VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2015. gada 16. decembrī (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Eiropas kravu gaisa pārvadājumu tirgus – Nolīgumi un saskaņotas darbības attiecībā uz kravu gaisa pārvadājumu pakalpojumu cenas elementiem (degvielas piemaksas un drošības piemaksas noteikšana un atteikums maksāt komisijas maksu par piemaksām) – LESD 101. pants, EEZ līguma 53. pants un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīguma par gaisa transportu 8. pants – Pienākums norādīt pamatojumu
Lieta T‑67/11
Martinair Holland NV, Hārlemmermēra [Haarlemmermeer] (Nīderlande), ko pārstāv R. Wesseling, advokāts,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja S. Noë, N. von Lingen un C. Giolito, vēlāk – S. Noë, C. Giolito un A. Dawes, pārstāvji, kuriem palīdz B. Doherty, barrister,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2010. gada 9. novembra Lēmumu C(2010) 7694, galīgā redakcija, par LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīguma par gaisa transportu 8. panta piemērošanu (Lieta COMP/39258 – Kravu gaisa pārvadājumi), ciktāl tas attiecas uz prasītāju, vai vismaz atcelt šī lēmuma 5. panta b) punktu, ciktāl ar to prasītājam ir uzlikts naudas sods, vai samazināt šo naudas sodu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen] (referents), tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] un E. Butidžidžs [E. Buttigieg],
sekretāre S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 21. maija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs, Martinair Holland NV, ir gaisa pārvadātājs, kas darbojas kravu gaisa pārvadājumu (turpmāk tekstā – “kravu pārvadājumi”) tirgū.
2 2005. gada 7. decembrī Eiropas Kopienu Komisija saņēma pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, ko saskaņā ar tās paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par iecietību”) iesniedza Deutsche Lufthansa AG (turpmāk tekstā – “Lufthansa”) un tā meitasuzņēmumi Lufthansa Cargo AG un Swiss International Air Lines AG (turpmāk tekstā – “Swiss”). Saskaņā ar šo pieteikumu starp vairākiem uzņēmumiem, kas darbojas šajā kravu pārvadājumu tirgū (turpmāk tekstā – “pārvadātāji”) pastāvēja pret konkurenci vērsta saziņa, tostarp attiecībā uz:
– degvielas piemaksu (turpmāk tekstā – “DP”), kas tika ieviesta, lai stātos pretī augošajām degvielas izmaksām;
– drošības piemaksu (turpmāk tekstā – “DRP”), kas tika ieviesta, lai stātos pretī izmaksām saistībā ar konkrētiem drošības pasākumiem, kas tika noteikti pēc teroristu uzbrukumiem 2001. gada 11. septembrī.
3 2006. gada 14. un 15. februārī Komisija saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102. pantā] (OV L 1, 1. lpp.) veica nepaziņotas pārbaudes.
4 Pēc pārbaudēm vairāki pārvadātāji, kā arī prasītājs iesniedza pieteikumu saskaņā ar 2002. gada Paziņojumu par iecietību.
5 2007. gada 19. decembrī Komisija 27 pārvadātājiem, tostarp prasītājam, nosūtīja paziņojumu par iebildumiem (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”). Tā norādīja, ka šie pārvadātāji ir pārkāpuši LESD 101. pantu, Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. pantu un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīguma par gaisa transportu (turpmāk tekstā – “Šveices nolīgums”) 8. pantu, būdami tādas pasaules mēroga aizliegtas vienošanās dalībnieki, kas tostarp attiecās uz DP, DRP un atteikumu maksāt komisiju par šīm piemaksām (turpmāk tekstā – “atteikums maksāt komisiju”). Atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, tā adresāti iesniedza rakstveida apsvērumus. Mutvārdu uzklausīšana notika no 2008. gada 30 jūnija līdz 4. jūlijam.
6 2010. gada 9. novembrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2010) 7694, galīgā redakcija, par LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Šveices nolīguma 8. panta piemērošanu (Lieta COMP/39258 – Kravu gaisa pārvadājumi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Apstrīdētais lēmums tika nosūtīts šādam 21 pārvadātājam (turpmāk tekstā – “apsūdzētie pārvadātāji”):
– Air Canada;
– Air France-KLM;
– Société Air France SA (turpmāk tekstā – “Air France”);
– Koninklijke Luchtvaart Maatschappij NV (turpmāk tekstā – “KLM”);
– British Airways plc;
– Cargolux Airlines International SA (turpmāk tekstā – “Cargolux”);
– Cathay Pacific Airways Ltd (turpmāk tekstā – “CPA”);
– Japan Airlines Corp.;
– Japan Airlines International Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Japan Airlines”);
– Lan Airlines SA (turpmāk tekstā – “LAN”);
– Lan Cargo SA (turpmāk tekstā – “LAN Cargo”);
– Lufthansa Cargo;
– Lufthansa;
– Swiss;
– prasītājam;
– Qantas Airways Ltd (turpmāk tekstā – “Qantas”);
– SAS AB;
– SAS Cargo Group A/S (turpmāk tekstā – “SAS Cargo”);
– Scandinavian Airlines System Denmark-Norway-Sweden (turpmāk tekstā – “Scandinavian Airlines”);
– Singapore Airlines Cargo Pte Ltd (turpmāk tekstā – “SAC”);
– Singapore Airlines Ltd.
7 Iebildumi, kas sākotnēji tika izteikti pārējiem paziņojuma par iebildumiem adresātiem, tika atcelti.
8 Apstrīdētā lēmuma pamatojumā ir atspoguļots LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Šveices nolīguma 8. panta vienots un turpināts pārkāpums, kas attiecas uz EEZ teritoriju un Šveici un kurā apsūdzētie pārvadātāji esot saskaņojuši savu rīcību, nosakot cenas kravu pārvadājumu pakalpojumiem.
9 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, ir izteikta šādi:
“1. pants
Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, piedaloties pārkāpumā, ko veido gan nolīgumi, gan saskaņotas darbības, ar kurām tie saskaņoja dažādus elementus attiecībā uz cenām, kas iekasējamas par kravu pārvadājumu pakalpojumiem [..] maršrutos starp lidostām EEZ teritorijā, šādos laikposmos:
[..]
i) [prasītājs], no 2001. gada 22. janvāra līdz 2006. gada 14. februārim;
[..]
2. pants
Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši LESD 101. pantu, piedaloties pārkāpumā, ko veido gan nolīgumi, gan saskaņotas darbības, ar kurām tie saskaņoja dažādus elementus attiecībā uz cenām, kas iekasējamas par kravu pārvadājumu pakalpojumiem [..] maršrutos starp lidostām Eiropas Savienības teritorijā un ārpus EEZ teritorijas, šādos laikposmos:
[..]
o) [prasītājs], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
[..]
3. pants
Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši EEZ līguma 53. pantu, piedaloties pārkāpumā, ko veido gan nolīgumi, gan saskaņotas darbības, ar kurām tie saskaņoja dažādus elementus attiecībā uz cenām, kas iekasējamas par kravu pārvadājumu pakalpojumiem [..] maršrutos starp lidostām valstīs, kas ir EEZ līguma dalībvalstis, bet nav ES dalībvalstis, un lidostām trešajās valstīs, šādos laikposmos:
[..]
m) [prasītājs], no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
[..]
4. pants
Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši Šveices [..] nolīguma [..] 8. pantu, piedaloties pārkāpumā, ko veido gan nolīgumi, gan saskaņotas darbības, ar kurām tie saskaņoja dažādus elementus attiecībā uz cenām, kas iekasējamas par kravu pārvadājumu pakalpojumiem [..] maršrutos starp lidostām Savienības teritorijā [..] un lidostām Šveices teritorijā, šādos laikposmos:
[..]
i) [prasītājs], no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim;
[..]
5. pants
Par 1. un 4. pantā minētajiem pārkāpumiem tiek uzlikti šādi naudas sodi:
[..]
m) [prasītājam]: EUR 29 500 000;
[..]
6. pants
Uzņēmumi, kas minēti 1.–4. pantā, nekavējoties izbeidz šajos pantos minētos pārkāpumus, ja tie jau nav to izdarījuši.
Tiem jāatturas no jebkuras 1.–4. pantā aprakstītās darbības vai rīcības atkārtošanas un no jebkuras darbības vai rīcības ar tādu pašu vai līdzīgu mērķi vai sekām.
7. pants
Šis lēmums ir adresēts:
[..]
[prasītājam]
[..].”
Tiesvedība
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 24. janvārī, prasītājs cēla šo prasību. Komisija savu iebildumu rakstu iesniedza 2011. gada 27. maijā.
11 Vispārējā tiesa ar 2011. gada 29. jūnija lēmumu nolēma neļaut otrreiz veikt procesuālo rakstu apmaiņu saskaņā ar tās Reglamenta 47. panta 1. punktu.
12 Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 1. decembra lēmumu viens no Vispārējās tiesas sestās palātas tā iztiesāšanas sastāva tiesnešiem, kuram lieta tika nodota, tika aizstāts ar citu tiesnesi.
13 Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 17. janvāra lēmumu tiesnesis referents tika aizstāts ar jaunu tiesnesi un šī lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas sestajā palātā.
14 Pēc Vispārējās tiesas lūguma 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros prasītājs ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2013. gada 5. jūlijā, iesniedza savus apsvērumus par šo iebildumu rakstu. Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2013. gada 27. septembrī, Komisija par šiem apsvērumiem iesniedza savus apsvērumus.
15 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas pirmajā palātā, kurai 2013. gada 2. oktobrī attiecīgi tika nodota šī lieta.
16 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. Turklāt 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus, uz kuriem tie atbildēja noteiktajā termiņā.
17 2015. gada 28. aprīlī Vispārējā tiesa aicināja prasītāju darīt tai zināmu, vai tiesas sēdes ziņojumā ir ietverta konfidenciāla informācija, kas nav izpaužama sabiedrībai. Ar divām 2015. gada 4. maija vēstulēm prasītājs, pirmkārt, lūdza, lai noteikta informācija no tiesas sēdes ziņojuma netiktu izpausta sabiedrībai, un, otrkārt, iesniedza dažus apsvērumus par šo ziņojumu, ko Vispārējā tiesa ņēma vērā.
18 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2015. gada 21. maija tiesas sēdē.
Lietas dalībnieku prasījumi
19 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdētā lēmuma 1.–7. pantu tiktāl, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;
– vai samazināt apstrīdētā lēmuma 5. panta m) punktā noteikto naudas sodu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
21 Savas prasības pamatojumam prasītājs izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu, tiesību uz labu pārvaldību, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un lietas taisnīgu izskatīšanu, nevainīguma prezumpcijas un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, bet otrais – uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, aprēķinot naudas sodu, Regulas Nr. 1/2003, Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.), samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
22 Pirmais pamats ir izteikts divās daļās, no kurām pirmā attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu un tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu, bet otrā – uz tiesību uz labu pārvaldību, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un lietas taisnīgu izskatīšanu, nevainīguma prezumpcijas un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
23 Ar pirmā pamata pirmo daļu prasītājs it īpaši apgalvo, ka apstrīdētais lēmums tam neļauj noteikt tam pārmestā pārkāpuma vai pārkāpumu raksturu un apjomu, jo apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā esot minēti četri pārkāpumi attiecībā uz dažādiem laikposmiem un maršrutiem, kurus esot izdarījuši dažādi pārvadātāji, lai gan pamatojumā ir minēts viens pasaules mēroga vienots un turpināts pārkāpums, kas attiecas uz visiem maršrutiem. Tas piebilst, ka, tā kā Komisija apstrīdētajā lēmumā LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Šveices nolīguma 8. panta piemērošanas nosacījumus ir izvērtējusi vienīgi saistībā ar vienu iespējamo pasaules mēroga aizliegtu vienošanos, rezolutīvajā daļā konstatētajiem četriem pārkāpumiem par pamatu neesot varējis būt pamatojumā veiktais faktu un pierādījumu vērtējums. Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot izvērtējusi jautājumu par to, vai tās vērā ņemtie fakti un apkopotie pierādījumi pamato četrus konkrētos pārkāpumus, kas attiecīgi ir minēti šī lēmuma 1.–4. pantā.
24 Tādējādi ar pirmā pamata pirmo daļu prasītājs būtībā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav pamatots, jo tā pamatojums esot pretrunā rezolutīvajai daļai, ko Komisija apstrīd.
25 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. panta 2. punktā prasītajam pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jāparāda iestādes, kas ir apstrīdētā akta autore, argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām zināt noteiktā pasākuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un Eiropas Savienības tiesai veikt pārbaudi (šajā ziņā skat. spriedumus, 1998. gads 25. jūnijs, British Airways u.c./Komisija, T‑371/94 un T‑394/94, Krājums, EU:T:1998:140, 89. punkts, un 2012. gada 29. jūnijs, GDF Suez/Komisija, T‑370/09, Krājums, EU:T:2012:333, 117. punkts). Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā tiesību akta saturu, norādītā pamatojuma būtību un akta adresātu vai citu personu, uz kurām tas attiecas tieši un individuāli, iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus (šajā ziņā skat. spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, Krājums, EU:C:1998:154, 63. punkts, un 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, Krājums, EU:T:2000:77, 469. punkts).
26 Šī prasība neparedz, ka pamatojumā būtu jāprecizē visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Sytraval un Brink’s France, minēts 25. punktā, EU:C:1998:154, 63. punkts, un 2012. gada 2. februāris, Denki Kagaku Kogyo un Denka Chemicals/Komisija, T‑83/08, EU:T:2012:48, 91. punkts).
27 Tomēr, lai pamatotu lēmumu, kas pieņemts, lai nodrošinātu konkurences noteikumu piemērošanu, Komisijai saskaņā ar LESD 296. pantu vismaz ir jāmin fakti un apsvērumi, kas ir būtiski tās lēmumu sistēmā, lai šādi dotu iespēju kompetentajai tiesai un ieinteresētajām personām uzzināt Savienības tiesību piemērošanas apstākļus (šajā ziņā skat. spriedumu Denki Kagaku Kogyo un Denka Chemicals/Komisija, minēts 26. punktā, EU:T:2012:48, 91. punkts).
28 Turklāt tiesību akta pamatojumam ir jābūt loģiskam un tajā it īpaši nedrīkst būt saturiskas pretrunas, kas liedz pareizi uztvert šī tiesību akta pamatā esošos iemeslus (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, Krājums, EU:C:2008:392, 169. punkts, un 2011. gada 29. decembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, Krājums, EU:C:2011:620, 151. punkts).
29 Ir jāpiebilst, ka, lai gan no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 5. punkta izriet, ka lēmumiem, ar kuriem tiek uzlikts naudas sods par konkurences tiesību pārkāpumiem, nav krimināltiesiska rakstura, LESD 101. panta 1. punkta, EEZ līguma 53. panta un Šveices nolīguma 8. panta pārkāpums liecina par rīcību, kas vispārēji tiek uzskatīta par negodīgu, kaitējot vispārējām sabiedrības interesēm, kas ietver nepārprotamu stigmu un kas atbildīgajiem uzņēmumiem var nozīmēt tāda naudas soda uzlikšanu, kas var sasniegt 10 % no to gada apgrozījuma, proti, neapšaubāmi smagu sodu (skat. ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumus lietā KME Germany u.c./Komisija, C‑272/09 P, Krājums, EU:C:2011:63, 64. punkts). Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smaguma pakāpi (skat. spriedumu, 2014. gada 27. marts, Saint-Gobain Glass France u.c./Komisija, T‑56/09 un T‑73/09, Krājums, EU:T:2014:160, 78. punkts un tajā minētā judikatūra), tiem ir krimināltiesisks raksturs Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 6. panta izpratnē, kā tas arī izriet no ECT sprieduma lietā A. Menarini Diagnostis pret Itāliju (Nr. 43509/08, 39.–44. punkts, 2011. gada 27. septembris).
30 Turklāt iepriekš 29. punktā minētā sprieduma lietā A. Menarini Diagnostis pret Itāliju 58. un 59. punktā ECT ir atgādinājusi, ka, ja “sods” ir uzlikts ar administratīvas iestādes lēmumu, ieinteresētā persona par šādu pret to pieņemtu lēmumu var vērsties tiesā, kura sniedz ECPAK 6. pantā paredzētās garantijas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Schindler Holding u.c./Komisija, C‑501/11 P, Krājums, EU:C:2013:522, 34. punkts).
31 Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš šobrīd ir izklāstīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā un kurš Savienības tiesībās atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam (skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, Krājums, EU:C:2014:2062, 57. punkts un tajā minētā judikatūra), nozīmē, ka Komisijas pieņemta lēmuma rezolutīvajai daļai, kurā ir konstatēti konkurences noteikumu pārkāpumi, ir jābūt īpaši skaidrai un precīzai un ka pie atbildības sauktajiem un sodītajiem uzņēmumiem ir jāvar saprast un apstrīdēt to, ka tie ir saukti pie atbildības, un tiem uzliktās sankcijas, kādas izriet no minētās rezolutīvās daļas formulējuma.
32 Faktiski ir jāatgādina, ka tieši lēmumu rezolutīvajā daļā Komisija norāda to pārkāpumu raksturu un apjomu, kuriem tā piemēro sankcijas. Ir jānorāda, ka, runājot konkrēti par sodīto pārkāpumu apjomu un raksturu, svarīga ir rezolutīvā daļa, nevis pamatojums. Vienīgi rezolutīvajā daļā izmantotā formulējuma neskaidrības gadījumā interpretācija ir jāveic, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu. Kā to uzskatījusi Savienības tiesa, lai noteiktu personas, kas ir lēmuma, ar ko tiek konstatēts pārkāpums, priekšmets, ir jāņem vērā šī lēmuma rezolutīvā daļa, ja tā nerada šaubas (spriedumi, 1975. gada 16. decembris, Suiker Unie u.c./Komisija, no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73, Krājums, EU:C:1975:174, 315. punkts, un 2003. gada 11. decembris, Adriatica di Navigazione/Komisija, T‑61/99, Krājums, EU:T:2003:335, 43. punkts).
33 Turklāt ir arī jānorāda, ka LESD 101. panta 1. punktam ir tieša iedarbība attiecībās starp privātpersonām un tas attiecīgajiem tiesību subjektiem rada tiesības, saskaņā ar kurām jebkura persona var prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas tai radušies līguma dēļ, vai par rīcību, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci. Valsts tiesām, kuras ir tiesīgas savas kompetences ietvaros piemērot šo tiesību normu, ir jānodrošina ne tikai tās pilnīga iedarbība, bet arī jāaizsargā šīs tiesības (spriedums, 2013. gada 6. jūnijs, Donau Chemie u.c., C‑536/11, Krājums, EU:C:2013:366, 21. un 22. punkts). Tātad ikviena persona ir tiesīga prasīt šajā sakarā radušos zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad pastāv cēloņsakarība starp minētajiem zaudējumiem un LESD 101. pantā aizliegto vienošanos vai aizliegto darbību (spriedumi, 2006. gada 13. jūlijs, Manfredi u.c., no C‑295/04 līdz C‑298/04, Krājums, EU:C:2006:461, 61. punkts, un 2012. gada 6. novembris, Otis u.c., C‑199/11, Krājums, EU:C:2012:684, 43. punkts).
34 Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 16. panta 1. punktu, ja valstu tiesas atbilstoši LESD 101. pantam lemj par līgumiem, lēmumiem vai darbībām, uz kurām jau attiecas Komisijas lēmums, tās nevar lemt pretēji šim lēmumam.
35 Šajā ziņā ir jāuzskata, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam tiesas sēdē, valsts tiesa Komisijas lēmumam pretēju lēmumu pieņemtu ne tikai tad, ja tā juridiski atšķirīgi kvalificētu pret konkurenci vērsto izvērtēto rīcību, bet arī tad, ja tās lēmums no Komisijas lēmuma atšķirtos attiecībā uz izvērtētās rīcības laika vai ģeogrāfisko tvērumu vai attiecībā uz to personu atbildību vai atbildības neesamību, kas ir izmeklēšanas attiecībā uz aplūkotajām darbībām priekšmets un kuru atbildība tikusi izvērtēta Komisijas lēmumā.
36 No tā izriet, ka valsts tiesām ir saistošs Komisijas pieņemtais lēmums, ciktāl tas nav atcelts vai spēkā neesošs, kas nozīmē, ka tā rezolutīvajai daļai ir jābūt skaidri uztveramai.
37 It īpaši valsts tiesām no lēmuma, ar kuru konstatēts konkurences noteikumu pārkāpums, rezolutīvās daļas formulējuma ir jāvar saprast šī pārkāpuma apjomu, kā arī identificēt personas, kas par to ir atbildīgas, lai izdarītu vajadzīgos secinājumus attiecībā uz prasībām atlīdzināt ar pārkāpumu radītos zaudējumus, kuras cēlušas personas, kuras ir skāris šis pats pārkāpums.
38 Visbeidzot, ir jānorāda, ka LESD 101. panta pilnīga efektivitāte tiktu apdraudēta, ja personas tiesības prasīt tai nodarīto zaudējumu atlīdzību no citas personas kategoriski būtu pakārtotas tam, vai starp šīm personām ir bijusi līgumiska saikne (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, Kone u.c., C‑557/12, Krājums, EU:C:2014:1317, 33. punkts). Līdz ar to nevar tikt izslēgts, ka personai, kura tiek uzskatīta par atbildīgu par konkurences noteikumu pārkāpumu, ko konstatējusi Komisija, ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas radušies tādu citu personu klientiem, kuras ir atbildīgas par šo pašu pārkāpumu. Šādā gadījumā un ja tas paredzēts valsts tiesībās, šīs personas valsts tiesās var celt regresa prasību. Raugoties no šāda viedokļa, šķiet, ka lēmuma, ar kuru konstatēts konkurences noteikumu pārkāpums, rezolutīvās daļas formulējumam ir jābūt izšķirošai nozīmei attiecībā uz starp šīm personām esošo tiesību un pienākumu noteikšanu.
39 Valsts tiesai, ja tas ir paredzēts valsts tiesībās, var arī būt pienākums uzskatīt, ka visām personām, kuras ir atzītas par atbildīgām par konkurences noteikumu pārkāpumu, ko konstatējusi Komisija, radušies zaudējumi ir jāatlīdzina solidāri. Šādā gadījumā lēmuma, ar kuru konstatēts konkurences noteikumu pārkāpums, rezolutīvās daļas formulējumam var būt izšķiroša nozīme arī attiecībā uz tajā minētajām personām.
40 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai, kā to apgalvo prasītājs, starp apstrīdētā lēmuma pamatojumu un rezolutīvo daļu nepastāv pretrunas.
41 Runājot par apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu, tās 1.–4. pants ir izteikti šādi:
“1. pants
Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, piedaloties pārkāpumā, ko veido gan nolīgumi, gan saskaņotas darbības, ar kurām tie saskaņoja dažādus elementus attiecībā uz cenām, kas iekasējamas par kravu pārvadājumu pakalpojumiem [..] maršrutos starp lidostām EEZ teritorijā, šādos laikposmos:
a) Air France-KLM, no 1999. gada 7. decembra līdz 2006. gada 14. februārim;
b) [..] Air France, no 1999. gada 7. decembra līdz 2006. gada 14. februārim;
c) KLM [..], no 1999. gada 21. decembra līdz 2006. gada 14. februārim;
d) British Airways [..], no 2001. gada 22. janvāra līdz 2006. gada 14. februārim;
e) Cargolux [..], no 2001. gada 22. janvāra līdz 2006. gada 14. februārim;
f) Lufthansa Cargo [..], no 1999. gada 14. decembra līdz 2005. gada 7. decembrim;
g) [..] [Lufthansa] [..], no 1999. gada 14. decembra līdz 2005. gada 7. decembrim;
h) Swiss [..], no 2002. gada 2. aprīļa līdz 2005. gada 7. decembrim;
i) [prasītājs], no 2001. gada 22. janvāra līdz 2006. gada 14. februārim;
j) SAS [..], no 2001. gada 17. augusta līdz 2006. gada 14. februārim;
k) SAS Cargo [..], no 2001. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim;
l) Scandinavian Airlines [..], no 1999. gada 13. decembra līdz 2003. gada 28. decembrim.
2. pants
Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši LESD 101. pantu, piedaloties pārkāpumā, ko veido gan nolīgumi, gan saskaņotas darbības, ar kurām tie saskaņoja dažādus elementus attiecībā uz cenām, kas iekasējamas par kravu pārvadājumu pakalpojumiem [..] maršrutos starp lidostām Eiropas Savienības teritorijā un ārpus EEZ teritorijas, šādos laikposmos:
a) Air Canada, no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
b) Air France-KLM, no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
c) [..] Air France, no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
d) KLM [..], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
e) British Airways [..], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
f) Cargolux [..], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
g) [CPA], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
h) Japan Airlines [Corp.], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
i) Japan Airlines [..], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
j) LAN [..], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
k) LAN Cargo [..], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
l) Lufthansa Cargo [..], no 2004. gada 1. maija līdz 2005. gada 7. decembrim;
m) [..] Lufthansa [..], no 2004. gada 1. maija līdz 2005. gada 7. decembrim;
n) Swiss [..], no 2004. gada 1. maija līdz 2005. gada 7. decembrim;
o) [prasītājs], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
p) Qantas [..], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
q) SAS [..], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
r) SAS Cargo [..], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
s) [SAC], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
t) Singapore Airlines [..], no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim.
3. pants
Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši EEZ līguma 53. pantu, piedaloties pārkāpumā, ko veido gan nolīgumi, gan saskaņotas darbības, ar kurām tie saskaņoja dažādus elementus attiecībā uz cenām, kas iekasējamas par kravu pārvadājumu pakalpojumiem [..] maršrutos starp lidostām valstīs, kas ir EEZ līguma dalībvalstis, bet nav ES dalībvalstis, un lidostām trešajās valstīs, šādos laikposmos:
a) Air Canada, no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
b) Air France-KLM, no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
c) [..] Air France, no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
d) KLM, no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
e) British Airways, no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
f) Cargolux [..], no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
g) [CPA], no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
h) Japan Airlines [Corp.], no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
i) Japan Airlines [..], no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
j) Lufthansa Cargo [..], no 2005. gada 19. maija līdz 2005. gada 7. decembrim;
k) [..] Lufthansa [..], no 2005. gada 19. maija līdz 2005. gada 7. decembrim;
l) Swiss [..], no 2005. gada 19. maija līdz 2005. gada 7. decembrim;
m) [prasītājs], no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
n) Qantas [..], no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
o) SAS [..], no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
p) SAS Cargo [..], no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
q) [SAC], no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
r) Singapore Airlines [..], no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim.
4. pants
Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši Šveices [..] nolīguma [..] 8. pantu, piedaloties pārkāpumā, ko veido gan nolīgumi, gan saskaņotas darbības, ar kurām tie saskaņoja dažādus elementus attiecībā uz cenām, kas iekasējamas par kravu pārvadājumu pakalpojumiem [..] maršrutos starp lidostām Savienības teritorijā [..] un lidostām Šveices teritorijā, šādos laikposmos:
a) Air France-KLM, no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim;
b) [..] Air France, no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim;
c) KLM [..], no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim;
d) British Airways [..], no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim;
e) Cargolux [..], no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim;
f) Lufthansa Cargo [..], no 2002. gada 1. jūnija līdz 2005. gada 7. decembrim;
g) [..] Lufthansa [..], no 2002. gada 1. jūnija līdz 2005. gada 7. decembrim;
h) Swiss [..], no 2002. gada 1. jūnija līdz 2005. gada 7. decembrim;
i) [prasītājs], no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim;
j) SAS [..], no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim;
k) SAS Cargo [..], no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim;
l) Scandinavian Airlines [..], no 2002. gada 1. jūnija līdz 2003. gada 28. decembrim.”
42 Prasītājs būtībā apgalvo, ka no apstrīdēta lēmuma 1.–4. panta gramatiskās interpretācijas drīzāk varot tikt konstatēts, ka pastāv četri atsevišķi vienoti un turpināti pārkāpumi, no kuriem katrs attiecas uz citu maršrutu kategoriju, nevis secināts, ka pastāv viens vienots un turpināts pārkāpums attiecībā uz visiem maršrutiem, kurus aptver aizliegtā vienošanās, kā tas atspoguļots šī lēmuma pamatojumā.
43 To apstiprinot apstrīdētā lēmuma 5. un 6. pants, saskaņā ar kuriem:
“5. pants
Par 1. un 4. pantā minētajiem pārkāpumiem tiek uzlikti šādi naudas sodi
[..]
6. pants
Uzņēmumi, kas minēti 1.–4. pantā, nekavējoties izbeidz šajos pantos minētos pārkāpumus, ja tie jau nav to izdarījuši.
[..]”
44 Faktiski prasītājs norāda, ka apstrīdētā lēmuma 5. un 6. pantā ir atsauce uz “pārkāpumiem” daudzskaitlī, nevis uz “vienu pārkāpumu” vienskaitlī.
45 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, kā Komisija apgalvo savā atbildē uz 16. punktā minētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, ka tas, ka lēmuma, ar kuru konstatēts konkurences noteikumu pārkāpums, rezolutīvā daļa ir sadalīta 4. atsevišķos pantos, nav obligāti jāinterpretē tādējādi, ka pastāv četri atsevišķi pārkāpumi.
46 Šāds iedalījums varētu izrietēt no apstākļa, ka ar visām pret konkurenci vērstajām darbībām, kas veido apstrīdētajā lēmumā aprakstīto vienoto un turpināto pārkāpumu, ir pārkāptas trīs tiesību normas, kurās šīs pašas minētās darbības ir aizliegtas, bet kurām ir atšķirīgs teritoriālais un laika tvērums.
47 Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma 815.–817. apsvērumā, kā arī procesuālajos rakstos Vispārējā tiesā ir norādījusi, ka līdz 2004. gada 1. maijam tai nebija īstenošanas pilnvaru, lai LESD 101. pantu piemērotu starptautiskajam gaisa transportam starp Savienības lidostām, un līdz ar to tā nevarēja piemērot LESD 101. pantu pret konkurenci vērstiem nolīgumiem un darbībām, kas attiecās uz maršrutiem starp lidostām Savienībā un lidostām ārpus EEZ. Turklāt tā apstrīdētā lēmuma 818.–821. apsvērumā ir paskaidrojusi, ka līdz 2005. gada 19. maijam tā bija kompetenta EEZ līguma 53. pantu piemērot tikai gaisa transportam starp lidostām EEZ teritorijā un ka, tikai sākot no šīs dienas, tai esot bijusi kompetence piemērot šo tiesību normu maršrutiem starp lidostām valstīs, kas ir EEZ līguma dalībvalstis, bet nav Savienības dalībvalstis, un lidostām trešajās valstīs. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 822.–825. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka tā no 2002. gada 1. jūnija bija kompetenta piemērot Šveices nolīguma 8. pantu maršrutiem starp lidostām Savienībā un lidostām Šveicē.
48 Tādējādi, kā Komisija norādījusi savā iepriekš 16. punktā minētajā atbildē, kā arī tiesas sēdē, trīs tiesību normu, proti, LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Šveices nolīguma 8. panta, no kuriem katrā Komisijai ir noteikta kompetence to ratione temporis un ratione loci piemērošanā, pārkāpums tai lika iedalīt apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu septiņos pantos, no kuriem pirmie četri ir strukturējami šādi:
– 1. pants attiecas uz Komisijas kompetenci LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanā attiecībā uz maršrutiem starp lidostām EEZ teritorijā laikposmā no 1999. gada 7. decembra līdz 2006. gada 14. februārim,
– 2. pants attiecas uz Komisijas kompetenci LESD 101. panta piemērošanā attiecībā uz maršrutiem starp lidostām Savienības teritorijā un lidostām ārpus EEZ laikposmā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
– 3. pants attiecas uz Komisijas kompetenci EEZ līguma 53. panta piemērošanā attiecībā uz maršrutiem starp lidostām valstīs, kas ir EEZ līguma dalībvalstis, bet nav Savienības dalībvalstis, un lidostām trešajās valstīs laikposmā no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;
– un 4. pants attiecas uz Komisijas kompetenci Šveices nolīguma 8. panta piemērošanā attiecībā uz maršrutiem starp lidostām Savienības teritorijā un lidostām Šveicē laikposmā no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim.
49 Prasītājs neapstrīd ne Komisijas kompetences atšķirīgo apjomu atkarībā no attiecīgajiem maršrutiem, ne apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas iedalījumu, kas ir saistīts ar Komisijas kompetences atšķirīgo apjomu.
50 Gluži pretēji, prasītājs, pirmkārt, norāda, ka visi apsūdzētie pārvadātāji saskaņā ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu piedalījās pret konkurenci vērstās darbībās, kas veidoja pasaules mēroga vienotu un turpinātu pārkāpumu, neatkarīgi no tā, kādu lidojuma maršrutu tie veica, un, otrkārt, šī lēmuma 1.–4. pantā ir konstatēti četri atsevišķi pārkāpumi, no kuriem katrs attiecas uz atsevišķu maršrutu kategoriju un kuros piedalījās tikai noteikts apsūdzēto pārvadātāju skaits.
51 Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka tikai vienpadsmit pārvadātāju nosaukumi no 21 apsūdzētā pārvadātāja, proti, Air France-KLM, Air France, KLM, British Airways, Cargolux, Lufthansa, Lufthansa Cargo, Swiss, prasītājs, SAS un SAS Cargo, ir minēti katrā no šiem pirmajiem četriem pantiem. Pārvadātāju nosaukumi Air Canada, CPA, Japan Airlines Corp., Japan Airlines, Qantas, SAC un Singapore Airlines ir minēti gan šī lēmuma 2., gan 3. pantā. Pārvadātāja nosaukums Scandinavian Airlines ir minēts gan šī lēmuma 1., gan 4. pantā. Pārvadātāju nosaukumi LAN un LAN Cargo ir minēti tikai šī paša lēmuma 2. pantā.
52 Ir jānorāda, ka laikposms no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. decembrim, attiecībā uz kuru ticis konstatēts, ka pārvadātāji, kuru nosaukumi ir minēti apstrīdētā lēmuma 2. pantā, piedalījās pret konkurenci vērstā darbībā, kā arī laikposms no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim, attiecībā uz kuru ticis konstatēts, ka pārvadātāji, kuru nosaukumi ir minēti apstrīdētā lēmuma 3. pantā, piedalījās minētajā darbībā, pilnībā ietilpst laikposmā, uz kuru attiecas šī lēmuma 1. pants, proti, no 1999. gada 7. decembra līdz 2006. gada 14. februārim, kā arī laikposmā, uz kuru attiecas šī paša lēmuma 4. pants, proti, no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim, kā tas arī izriet no šī sprieduma 41. punkta.
53 Gadījumā, ja pret konkurenci vērstās darbības būtu uzskatītas par tādām, kuras veido LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Šveices nolīguma 8. panta vienu vienotu un turpinātu pārkāpumu, kas attiecas uz visiem maršrutiem, kurus aptver aizliegtā vienošanās, kurā piedalījās visi apsūdzētie pārvadātāji, apstrīdētā lēmuma 1. un 4. pantā būtu bijuši jāiekļauj arī šī lēmuma 2. pantā minēto pārvadātāju nosaukumi. Turklāt visu to pārvadātāju nosaukumiem, kuri saskaņā ar šī lēmuma 2. pantu piedalījās šajā pantā paredzētajās darbībās laikposmā līdz 2005. gada 19. maijam, būtu jābūt minētiem arī šī paša lēmuma 3. pantā.
54 Līdz ar to apstrīdētā lēmuma pirmie četri panti nevar tikt interpretēti tādējādi, ka tiek atbalstīta tāda viena vienīga vienota un turpināta pārkāpuma hipotēze, kas attiecas uz visiem maršrutiem, kurus aptver aizliegtā vienošanās, kurā piedalījās visi apsūdzētie pārvadātāji. Ņemot vērā, ka vairāku apsūdzēto pārvadātāju nosaukumi nav minēti apstrīdētā lēmuma 1., 3. un 4. pantā, no minētā lēmuma 1.–4. panta nepārprotami izriet interpretācija, saskaņā ar kuru par tiem izdarāms kāds no šādiem secinājumiem:
– vai nu apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā ir konstatēti četri atsevišķi vienoti un turpināti pārkāpumi, no kuriem katrs attiecas uz citu maršrutu kategoriju, kas turklāt varētu izskaidrot to, ka vārds “pārkāpumi” minētā lēmuma 5. un 6. punktā ir lietots daudzskaitlī, kā apgalvo prasītājs;
– vai arī minētajā rezolutīvajā daļā ir konstatēts viens vienīgs vienots un turpināts pārkāpums, par kuru par atbildīgiem ir atzīti tikai tie pārvadātāji, kuri, runājot par katrā no apstrīdētā lēmuma 1.–4. pantā minētajiem attiecīgajiem maršrutiem, tieši piedalījās pret konkurenci vērstajās darbībās, kas norādītas katrā no šiem pantiem, vai kuri zināja par kolūziju attiecībā uz šiem maršrutiem un uzņēmās risku.
55 Pēdējā interpretācija ir izskaidrojama ar apstākli, ka Komisijai nav tiesību uzņēmumu, kurš tieši piedalījies vienā vai vairākās pret konkurenci vērstās darbībās, kas veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, vainot pārkāpjošā rīcībā, ko iecerējuši vai īstenojuši šī pārkāpuma dalībnieki, bet kurā minētais uzņēmums tieši nav piedalījies, ja vien netiek pierādīts, ka šis uzņēmums ar savu rīcību ir vēlējies piedalīties pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku izvirzīto kopējo mērķu īstenošanā un ka tas zināja par visām pārējām darbībām šo pašu mērķu īstenošanā, vai ka tas varēja to loģiski paredzēt un bija gatavs uzņemties risku (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, Krājums, EU:C:2012:778, 44. punkts).
56 Tomēr, kā norāda paši lietas dalībnieki, no apstrīdēta lēmuma pamatojuma, lasot to kopā, it īpaši no tā 1, 95.–97., 100., 101., 855., 856. un 864.–879. apsvēruma, izriet, ka Komisija apraksta vienu aizliegtu vienošanos, kas ir kvalificēta par vienotu un turpinātu LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Šveices nolīguma 8. panta pārkāpumu, kas attiecas uz visiem maršrutiem, kurus aptver aizliegtā vienošanās, kurā esot piedalījušies visi apsūdzētie pārvadātāji. Šie pārvadātāji – viena kopēja plāna ietvaros un izmantojot vienu divpusēju un daudzpusēju kontaktu tīklu – esot saskaņojuši savu rīcību attiecībā uz, pirmkārt, izmaiņām DP un DRP un, otrkārt, atteikumu maksāt komisiju. Šī saskaņošana esot notikusi pasaules mērogā, un tātad tā vienlaicīgi attiecoties uz visiem minētajā lēmumā norādītajiem maršrutiem.
57 Apstrīdētā lēmuma 892. apsvērumā Komisija pat ir uzsvērusi, ka iepriekš 56. punktā aplūkotā aizliegtā vienošanās veidoja vienotu pārkāpumu un ka šajā gadījumā pret konkurenci vērstās darbības, kas veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, būtu “mākslīgi sadalīt” atsevišķos pārkāpumos.
58 Līdz ar to ir jākonstatē pretruna starp apstrīdētā lēmuma pamatojumu, kurā ir aprakstīts viens vienots un turpināts pārkāpums attiecībā uz visiem maršrutiem, kurus aptver aizliegtā vienošanās, kurā esot piedalījušies visi apsūdzētie pārvadātāji, un minētā lēmuma rezolutīvo daļu, kurā ir konstatēti vai nu četri atsevišķi vienoti un turpināti pārkāpumi, vai arī viens vienots un turpināts pārkāpums, par kuru par atbildīgiem ir uzskatīti vienīgi pārvadātāji, kuri saistībā ar apstrīdētā lēmuma 1.–4. pantā minētajiem maršrutiem tieši piedalījās pret konkurenci vērstās darbībās, kas minētas katrā no šiem pantiem, vai kuri zināja par kolūziju attiecībā uz šiem maršrutiem un uzņēmās risku.
59 Šis secinājums nevar tikt apšaubīts ar Komisijas argumentu, kas ietverts tās atbildē uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kuri minēti iepriekš 16. punktā, un saskaņā ar kuru tas, ka apstrīdētā lēmuma 1., 3. un 4. pantā nav minēti daži apsūdzētie pārvadātāji, varētu būt izskaidrojams ar apstākli, ka minētie pārvadātāji neveica šajās tiesību normās norādītos lidojumu maršrutus, un nebūtu uzskatāms, ka šajos pantos ir konstatēti atsevišķi vienoti un turpināti pārkāpumi.
60 Tāda apstrīdētā lēmuma alternatīva interpretācija, kādu ieteikusi Komisija, būtu pretrunā pašai idejai par to, ka pastāv viens vienīgs vienots un turpināts pārkāpums, kuru veido tādu pret konkurenci vērstu darbību kopums, par kurām ir atbildīgi visi dalībnieki, neatkarīgi no tā, kādi ir attiecīgie maršruti, kā arī tas it īpaši izriet no Komisijas apsvērumiem pārsūdzētā lēmuma 862. un 873. apsvērumā, kuri liecina par to, ka Komisija šajā gadījumā piemēroja principus, kas izriet no judikatūras, saskaņā ar kuru persona var tikt uzskatīta par atbildīgu par uzņēmuma dalību vienotā un turpināta pārkāpumā, pat ja tiek pierādīts, ka attiecīgais uzņēmums tieši ir piedalījies tikai vienā vai vairākos šo pārkāpumu veidojošos elementos, ja šī persona zināja vai viņai bija jāzina, ka kolūzija, kurā piedalījās šis uzņēmums, ietilpa kopējā plānā un šis plāns attiecās uz visiem pārkāpumu veidojošajiem elementiem (spriedumi, 1998. gada 14. maijs, Buchmann/Komisija, T‑295/94, Krājums, EU:T:1998:88, 121. punkts, un 2002. gada 20. marts, HFB u.c./Komisija, T‑9/99, Krājums, EU:T:2002:70, 231. punkts).
61 Tāda apstrīdēta lēmuma rezolutīvās daļas alternatīva interpretācija, kādu iesaka Komisija, būtu pretrunā arī dažiem tās apgalvojumiem, kas izteikti šajā lēmumā, kā, piemēram, tam, kas minēts 881. apsvērumā, saskaņā ar kuru, lai secinātu, ka pastāv vienots un turpināts konstatētais pārkāpums, nav nepieciešams, lai “pārvadātāji būtu visu aizliegtās vienošanās dalībnieku faktiski vai potenciāli konkurenti vai faktiski vai potenciāli konkurenti tikai kādā konkrētā maršrutā”, vai 825. apsvērumā minētajam apgalvojumam, saskaņā ar kuru nebija nepieciešams pierādīt, ka pastāv pārkāpums, kas attiecas uz konkrētu maršrutu, bet pietika iesniegt pierādījumus par to, ka pastāv pasaules mēroga vienošanās, ja “visi apstrīdētā lēmuma 4. punktā minētie notikumi bija daļa no pierādījumiem tam, ka pastāv [šajā] lēmumā aplūkotā aizliegtā vienošanās”.
62 Līdz ar to no apstrīdētā lēmuma pamatojuma izriet, ka tajā ir atspoguļots vienots un turpināts pārkāpums ne tikai saistībā ar trim pārkāpumu veidojošiem elementiem, proti, DP, DRP un atteikumu maksāt komisiju, bet arī saistībā ar visiem lidojumu maršrutiem, ko veica apsūdzētie pārvadātāji.
63 Līdz ar to no tādas apstrīdētā lēmuma alternatīvas interpretācijas kā Komisijas ieteiktā arī izriet secinājums, ka starp šī lēmuma pamatojumu un rezolutīvo daļu pastāv pretruna.
64 Turklāt ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija (skat. iepriekš 59. punktu), apstrīdētā lēmuma 1.–4. pantā minētie pārvadātāji ir uzskatāmi par atbildīgiem par katrā no šiem pantiem minēto pārkāpumu kopumā un nevienā no minētajiem pantiem nav nošķirti lidojumu maršruti, ko šie pārvadātāji veica pārkāpuma laikposmā, un maršruti, kurus tie neveica.
65 Visbeidzot, no tādas apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas interpretācijas kā Komisijas ieteiktā izriet, ka šī rezolutīvā daļa ir balstīta uz diviem pretrunīgiem apsvērumiem. Pirmkārt, vienā no pirmajiem četriem apstrīdētā lēmuma pantiem minētais pārvadātājs tiek saukts pie atbildības par pret konkurenci vērstām darbībām, lai arī tas nav veicis visus attiecīgajā pantā minētos lidojumu maršrutus. Otrkārt, šim pašam pārvadātājam, kurš nav minēts kādā no pārējiem pantiem, iet secen jebkāda atbildība par pret konkurenci vērstām darbībām, kurās tas tomēr ir piedalījies, ja tas nav veicis nevienu no minētajā pantā norādītajiem lidojumu maršrutiem.
66 Turklāt ir jānorāda, ka pirmo reizi savā atbildē, kas minēta iepriekš 16. punktā, Komisija to, ka daži apsūdzētie pārvadātāji nav minēti apstrīdētā lēmuma 1., 3. un 4. pantā, pamatoja ar “apgalvoto rīcības brīvību”, kas tai ļaujot nesaukt pie atbildības dažus kopējās aizliegtās vienošanās dalībniekus par visām pret konkurenci vērstām darbībām, kuras veido šo aizliegto vienošanos un kurās tie tomēr ir piedalījušies, ja tas ir balstīts uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, pieņemot, ka minētā lēmuma 1., 3. un 4. pantā varēja tikt iekļauti visi pārvadātāji.
67 Komisija ne tikai nav izskaidrojusi šādas rīcības brīvības juridisko pamatojumu, bet tā turklāt nav izskaidrojusi, kā šāda brīvība varētu būt saderīga ar tās gribu piemērot principus, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 862. un 873. apsvērumā minētās judikatūras, kā tas norādīts iepriekš 60. punktā.
68 Visbeidzot ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums pats par sevi nav izslēgts no jebkādām iekšējām nesaskaņām. Šajā pamatojumā ir vērtējumi, kuri ir grūti saskaņojami ar tādas vienas vienīgas aizliegtas vienošanās, kas attiecas uz visiem šajā tiesību normā minētajiem maršrutiem, pastāvēšanu, kāda ir atspoguļota šajā pašā pamatojumā (skat. iepriekš 56. punktu).
69 Šajā ziņā ir jānorāda, kā apgalvo prasītājs, ka apstrīdētā lēmuma 1124. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka tā kā katra apsūdzētā pārvadātāja dalības pārkāpumā sākuma datumu ņēma vērā pirmo pret konkurenci vērsto saziņu, kurā bija piedalījies katrs pārvadātājs, izņemot dažu pārvadātāju gadījumā, kuri saskaņā ar Komisijas viedokli nebija jāsauc pie atbildības par pārkāpumu attiecībā uz maršrutiem starp lidostām EEZ teritorijā, proti, Air Canada, CPA, Japan Airlines, LAN Cargo un SAC. Attiecībā uz šiem pārvadātājiem Komisija kā pārkāpuma sākuma datumu uzskatīja 2004. gada 1. maiju, lai arī tā līdztekus ir norādījusi, ka viņi bija vienas aizliegtās vienošanās, kas atspoguļota iepriekš 56. punktā, dalībnieki jau pirms šīs dienas. Komisija šī datuma izvēli pamatoja ar to, ka, “tikai sākot no šī brīža, Regula Nr. 1/2003 kļuva piemērojama attiecīgajiem pakalpojumiem un ka pārkāpums tika konstatēts attiecībā uz [aplūkotajiem pārvadātājiem]”.
70 Iepriekš (skat. 60. punktu) tika minēts, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā Komisija ir īpaši norādījusi, ka tā piemēroja principus, kas izriet no judikatūras, saskaņā ar kuru vienota un turpināta pārkāpuma gadījumā persona var tikt uzskatīta par atbildīgu par uzņēmuma dalību pārkāpumā, pat ja tiek pierādīts, ka attiecīgais uzņēmums tieši ir piedalījies tikai vienā vai vairākos šo pārkāpumu veidojošos elementos, ja šī persona zināja vai viņai bija jāzina, ka kolūzija, kurā piedalījās šis uzņēmums, ietilpa kopējā plānā un šis plāns attiecās uz visiem pārkāpumu veidojošajiem elementiem.
71 Līdz ar to ir jāuzskata, ka, lai arī apstrīdētā lēmuma pamatojumā ir konstatēts viens vienots un turpināts pārkāpums attiecībā uz visiem maršrutiem, kurus aptver aizliegtā vienošanās, tajā tomēr ir būtiskas iekšējās pretrunas.
72 Līdz ar to no iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā ir manāmas pretrunas, pirmkārt, starp pamatojumu un rezolutīvo daļu un, otrkārt, pašā pamatojumā.
73 Otrkārt, ir jāpārbauda, vai, kā apgalvo prasītājs, apstrīdētā lēmuma iekšējās pretrunas apdraud tā tiesības uz aizstāvību, jo tās prasītājam nav ļāvušas saprast pārkāpuma raksturu un apjomu vai konstatētos pārkāpumus un Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi.
74 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar to vien, ka starp lēmuma pamatojumu un rezolutīvo daļu pastāv pretrunas, nepietiek, lai uzskatītu, ka tajā ir kļūda pamatojumā, ja, pirmkārt, lēmums kopumā ļauj identificēt un izvirzīt šo nesaskaņu un, otrkārt, rezolutīvās daļas formulējums ir pietiekami skaidrs un precīzs, lai prasītājs varētu saprast precīzu lēmuma apmēru, un, treškārt, izmantotie pierādījumi, lai apliecinātu prasītāja dalību tam rezolutīvajā daļā piedēvētajos pārkāpumos, ir skaidri identificēti un pārbaudīti pamatojumā (šajā ziņā skat. spriedumu Adriatica di Navigazione/Komisija, minēts 32. punktā, EU:T:2003:335, 49.–52. punkts).
75 Šajā gadījumā neviena no iespējamām apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas interpretācijām, kas minēta 54. punktā, nav saderīga ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu. Līdz ar to, tā kā Vispārējā tiesa nevar dot priekšroku vienai no šīm interpretācijām, neaizstājot Komisijas vērtējumu ar savu, pietiek ar to, ka vismaz vienas no šīm abām interpretācijām kontekstā tiek izvērtēts, vai apstrīdētā lēmuma iekšējās pretrunas varēja apdraudēt prasītāja tiesības uz aizstāvību un traucēt Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi.
76 Attiecībā uz pirmo interpretāciju, proti, saskaņā ar kuru pastāv četri atsevišķi vienoti un turpināti pārkāpumi, ko turklāt apgalvo prasītājs, ir jākonstatē, ka, ja arī prasītājs varēja norādīt uz to, ka pastāv pretrunas, it īpaši starp apstrīdētā lēmuma pamatojumu un rezolutīvo daļu, un no rezolutīvās daļas formulējuma secināt, ka tajā ir konstatēti četri atsevišķi pārkāpumi, tad tas tomēr nevarēja saprast, kādā mērā no pamatojumā izklāstītajiem pierādījumiem, kas saistīti ar vienota un turpināta pārkāpuma esamību, varēja izrietēt četri atsevišķi rezolutīvajā daļā konstatētie vienotie un turpinātie pārkāpumi, un tātad nevarēja apstrīdēt šo pierādījumu pietiekamību.
77 Faktiski apstrīdētā lēmuma 692.–806. apsvērumā Komisija izvēlējās nenošķirt pierādījumus attiecībā uz katru apsūdzēto pārvadātāju atkarībā no maršrutiem vai maršrutu kategorijām, uz kuriem šie pierādījumi attiecās. Komisija tikai izvērtēja, vai ar šiem pierādījumiem varēja tikt konstatēts, ka minētie pārvadātāji bija šī lēmuma pamatojumā atspoguļotās aizliegtās vienošanās dalībnieki, neizvērtējot, vai katra no četriem vienotajiem un turpinātajiem pārkāpumiem, kurus tā bija konstatējusi apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā, esamība bija pamatota ar pierādījumiem. Pierādījumi tika nošķirti tikai attiecībā uz saskaņošanas darbībām, kas skāra DP, DRP un atteikumu maksāt komisiju.
78 Turklāt, kā apgalvo prasītājs, pirmās iespējamās interpretācijas kontekstā tas nevar saprast apsvērumus, kas Komisijai lika uzskatīt, ka par pārkāpumu ir atbildīgs prasītājs, tostarp attiecībā uz lidojumu maršrutiem, ko tas nav veicis katrā apstrīdētā lēmuma pantā minētajā teritorijā, un līdz ar to saprast, vai tas ir ticis diskriminēts salīdzinājumā ar apsūdzētajiem pārvadātājiem, kuri tika uzskatīti par atbildīgiem tikai par diviem vai pat tikai vienu pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka viņi neesot veikuši noteiktus lidojumu maršrutus.
79 Šajā ziņā ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma interpretācijas skaidri neizriet iemesli, kādēļ noteiktos minētā lēmuma pantos nav norādīti dažu pārvadātāju nosaukumi. Turklāt prasītājs apgalvo, ka šis lēmums neļauj saprast, vai minētais trūkums ir saistīts ar apstākli, ka tie neesot veikuši konkrētos lidojumu maršrutus. Komisija tikai pēc 16. punktā minētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem Vispārējai tiesai precizēja, ka daži pārvadātāju nosaukumi noteiktos šī paša lēmuma pantos nav minēti vai nu tādēļ, ka šie pārvadātāji neesot veikuši šajos pantos norādītos lidojumu maršrutus, vai arī tādēļ, ka to apgrozījums šajos maršrutos 2005. gadā bija mazāks par EUR 30 000.
80 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo aktu un pamatojuma trūkums nevar tikt novērsts tā, ka ieinteresētā persona akta pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošā tiesvedībā (spriedumi, 1981. gada 26. novembris, Michel/Parlaments, 195/80, Krājums, EU:C:1981:284, 22. punkts, un 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, Krājums, EU:C:2005:408, 463. punkts).
81 Citādi pienākums pamatot individuālu lēmumu var nesasniegt savu mērķi, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamas norādes, lai tā varētu noskaidrot, vai lēmums ir pamatots, vai arī, vai tajā, iespējams, ir pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā tiesiskumu, un lai Savienības tiesa varētu veikt pārbaudi par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu (šajā ziņā skat. spriedumu Dansk Rorindustri u.c./Komisija, minēts 80. punktā, EU:C:2005:408, 462. punkts un tajā minētā judikatūra).
82 Šajā gadījumā tieši novēloti paziņotās informācijas dēļ prasītājs tiesas sēdē nevarēja izvirzīt vienlīdzīgas attieksmes pret apsūdzētajiem pārvadātājiem principa pārkāpumu, jo tikai šajā stadijā prasītājs varēja uzzināt, ka, ņemot vērā tā 2005. gada apgrozījumu maršrutos starp lidostām Savienības teritorijā un lidostām Šveicē, tā nosaukumam nebija jābūt minētam apstrīdētā lēmuma 4. pantā.
83 Turklāt Vispārējā tiesa nevar pārbaudīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo tā nevar izvērtēt, vai ar Komisijas ievāktajiem pierādījumiem, lai konstatētu vienotu un turpinātu pārkāpumu, pietika, lai konstatētu minētā lēmuma rezolutīvajā daļā norādītos četrus pārkāpumus.
84 No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūda pamatojumā, kas pamato tā atcelšanu.
85 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāpieņem pirmā pamata pirmā daļa.
86 Tātad apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, neizvērtējot citus tā iesniegtos pamatus un argumentus.
Par tiesāšanās izdevumiem
87 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus pašai, kā arī atlīdzināt tos tiesāšanās izdevumus, kas radušies prasītājam atbilstoši tā izvirzītajiem prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2010. gada 9. novembra Lēmumu C(2010) 7694, galīgā redakcija, par LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīguma par gaisa transportu 8. panta piemērošanu (Lieta COMP/39258 – Kravu gaisa pārvadājumi), ciktāl tas attiecas uz Martinair Holland NV;
2) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Martinair Holland tiesāšanās izdevumus.
Kanninen | Pelikánová | Buttigieg |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 16. decembrī.
[Paraksti]