VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2013. gada 5. jūnijā (*)
Muitas savienība – Laktoglobulīna koncentrātu imports no Jaunzēlandes – Ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa – Pieteikums par ievedmuitas nodokļa atlaišanu – Regulas (EEK) Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 236. pants
Lieta T‑65/11
Recombined Dairy System A/S, Horsensa [Horsens] (Dānija), ko pārstāv T. Kristjánsson un T. Gønge, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A.‑M. Caeiros, L. Keppenne un B.‑R. Killmann, pārstāvji, kuriem palīdz P. Dyrberg, advokāts,
atbildētāja,
par prasību daļēji atcelt Komisijas 2010. gada 12. novembra Lēmumu C(2010) 7692, galīgā redakcija, ar kuru konstatēts, ka atsevišķu ievedmuitas nodokļu vēlāka iegrāmatošana ir pamatota un ka šo nodokļu atlaišana nav pamatota (lieta REC 03/08).
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] (referents) un J. Švarcs [J. Schwarcz],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 6. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Recombined Dairy System A/S Eiropas Savienībā importēja no Jaunzēlandes laktoglobulīna koncentrātus (turpmāk tekstā – “LGK”). Pastāv dažāda veida LGK atkarībā no sūkalu proteīnu satura.
2 1993. un 1994. gadā prasītāja Dānijas muitas iestādēs iesniedza pieteikumus, lai saņemtu saistošas izziņas par tarifu (turpmāk tekstā – “SIT”) attiecībā uz desmit LGK, tostarp LGK 312, 392 un 472. SIT attiecībā uz šiem trim produktiem prasītājai tika izdotas, pamatojoties uz saņemto informāciju un neveicot produktu analīzi. Prasītājas nosūtītajā informācijā, kas ir iekļauta SIT, tostarp bija konstatēts, ka sūkalu proteīnu saturs sausnā ir lielāks par 80 % un ka produkta sastāvā ir 75 % beta‑laktoglobulīna un imonuglobulīna un 25 % citu sūkalu proteīnu. Konkrētie LGK tika klasificēti Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 1. lpp.), kurā izdarīti grozījumi, I pielikumā ietvertās kombinētās nomenklatūras (turpmāk tekstā – “nomenklatūra”) tarifu pozīcijā 3504. Nomenklatūras tarifu pozīcija 3504 tostarp attiecas uz “piena proteīnu koncentrātiem”. Šo trīs produktu SIT bija spēkā no 1994. gada 13. aprīļa līdz 2000. gada 12. aprīlim.
3 1995. gadā prasītāja Dānijas muitas iestādēs iesniedza pieteikumu, lai saņemtu SIT par LGK 450. Šīs iestādes prasītājai norādīja, ka jauna SIT nav nepieciešama, jo LGK 450 lielā mērā ir identisks LGK 472, par kuru jau tikusi izdota SIT. Prasītāja atsauca savu pieteikumu. Līdz ar to attiecībā uz LGK 450 tā nesaņēma SIT.
4 Attiecībā uz pārējiem produktu veidiem, proti, LGK 131 un 8471, prasītāja nav iesniegusi pieteikumu, lai saņemtu SIT.
5 Pēc tam, kad tika veikta kāda parauga analīze, kura uzrādīja mazāku sūkalu proteīnu koncentrāciju, nekā bija paziņots sākotnēji (proti, sūkalu proteīnu saturs, kas ir mazāks par 80 %), Dānijas muitas iestādes veica visu prasītājas importēto LGK analīzi. Pamatojoties uz šo analīzi, 2000. gada 27. novembrī tās nolēma LGK 131, 312, 392, 450 un 8471 klasificēt nomenklatūras tarifu pozīcijā 0404 un veikt vēlāku ievedmuitas nodokļa iegrāmatošanu attiecībā uz šiem produktiem. Minētā tarifu pozīcija attiecās tostarp uz “sūkalām, arī iebiezinātām”. Tās šajā lēmumā arī norādīja, ka, ja sākotnēji prasītājas norādītā sūkalu proteīnu koncentrācija būtu bijusi pareiza (proti, sūkalu proteīnu saturs būtu lielāks par 80 %), tās konkrētos produktus būtu klasificējušas nomenklatūras tarifu pozīcijā 3502. Minētā tarifu pozīcija attiecās tostarp uz “divu vai vairāku sūkalu proteīnu koncentrātiem, kas sausnā satur [sūkalu proteīnus, kas veido] vairāk par 80 % no kopējās masas”. Tās tādējādi atteicās klasificēt konkrētos produktus nomenklatūras tarifu pozīcijā 3504.
6 Pēc tam, kad prasītāja bija apstrīdējusi tarifu klasifikāciju un izmantoto analīzes metodi, Dānijas muitas iestādes grozīja savu metodi un galu galā secināja, ka sākotnēji prasītājas norādītā LGK sūkalu proteīnu koncentrācija bija pareiza (proti, ka sūkalu proteīnu saturs sausnā bija lielāks par 80 %). Tās nolēma pārskatīt piemēroto tarifa klasifikāciju un grozīja savu lēmumu, LGK 131, 312, 392, 450 un 8471 klasificējot nomenklatūras tarifu pozīcijā 3502. Šīs tarifa klasifikācijas izmaiņas nav ietekmējušas to lēmumu veikt vēlāku ievedmuitas nodokļa iegrāmatošanu attiecībā uz konkrētajiem produktiem.
7 2005. gada 13. jūnijā prasītāja Dānijas muitas iestādēs iesniedza pieteikumu par ievedmuitas nodokļa atlaišanu, pamatojoties, pirmkārt, uz Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”) 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar 236. pantu, un, otrkārt, uz tās 239. pantu. Tās pieteikums attiecās uz LGK importu laikposmā no 1997. gada 1. septembra līdz 2000. gada 2. augustam, attiecībā uz kuru vai nu nekad nav bijusi izsniegta SIT, vai arī iepriekš izsniegto SIT spēkā esamības termiņš jau bija beidzies importēšanas brīdī. Dānijas muitas iestādes ar 2005. gada 1. augusta lēmumu noraidīja šo pieteikumu.
8 2005. gada 22. septembrī prasītāja Landsskatteretten (Dānijas Valsts nodokļu tiesa) cēla prasību par šo lēmumu.
9 2007. gada 13. septembrī Landsskatteretten uzdeva Dānijas muitas iestādēm nosūtīt prasītājas pieteikumu Eiropas Kopienu Komisijai lēmuma pieņemšanai. Landsskatteretten tostarp uzskatīja, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, nevar tikt izslēgts, ka Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā vai 239. pantā paredzētie nosacījumi ir izpildīti.
10 2008. gada 6. oktobrī Dānijas muitas iestādes vērsās Komisijā, lūdzot to pieņemt lēmumu attiecībā uz to, vai saskaņā ar Muitas kodeksa 220. gada 2. punkta b) apakšpunktu ir pamatoti veikt vēlāku ievedmuitas nodokļa iegrāmatošanu un, pakārtoti, vai saskaņā ar Muitas kodeksa 239. pantu minēto nodokļu atlaišana ir pamatota.
11 2010. gada 12. novembra Lēmumā C(2010) 7692, galīgā redakcija, ar kuru konstatēts, ka atsevišķu ievedmuitas nodokļu vēlāka iegrāmatošana ir pamatota un ka šo nodokļu atlaišana nav pamatota (lieta REC 03/08) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Komisija, pirmkārt, uzskatīja, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir pamatoti neveikt vēlāku ievedmuitas nodokļu iegrāmatošanu attiecībā uz LGK 450 importu, kas veikts pirms 2000. gada 13. aprīļa. Attiecībā uz citu produktu, proti, LGK 131, 312, 392 un 8471, importu, kā arī LGK 450 importu kopš 2000. gada 13. aprīļa Komisija uzskatīja, ka ir pamatoti veikt vēlāku ievedmuitas nodokļu iegrāmatošanu. Otrkārt, tā uzskatīja, ka, pamatojoties uz Muitas kodeksa 239. pantu, ievedmuitas nodokļa atlaišana ir pamatota attiecībā uz LGK 312 un 392 importu, kā arī attiecībā uz LGK 450 importu, kas veikts kopš 2000. gada 13. aprīļa. Savukārt tā secināja, ka nekāda ievedmuitas nodokļa atlaišana nav pamatota attiecībā uz LGK 131 un 8471 importu. Tā šajā ziņā norādīja, ka Muitas kodeksa 239. panta izpratnē nepastāv nekādi īpaši apstākļi, jo prasītāja vispār nav lūgusi SIT attiecībā uz šiem produktiem.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
12 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 28. janvārī, prasītāja cēla šo prasību.
13 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
14 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2012. gada 6. decembra tiesas sēdē.
15 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. un 4. punktu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
17 Vispirms ir jānorāda, kā prasītāja to apstiprinājusi tiesas sēdē, ka šī prasība ir vērsta uz to, lai panāktu apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. un 4. punkta atcelšanu, ciktāl tie attiecas uz LGK 131 un 8471 importu.
18 Prasītāja savas prasības pamatojumam izvirza divus pamatus. Pirmais pamats, kurš ir izvirzīts galvenokārt, ir par Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 236. panta pārkāpumu. Otrais pamats, kas izvirzīts pakārtoti, ir par Muitas kodeksa 239. panta pārkāpumu.
19 Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izvērtēt prasītājas izvirzīto pirmo pamatu.
20 Prasītāja būtībā apgalvo, ka konkrētā LGK klasifikācija nomenklatūras tarifu pozīcijā 3504 ir kļūda, ko pieļāvušas Dānijas muitas iestādes, neatkarīgi no tā, vai attiecībā uz minētajiem LGK ir vai nav tikušas izdotas SIT.
21 Komisija apstrīd prasītājas argumentus. Tā it īpaši norāda, ka, runājot vispārīgi, visi LGK tarifu ziņā nav identiski. Tā arī norāda, ka neviena SIT nav izdota attiecībā uz šajā tiesvedībā aplūkojamajiem produktiem. Turklāt LGK 131 un 8471 importēšanas gadījumu skaits neesot nozīmīgs. Visbeidzot, neesot iesniegti dokumenti, kuri liecinātu par to, ka preču apraksts muitas deklarācijās atbilst nomenklatūras specifikācijām.
22 Vispirms ir jāatgādina, ka Muitas kodeksa 220. un 239. pantā paredzētajām procedūrām ir viens un tas pats mērķis, proti, vēlāku ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa samaksu atļaut tikai gadījumos, kad šāds maksājums ir pamatots un saderīgs ar tādu pamatprincipu kā tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Turklāt ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu atmaksāšana vai atlaišana, kas var tikt piešķirta tikai ar noteiktiem nosacījumiem un konkrēti paredzētos gadījumos, ir izņēmums no parastā ievešanas un izvešanas režīma, un tādēļ noteikumi, kuros paredzēta šāda atmaksāšana vai atlaišana, ir jāinterpretē šauri (skat. Tiesas 2009. gada 1. oktobra rīkojumu lietā C‑552/08 P Agrar‑Invest‑Tatschl/Komisija, Krājums, I‑9265. lpp., 52. un 53. punkts un tajos minētā judikatūra).
23 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu kompetentās iestādes neizdara vēlāku ievedmuitas nodokļa iegrāmatošanu, ja ir izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, nodoklis nav iekasēts pašu kompetento iestāžu kļūdas dēļ, otrkārt, kompetento iestāžu pieļautā kļūda ir tāda rakstura, ka nav iespējams saprātīgi sagaidīt, ka persona, kas ir atbildīga par samaksu un kas darbojas labā ticībā, to atklās, un, visbeidzot, persona, kas ir atbildīga par samaksu, ir ievērojusi visus spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā ietvertos noteikumus par muitas deklarāciju. Tiklīdz šie nosacījumi ir izpildīti, personai, kas ir atbildīga par samaksu, ir tiesības sagaidīt, ka netiks veikta nodokļu pēcmuitošanas piedziņa (skat. Tiesas 2007. gada 18. oktobra spriedumu lietā C‑173/06 Agrover, Krājums, I‑8783. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Runājot par pirmo no šiem nosacījumiem, ir jāatceras, ka Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta mērķis ir aizsargāt personas, kas atbildīga par nodokļa samaksu, tiesisko paļāvību saistībā ar to, ka visi apstākļi un kritēriji, uz kuriem ir balstīts lēmums piedzīt vai nepiedzīt muitas nodokļus, ir pamatoti. Šāda tiesiskā paļāvība personai, kas atbildīga par nodokļa samaksu, var tikt aizsargāta tikai tad, ja kompetentās iestādes “pašas” ir radījušas šādai paļāvībai attiecīgu pamatu. Tādējādi vienīgi tādas kļūdas, ko var piedēvēt kompetento iestāžu aktīvai rīcībai, dod tiesības uz to, lai netiktu veikta muitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņa (skat. iepriekš 23. punktā minēto spriedumu lietā Agrover, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Šis nosacījums principā nevar tikt uzskatīts par izpildītu, ja kompetentās iestādes tikušas maldinātas ar eksportētāja iesniegtām neprecīzām deklarācijām, kuru saturs vai spēkā esamība tām nav jāpārbauda. Līdzīgi uz nodokļu maksātāju gulstas risks, kas izriet no tirdzniecības dokumentiem, kuri vēlākā pārbaudē izrādījušies nepatiesi (skat. Tiesas 2002. gada 14. novembra spriedumu lietā C‑251/00 Ilumitrónica, Recueil, I‑10433. lpp., 43. un 44. punkts un tajos minētā judikatūra). Savukārt saskaņā ar judikatūru var tikt uzskatīts, ka kompetentās iestādes ir pieļāvušas kļūdu, ja tās nav izvirzījušas nevienu iebildumu attiecībā uz preču tarifu klasifikāciju, ko veicis uzņēmums savās muitas deklarācijās, un ja minētās deklarācijas ietvērušas visu faktisko informāciju, kas nepieciešama attiecīgā tiesiskā regulējuma piemērošanai, tādējādi, ka vēlākajā pārbaudē, kuru var veikt kompetentās iestādes, nevar tikt atklāts nekāds jauns elements. Tā tas it īpaši ir gadījumā, ja visas uzņēmuma iesniegtās muitas deklarācijas ir bijušas pilnīgas, ciktāl tajās it īpaši ir norādīts preču apraksts saskaņā ar nomenklatūras specifikāciju blakus deklarētajai tarifa pozīcijai, un ja konkrētais imports ticis veikts samērā bieži un relatīvi ilgu laikposmu, bet tarifa pozīcija nav tikusi apstrīdēta (skat. Tiesas 1993. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑250/91 Hewlett Packard France, Recueil, I‑1819. lpp., 19. un 20. punkts un tajos minētā judikatūra).
26 Šajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz LGK 131 un 8471 importu ir norādījusi, ka Dānijas muitas iestādes nav pieļāvušas nevienu kļūdu, jo neviena SIT prasītājai attiecībā uz šiem produktiem nav tikusi izdota (apstrīdētā lēmuma preambulas 31. apsvērums). Komisija turklāt ir secinājusi, ka prasītāja ir rīkojusies labā ticībā un ka tā ir ievērojusi visas spēkā esošās tiesību normas attiecībā uz muitas deklarāciju (apstrīdētā lēmuma preambulas 39. apsvērums).
27 Pirmkārt, vispirms ir jānoraida Komisijas argumenti, kuri ir ietverti apstrīdētajā lēmumā un atkārtoti izteikti Vispārējā tiesā būtībā ar mērķi, lai tiktu noteikts, ka SIT neizdošana liedz konstatēt muitas iestāžu kļūdu. Proti, tas, ka prasītāja nav lūgusi SIT par konkrētajām precēm, tomēr nenozīmē, ka muitas iestādes nav pieļāvušas kļūdu. Jebkura cita interpretācija Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktam atņemtu jēgu. Judikatūrā turklāt ir atzīts, ka muitas iestādes varētu būt pieļāvušas kļūdu situācijās, kad prasītājas rīcībā nav SIT vai tā to nav pieprasījusi (Tiesas 1987. gada 22. oktobra spriedums lietā 314/85 Foto‑Frost, Recueil, 4199. lpp.).
28 Otrkārt, ir jānorāda, ka Dānijas muitas iestādes, kā izriet no apstrīdētā lēmuma, SIT izdošanas laikā ir pieļāvušas kļūdu tarifu klasifikācijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 24. un 33. apsvērums).
29 Treškārt, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 45. apsvērumā norāda, ka kopš 1999. gada novembra, proti, jau pirms strīdus LGK 131 un 8471 importēšanas laikposma, kas ilga no 1997. gada 1. septembra līdz 2000. gada 2. augustam, Dānijas muitas iestādes bija informētas, ka produktu, attiecībā uz kuriem ir izsniegtas SIT, tarifu pozīcijas ir kļūdainas, bet tās neatsauca minētās SIT. No apstrīdētā lēmuma izriet arī, ka Dānijas muitas iestāžu veiktās analīzes attiecās ne tikai uz produktiem, attiecībā uz kuriem tika izsniegtas SIT, bet arī uz LGK 131, attiecībā uz kuru SIT netika izsniegta (apstrīdēta lēmuma preambulas 9. un 10. apsvērums). Līdz ar to Dānijas muitas iestādes kopš 1999. gada novembra zināja, ka viena no diviem produktiem, uz kuriem attiecas šī tiesvedība, tarifu pozīcija ir kļūdaina. Tomēr tās uzsāka piedziņas procedūru tikai 2000. gada 27. novembrī (apstrīdētā lēmuma preambulas 13. apsvērums). Lai gan tām bija iespēja, tās neatsauca arī spēkā esošās SIT, kuru derīgums beidzās 2000. gada 12. aprīlī. Turklāt ir jānorāda, ka no 1999. gada novembra līdz 2000. gada novembrim prasītāja nomenklatūras tarifu pozīcijā 3504 importēja aptuveni 240 t LGK 131, veicot 13 importa operācijas, un 40 t LGK 8471 divās importa operācijās, lai gan Dānijas muitas iestādes zināja, ka LGK plašā nozīmē un it īpaši LGC 131 tarifu klasifikācija bija kļūdaina. Visbeidzot, konkrētāk, attiecībā uz LGK 131 ir jānorāda, ka pretēji tam, ko norāda Komisija savos procesuālajos rakstos, prasītājas veiktais šī produkta imports apstrīdētajā importa laikposmā bija ievērojams, jo to veidoja vairāki simti tonnu un 45 importa operācijas. Ir jāpiebilst, ka lietas dalībnieki – kā tas arī tika apstiprināts tiesas sēdē – ir vienisprātis par to, ka konkrētie produkti, tā kā to sastāvā bija sūkalu proteīni, nevarēja tikt klasificēti nomenklatūras tarifu pozīcijā 3504, kā tos tomēr muitas iestādes bija klasificējušas SIT. Dānijas muitas iestādes turklāt atzina šo faktu, jo savā 2000. gada 27. novembra lēmumā vēlāk iegrāmatot ievedmuitas nodokļus tās norādīja, ka “klasifikācija preču kodā 3504 ir izslēgta, ņemot vērā, ka runa nav par piena proteīniem, bet gan par sūkalu proteīniem”. No minētā izriet, ka, ņemot vērā konkrēto preču aprakstu ievedmuitas deklarācijās, kurš konkrēti attiecās uz sūkalu proteīniem, proti, “laktoglobulīnu”, muitas iestādēm bija jāspēj atklāt kļūdu tarifu klasifikācijā.
30 Ceturtkārt, ir jānorāda, ka ne Dānijas muitas iestādes, ne – apstrīdētajā lēmumā – Komisija nav apstrīdējušas visu prasītājas iesniegto muitas deklarāciju pilnīgumu. It īpaši apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka “no pieteikuma izriet, ka ir jāuzskata, ka ieinteresētā persona ir rīkojusies labā ticībā un ka tā ir ievērojusi visas spēkā esošās tiesību normas attiecībā uz muitas deklarāciju” (apstrīdētā lēmuma preambulas 39. apsvērums). Komisijas apgalvojumam tās procesuālajos rakstos, saskaņā ar kuru “preču apraksts deklarācijā nebija pilnīgs”, apstrīdētajā lēmumā nav pamatojuma. Turklāt Komisijai tiesas sēdē nav izdevies norādīt juridisku pamatojumu, kas ļautu uzskatīt, ka prasītājas iesniegtās muitas deklarācijas nebija pilnīgas. Turklāt attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru prasītāja neesot iesniegusi nevienu tehnisku dokumentu attiecībā uz LGK 131 un 8471, kas ļautu noteikt to tarifu klasifikāciju, ir jāatgādina, ka LGK 131 bija iekļauts produktos, attiecībā uz kuriem 1999. gadā muitas iestādes veica tehnisku analīzi (apstrīdētā lēmuma preambulas 9. apsvērums). Turklāt nav apstrīdams, ka Dānijas muitas iestādes LGK 131 un 8471 pēc pārbaudes klasificēja tajā pašā tarifu pozīcijā kā pārējos LGK, tostarp LGK, attiecībā uz kuriem tika izdotas SIT. Visbeidzot, ir jāatgādina, ka lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka konkrētie produkti, tā kā to sastāvā ir sūkalu proteīni, nevarēja tikt klasificēti nomenklatūras tarifu pozīcijā 3504. Līdz ar to ir jāuzskata, ka preču apraksts prasītājas ievedmuitas deklarācijā, proti, “laktoglobulīns” jeb sūkalu proteīns, bija pietiekami precīzs, lai muitas iestādēm ļautu konstatēt vismaz to, ka konkrētie produkti nevarēja tikt klasificēti minētajā tarifu pozīcijā.
31 Piektkārt, 1995. gada 2. novembrī telefona sarunas laikā ar prasītāju Dānijas muitas iestādes precizēja, ka nav jāsaņem SIT par produktu, kas konkrētajā gadījumā ir LGK 450 un kurš saskaņā ar prasītājas iesniegto pieteikumu ir “lielā mērā identisks” produktam, par kuru ir saņemta SIT, konkrēti – LGK 472. Šo telefona sarunu prasītāja apstiprināja ar Dānijas muitas iestādēm 1995. gada 3. novembrī adresētu vēstuli, un vēlāk, kā norādījusi Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 35. apsvērumā, šīs vēstules saturs nav ticis apstrīdēts. Pašas muitas iestādes, šajā ziņā atkārtojot argumentus, kurus tām sniegusi prasītāja, savā Komisijai adresētajā lūgumā piemin šīs telefona sarunas esamību un saturu. Šī faktiskā situācija tostarp ļāva Komisijai tajā pašā apstrīdētā lēmuma preambulas apsvērumā secināt, ka Dānijas muitas iestādes ir pieļāvušas kļūdu attiecībā uz LGK 450 importu, kas veikts pirms 2000. gada 13. aprīļa.
32 Attiecībā uz šajā tiesvedībā aplūkojamajiem produktiem Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 24. apsvērumā norāda, ka saskaņā ar Dānijas muitas iestāžu iesniegto lūgumu ievedmuitas nodokļa neiegrāmatošana un atlaišana ir pamatotas tiktāl, ciktāl “produkti, attiecībā uz kuriem SIT nav tikusi izdota, no tarifu klasifikācijas viedokļa ir identiski produktiem, attiecībā uz kuriem SIT tikusi izdota”. Šo faktisko konstatējumu Komisija apstrīdētajā lēmumā nav apstrīdējusi.
33 Turklāt ir jāuzsver, ka, lai kāda arī būtu tarifu pozīcija, ko Dānijas muitas iestādes izvēlējušās savos paziņojumus par nodokļu piedziņu, visi konkrētie LGK vienmēr ir tikuši klasificēti vienā un tajā pašā tarifu pozīcijā. No minētā izriet, ka Dānijas muitas iestāžu ieskatā LGK 131 un 8471 tarifu ziņā ir produkti, kas ir identiski citiem importētajiem LGK, tostarp tiem, attiecībā uz kuriem tikusi izdota SIT. Šo secinājumu apstiprina arī Komisijai adresētais Dānijas muitas iestāžu lūgums, kurā precizēts, ka “visos paraugos kopējais proteīnu saturs sausnā pēc svara ir lielāks par 80 %” vai ka konkrētos produktus “veido vairāku sūkalu proteīnu koncentrāti, kuros sūkalu proteīnu saturs pēc svara ir lielāks par 80 %”. Šo faktu konstatējumu Landsskatteretten atkārto arī savā 2007. gada 13. septembra lēmumā. Ņemot vērā lietas dalībnieku to procesuālajos rakstos sniegtos paskaidrojumus, konkrēto produktu tarifu klasifikācijas mērķiem ir nošķirti vienīgi produkti, kuros sūkalu proteīnu saturs ir lielāks par 80 %, un tie, kuros sūkalu proteīnu saturs ir mazāks par 80 %. No minētā izriet, ka saskaņā ar Dānijas muitas iestāžu sniegtajiem paskaidrojumiem no tarifu klasifikācijas viedokļa konkrētie produkti patiešām ir identiski, ko arī Komisija atzina tiesas sēdē. It īpaši Komisija tiesas sēdē nevarēja norādīt piemērotas pazīmes konkrēto LGK nošķiršanai, kas ļautu konstatēt, ka minētie LGK nav uzskatāmi par vienu preču tipu muitu reglamentējošo tiesību aktu izpratnē (Tiesas 2010. gada 2. decembra spriedums lietā C‑199/09 Schenker, Krājums, I‑12311. lpp., 24. punkts). Komisija tostarp nekad nav apstrīdējusi Dānijas muitas iestāžu apgalvojumu attiecībā uz konkrēto produktu identiskumu no tarifu viedokļa, kā arī nav iesniegusi papildu informācijas pieprasījumus. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka saskaņā ar Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka Muitas kodeksa īstenošanas noteikumus (OV L 253, 1. lpp.), 871. panta 5. punktu, ja Komisija konstatē, ka dalībvalsts sniegtās ziņas nav pietiekamas, lai attiecīgajā lietā varētu pieņemt lēmumu, pilnīgi pārzinot faktus, Komisija var pieprasīt šai dalībvalstij vai jebkurai citai dalībvalstij tai sniegt papildu ziņas. No iepriekš minētā izriet, ka šajā lietā prasītāja varēja secināt, ka, pat ja attiecībā uz tiem netika izdota SIT, LGK 131 un 8471 bija jāklasificē tajā pašā tarifu pozīcijā kā produkti, attiecībā uz kuriem SIT ir izdota.
34 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Dānijas muitas iestādes Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir pieļāvušas kļūdu attiecībā uz LGK 131 un 8471 tarifu klasifikāciju. Tātad apstrīdētais lēmums šajā ziņā ir prettiesisks, jo tas ir balstīts uz šādas kļūdas neesamību.
35 Tādējādi, nepastāvot vajadzībai izvērtēt prasītājas pakārtoti izvirzīto otro pamatu, pirmais prasības pamats ir jāapmierina un līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. un 4. punkts, ciktāl tie attiecas uz LGK 131 un 8471 importu.
Par tiesāšanās izdevumiem
36 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2010. gada 12. novembra Lēmuma C(2010) 7692, galīgā redakcija, ar kuru konstatēts, ka atsevišķu ievedmuitas nodokļu vēlāka iegrāmatošana ir pamatota un ka šo nodokļu atlaišana nav pamatota (lieta REC 03/08), 1. panta 2. un 4. punktu, ciktāl tie attiecas uz laktoglobulīna koncentrātu131 un 8471 importu;
2) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Recombined Dairy System A/S tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 5. jūnijā.
[Paraksti]