Prasība, kas celta 2009. gada 19. februārī - Itālija/Komisija

(lieta T-84/09)

Tiesvedības valoda - itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Itālijas Republika (pārstāvis - L. Ventrella, avvocato dello Stato)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt 2008. gada 9. decembrī paziņoto Lēmumu 8/12/2008 Nr. C(2008) 7820, ar kuru no Kopienas finansējuma izslēgti atsevišķi dalībvalstu izdevumi, kas tiek finansēti no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļas līdzekļiem, tiktāl, ciktāl tajā ir veiktas atsevišķas Itālijai neizdevīgas korekcijas.

Pamati un galvenie argumenti

Itālijas valdība Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā ir apstrīdējusi Komisijas 2008. gada 8. decembra Lēmumu C(2008) 7820, ar kuru no Kopienas finansējuma izslēgti atsevišķi dalībvalstu izdevumi, kas tiek finansēti no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļas līdzekļiem.

It īpaši Komisija no ELVGF Garantiju nodaļas finansējuma ir izslēgusi vairākas izdevumu, kas Itālijai bija radušies 2003.-2007. tirdzniecības gada ietvaros, kategorijas.

Prasība it īpaši attiecas uz trim apstrīdētā lēmuma punktiem:

uz lēmuma daļu, kurā veiktas atsevišķas iepriekš noteiktas un precīzas finanšu korekcijas attiecībā uz lauksaimniecības produktu veicināšanas un informēšanas par šiem produktiem akcijām iekšējā tirgū (CE 94/2002) un trešās valstīs (CE 2879/2000) 2004.-2007. finanšu gadam kopsummā par EUR 4 687 229,79;

lēmuma daļu, kurā veiktas iepriekš noteiktas finanšu korekcijas attiecībā uz olīveļļas un olīvu ražošanai paredzēto atbalstu 2003.-2006. finanšu gadam kopsummā par EUR 105 536 076,42;

lēmuma daļu, kurā veiktas finanšu korekcijas attiecībā uz novēlotiem maksājumiem un finanšu griestu pārsniegšanu 2005. finanšu gadā, kas šajā gadījumā ir EUR 12 020 178, un 2006. finanšu gadā - EUR 44 567 569,37.

Attiecībā uz pirmo punktu prasības pieteikumā tiek apgalvots, ka Komisijas nostāja ietver būtisku procesuālo prasību pārkāpumu (EKL 253. pants), jo nav ievērots sacīkstes princips, nav veikta izmeklēšana un nav norādīts pamatojums, kā arī ir pārkāpts samērīguma princips un ir pieļauta faktu sagrozīšana.

Tā kā nav tikusi apgalvota pilnīga kontroles neesamība un neefektivitāte, tas, ka Komisija šajā lietā ir piemērojusi iepriekš noteiktu korekciju 10 % apmērā, ir absolūti nesamērīgi un nepamatoti, kā rezultātā - no šī aspekta - nelikumīgs ir arī apstrīdētais lēmums.

Attiecībā uz otro punktu Komisija 2001.-2002. un 2002.-2003. tirdzniecības gadam ir piemērojusi iepriekš noteiktas finanšu korekcijas (10 % un 5 % apmērā), kas kopā veido EUR 105 536 076,42.

Prasības pieteikumā šajā sakarā tiek apgalvots, ka lēmumā ir pieļauts būtisku procesuālo prasību pārkāpums (EKL 253. pants), jo nav norādīts pamatojums, ir pārkāpts samērīguma princips un Regulas Nr. 2366/98 26. un 28. pants (Regulas Nr. 1780/03 sākotnējā un grozītā redakcija). It īpaši Itālijas valdība uzskata, ka Komisija nav ņēmusi vērā - pretēji tās pienākumam to darīt un nav pietiekami pamatojusi, kāpēc tas nav ticis darīts - Itālijas iestāžu pienācīgi sniegto paskaidrojošo informāciju, it īpaši attiecībā uz sodu sistēmas vispārīgo organizāciju Itālijā un ģeogrāfiskās informācijas sistēmas olīvu audzēšanai izveidi. Katrā ziņā Komisijas piemērotā soda iepriekš noteiktais apmērs ir nepamatots un acīmredzami nesamērīgs, ņemot vērā to, ka, kā uzskata Itālijas valdība, pat ja tiktu pierādīts, ka Kopienu noteikumi acīmredzami nav tikuši izpildīti, šis risks tomēr nepārsniegtu EUR 22 504 075,39.

Attiecībā uz trešo punktu Komisija, sniegdama tam neatbilstošu, nepietiekamu un apodiktisku pamatojumu, ir secinājusi, ka tā nevar piekrist Itālijas valdības procedūras laikā un strīdu atrisināšanas institūcijā iesniegtajiem pierādījumiem, jo "4 % rezervei, ko ir iespējams paredzēt atbilstoši Komisijas Regulas (EK) Nr. 296/96 4. panta 2. punktam (Komisijas Regulas (EK) Nr. 883/2006 9. pants), vajadzēja būt pietiekamai prasību celšanai, pretrunīgu gadījumu atrisināšanai un papildu pārbaužu veikšanai". Itālijas valdība šajā sakarā norāda, ka 4 % robeža nav uztverama kā absolūta robežvērtība: patiesībā, ņemot vērā tās mērķi - Kopienu budžeta aizsardzību pret krāpniecības gadījumiem, tā var tikt pārsniegta ikreiz, kad - kā šajā gadījumā - pastāv saprātīgi iemesli apšaubīt tāda krāpniecības riska iespējamību, kas būtu augstāks par 4 % līmeni. Tā šķiet vienīgā šī noteikuma interpretācija, kas ir saderīga ar šī noteikuma pastāvēšanas mērķi.

____________