ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 29. jūnijā (1)
Lieta C‑303/16
Solar Electric Martinique SARL
pret
Ministre des Finances et des Comptes publics
(Conseil d’État (Valsts padome, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesas kompetence – Savienības tiesību normas, kuras ar valsts tiesībām ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas – PVN – Aizjūras departamenti – Būvdarbi – Jēdziens – Pārdošanas un uzstādīšanas uz ēkām darījumi – Saules enerģijas paneļi – Solārās ūdensapsildes iekārtas – “Vienota darījuma” kvalifikācija
I. Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuru ir iesniegusi Conseil d’État (Valsts padome, Francija), ir par to, kā interpretēt 5. panta 5. punktu un 6. panta 1. punktu Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (2), kas grozīta ar Padomes 1995. gada 10. aprīļa Direktīvu 95/7/EK (3) (turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), kā arī 14. panta 3. punktu un 24. panta 1. punktu Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (4) (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”), ar ko no 2007. gada 1. janvāra ir aizstāta Sestā direktīva.
2. Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Solar Electric Martinique SARL un ministre des Finances et des Comptes publics (finanšu un valsts budžeta ministrs, Francija) par atgādinājumiem saistībā ar pievienotās vērtības nodokli (PVN), kas šai sabiedrībai bija jāmaksā par laikposmu no 2005. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 31. decembrim.
3. No saturiskā viedokļa izskatāmā lieta būtībā attiecas uz jautājumu, vai saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu piegāde un uzstādīšana uz dzīvojamās ēkas jumta vai ar mērķi ēku apgādāt ar elektroenerģiju vai silto ūdeni PVN mērķiem ir uzskatāma par vienu vienotu kompleksu darījumu vai par vairākiem nodalāmiem darījumiem. Šī jautājuma izcelsme ir rodama PVN režīmā, kas ir atšķirīgs saistībā ar konkrēto iekārtu, pirmkārt, piegādi un, otrkārt, to uzstādīšanu. Saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu piegādei Francijas aizjūras departamentos tiek piemērots īpašs atbrīvojuma no nodokļa režīms, savukārt uz šo iekārtu uzstādīšanu saskaņā ar Francijas tiesībām varētu attiekties Sestās direktīvas 5. panta 5. punktā minētais un PVN direktīvas 14. panta 3. punktā pārņemtais jēdziens “būvdarbi”, proti, darbi, kuri tiek uzskatīti par pakalpojumu sniegšanu un kuriem ir piemērojama 8,5% PVN likme.
4. Tomēr šīs problemātikas risinājums nozīmē, ka vispirms būtu jāatrisina jautājums par Tiesas kompetenci atbildēt uz iesniedzējtiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Proti, pamatlietas fakti norisinās Martinikā, t.i., vienā no Francijas Republikas aizjūras departamentiem, kuri saskaņā ar Sestās direktīvas 3. panta 3. punktu un PVN direktīvas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu skaidri ir izslēgti no minēto direktīvu attiecīgās piemērošanas jomas.
5. Taču to iemeslu dēļ, kuri tiks paskaidroti vēlāk, es uzskatu, ka Tiesai būtu jāatzīst, ka tās kompetencē nav atbildēt uz Conseil d’État (Valsts padome) uzdoto jautājumu.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
6. Saskaņā ar Sestās direktīvas 2. panta 1. punktu PVN ir jāmaksā par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas.
7. Sestās direktīvas 3. panta “Teritoriāla piemērošana” 3. punktā ir paredzēts, ka Francijas Republikas aizjūras departamenti ir izslēgti no šīs dalībvalsts teritorijas un tādējādi ir izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas.
8. Sestās direktīvas 5. panta 1. punktā preču piegāde ir definēta kā tiesību rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam nodošana.
9. Sestās direktīvas 5. panta 5. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis var par piegādēm 1. punkta izpratnē uzskatīt dažu būvdarbu veikšanu.
10. Atbilstoši Sestās direktīvas 6. panta 1. punktam pakalpojumu sniegšana nozīmē jebkuru darījumu, kas nav preču piegāde 5. panta izpratnē.
11. PVN direktīvas 1. panta 2. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka par katru darījumu PVN, ko aprēķina no preču vai pakalpojumu cenas pēc attiecīgajām precēm vai pakalpojumiem piemērojamas likmes, uzliek pēc tam, kad atskaitīts dažādām izmaksu sastāvdaļām tieši piemērotais PVN.
12. Atbilstoši PVN direktīvas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktam PVN direktīva neattiecas uz Francijas aizjūras departamentiem.
13. PVN direktīvas 14. panta 3. punkts ir formulēts tāpat kā Sestās direktīvas 5. panta 5. punkts. Saskaņā ar PVN direktīvas 24. panta 1. punktu “pakalpojumu sniegšana” ir jebkurš darījums, kas nav preču piegāde.
B. Francijas tiesības
14. Saskaņā ar code général des impôts (Vispārējais nodokļu kodekss, turpmāk tekstā – “CGI”) 256. panta IV punkta 1. apakšpunktu – tā redakcijā, kas piemērojama pamatlietā aplūkotajiem nodokļiem, – “būvdarbi [..] tiek uzskatīti par pakalpojumu sniegšanu”, kam ir piemērojams PVN.
15. Saskaņā ar šī paša kodeksa 266. panta 1. punkta f) apakšpunktu summa, kurai uzliekams nodoklis, attiecībā uz būvdarbiem tiek veidota ar iepirkuma līgumu summām, rakstiskiem ziņojumiem vai rēķiniem.
16. CGI 268.a pantā ir paredzēts, ka gadījumā, kad persona vienlaikus veic darījumus, kas attiecas uz vairākām šīs nodaļas pantos paredzētajām kategorijām, tās apgrozījums tiek noteikts, katrai no darījumu grupām piemērojot šajos pantos izklāstītos noteikumus.
17. CGI 295. pantā ir noteikts:
“1. No [PVN] ir atbrīvoti:
[..]
5° Gvadelupas, Martinikas un Reinjonas departamentos:
a) tādu preču imports [..], kuru saraksts ir noteikts ar ministre de l’[É]conomie et des [F]inances [ekonomikas un finanšu ministra] un par aizjūras departamentiem atbildīgā [..] ministra kopīgajiem lēmumiem;
b) tādu vietējās ražošanas preču [..] pārdošana, kuras ir analogas iepriekš minētajām departamentos importētajām precēm, tiek atbrīvota, pamatojoties uz iepriekš minētajiem noteikumiem; [..]”
18. CGI IV pielikuma 50.k panta I punktā starp precēm, par kuru importu Gvadelupas, Martinikas un Reinjonas departamentos var tikt piešķirts atbrīvojums no PVN, ir minētas “gaismjutīgas pusvadītāju ierīces, tostarp fotoelementi, kas ir samontēti moduļos vai iemontēti paneļos”.
III. Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
19. Solar Electric Martinique it īpaši nodarbojas ar iekārtu, kas saistītas ar saules enerģiju, pārdošanu un uzstādīšanu Martinikas departamentā. No 2005. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 31. decembrim šī sabiedrība attiecībā uz darījumiem saistībā ar saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu uzstādīšanu uz dzīvojamo ēku jumtiem ir piemērojusi 8,5% PVN likmi tikai līdz uzstādīšanas pakalpojumu izmaksu apmēram. Proti, tā uzskatīja, ka šo iekārtu piegādei bija piemērojams atbrīvojums, kas paredzēts CGI 295. pantā un šī kodeksa IV pielikuma 50.k panta I punktā.
20. Pēc pārbaudes nodokļu administrācija uzskatīja, ka darījumiem saistībā ar saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu uzstādīšanu esot bijis būvdarbu raksturs un līdz ar to tajos esot bijušas jāiekļauj šo iekārtu piegādes izmaksas. Tādējādi šī administrācija, pamatojoties uz CGI 266. pantu, veica nodokļu bāzes labojumus par šiem darījumiem.
21. 2010. gada 21. septembrī Solar Electric Martinique iesniedza tribunal administratif de Fort‑de‑France (Fordefransas administratīvā tiesa, Francija) prasību noteikt atbrīvojumu par nodokļu administrācijas izdotajiem atgādinājumiem par PVN.
22. Tā kā abas – gan šī prasība, gan tai sekojošā apelācijas sūdzība – tika noraidītas, Solar Electric Martinique ar kasācijas sūdzību vērsās Conseil d’État (Valsts padome). Šī sabiedrība it īpaši norāda, ka tiesas, kuras šo lietu izskatīja pēc būtības, uzskatot, ka saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu uzstādīšanas darbi, kurus tā bija veikusi, veidoja vienu vienotu darījumu, kam ir būvdarbu raksturs, lai gan šīs iekārtas var tikt uzstādītas, nenodarot būtisku kaitējumu attiecīgajai ēkai, un lai gan tās parasti nav saistītas ar ēku būvniecību, ir pieļāvušas kļūdu tiesību piemērošanā.
23. Iesniedzējtiesa izklāsta, ka CGI 295. pantā un šī kodeksa IV pielikuma 50.k panta I punktā minētajiem iekārtu pārdošanas un uzstādīšanas darījumiem PVN ir piemērojams tikai līdz uzstādīšanas darījumu izmaksu apmēram un ir izslēdzamas iekārtu iegādes izmaksas, izņemot, ja tiek uzskatīts, ka šiem uzstādīšanas darījumiem ir būvdarbu pakalpojumu raksturs, un tādā gadījumā šiem darījumiem ir piemērojams PVN pircējam rēķinā izrakstītās kopējās cenas apmērā.
24. Šī tiesa precizē, ka, lai gan CGI 295. pants attiecas vienīgi uz aizjūras departamentiem, kuri neietilpst Sestās direktīvas teritoriālās piemērošanas jomā, šī kodeksa 256. panta normas par būvdarbiem attiecas arī uz Francijas kontinentālo daļu un ar tām ir nodrošināta Sestās direktīvas 5. panta 5. punkta un 6. panta 1. punkta, kuru tiesību normas ir pārņemtas PVN direktīvas 14. panta 3. punktā un 24. panta 1. punktā, transponēšana valsts tiesībās.
25. Pēc iesniedzējtiesas domām, ir pamats censties nodrošināt šo direktīvu normu vienveidīgu piemērošanu Eiropas Savienībā. Tādējādi, lai gan strīds, kas tai ir jāatrisina, attiecas uz darījumiem, kuri ir veikti ārpus šo direktīvu teritoriālās piemērošanas jomas, rodas jautājums, vai saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu pārdošana un uzstādīšana uz dzīvojamām ēkām vai ar mērķi ēkas apgādāt ar elektroenerģiju vai silto ūdeni ir viens vienots darījums, kuram ir būvdarbu raksturs minēto direktīvu izpratnē.
26. Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu pārdošana un uzstādīšana uz dzīvojamo ēku jumtiem vai ar mērķi ēkas apgādāt ar elektroenerģiju vai silto ūdeni ir viens vienots darījums, kuram ir būvdarbu raksturs [Sestās direktīvas] 5. panta 5. punkta un 6. panta 1. punkta, kas kļuvuši par [PVN] direktīvas 14. panta 3. punktu un 24. panta 1. punktu, izpratnē?”
27. Par šo jautājumu rakstveida apsvērumus iesniedza Francijas valdība un Eiropas Komisija. 2017. gada 9. februāra tiesas sēdē tika uzklausīti šo ieinteresēto lietas dalībnieku, kā arī Solar Electric Martinique mutvārdu paskaidrojumi.
IV. Analīze
28. Kā to izklāstīšu šajos secinājumos, galvenokārt uzskatu, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz jautājumu, kas tai ir uzdots. Tādēļ iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pēc būtības analizēšu tikai pakārtoti – gadījumā, ja Tiesa nepiekristu šim priekšlikumam.
A. Galvenokārt – par Tiesas kompetences neesamību atbildēt uz uzdoto jautājumu
29. Kā atzīst iesniedzējtiesa un kā esmu uzsvēris savos ievada apsvērumos, izskatāmās lietas pamatā esošie fakti norisinās vienīgi Martinikā, proti, vienā no Francijas Republikas aizjūras departamentiem, kuri skaidri ir izslēgti no Sestās direktīvas un PVN direktīvas teritoriālās piemērošanas jomas. Tādējādi pamatlieta neietilpst atbilstošo Savienības tiesību normu piemērošanas jomā.
30. Ir taisnība, ka Tiesa principā ir atzinusi, ka tās kompetencē ir lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības tiesību normām situācijās, kurās pamatlietas fakti neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, bet kurās minētās šo tiesību normas ir kļuvušas piemērojamas ar valsts tiesībām tāpēc, ka tajās ir atsauce uz Savienības tiesību normām (5).
31. Šajā kontekstā savā nesenajā judikatūrā Tiesa ir precizējusi, ka tās veikta Savienības tiesību normu interpretācija situācijās, kuras nav to piemērošanas jomā, ir pamatota, ja ar valsts tiesībām, lai tiktu nodrošināta vienāda attieksme šādās situācijās un situācijās, kuras ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, šīs tiesību normas ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas šādās situācijās (6).
32. Tādēļ, lai noteiktu, vai Tiesas kompetencē ir atbildēt uz tajā izvirzīto jautājumu, Tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv pietiekami precīzas norādes, kas tai ļautu konstatēt, ka valsts tiesībās ir veikta šāda tieša un beznosacījuma atsauce uz Savienības tiesībām (7).
33. Protams, pašreizējā Tiesas judikatūra ir īpaši svārstīga attiecībā uz pietiekami precīzu norāžu, kas tai ir iesniedzamas, izcelsmi. Proti, Tiesa ir gan nepiekāpīga, pieprasot vienīgi no iesniedzējtiesas šādas norādes, bet, ja tādu nav, atzīstot, ka nav jāatbild uz tai uzdoto jautājumu (8), gan labvēlīgāk noskaņota savas kompetences atzīšanā, neraugoties uz nepilnībām lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, pieļaujot paskaidrojumus, kurus iesnieguši ieinteresētie lietas dalībnieki, it īpaši valdības, kuras iestājušās lietā, tiesvedības Tiesā ietvaros, tostarp vienīgi sēdē Tiesā (9).
34. Tomēr Tiesa pieprasa, lai tās rīcībā būtu pietiekami precīzi elementi, kuros būtu konstatēta tieša un beznosacījuma atsauce valsts tiesībās uz Savienības tiesību normām un principiem, kuru interpretācija tiek lūgta (10), it īpaši situācijās, kuras Savienības likumdevējs skaidri ir izslēdzis no Savienības tiesību piemērošanas jomas (11).
35. Izskatāmajā lietā, lai gan ir konstatēts, ka pamatlietā aplūkotie darījumi neietilpst Sestās direktīvas un PVN direktīvas piemērošanas jomā un ka CGI 295. pants ir piemērojams tikai attiecībā uz aizjūras departamentiem, iesniedzējtiesa uzskata, ka ar CGI 256. pantu saistībā ar “būvdarbiem” ir nodrošināta minēto direktīvu atbilstošo tiesību normu transponēšana valsts tiesībās un tādēļ, tā kā šis pants attiecas arī uz Francijas kontinentālo teritoriju, ir jācenšas nodrošināt šo direktīvu normu vienveidīgu piemērošanu Eiropas Savienībā.
36. Šie paskaidrojumi nav pārliecinoši.
37. Vispirms norādīšu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts tieši tāpēc, ka saistībā ar aizjūras departamentiem, uz kuriem Sestā direktīva un PVN direktīva neattiecas, pastāv speciālas tiesību normas, proti, CGI 295. pants, kā arī šī kodeksa IV pielikuma 50.k panta I punkts, kurās ir paredzēts atbrīvojums no nodokļa saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu piegādei.
38. Tieši šī atbrīvojuma kontekstā iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai abi darījumi, ko veido saules enerģijas paneļu, kā arī solārās ūdensapsildes iekārtu, pirmkārt, piegāde un, otrkārt, uzstādīšana, ir jāuzskata par atsevišķiem un neatkarīgiem darījumiem, kuru gadījumā PVN būtu jāmaksā tikai attiecībā uz uzstādīšanas darījumu, jo piegāde ir atbrīvota no nodokļa. Savukārt, ja šie abi darījumi tiktu uzskatīti par vienu vienotu darījumu, kas, pēc iesniedzējtiesas domām, varētu tikt kvalificēts par tādu tikai tad, ja attiecīgo iekārtu uzstādīšanas darījums tiktu kvalificēts par “būvdarbiem”, nodoklis būs piemērojams arī minēto iekārtu piegādei.
39. Tomēr ir skaidrs, ka CGI 295. pantā nav veikta nekāda tieša un beznosacījuma atsauce uz Sestās direktīvas un PVN direktīvas normām. Proti, ar šo pantu ir piešķirts īpašs atbrīvojuma no nodokļa režīms preču piegādēm, kas tiek veiktas aizjūras departamentos, kuri ir izslēgti no minēto direktīvu piemērošanas jomas, proti, režīms, kas nav paredzēts šajās direktīvās.
40. Tālāk – attiecībā uz problemātiku saistībā ar jēdzienu “būvdarbi” – ir svarīgi atgādināt, ka Sestās direktīvas 5. panta 5. punktā, kas ir kļuvis par PVN direktīvas 14. panta 3. punktu, dalībvalstīm ir dota iespēja par preču piegādi uzskatīt dažu būvdarbu veikšanu.
41. Tomēr, kā savos apsvērumos ir norādījusi Komisija, no CGI 256. panta IV punkta 1. apakšpunkta izriet, ka būvdarbi ir uzskatāmi nevis par preču piegādi, bet par pakalpojumu sniegšanu, kas nozīmē, ka Francijas Republika, kā to apstiprinājusi Francijas valdība, atbildot uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, nav izmantojusi iespēju, kas tai bija piedāvāta ar Sestās direktīvas 5. panta 5. punktu un pēc tam ar PVN direktīvas 14. panta 3. punktu. Šādos apstākļos noteikti nevar tikt uzskatīts, ka CGI 256. panta IV punkta 1. apakšpunkts veido tiešu un beznosacījuma atsauci uz iepriekš minētajām šo direktīvu normām.
42. Protams, tā kā Francija nav izmantojusi iespēju, kas paredzēta Sestās direktīvas 5. panta 5. punktā un PVN direktīvas 14. panta 3. punktā, uz CGI 256. panta IV punkta 1. apakšpunktā minētajiem būvdarbiem a contrario un netieši ir attiecināms Sestās direktīvas 6. panta 1. punkts un PVN direktīvas 24. panta 1. punkts, kuros abos, neveicot atsauci uz jēdzienu “būvdarbi”, ir precizēts, ka par “pakalpojumu sniegšanu” ir uzskatāms jebkurš darījums, kas nav preču piegāde (12).
43. Tomēr šī a contrario un netiešā argumentācija nekādi nav līdzvērtīga tiešai un beznosacījuma atsaucei CGI 256. panta IV punkta 1. apakšpunktā uz minētajām šo direktīvu tiesību normām. Gluži pretēji – CGI 256. panta IV punkta 1. apakšpunkts, manuprāt, ir Francijas atteikšanās īstenot Sestās direktīvas 5. panta 5. punktā un PVN direktīvas 14. panta 3. punktā piešķirto iespēju gan saistībā ar minēto direktīvu teritoriālo piemērošanas jomu, gan ārpus šīs piemērošanas jomas izpausme.
44. Kā pamatoti ir norādījusi Komisija, ja Francija būtu īstenojusi iespēju, kas paredzēta Sestās direktīvas 5. panta 5. punktā (un PVN direktīvas 14. panta 3. punktā), kvalificējot būvdarbus par preču piegādi, prejudiciālais jautājums netiktu uzdots, jo saskaņā ar īpašo režīmu, kas ir piemērojams attiecībā uz aizjūras departamentiem, pamatojoties uz CGI 295. pantu, saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu uzstādīšana, kuru iesniedzējtiesa ir kvalificējusi par būvdarbiem, kā tāda būtu bijusi atbrīvota no nodokļa, tāpat kā šo iekārtu piegāde un imports minētajos departamentos.
45. Galu galā, uzdotais prejudiciālais jautājums ir kombinēts, pirmkārt, Francijas atteikšanās īstenot Sestās direktīvas 5. panta 5. punktā (un PVN direktīvas 14. panta 3. punktā) paredzēto iespēju un, otrkārt, atbrīvojuma no nodokļa, kurš varēja tikt paredzēts Francijas tiesībās tikai tāpēc, ka paši šie departamenti skaidri ir izslēgti no minēto direktīvu piemērošanas jomas, īstenošanas par labu Francijas aizjūras departamentiem rezultāts (13).
46. No tā izriet, ka Tiesas rīcībā nav pierādījumu, kas tai ļautu konstatēt, ka Francijas tiesībās ir veikta tieša un beznosacījuma atsauce uz Sestās direktīvas un PVN direktīvas tiesību normām, kuru interpretāciju lūdz iesniedzējtiesa.
47. Šo secinājumu neatspēko iesniedzējtiesas izklāstītais arguments, ka pastāvot interese sniegt vienveidīgu jēdziena “būvdarbi”, kas minēts Sestās direktīvas 5. panta 5. punktā un PVN direktīvas 14. panta 3. punktā, interpretāciju.
48. Proti, pat pieņemot, ka šī jēdziena interpretācija patiešām ir būtiska, lai atrisinātu pamatlietu (14), kā ir precizējusi Tiesa 2012. gada 18. oktobra spriedumā Nolan (C‑583/10, EU:C:2012:638, 55. punkts), ja Savienības likumdevējs nepārprotami nosaka, ka viņa pieņemtais tiesību akts nav piemērojams precīzi noteiktā jomā, vismaz līdz brīdim, kad, iespējams, tiks pieņemti jauni Savienības noteikumi, tas noraida mērķi vienādi interpretēt un piemērot tiesību normas šajā izslēdzamajā jomā.
49. Tas, kas bija spēkā lietā, kurā taisīts 2012. gada 18. oktobra spriedums Nolan (C‑583/10, EU:C:2012:638, 55. punkts) un kura attiecās uz gadījumu, kas saistīts ar tiešu izslēgšanu no direktīvas ratione materiae piemērošanas jomas, manuprāt, tikpat lielā mērā ir spēkā tad, ja situācija attiecas uz gadījumu, kas ir saistīts ar tiešu izslēgšanu no Sestās direktīvas un PVN direktīvas ratione loci piemērošanas jomas.
50. Kaut gan šī judikatūra varētu šķist relatīvi strikta saistībā ar sadarbības garu, kāds valda LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā, tā galvenokārt ir balstīta uz kompetenču sadalījuma starp likumdevēju un Savienības tiesām ievērošanu. Tādējādi apstāklis, ka PVN tiek piemērots Francijas aizjūras departamentos, nekādi nenozīmē, ka Tiesa ar kādas valsts tiesas vienkāršu vēlmi, lai arī tā ir patiesa, tiek pilnvarota interpretēt Savienības tiesību normu jēdzienus, kuri ietverti Sestajā direktīvā un PVN direktīvā, situācijā, kurā Savienības likumdevējs šos departamentus skaidri ir izslēdzis no minēto direktīvu piemērošanas jomas un kurā turklāt neviens elements neļauj Tiesai pārliecināties, ka Francijas tiesībās ir veikta tieša un beznosacījuma atsauce uz šo tiesību aktu normām, kuru interpretāciju ir lūgusi iesniedzējtiesa. Ja Tiesai būtu jāatbild uz visiem prejudiciālajiem jautājumiem, kas attiecas uz PVN, aizbildinoties tikai ar to vien, ka šis nodoklis tiek piemērots aizjūras departamentos, tā rīkotos pretēji Savienības likumdevēja tieši izteiktajai izvēlei izslēgt šos departamentus no PVN kopējās sistēmas, kas noteikta ar Sesto direktīvu un PVN direktīvu, piemērošanas jomas.
51. Tas, ka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņem tiesa, kas izskata lietu pēdējā instancē, arī nemaina šo vērtējumu. Proti, Tiesa, piemērojot judikatūru, kas aizsākta ar 2011. gada 21. decembra spriedumu Cicala (C‑482/10, EU:C:2011:868) un 2012. gada 18. oktobra spriedumu Nolan (C‑583/10, EU:C:2012:638) (15), jau ir atteikusies atbildēt uz jautājumiem, kurus uzdevušas tiesas, kuru lēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar tikt pārsūdzēti.
52. Šādos apstākļos es ierosinu Tiesai atzīt, ka tās kompetencē nav atbildēt uz iesniedzējtiesas iesniegto prejudiciālo jautājumu.
53. Līdz ar to, kā to jau esmu minējis, uzdoto jautājumu izvērtēšu tikai pakārtoti.
B. Pakārtoti – par viena vienota darījuma (kuram ir “būvdarbu” raksturs) vai vairāku nodalāmu darījumu esamību
54. Kā jau esmu uzsvēris, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai darījumi saistībā ar saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu piegādi, no vienas puses, un šo iekārtu uzstādīšanu uz dzīvojamās ēkas jumta vai ar mērķi ēku apgādāt ar elektroenerģiju vai silto ūdeni, no otras puses, ir vienots komplekss darījums, ko veido vairāki elementi, vai arī tie ir jāuzskata par pilnībā nodalāmiem darījumiem.
55. No lietas materiāliem izriet, ka atbilstoši Conseil d’État (Valsts padome) judikatūrai (16) darījumu vienotais raksturs varētu tikt apstiprināts tikai tad, ja attiecīgo iekārtu uzstādīšana tiktu kvalificēta par būvdarbiem, proti, tā tieši sekmētu ēkas būvniecību.
56. Saistībā ar konkrēto darījumu vienoto vai atsevišķo raksturu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, kas piemērojama gan atbilstoši Sestajai direktīvai, gan PVN direktīvai, PVN mērķiem ikviens darījums parasti ir jāuzskata par atsevišķu un neatkarīgu (17).
57. Šim vispārējam noteikumam ir divi izņēmumi.
58. Pirmkārt, viens vienots darījums ir tad, ja divi vai vairāki elementi vai darbības, ko veicis nodokļu maksātājs, ir tik cieši saistīti, ka tie objektīvi veido vienotu, ekonomiski nedalāmu pakalpojumu, kura sadalīšana būtu mākslīga (18).
59. Otrkārt, viena vienota darījuma pastāvēšana ir jākonstatē arī tad, ja viens pakalpojums veido galveno pakalpojumu, savukārt viens vai citi pakalpojumi veido vienu vai vairākus papildpakalpojumus tā, ka tie ir apliekami ar nodokli tāpat kā galvenais pakalpojums. It īpaši pakalpojums ir uzskatāms par galvenā pakalpojuma papildpakalpojumu, ja tas pats par sevi nav klienta mērķis, bet veids, kā visērtāk saņemt pakalpojumu sniedzēja galveno pakalpojumu (19).
60. Tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai noteiktu, vai sniegtie pakalpojumi ir vienots pakalpojums PVN mērķiem, ir jānoskaidro elementi, kas raksturo konkrēto darījumu (20), ņemot vērā, ka sadarbības ietvaros, kas ieviesta ar LESD 267. pantu, valsts tiesām ir jānoskaidro, vai nodokļa maksātājs konkrētajā gadījumā sniedz vienu vai vairākus pakalpojumus, un šajā ziņā ir jāveic visi galīgie vērtējumi, jo Tiesai ir jāsniedz tām Savienības tiesību interpretācijas elementi, kas ir lietderīgi tajās iesniegtās lietas izskatīšanai (21).
61. Izskatāmajā lietā, lai arī iesniedzējtiesa ir iesniegusi nelielu informācijas apjomu, ir skaidrs, ka līgumi, kurus Solar Electric Martinique ir noslēgusi ar saviem klientiem, vienlaikus attiecas uz materiāla īpašuma piegādi un šī īpašuma uzstādīšanu, lai to izmantotu elektroenerģijas ražošanai vai apgādei ar silto ūdeni vai nu ēkai, uz kuras šīs iekārtas tiek uzstādītas, vai arī tālākpārdošanai (22).
62. Šis konstatējums, attīstot 2007. gada 29. marta spriedumā Aktiebolaget NN (C‑111/05, EU:C:2007:195) ietverto judikatūru, ir licis Francijas valdībai abus darījumus kvalificēt par vienotu kompleksu pakalpojumu. Proti, šī valdība uzskata, ka – tāpat kā lietā, kurā tika pieņemts spriedums Aktiebolaget NN, – piegādāto iekārtu uzstādīšana šķiet vajadzīga, lai īstenotu Solar Electric Martinique noslēgto līgumu mērķi, jo vienīgi ar saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu piegādi netiek pieļauta to izmantošana.
63. 2007. gada 29. marta sprieduma Aktiebolaget NN (C‑111/05, EU:C:2007:195) interpretācija, ko veic Francijas valdība, man šķiet nedaudz vienkāršots.
64. Atgādinu, ka minētajā lietā Tiesai it īpaši tika uzdots jautājums par to, vai optisko šķiedru kabeļa piegāde un uzstādīšana jūras dzelmē ir jāuzskata par vienotu darījumu attiecībā uz PVN, ko turklāt atbalstījusi valsts tiesa un visi lietas dalībnieki, kuri bija iesnieguši apsvērumus. Tiesa piekrita šīs tiesas un šo lietas dalībnieku atbalstītajam apgalvojumam, sava sprieduma 24. un 25. punktā precizējot, ka konkrētā līguma mērķis bija nodot uzstādītu un darba kārtībā esošu kabeli pēc tā uzstādīšanas pabeigšanas un darbības pārbaudes, kas ļāva secināt, ka visi pamatlietā aplūkotā darījuma elementi šķiet vajadzīgi tā īstenošanai un ir cieši saistīti. Šis precizējums, kas ir atkārtots sprieduma 33. punktā un kas, manuprāt, ir izšķirošs, par brīdi, kurā ir notikusi īpašuma tiesību uz kabeli nodošana, t.i., atkarībā no tā, vai šī nodošana notiek pirms vai pēc šī kabeļa uzstādīšanas un darbības pārbaudēm, neapšaubāmi, atspoguļo ģenerāladvokāta F. Ležē [P. Léger] secinājumus lietā Aktiebolaget NN (C‑111/05, EU:C:2006:575). Savu secinājumu 45. punktā ģenerāladvokāts norādīja, ka, tā kā īpašuma tiesību uz kabeli nodošana ir paredzēta tikai pēc kabeļa uzstādīšanas un darbības pārbaudēm, šāda darījuma ekonomiskajai realitātei neatbilstu traktējums, ka klients vispirms iegādāsies optisko šķiedru kabeli un vēlāk – attiecīgos ar kabeļa uzstādīšanu saistītos pakalpojumus.
65. Tādēļ, pretēji tam, ko apgalvo Francijas valdība, no 2007. gada 29. marta sprieduma Aktiebolaget NN (C‑111/05, EU:C:2007:195) nevar tikt secināts, ka materiāla īpašuma piegāde un tā sekojošā uzstādīšana, ko veic viens un tas pats nodokļu maksātājs, veido vienotu kompleksu darījumu attiecībā uz PVN ar to vien, ka uzstādīšana ir vajadzīga, lai nodrošinātu minētā materiālā īpašuma darbību. Lai arī šis uzstādīšanas darījums joprojām ir vajadzīgs, Tiesa ir secinājusi, ka pastāv vienots komplekss darījums tikai tāpēc, ka kabeļa piegāde, proti, īpašuma tiesību uz šo preci nodošana, bija notikusi tikai pēc uzstādīšanas darījuma.
66. No tā izriet, ka, lai PVN mērķiem saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu piegāde un uzstādīšana varētu tikt kvalificētas par tādām, kas veido vienota kompleksa darījuma elementus, manuprāt, iesniedzējtiesai vispirms būtu jāpārbauda brīdis, no kura notiek īpašuma tiesību nodošana par labu sabiedrības Solar ElectricMartinique klientiem, proti, pirms vai pēc šo iekārtu uzstādīšanas un darbības uzsākšanas.
67. Ja īpašuma tiesības uz saules enerģijas paneļiem un solārās ūdensapsildes iekārtām tiek nodotas pēc to uzstādīšanas un šo iekārtu darbības uzsākšanas, es uzskatu, ka – tāpat kā situācijā, kas ir pamatā spriedumam Aktiebolaget NN (C‑111/05, EU:C:2007:195), – varētu tikt konstatēta vienota kompleksa darījuma esamība.
68. Pretējā gadījumā, manuprāt, darījumi būtu jāuzskata par tādiem, kuri ir viens no otra neatkarīgi, un tad uz katru darījumu būtu jāattiecina tam raksturīgie noteikumi – saules enerģijas paneļu un solārās ūdensapsildes iekārtu piegāde būtu jāatbrīvo no nodokļa, savukārt šo iekārtu uzstādīšana būtu pakļauta PVN iekasēšanai.
69. Tā kā no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu neizriet, ka šāda pārbaude ir veikta, iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, kurš no šiem abiem pieņēmumiem ir atbilstošs pamatlietā.
70. Šo secinājumu 67. punktā paredzēto pieņēmumu, ka abi darījumi varētu tikt uzskatīti par viena vienota kompleksa darījuma elementiem, kuram, šķiet, ņemot vērā tās jautājuma formulējumu, dod priekšroku iesniedzējtiesa, neliek apšaubīt fakts, ka citos apstākļos šos abus darījumus varētu īstenot atšķirīgi nodokļu maksātāji.
71. Proti, pirmkārt, vispār vienota kompleksa darījuma koncepcijai piemīt iespēja, ka vienota kompleksa darījuma elementi citos apstākļos tiek sniegti atsevišķi (23).
72. Otrkārt, ja klients izvēlas vērsties pie diviem dažādiem nodokļu maksātājiem saistībā ar iekārtu, kuras tiek aplūkotas pamatlietā, attiecīgi piegādi un uzstādīšanu, šo iekārtu īpašumtiesību nodošana klientam tiks veikta jau pēc pirmā darījuma, un tādējādi uzstādīšana tiks īstenota saistībā ar iekārtām, kas pieder nevis nodokļu maksātājam, kurš tās ir piegādājis, bet šī pēdējā minētā klientam.
73. Tomēr abu darījumu kvalificēšana par viena vienota kompleksa darījuma elementiem – pretēji tam, ko, šķiet, prezumē iesniedzējtiesa, – nenozīmē, ka šim darījumam drīzāk ir “pakalpojumu sniegšanas” raksturs – šajā gadījumā “būvdarbu” raksturs –, nevis “preču piegādes” raksturs Sestās direktīvas un PVN direktīvas izpratnē.
74. Proti, lai noteiktu, vai vienots komplekss darījums ir kvalificējams par “preču piegādi” vai “pakalpojumu sniegšanu”, ir jāidentificē galvenie elementi (24).
75. Saskaņā ar judikatūru galvenais elements ir jānosaka, pamatojoties uz vidusmēra patērētāja viedokli un šajā visaptverošajā vērtējumā ņemot vērā pakalpojumu sniegšanas elementu kvalitatīvo, nevis tikai kvantitatīvo nozīmi salīdzinājumā ar preču piegādes elementiem (25). Tādējādi runa ir par sarežģīta vērtējuma veikšanu, kam principā ir jābalstās uz katra individuālā gadījuma analīzi (26).
76. Saistībā ar LESD 267. pantā paredzēto kompetenču sadalījumu starp Tiesu un valsts tiesām šāds vērtējums acīmredzami ir jāveic iesniedzējtiesai.
77. Tādējādi es uzskatu, ka no sprieduma Aktiebolaget NN (C‑111/05, EU:C:2007:195) var tikt secinātas atsevišķas noderīgas atziņas.
78. Pēc Tiesas veiktās valsts tiesas iesniegto elementu pārbaudes minētā sprieduma 40. punktā tā ir nospriedusi, ka kompleksais darījums, kas bija saistīts gan ar optisko šķiedru kabeļa piegādi, gan ar šī kabeļa uzstādīšanu, ir uzskatāms par “preču piegādi” Sestās direktīvas 5. panta 1. punkta izpratnē, jo kabelis tika nodots klientam, paša kabeļa cena veidoja acīmredzami lielāko daļu no minētā darījuma kopējām izmaksām, bet piegādātāja pakalpojumi ietvēra tikai minētā kabeļa uzstādīšanu, nemainot tā raksturu un nepielāgojot to klienta īpašajām vajadzībām.
79. Ir interesanti norādīt, ka Tiesa “preču piegādes” kvalifikāciju attiecībā uz šo komplekso darījumu ir izmantojusi, neraugoties ne tikai uz to, ka kabeļa uzstādīšanai bija jāveic sarežģītas tehniskas procedūras un jāizmanto īpašs aprīkojums, kā arī bija vajadzīga specifiska tehnoloģiskā kompetence (27), bet arī uz apstākli, ka kabelis kā kustams īpašums bija jāierok zemē, kas a priori varēja ļaut uzskatīt, ka darījums drīzāk var ietilpt jēdzienā “būvdarbi” un tādēļ principā ir kvalificējams par “pakalpojumu sniegšanu” Sestās direktīvas 6. panta 1. punkta izpratnē (28).
80. Proti, Tiesa ir uzskatījusi, ka, tā kā saskaņā ar Sesto direktīvu ar kustama īpašuma uzstādīšanu darījums nezaudē savu “preču piegādes” kvalifikāciju, faktam, ka uzstādīšanai ir raksturīga šī kustamā īpašuma ierakšana zemē, nebija jānozīmē, ka darījums noteikti tiek kvalificēts kā “būvdarbi” Sestās direktīvas 5. panta 5. punkta izpratnē (29) un tātad principā – kā “pakalpojumu sniegšana”.
81. Šajā pēdējā minētajā jautājumā, manuprāt, Tiesas argumentāciju apstiprina ģenerāladvokāta F. Ležē apsvērums viņa secinājumu lietā Aktiebolaget NN (C‑111/05, EU:C:2006:575) 52. punktā, ka Sestās direktīvas 5. panta 5. punktā nav pārņemta Padomes Otrās direktīvas 67/228/EEK (30) 5. panta 2. punkta e) apakšpunktā ietvertā norāde, ka kustamas lietas savienošana ar nekustamu lietu ir pielīdzināma būvdarbiem.
82. Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa nav sniegusi gandrīz nekādu informāciju par attiecīgajām iekārtām, kā arī par to uzstādīšanas kārtību, lai gan, kā to pamatoti ir norādījusi Komisija, saistībā ar saules enerģijas paneļiem pastāv diezgan liela situāciju daudzveidība attiecībā uz modeļa veidu, izmēru un svaru, kā arī to uzstādīšanas veidiem – sākot no uzmontēšanas uz ēkas jumta līdz vienkāršai uzstādīšanai uz stieņa vai rāmja (tā sauktā “uzlikšanas” metode) vai pat nolikšanai vienkārši uz zemes. Turklāt ar šīm iekārtām saražotā elektroenerģija gan var tikt pārdota operatoram, kas ir atbildīgs par elektroenerģijas pārvades tīkla apsaimniekošanu, gan var apgādāt ēku, uz kuras tās ir uzstādītas, vai arī ietvert abus šos izmantošanas veidus. Turklāt, kā to arī norādījusi Komisija, runa ir par jomu, kura attīstās un kurā strauji pilnveidojas tehnoloģijas.
83. Atbildot uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, Solar Electric Martinique ir precizējusi, ka pamatlietā aplūkoto saules enerģijas paneļu svars bija dažāds – no 9 kg līdz 19 kg – atkarībā no modeļiem un tie bija neliela izmēra. Tie tiek uzstādīti, uzliekot uz jumta, proti, neintegrējot tajā un tādējādi nemainot un nedemontējot jumtu veidojošos elementus. Šī uzstādīšanas metode neprasa īpašu tehniskumu vai īpašu kompetenci, un tā nemaksā dārgi. Tādējādi paneļi viegli un ātri var tikt uzstādīti un vajadzības gadījumā – nomontēti.
84. Attiecībā uz elementiem, uz kuriem ir balstījusies Tiesa 2007. gada 29. marta spriedumā Aktiebolaget NN (C‑111/05, EU:C:2007:195, 40. punkts), lai uzskatītu, ka optisko šķiedru kabeļu piegāde veidoja galveno darījumu, kas nozīmēja, ka minētajā lietā aplūkotais kompleksais darījums bija kvalificējams kā “preču piegāde”, man šķiet, ka Solar Electric Martinique uzsvērto iezīmju dēļ, kas vēl ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, būtu jāizdara tāds pats secinājums. Proti, nekādi nešķiet, ka saules enerģijas paneļu uzstādīšana, tos uzliekot, veidotu acīmredzami lielāko daļu no vienotā kompleksā darījuma kopējām izmaksām, un piegādātāja pakalpojumi, šķiet, ietver tikai šo paneļu uzstādīšanu, nemainot to raksturu un tos nepielāgojot klientu īpašajām vajadzībām. Turklāt saules enerģijas paneļu uzstādīšana izrādās relatīvi ātra un tehniski viegla pretēji optisko šķiedru kabeļa uzstādīšanai, kas tika aplūkota lietā, kurā taisīts 2007. gada 29. marta spriedums Aktiebolaget NN (C‑111/05, EU:C:2007:195), un tas, manuprāt, vēl jo vairāk pamato atziņu, ka šo preču piegāde veido vienota kompleksa darījuma galveno elementu.
85. Nešķiet, ka attiecībā uz solārās ūdensapsildes iekārtu piegādi un uzstādīšanu būtu jāpiemēro atšķirīgs vērtējums.
86. Ja iesniedzējtiesa apstiprinātu šo secinājumu 67. punktā atzīto pieņēmumu un ja tā arī konstatētu, ka Solar Electric Martinique veiktajiem darījumiem piemīt šo secinājumu 84. punktā aprakstītās iezīmes, tad preču piegādes nodokļu režīms būtu jāpiemēro visam vienotajam kompleksajam darījumam. Līdz ar to, īstenojot speciālo režīmu, kas aizjūras departamentiem ir piemērojams saskaņā ar CGI 295. pantu, šis darījums būtu jāatbrīvo no PVN.
87. Piebildīšu, ka – pretēji tam, ko Tiesā ir apgalvojusi Francijas valdība, – elektroenerģijas un siltā ūdens, kas saražoti ar tādām iekārtām, kādas piegādā un uzstāda Solar Electric Martinique, galamērķim, manuprāt, nav tiešas nozīmes vienota kompleksa darījuma kvalificēšanai par “preču piegādi” vai “pakalpojumu sniegšanu” attiecībā uz PVN. Proti, kā to atspoguļoja debates Tiesā, šāda kritērija izmantošana, it īpaši saistībā ar saules enerģijas paneļiem, izraisītu būtisku tiesisko nenoteiktību gan attiecībā uz saimnieciskās darbības subjektiem, gan to klientiem, it īpaši tad, ja saražotās elektroenerģijas galamērķis ir jaukts vai tiek mainīts līguma darbības laikā. Manuprāt, tieši lielāka uzstādīšanas kvalitatīvā nozīme salīdzinājumā ar iekārtu piegādi, it īpaši pirmā darījuma izmaksas salīdzinājumā ar otro darījumu, kas ietver izmantotās uzstādīšanas veidu, kā arī šo iekārtu pielāgošana klientu īpašajām vajadzībām, vienotā kompleksā darījuma visaptverošā vērtējumā varētu mainīt kritērija par pārākumu analīzi (31).
88. Ņemot vērā šos apsvērumus, ir skaidrs, ka nav jāinterpretē jēdziens “būvdarbi” Sestās direktīvas 5. panta 5. punkta un PVN direktīvas 14. panta 3. punkta izpratnē.
89. Šis konstatējums vēl jo vairāk pamato manu galvenokārt izteikto priekšlikumu, ka nav jāatbild uz Conseil d’État (Valsts padome) iesniegto prejudiciālo jautājumu.
90. Ja Tiesa tomēr uzskatītu, ka ir jāinterpretē jēdziens “būvdarbi” Sestās direktīvas 5. panta 5. punkta un PVN direktīvas 14. panta 3. punkta izpratnē, manuprāt, vispirms būtu jāatgādina, ka, ņemot vērā, ka šis jēdziens nav definēts minētajos pantos, tā nozīme un apjoms būtu jānosaka, ņemot vērā vispārējo kontekstu, kādā tas tiek lietots, un tā parasto nozīmi ikdienas valodā (32).
91. Ikdienas valodā šis jēdziens aptver visus darbus, kuri attiecas uz nekustamo īpašumu, piemēram, ēkas būvniecības, nojaukšanas, pārbūves, renovācijas vai atjaunošanas darbus.
92. Attiecībā uz jautājumu par to, vai kustama īpašuma uzstādīšana uz ēkas ir jāiekļauj jēdzienā “būvdarbi”, manuprāt, ir jāņem vērā fakts, ka Padome gan Sestās direktīvas pieņemšanas laikā, gan vēlāk – PVN direktīvas pieņemšanas laikā – nav izmantojusi Komisijas sākotnējo priekšlikumu, kas iesniegts 1973. gada 29. jūnijā (33), ka kustamas lietas savienošana ar nekustamu lietu un, it īpaši, montāžas darbi būtu jāuzskata par “būvdarbiem”.
93. Protams, saskaņā ar PVN direktīvu Padomes 2013. gada 7. oktobra Īstenošanas regulā (ES) Nr. 1042/2013, ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 282/2011 attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas vietu (34), ir paredzēts šīs pēdējās minētās regulas tekstā iekļaut 13.b pantu, kurā noteikts, ka, piemērojot PVN direktīvu, par “nekustamo īpašumu” uzskata “jebkuru elementu, kas ir uzstādīts un ir ēkas vai būves sastāvdaļa, bez kuras ēka vai būve nav pilnīga, piemēram, durvis, logus, jumtus, kāpnes un liftus”.
94. Tomēr, pat pieņemot, ka šī definīcija nozīmē, ka jēdziens “būvdarbi” PVN direktīvas 14. panta 3. punkta izpratnē tagad ietver tāda elementa uzstādīšanu, par kuru ir runa Padomes 2011. gada 15. marta Īstenošanas regulas (ES) Nr. 282/2011, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (35), ar grozījumiem, 13.b pantā, ir jānorāda, ka šis pēdējais minētais pants atbilstoši Regulas Nr. 1042/2013 3. pantam ir stājies spēkā tikai 2017. gada 1. janvārī. Tādējādi papildus tam, ka šis tiesību akts neattiecas uz aizjūras departamentiem, tas katrā ziņā nav bijis piemērojams pamatlietas faktu rašanās brīdī.
95. No tā es secinu, ka pamatlietas faktu rašanās brīdī neviena norāde, kas izrietētu no Sestās direktīvas 5. panta 5. punkta un PVN direktīvas 14. panta 3. punkta, nenorāda uz to, ka jebkura kustama īpašuma, piemēram, tāda veida saules enerģijas paneļa vai solārās ūdensapsildes iekārtas kā pamatlietā, uzstādīšana uz ēkas būtu būvdarbi.
V. Secinājumi
96. Ņemot vērā šajos secinājumos galvenokārt izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atzīt, ka tās kompetencē nav sniegt atbildi uz Conseil d’État (Valsts padome, Francija) iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.