Lieta T‑67/11

Martinair Holland NV

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Eiropas kravu gaisa pārvadājumu tirgus – Nolīgumi un saskaņotas darbības attiecībā uz kravu gaisa pārvadājumu pakalpojumu cenas elementiem (degvielas piemaksas un drošības piemaksas noteikšana un atteikums maksāt komisijas maksu par piemaksām) – LESD 101. pants, EEZ līguma 53. pants un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīguma par gaisa transportu 8. pants – Pienākums norādīt pamatojumu

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2015. gada 16. decembra spriedums

1.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Lēmums par konkurences tiesību normu piemērošanu – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums un uzlikts naudas sods – Prasības, kas izriet no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa – Lēmuma rezolutīvās daļas skaidrība un precizitāte

(LESD 101. panta 1. punkts un 296. pants; EEZ līguma 53. pants; EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants un 23. panta 5. punkts)

2.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pārkāpumu, par kuriem noteiktas sankcijas, noteikšana – Personu, kas ir lēmuma priekšmets, noteikšana – Rezolutīvās daļas prioritāte salīdzinājumā ar pamatojumu

(LESD 101. panta 1. punkts un 296. pants; EEZ līguma 53. pants; EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants)

3.      Aizliegtas vienošanās – Aizliegums – Tieša iedarbība – Privātpersonu tiesības prasīt atlīdzināt kaitējumu – Īstenošanas noteikumi – Pārkāpumi, kas ir Komisijas lēmuma priekšmets – Lēmuma saistošais raksturs valsts tiesām – Apjoms – Lēmuma rezolutīvās daļas skaidrības un precizitātes svarīgums

(LESD 101. panta 1. punkts un 296. pants; EEZ līguma 53. pants; EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants un 16. panta 1. punkts)

4.      Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi un saskaņotas darbības, kas veido vienotu pārkāpumu – Uzņēmumi, kuriem var pārmest pārkāpuma izdarīšanu, ko veido dalība vispārējā aizliegtajā vienošanās – Kritēriji – Vienots mērķis un globāls plāns

(LESD 101. panta 1. punkts un 296. pants; EEZ līguma 53. pants; EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants)

5.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Lēmums par konkurences tiesību normu piemērošanu – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums un uzlikts naudas sods – Lēmuma iekšējās pretrunas – Sekas – Atcelšana – Nosacījumi – Sodītā uzņēmuma tiesību uz aizstāvību aizskārums – Savienības tiesas nespēja veikt pārbaudi

(LESD 101. panta 1. punkts un 296. pants; EEZ līguma 53. pants; EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants)

6.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums –Apjoms – Lēmums par konkurences tiesību normu piemērošanu – Pamatojuma neesamības novēršana tiesvedības laikā – Nepieļaujamība

(LESD 101. panta 1. punkts un 296. pants; EEZ līguma 53. pants; EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants)

1.      Lai pamatotu lēmumu, kas pieņemts, lai nodrošinātu Savienības konkurences noteikumu piemērošanu, Komisijai saskaņā ar LESD 296. pantu vismaz ir jāmin fakti un apsvērumi, kas ir būtiski tās lēmumu sistēmā, lai šādi dotu iespēju kompetentajai tiesai un ieinteresētajām personām uzzināt Savienības tiesību piemērošanas apstākļus. Turklāt tiesību akta pamatojumam ir jābūt loģiskam un tajā it īpaši nedrīkst būt saturiskas pretrunas, kas liedz pareizi uztvert šī tiesību akta pamatā esošos iemeslus.

Lai gan no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 5. punkta izriet, ka lēmumiem, ar kuriem tiek uzlikts naudas sods par konkurences tiesību pārkāpumiem, nav krimināltiesiska rakstura, LESD 101. panta 1. punkta, Eiropas Ekonomikas zonas līguma 53. panta un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīguma par gaisa transportu 8. panta pārkāpums liecina par rīcību, kas vispārēji tiek uzskatīta par negodīgu, kaitējot vispārējām sabiedrības interesēm, kas ietver nepārprotamu stigmu un kas atbildīgajiem uzņēmumiem var nozīmēt tāda naudas soda uzlikšanu, kas var sasniegt 10 % no to gada apgrozījuma, proti, neapšaubāmi smagu sodu. Ņemot vērā minēto pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smaguma pakāpi, tiem ir krimināltiesisks raksturs Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECPAK) 6. panta izpratnē. Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atgādinājusi, ka, ja “sods” ir uzlikts ar administratīvas iestādes lēmumu, ieinteresētā persona par šādu pret to pieņemtu lēmumu var vērsties tiesā, kura sniedz ECPAK 6. pantā paredzētās garantijas.

Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš šobrīd ir izklāstīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā un kurš Savienības tiesībās atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam, nozīmē, ka Komisijas pieņemtā lēmuma rezolutīvajai daļai, kurā ir konstatēti konkurences noteikumu pārkāpumi, ir jābūt īpaši skaidrai un precīzai un ka pie atbildības sauktajiem un sodītajiem uzņēmumiem ir jāvar saprast un apstrīdēt to, ka tie ir saukti pie atbildības, un tiem uzliktās sankcijas, kādas izriet no minētās rezolutīvās daļas formulējuma.

(sal. ar 27.–31. punktu)

2.      Savienības konkurences tiesībās tieši lēmumu rezolutīvajā daļā Komisija norāda to pārkāpumu raksturu un apjomu, kuriem tā piemēro sankcijas. Tādējādi, runājot konkrēti par sodīto pārkāpumu apjomu un raksturu, svarīga ir rezolutīvā daļa, nevis pamatojums. Vienīgi rezolutīvajā daļā izmantotā formulējuma neskaidrības gadījumā interpretācija ir jāveic, atsaucoties uz lēmuma pamatojumu. Lai noteiktu personas, kas ir lēmuma, ar ko tiek konstatēts pārkāpums, priekšmets, ir jāņem vērā šī lēmuma rezolutīvā daļa, ja tā nerada šaubas.

(sal. ar 32. punktu)

3.      Savienības konkurences tiesībās LESD 101. panta 1. punktam ir tieša iedarbība attiecībās starp privātpersonām un tas attiecīgajiem tiesību subjektiem rada tiesības, saskaņā ar kurām jebkura persona var prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas tai radušies līguma vai par rīcības, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci, dēļ. Valsts tiesām, kuras ir tiesīgas savas kompetences ietvaros piemērot šo tiesību normu, ir jānodrošina ne tikai tās pilnīga iedarbība, bet arī jāaizsargā šīs tiesības. Tātad ikviena persona ir tiesīga prasīt šajā sakarā radušos zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad pastāv cēloņsakarība starp minētajiem zaudējumiem un LESD 101. pantā aizliegto vienošanos vai aizliegto darbību.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 16. panta 1. punktu, ja valstu tiesas atbilstoši LESD 101. pantam lemj par līgumiem, lēmumiem vai darbībām, uz kurām jau attiecas Komisijas lēmums, tās nevar lemt pretēji šim lēmumam, tostarp, runājot par izvērtētās rīcības laika vai ģeogrāfisko tvērumu vai to personu atbildību, kas ir izmeklēšanas priekšmets. No tā izriet, ka valsts tiesām ir saistošs Komisijas pieņemtais lēmums, ciktāl tas nav atcelts vai spēkā neesošs, kas nozīmē, ka tā rezolutīvajai daļai ir jābūt skaidri uztveramai.

It īpaši valsts tiesām no lēmuma, ar kuru konstatēts konkurences noteikumu pārkāpums, rezolutīvās daļas formulējuma ir jāvar saprast šī pārkāpuma apjomu, kā arī identificēt personas, kas par to ir atbildīgas, lai izdarītu vajadzīgos secinājumus attiecībā uz prasībām atlīdzināt ar pārkāpumu radītos zaudējumus, kuras cēlušas personas, kuras ir skāris šis pats pārkāpums.

Šajā ziņā nevar tikt izslēgts, ka personai, kura tiek uzskatīta par atbildīgu par konkurences noteikumu pārkāpumu, ko konstatējusi Komisija, ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas radušies tādu citu personu klientiem, kuras ir atbildīgas par šo pašu pārkāpumu. Raugoties no šāda viedokļa, šķiet, ka lēmuma, ar kuru konstatēts konkurences noteikumu pārkāpums, rezolutīvās daļas formulējumam ir jābūt izšķirošai nozīmei attiecībā uz starp šīm personām esošo tiesību un pienākumu noteikšanu. Valsts tiesai, ja tas ir paredzēts valsts tiesībās, var arī būt pienākums uzskatīt, ka visām personām, kuras ir atzītas par atbildīgām par konkurences noteikumu pārkāpumu, ko konstatējusi Komisija, radušies zaudējumi ir jāatlīdzina solidāri. Šādā gadījumā lēmuma, ar kuru konstatēts konkurences noteikumu pārkāpums, rezolutīvās daļas formulējumam var būt izšķiroša nozīme arī attiecībā uz tajā minētajām personām.

(sal. ar 33.–39. punktu)

4.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 55. un 60. punktu)

5.      Konkurences jomā, ja Komisijas lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums un uzlikts naudas sods, pamatojumā ir atspoguļots viens vienots un turpināts pārkāpums, kurā esot piedalījušies visi apsūdzētie uzņēmumi, lai gan šī lēmuma rezolutīvajā daļā, kas sastāv no vairākiem pantiem, ir konstatēti vai nu vairāki atsevišķi vienoti un turpināti pārkāpumi, vai arī viens vienots un turpināts pārkāpums, par kuru par atbildīgiem ir uzskatīti vienīgi uzņēmumi, kuri tieši piedalījās pret konkurenci vērstās darbībās, kas minētas katrā no šiem pantiem, starp lēmuma pamatojumu un rezolutīvo daļu pastāv pretrunas.

Šajā ziņā ar to vien, ka pastāv šāda pretruna, nepietiek, lai uzskatītu, ka minētajā lēmumā ir kļūda pamatojumā, ciktāl, pirmkārt, lēmums kopumā ļauj ieinteresētajām personām identificēt un izvirzīt šo nesaskaņu un, otrkārt, rezolutīvās daļas formulējums ir pietiekami skaidrs un precīzs, lai tās varētu saprast precīzu lēmuma apmēru, un, treškārt, rezolutīvajā daļā minētie pierādījumi, lai apliecinātu apsūdzēto uzņēmumu dalību tiem piedēvētajos pārkāpumos, ir skaidri identificēti un pārbaudīti pamatojumā.

Turpretī, ja lēmuma iekšējās pretrunas var apdraudēt sodīto uzņēmumu tiesības uz aizstāvību un traucēt Savienības tiesai veikt savu pārbaudi, lēmumā ir kļūda pamatojumā, kas attaisno tā atcelšanu. Tā tas it īpaši ir gadījumā, ja lēmums neļauj, pirmkārt, izvērtēt pamatojumā izklāstīto pierādījumu pietiekamību ne arī, otrkārt, saprast apsvērumus, kas Komisijai lika uzskatīt, ka par pārkāpumu ir atbildīgi lēmuma adresāti.

(sal. ar 58., 74.–76., 78. un 84. punktu)

6.      Attiecībā uz Komisijas lēmumu, ar kuru konstatēts Savienības konkurences tiesību pārkāpums un uzlikts naudas sods, pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo aktu un pamatojuma trūkums nevar tikt novērsts tā, ka ieinteresētā persona akta pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošā tiesvedībā.

Citādi pienākums pamatot individuālu lēmumu var nesasniegt savu mērķi, kas ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamas norādes, lai tā varētu noskaidrot, vai lēmums ir pamatots, vai arī, vai tajā, iespējams, ir pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā tiesiskumu, un lai Savienības tiesa varētu veikt pārbaudi par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

(sal. ar 80. un 81. punktu)