123/07 un T‑124/07 ir izvirzījušas ar noilgumu saistītu pamatu aizstāvībai, kas principā tām pašām ir jāpierāda.

54      Šāda aizstāvības pamata izvirzīšana obligāti nozīmē to, ka pārkāpuma ilgums, kā arī tā izbeigšanas datums, ir pierādīts. Tomēr šie apstākļi vien paši šajā sakarā nevar pamatot pierādīšanas pienākuma uzlikšanu prasītājām. Pirmkārt, pārkāpuma ilgums, kura noteikšanai ir jāzina tā beigu datums, ir viens no pārkāpuma pamata elementiem, kas ir jāpierāda Komisijai neatkarīgi no tā, vai šie elementi ir apstrīdēti ar noilgumu saistītajā pamatā aizstāvībai. Otrkārt, šo secinājumu apstiprina tas, ka Komisijas veikto procesuālo darbību nenoilgšana atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 normām par noilgumu ir juridiski objektīvs kritērijs, kas izriet no tiesiskās drošības principa (šajā ziņā skat. 2005. gada 6. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑22/02 un T‑23/02 Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, Krājums, II‑4065. lpp., 80.–82. punkts), un līdz ar to arī nosacījums ikviena lēmuma par soda piemērošanu spēkā esamībai. Komisijai šis princips ir jāievēro pat tad, ja uzņēmums šajā sakarā pamatu aizstāvībai nav izvirzījis (iepriekš 52. punktā minētais spriedums lietā Peróxidos Orgánicos/Komisija, 52. punkts).

55      Tomēr ir jāprecizē, ka šāds pierādīšanas pienākuma sadalījums var mainīties atkarībā no tā, vai viena lietas dalībnieka izvirzītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, ko neizdarot, var secināt, ka pierādīšanas pienākums ir izpildīts (iepriekš 52. punktā minētais spriedums lietā Peróxidos Orgánicos/Komisija, 53. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 52. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 79. punkts). Ja, kā šajā gadījumā, Komisija pierāda vienošanās esamību, iesaistītajam uzņēmumam ir pienākums iesniegt pierādījumus, ka tas norobežojās no šīs vienošanās, pierādījumus, kam jāapliecina skaidri izteikta griba, kas darīta zināma pārējiem dalībuzņēmumiem, ka tas norobežojas no šīs vienošanās (Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑168/01 GlaxoSmithKline Services/Komisija, Krājums, II‑2969. lpp., 86. punkts; šajā ziņā skat. 2004. gada 6. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑2/01 P un C‑3/01 P BAI un Komisija/Bayer, Recueil, I‑23. lpp., 63. punkts. un iepriekš 52. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 81.–84. punkts).

56      Šajā lietā, ņemot vērā šos principus, ir jāpārbauda, vai Komisija varēja konstatēt, ka prasītājas bija beigušas savu dalību aizliegtajā vienošanās 2000. gada 13. decembrī.

57      No apstrīdētā lēmuma 188.–190. un 297. apsvēruma izriet, ka Komisija šajā sakarā ir balstījusies uz ABB, Areva un Schneider Electric paziņojumiem. Tādējādi ABB paziņoja, ka tā bija nolēmusi pēc vienošanās ar Alstrom izslēgt prasītājas no aizliegtās vienošanās, jo to kvota ir relatīvi augsta salīdzinājumā ar to ražošanas jaudu. Šajā sakarā 2000. gada 13. decembrī tika noorganizēta sanāksme Vildavrē, kurā, iespējams, izbeigta aizliegtā vienošanās, kas tomēr turpināja pastāvēt starp ABB, Alstrom, Fuji, Melco un Toshiba. Turklāt Komisija piebilst, ka Areva un Schneider Electric ir apstiprinājušas, ka šī sanāksme notika 2000. gada novembra beigās vai decembra sākumā, bet Areva apstrīd to, ka šīs sanāksmes priekšmets bija dalībnieku izslēgšana no aizliegtās vienošanās.

58      Prasītājas apstrīd 2000. gada 13. decembri kā datumu, kurā tās izbeidza piedalīties aizliegtajā vienošanās, izvirzot divus argumentus. Pirmkārt, tās norāda, ka par šo datumu būtu jānosaka 1998. gada 16. jūlijs, datums, kurā notika debates par pēdējo AIG projektu Eiropā, kurš minēts apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā. Otrkārt, tās, gluži kā procedūrā Komisijā, apgalvo, ka par aizliegtās vienošanās izbeigšanu tika nolemts 2000. gada 12. oktobrī sanāksmes laikā Cīrihē un ka 2000. gada 13. decembra sanāksme bija vienīgās “atvadas”, aizliegtās vienošanās darbībai nenotiekot starp šiem diviem datumiem.

59      Saistībā ar pirmo argumentu ir jāatgādina, ka, gluži kā tas ticis izklāstīts šī sprieduma 41.–45. punktā, “nolīguma” pastāvēšana, ar kuru ir saistītas prasītājas, ir jāuzskata par pietiekami pierādītu, pat neņemot vērā AIG projektus Eiropā, kas ir izklāstīti apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā. Tādēļ fakts, ka pēdējā diskusija par AIG projektu, kas izklāstīts šajā sarakstā, notika 1998. gada 16. jūlijā, nevar būt par pierādījumu, ka šīs aizliegtā vienošanās tika izbeigta šajā datumā vai ka prasītājas tajā beidza piedalīties. Tādējādi šis arguments ir jānoraida.

60      Saistībā ar otro argumentu no pastāvīgās judikatūras, kas minēta šī sprieduma 55. punktā, izriet, ka, ja, gluži kā šajā lietā, Komisija ir iesniegusi pierādījumus par nolīguma pastāvēšanu, tad uzņēmumiem, kas tajā ir piedalījušies, ir jāsniedz pierādījumi, ka tie no šī nolīguma ir distancējušies un kam jāliecina par skaidru gribu, par kuru ir paziņots citiem dalībniekiem uzņēmumiem, izstāties no šī nolīguma.

61      Protams, ir jāpieņem prasītāju arguments, ka šādas tiešas distancēšanās paušanai ir jāpielīdzina situācija, kurā aizliegtas vienošanās dalībnieks ir izslēgts no aizliegtās vienošanās ar šīs aizliegtās vienošanās dalībnieku vienošanos, aizbildinoties, ka minētā aizliegtā vienošanās ir izbeigta. Tomēr, tā kā Komisija ir iesniegusi pierādījumus par “nolīguma” pastāvēšanu, tad prasītājam ir pierādīšanas pienākums par to, ka citi dalībnieki lika tām noticēt, ka aizliegtā vienošanās ir izbeigta. Turklāt, pat pieņemot, ka aizliegtās vienošanās izbeigšana nebūtu bijusi paziņota kā “pārsteigums” 2000. gada 13. decembra sanāksmē, bet gan kādu laiku iepriekš, prasītāju izvirzītais datums, 2000. gada 12. oktobris, nav pamatots ne ar kādiem pierādījumiem. Neesot nekādiem pierādījumiem saistībā ar to faktisko izslēgšanu no aizliegtās vienošanās, Komisija tādēļ bija tiesīga noteikt 2000. gada 13. decembri par datumu, kurā prasītājas ir beigušas piedalīties aizliegtajā vienošanās, un bez tā, ka Komisijai ir pienākums pierādīt, ka prettiesiskie nolīgumi tika izbeigti tieši šajā datumā.

62      Līdz ar to ir jānoraida iebildums par datumu, kurā prasītājas beidza piedalīties pārkāpumā.

b)     Par datumu, kurā uzņēmums VA Tech atsāka piedalīties pārkāpumā

 Lietas dalībnieku argumenti

63      Prasītājas uzskata, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka uzņēmums VA Tech bija atsācis piedalīties pārkāpumā ar VAS starpniecību 2002. gada 1. aprīlī. Prasītājas uzskata, ka, lai gan uzņēmums jau bija informēts par aizliegtās vienošanās atsākšanu 2002. gada vasarā, tas vēl šajā laikā nebija atsācis savu piedalīšanos. Šī atsākšana notika vienīgi no 2002. gada 9. oktobra, Parīzes (Francija) sanāksmes, kurā piedalījās noteikti tās pārstāvji, datuma. Prasītājas apgalvo, ka to paziņojumus šajā sakarā apstiprina citi pierādījumi lietas materiālos. Konkrētāk, uzņēmums VA Tech nebija pārstāvēts sanāksmē Frankfurtē (Vācija) 2002. gada 10. jūlijā, ne arī bija piedalījies nolīgumos vai saskaņošanās par AIG projektiem, kuru izbeigšanās datums ir starplaikā no 2002. gada aprīļa līdz oktobrim. Katrā ziņā Komisija esot rīkojusies nesaskanīgā veidā, nosakot pārkāpuma atsākšanas brīdi, jo Hitachi gadījumā tā izvēlējās ņemt vērā pirmās piedalīšanās daudzpusējā sanāksmē datumu.

64      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

65      Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 199., 203., 204. un 441. apsvēruma, Komisija galvenokārt pamatoja savu secinājumu, ka uzņēmums VA Tech atsāka savu piedalīšanos aizliegtajā vienošanās vēlākais 2002. gada 1. aprīlī, ar norādēm, kas izklāstītas ABB atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, kurā ABB paskaidroja, ka liecinieks M. atceras, ka pēc izstāšanās 2000. gadā uzņēmums VA Tech atsāka piedalīties aizliegtajā vienošanās pirmo trīs 2002. gada mēnešu laikā. Tā kā nebija precīza datuma, Komisija izvēlējās 2002. gada 1. aprīli kā vislabvēlīgāko datumu šim uzņēmumam. Komisija uzskata, ka šis ABB paziņojums ir ļoti ticams, jo tikai no tās Komisija uzzināja, ka uzņēmums VA Tech kādu laiku bija pārtraucis savu piedalīšanos aizliegtajā vienošanās. Paziņojumā par iebildumiem Komisija būtībā bija pieņēmusi, ka uzņēmums VA Tech bija bez pārtraukuma piedalījies aizliegtajā vienošanās. Turklāt Komisija uzskata, ka šo paziņojumu pamato Z., VA Tech grupas darbinieka, ar roku rakstītās piezīmes, kas tika atrastas šīs grupas telpās 2004. gada aprīlī veikto pārbaužu uz vietas laikā.

66      Saistībā ar Z. rakstītajām piezīmēm apstrīdētā lēmuma 204. apsvērumā ir veikta atsauce uz trīs lappusēm, kurās, pēc Komisijas domām, ir izklāstīti jautājumi par grupas VA Tech interesi saistībā ar AIG projektu Ravennā [Ravenne] (Itālija) un eventuālajām iespējām noteikt jaunu cenu līmeni, uz diskusijām ar Japānas ražotājiem, uz sanāksmi, kas paredzēta jūlijā, lai apspriestu AIG projektus un uz diskusiju stāvokli 2002. gada augusta beigās. Šīs lappuses ir reproducētas Komisijas procedūras lietas materiālu 2014., 2018. un 2024. lpp.

67      Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka lielākajā daļā Z. rakstīto piezīmju nav nekādu norāžu ne uz to sagatavošanas datumu, ne uz tajā minēto faktu datumu. Turklāt nav iespējams izdarīt secinājumus no kārtības, kādā lappuses ir izvietotas Komisijas procedūras lietas materiālos, jo noteiktu lappušu kārtība ir tikusi grozīta atkarībā no to sagatavošanas hronoloģiskās kārtības. Konkrētāk, lappušu, kas reproducētas Komisijas procedūras lietas materiālu 2014. un 2015. lappusē, kārtība ir tikusi apgriezta, kā tas izriet no 2014. lappuses, kas ir redzama 2015. lappuses labajā pusē, un 2016. lappuse, kurā ir ietverts vadības padomes 2002. gada 27. jūnija sanāksmes protokols un kas varētu sniegt datētu informāciju, nevar būt tieši sekojusi 2014. lappusei, jo runa ir par divām labajām lappusēm.

68      Līdz ar to vienīgā uzticamā informācija par Z. piezīmju sarakstīšanas datumu ir tā, kas var tikt izsecināta no retajām norādēm uz datumiem un kas atrodas uz tās pašas lappuses ar norādēm, kuras izvirzījusi Komisija.

69      Pirmkārt, ir jākonstatē, ka ne izvilkumi no Z.  rakstītajām piezīmēm, kas tikuši citēti apstrīdētajā lēmumā, ne izvilkumi, kurus Komisija norādījusi savā atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, neļauj akceptēt 2002. gada 1. aprīli kā datumu, kurā uzņēmums VA Tech atsāka piedalīties aizliegtajā vienošanās. Lai gan prasītājas neapstrīd, ka minētās piezīmes tika sagatavotas 2002. gadā, 1. aprīļa datums tajās nav tieši minēts un tas vēl jo vairāk nevar tikt izsecināts no šo piezīmju satura.

70      Otrkārt, ir jānorāda, ka Komisijas procedūras lietas materiālos tostarp ir ietvertas piezīmes “apspriest paketi ar Jap. Viņi ir veikuši virkni iniciatīvu” un “praksē rezervēt 1 datumu 1. jūliju, lai apspriestu 1 paketi G^d Export ar Jap.”. Šīs piezīmes ļauj secināt, ka piezīmes, kurās tās ir ietvertas, tika sastādītas pirms 2002. gada 1. jūlija un tādējādi vēlākais 2002. gada jūnijā. Tā kā nav precīza datuma, tādējādi saskaņā ar principu in dubio pro reo ir jānosaka 2002. gada 1. jūlijs par datumu, kurā uzņēmums VA Tech atsāka piedalīties aizliegtajā vienošanās.

71      Treškārt, attiecībā uz ražotāju veikto saskaņošanu priekšmetu ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, ka pārkāpuma otrajā stadijā AIG projekti vairs netika apspriesti individuāli, bet “paketēs”. To prasītājas nav apstrīdējušas. Tāpat prasītājas nav apstrīdējušas, ka otrās stadijas laikā aizliegtā vienošanās attiecās uz AIG projektiem EEZ ietvaros. Pirmā pamata pirmā daļa, ar kuru prasītājas apstrīd, ka aizliegtajai vienošanās bija ietekme uz kopējo tirgu, attiecas vienīgi uz to piedalīšanās pirmo stadiju. Līdz ar to fakts, ka šī sprieduma 70. punktā minētajās piezīmēs nav minēts AIG projekts EEZ teritorijā, neliek apšaubīt faktu, ka prasītājas pēc atgriešanās aizliegtajā vienošanās 2002. gadā tika piedalījušās diskusijās par AIG projektiem EEZ ietvaros.

72      No tā izriet, ka ir jāapmierina iebildums, ar kuru tiek apgalvots, ka Komisija ir kļūdaini konstatējusi, ka prasītājas atsāka piedalīties aizliegtajā vienošanās no 2002. gada 1. aprīļa.

c)     Par pārkāpuma beigu datumu

 Lietas dalībnieku argumenti

73      Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka pārkāpums bija galīgi beidzies tikai 2004. gada 11. maijā, nevis vēlākais 2004. gada 21. janvārī, pēdējās sanāksmes datumā, kurā tika apspriesti AIG projekti, tā arī nepanākot vienošanos. Tā kā koordinācijas sistēma pēc tam sākusi pavājināties, sanāksmju mērķis vairs esot bijis vienīgi apspriest aizliegtās vienošanās turpināšanu un citus jautājumus, kuriem nav sakara ar konkurences tiesībām.

74      Komisija noraida apgalvojumu, ka aizliegtā vienošanās tika izbeigta vēlākais 2004. gada 21. janvārī, nevis 2004. gada 11. maijā. Aizliegtā vienošanās esot turpinājusies pēc 2004. gada 21. janvāra; ABB ir beigusi savu piedalīšanos vienīgi 2004. februārī. Nolīgumiem vismaz esot bijusi ietekme līdz sanāksmei, kas notika pēc ABB izstāšanās.

 Vispārējās tiesas vērtējums

75      Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no EKL 81. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka neatkarīgi no to sekām nolīgumi uzņēmumu starpā ir aizliegti, ja tiem ir pret konkurenci vērsts mērķis (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 123. punkts, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering/Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 181. punkts). Līdz ar to faktiskas pret konkurenci vērstas ietekmes pierādīšana nav obligāta, ja ir pierādīts attiecīgās rīcības pret konkurenci vērstais mērķis (skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā T‑62/98 Volkswagen/Komisija, Recueil, II‑2707. lpp., 178. punkts un tajā minētā judikatūra).

76      Tomēr šajā lietā Komisija galvenokārt pamatojās uz apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto nolīgumu un saskaņoto darbību mērķi ierobežot konkurenci. Tā vispirms apstrīdētā lēmuma 303. un 304. apsvērumā konstatēja, ka aprakstīto nolīgumu un/vai saskaņoto darbību kopuma mērķis bija ierobežot konkurenci EKL 81. panta nozīmē un EEZ līguma 53. panta nozīmē, un ka šādos apstākļos bija lieki saistībā ar minēto tiesību normu piemērošanu ņemt vērā nolīguma konkrēto ietekmi, 308. apsvērumā piebilstot, ka pēc savas būtības tāda veida nolīguma, kāds ir aprakstītais, īstenošana izraisa ievērojamus konkurences kropļojumus. Tāpat saistībā ar naudas sodu noteikšanu Komisija apstrīdētā lēmuma 477. apsvērumā tieši apstiprināja, ka tā netika specifiski pamatojusies uz īpašu ietekmi, nosakot pārkāpuma smagumu.

77      Otrkārt, ir jānorāda, ka, gluži kā to Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 215. apsvērumā, pamatojoties uz grupas VA Tech paziņojumiem, komunikācija un sanāksmes aizliegtās vienošanās ietvaros pēc ABB izstāšanās tostarp attiecās uz informācijas apmaiņu par notiekošajām konkursa procedūrām, par aizliegtajā vienošanās neietilpstošo tirgus dalībnieku stāvokli, par kontaktu uzturēšanu vai pārtraukšanu un par drošības jautājumiem. Tomēr šie diskusiju priekšmeti pierāda, ka, lai gan palikušajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem pēc ABB izstāšanās neizdevās vienoties par konkrētiem projektiem, tiem bija nodoms īstenot aizliegto vienošanos nākotnē vai vismaz tie vēl nebija pieņēmuši lēmumu to izbeigt.

78      Šo faktu interpretāciju neliek apšaubīt Hitachi paziņojumi, kurus izvirza prasītājas, par aizliegtās vienošanās izbeigšanu. Prasītājas uzskata, ka Hitachi attiecībā uz 2004. gada 21. janvāra sanāksmi bija paziņojusi, ka “dalībnieki noraidīja visus piedāvājumus” un ka “sanāksme [tika pēc tam] atcelta”. Šis pats uzņēmums citā paziņojumā esot secinājis, ka “jaunā sistēma [bija sākusi] izjukt 2004. gada janvārī, pēdējās darba sapulces datumā, kurā piedalījusies [ABB]”.

79      Pirmkārt, fakts, ka nekāds nolīgums par apskatītajiem AIG projektiem nevarēja tikt noslēgts 2004. gada 21. janvārī, tomēr nenozīmē, ka, ciktāl šajā brīdī aizliegtā vienošanās bija pārstājusi pastāvēt – pat ja Hitachi veiktā ex post vērtējuma sakarā šī neizdošanās varēja būt “aizliegtās vienošanās izjukšanas” sākuma punkts. Vēlākajās sapulcēs apskatītās tēmas, ko neapstrīd prasītājas, liecina par gribu turpināt aizliegto vienošanos bez ABB. Otrkārt, saistībā ar Hitachi veikto vērtējumu, ka aizliegtā vienošanās sāka izjukt 2004. gada janvārī, tas vienīgi apstiprina, ja pēc tā būtu vajadzība, ka “aizliegtās vienošanās izjukšana” nebija vēl precīzi realizētā 2004. gada janvārī.

80      Šajos apstākļos Komisijai nebija nepieciešams pierādīt jaunu nolīgumu noslēgšanu par konkrētiem AIG projektiem sanāksmēs, kas notikušas pēc 2004. gada 21. janvāra sanāksmes, lai varētu secināt, ka aizliegtā vienošanās tika turpināta pēc šī datuma.

81      Līdz ar to prasītājas nav pierādījušas, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot 2004. gada 11. maiju par aizliegtās vienošanās beigu datumu. No tā izriet, ka iebildums par šādu kļūdu vērtējumā ir jānoraida.

82      No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 1. pants ir jānoraida tiktāl, ciktāl Komisija ar to konstatēja pārkāpumu, kuru prasītājas bija pieļāvušas laikposmā no 2002. gada 1. aprīļa līdz 30. jūnijam. Pārējā daļā pirmā pamata daļu, kas saistīta ar kļūdām vērtējumā par pārkāpuma ilgumu, ir jānoraida.

3.     Par daļu, kas izriet no apgalvotā pārkāpuma noilguma attiecībā uz periodu pirms 1998. gada 16. jūlija

a)     Lietas dalībnieku argumenti

83      Reyrolle, SEHV un Magrini uzskata, ka attiecībā uz periodu pirms 1998. gada 16. jūlija ir iestājies noilgums sodu noteikšanai. Tās uzskata, ka piecu gadu noilguma termiņš ir jāaprēķina no 1998. gada 16. jūlija un tā kā to piedalīšanās ilgums jaunajā sistēmā ir tikai viens gads un trīs mēneši, sākumsummas palielinājums, kas tiek piemērots sakarā ar pārkāpuma ilgumu, būtu jāsamazina līdz 10 %.

84      Reyrolle, SEHV un Magrini piebilst, ka Komisijas aizstāvētā tēze par nepārtrauktu pārkāpumu ir kļūdaina, ciktāl tā attiecas uz tām, jo nav izpildīti judikatūrā paredzētie nosacījumi, proti, objektīvi, ka nav noticis pārtraukums pārkāpumos, un subjektīvi, ka attiecīgo uzņēmumu rīcībai ir vispārējs nolūks.

85      Komisija noraida šis argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

86      Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts piecu gadu noilguma termiņš par tāda veida pārkāpumiem, kādos tiek vainotas prasītājas. Saskaņā ar šīs pašas regulas 25. panta 3. punkta pirmo teikumu noilguma termiņu pārtrauc jebkura rīcība, ko izmeklēšanā vai tiesvedībā attiecībā uz pārkāpumu veikusi Komisija.

87      Šajā lietā iebildums par noilgumu, kas izvirzīts saistībā ar pārkāpuma, kurā tiek vainotas Reyrolle, SEHV un Magrini, pirmo stadiju, prezumē to, ka ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, šai pirmajai stadijai ir bijis jābeidzas vēlākais 1999. gada 10. maijā, t.i., piecus gadus pirms dienas, kad notika uz vietas veiktās pārbaudes, kuras Komisija īstenoja 2004. gada 11. un 12. maijā. Otrkārt, abām pārkāpuma stadijām, kurā tās tiek vainotas, nav jābūt daļai no vienota un nepārtraukta pārkāpuma Regulas Nr. 1/2003 25. panta 2. punkta nozīmē, jo tādā gadījumā noilgums sākas vienīgi no dienas, kad beidzies pārkāpums.

88      Tomēr, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 57.–62. punktā, Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti konstatēja, ka pārkāpuma, kurā vainotas Reyrolle, SEHV un Magrini, pirmā stadija beidzās tikai 2000. gada 13. decembrī un līdz ar to pēc 1999. gada 10. maija. Tādēļ šis iebildums par noilgumu ir jānoraida.

89      Katrā ziņā šī sprieduma 87. punktā izklāstītais otrais nosacījums nav diez ko vairāk izpildīts kā pirmais nosacījums. Komisija pamatoti konstatēja, ka aizliegtā vienošanās, kurā Reyrolle, SEHV un Magrini bija piedalījušās 2002. gadā, būtībā bija tā pati, kurā tās bija piedalījušās līdz 2000. gadam.

90      Savienības tiesas ir identificējušas vairākus atbilstošus kritērijus, lai novērtētu pārkāpuma vienoto raksturu, proti, attiecīgo darbību mērķu identiskumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑113/04 P Technische Unie/Komisija, Krājums, I‑8831. lpp., 170. un 171. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑21/99 Dansk Rørindustri/Komisija, Recueil, II‑1681. lpp., 67. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 312. punkts), attiecīgo preču un pakalpojumu identiskumu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 118., 119. un 124. punkts, iepriekš minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 312. punkts), tajā piedalījušos uzņēmumu identiskumu (iepriekš minētais spriedums lietā Jungbunzlauer/Komisija, 312. punkts) un pārkāpuma īstenošanas modalitāšu identiskumu (iepriekš minētais spriedums lietā Dansk Rørindustri/Komisija, 68. punkts). Citi atbilstoši kritēriji ir uzņēmumu vārdā iesaistīto fizisko personu identiskums un attiecīgo darbību ģeogrāfiskās piemērošanas jomas identiskums.

91      Šajā lietā ir jānorāda, ka iepriekš minēto kritēriju kopums ļauj uzskatīt, ka aizliegtā vienošanās, kurā Reyrolle, SEHV un Magrini bija piedalījušās 2002. gadā, būtībā bija tā pati, kurā tās bija piedalījušās līdz 2000. gadam.

92      Pirmkārt, mērķis, kas ietvēra aizliegtās vienošanās dalībnieku tirgus daļu stabilizēšanu, pasaules tirgus sadalīšanu starp Japānas un Eiropas ražotājiem – it īpaši rezervējot Eiropas ražotājiem Eiropas tirgus – un izvairīšanos no cenu samazināšanās, bija viens un tas pats abu periodu laikā.

93      Otrkārt, aizliegtās vienošanās funkcionēšanas metodes kopumā palika nemainīgas, kaut gan tās gadu gaitā attīstījās, it īpaši balstoties uz uzņēmumu dalībnieku skaita samazināšanos pēc nozares koncentrēšanās un pēc saziņas līdzekļu tehniskās evolūcijas. Tomēr, gluži kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 280. apsvērumā, šie grozījumi nenotika precīzā brīdī no 2000. līdz 2002. gadam, bet gan pakāpeniski. Turklāt tās netika ietekmējušas funkcionēšanas veida galvenos principus, proti, AIG projektu piešķiršanu starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem, pamatojoties uz to noteiktajām kvotām un izmantojot manipulācijas ar konkursiem, kā arī minimālo cenu noteikšanu AIG projektiem, kuri netika piešķirti.

94      Šīs Komisijas detalizētās konstatācijas par aizliegtās vienošanās funkcionēšanu, kuras prasītājas nav detalizēti apstrīdējušas, nevar tikt atspēkotas ar vispārēju un nepamatotu apgalvojumu, saskaņā ar kuru “koordinēšana no 2002. gada tika veikta atbilstoši pilnīgi jaunai sistēmai”, gluži kā to it īpaši apstiprina ABB darbinieku paziņojumi. Izvilkumos, kurus ir citējušas prasītājas lietā T‑123/07 un lietā T‑124/07, ārpus to konteksta attiecīgais darbinieks Wi. būtībā norāda, ka attiecīgo faktu laikā viņa priekšnieks bija no viņa slēpis faktisko “sadarbības” apjomu ar citiem AIG ražotājiem, un izklāsta faktu, ka aizliegtā vienošanās, kādā tā pastāvēja no 2002. gada, bija turpinājums aizliegtās vienošanās iepriekšējai stadijai.

95      Treškārt, attiecīgo abu periodu laikā aizliegtā vienošanās attiecās uz vienu un to pašu tirgu, proti, AIG, rezerves daļu vai gatavu apakšstaciju veidā projektu tirgu.

96      Ceturtkārt, aizliegtajā vienošanās iesaistītie uzņēmumi, kā arī dažādās sabiedrības, kas bija daļa no šiem uzņēmumiem, būtībā ir palikušas tādas pašas visā aizliegtās vienošanās laikā no 1988. gada līdz 2004. gadam, ņemot vērā AIG nozarē šajā periodā notikušos koncentrēšanās procesus un ar vienīgo izņēmumu par Siemens uzņēmuma VA Tech un Hitachi pagaidu nepiedalīšanos.

97      Piektkārt, personas, kas pārstāvēja dažādos uzņēmumus aizliegtās vienošanās ietvaros, lielā mērā bija vienas un tās pašas 2000. gadā un 2002. gadā neatkarīgi no nelielas normālas svārstīšanās katrā uzņēmumā. Pārstāvju personālo turpinātību apliecina dažādie sanāksmju saraksti, kuri ir iekļauti lietas materiālos, un it īpaši saraksts, kas ir iekļauts apstrīdētā lēmuma I pielikumā, kā arī attiecīgo uzņēmumu sadarbības personu, kuras piedalījās aizliegtajā vienošanās, saraksts, kas iekļauts apstrīdētā lēmuma II pielikumā.

98      Sestkārt, aizliegtās vienošanās ģeogrāfiskās piemērošanas apjoms bija vienāds 2000. gadā un periodā no 2002. gada līdz 2004. gadam. Tas bija nedaudz palielinājies kopš 1988. gada, jo pa to laiku aizliegtās vienošanās dalībniekiem kļuva pieejami Centrālās un Austrumeiropas valstu tirgi.

99      Turklāt fakts, kuru uzsvēra Komisija un kuru prasītājas lietās T‑123/07 un T‑124/07 nav apstrīdējušas, ka aizliegto vienošanos, uz laiku nepiedaloties noteiktiem uzņēmumiem, īstenoja citi dalībnieki, un ka tādējādi saglabātā vienota pārkāpuma objektīvā turpinātība, arī liecina, ka ir runa par vienu un to pašu aizliegto vienošanos.

100    Visbeidzot, attiecībā uz subjektīvo elementu ir pietiekami, ka tad, kad uzņēmums VA Tech atsāka piedalīties aizliegtajā vienošanās, Reyrolle, SEHV un Magrini apzinājās, kas piedalās tajā pašā aizliegtajā vienošanās kā iepriekš. Šajā sakarā ir jānorāda, ka noteiktiem darbiniekiem, kas pārstāvēja uzņēmumu VA Tech aizliegtajā vienošanās kopš 2002. gada, jau bija vadoši amati sabiedrībās, kas veidoja šo grupu, pirms minēto sabiedrību piedalīšanas pārtraukšanas aizliegtajā vienošanās 2000. gadā. Tādējādi Z., V., C., B. un W., kas ir dažādu sanāksmju dalībnieku sarakstā kopš 2002. gada oktobra (skat. apstrīdētā lēmuma I pielikumu), jau ir strādājuši Reyrolle, SEHV, Magrini un Schneider Electric pirms 2000. gada (skat. apstrīdētā lēmuma II pielikumu). Reyrolle, SEHV un Magrini tādēļ nevarēja nezināt par faktoriem, kas nosaka aizliegtās vienošanās vienoto raksturu. Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas lietā T‑123/07 un T‑124/07, subjektīvais elements tādēļ nav izslēgts sakarā ar faktu, ka tās 2000. gadā tika piemānītas, jo citi aizliegtās vienošanās dalībnieki lika tām noticēt par minētās vienošanās beigšanos. Šajā sakarā noteicošais nav to zināšanu līmenis 2000. gadā, bet gan tas, kas tām bija tad, kad tās atsāka savu piedalīšanos aizliegtajā vienošanās.

101    Tādēļ iebildums par nepieņemamību, kuru izvirzījušas Reyrolle, SEHV un Magrini, katrā ziņā ir jānoraida, jo pārkāpuma, kurā tās tiek vainotas, abas stadijas bija daļa no viena un tā paša vienota un nepārtraukta pārkāpuma.

102    Līdz ar to ir jānoraida pirmā pamata daļa, ar kuru tiek apgalvots pārkāpuma, kurā tiek vainotas Reyrolle, SEHV un Magrini, pirmās stadijas noilgums.

4.     Par daļu, kas izriet no uzlikto naudas sodu pārmērīga apmēra

103    Lai pamatotu šo daļu, prasītājas izvirza vairākus iebildumus, kas izriet, pirmkārt, no tā, ka tika pārsniegts 10 % maksimālais apmērs no Reyrolle, SEHV un Magrini apgrozījuma, otrkārt, no tā, ka netika ņemta vērā šo sabiedrību individuālā situācija, treškārt, no tā, ka Siemens Österreich un KEG uzliktais naudas sods ir pārmērīgs salīdzinājumā ar naudas sodu, kas uzlikts Reyrolle, ceturtkārt, no tā, ka tika noteikta nesaprotama solidārā atbildība starp dažādām prasītājām, piektkārt, no tā, ka Komisija esot kļūdaini uzskatījusi Reyrolle par atbildīgu līdztekus tās mātes sabiedrībai, sestkārt, no ne bis in idem principa pārkāpuma saistībā ar Siemens Österreich un KEG un, septītkārt, tas, ka saistībā arī ar pēdējām minētajām sabiedrībām netika samazināts naudas sods.

104    Vispirms ir jānorāda, ka pirmie četri iebildumi būtībā ir saistīti ar to, ka Komisija ir kļūdaini piemērojusi jēdzienu “uzņēmums” Kopienu konkurences tiesību nozīmē. Argumentos, kas iesniegti šo iebildumu pamatošanai, prasītājas kritizē faktu, ka naudas sodu aprēķināšanas nolūkos Komisija tām ir piemērojusi sākumsummu, kas balstīta uz grupas VA Tech kopējo apgrozījumu par 2005. gadu, nevis uz to atsevišķajiem apgrozījumiem, un faktu, ka summas, kuras dažādām šīs grupas sabiedrībām ir jāmaksā solidāri, ir noteiktas nesaprotamā veidā. Līdz ar to šie četri iebildumi ir jāapskata kopā pirms pārējo iebildumu izvērtēšanas.

a)     Par četriem pirmajiem iebildumiem, kas būtībā izriet no tā, ka Komisija ir kļūdaini piemērojusi jēdzienu “uzņēmums” Kopienu konkurences tiesību nozīmē

 Lietas dalībnieku argumenti

105    Reyrolle, SEHV un Magrini pārmet Komisijai, ka tā saistībā ar to naudas sodu aprēķināšanu ir piemērojusi sākumsummu, kas ir balstīta uz grupas VA Tech, kāda tā pastāvēja apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, kopējo apgrozījumu, nevis uz to atsevišķajiem apgrozījumiem.

106    Reyrolle, SEHV un Magrini uzskata, ka Komisija ir nonākusi acīmredzamās pretrunās ar pieeju, kas ir vairākkārt izklāstīta apstrīdētajā lēmumā un saskaņā ar kuru tā paredzēja grupas VA Tech meitas sabiedrības uzskatīt par “individuālas atbildīgām” par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu. Reyrolle, SEHV un Magrini arī norāda, ka Komisijas piemērotā aprēķināšanas metode izraisa to, ka Reyrolle tiek uzskatīta par atbildīgu par SEHV un Magrini rīcību un vice versa, kaut gan tās nebija saistītas lielāko pārkāpuma ilguma daļu, proti, periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 13. decembrim. Šāda “līdzatbildība ar atpakaļejošu spēku” esot pretrunā principam, saskaņā ar kuru sodam ir jābūt samērīgam ar pieļauto pārkāpumu, jo minēto sabiedrību ekonomiskais nozīmīgums aizliegtās vienošanās ietvaros ir ievērojami pārspīlēts.

107    Turklāt Reyrolle, SEHV un Magrini apstiprina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav ievērojusi ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma, kas paredzēts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā. Attiecībā uz 2005. gadu to apgrozījums visā pasaulē esot sasniedzis aptuveni EUR 118 953 000 Reyrolle gadījumā, EUR 222 034 242 SEHV gadījumā un EUR 103 047 112 Magrini gadījumā, tāpēc tām uzliktais EUR 22 050 000 naudas sods esot pārmērīgs.

108    Turklāt Reyrolle, SEHV un Magrini uzskata, ka ar Komisijas piedāvāto aprēķināšanas metodi tiek pārkāpts Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 7. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru netiek noteikts stingrāks sods par to, kāds bija piemērojams pārkāpuma izdarīšanas laikā. Tās uzskata, ka tas, ka Komisija ar atpakaļejošu spēku piemēroja jēdzienu “ekonomiska vienība” saistībā ar naudas soda aprēķināšanu, izraisīja soda smaguma palielināšanos.

109    Reyrolle piebilst, ka Komisijai būtu bijis jāņem vērā tās ierobežotā spēja radīt ievērojamu kaitējumu konkurencei iekšējā tirgū, vai nu Komisijai samazinot tās naudas soda sākumsummu, vai saistībā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem. Tehniska rakstura iemeslu dēļ tās darbības EEZ ietvaros aprobežojās ar Apvienoto Karalisti un Īriju visa GQ nolīguma laikā. Līdz ar to tās vispasaules apgrozījums, pārspīlējot tās konkurētspējas nozīmīgumu kopējā tirgū, atbilstošā veidā neatspoguļojot tās spēju radīt kaitējumu citiem tirgus dalībniekiem EEZ ietvaros.

110    Siemens Österreich un KEG apgalvo, ka tām uzliktā naudas soda summa ir nesamērīga salīdzinājumā ar to, kas uzlikta Reyrolle, jo Komisija izvēlējusies tām uzlikt naudas sodu, it kā tās būtu bijušas saistītas ar SEHV un Magrini periodā no 1998. gada līdz 2000. gadam, tādējādi ievērojami pārspīlējot to ekonomisko nozīmīgumu aizliegtajā vienošanās.

111    Siemens Österreich un KEG piebilst, ka principā naudas sodi, kas uzlikti mātes sabiedrībām par meitas sabiedrību pārkāpumiem un kas ir balstīti uz noteicošo ietekmi, kāda ir mātes sabiedrībām uz meitas sabiedrību komerciālo rīcību, nevarot būt lielāki par tiem, kas uzlikti meitas sabiedrībām. Tās tomēr uzskata, ka šajā lietā tām uzliktā naudas soda summa, ņemot vērā pārkāpumu ilgumu, kuros tās tiek vainotas, ir divas reizes lielāka nekā Reyrolle, proti, EUR 242 307 par pārkāpuma mēnesi prasītāju gadījumā un EUR 124 576 par pārkāpuma mēnesi Reyrolle gadījumā.

112    Siemens Österreich un KEG uzskata, ka Komisijas izvēlētā pieeja pārkāpj principu, ka sods atbilst sabiedrības individuālajam ieguldījumam pārmestajos faktos, un “vainas principu” un līdz ar to ir pārkāpts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts, kā arī ECPAK 7. panta 1. punkts. Šāda pieeja arī esot pretrunā Pamatnostādnēm sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK līguma] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”). Turklāt iebildumu rakstā Komisija nepamatoti un bez pierādījumiem esot prezumējusi, ka Reyrolle iegādāšanās un VAS izveidošanas laikā VA Technologie esot zinājusi vai tai būtu bijis jāzina par Reyrolle piedalīšanos aizliegtajā vienošanās, kaut gan VA Technologie “ienāca AIG nozarē [..] vienīgi pēc Reyrolle iegādāšanās” un ka šajā gadījumā veiktais iepriekšējais audits (due diligence) neesot atklājis nekādas saskaņotas darbības.

113    Siemens Österreich un KEG uzskata, ka Komisijai bija vispirms jāaprēķina naudas sodu summa katrai grupas VA Tech meitas sabiedrībai, pirms proporcionāli tam, cik ilgi šī grupa kontrolēja katru no meitas sabiedrībām, aprēķināt naudas soda summu, kas solidāri jāmaksā mātes sabiedrībām. Piemērojot šo metodi, Komisijas uzliktajiem naudas sodiem būtu bijis jāatbilst EUR 720 000 Reyrolle gadījumā, EUR 900 000 SEHV gadījumā un EUR 360 000 Magrini gadījumā, proti, kopā EUR 1 980 000.

114    SEHV un Magrini arī norāda, ka tām apstrīdētajā lēmumā uzliktā naudas soda kopējā summa EUR 22 050 000 ir kļūdaini sadalīta starp, no vienas puses, grupu, kuras mātes sabiedrība ir Schneider Electric (turpmāk tekstā – “grupa Schneider”), EUR 4 500 000 apmērā un, no otras puses, grupu VA Tech EUR 17 550 000 apmērā. Tās apgalvo, ka Komisijas iespējami veiktais aprēķins noteikti izraisīs to, ka Schneider uzņemas ļoti ierobežotu atbildību, proti, 40 % par laikposmu, kurā tā tās kontrolēja viena pati. Toties grupa VA Tech grupa un Reyrolle nokļūšot acīmredzami nelabvēlīgā stāvoklī.

115    SEHV un Magrini piebilst, ka Komisija noteica Schneider Electric piemērojamo naudas soda sākumsummu, ievērojot kapitāldaļas, kas tai bija VAS. Tomēr VA Technologie ir ienesusi VAS dažādas darbības, kurām nav nekādas saistības ar aizliegto vienošanos. Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 2. panta l) punkta i) apakšpunktā noteiktā summa, kas SEHV, Magrini un Reyrolle ir jāmaksā solidāri, acīmredzami esot pārmērīga.

116    Komisija uzskata, ka naudas soda summas noteikšana apstrīdētajā lēmumā atbilst judikatūrā paredzētajiem kritērijiem un tajā tiek ņemtas vērā tiktāl, ciktāl nepieciešams, Reyrolle, SEHV un Magrini individuālās situācijas.

117    Saistībā ar ECPAK 7. pantu Komisija uzsver, ka tas nav tieši piemērojams šajā lietā. Turklāt tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav pārkāpts ne atpakaļejoša spēka aizliegums, ne princips “nav soda bez likuma”.

118    Komisija arī noraida Reyrolle argumentu, ka šīs sabiedrības vispasaules apgrozījuma ņemšana vērā izraisītu pārmērīgas sākumsummas noteikšanu tās naudas soda summas aprēķināšanai. Tā uzskata, ka gadījumā, ja aizliegtā vienošanās aptver gandrīz visu pasaules tirgu, tai ir tiesības balstīties uz vispasaules apgrozījumu kā pārkāpuma smaguma norādi. Turklāt tā norāda, ka nevienā Kopienu tiesību normā nav paredzēts sods, kas proporcionāls pārkāpuma ilgumam.

119    Komisija turklāt norāda, ka Siemens Österreich un KEG neapgalvo, ka divu atsevišķu hipotētisku naudas sodu summa, kas uzlikta grupa VA Tech, viena par Reyrolle rīcību un otra par SEHV un Magrini rīcību, būtu zemāka par apstrīdētajā lēmumā noteikto vienoto naudas sodu. Lēmumu varot atcelt vienīgi tad, ja šķietami kļūdainais aprēķins ir faktiski nelabvēlīgs prasītājam.

120    Saistībā ar solidāri maksājamo summu noteikšanu Komisija apgalvo, ka šis iebildums ir nepieņemams, jo, tā kā šī noteikšana tieši neietekmē SEHV un Magrini, tās nevar atsaukties uz globāla uzņēmuma interesēm. Komisija arī uzskata, ka ir pietiekami pamatojusi prasītājām uzliktā naudas soda summas aprēķināšanu. Turklāt Komisija uzskata, ka lielākās solidārās atbildības daļas noteikšana Schneider Electric būtu nepārprotami mazāk labvēlīga grupai VA Tech nekā tās veiktā sadalīšana, jo minētās grupas kopējā atbildība esot nepārprotami ievērojamāka.

121    Visbeidzot Komisija būtībā savās atbildēs uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, kā arī tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem apgalvo, ka tā var brīvi noteikt solidāri maksājamās summas, jo solidārā atbildība ir attiecīgo sabiedrību priekšrocība. Līdz ar to nekāda pārkāpuma neesot tajā, ka Reyrolle, no vienas puses, un SEHV un Magrini, no otras puses, tiek uzskatītas par solidāri atbildīgām par summu bez saistības ar to kopējās piedalīšanās periodu aizliegtajā vienošanās kā VA Tech grupas meitas sabiedrībām, ne tajā, ka vienas pašas Reyrolle, pirms to iegādājās VA Technologies, desmit gadus piedalīšanās neizraisa to, ka tai tiek noteikta viena pašai maksājama summa, ne tajā, ka Siemens Österreich un KEG netiek uzskatītas par solidāri atbildīgām par daļu no SEHV un Magrini naudas soda. Turklāt Komisija uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 468. apsvērumā sniegtās norādes par solidārās atbildības periodiem nav jāuztver kā tādas, kas galīgi nosaka solidāro atbildību, kā tas būtu solidāru parādu gadījumā. Minētajā 468. apsvērumā izlemjot par Reyrolle personīgo atbildību par periodu no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1988. gada 20. septembrim, tā neesot izslēgusi, ka solidāra atbildība varētu tikt konstatēta citu iemeslu dēļ, kas nav ekonomiskās vienības pastāvēšana; saistībā ar šo periodu ir izslēgta vienīgi solidāra atbildība ar tās mātes sabiedrībām. Komisija uzskata, ka beigu beigās solidārajiem parādniekiem ir pilnīga brīvība attiecībā uz kopējās naudas soda summas sadalīšanu savā starpā, kas ir to priekšrocība.

 Vispārējās tiesas vērtējums

–       Par sodu un sankciju individuālā rakstura principu

122    Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar sodu un sankciju individuālā rakstura principu fizisku vai juridisku personu var sodīt tikai par faktiem, kuros tā ir individuāli vainojama (Pirmās instances tiesas 2001. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑45/98 un T‑47/98 Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni/Komisija, Recueil, II‑3757. lpp., 63. punkts), un šis princips ir piemērojams visās administratīvajās procedūrās, kuru rezultātā var noteikt sodus atbilstoši Kopienu konkurences tiesību normām (Pirmās instances tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II‑1887. lpp., 118. punkts). Tomēr šis princips ir jāsaskaņo ar jēdzienu “uzņēmums” EKL 81. panta nozīmē, kā tas ir interpretēts judikatūrā. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka jēdziens “uzņēmums” EKL 81. panta nozīmē ietver saimnieciskas vienības, kas katra sastāv no personāla un materiālo un nemateriālo elementu vienotas organizācijas un kas ilgstoši īsteno noteiktu ekonomisku mērķi un var veicināt šajā tiesību normā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu (skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra). Kopienas konkurences tiesībās ir atzīts, ka dažādas sabiedrības, kas pieder vienai grupai, veido ekonomisku vienību un tātad uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, ja grupas meitas sabiedrības autonomā veidā nenosaka savu rīcību tirgū (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 290. punkts).

123    No tā izriet, ka ir jānoraida Siemens Österreich un KEG apgalvojums, ka tas, ka viens uzņēmums, kas piedalās pārkāpumā, sastāv no vairākām dažādām sabiedrībām, neizraisa to, ka tās ir jāapskata kā viens pārkāpuma dalībnieks. Šis apgalvojums izriet no jēdziena “uzņēmums” un jēdziena “sabiedrība” sajaukšanas, un tam nav pamatojuma prasītāju minētajā judikatūrā.

124    Tāpat ir jānoraida šī sprieduma 108. punktā izklāstītais Reyrolle, SEHV un Magrini arguments, saskaņā ar kuru tas, ka Komisija ar atpakaļejošu spēku ir piemērojusi jēdzienu “ekonomiska vienība” naudas soda summas aprēķināšanas mērķim, izraisa soda smaguma palielināšanu un līdz ar to tiek pārkāpts ECPAK 7. panta 1. punkts, atbilstoši kuram netiek noteikts smagāks sods par to, kas bijis piemērojams pārkāpuma izdarīšanas laikā. Komisijas prakse naudas soda summas aprēķināšanai ņemt vērā uzņēmuma apgrozījumu – un tādēļ vajadzības gadījumā visu šo uzņēmumu veidojošo sabiedrību kopējo apgrozījumu – bija vienveidīga attiecīgajā laikā, un līdz ar to tā bija jāzina tirgus dalībniekiem. Turklāt prasītājas bija turpinājušas piedalīties pārkāpumā pēc apvienošanās, kas ietvēra uzņēmuma apgrozījuma palielināšanos. Tādēļ tās nevar izvirzīt prasību, lai Komisija pret tām attiektos tā, it kā apvienošanās nebūtu notikusi, jo princips, saskaņā ar kuru naudas soda summas aprēķināšanā nozīme ir uzņēmuma apgrozījumam, nevis to veidojošo sabiedrību atsevišķi apskatītajiem apgrozījumiem, bija piemērojams aizliegtās vienošanās darbības laikā un līdz ar to netika piemērots ar atpakaļejošu spēku.

125    Ir arī jāpiebilst, ka Komisijas pastāvīgā prakse naudas sodu sākumsummas noteikšanas mērķim ņemt vērā apgrozījumu par pēdējo pilno pārkāpuma gadu ir netieši atzīta judikatūrā (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑291/98 P Sarrió/Komisija, Recueil, I‑9991. lpp., 85.–87. punkts).

126    Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāatgādina judikatūra, saskaņā ar kuru naudas sodu preventīvais apjoms ir viens no elementiem, uz kuriem balstoties nosakāms pārkāpumu smagums (Tiesas 1997. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑219/95 P Ferriere Nord/Komisija, Recueil, I‑4411. lpp., 33. punkts, un Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 45. punkts). Tomēr naudas soda preventīvais raksturs ir lielā mērā atkarīgs no tā, vai tas ir pietiekami nozīmīgs attiecīgajam uzņēmumam. Līdz ar to, lai novērtētu naudas soda preventīvo raksturu saistībā ar pārkāpumā piedalījušos uzņēmumu, ir jāņem vērā situācija, kāda tā bija pārkāpuma beigās, nevis kāda tā varēja būt iepriekš. Iepriekšējas situācijas ņemšana vērā varētu vai nu radīt risku uzlikt pārāk zemu naudas sodu, lai tas būtu pietiekami preventīvs, gadījumā, ja uzņēmuma apgrozījums starplaikā būtu pieaudzis, vai arī radīt risku, ka tiktu uzlikts augstāks naudas sods, kas nebūtu nepieciešams, lai būtu preventīvs gadījumā, ja uzņēmuma apgrozījums starplaikā būtu samazinājies.

127    Otrkārt, būtu nepraktiski un pat pārmērīgi, ievērojot labas pārvaldības principu un procedūras ekonomijas prasībām, pieprasīt, lai Komisija ņemtu vērā attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu attīstību visā aizliegtās vienošanās darbības laikā. Šāda pieeja ietvertu, kā to pamatoti norāda Komisija, atsevišķas sākumsummas aprēķināšanu par katru piedalīšanās aizliegtajā vienošanās gadu un šajā sakarā dalībnieku attiecīgo tirgus daļu noteikšanu par katru pārkāpuma gadu.

128    Līdz ar to ir jānoraida arī Siemens Österreich un KEG arguments, kas izklāstīts šī sprieduma 110. punktā un saskaņā ar kuru Komisijas pieejas, kuru raksturo tas, ka naudas sods tika noteikts, ņemot vērā grupas VA Tech apgrozījumu par 2003. gadu, nevis zemāko apgrozījumu pirms SEHV un Magrini iegādāšanās, sekas bija tādas, ka tika pārspīlēts to ekonomiskais nozīmīgums aizliegtās vienošanās ietvaros.

129    Tāpat ir jānoraida šī sprieduma 112. punktā izklāstītais Siemens Österreich un KEG arguments, ka ar minēto Komisijas pieeju ir pārkāpts princips, ka sods atbilst sabiedrības individuālajam ieguldījumam saistībā ar pārmestajiem faktiem, un vainas princips. No apstrīdētā lēmuma un, konkrētāk, no tā 468. apsvēruma c) apakšpunkta un 507. apsvēruma izriet, ka minētās prasītājas tika uzskatītas par atbildīgām vienīgi par periodu, kurā tās piedalījās aizliegtajā vienošanās ar savu meitas sabiedrību starpniecību, proti, vispirms ar Reyrolle, pēc tam no 2001. gada – arī ar SEHV un Magrini.

130    Saistībā ar Siemens Österreich un KEG argumentu, kas arī izklāstīts šī sprieduma 112. punktā un saskaņā ar kuru Komisija kļūdaini prezumējusi, ka Reyrolle iegādāšanās un VAS izveidošanas laikā VA Technologie zināja vai tai būtu bijis jāzina par Reyrolle piedalīšanos aizliegtajā vienošanās, ir jāatgādina, ka Komisija var saprātīgi prezumēt, ka pilnībā mātes sabiedrībai piederoša meitas sabiedrība galvenokārt piemēro mātes sabiedrības sniegtos norādījumus, un ka šī prezumpcija ietver to, ka Komisijai nav jāpārbauda, vai mātes sabiedrība patiešām ir izmantojusi šīs pilnvaras (skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑330/01 Akzo Nobel/Komisija, Krājums, II‑3389. lpp., 83. punkts un tajā minētā judikatūra). Lai mātes sabiedrību atzītu par vainojamu tai pilnībā piederošas meitas sabiedrības rīcībā, līdz ar to nav nepieciešams pierādīt, ka šī mātes sabiedrība zināja par meitas sabiedrības darbībām. Tieši pretēji, ja mātes sabiedrība uzskata, ka, lai gan tai pilnībā pieder meitas sabiedrība, šī pēdējā minētā sabiedrība autonomā veidā nosaka savu rīcību tirgū, tai ir jāatspēko šī prezumpcija, sniedzot pietiekamus pierādījumus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Akzo Nobel/Komisija, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

131    Izskatāmajā lietā faktam, vai VA Technologie, iegādājoties Reyrolle 1998. gadā, zināja par tās iesaistīšanos aizliegtajā vienošanās, nav nekādas nozīmes, jo Siemens Österreich un KEG Vispārējā tiesā nav apstrīdējušas, ka Reyrolle, meitas sabiedrība, kas pilnībā pieder VA Tech grupai kopš 1998. gada, galvenokārt piemēroja tās norādījumus un nenoteica autonomā veidā savu rīcību tirgū. Līdz ar to fakts, ka Komisija varēja nepamatoti uzskatīt, ka VA Technologie bija šādas zināšanas, nepadara apstrīdēto lēmumu par spēkā neesošu.

132    Turklāt attiecībā uz VAS izveidošanu 2001. gadā Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka VA Technologie attiecīgajā laikā zināja gan par tās bijušās meitas sabiedrības Reyrolle, gan par tās jauno meitas sabiedrību SEHV un Magrini piedalīšanos aizliegtajā vienošanās. Komisija apstrīdētā lēmuma 454. un nākamajos punktos izklāstīja, ka vairākas personas, kas pārstāvēja uzņēmumu VA Tech aizliegtās vienošanās sanāksmēs, vienlaicīgi ieņēma vadošus amatus gan meitas sabiedrībās Reyrolle, SEHV un Magrini, gan to mātes sabiedrībās, proti, VA Technologie un VAS – kuru tiesību pārņēmēja ir Siemens Österreich –, kā arī KEG. Tomēr Siemens Österreich un KEG nav apstrīdējuši šīs konstatācijas Vispārējā tiesā.

133    Līdz ar to šis arguments ir jānoraida.

134    Visbeidzot, tā kā vienība, kas ir pieļāvusi EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, ir uzņēmums konkurences tiesību nozīmē, kurš pats par sevi nav juridiska persona, Komisijai savā lēmumā, ar kuru tā soda par šo pārkāpumu un uzliek naudas sodus, ir jānosaka uzņēmuma ietvaros individuālās sabiedrības, kurām tiks adresēts lēmums un kurām būs jāatbild par uzņēmuma naudas sodu samaksāšanu. No tā izriet, ka dažādajām sabiedrībām, kuras ir daļa no uzņēmuma, uzliktie individuālie naudas sodi, izņemot izņēmuma apstākļus, ir jāaprēķina, pamatojoties uz ekonomisko nozīmīgumu un līdz ar to uz uzņēmuma apgrozījumu, nevis uz individuālu sabiedrību ekonomisko nozīmīgumu.

135    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 333. apsvērumā vispirms paskaidroja, ka EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta priekšmets ir uzņēmums Kopienu tiesību nozīmē, jēdziens, kas neatbilst juridiskas personas jēdzienam komerctiesībās, sabiedrību tiesībās vai valsts nodokļu tiesībās. Tomēr, tā kā lēmums, ar kuru tiek noteikts sods par šo pantu pārkāpumu, ir jāadresē juridiskajām personām, Komisijai ir nepieciešams attiecīgo uzņēmumu ietvaros identificēt juridiskās personas, kas ir šī lēmuma adresātes. Pēc tam apstrīdētā lēmuma 335. apsvērumā Komisija izskaidroja, ka mātes sabiedrības, kam ir noteicoša ietekme uz meitas sabiedrības komerciālo rīcību, var tikt uzskatītas par solidāri atbildīgām par meitas sabiedrības pārkāpumu, kas tomēr neatbrīvo meitas sabiedrību no savas pašas atbildības. Tādēļ mātes sabiedrības atbildība tiek saistīta ar meitas sabiedrības atbildību. Šajos apsvērumos ir pilnībā ņemti vērā principi, kas izklāstīti šī sprieduma 122. un 134. punktā.

136    Līdz ar to ir jānoraida šī sprieduma 106. punktā izklāstītais Reyrolle, SEHV un Magrini arguments, ka ir pieļautas pretrunas starp naudas soda uzlikšanu, balstoties uz grupas VA Tech kopējo apgrozījumu, un pieeju uzskatīt par individuāli atbildīgām par pārkāpumu dažādās šīs grupas meitas sabiedrībās.

–       Par dažādajām sabiedrībām, kuras var vainot uzņēmumu, kas piedalījušies aizliegtajā vienošanās, rīcībā un par noteikumu piemērošanu saistībā ar solidaritāti naudas sodu maksāšanā

137    Pirmkārt, ir jānosaka dažādās sabiedrības, kuras var tikt vainotas par uzņēmumu, kas piedalījušies aizliegtajā vienošanās, rīcību. Otrkārt, ir jāizvērtē, vai Komisija pareizi aprēķināja prasītājām uzliekamo naudas sodu, un it īpaši, vai tā pareizi noteica summas, kas tām ir jāmaksā solidāri. Tā kā šī izvērtēšana tostarp attiecas uz apstrīdētā lēmuma iekšējo saskanīgumu, šajā stadijā ir jāņem vērā Komisijas pašas apstrīdētajā lēmumā noteiktais pārkāpuma ilgums un it īpaši 2002. gada 1. aprīļa datums, nevis 2002. gada 1. jūlija datums (skat. šī sprieduma 72. un 82. punktu) kā datums, kurā VA Tech atsāka piedalīties aizliegtajā vienošanās.

138    Vispirms saistībā ar dažādo sabiedrību noteikšanu, kuras var vainot uzņēmumu, kuri piedalījušies aizliegtajā vienošanās, rīcībā, vispirms ir jāatgādina, ka nav apstrīdēts, ka Reyrolle, SEHV un Magrini autonomi nenoteica savu rīcību tirgū saistībā ar uzņēmuma VA Tech piedalīšanos aizliegtajā vienošanās. Kā izriet no iepriekš minētā 1. punkta, Reyrolle gadījumā tas attiecas uz periodu, kas sākas 1998. gada 20. septembrī, datumu, kad to iegādājās VA Technologie, un SEHV un Magrini gadījumā uz periodu pēc 2001. gada 13. marta, datuma, kad tika izveidots VAS. Komisija apstrīdētajā lēmumā no tā secina, ka minēto periodu laikā Reyrolle, SEHV un Magrini kopā ar VA Technologie un VAS (kuras 2006. gadā tika iekļautas Siemens Österreich), kā arī ar KEG veidoja vienu un to pašu uzņēmumu EKL 81. panta nozīmē, ko prasītājas nav apstrīdējušas.

139    Turpinot, gluži kā to Komisija ir paveikusi apstrīdētā lēmuma 337. apsvērumā, ir jāatgādina, ka juridiskās vienības, kuras ir neatkarīgi piedalījušās pārkāpumā un kuras pēc tam ir iegādājusies cita sabiedrība, turpina pašas būt atbildīgas par savu prettiesisko rīcību, kas notikusi pirms to iegādes, ja šīs sabiedrības nav tīri un vienkārši sevī iekļāvis pircējs, bet ka tās ir turpinājušas savu darbību kā meitas sabiedrības (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija, Recueil, I‑9693. lpp., 78.–80. punkts). Šādā gadījumā pircējs var tikt vienīgi uzskatīts par atbildīgu par savas meitas sabiedrības rīcību no tās iegādāšanās brīža, ja šī meitas sabiedrība turpina piedalīties pārkāpumā un ja jaunās mātes sabiedrības atbildība var tikt pierādīta (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 37.–39. punkts).

140    Šajā lietā Reyrolle situācija, no vienas puses, un Siemens Österreich, kā arī KEG situācija, no otras puses, ir līdzīga otrajai situācijai, kas izvirzīta šī sprieduma 139. punktā, jo Reyrolle vispirms bija neatkarīgi piedalījusies pārkāpumā un pēc tam no 1998. gada 20. septembra veica savu prettiesisko rīcību kā grupas VA Tech meitas sabiedrība (skat. iepriekš 1. punktu).

141    Turklāt šis pats princips mutatis mutandis ir jāpiemēro gadījumā, kad pirms tās iegādāšanās nopirkta sabiedrība ir piedalījusies pārkāpumā nevis neatkarīgā veidā, bet gan kā citas grupas meitas sabiedrība, kā tas ir bijis gadījumā ar SEHV un Magrini, kuras pirms tapšanas par daļu no uzņēmuma VA Tech bija daļa no uzņēmuma, kas piederēja pie grupas Schneider (turpmāk tekstā – “uzņēmums Schneider”) līdz 2001. gada 13. martam.

142    Šajā sakarā no lietas materiāliem izriet, ka Reyrolle, SEHV un Magrini no 2001. gada 13. marta ar VAS starpniecību 60 % apmērā piederēja grupai VA Tech. Apstrīdētā lēmuma 454. un 455. apsvērumā Komisija norāda, prasītājām to neapstrīdot, ka tā uzskata, ka VA Technologie un KEG varēja noteicoši ietekmēt Reyrolle, SEHV un Magrini komerciālo rīcību, izmantojot to, ka tām piederēja 60 % no VAS kapitāldaļām. Komisija no tā secināja, ka no 2001. gada 13. marta, datuma, kurā izveidots VAS, līdz 2004. gada 11. maijam, datumam, kad beidzās aizliegtā vienošanās, Siemens Österreich un KEG vai to juridiskie priekšteči bija viens un tas pats uzņēmums ar meitas sabiedrībām Reyrolle, SEHV un Magrini. Konkrētāk, no apstrīdētā lēmuma 423., 424., 450. un 467. apsvēruma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka Schneider Electric atbildība par tās bijušo meitas sabiedrību SEHV un Magrini piedalīšanos beidzās ar VAS izveidošanu 2001. gada 13. martā, lai gan tai līdz 2004. gada oktobrim piederēja 40 % no VAS kapitāldaļām.

143    No šī sprieduma 139. punktā izklāstītā principa piemērošanas izriet, ka SEHV un Magrini turpina būt atbildīgas par to prettiesisko rīcību, pirms kontroli pārņēma grupa VA Tech 2001. gada 13. martā. Turklāt, tā kā pirms šī datuma šīs sabiedrības bija daļa no cita uzņēmuma kopā ar Schneider Electric, šī pēdējā minētā sabiedrība ir jāuzskata par solidāri atbildīgu ar prasītājām attiecībā uz minēto periodu.

144    No iepriekš minētā izriet, ka ir jānošķir četri dažādi periodi:

–        pirmkārt, periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1998. gada 20. septembrim Reyrolle viena pati ir atbildīga par savu piedalīšanos aizliegtajā vienošanās; pārkāpumam ir iestājies noilgums attiecībā uz Rolls-Royce, kas bija tās mātes sabiedrība attiecīgajā laika periodā;

–        otrkārt, periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 13. decembrim SEHV un Magrini atbild par savu piedalīšanos aizliegtajā vienošanās solidāri ar Schneider Electric, kas bija to mātes sabiedrība attiecīgajā laika periodā;

–        treškārt, periodā no 1998. gada 20. septembra līdz 2000. gada 13. decembrim Reyrolle atbild par savu piedalīšanos aizliegtajā vienošanās solidāri ar Siemens Österreich, kas ir VA Technologie tiesību pārņēmēja un tās mātes sabiedrība attiecīgajā laika periodā;

–        ceturtkārt, periodā no 2002. gada 1. jūlija (2002. gada 1. aprīļa saskaņā ar apstrīdēto lēmumu) līdz 2004. gada 11. maijam Reyrolle, SEHV un Magrini atbild par savu piedalīšanos aizliegtajā vienošanās solidāri ar to mātes sabiedrībām KEG un Siemens Österreich, kas ir to bijušo mātes sabiedrību, proti, VAS un VA Technologie, tiesību pārņēmēja.

145    Patiešām, saskaņā ar šī sprieduma 139.–143. punktā izklāstīto principu Komisija apstrīdētā lēmuma 449.–451. apsvērumā attiecībā uz Reyrolle piedalīšanos pārkāpumā konstatēja, ka tā ir viena pati jāuzskata par solidāri atbildīgu par piedalīšanos periodā, pirms to iegādājās grupa VA Tech, proti, no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1998. gada 20. septembrim, ka Siemens Österreich un KEG ir jāuzskata par solidāri atbildīgām ar Reyrolle par minēto piedalīšanos no brīža, kad to iegādājās grupa VA Tech, proti, no 1998. gada 20. septembra līdz 2000. gada 13. decembrim un no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam, un ka SEHV un Magrini, citas grupas VA Tech meitas sabiedrības, kas piedalījušās pārkāpumā, ir jāuzskata par solidāri atbildīgām par minēto piedalīšanos periodā no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam.

146    Attiecībā uz SEHV un Magrini piedalīšanos Komisija apstrīdētā lēmuma 465. apsvērumā konstatēja, ka Schneider Electric ir jāuzskata par solidāri atbildīgu ar SEHV un Magrini par minēto piedalīšanos periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 13. decembrim, un apstrīdētā lēmuma 467. apsvērumā tā konstatēja, ka Siemens Österreich un KEG ir jāuzskata par solidāri atbildīgu ar SEHV un Magrini par minēto piedalīšanos periodā no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam.

147    Tādēļ Komisija apstrīdētā lēmuma 468. apsvērumā varēja pamatoti konstatēt:

“Līdz ar to

a)      [Reyrolle] ir viena pati jāuzskata par atbildīgu par savu piedalīšanos pārkāpumā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1998. gada 20. septembrim;

b)      [SEHV] un [Magrini] ir jāuzskata par solidāri atbildīgu kopā ar [Schneider Electric] no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 13. decembrim;

c)      [Siemens Österreich un KEG] ir jāuzskata par solidāri atbildīgu no 1998. gada 20. septembra līdz 2000. gada 13. decembrim un no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam (līdz 2000. gada 13. decembrim solidāri ar [Reyrolle] un no 2002. gada 1. aprīļa arī solidāri ar [SEHV] un [Magrini]).”

148    Otrkārt, saistībā ar naudas sodu, kuri uzliekami dažādām sabiedrībām, kuras var tikt vainotas uzņēmumu rīcībā, kuri piedalījušies aizliegtajā vienošanās, apmēru aprēķināšanu un it īpaši to apmēru noteikšanu, kuri tiem ir jāmaksā solidāri, ir jāizvērtē, vai Komisija ir ievērojusi principus, kas izklāstīti iepriekš, apstrīdētā lēmuma 122., 134., 139., 141. un 143. punktā, kā arī programmu, ko tā pati ir noteikusi apstrīdētā lēmuma 468. apsvērumā.

149    Šajā sakarā ir svarīgi uzsvērt, ka solidaritāte sabiedrību starpā par naudas sodu samaksu sakarā ar EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu ir juridiskas sekas, kas pilnībā izriet no šo pantu materiālo tiesību normām.

150    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja vairākas personas var tikt uzskatītas par personiski atbildīgām par viena un tā paša uzņēmuma konkurences tiesību nozīmē piedalīšanos pārkāpumā, tās ir jāuzskata par solidāri atbildīgām par minēto pārkāpumu (šajā ziņā skat. Tiesas 1974. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās 6/73 un 7/73 Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija, Recueil, 223. lpp., 41. punkts, un 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑294/98 P Metsä-Serla u.c./Komisija, Recueil, I‑10065. lpp., 33. un 34. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu apvienotajās lietās no T‑339/94 līdz T‑342/94 Metsä-Serla u.c./Komisija, Krājums, II‑1727. lpp., 42.–44. punkts; iepriekš 122. punktā minēto spriedumu lietā HFB u.c./Komisija, 54., 524. un 525. punkts; iepriekš 90. punktā minēto spriedumu lietā Tokai Carbon u.c./Komisija, 62. punkts, un 2007. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, II‑5049. lpp., 57.–62. punkts).

151    Uzņēmuma rīcības vienotība tirgū attaisno to, ka konkurences tiesību piemērošanas mērķiem sabiedrības vai, vispārīgāk, tiesību subjekti, kas var tikt uzskatīti par personiski atbildīgiem, tiek saukti pie atbildības solidāri (šajā ziņā skat. iepriekš 150. punktā minēto spriedumu lietā Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija, 41. punkts, un 1972. gada 14. jūlija spriedumu lietā 52/69 Geigy/Komisija, Recueil, 787. lpp., 45. punkts; iepriekš 122. punktā minēto spriedumu lietā HFB u.c./Komisija, 54., 524. un 525. punkts, un iepriekš 150. punktā minēto spriedumu lietā Tokai Carbon u.c./Komisija, 62. punkts). Solidaritāte par naudas sodu, kas uzlikti sakarā ar EKL 81. punkta un EEZ līguma 53. pantā pārkāpumu, samaksāšanu, jo tā ir vērsta uz to, lai garantētu minēto naudas sodu efektīvu iekasēšanu, atbalsta prevencijas mērķi, kuru kopumā tiecas sasniegt konkurences tiesības (šajā ziņā skat. Tiesas 1970. gada 15. jūlija spriedumu lietā 41/69 ACF Chemiefarma/Komisija, Recueil, 661. lpp., 172. un 173. punkts, un 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑289/04 P Showa Denko/Komisija, Krājums, I‑5859. lpp., 61. punkts), ievērojot principu ne bis in idem, Savienības tiesību pamatprincipu, kas ir nostiprināts arī ECPAK 7. protokola 4. pantā un kurš aizliedz par vienu un to pašu konkurences tiesību pārkāpumu sodīt vairāk nekā vienu reizi par uzņēmuma rīcību tirgū, izmantojot tiesību subjektus, kas var tikt uzskatīti par personiski atbildīgiem (šajā ziņā skat. iepriekš 52. punktā minēto spriedumu lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, 338. punkts; Pirmās instances tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T 307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 95.–99. punkts, un 2006. gada 13. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑217/03 un T‑245/03 FNCBV u.c./Komisija, Krājums, II‑4987. lpp., 340. punkts).

152    Fakts, ka personiskās atbildības, kas iestājušās vairākām sabiedrībām sakarā ar viena un tā paša uzņēmuma piedalīšanos, nav identiskas, neliedz tām uzlikt solidāri maksājamu naudas sodu, jo solidaritāte par naudas soda samaksāšanu aptver vienīgi pārkāpuma periodu, kurās tā bija ekonomiska vienība un līdz ar to viens uzņēmums konkurences tiesību nozīmē.

153    Šajā sakarā, pretēji tam, ko apgalvo Komisija saistībā ar šī sprieduma 121. punktā izklāstīto argumentu, tā nevarēja brīvi noteikt summas, kas maksājamas solidāri. No sodu un sankciju individuālā rakstura principa, kāds tas ir aprakstīts šī sprieduma 122. punktā, izriet, ka ikvienai sabiedrībai ir jāspēj izsecināt no apstrīdētā lēmuma, ar kuru tai ir uzlikts naudas sods, kas tai ir solidāri jāmaksā kopā ar vienu vai vairākām citām sabiedrībām, attiecīgo daļu, kas tai ir jāsedz attiecībā pret tās solidārajiem kopparādniekiem, ja Komisija ir apmierināta. Šim mērķim Komisijai ir it īpaši jāprecizē periodi, kuros attiecīgās sabiedrības ir (līdz)atbildīgas par uzņēmumu, kas piedalījušies aizliegtajā vienošanās, prettiesisko rīcību, un vajadzības gadījumā minēto sabiedrību atbildības pakāpe par minēto rīcību.

154    Līdz ar to šajā gadījumā Komisijai bija jāņem vērā konstatācijas, kuras tā veica apstrīdētā lēmuma 468. apsvērumā, attiecībā uz dažādo sabiedrību, kuras ietilpst uzņēmumā VA Tech, kopējās atbildības periodiem, lai noteiktu summas, kuras šīm sabiedrībām ir solidāri jāmaksā. Šīm summām, cik vien iespējams, ir jāatspoguļo dažādo atbildības daļu nozīme, kuras ir minētajām sabiedrībām un kuras ir identificētas minētajā apsvērumā.

155    Ir jāpiebilst, ka, tāpat kā jēdziens “uzņēmums” konkurences tiesību nozīmē ir vienīgi pilnībā piemērojams (skat. šī sprieduma 150. un 151. punktu), jēdziens “solidaritāte par naudas sodu samaksāšanu” ir autonoms jēdziens, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā konkurences tiesību sistēmas mērķus un sistēmu, kurā tas ietilpst, un attiecīgā gadījumā vispārējos principus, kas izriet no valsts tiesību sistēmu kopuma. Konkrētāk, kaut gan maksāšanas pienākums, kas ir noteikts sabiedrībām, kurām Komisija ir uzlikusi solidāri maksājamus naudas sodus sakarā ar Kopienu konkurences tiesību pārkāpumu, atšķiras no kopparādnieku pienākuma privātajās tiesībās, ir tostarp jāņem vērā solidārā pienākuma tiesiskais regulējums.

156    Līdz ar to lēmums, ar kuru Komisija vairākām sabiedrībām uzliek solidāri maksāt naudas sodu, obligāti rada visas sekas, kas saistītas ar naudas sodu maksāšanas tiesisko regulējumu konkurences tiesībās, gan attiecībās starp kreditoru un solidārajiem kopparādniekiem, gan attiecībās starp solidārajiem kopparādniekiem.

157    Tādēļ vienīgi Komisija, īstenojot pilnvaras uzlikt naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, nosaka dažādu sabiedrību attiecīgo daļu summās, kuras tām ir jāmaksā solidāri, tiktāl, ciktāl tās ietilpst vienā uzņēmumā; šis uzdevums nevar tikt atstāts valsts tiesu ziņā, pretēji tam, ko Komisija ir apgalvojusi tiesas sēdē.

158    Ir jāuzskata, ka, nepastāvot norādei par pretējo lēmumā, ar kuru Komisija ir uzlikusi naudas sodu, kas vairākām sabiedrībām ir jāmaksā solidāri sakarā ar uzņēmuma prettiesisku rīcību, Komisija tās vaino par minēto rīcību līdzvērtīgā mērā (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑196/99 P Aristrain/Komisija, Recueil, I‑11005. lpp., 100. un 101. punkts). Sabiedrībām, kurām tiek uzlikts solidāri maksājams naudas sods un kuras, izņemot, ja lēmumā, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, ir norādīts pretējais, vienlīdzīgā mērā iestājas atbildība par pārkāpuma izdarīšanu, principā ir vienlīdzīgās daļās jāpiedalās naudas soda, kas uzlikts sakarā ar minēto pārkāpumu, samaksāšanā. Līdz ar to sabiedrība, kas pēc tam, kad to pie atbildības saukusi Komisija, pilnībā samaksā naudas soda summu, var, pamatojoties uz to pašu Komisijas lēmumu, celt prasību pret saviem solidārajiem kopparādniekiem par katra daļu. Ja lēmums, ar kuru vairākām sabiedrībām ir uzlikts solidāri maksājams naudas sods, neļauj a priori noteikt, kurai no šīm sabiedrībām būs faktiski jāmaksā Komisijas uzliktā naudas soda summa, tomēr šis lēmums neļauj pastāvēt nekādām šaubām par naudas soda summas attiecīgajām daļām, kas tām ir jāsedz, līdz ar ko katra no tām vajadzības gadījumā var celt prasību pret saviem solidārajiem kopparādniekiem par summām, ko tā ir samaksājusi, pārsniedzot attiecīgo daļu.

159    Tādējādi, tā kā apstrīdētajā lēmumā nav nekādas konstatācijas, ka VA Tech uzņēmuma ietvaros noteiktas sabiedrības bija vairāk atbildīgas par citām sakarā ar minētā uzņēmuma piedalīšanos aizliegtajā vienošanās attiecīgajā periodā, ir jāpieņem, ka tās ir vienlīdzīgi atbildīgas un līdz ar to tām ir vienlīdzīgas attiecīgās daļas summās, kas tām ir uzliktas solidāri.

160    Tomēr šajā lietā šķiet, ka SEHV un Magrini individuālo naudas sodu summu aprēķināšanā un Siemens Österreich, KEG, Reyrolle, SEHV un Magrini un Schneider Electric solidāri maksājamo summu noteikšanā, kādas tās izriet no apstrīdētā lēmuma 505., 509. un 552. apsvēruma, kā arī no minētā lēmuma 2. panta j)–l) punkta, nav ņemti vērā iepriekš izklāstītie principi un apstrīdētā lēmuma 468. apsvērumā izklāstītās konstatācijas.

161    Pirmkārt, Komisija ir uzskatījusi par solidāri atbildīgu Reyrolle, no vienas puses, un SEHV un Magrini, no otras puses, par EUR 17 550 000 no naudas sodu kopējās summas EUR 22 050 000, kuri tām ir attiecīgi uzlikti (apstrīdētā lēmuma 509. un 552. apsvērums un 2. panta k) un l) punkts).

162    Tomēr šīs trīs sabiedrības ietilpa vienā un tajā pašā uzņēmumā vienīgi periodā no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam, t.i., divus gadus un vienu mēnesi. Tādējādi, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 507. un 509. apsvēruma, uzņēmumam VA Tech uzliktā kopējā naudas soda summa ir EUR 12 600 000 par periodu no 1998. gada 20. septembra līdz 2004. gada 11. maijam, t.i., par četriem gadiem un četriem mēnešiem, un tātad vairāk nekā divreiz lielāku par iepriekš minēto periodu. Tādēļ, pat ņemot vērā to, ka viena uzņēmuma, kas piedalījies aizliegtajā vienošanās, ietvaros esošajām sabiedrībām uzliktajam naudas sodam nav jābūt samērīgam ar pārkāpuma ilgumu (šajā ziņā skat. šī sprieduma 181. punktu), summa EUR 17 550 000 apmērā, par kuru meitas sabiedrības SEHV un Magrini atbild solidāri kopā ar Reyrolle, acīmredzami pārsniedz summu, kas, pamatojoties uz pašas Komisijas veiktajām konstatācijām apstrīdētajā lēmumā, ir pienācīga, lai sodītu SEHV un Magrini kā grupas VA Tech meitas sabiedrības par piedalīšanos aizliegtajā vienošanās no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam.

163    Otrkārt, no naudas soda, kuru Komisija uzlikusi Reyrolle, kopējās summas EUR 22 050 000 summa EUR 12 600 000 ir solidāri jāmaksā Siemens Österreich un KEG un summa EUR 17 550 000 ir solidāri jāmaksā SEHV un Magrini (apstrīdētā lēmuma 509. un 552. apsvērums un 2. panta l) punkta i) un ii) apakšpunkta).

164    Tomēr, pirmkārt, to summu summa, kas Reyrolle ir solidāri jāmaksā kopā ar citām sabiedrībām, acīmredzami pārsniedz tās naudas soda kopējo summu. Lai gan, gluži kā to norāda Komisija savā atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, tas nevarot izraisīt to, ka Reyrolle ir jāmaksā summa, kas pārsniedz EUR 22 050 000, šāda solidāra maksājumu summu noteikšana neļauj prasītājām no apstrīdētā lēmuma izsecināt attiecīgās daļas, kas tām ir jāsedz savā starpā pēc tam, kad Komisija ir apmierināta; tas ir pretrunā Komisijas pienākumam, kas izklāstīts šī sprieduma 153. punktā. Otrkārt, ir jākonstatē, ka, pretēji tam, ko Komisija ir pamatoti norādījusi apstrīdētā lēmuma 468. apsvēruma a) apakšpunktā, Reyrolle nav uzlikta daļa tās naudas soda kā vienīgajai atbildīgajai atbilstoši periodam no 1988. gada līdz 1998. gadam, kurā tā pārkāpumā bija piedalījusies viena pati.

165    Treškārt, no apstrīdētā lēmuma 509. apsvērumā ietvertās tabulas, kā arī no 2. panta l) punkta izriet, ka Siemens Österreich un KEG nav uzskatītas par solidāri atbildīgām par daļu no naudas soda, kas uzlikts SEHV un Magrini, pretēji tam, ko Komisija pamatoti ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 468. apsvēruma c) apakšpunkta in fine, lai tiktu ņemts vērā divu gadu un viena mēneša periods, kurā šīs sabiedrības ietilpa vienā un tajā pašā uzņēmumā.

166    No tā ir jāsecina, ka, uzskatot Reyrolle, SEHV un Magrini par solidāri atbildīgām par naudas soda samaksu, kura summa acīmredzami pārsniedz to kopējo atbildību, neuzskatot Siemens Österreich un KEG par solidāri atbildīgām par daļas no SEHV un Magrini uzliktā naudas soda samaksu un neliekot Reyrolle pašai segt daļu no tai uzliktā naudas soda, Komisija ir pārkāpusi sodu un sankciju individualitātes principu, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 122. punktā.

167    Līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pants tiktāl, ciktāl tas attiecas uz SEHV un Magrini uzliekamā naudas soda summas aprēķināšanu un ciktāl tas attiecas uz prasītāju solidāri maksājamo summu noteikšanu.

–       Par to, ka nav ņemti vērā Reyrolle, SEHV un Magrini īpašie apstākļi, tām piemērojot uzņēmuma VA Tech sākumsummu

168    Reyrolle, SEHV un Magrini apgalvo, ka sakarā ar to īpašajiem apstākļiem tas, ka Komisija tām ir piemērojusi sākumsummu, kas noteikta uzņēmumam VA Tech, izraisa to, ka tām tiek uzlikta naudas sodu summa, kas ir nesamērīga ar to ieguldījuma aizliegtajā vienošanās nozīmīgumu.

169    Ar Reyrolle izvirzīto argumentu (skat. šī sprieduma 109. punktu) tiek apgalvots, ka Komisija, saistībā ar Reyrolle piemērojot naudas soda sākumsummu, kas noteikta uzņēmumam VA Tech, nav ņēmusi vērā tās ierobežoto spēju nodarīt kaitējumu kopējā tirgū, kura izriet no tā, ka tās darbība GQ nolīguma laikā attiecās vienīgi uz Apvienoto Karalisti un Īriju.

170    Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka pasaules mēroga aizliegtas vienošanās gadījumā, kurā papildus cenu noteikšanai ietilpst tirgu sadalīšana, Komisija var pamatoti balstīties uz apgrozījumu visā pasaulē saistībā ar attiecīgās preces pārdošanu, lai sākumsummās atainotu pārkāpuma raksturu, tā faktisko ietekmi uz tirgu, kā arī ģeogrāfiskā tirgus apjomu, ņemot vērā aizliegtās vienošanās dalībnieku lieluma atšķirības (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 197. un 198. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑329/01 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3255. lpp., 87. punkts).

171    Šajā lietā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Apvienotā Karaliste un Īrija, apskatītas kopā, veido ievērojamu kopējā tirgus daļu. Kaitējums, kas konkurencei nodarīts šajos tirgos, tādēļ nevar tikt uzskatīts par nebūtisku. Otrkārt, ir jānorāda, ka pārkāpumā, kurā ir vainotas prasītājas apstrīdētajā lēmumā, tieši ietilpst tas, ka attiecīgie uzņēmumi sadalīja dažādu valstu tirgus Eiropas līmenī, izmantojot “ražotāju valstu” sistēmu. Līdz ar to fakts, ka Reyrolle saskaņā ar šādu prettiesisku nolīgumu savas darbības kopējā tirgus ietvaros veica vienīgi saistībā ar tās valstu tirgiem, nevar tikt uzskatīts par atbildību mīkstinošu apstākli. Treškārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Komisijas konstatācijām, kuras prasītājas nav apstrīdējušas, aizliegtās vienošanās dalībnieki paši bija ņēmuši vērā to apgrozījumus visā pasaulē, lai aizliegtās vienošanās ietvaros noteiktu to individuālās kvotas, kas piemērojamas gan Eiropas līmenī – ārpus “ražotājām valstīm” –, gan pasaules līmenī. No tā izriet, ka Komisija, lai novērtētu dažādo iesaistīto uzņēmumu specifisko nozīmīgumu, pamatoti ņēma vērā to apgrozījumu pasaulē, kurš radies saistībā ar AIG projektiem.

172    No tā izriet, ka Reyrolle arguments ir jānoraida.

173    Ar SEHV un Magrini izvirzīto argumentu (skat. iepriekš 115. punktu) tiek apgalvots, ka Komisija ir noteikusi uzņēmumam Schneider piemēroto sākumsummu saistībā ar kapitāldaļām VAS. Tā kā VA Technologie ienesa VAS dažādas darbības, kurām nav nekādas saiknes ar aizliegto vienošanos, tādējādi panāktā saikne starp uzņēmumam VA Tech piemērotā naudas soda sākumsummu un uzņēmumam Schneider piemērotā naudas soda sākumsummu neatbilst apgrozījumiem, kurus ar AIG projektiem īstenojušas meitas sabiedrības, kuras VA Technologie un Schneider Electric bija attiecīgi ienesušas VAS. No tā izrietot, ka uzņēmumam Schneider ir noteikta pārāk zema sākumsumma salīdzinājumā ar VA Tech uzņēmumam noteikto sākumsummu.

174    SEHV un Magrini norāda, ka darbības, kuras VA Technologie ienesa VAS un kurām nav nekādas saiknes ar AIG projektiem, nevarot attaisnot to, ka uzņēmumam VA Tech tiek uzlikts lielāks naudas sods nekā uzņēmumam Schneider. SEHV un Magrini uzskata, ka Komisijai būtu bijusi jāveic sākumsummas sadalīšana atkarībā no apgrozījuma, kuru īstenojušas ar AIG projektiem VAS bijušās meitas sabiedrības, vai pat atkarībā no to kvotām aizliegtās vienošanās ietvaros, kuras tās aprēķina saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 144. apsvērumā ietverto tabulu kā 2,79 % Reyrolle gadījumā un 7,28 % SEHV un Magrini gadījumā.

175    Attiecībā uz uzņēmumam Schneider piemēroto sākumsummu ir jānorāda, ka šī summa netika noteikta, kā tas bija citu uzņēmumu gadījumā, pamatojoties uz apgrozījumu, kas īstenots 2003. gadā visā pasaulē, bez šaubām tāpēc, ka Komisija uzskatīja, ka tā šajā periodā vairs nepiedalījās aizliegtajā vienošanās. Tādējādi, kā tas ticis norādīts apstrīdētā lēmuma 489. apsvēruma in fine, sākumsumma, kas noteikta uzņēmumam Schneider, tika noteikta 40 % apmērā no uzņēmumam VA Tech piemērotās sākumsummas, jo tai piederēja 40 % kapitāldaļu VAS, kura no 2001. gada 13. marta ietvēra visas grupas VA Tech un grupas Schneider darbības saistībā ar AIG. Šīs piedalīšanās nozīmīgums tādēļ sniedz norādi par attiecīgo apgrozījumu, kuru īstenojusi Reyrolle, no vienas puses, un SEHV un Magrini, no otras puses, relatīvo nozīmīgumu VAS izveidošanas brīdī.

176    SEHV un Magrini arguments ir jānoraida trīs iemeslu dēļ.

177    Pirmkārt, tādējādi izvirzītais iebildums būtībā attiecas uz faktu, ka Komisija esot radījusi nelabvēlīgu stāvokli VA Technologie, KEG un Reyrolle, no vienas puses, salīdzinājumā ar Schneider Electric, SEHV un Magrini, no otras puses. Tomēr SEHV un Magrini nav intereses izvirzīt šo iebildumu. Gadījumā, ja Vispārējā tiesa to apmierinātu un līdz ar to palielinātu sākumsummu uzņēmumam Schneider, tas izraisītu to, ka palielinātos daļa no naudas soda, kas tām ir uzlikts sakarā ar to piedalīšanos pārkāpumā periodā, kad tās ietilpa uzņēmumā Schneider, bet nesamazinot naudas sodu, kas tām uzlikts sakarā ar to piedalīšanos periodā, kad tās ietilpa uzņēmumā VA Tech. SEHV un Magrini tādēļ gūst labumu no kļūdas, kuru iespējami pieļāvusi Komisija, un sakarā ar to nevar to apstrīdēt Vispārējā tiesā. Šī iemesla dēļ šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

178    Otrkārt, pabeigtības labad, apgalvojums, ka VA Technologie ienesa VAS svarīgas darbības, kas nav saistītas ar AIG projektiem, nav pamatots ne ar kādiem pierādījumiem. Turklāt SEHV un Magrini pat nenorāda, par kādām darbībām ir runa, ne arī par to relatīvo nozīmīgumu saistībā ar darbībām AIG jomā. Tādēļ šis arguments ir jānoraida arī šī iemesla dēļ.

179    Treškārt, sākotnējās individuālās kvotas aizliegtās vienošanās ietvaros, tādas, kā tās ir izklāstītas apstrīdētā lēmuma 144. apsvērumā un uz kurām balstās SEHV un Magrini, ir tikušas pēc tam grozītas. Apstrīdētā lēmuma 145. apsvērumā ir ietverta tabula, kurā saistībā ar nenoteiktu periodu, bet kurš laika ziņā ir pēc tam, kad Alstom atsāka savas darbības AIG AEG jomā 1996. gadā, ir norādīta 10,94 % kvota uzņēmumam Schneider un 10,3 % kvota Reyrolle. Prasītāju piedalīšanas aizliegtajā vienošanās pirmās stadijas beigās Reyrolle nozīmīgums salīdzinājumā ar SEHV un Magrini nozīmīgums bija daudz lielāks salīdzinājumā ar šo pēdējo sabiedrību norādīto apgrozījumu, kuri ir katrā ziņā jānoraida kā kļūdaini.

–       Par palielināšanu sakarā ar pārkāpuma ilgumu

180    Pirmkārt, Siemens Österreich un KEG norāda, kā tas ticis izklāstīts šī sprieduma 111. punktā, ka salīdzinājumā ar pārkāpumu ilgumu, kuros tās tiek attiecīgi vainotas, tām uzliktā naudas soda summa ir divas reizes lielāka nekā Reyrolle, proti, EUR 242 307 par pārkāpuma mēnesi Siemens Österreich un KEG gadījumā salīdzinājumā ar EUR 124 576 par pārkāpuma mēnesi Reyrolle gadījumā.

181    Šajā sakarā ir jākonstatē, kā to paveikusi Komisija savā iebildumu rakstā lietā T‑122/07, ka Kopienu tiesībās netiek izvirzīta prasība, lai dažādām sabiedrībām viena uzņēmuma ietvaros uzliktie naudas sodi būtu samērīgi ar piedalīšanās, kurā tiek vainota katra no šīm sabiedrībām, ilgumu. Turklāt Siemens Österreich un KEG nav izvirzījušas šo principu, bet ir vienīgi, pirmkārt, izvirzījušas principu, saskaņā ar kuru mātes sabiedrībām, kuras tiek uzskatītas par solidāri atbildīgām par to meitas uzņēmumu izdarīto pārkāpumu, uzliktais naudas sods, kas ir balstīts uz noteicošo ietekmi, kura mātes sabiedrībām ir uz meitas sabiedrību komerciālo rīcību, nevar būt smagāks par to, kas jāmaksā minētajām meitas sabiedrībām, lai kritizētu faktu, ka apstrīdētajā lēmumā noteiktais naudas sods par pārmestā piedalīšanās mēnesi tām ir lielāks nekā Reyrolle attiecībā uz periodu, kurā tās kontrolēja pēdējo minēto sabiedrību. Tā kā naudas sodiem, kas uzlikti dažādām sabiedrībām viena uzņēmuma ietvaros, nav jābūt samērīgiem ar piedalīšanās, kurās vainota katra no šīm sabiedrībām, ilgumu, šāds salīdzinājums starp euro summām par piedalīšanās pārkāpumā mēnesi, kas piemērotas divām sabiedrībām, kuras tiek vainotas dažāda ilguma piedalīšanās, nevar atklāt nevienlīdzīgu attieksmi.

182    Tādēļ neliekas, ka Komisijas prakse noteikt naudas sodus veidā, kas nav strikti samērīgi ilgumam, pārsniegtu rīcības brīvību, kas tai ir atzīta judikatūrā (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑150/89 Martinelli/Komisija, Recueil, II‑1165. lpp., 59. punkts; 1996. gada 11. decembra spriedumu lietā T‑49/95 Van Megen Sports/Komisija, Recueil, II‑1799. lpp., 53. punkts, un 1997. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑229/94 Deutsche Bahn/Komisija, Recueil, II‑1689. lpp., 127. punkts).

183    Otrkārt, Siemens Österreich un KEG šajā sakarā ir apgalvojušas, ka pastāv pretruna starp apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu un tām izvirzīto pamatojumu. Tomēr, gluži kā to Komisija arī ir norādījusi savā iebildumu rakstā lietā T‑122/07, no pamatnostādnēm netieši, bet skaidri izriet, ka naudas sodi, kas aprēķināti uz to pamata, nekādā ziņā nav samērīgi ar pārkāpumu ilgumu. Tieši pretēji, fakts, ka saskaņā ar pamatnostādņu 1.B punkta in fine pamata summa izriet no sākumsummas, kas noteikta vienīgi atkarībā no pārkāpuma smaguma, un palielināšanas sakarā ar ilgumu, acīmredzami nozīmē, ka summa par pārkāpuma mēnesi būs degresīva atbilstoši ilgumam, jo sākumsummas, kas ir nemainīga, relatīvā nozīme šajā pieskaitīšanā samazināsies atkarībā no palielināšanas atbilstoši ilgumam. Ciktāl Komisija vairākas reizes apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka tā aprēķina naudas sodus saskaņā ar pamatnostādnēm, kas turklāt atbilst tā pastāvīgajai praksei, tad saistībā ar naudas soda par mēnesi degresīvo raksturu laikā nevarētu būt jautājuma par pretrunām vai neatbilstību starp apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu un tā pamatojumu.

184    Līdz ar to šis arguments ir jānoraida.

–       Par ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma

185    Kā ticis izklāstīts šī sprieduma 107. punktā, SEHV un Magrini apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav ievērots ierobežojums 10 % apmērā, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā.

186    Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka apstāklis, ka vairākām sabiedrībām ir solidāri jāmaksā naudas sods tādēļ, ka tās ir viens uzņēmums EKL 81. panta izpratnē, attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā ierobežojuma piemērošanu nenozīmē, ka katras pienākums ierobežots ar 10 % no apgrozījuma, ko tā realizējusi pēdējā pārskata gadā. Faktiski 10 % robeža šīs tiesību normas izpratnē ir jāaprēķina, balstoties uz visu sabiedrību, kuras veido vienoto ekonomisko vienību, kas darbojas kā uzņēmums EKL 81. panta izpratnē, kopējo tirdzniecības apgrozījumu, jo tikai kopējais šo sabiedrību tirdzniecības apgrozījums var būt norāde uz attiecīgā uzņēmuma lielumu un ekonomisko kapacitāti (iepriekš 122. punktā minētais spriedums lietā HFB u.c./Komisija, 528. un 529. punkts, un iepriekš 150. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 90. punkts).

187    Pretēji prasītāju apgalvotajam, uzņēmuma jēdziens Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkta nozīmē tādēļ neatšķiras no uzņēmuma jēdziena EKL 81. panta 1. punkta nozīmē. Tādēļ vairāku sabiedrību, kas ietilpst grupā, kura veido uzņēmumu šo tiesību normu nozīmē, solidārā atbildība nebūt nav jānosaka atbilstoši sabiedrībai ar viszemāko apgrozījumu.

188    Iepriekš 158. punktā minētais spriedums lietā Aristrain/Komisija, uz kuru atsaukušās prasītājas, nevar atspēkot šo apsvērumu. Lietā, saistībā ar kuru tika pasludināts šis spriedums, Komisija konstatēja divu sabiedrību, kas pieder vienai grupai, piedalīšanos pārkāpumā, bet naudas sodu uzlika tikai vienai no tām, norādot, ka šajā naudas sodā tika ņemta vērā arī otras sabiedrības rīcība. Tā kā Komisija nav sniegusi pamatojumu apstrīdētā lēmuma adresāta izvēlei un it īpaši nav pierādījusi, ka sabiedrība, kurai naudas sods uzlikts, bija vadības pilnvaras attiecībā pret otru, Tiesa daļēji atcēla apstrīdēto lēmumu pamatojuma trūkuma dēļ (iepriekš 158. punktā minētais spriedums lietā Aristrain/Komisija, 93.–100. punkts). Tādēļ Tiesa attiecīgajā spriedumā netika iestājusies pret to, ka visām sabiedrībām, kas veido vienu uzņēmumu, kopā tiek uzlikts ierobežojums 10 % apmērā no šī uzņēmuma kopēja apgrozījuma, bet vienīgi atgādināja, ka Komisijai bija jāpierāda tādu faktisko apstākļu pastāvēšana, kas pamatotu vairāku sabiedrību kvalificēšanu par ekonomisku vienību.

189    Tomēr, kā ticis atgādināts šī sprieduma 138. punktā, netiek apstrīdēts, ka Reyrolle, SEHV un Magrini aizliegtās vienošanās beigās kopā ar Siemens Österreich un KEG, respektīvi, to priekštecēm sabiedrībām, veidoja vienu un to pašu uzņēmumu. Tādēļ Komisija principā varēja ņemt vērā šī uzņēmuma kopējo apgrozījumu kā atskaites punktu, lai aprēķinātu ierobežojumu 10 % apmērā par katru naudas sodu, kas uzlikts sabiedrībām, kas ietilpa minētajā uzņēmumā.

190    Turklāt Reyrolle, SEHV un Magrini atsaucas uz Vispārējās tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru, ja ekonomiska vienība, kas ir piedalījusies pārkāpumā, ir izjukusi laikposmā starp pārkāpuma beigām un datumu, kad pieņemts lēmums, ar kuru noteikts sods par šo pārkāpumu, katram lēmuma adresātam ir tiesības uz to, ka tiek piemērots individuāls ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma (iepriekš 90. punktā minētais 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā Tokai Carbon u.c./Komisija, 390. punkts). Prasītājas no tā secina, ka kopumā ierobežojums 10 % apmērā, pamatojoties uz ekonomiskās vienības kopējo apgrozījumu, var tikt aprēķināts vienīgi tad, ja šī vienība ir bijusi identiska pārkāpuma brīdī un Komisijas lēmuma pieņemšanas datumā. Tās uzskata, ka tādēļ ierobežojums 10 % apmērā arī ir jāaprēķina atsevišķā veidā saistībā ar katru sabiedrību, ja ekonomiskā vienība ir palielinājusies pēc pārkāpuma.

191    Šis arguments ir jānoraida, jo ekonomiskā vienība, kas apstrīdētajā lēmumā apzīmēta kā “VA Tech” un kurā it īpaši ietilpst Reyrolle, SEHV un Magrini īsti nav palielinājusies starplaikā starp aizliegtās vienošanās beigām un apstrīdēto lēmumu. Visas prasītājas, kas tajā ietilpa aizliegtās vienošanās beigšanās datumā, 2004. gada 11. maijā, tajā vēl joprojām ietilpa apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā, 2007. gada 24. janvārī – pat ja noteiktas sabiedrības bija mainījušas nosaukumu vai pat – VAS gadījumā – tikušas iekļautas citā sabiedrībā.

192    Tādēļ ir jānoraida arguments, kas izriet no tā, ka ir pārkāpts ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma attiecībā uz Reyrolle, SEHV un Magrini.

b)     Par piekto iebildumu, kas izriet no fakta, ka Komisija esot kļūdaini uzskatījusi par atbildīgu Reyrolle papildus tās mātes sabiedrībai

 Lietas dalībnieku argumenti

193    Reyrolle apgalvo, ka tās darbinieki no 2002. gada vairs nav piedalījušies nolīgumu koordinēšanas sistēmā un ka tā vairs nebija iesaistīta aizliegtajā vienošanās kā “VAS sastāvdaļa”. Tomēr meitas sabiedrības esot atbildīgas par pret konkurenci vērstu praksi tikai tiktāl, ciktāl tās tajā ir piedalījušās personīgi. Taču meitas sabiedrības nevar tikt uzskatītas par atbildīgām par savas mātes sabiedrības rīcību. Tādēļ prasītājai nevar tikt uzlikts naudas sods par pārkāpumu otro stadiju, proti, par periodu no 2002. līdz 2004. gadam.

194    Komisija noraida Reyrolle argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

195    Pirmkārt, ir jānorāda, ka šis Reyrolle iebildums izriet no pārāk formālas izpratnes par pārkāpumu, kas tai tiek pārmests apstrīdētajā lēmumā. Piedalīšanās aizliegtās vienošanās sanāksmēs ir nosodāma tikai, ja tā ir ārēja norāde par faktu, ka dalībnieki vēlas tai piekrist un ka tie uzskata, ka tiem ir saistoši prettiesiskie nolīgumi, kas noslēgti aizliegtās vienošanās ietvaros. Tomēr Reyrolle nav apgalvojusi, ka būtu distancējusies no šiem nolīgumiem vai no aizliegtās vienošanās kopumā, ne arī to, ka tā nebūtu ievērojusi aizliegtās vienošanās noteikumus vai AIG projektu konkrētos nolīgumus. Tādēļ, pat pieņemot, ka pēc VAS izveidošanas Reyrolle vairs nebija pārstāvēta sanāksmēs aizliegtās vienošanās ietvaros, tas nepierāda, ka tā kā juridiska persona netika izdarījusi darbības, kas veido EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu.

196    Otrkārt, fakts, ka mātes sabiedrība tiek vainota par tās meitas sabiedrības rīcību, jo tā noteikusi šīs meitas sabiedrības komerciālo rīcību, nenozīmē, ka minētā mātes sabiedrība ir jāuzskata par šīs rīcības autori savas meitas sabiedrības vietā. Citiem vārdiem sakot, mātes sabiedrības atbildība par savas meitas sabiedrības rīcību nekādā veidā neatbrīvo meitas sabiedrību kā juridisku personu no savas pašas atbildības un meitas sabiedrība tādēļ paliek individuāli atbildīga par pret konkurenci vērstām darbībām, kurās tā ir piedalījusies.

197    Tādēļ šis iebildums ir jānoraida.

c)     Par sesto iebildumu, ar kuru apgalvots ne bis in idem principa pārkāpums

 Lietas dalībnieku argumenti

198    Siemens Österreich un KEG apgalvo, ka ar apstrīdētā lēmuma 2. panta l) punkta ii) apakšpunktu ir pārkāpts ne bis in idem princips, jo tā rezultātā tām var tikt uzlikts dubults sods par vienu un to pašu pārkāpumu. No apstrīdētā lēmuma 487. un 505. apsvēruma izrietot, ka Komisija bija paredzējusi uzlikt naudas sodu EUR 22 050 000 apmērā uzņēmumam VA Tech. Komisija pēc tam esot patvaļīgi sadalījusi šī naudas soda summu starp dažādām juridiskajām personām, kas ietilpa minētajā uzņēmumā pārkāpuma izbeigšanas datumā. Tomēr šis sadalījums varēja izraisīt to, ka grupai VA Tech un beigu beigās Siemens Österreich un KEG, vienīgajām šīs grupas sabiedrību starpā, kurām ir pietiekami finanšu resursi, būtu par to pašu pārkāpumu jāsamaksā papildu naudas sods EUR 4 500 000 apmērā, ja Schneider Electric, kā tā turklāt esot norādījusi, atteiktos maksāt naudas sodu, kurš tai bija solidāri uzlikts kopā ar SEHV un Magrini.

199    Turklāt par SEHV un Magrini prettiesisko rīcību periodā no 1988. gada līdz 2000. gadam, tiktu noteikts dubults sods, jo tā izraisītu gan Reyrolle atbildības palielināšanos – Reyrolle piemērotajā sākumsummā ņemot vērā SEHV un Magrini apgrozījumu – gan solidārās atbildības palielināšanos ar šīm pēdējām minētajām sabiedrībām un Schneider Electric.

200    Komisija noraida lietas dalībnieku argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

201    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka Siemens Österreich un KEG nav intereses izvirzīt šo iebildumu, jo tas nav to personīgais iebildums. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta l) punktu tām ir uzlikts vienīgi naudas sods EUR 12 600 000 apmērā solidāri ar Reyrolle. Savukārt tās nav solidāri atbildīgas par SEHV un Magrini uzliktā naudas soda samaksāšanu. Tādēļ gadījumā, ja pret SEHV un Magrini tiktu vērsta Schneider Electric regresa prasība, tas nepalielinātu summu, kas jāmaksā Siemens Österreich un KEG. Ir jāpiebilst, ka tiktāl, ciktāl šīs pēdējās minētās sabiedrības apgalvo, ka tās ir vienīgās starp grupas VA Tech sabiedrībām, kurām ir pietiekami finanšu resursi, ne apstrīdētajā lēmumā, ne kopumā Kopienu tiesībās nav paredzēts, ka gadījumā, ja lēmuma, ar kuru uzlikts naudas sods, adresātam nav likvīdo līdzekļu, ka mātes sabiedrībai ir jāmaksā naudas sods šī adresāta vietā.

202    Otrkārt, kā konstatēts šī sprieduma 167. punktā, ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pants tiktāl, ciktāl tas attiecas uz SEHV un Magrini uzliekamā naudas soda summas aprēķināšanu un ciktāl tas attiecas uz summām, kas ir solidāri jāmaksā sabiedrībām, kuras ietilpušas uzņēmumā VA Tech. Attiecīgi šim Siemens Österreich un KEG iebildumam zudis priekšmets.

203    Treškārt, fakts, ka SEHV un Magrini apgrozījums var tikt ņemts vērā gan nosakot Reyrolle naudas soda sākumsummu, ieskaitot par periodu no 1988. gada līdz 2000. gadam, kad tā neietilpa tajā pašā uzņēmumā, kurā ietilpa SEHV un Magrini, gan aprēķinot šīm pēdējām minētajām sabiedrībām uzlikto naudas sodu par to pašu periodu, ir nenovēršamas sekas faktam, ka attiecīgā perioda laikā minētās sabiedrības neietilpa vienā un tajā pašā uzņēmumā Kopienu konkurences tiesību nozīmē. Tomēr tas nav dubults sods par vienu un to pašu pārkāpumu ne attiecībā uz Reyrolle, ne attiecībā uz uzņēmumu VA Tech, ciktāl par periodu no 1988. gada līdz 2000. gadam uzņēmums VA Tech un uzņēmums Schneider tika sodīti atsevišķi.

204    No tā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida.

d)     Par septīto pamatu, kas izriet no tā, ka netika samazināts naudas sods

 Lietas dalībnieku argumenti

205    Siemens Österreich un KEG norāda, ka ar apstrīdētā lēmuma 2. panta l) punkta ii) apakšpunktu ir pārkāpti noteikumi par vainu mīkstinošiem apstākļiem, kādi tie izriet no pamatnostādnēm un Kopienu judikatūras, kā arī no paziņojuma par sadarbību. Konkrētāk, tās uzsver, ka Komisija nav ņēmusi vērā to, ka tās ir labprātīgi pārtraukušas piedalīties pārkāpumā no 2004. gada 21. janvāra, pat pirms Komisijas iejaukšanās, faktu, ka tās ir izbeigušas jebkādus kontaktus, kas ir pretēji konkurences noteikumiem, ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem pārbaužu laikā, VA Tech uzņēmuma pasīvo lomu aizliegtās vienošanās ietvaros, to aktīvo sadarbību administratīvā procesa laikā un faktu, ka tās ir vienmēr atzinušas uzņēmuma VA Tech piedalīšanos aizliegtajā vienošanās no 2002. gada oktobra līdz 2004. gada martam.

206    Komisija apstrīd Siemens Österreich un KEG argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

–       Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem

207    Ir jāatgādina, ka Pamatnostādņu 3. punktā ir paredzēta naudas soda pamatsummas samazināšana, “ja pastāv īpaši atbildību mīkstinoši apstākļi”, it īpaši tādi kā vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma pārkāpumā un pārkāpumu pārtraukšana, tiklīdz iejaucas Komisija.

208    Ir arī jānorāda, ka šajā tekstā nav iekļauts saistošs atbildību mīkstinošu apstākļu uzskaitījums, kuri Komisijai būtu jāņem vērā. Tādējādi Komisija saglabā noteiktu rīcības brīvību vispārīgā veidā izdarīt vērtējumu, lai lemtu par iespējamu naudas soda samazināšanu atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ (Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑50/00 Dalmine/Komisija, Krājums, II‑2395. lpp., 326. punkts).

209    Šajā lietā, pirmkārt, ciktāl prasītājas apgalvo, ka tās ir brīvprātīgi pārtraukušas savu dalību pārkāpumā 2004. gada 21. janvārī, pietiek atgādināt, ka no apsvērumiem, kas ietverti iepriekš 77.–81. punktā, Komisija varēja pamatoti konstatēt, ka prasītājas bija piedalījušās aizliegtajā vienošanās līdz 2004. gada 11. maijam.

210    Otrkārt, attiecībā uz “pārkāpumu pārtraukšanu, tiklīdz iejaucas Komisija”, kas minēta pamatnostādņu 3. punktā, Siemens Österreich un KEG izvirzītais iebildums vēl jo vairāk nevar tikt apmierināts.

211    Komisijai nevar nekādā veidā būt pienākums, īstenojot savu rīcības brīvību, samazināt naudas sodu acīmredzamas pārkāpuma izbeigšanas dēļ, neatkarīgi no tā, vai pārkāpums izbeigts pirms vai pēc Komisijas iejaukšanās (iepriekš 90. punktā minētais 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā Tokai Carbon u.c./Komisija, 292. punkts).

212    Šajā lietā attiecīgais pārkāpums neapšaubāmi ir acīmredzams pārkāpums, jo tas izrietēja no slepenas aizliegtas vienošanās, kuras mērķis bija noteikt cenas un sadalīt tirgus. Šāda veida aizliegta vienošanās ir tieši aizliegta EKL 81. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā un tā ir īpaši smags pārkāpums, ko Komisija pamatoti konstatēja apstrīdētā lēmuma 479. apsvērumā. Tādēļ Siemens Österreich un KEG nepamatoti pārmet Komisijai to, ka tā tām nav samazinājusi naudas sodu sakarā ar to piedalīšanās pārkāpumā izbeigšanu.

213    Pat ja agrāk Komisija pārkāpuma brīvprātīgu izbeigšanu ir uzskatījusi par atbildību mīkstinošu apstākli, tā, piemērojot šīs pamatnostādnes, var ņemt vērā, ka acīmredzami sevišķi smagi pārkāpumi vēl joprojām tiek izdarīti salīdzinoši bieži, kaut arī to prettiesiskums ir atzīts kopš Kopienas konkurences politikas ieviešanas, un līdz ar to uzskatīt, ka ir jāatsakās no šīs labvēlīgās prakses un par šāda pārkāpuma izbeigšanu naudas sods vairs nav jāsamazina (iepriekš 90. punktā minētais 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā Tokai Carbon u.c./Komisija, 294. punkts un tajā minētā judikatūra). Katrā ziņā Vispārējā tiesa neredz iemeslu grozīt šo Komisijas vērtējumu, pat izmantojot savu neierobežoto kompetenci.

214    Ņemot vērā iepriekš minēto, fakts, ka sabiedrības, kas ietilpa uzņēmumā VA Tech, beidza piedalīties pārkāpumā tiklīdz Komisija pirmo reizi iejaucās, nevar būt vainu mīkstinošs apstāklis.

215    Treškārt, attiecībā uz “vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma pārkāpumā”, kas minēta pamatnostādņu 3. punktā, Siemens Österreich un KEG argumentācija arī ir jānoraida.

216    Vispirms, Siemens Österreich un KEG apgalvo, ka tās nav piedalījušās pret konkurenci vērsto nolīgumu izstrādāšanā. Tomēr šajā sakarā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir konstatējusi, ka Reyrolle, Magrini un Schneider Electric kā SEHV juridisko priekšteču pārstāves bija piedalījušās aizliegtās vienošanās pamatā esošo nolīgumu izstrādē un bija tās līdzdibinātājas. Šajā sakarā ir jānorāda, ka GQ nolīguma 1. pielikumā, kurā ir aizliegtās vienošanās dibinātāju un to kodu saraksts, it īpaši ir ietverti numuri “13”, “26” un “32”, saistībā ar kuriem Komisija ir konstatējusi, prasītājām to neapstrīdot, ka tie attiecīgi apzīmē Reyrolle, grupu Schneider un Magrini. Tā kā Siemens Österreich un KEG nav detalizēti apstrīdējušas konstatāciju, ka to meitas sabiedrības ir piedalījušās GQ nolīguma izstrādāšanā, šis arguments ir jānoraida.

217    Turpinot, Siemens Österreich un KEG apgalvo, ka uzņēmumu VA Tech esot maldinājuši citi aizliegtās vienošanās dalībnieki, jo tam esot likts 2000. gada decembrī noticēt aizliegtās vienošanās izbeigšanai, un ka tā piedalīšanās otrajā stadijā citi dalībnieki esot debatējuši par AIG projektiem bez tā ziņas.

218    Šajā sakarā ir pietiekami konstatēt, ka fakts, ka uzņēmumu VA Tech, kura piedalīšanos aizliegtajā vienošanās – pārkāpumā, kā tas tika atgādināts šī sprieduma 211. punktā, kurš ir ļoti smags un kuru Komisija ir pietiekami juridiski pierādījusi, – bija maldinājuši citi šīs aizliegtās vienošanās dalībnieki, kas tādējādi mēģināja panākt papildu priekšrocības tām priekšrocībām, ko tiem sniedza minētā aizliegtā vienošanās, nevar likt uzskatīt šī uzņēmuma rīcību par mazāk smagu. Tādēļ šādi apstākļi nevar būt vainu mīkstinošs apstāklis un, konkrētāk, nepierāda šī uzņēmuma vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma aizliegtās vienošanās ietvaros.

–       Par paziņojuma par sadarbību piemērošanu

219    Saskaņā ar judikatūru naudas sodu samazināšanas gadījumos, kad uzņēmumi, kas piedalījušies Kopienu konkurences tiesību pārkāpumos, sadarbojas, ir pamatota ar apsvērumu, saskaņā ar kuru šāda sadarbība atvieglo Komisijas uzdevumu konstatēt pārkāpuma esamību un vajadzības gadījumā to izbeigt (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 399. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumus lietā T‑311/94 BPB de Eendracht/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 325. punkts; lietā T‑338/94 Finnboard/Komisija, Recueil, II‑1617. lpp., 363. punkts, un lietā T‑347/94 Mayr‑Melnhof/Komisija, Recueil, II‑1751. lpp., 330. punkts).

220    Kā tas ir minēts paziņojuma par sadarbību 29. punktā, tas rada tiesisko paļāvību, uz ko var balstīties uzņēmumi, kuri vēlas informēt Komisiju par aizliegtas vienošanās esamību. Ņemot vērā tiesisko paļāvību, ko uzņēmumi, kas vēlas sadarboties ar Komisiju, uz šī paziņojuma pamata varētu gūt, Komisijai, izvērtējot uzņēmumu sadarbību, lai noteiktu Siemens Österreich un KEG piemērojamā naudas soda summu, tādējādi jārīkojas saskaņā ar minēto paziņojumu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T‑26/02 Daiichi Pharmaceutical/Komisija, Krājums, II‑713. lpp., 147. punkts un tajā minētā judikatūra).

221    Ievērojot minētajā paziņojumā noteiktos ierobežojumus, Komisijai tomēr ir plaša rīcības brīvība, lai novērtētu, vai uzņēmumu iesniegtie pierādījumi ir atvieglojuši tās uzdevumu minētā paziņojuma 22. punkta izpratnē, un ja tā, šī iemesla dēļ uzņēmumam ir jāpiešķir samazinājums atbilstoši šim paziņojumam (pēc analoģijas skat. iepriekš 219. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 393. un 394. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 532. punkts). Šis novērtējums ir pakļauts ierobežotai pārbaudei tiesā.

222    Šajā sakarā ir jānorāda, ka Siemens Österreich un KEG nav pietiekami juridiski pierādījušas, ka to ieguldījums būtu devis ievērojamu pievienoto vērtību Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem paziņojuma par sadarbību 21. punkta nozīmē. Šo prasītāju ziņā ir precīzi norādīt, kādu informāciju tās ir iesniegušas Komisijā un kādā ziņā šī informācija ir atvieglojusi šīs iestādes darbu saistībā ar attiecīgo faktu pierādīšanu.

223    Šajā lietā Siemens Österreich un KEG norāda, ka saistībā ar periodu no 2002. gada oktobra līdz 2004. gada martam grupa VA Tech sagatavoja AIG projektu un sanāksmju sarakstus, detalizēti norādot, kurās sanāksmēs piedalījusies VAS un tās meitas sabiedrības un kuri AIG projekti tieši tika apspriesti. Apstāklis, kas šīs norādes ir palīdzējušas Komisijai iegūt pierādījumus par pārkāpumu, kuru izdarījis uzņēmums VA Tech un citi uzņēmumi, izrietot no tā, ka Komisija ir plaši pārņēmusi grupas VA Tech izklāstītos faktus, piemēram, apstrīdētā lēmuma 163. apsvērumā.

224    Tomēr Komisija, kas nenoliedz, ka būtu izmantojusi grupas VA Tech sniegto informāciju, apstrīdētā lēmuma 539., 541. un 542. apsvērumā ir konstatējusi, ka kopumā tai jau bija zināmi šie pierādījumi un ka līdz ar to grupa VA Tech nebija iesniegusi pierādījumus, kas pastiprinātu tās spēju pierādīt attiecīgos faktus. Komisija arī ir ņēmusi vērā faktu, ka grupa VA Tech ir noliegusi noteiktus faktus, kurus Komisija uzskata par pierādītiem, un ka minētā grupa ir sniegusi pretrunīgus paziņojumus, kas nav palīdzējis Komisijai izdarīt secinājumus.

225    Izlasot apstrīdētā lēmuma 163. apsvērumu – vienīgo apstrīdētā lēmuma rindkopu, kuru ir norādījusi Siemens Österreich un KEG un saistībā ar kuru Komisija esot balstījusies uz grupas VA Tech sniegto informāciju –, izrādās, ka apgalvojums, ka Komisija esot “plaši pārņēmusi” grupas VA Tech “izklāstītos faktus”, ir pārspīlēts. Vienīgais apstāklis, uz kuru Komisija ir tieši atsaukusies paziņojumā, kuru iesniegusi VA Tech saistībā ar paziņojumu par sadarbību, ir fakts, ka par vairākām Eiropā un ārpus tās AIG projektu grupām notika apspriešanās laikā no 2002. gada oktobra līdz 2004. gada februārim. Pat pieņemot, ka šo prasītāju apgalvojums, ka, pateicoties tām, Komisijai no 2002. gada pirmo reizi bija iespēja uzzināt par Eiropas grupu, kas apzīmētas kā “EP”, un citu grupu, kas apzīmētas kā “P”, nošķiršanu, ir pamatots, šīs informācijas pievienotā vērtība nevar tikt kvalificēta kā ievērojama paziņojuma par sadarbību 21. punkta nozīmē.

226    Siemens Österreich un KEG nav norādījušas, kādā mērā Komisijas apstrīdētie pierādījumi būtu nostiprinājuši tās spēju pierādīt attiecīgos faktus, ne arī identificējušas citus elementus, kurus tās iesniegušas Komisijai un kuri būtu pastiprinājuši minēto spēju.

227    No tā izriet, ka, ņemot vērā rīcības brīvību, kas Komisijai ir atzīta saskaņā ar šī sprieduma 221. punktā minēto judikatūru, tai nevar pārmest to, ka tā būtu prettiesiski atteikusies samazināt Siemens Österreich un KEG uzlikto naudas sodu.

228    Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

B –  Par otro pamatu, kas saistīts ar būtisku formas prasību pārkāpumu un, konkrētāk, prasītāju tiesību uzdot jautājumus apsūdzības lieciniekam pārkāpumu, kuras izriet no ECPAK 6. panta 3. punkta d) apakšpunkta, un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

229    Prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi to tiesības uzdot jautājumus apsūdzības lieciniekam, kas izrietot no ECPAK 6. panta 3. punkta d) apakšpunktu un tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu. Lai konstatētu, ka uzņēmums VA Tech bija atsācis piedalīties pārkāpumā ar VAS starpniecību no 2002. gada 1. aprīļa, Komisija esot balstījusies uz M. paziņojumiem, kurš ir ABB galvenais liecinieks, iepriekš neievērojot to tiesības uzdot jautājumus apsūdzības lieciniekam vai panākt, ka tas tiek izdarīts. Šī procesuālā garantija esot vēl jo būtiskāka, jo attiecīgajam lieciniekam šajā lietā ir subjektīva interese, lai prasītājas tiktu smagi sodītas, konkurējošajam uzņēmumam, kurus viņš pārstāv, esot atbrīvotam no naudas soda maksāšanas saskaņā ar paziņojumu par sadarbību, un tādēļ, ka Regulas Nr. 1/2003 19. pants viņam katrā ziņā nenosaka pienākumu teikt patiesību.

230    Prasītājas uzsver, ka šie principi ir piemērojami procesā Komisijā aizliegto vienošanos jomā, pat ja tas nav kriminālprocess tiesā, jo ir atzīts naudas sodu Regulas Nr. 1/2003 23. panta nozīmē kā soda plašā nozīmē juridiskais raksturs. Katrā ziņā process Vispārējā tiesā nevarot izlabot šo pārkāpumu ar minētā liecinieka uzklausīšanu.

231    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

232    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamattiesības ir neatņemama vispārīgo tiesību principu – kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa – sastāvdaļa (Tiesas 1996. gada 28. marta Atzinums 2/94, Krājums, I‑1759. lpp., 33. punkts, un Tiesas 1997. gada 29. maija spriedums lietā C‑299/95 Kremzow, Recueil, I‑2629. lpp., 14. punkts). Šajā nolūkā Tiesa un Vispārējā tiesa ievēro dalībvalstīm kopīgās konstitucionālās tradīcijas, kā arī norādes, ko sniedz cilvēktiesību aizsardzības jomā noslēgtie starptautiskie nolīgumi, kuru izstrādē dalībvalstis ir piedalījušās vai kuriem tās ir pievienojušās. Šajā sakarā ECPAK ir īpaša nozīme (Tiesas 1986. gada 15. maija spriedums lietā 222/84 Johnston, Recueil, 1651. lpp., 18. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Kremzow, 14. punkts). Turklāt atbilstoši LES 6. panta 2. punktam Savienība kā Kopienu tiesību vispārējos principus ievēro pamattiesības, ko nodrošina ECPAK un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām.

233    Tādēļ ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija ir pārkāpusi Kopienu tiesību sistēmas pamatprincipu, kas ir tiesību uz aizstāvību ievērošana (Tiesas 1983. gada 9. novembra spriedums lietā 322/81 Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 7. punkts), nesniedzot prasītājām iespēju tieši uzdot jautājumus lieciniekam M.

234    Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis princips izvirza prasību, ka attiecīgajiem uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, uz kurām attiecas Komisijas izmeklēšana konkurences jomā, sākot no administratīvā procesa stadijas, jāsniedz iespēja paust savu viedokli par Komisijas izvirzīto faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu un atbilstību (skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču šis princips neprasa, lai šiem uzņēmumiem tiktu sniegta iespēja administratīvajā procesā pašiem uzdot jautājumus lieciniekiem, kurus uzklausījusi Komisija (šajā ziņā skat. iepriekš 52. punktā minēto spriedumu lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, 200. punkts).

235    Līdz ar to prasītāju izvirzītais otrais pamats ir jānoraida.

II –  Par lūgumiem grozīt lēmumu

236    Kā izriet no šī sprieduma 65.–72. punkta, apstrīdētā lēmuma 1. pants ir jāatceļ daļā, kurā tajā ir konstatēts, ka prasītājas ir piedalījušās EKL 81. panta un EEZ 53. panta pārkāpumā periodā no 2002. gada 1. aprīļa līdz 30. jūnijam. No tā izriet, ka visām prasītājām jāsamazina pārkāpuma ilgums par trīs mēnešiem salīdzinājumā ar apstrīdētajā lēmumā konstatēto ilgumu.

237    Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 137.–167. punkta, apstrīdētā lēmuma 2. pants ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tas attiecas uz SEHV un Magrini uzliekamo naudas soda summu un ciktāl tas attiecas uz prasītāju solidāri maksājamo summu noteikšanu.

238    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, ciktāl pamatu, ko viens uzņēmums izvirzījis pret Komisijas lēmuma likumību, ar ko tam uzlikts naudas sods par Kopienu konkurences noteikumu pārkāpumu, pārbaudē ir atklājusies nelikumība, Pirmās instances tiesai [tagad – Vispārējai tiesai] ir jālemj, vai tai, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, apstrīdētais lēmums ir jāgroza (Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑59/02 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3627. lpp., 443. punkts).

239    Prasītājas ir lūgušas, lai Vispārējā tiesa samazinātu tām uzliktos naudas sodus līdz summai, kas nepārsniedz EUR 1 980 000 Siemens Österreich un KEG gadījumā, EUR 1 100 000 Reyrolle un Magrini gadījumā, kā arī EUR 2 750 000 SEHV gadījumā.

A –  Par naudas sodiem, kas uzlikti SEHV un Magrini

240    Vispārējā tiesa uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir jāgroza tiktāl, ciktāl tas attiecas uz SEHV un Magrini uzlikto naudas soda summu un ciktāl tas attiecas uz summu noteikšanu, kuras tām ir solidāri jāmaksā kopā ar citām sabiedrībām, ar kurām tās bija viens uzņēmums Kopienu konkurences tiesību nozīmē to piedalīšanās aizliegtajā vienošanās laikā.

241    Gan Komisija, gan prasītājas savos rakstveida dokumentos un/vai tiesas sēdē ir apgalvojušas, ka pastāv vairākas iespējas aprēķināt naudas sodu summas. Šajā sakarā ir jāņem vērā vairāki apsvērumi. Pirmkārt, saistībā ar atbildību, kas sabiedrībai iestājusies par tās piedalīšanos pārkāpumā, principā būtu jānosaka vienots naudas sods, kas aprēķināts par visiem periodiem, kuros tā piedalījusies pārkāpumā. Otrkārt, dažādu sabiedrību, kuras ietilpušas vienā un tajā pašā uzņēmumā pārkāpuma laikā, naudas sodi būtu jāaprēķina atkarībā no šī uzņēmuma ekonomiskās varas pēdējā pilnajā piedalīšanās pārkāpumā gada laikā, lai nodrošinātu, ka naudas sodam ir pietiekams preventīvs raksturs. Treškārt, gadījumā, kad, kā tas ir šajā lietā, noteiktas sabiedrības ir secīgi ietilpušas divos dažādos uzņēmumos, kuriem turklāt noteiktas dažādas sākumsummas to naudas sodiem, šīm sabiedrībām tomēr ir jāuzliek viens naudas sods, kas sastāv no divām dažādām summām par katru no periodiem, kas atbilst to piederībai pie šiem diviem uzņēmumiem, lai pienācīgi noteiktu summas, kas šīm sabiedrībām, kuras var tikt vainotas pārkāpumā, ir jāmaksā.

242    Līdz ar to SEHV un Magrini gadījumā ir jānosaka naudas sods, kas sastāv no divām dažādām summām par katru no pārkāpuma periodiem, kuros Schneider Electric un VA Technologie ir attiecīgi bijusi kontrole pār tām.

243    Attiecībā uz periodu no 2002. gada 1. jūlija līdz 2004. gada 11. maijam, kurā VA Technologie kontrolēja SEHV un Magrini, Komisija apstrīdētajā lēmumā noteica VA Tech naudas soda sākumsummu EUR 9 000 000 apmērā. Kā izriet no šī sprieduma 122.–136. un 203. punkta, prasītāju argumenti neļauj likt apšaubīt šo summu.

244    No apstrīdētā lēmuma 492. apsvēruma izriet, ka sakarā ar pārkāpuma ilgumu Komisija atbilstoši pamatnostādnēm ir palielinājusi naudas sodu sākumsummas par 10 % par pilnu pārkāpuma gadu un par 5 % par visu papildu laika posmu, kas ir seši mēneši vai ilgāks, bet īsāks nekā viens gads. VA Tech naudas soda sākumsumma EUR 9 000 000 apmērā tādēļ ir jāpalielina par 15 %, lai tiktu ņemts vērā viena gada un desmit mēnešu periods no 2002. gada 1. jūlija līdz 2004. gada 11. maijam; tā rezultātā rodas pamatsumma EUR 10 350 000 (9 000 000 + 1 350 000) par VA Tech uzņēmuma naudas sodam, kas, nepastāvot vainu pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem, atbilst naudas soda summai.

245    Šis naudas sods ir jāmaksā solidāri Reyrolle, Siemens Österreich un KEG, SEHV un Magrini, kas minētā perioda laikā ietilpa vienā uzņēmumā Kopienu konkurences tiesību nozīmē. Saskaņā ar šī sprieduma 158. un 159. punktā izklāstītajiem apsvērumiem saistībā ar attiecībām starp tām katra no solidārajām kopparādniecēm maksās vienu piekto daļu no EUR 10 350 000 summas.

246    Saistībā ar naudas sodu par periodu no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 13. decembrim, kurā SEHV un Magrini ietilpa grupā Schneider, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir noteikusi uzņēmumam Schneider sākumsummu EUR 3 600 000 apmērā. Kā tika konstatēts šī sprieduma 176.–179. punktā, SEHV un Magrini argumenti neļauj atspēkot šo summu. Saskaņā ar pamatnostādnēm šī naudas soda sākumsumma ir jāpalielina par 125 %, lai tiktu ņemts vērā divpadsmit gadu un septiņu mēnešu periods; tā rezultātā rodas pamatsumma EUR 8 100 000 (3 600 000 + 4 500 000) uzņēmumam Schneider, kas, nepastāvot vainu pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem, atbilst naudas soda summai.

247    Šis naudas sods ir jāmaksā solidāri Schneider Electric, SEHV un Magrini, kas minētā perioda laikā ietilpa vienā uzņēmumā Kopienu konkurences tiesību nozīmē. Saskaņā ar šī sprieduma 158. punktā izklāstītajiem apsvērumiem saistībā ar attiecībām starp tām katra no solidārajām kopparādniecēm maksās vienu trešo daļu no EUR 8 100 000 summas.

248    Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāprecizē, ka Schneider Electric uzliktā naudas soda kopējais apmērs paliek nemainīgs salīdzinājumā ar apmēru, kas noteikts apstrīdētajā lēmumā. Turklāt solidāri maksājamo summu sadalījums saistībā ar šo naudas sodu ir labvēlīgs Schneider Electric salīdzinājumā ar summu, kas noteikta apstrīdētajā lēmumā. Šajos apstākļos tas, ka Schneider Electric nav tikusi uzklausīta, nav šķērslis lēmuma grozīšanai, kā tas ir norādīts iepriekšējā punktā.

249    Otrkārt, Vispārējā tiesa neuzskata par pienācīgu sekot argumentācijai, kuru Komisija piedāvājusi apstrīdētajā lēmumā, lai pamatotu savu izvēli likt SEHV un Magrini segt tikai daļu no uzņēmuma Schneider naudas soda, kura atbilst palielinājumam sakarā ar pārkāpuma ilgumu.

250    Tas, ka Schneider Electric tiek likts maksāt summu, kura nav jāmaksā SEHV un Magrini, nozīmē, ka Komisija tai izvirza papildu iebildumu, kas vai nu pārsniedz tās (bijušo) meitas sabiedrību SEHV un Magrini piedalīšanos, vai nu attiecas uz ievērojamāku periodu.

251    Tomēr apstrīdētajā lēmumā nav runa par papildu iebildumu. Komisija atbildē uz repliku lietā T‑124/07 patiešām ir apgalvojusi, ka “principā ir leģitīmi uzlikt Schneider [Electric] individuālu naudas sodu par tās individuālo rīcību”. Tomēr Komisija apstrīdētajā lēmumā vai savos rakstveida dokumentos Vispārējā tiesā nav norādījusi, no kā sastāvēja Schneider Electric individuālā rīcība un kādā mērā šī rīcība atšķiras no tās rīcības, par kuru tā ir saukta pie atbildības par tās (bijušo) meitas sabiedrību piedalīšanos pārkāpumā. Turklāt Komisija atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem pati ir norādījusi, ka šī norāde par “individuālo rīcību” nav jāsaprot kā tāda, ar kuru Schneider Electric tiek vainota rīcībā, kas pārsniegtu faktus, par kuriem tiek vainotas SEHV un Magrini. Visbeidzot Komisija apstrīdētā lēmuma 423. apsvērumā ir norādījusi bez jebkādām atrunām, ka tā paredz uzskatīt par solidāri atbildīgām Schneider Electric, SEHV un Magrini par periodu no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 13. decembrim.

252    No tā izriet, ka Schneider Electric, no vienas puses, kā mātes sabiedrība, kā arī SEHV un Magrini, no otras puses, kā meitas sabiedrības, kuras kopā ir bijušas uzņēmums Schneider, principā ir jāuzskata par atbildīgām par vienu un to pašu summu, ar vienīgo atrunu par atbildību pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem, kas pastāv vienīgi saistībā ar kādu no sabiedrībām, bet ne citām. Nav strīda par to, ka šajā lietā nav šādu apstākļu ne saistībā ar Schneider Electric, ne saistībā ar SEHV un Magrini.

253    Atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem Komisija arī ir norādījusi, ka tā attiecināja Schneider Electric un tās bijušo meitas sabiedrību solidāro atbildību vienīgi uz daļu no naudas soda summas, kas atbilst palielinājumam sakarā ar pārkāpuma ilgumu, lai izvairītos no tā, ka SEHV un Magrini sakarā ar to, ka to apgrozījums ir ņemts vērā, aprēķinot sākumsummu gan uzņēmuma VA Tech, gan uzņēmuma Schneider naudas sodam, būtu divas reizes jāmaksā sākumsumma. Naudas soda summā, kas tika uzlikta SEHV un Magrini, proti, EUR 22 050 000, jau ietilpa sākumsumma EUR 9 000 000, ņemot vērā tostarp to apgrozījumu. Tādēļ nebūtu taisnīgi tām solidāri likt papildus maksāt uzņēmuma Schneider naudas soda sākumsummu, proti, EUR 3 600 000, kas ir balstīta uz to pašu apgrozījumu.

254    Vispārējā tiesa uzskata, ka, tā kā apstrīdētā lēmuma 2. pants ir atcelts tiktāl, ciktāl tas attiecas uz SEHV un Magrini uzliekamo naudas sodu summām, nav jāizvērtē Komisijas piedāvātās argumentācijas atbilstīgums. Šī argumentācija attiecas uz apstrīdētajā lēmumā uzliktajiem naudas sodiem, kurus raksturo pieeja, saskaņā ar kuru SEHV naudas soda summa un Magrini naudas soda summa ir jāaprēķina, pamatojoties uz vienu sākumsummu saistībā ar visu to piedalīšanās aizliegtajā vienošanās ilgumu, neņemot vērā to, ka šīs divas sabiedrības ir secīgi ietilpušas divos dažādos uzņēmumos. Tomēr SEHV un Magrini naudas sods, kādu to ir grozījusi Vispārējā tiesa, izriet no atsevišķa aprēķina saistībā ar katru no periodiem, kuros tās ietilpa uzņēmumā Schneider un uzņēmumā VA Tech. Šajos apstākļos naudas sodu sākumsummas nav uzliktas divas reizes par vienu un to pašu periodu.

255    Turklāt naudas soda sākumsumma ir tikai viens no datiem aprēķināšanas algoritmā, kas tiek izmantots, lai noteiktu šī naudas soda pamatsummu, kas piemērojams uzņēmumam, bet pati par sevi nav no naudas soda nošķirama daļa. Tieši pretēji, naudas soda pamatsumma ir jāuzskata par nedalāmu summu saistībā ar kolektīvo atbildību, kas ir attiecīgajā uzņēmumā ietilpstošajām dažādajām sabiedrībām, kā rezultātā pret šī naudas soda sākumsummu saistībā ar solidāro atbildību nevar būt atšķirīga attieksme sakarā ar palielinājumu pārkāpuma ilguma dēļ – atšķirībā no palielinātājiem, kas piemēroti, lai ņemtu vērā vainu pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus, kuri ietekmē vienīgi to sabiedrību naudas sodus, saistībā ar kurām šie apstākļi ir notikuši vai uz kurām tie var tikt attiecināti (skat. iepriekš 251. punktu).

256    Tādēļ SEHV, Magrini un Schneider Electric ir solidāri jāmaksā naudas sods EUR 8 100 000, kas tām ir uzlikts sakarā ar to piedalīšanos aizliegtajā vienošanās periodā pirms 2001. gada 13. marta, kurā tās ietilpa vienā un tajā pašā uzņēmumā.

257    Tādēļ SEHV un Magrini ir jāuzliek naudas sods kopumā par EUR 18 450 000.

B –  Par naudas sodiem, kas uzlikti Reyrolle, Siemens Österreich un KEG

258    Vispārējā tiesa uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir jāgroza tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Reyrolle, Siemens Österreich un KEG uzlikto naudas soda summu un ciktāl tas attiecas uz summu noteikšanu, kuras tām ir solidāri jāmaksā kopā ar citām sabiedrībām, ar kurām tās bija viens uzņēmumus Kopienu konkurences tiesību nozīmē to piedalīšanās aizliegtajā vienošanās laikā.

259    Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 506. un 507. apsvēruma, Komisija ir uzskatījusi, pirmkārt, Reyrolle par atbildīgu par četrpadsmit gadus un deviņus mēnešus ilgu pārkāpumu un, otrkārt, Siemens Österreich un KEG par četru gadu un četru mēnešu ilgu pārkāpumu.

260    Tādēļ, kā izriet no šī sprieduma 72. punkta, apstrīdētā lēmuma 1. pants ir jāatceļ tiktāl, ciktāl Komisija tajā ir konstatējusi prasītāju pārkāpumu periodā no 2002. gada 1. aprīļa līdz 30. jūnijam; pārkāpuma, kurā tās tiek vainotas, ilgums ir jāsamazina par trīs mēnešiem, līdz ar to ir jānosaka četrpadsmit gadu un sešu mēnešu ilgums Reyrolle gadījumā un četru gadu un viena mēneša ilgums Siemens Österreich un KEG gadījumā.

261    Tomēr pamatnostādnēs ir paredzēts palielinājums 10 % par pilnu pārkāpuma gadu un par 5 % par visu papildu laika posmu, kas ir seši mēneši vai ilgāks, bet īsāks nekā viens gads. Tādēļ pārkāpuma ilguma samazināšanās par trīs mēnešiem Reyrolle, Siemens Österreich un KEG gadījumā neietver tām piemērotā palielinājuma sakarā ar ilgumu samazinājumu. Tādējādi šis palielinājums paliks 145 % Reyrolle gadījumā un 40 % Siemens Österreich un KEG gadījumā. No tā izriet, ka to naudas sodu pamatsummas – kas, neesot vainu pastiprinošiem vai vainu mīkstinošiem apstākļiem, atbilst to naudas sodu summām – paliek nemainīgas attiecīgi EUR 22 050 000 un EUR 12 600 000.

262    Saskaņā ar konstatācijām, kuras veikusi Komisija apstrīdētā lēmuma 468. apsvērumā, un ņemot vērā gan pārkāpuma ilguma samazinājumu par trīs mēnešiem visām prasītājām, gan SEHV un Magrini naudas soda aprēķināšanu, kas izklāstīta šī sprieduma 243. punktā, no Reyrolle uzliktās naudas soda summas EUR 22 050 00 pirmā summa EUR 10 350 000 ir solidāri jāmaksā Siemens Österreich, KEG, SEHV un Magrini. Kā ticis norādīts šī sprieduma 244. punktā, saistībā ar attiecībām starp tām katra no solidārajām kopparādniecēm maksās vienu piekto daļu no summas EUR 10 350 000 apmērā.

263    Turklāt no Reyrolle uzliktās naudas soda summas EUR 22 050 000 otrā summa EUR 2 250 000 ir solidāri jāmaksā Österreich un KEG. Kā ticis norādīts iepriekš 158. un 159. punktā, saistībā ar attiecībām starp tām katra no solidārajām kopparādniecēm maksās vienu trešo daļu no šīs summas.

264    Visbeidzot, no Reyrolle uzliktās naudas soda summas EUR 22 050 000 šī pēdējā minētā sabiedrība maksās vienīgi summu EUR 9 450 000.

265    Pārējā daļā lūgumi par apstrīdētā lēmuma grozīšanu ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

266    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

267    Tā kā lietā T‑122/07 prasība ir daļēji apmierināta, pēc šīs lietas apstākļu taisnīgas novērtēšanas būtu jānospriež, ka Komisija atlīdzinās vienu desmitdaļu no Siemens Österreich un KEG tiesāšanās izdevumiem un segs vienu desmitdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem. Siemens Österreich un KEG segs deviņas desmitdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzinās deviņas desmitdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.

268    Tā kā lietā T‑123/07 prasība ir daļēji apmierināta, pēc šīs lietas apstākļu taisnīgas novērtēšanas būtu jānospriež, ka Komisija atlīdzinās vienu desmitdaļu no Reyrolle tiesāšanās izdevumiem un segs vienu desmitdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem. Reyrolle segs deviņas desmitdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzinās deviņas desmitdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.

269    Tā kā lietā T‑124/07 prasība ir daļēji apmierināta, pēc šīs lietas apstākļu taisnīgas novērtēšanas būtu jānospriež, ka Komisija atlīdzinās vienu piektdaļu no SEHV un Magrini tiesāšanās izdevumiem un segs vienu piektdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem. SEHV un Magrini segs četras piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzinās četras piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmuma C(2006) 6762, galīgā redakcija, par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) 1. panta m), p), q), r) un t) punktu tiktāl, ciktāl Komisija tajā ir konstatējusi Siemens AG Österreich, VA Tech Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG, Siemens Transmission & Distribution Ltd, Siemens Transmission & Distribution SA un Nuova Magrini Galileo SpA pārkāpumu periodā no 2002. gada 1. aprīļa līdz 30. jūnijam;

2)      atcelt Lēmuma C(2006) 6762, galīgā redakcija, 2. panta j), k) un l) punktu;

3)      par pārkāpumiem, kas konstatēti Lēmuma C(2006) 6762, galīgā redakcija, 1. panta m), p), q), r) un t) punktā, ir uzlikti šādi naudas sodi:

–        Siemens Transmission & Distribution SA un Nuova Magrini Galileo, solidāri ar Schneider Electric SA: EUR 8 100 000;

–        Siemens Transmission & Distribution Ltd, solidāri ar Siemens AG Österreich, VA Tech Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG, Siemens Transmission & Distribution SA un Nuova Magrini Galileo: EUR 10 350 000;

–        Siemens Transmission & Distribution Ltd, solidāri ar Siemens AG Österreich un VA Tech Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG: EUR 2 250 000;

–        Siemens Transmission & Distribution Ltd: EUR 9 450 000;

4)      prasības pārējā daļā noraidīt;

5)      lietā T‑122/07 Eiropas Komisija atlīdzina vienu desmitdaļu no Siemens AG Österreich un VA Tech Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG tiesāšanās izdevumiem un sedz vienu desmitdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem. Siemens AG Österreich un VA Tech Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG sedz deviņas desmitdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina deviņas desmitdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem;

6)      lietā T‑123/07 Komisija atlīdzina vienu desmitdaļu no Siemens Transmission & Distribution Ltd tiesāšanās izdevumiem un sedz vienu desmitdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem. Siemens Transmission & Distribution Ltd sedz deviņas desmitdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina deviņas desmitdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem;

7)      lietā T‑124/07 Komisija atlīdzina vienu piektdaļu no Siemens Transmission & Distribution SA un Nuova Magrini Galileo tiesāšanās izdevumiem un sedz vienu piektdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem. Siemens Transmission & Distribution SA un Nuova Magrini Galileo sedz četras piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina četras piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.

Pelikánová Jürimäe Soldevila Fragoso

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 3. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēstureII – 2

I –  Prasītājas un VA Tech grupaII – 2

II –  AIG un pirmstiesas procedūraII – 3

III –  Apstrīdētais lēmumsII – 4

Process un lietas dalībnieku prasījumiII – 6

Juridiskais pamatojumsII – 7

I –  Par prasībām atcelt tiesību aktuII – 7

A –  Par pirmo pamatu, kas izriet no EKL 81. panta, EEZ līguma 53. panta 1. punkta un noteiktu Regulas Nr. 1/2003 tiesību normu pārkāpumaII – 7

1.  Par daļu, kas izriet no pierādījumu par apgalvoto pārkāpumu neesamībasII – 7

a)  Lietas dalībnieku argumentiII – 7

b)  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 8

2.  Par daļu, kas izriet no kļūdām vērtējumā saistībā ar apgalvotā pārkāpuma ilgumuII – 9

a)  Par datumu, kurā prasītājas pārtrauca piedalīties pārkāpumāII – 9

Lietas dalībnieku argumentiII – 9

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 10

b)  Par datumu, kurā uzņēmums VA Tech atsāka piedalīties pārkāpumāII – 13

Lietas dalībnieku argumentiII – 13

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 13

c)  Par pārkāpuma beigu datumuII – 15

Lietas dalībnieku argumentiII – 15

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 15

3.  Par daļu, kas izriet no apgalvotā pārkāpuma noilguma attiecībā uz periodu pirms 1998. gada 16. jūlijaII – 17

a)  Lietas dalībnieku argumentiII – 17

b)  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 17

4.  Par daļu, kas izriet no uzlikto naudas sodu pārmērīga apmēraII – 20

a)  Par četriem pirmajiem iebildumiem, kas būtībā izriet no tā, ka Komisija ir kļūdaini piemērojusi jēdzienu “uzņēmums” Kopienu konkurences tiesību nozīmēII – 20

Lietas dalībnieku argumentiII – 20

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 24

–  Par sodu un sankciju individuālā rakstura principuII – 24

–  Par dažādajām sabiedrībām, kuras var vainot uzņēmumu, kas piedalījušies aizliegtajā vienošanās, rīcībā un par noteikumu piemērošanu saistībā ar solidaritāti naudas sodu maksāšanāII – 27

–  Par to, ka nav ņemti vērā Reyrolle, SEHV un Magrini īpašie apstākļi, tām piemērojot uzņēmuma VA Tech sākumsummuII – 34

–  Par palielināšanu sakarā ar pārkāpuma ilgumuII – 36

–  Par ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījumaII – 37

b)  Par piekto iebildumu, kas izriet no fakta, ka Komisija esot kļūdaini uzskatījusi par atbildīgu Reyrolle papildus tās mātes sabiedrībaiII – 39

Lietas dalībnieku argumentiII – 39

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 39

c)  Par sesto iebildumu, ar kuru apgalvots ne bis in idem principa pārkāpumsII – 40

Lietas dalībnieku argumentiII – 40

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 40

d)  Par septīto pamatu, kas izriet no tā, ka netika samazināts naudas sodsII – 41

Lietas dalībnieku argumentiII – 41

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 41

–  Par atbildību mīkstinošiem apstākļiemII – 41

–  Par paziņojuma par sadarbību piemērošanuII – 43

B –  Par otro pamatu, kas saistīts ar būtisku formas prasību pārkāpumu un, konkrētāk, prasītāju tiesību uzdot jautājumus apsūdzības lieciniekam pārkāpumu, kuras izriet no ECPAK 6. panta 3. punkta d) apakšpunkta, un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumuII – 45

Lietas dalībnieku argumentiII – 45

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 46

II –  Par lūgumiem grozīt lēmumuII – 46

A –  Par naudas sodiem, kas uzlikti SEHV un MagriniII – 47

B –  Par naudas sodiem, kas uzlikti Reyrolle, Siemens Österreich un KEGII – 50

Par tiesāšanās izdevumiemII – 51

* Tiesvedības valoda – vācu.