VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

2011. gada 14. jūlijā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Ūdeņraža peroksīds un nātrija perborāts – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Tiesības uz aizstāvību – Nevainīguma prezumpcija – Pienākums norādīt pamatojumu – Vienlīdzīga attieksme – Sodu un sankciju individualitātes princips – Likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma princips – Labas pārvaldības princips – Tiesiskā drošība – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Naudas sodi

Lieta T‑190/06

Total SA, Kurbevuā [Courbevoie] (Francija),

Elf Aquitaine SA, Kurbevuā,

ko pārstāv É. Morgan de Rivery, A. Noël-Baron un E. Lagathu, avocats,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Arbault un O. Beynet, pēc tam – V. Bottka, P. J. Van Nuffel un B. Gencarelli, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, galvenokārt, daļēji atcelt Komisijas 2006. gada 3. maija Lēmumu C(2006) 1766, galīgā redakcija, attiecībā uz procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/F/38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts) un, pakārtoti, grozīt minētā lēmuma 2. panta i) punktu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: tiesneši V. Vadapals [V. Vadapalas] (referents), kurš pilda priekšsēdētāja pienākumus, M. Preks [M. Prek], A. Ditrihs [A. Dittrich], L. Trišo [L. Truchot] un K. O’Higinss [K. O’Higgins],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 3. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības rašanās fakti

1        Prasītājas Total SA un Elf Aquitaine SA ir saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātas sabiedrības, kas ir jumta sabiedrības grupai, kurā ir iekļauta Arkema France SA (agrāk – Atofina SA, turpmāk tekstā – “Arkema”), kura šīs lietas faktu rašanās laikā laida tirgū galvenokārt ūdeņraža peroksīdu (turpmāk tekstā – “HP”) un nātrija perborātu (turpmāk tekstā – “PBS”).

2        Laikposmā no pārkāpuma sākuma līdz 2000. gada aprīlim Elf Aquitaine bija galvenais akcionārs, kam piederēja 97,5 % Arkema kapitāldaļu. No 2000. gada aprīļa 96,48 % Arkema kapitāldaļu piederēja Elf Acquitaine, 99,43 % no kuras kapitāldaļām pieder Total.

3        2002. gada novembrī Degussa AG informēja Eiropas Kopienu Komisiju par aizliegtu vienošanos HP un PBS tirgos un lūdza piemērot Komisijas Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas sodu] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”).

4        Degussa iesniedza Komisijai lietiskos pierādījumus, kas tai 2003. gada 25. un 26. martā ļāva veikt pārbaudes trīs uzņēmumu, tostarp arī Arkema, telpās.

5        Pēc šīm pārbaudēm vairāki uzņēmumi, starp kuriem arī EKA Chemicals AB, Arkema un Solvay SA, lūdza piemērot Paziņojumu par sadarbību un iesniedza Komisijai pierādījumus par šo aizliegto vienošanos.

6        2005. gada 26. janvārī Komisija prasītājām un citiem iesaistītajiem uzņēmumiem nosūtīja paziņojumu par iebildumiem.

7        Pēc iesaistīto uzņēmumu uzklausīšanas, kas norisinājās 2005. gada 28. un 29. jūnijā, Komisija pieņēma 2006. gada 3. maija Lēmumu C(2006) 1766, galīgā redakcija, attiecībā uz procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu pret Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals Holding AB, EKA Chemicals, Degussa, Edison SpA, FMC Corp., FMC Foret SA, Kemira Oyj, L’Air liquide SA, Chemoxal SA, SNIA SpA, Caffaro Srl, Solvay SA, Solvay Solexis SpA, prasītājām un Arkema (Lieta COMP/F/38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts 2006. gada 13. decembra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 353, 54. lpp.). Prasītājām tas tika paziņots ar 2006. gada 8. maija vēstuli.

 Apstrīdētais lēmums

8        Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka tā adresāti ir piedalījušies vienotā un turpinātā EKL 81. panta un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. panta pārkāpumā attiecībā uz HP un tā starpproduktu PBS (apstrīdētā lēmuma 2. apsvērums).

9        Konstatēto pārkāpumu galvenokārt veidoja komerciāli svarīgas un konfidenciālas informācijas par tirgu un uzņēmumiem apmaiņa starp konkurentiem, ražošanas jaudas, kā arī tās potenciālās un faktiskās jaudas ierobežošana un kontrole, tirgus daļu un klientu sadale, kā arī mērķa cenu noteikšana un to ievērošanas uzraudzība.

10      Prasītājas un Arkema “solidāri un atsevišķi” tika sauktas pie atbildības par attiecīgā pārkāpuma izdarīšanu (apstrīdētā lēmuma 441. apsvērums).

11      Lai aprēķinātu naudas soda apmēru, Komisija izmantoja metodoloģiju, kas aprakstīta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”).

12      Komisija naudas sodu pamatsummu noteica, ņemot vērā pārkāpuma, kurš tika kvalificēts kā sevišķi smags (apstrīdētā lēmuma 457. apsvērums), smagumu un ilgumu (apstrīdētā lēmuma 452. apsvērums).

13      Piemērojot diferencētu pieeju, prasītājas un Arkema tika iekļautas trešajā kategorijā, attiecībā uz kuru ir piemērojama sākumsumma EUR 20 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma 460.–462. apsvērums).

14      Lai nodrošinātu pietiekamu preventīvo iedarbību, šai sākumsummai, ņemot vērā prasītāju ievērojamo apgrozījumu, tika piemērots reizināšanas koeficients 3 (apstrīdētā lēmuma 463. apsvērums).

15      Tā kā saskaņā ar Komisijas viedokli Arkema un Elf Aquitaine bija piedalījušās pārkāpumā no 1995. gada 12. maija līdz 2000. gada 31. decembrim, proti, laikposmā, kas ilga piecus gadus un septiņus mēnešus, tām uzlikto naudas sodu summa pārkāpuma ilguma dēļ tika palielināta par 55 % (apstrīdētā lēmuma 467. apsvērums). Šis palielinājums netika piemērots naudas soda summai attiecībā uz Total, kuras vaina pārkāpumā tika konstatēta laikposmā no 2000. gada 30. aprīļa līdz 31. decembrim (apstrīdētā lēmuma 468. apsvērums).

16      Komisija konstatēja atbildību pastiprinošu apstākli attiecībā uz Arkema, ņemot vērā to pārkāpumu recidīvo raksturu, kas konstatēti ar Komisijas 1984. gada 23. novembra Lēmumu 85/74/EEK par procedūru saskaņā ar EEK līguma 85. pantu (Lieta IV/30.907 – Peroksiprodukti) (OV 1985, L 35, 1. lpp.) un tās 1994. gada 27. jūlija Lēmumu 94/599/EK par procedūru saskaņā ar EKL 85. pantu (Lieta IV/31.865 – PVC) (OV L 239, 14. lpp.). Tādējādi Komisija Arkema uzliktā naudas soda pamatsummai piemēroja palielinājumu 50 % apmērā no pamatsummas, kas tai būtu piemērota, ja prasītājas, grupas vadošie uzņēmumi, nebūtu apstrīdētā lēmuma adresāti (apstrīdētā lēmuma 469.–471. apsvērums un 409. zemsvītras piezīme).

17      Komisija uzskatīja, ka Arkema bija otrais uzņēmums, kurš ir izpildījis Paziņojuma par sadarbību 21. punktā paredzēto nosacījumu, un tādēļ piešķīra tai naudas soda samazinājumu 30 % apmērā, un šis samazinājums tika piemērots kopējai naudas soda summai, kas uzlikta Arkema un prasītājām (apstrīdētā lēmuma 509.–514. un 529. apsvērums).

18      Apstrīdētā lēmuma 1. panta o)–q) punktā ir noteikts, ka visi trīs uzņēmumi ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu un EEZ līguma 53. pantu, piedaloties attiecīgajā pārkāpumā: Total – no 2000. gada 30. aprīļa līdz 31. decembrim, Arkema un Elf Aquitaine – no 1995. gada 12. maija līdz 2000. gada 31. decembrim.

19      Apstrīdētā lēmuma 2. panta i) punktā Arkema ir noteikts naudas sods EUR 78,663 miljonu apmērā, no kuriem EUR 42 miljoni – “solidāra un atsevišķa” atbildība ar Total un EUR 65,1 miljons – “solidāra un atsevišķa” atbildība ar Elf Aquitaine.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

20      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 19. jūlijā, prasītājas cēla šo prasību.

21      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts un tiesnesis referents tagad darbojas sestajā palātā, tad, uzklausot lietas dalībniekus, šī lieta tika nodota sestajai palātai paplašinātā sastāvā.

22      Tā kā divi šīs paplašinātās palātas locekļi nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 32. panta 3. punktu, norīkoja divus citus tiesnešus, lai papildinātu palātu.

23      Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, kurus Vispārējā tiesa noteica 2010. gada 28. aprīlī, Komisija ar 2010. gada 4. maija vēstuli iesniedza atsevišķus administratīvās lietas dokumentus, uz kuriem prasītājas bija norādījušas prasības pieteikumā.

24      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu. Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2010. gada 3. septembra tiesas sēdē.

25      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        galvenokārt – atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta o) un p) punktu, 2. panta i) punktu, kā arī 3. un 4. pantu;

–        pakārtoti – grozīt apstrīdētā lēmuma 2. panta i) punktu daļā, kurā Komisija tām solidāri ar Arkema uzlikusi naudas sodu, kā arī samazināt šā naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

27      Savas prasības daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam prasītājas izvirza desmit pamatus: pirmais – tiesību uz aizstāvību pārkāpums, otrais – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, trešais – uzņēmuma jēdziena vienotā rakstura pārkāpums, ceturtais – mātessabiedrību vainojamību par to meitassabiedrību izdarītajiem pārkāpumiem reglamentējošo noteikumu pārkāpums, piektais – kļūdas vērtējumā attiecībā uz Total, sestais – vairāku svarīgu visu dalībvalstu atzītu un Savienības tiesību sistēmas neatņemamu sastāvdaļu veidojošu principu pārkāpums, septītais – labas pārvaldības principa pārkāpums, astotais – tiesiskās drošības principa pārkāpums, devītais – dažu naudas sodu noteikšanu reglamentējošo pamatprincipu pārkāpums un desmitais – pilnvaru nepareiza izmantošana.

28      Pakārtoti, ar vienpadsmito pamatu prasītājas prasa samazināt atbilstoši apstrīdētā lēmuma 2. panta i) punktam uzliktā naudas soda apmēru.

29      Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izskatīt argumentāciju, kas saistīta ar ceturto pamatu.

 Par ceturto pamatu – mātessabiedrību vainojamību par to meitassabiedrību izdarītajiem pārkāpumiem reglamentējošo noteikumu pārkāpumu

30      Ceturtais pamats iedalāms trīs daļās. Vispirms ir jāizskata šā pamata otrā daļa.

 Par otro daļu – kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz judikatūras par vainojamību interpretāciju un attiecībā uz to, vai Komisija ir ievērojusi savu lēmumu pieņemšanas praksi

–       Ievada apsvērumi

31      Jāatgādina, ka Savienības konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību un uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida (skat. Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑8237. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      Tiesa arī precizēja, ka uzņēmuma jēdziens šādā kontekstā jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      Ja šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences noteikumus, tai saskaņā ar personiskās atbildības principu ir jāatbild par pārkāpumu (skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Savienības konkurences tiesību pārkāpumā nepārprotami par vainojamu ir jāatzīst juridiska persona, kam varēs uzlikt naudas sodu, un pēdējai ir jāadresē paziņojums par iebildumiem. Svarīgi ir arī, ka paziņojumā par iebildumiem ir norādīts, kādā statusā juridiskai personai tiek pārmesti apgalvotie fakti (skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka meitassabiedrības rīcībā par vainojamu var atzīt mātessabiedrību it īpaši tad, ja, lai gan tā ir atsevišķa juridiska persona, šī meitassabiedrība savu uzvedību tirgū nenosaka autonomi, bet gan būtībā piemēro mātessabiedrības dotus rīkojumus, it īpaši ievērojot ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas apvieno šīs abas juridiskās vienības (skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      Tas tā ir tāpēc, ka šādā situācijā mātessabiedrība un tās meitassabiedrība ir vienas ekonomiskas vienības daļas un tātad veido vienu uzņēmumu iepriekš minētās judikatūras izpratnē. Tātad tas, ka mātessabiedrība un tās meitassabiedrība ir viens uzņēmums EKL 81. panta izpratnē, ļauj Komisijai adresēt mātessabiedrībai lēmumu, ar kuru ir uzlikts naudas sods, un neliek prasīt pierādīt pēdējās personisku līdzdalību šajā pārkāpumā (iepriekš 31. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 59. punkts).

37      Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka īpašajā gadījumā, kad mātessabiedrībai pieder 100 % tās meitassabiedrības kapitāla, kas ir izdarījusi Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, pirmkārt, šī mātessabiedrība var īstenot izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētā mātessabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrības rīcību (skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Tādējādi Tiesa precizēja, ka šādos apstākļos pietiek, ka Komisija pierāda, ka viss meitassabiedrības kapitāls pieder tās mātessabiedrībai, lai prezumētu, ka pēdējā īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības komercpolitiku. Līdz ar to Komisija var uzskatīt mātessabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitassabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šī mātessabiedrība, kurai ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tās meitassabiedrība rīkojas tirgū autonomi (skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma 370.–379. apsvērumā Komisija, atsaucoties uz Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru, ir apkopojusi principus, kurus tā bija iecerējusi izmantot, lai noteiktu apstrīdētā lēmuma adresātus.

40      Tā atgādināja, ka mātessabiedrību var uzskatīt par atbildīgu par meitassabiedrības prettiesiskajām darbībām tiktāl, ciktāl tā savu rīcību tirgū nenosaka autonomā veidā, bet galvenokārt seko mātessabiedrības sniegtajām norādēm. Komisija precizēja, ka tā būtībā var prezumēt, ka mātessabiedrībai 100 % piederoša meitassabiedrība galvenokārt īsteno mātessabiedrības sniegtās norādes un ka pēdējā minētā sabiedrība šo prezumpciju var atspēkot, iesniedzot pierādījumu par pretējo (apstrīdētā lēmuma 374. apsvērums).

41      Attiecībā uz Elf Aquitaine atbildību Komisija norādīja, ka tai piederēja 98 % Arkema kapitāldaļu un tā vienmēr ir norīkojusi Arkema valdes locekļus. Tādējādi Komisija ir prezumējusi, ka Elf Aquitaine īstenoja izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrības rīcību (apstrīdētā lēmuma 427. apsvērums).

42      Attiecībā uz Total Komisija norādīja, ka tā 2000. gada aprīlī pārņēma kontroli pār 99,43 % Elf Aquitaine kapitāldaļu, ka tā tieši vai netieši kontrolēja to grupas sabiedrību kapitālu, kurām bija tieša loma prettiesiskajā rīcībā un ka, ņemot vērā šos apstākļus, tā prezumēja, ka Total bija īstenojusi izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrību Elf Aquitaine un Arkema rīcību (apstrīdētā lēmuma 428. un 429. apsvērums).

43      Apstrīdētā lēmuma 430.–432. apsvērumā Komisija izklāstīja prasītāju izvirzītos argumentus pret to atzīšanu par vainojamām attiecīgajā pārkāpumā un tos izskatīja apstrīdētā lēmuma 433.–440. apsvērumā.

44      Apstrīdētā lēmuma 441. apsvērumā Komisija apstiprināja savu secinājumu, atbilstoši kuram Arkema un prasītājas bija vienots uzņēmums, un uzsvēra to atbildību par attiecīgo pārkāpumu, precizējot, ka Total atbildība par pārkāpumu iestājās tikai ar datumu, kad tā ieguva kontroli pār Elf Aquitaine kapitālu, proti, par laikposmu no 2000. gada 30. aprīļa līdz 31. decembrim.

45      Apstrīdot šo novērtējumu, prasītājas pēc būtības izvirza divus iebildumus, kuri attiecas, pirmkārt, uz attiecīgās prezumpcijas spēkā esamību un, otrkārt, uz to apstākļu noraidīšanu, kas tika sniegti, lai pierādītu Arkema autonomiju.

–       Par attiecīgās prezumpcijas spēkā esamību

46      Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija, tikai neņemot vērā judikatūru un pašas lēmumu pieņemšanas praksi šajā jomā, varēja tās atzīt par vainojamām Arkema rīcībā, pamatojoties tikai uz prezumpciju par gandrīz pilnīgu šīs meitassabiedrības kapitāldaļu kontroli.

47      Jākonstatē, ka, ciktāl Komisijas pielietotās metodes, lai atzītu prasītājas par vainojamām strīdīgajā pārkāpumā, pamatā ir attiecīgā prezumpcija, tā atbilst iepriekš 31.–38. punktā minētajai judikatūrai.

48      No vienas puses, pretēji tam, ko, šķiet, pauž prasītājas, šīs atzīšanas par vainojamu pamatā nav tikai īpašumtiesību uz kapitālu struktūra, bet arī konstatējums, ka prezumpcija par izšķirošas ietekmes uz to meitassabiedrībām īstenošanu nav tikusi atspēkota (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 437. un 441. apsvērumu).

49      No otras puses, no šīs judikatūras izriet (skat. it īpaši iepriekš 37. un 38. punktu), ka īpašumtiesību uz meitassabiedrības kapitālu struktūra ir pietiekams kritērijs, lai izvirzītu minēto prezumpciju, un Komisijai nav jāsniedz papildu norādes par mātessabiedrības faktiski īstenotu izšķirošu ietekmi, kā to pieprasa prasītājas.

50      Šo secinājumu neatspēko tas, ka šādas papildu norādes varētu būt ņemtas vērā lietā, kurā pasludināts Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedums lietā T‑112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija (Krājums, II‑5049. lpp., 13. un 54. punkts). Gan no iepriekš minētā 2007. gada 12. decembra sprieduma lietā Akzo Nobel u.c./Komisija (61. un 62. punkts), gan no iepriekš 31. punktā minētā 2009. gada 10. septembra sprieduma lietā Akzo Nobel u.c./Komisija (61. un 62. punkts) nepārprotami izriet, ka attiecīgās prezumpcijas piemērošana nav atkarīga no šādu norāžu pastāvēšanas. Tāpat arī netiek prasīts, lai Komisija šajā nolūkā noteiktu, ka mātessabiedrība faktu rašanās laikā zināja par tās meitassabiedrības pārkāpjošo rīcību.

51      Jānorāda vēl arī tas, ka iepriekš minētā judikatūra īpaši attiecas uz atsevišķu gadījumu, kad mātessabiedrībai pieder tās meitassabiedrības kapitāldaļas 100 % apmērā (iepriekš 31. punktā minētais 2009. gada 10. septembra spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60. punkts). Taču šajā gadījumā prasītājām nepiederēja visas attiecīgās meitassabiedrības kapitāldaļas (skat. iepriekš 2. punktu).

52      Tomēr jāuzsver, ka prasītājas neizvirza nevienu argumentu par to, ka tām piederošais kapitāls nesasniedz 100 % apmēru. Gluži otrādi, to argumenti par iespēju Komisijai atsaukties uz attiecīgo prezumpciju vienādi attiecas uz situāciju, kad pieder “100 % vai gandrīz 100 %” meitassabiedrības kapitāldaļu, tādējādi apstiprinot, ka tās piekrīt vienādas pārbaudes kārtības piemērošanai abās situācijās.

53      Visbeidzot, pat ja pieņem – kā apgalvo prasītājas –, ka Komisija savā iepriekšējā lēmumu pieņemšanas praksē atbildības par pārkāpumu noteikšanas jomā ir ņēmusi vērā papildu norādes par faktisku mātessabiedrības izšķirošas ietekmes īstenošanu, tikai šis fakts vien nevarētu būt par pamatu, lai apšaubītu šajā gadījumā piemēroto atzīšanas par vainojamu metodi.

54      Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

–       Par prasītāju izvirzīto norāžu kopumu Arkema autonomijas tirgū noteikšanai

55      Atbilstoši iepriekš 38. punktā minētajai judikatūrai attiecīgās prezumpcijas atspēkošanai mātessabiedrībai ir jāiesniedz pietiekami pierādījumi, ar ko var pierādīt, ka tās meitassabiedrība tirgū darbojas autonomi.

56      Šajā ziņā ir jāņem vērā visi atbilstošie fakti, kas attiecas uz ekonomiskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm, kuras vieno šo meitassabiedrību ar mātessabiedrību, kas var atšķirties katrā no gadījumiem (iepriekš 31. punktā minētais 2009. gada 10. septembra spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 61. un 74. punkts).

57      It īpaši šis vērtējums nav jāveic, ņemot vērā vienīgi tos faktus, kas attiecas uz tādu meitassabiedrības komercpolitiku stricto sensu kā izplatīšanas stratēģija vai cenas. It īpaši attiecīgo prezumpciju nevar atspēkot tikai pierādījums, ka tieši meitassabiedrība pārvalda šos specifiskos tās komercpolitikas aspektus, nesaņemot norādījumus šajā sakarā (šajā ziņā skat. iepriekš 31. punktā minēto 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 65. un 75. punkts).

58      Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka administratīvā procesa laikā prasītājas atsaucās uz argumentiem par Arkema autonomiju, it īpaši uzsverot, ka grupai raksturīga decentralizēta meitassabiedrību vadība, ka Arkema autonomi noteica tās darbības stratēģiskos virzienus, ka tās darbības tirgū vadība nebija pakļauta mātessabiedrību norādēm, ka tā mātessabiedrībām sniedza atskaites tikai vispārīgi, ka tā bija finansiāli neatkarīga un autonomi bija tiesīga slēgt līgumus bez mātessabiedrību iepriekšējas atļaujas un ka tā autonomi noteica savu juridisko stratēģiju. Turklāt Arkema autonomiju apstiprinot tas, kā minēto uzņēmumu uztver trešās personas.

59      Savu argumentu atbalstam prasītājas iesniedza tikai trīs Arkema un vienas no prasītājām – Elf Aquitaine – brošūras ar nosaukumu “Marchés et métiers” [“Tirgi un darbības jomas”] attiecīgi par 1995., 2000. un 2003. gadu. Tomēr neatkarīgi no jautājuma, kāds ir šo dokumentu pierādījuma spēks, jākonstatē, ka tajos ir iekļauta tikai fragmentāra informācija par prasītāju un to meitassabiedrības attiecībām. Tādējādi šie dokumenti varētu apliecināt tikai to, ka Arkema ir decentralizēta vienība, ka grupas ietvarā tā ir “ķīmijas atzars”, ka tai 2006. gadā bija jākļūst par neatkarīgu vienību un ka tā ražo lielu skaitu produktu dažādās jomās. Izņemot brošūru “Marchés et métiers” par 2000. gadu, šie dokumenti attiecas uz gadiem, kuri neattiecas uz pārkāpumu izdarīšanas laikposmu.

60      Turklāt atbildes uz paziņojumu par iebildumiem zemsvītras piezīmē prasītājas atsaucās uz dažiem pierādījumiem, kuri izriet no Arkema atbildes uz Komisijas informācijas pieprasījumu.

61      Attiecīgajos pierādījumos, kurus Komisija iesniedza saistībā ar 2010. gada 4. maija procesa organizatoriskajiem pasākumiem, ir iekļauts dokuments ar nosaukumu “Pouvoirs internes et engagements de dépenses” [Iekšējā pārvaldība un izdevumu saistības], kā arī grupas sabiedrību vadītāju saraksts 1991.–2003. gadam.

62      Saistībā ar pirmo dokumentu no Arkema atbildes uz Komisijas informācijas pieprasījumu izriet, ka tajā ir iekļauti noteikumi, ar ko nosaka tiesības iesaistīt grupu, kas piemērojami “kopš 2001. gada”. Atbilstoši šim dokumentam Total valde iesaistās tikai tajos meitassabiedrību lēmumos, kuri attiecas uz investīcijām, kas pārsniedz EUR 10 miljonus, novērtējot to riska pakāpi un rentabilitāti.

63      No vienas puses, jānorāda, ka attiecīgais dokuments tāpēc, ka tajā iekļauti noteikumi par kompetences sadali grupā kopš 2001. gada, nevar noderēt par būtisku norādi uz saikni attiecīgo sabiedrību starpā laikposmā, kad notika pārkāpums, kas ilga līdz 2000. gada 31. decembrim.

64      No otras puses, no prasītāju atbildes uz paziņojumu par iebildumiem izriet, ka šis dokuments tiek minēts, lai atbalstītu prasītāju tēzi, atbilstoši kurai tās nekad nav iejaukušās Arkema darbībā saistībā ar HP un PBS, jo tās iejaucās tikai saistībā ar nozīmīgākajām meitassabiedrības investīcijām. Meitassabiedrības autonomiju iepriekš 57. punktā minētās judikatūras nozīmē nevar pierādīt, vienīgi apliecinot, ka tā autonomā veidā pārvalda tādus savas politikas specifiskus aspektus, kas attiecas uz pārkāpumā iesaistīto produktu tirdzniecību.

65      Saistībā ar otro dokumentu, kurā iekļauts attiecīgo sabiedrību vadītāju saraksts, jānorāda, ka, lai gan tas, ka mātessabiedrības un meitassabiedrības vadītāju funkcijas pārklājas, ir norāde uz to, ka tiek īstenota izšķiroša ietekme, tādas pārklāšanās neesamība nevar būt pietiekama norāde uz meitassabiedrības autonomiju.

66      No iepriekš minētā izriet, ka prasītāju atbildē uz paziņojumu par iebildumiem izvirzītie argumenti nav pamatoti ar konkrētiem to meitassabiedrības autonomijas pierādījumiem un pēc būtības tādējādi ir vienkārši apgalvojumi, kas acīmredzami nevar veidot tādu norāžu kopumu, kas būtu pietiekams, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju.

67      Turklāt jānorāda, ka attiecīgie argumenti nepierādīja to meitassabiedrības autonomiju.

68      Pirmkārt, saistībā ar prasītāju apgalvojumu, atbilstoši kuram Elf Aquitaine bija tikai nefunkcionējošs holdings, kas salīdzināms ar vienkāršu “finanšu direkciju”, tā kā šī situācija nemainījās pēc tam, kad Total pārņēma kontroli, jānorāda, ka, pat ja pieņem, ka prasītājas bija tikai nefunkcionējoši holdingi, šis apstāklis vien nav pietiekams, lai izslēgtu, ka tās ir īstenojušas izšķirošu ietekmi uz Arkema, it īpaši koordinējot finanšu investīcijas grupā. Sabiedrību grupas kontekstā holdings ir sabiedrība, kuras mērķis ir apvienot kapitāldaļas dažādās sabiedrībās un kuras uzdevums ir nodrošināt šo sabiedrību vienotu vadību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, Krājums, II‑2567. lpp., 63. punkts).

69      Prasītājas pašas apgalvo, ka Elf Aquitaine piedalījās vissvarīgāko lēmumu pieņemšanā, kuriem varēja būt ietekme visas grupas līmenī, un ka tā noteica vispārīgo politiku attiecībā uz dažādo atzaru veikto darbību savstarpējo saderīgumu, uz darbības izmaiņām un darbības ģeogrāfisko izvietojumu pasaulē. Šie apgalvojumi nemaz neatspēko tēzi par apvienotas ekonomiskas vienības pastāvēšanu, ko veido prasītājas un to meitassabiedrības, – tie drīzāk apstiprina, ka Elf Aquitaine uzdevums bija nodrošināt vadības vienotību un koordināciju, tādējādi ietekmējot Arkema rīcību tirgū.

70      Otrkārt, tā kā prasītājas norāda, ka strīdīgo faktu rašanās laikā tās nekad nav iesaistījušās kāda noteikta “ķīmijas atzara” produkta stratēģijas noteikšanā, ir jāatzīmē, ka šo apgalvojumu pamatojumam nav sniegti pietiekami pierādījumi. Attiecībā uz grupas lielumu, ar ķīmiju saistīto darbību apgalvoto īpašo raksturu naftas uzņēmumā, Arkema lielumu un ievērojamo produktu daudzumu, ko tā pārdevusi dažādos tirgos, jānorāda, ka šie apstākļi paši par sevi nepierāda, ka prasītājas nekad nav iesaistījušās kāda no “ķīmijas atzara” produkta komerciālās stratēģijas noteikšanā.

71      Treškārt, tā kā prasītājas uzsver, ka tās nekad nav noteikušas Arkema komercpolitiku un nekad nav iesaistījušās meitassabiedrības darbības vadībā, kura saistīta ar HP un PBS, jākonstatē, ka sabiedrību grupā pienākumu sadale ir parasta parādība, kas nav pietiekama, lai atspēkotu pieņēmumu, atbilstoši kuram prasītājas un Arkema ir viens uzņēmums EKL 81. panta izpratnē. Tāpat ir arī attiecībā uz argumentu par to, ka Arkema tirgū darbojās savā vārdā un par saviem līdzekļiem, nevis kā mātessabiedrību Total un Elf Aquitaine pārstāve.

72      Nevar izdarīt nekādus secinājumus arī no tā, ka prasītājām un to meitassabiedrībai nekad nav bijuši kopīgi klienti, ka tās nav darbojušās tirgos, kuros darbojas to meitassabiedrība, kā arī saistītajos tirgos, ka darbība saistībā ar attiecīgajiem produktiem ir tikai neliela daļa no katras prasītājas kopējā apgrozījuma un ka šie produkti ir tikai daži no lielā skaita Arkema “ķīmijas atzara” produktu.

73      Ceturtkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu par informācijas sistēmas un prasītāju savstarpējo attiecību ar Arkema neesamību, izņemot informāciju, kas izriet no juridiskajiem pienākumiem grāmatvedības un finanšu regulēšanas jomā, ir jānorāda – tā kā meitassabiedrības autonomija netiek vērtēta tikai operatīvās uzņēmuma vadības aspektā, tas, ka meitassabiedrība nekad mātessabiedrības labā nav īstenojusi īpašu informācijas politiku attiecīgajā tirgū, nav pietiekami, lai pierādītu tās autonomiju.

74      Piektkārt, lai gan prasītājas uzsver, ka Arkema ir pilnvaras bez iepriekšējas atļaujas slēgt līgumus un tai ir ievērojama finansiālā autonomija, jākonstatē, ka prasītājas atzīst, ka tās ir kontrolējušas nozīmīgākos to meitassabiedrības industriālo investīciju projektus un iegādes darījumus, kā arī vissvarīgākās saistības – šis apstāklis tikai pastiprina Komisijas secinājumu, atbilstoši kuram šī meitassabiedrība nebija autonoma.

75      Sestkārt, tas pats attiecas uz apgalvoto faktu, ka Arkema neatkarīgi esot noteikusi savu juridisko stratēģiju šajā lietā, sākot ar izmeklēšanas posmu, kurā tā esot nolēmusi sadarboties, iepriekš nesaskaņojot to ar tās mātessabiedrībām. Tas, ka uzņēmums netiek pārstāvēts kā vienīgais sarunu partneris gan administratīvajā procesā, gan tiesvedības posmā, neļauj secināt, ka attiecīgā meitassabiedrība nav atkarīga no vienas vai vairākām mātessabiedrībām.

76      Turklāt jāatgādina, ka nevis tieša mātessabiedrības iesaistīšanās tās meitassabiedrības izdarītājā pārkāpumā, bet gan tas, ka tās veido vienu uzņēmumu, dod Komisijai tiesības mātessabiedrību atzīt par vainojamu konkrētajā pārkāpumā. Tādējādi Komisijas secinājumu nevar atspēkot fakts, ka Arkema neinformēja prasītājas un tās par attiecīgo aizliegto vienošanos uzzināja tikai pēc Komisijas veiktajām pārbaudēm meitassabiedrības telpās.

77      Septītkārt, pierādījumu elementi nepamato argumentu, atbilstoši kuram Arkema autonomiju apstiprina uztvere, kāda par Arkema ir trešām personām, it īpaši tiktāl, ciktāl nav kopīgas attiecīgo sabiedrību preču zīmes un piegādātāju, klientu un patērētāju apziņā šīs sabiedrības netiek jauktas.

78      Turklāt brošūrās “Marchés et métiers”, kas ir pievienotas atbildei uz paziņojumu par iebildumiem un kas acīmredzami ir paredzētas trešām personām, Arkema norādīta kā tāda, kura veic ar ķīmiju saistītas darbības, vai tāda, kas veido Total un Elf Aquitaine grupu “ķīmijas atzaru”. Tas ir pretrunā prasītāju argumentam, kurā norādīts, ka trešās personas uztvēra Arkema kā uzņēmēju, kas ir pilnīgi atšķirīga no savām mātessabiedrībām. Katrā ziņā trešo personu priekšstats par kādu sabiedrību pats par sevi vien nevar būt pietiekams, lai pierādītu, ka meitassabiedrība ir autonoma attiecībā pret vienu vai vairākām tās mātessabiedrībām.

79      Astotkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, atbilstoši kuram Arkema autonomija esot apstiprināta ar Komisijas 2003. gada 10. decembra Lēmumu C(2003) 4570 par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/E‑2/37.857 – Organiskie peroksīdi), jānorāda, ka šajā lēmumā attiecībā uz šo jautājumu nav nekāda novērtējuma, jo Komisija izvēlējās nepārbaudīt, vai pārkāpumā būtu vainojama grupas jumta sabiedrība (skat. tālāk 212. punktu).

80      Devītkārt, attiecībā uz argumentu, kuru prasītājas pirmo reizi izvirzīja Vispārējā tiesā par to, ka Arkema saistībā ar pamatkapitālu 2006. gada 18. maijā atdalījās no prasītājām, jānorāda, ka šī atdalīšanās, kura notika pēc pārkāpuma un pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nevar tikt uzskatīta par atbilstošu norādi, lai novērtētu saiknes starp attiecīgajām sabiedrībām pārkāpuma laikā.

81      Ņemot vērā iepriekš minēto, jāuzskata, ka Komisija pamatoti secināja, ka prasītāju iesniegtie pierādījumi – pat kopā ņemti – nebija pietiekami, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju.

82      Visbeidzot, tiesas sēdes laikā prasītājas precizēja, ka, noraidot norādes, kuras tās iesniedza Komisijai, tā attiecīgo prezumpciju pārveidoja par neapstrīdamu prezumpciju.

83      Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 374. apsvērumā Komisija ir atgādinājusi pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru mātessabiedrība varēja atspēkot attiecīgo prezumpciju, iesniedzot pietiekamus pierādījumus, ar kuriem var pierādīt, ka tās meitassabiedrība rīkojās autonomi. Šajā lietā, kā tas izriet no iepriekš minētā novērtējuma, Komisija pamatoti secināja, ka prasītāju iesniegtie pierādījumi – pat kopā ņemti – nevar atspēkot šo prezumpciju. Tāpēc prasītājas nepamatoti izdara secinājumu par apgalvoto attiecīgās vienkāršās prezumpcijas pārveidi par neapstrīdamu prezumpciju.

84      Tādējādi šā pamata otrā daļa ir noraidāma kopumā.

 Par pirmo daļu – kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz vainojamības kritērija objektīvo raksturu

85      Prasītājas pēc būtības apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā atbildības noteikšanas kritēriju objektīvo raksturu, apstiprinot savu rīcības brīvību šajā ziņā, saistībā ar prasītāju argumenta par to, ka Lēmumā C(2003) 4570 Arkema mātessabiedrības atbildība netika noteikta (apstrīdētā lēmuma 434. apsvērums), noraidīšanu.

86      Jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 434. apsvērumā, atbildot uz prasītāju argumentu, Komisija norādīja:

“Tas, ka [..] Komisijas Lēmuma [C(2003) 4570] adresāts bija tikai [Arkema], šajā lietā nav šķērslis adresēt šo lēmumu gan [Arkema], gan [prasītājām]. Komisijai ir rīcības brīvība, lai tamlīdzīgos apstākļos noteiktu mātessabiedrības atbildību, un tas, ka tā šīs pilnvaras nav izmantojusi iepriekšējā lēmumā, nav šķērslis, lai to izdarītu šajā lietā.”

87      Jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisija konkrētajā gadījumā nav apgalvojusi, ka tai ir “rīcības brīvība, lai noteiktu atbilstošo vainojamības kritēriju”, un tādējādi – pilnvaras noteikt sabiedrības atbildību par citas sabiedrības izdarītajiem pārkāpumiem, neievērojot judikatūrā noteiktās normas. Komisijas apgalvojuma mērķis ir tikai noraidīt prasītāju argumentu, atbilstoši kuram Lēmumā C(2003) 4570, kura adresāts ir Arkema, Arkema mātessabiedrība nav tikusi atzīta par vainojamu Arkema rīcībā. Turklāt no iepriekš minētā izriet, ka, lai prasītājas atzītu par vainojamām strīdīgajā pārkāpumā, Komisija izmantoja precīzu metodi atbilstoši judikatūrā noteiktajām normām un it īpaši atbilstoši uzņēmuma jēdzienam konkurences tiesībās.

88      No tā izriet, ka prasītāju argumentācija nav iedarbīga. Pat ja pieņem, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, tai mātessabiedrība vienmēr būtu jāatzīst par vainojamu tās meitassabiedrības pārkāpjošajā rīcībā, ja šīs abas sabiedrības veido vienu uzņēmumu konkurences tiesību nozīmē, tas, ka tā to neizdarīja saistībā ar iepriekšējiem lēmumiem, nekādā veidā neietekmē apstrīdētā lēmuma likumību. Šajā ziņā tiek atgādināts, ka Komisija šajā lietā ir atzinusi šādu vainojamību.

89      Katrā gadījumā no judikatūras izriet, ka no Komisijas netiek prasīts, lai tā vienmēr pārbaudītu, vai mātessabiedrību var atzīt par vainojamu par tās meitassabiedrības pārkāpjošo rīcību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Ősterreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 330. un 331. punkts). Tādējādi tas vien, ka Komisija nebija paredzējusi iespēju Lēmumu C(2003) 4570 adresēt Arkema mātessabiedrībai, nav pretrunā tam, ka tā šādi rīkojas šajā gadījumā atbilstoši judikatūrā norādītajiem principiem vainojamības jomā.

90      Tādēļ šā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par trešo daļu – “juridiskas personas ekonomiskās autonomijas principa” pārkāpumu

91      Prasītājas uzsver, ka saskaņā ar varbūtējo “juridiskas personas ekonomiskās autonomijas principu” situācija, kad mātessabiedrība un tās meitassabiedrība, pat ja tā pilnībā tiek kontrolēta, veido vienu uzņēmumu, ir izņēmums. Prasītājas uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi šo “principu”, “automātiski” tām nosakot atbildību par attiecīgo pārkāpumu.

92      Ir jāatgādina, ka uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida. Šis jēdziens tātad jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī saimnieciskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (skat. iepriekš 31. un 32. punktu).

93      No tā izriet, ka tas, ka meitassabiedrība ir atsevišķa juridiska persona, nav pietiekami, lai izslēgtu, ka tā veido vienu uzņēmumu ar tās mātessabiedrību.

94      Jāatgādina, ka prasītājas tika atzītas par vainojamām strīdīgajā pārkāpumā, pamatojot ar to, ka prezumpcija par izšķirošas ietekmes īstenošanu uz meitassabiedrību nav atspēkota, jo prasītājas neiesniedza pietiekamus pierādījumus par to meitassabiedrības autonomiju. Tāpēc prasītājas nepareizi kvalificē šajā lietā izmantoto metodi kā “automātisku”, jo tā ļāva pilnībā ņemt vērā pašu prasītāju situāciju un it īpaši saikni, kas tās vienoja ar Arkema strīdīgo faktu norises laikā.

95      Tādējādi šī metode atbilst konkurences tiesību jēdzienam “uzņēmums”, jo tā ļāva noteikt, vai prasītājas un Arkema veido vienu ekonomisku vienību. Turklāt, kā izriet no iepriekš minētā, tas, ka šīs metodes pamatā ir prezumpcija un tam, kas to apstrīd, ir jāpierāda pretējais, atbilst judikatūrai.

96      Turklāt prasītājas nav pierādījušas tāda vispārēja tiesību principa esamību, kurš nepieļautu šādas prezumpcijas piemērošanu šajā lietā. Attiecībā uz argumentiem par Francijas un ASV civiltiesību un komerctiesību normām, kā arī Francijas konkurences iestādes lēmumu pieņemšanas praksi, ir jānorāda, ka tie nav tādi pierādījumi, uz kuriem pamatojoties būtu izvērtējama konkurences jomā pieņemto Komisijas lēmumu likumība.

97      Visbeidzot jāuzsver, ka konkrētā prezumpcija ir tikai pierādījumu veids, kas ir Komisijas rīcībā saistībā ar tās konkurences jomā veikto izmeklēšanu, un nekādā veidā neskar mātessabiedrību un to meitassabiedrību attiecības un it īpaši to juridiskās vai saimnieciskās autonomijas līmeni, kāds var būt meitassabiedrībai atbilstoši piemērojamajiem tiesību aktiem un attiecīgo sabiedrību izvēlei.

98      Ņemot vērā iepriekš minēto, šā pamata trešā daļa un tātad ceturtais pamats ir jānoraida kopumā.

 Par pirmo pamatu – tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

99      Pirmais pamats ir sadalīts divās daļās.

 Par pirmo daļu – pienācīgas aizstāvības nodrošināšanas neiespējamība prasītājām

100    Pirmkārt, prasītājas norāda, ka Komisijai bija precīzi jāatspēko paskaidrojumi, kas sniegti to atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, sniedzot tām atšķirīgu pierādījumu kopumu, lai noteiktu to atbildību. Tā kā nav izpildīts šis pierādīšanas pienākums, Komisija esot pārkāpusi procesuālās vienlīdzības principu.

101    Jānorāda, ka no iepriekš 38. punktā minētās judikatūras izriet, ka mātessabiedrībai ir jāatspēko attiecīgā prezumpcija, iesniedzot pierādījumus, kas ir pietiekami, lai pierādītu, ka tās meitassabiedrība tirgū darbojas autonomi. Līdz ar to, ja Komisija konstatē, ka prezumpcija nav tikusi atspēkota, tai ir tiesības mātessabiedrību atzīt par vainojamu pārkāpumā un tai nav pienākuma sniegt “atšķirīgu pierādījumu kopumu”, lai noteiktu tās atbildību, kā to apgalvo prasītājas.

102    Ņemot vērā šos apsvērumus, nav atbilstoša tā judikatūra, uz kuru prasītājas atsaucas pēc analoģijas un atbilstoši kurai gadījumā, ja Komisija, lai izdarītu secinājumu par pārkāpuma esamību, ir pamatojusies tikai uz uzņēmumu rīcību tirgū, prasītājas var apstrīdēt pārkāpumu, norādot apstākļus, kas Komisijas konstatētos faktus parāda citā aspektā un tādējādi šos faktus var izskaidrot citādāk, nekā to dara Komisija (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 186. un 187. punkts). Gadījums, kas paredzēts šajā judikatūrā, nav tāds kā šajā lietā.

103    Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir nepieciešams, lai attiecīgajam uzņēmumam administratīvā procesa laikā būtu bijusi iespēja pienācīgi darīt zināmu savu nostāju par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmantojusi, lai pamatotu apgalvojumu, ka ir noticis Līguma pārkāpums (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, I‑1825. lpp., 10. punkts, un 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā C‑310/93 P BPB Industries un British Gypsum/Komisija, Recueil, I‑865. lpp., 21. punkts).

104    Šajā ziņā Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), ir paredzēts nosūtīt lietas dalībniekiem paziņojumu par iebildumiem, kurā skaidri jānorāda visi galvenie pierādījumi, uz kuriem šajā procesa stadijā ir pamatojusies Komisija. Šāds paziņojums par iebildumiem ir procesuālā garantija, ar ko piemēro Savienības tiesību pamatprincipu, kurš nosaka, ka tiesības uz aizstāvību ir jāievēro jebkurā procedūrā (Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, Krājums, I‑7191. lpp., 35. punkts).

105    Šis princips it īpaši prasa, lai paziņojumā par iebildumiem, ko Komisija adresē kādam uzņēmumam, attiecībā uz kuru tā paredz noteikt sodu par konkurences noteikumu pārkāpumu, būtu ietverti visi norādītie būtiskie fakti par uzņēmumu – piemēram, pārmestie fakti, tiem piešķirtā kvalifikācija un pierādījumi, uz kuriem pamatojas Komisija, lai šis uzņēmums varētu lietderīgi norādīt savus argumentus pret to uzsāktajā administratīvajā procesā (skat. iepriekš 104. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

106    It īpaši paziņojumā par iebildumiem ir nepārprotami jāprecizē juridiskā persona, kurai var tikt uzlikti naudas sodi, tam ir jābūt adresētam šai personai un tajā jābūt norādītam, kādā statusā šai personai tiek pārmesti norādītie fakti (šajā ziņā skat. iepriekš 104. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, 37. un 38. punkts).

107    Tādējādi procesuālās vienlīdzības princips ir ievērots, ja sabiedrība, attiecībā uz kuru ir izvirzīta attiecīgā prezumpcija, savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un uzklausīšanas amatpersonas veiktās uzklausīšanas laikā var norādīt visus faktiskos un tiesiskos apstākļus, lai atspēkotu šo prezumpciju, un ja Komisijai ir jāņem vērā šie apstākļi, lai attiecīgā gadījumā atsauktu iebildumus, kas ir izrādījušies nepamatoti.

108    Šajā lietā prasītājas neapstrīd faktu, ka paziņojums par iebildumiem ir tām ļāvis uzzināt, ka to iesaistīšana šajā lietā ir pamatota ar prezumpciju, ka tās gandrīz pilnībā kontrolē Arkema. Tā kā šī prezumpcija ir atspēkojama, tās administratīvā procesa laikā varēja nodrošināt savu aizstāvību šajā jautājumā, mēģinot atspēkot šo prezumpciju. Turklāt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma un prasības pieteikuma, tieši to tās darīja, tomēr Komisiju tas nepārliecināja.

109    Tādēļ šis iebildums ir jānoraida.

110    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu rūpīgi un neatkarīgi pārbaudīt tos pierādījumus par pretējo, kas iesniegti, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju, kas tādējādi kavēja prasītājām to aizsardzību mērķtiecīgi vērst uz konkrētiem pierādījumu elementiem.

111    Jānorāda, ka prasītājas neprecizē, kādus īpašus atbilstošus elementus Komisija neesot pārbaudījusi.

112    Ja pieņem, ka šā iebilduma mērķis ir apstrīdēt Komisijas veikto visu prasītāju iesniegto pierādījumu pārbaudi, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju, jānorāda, ka Komisijas veiktais šo elementu novērtējums tika apstiprināts saistībā ar iepriekš izklāstītā ceturtā pamata pārbaudi.

113    Turklāt, kā izriet no turpmāk veiktās otrā pamata trešās daļas pārbaudes, tikai ar apstrīdētā lēmuma pamatojuma lakonismu šajā jautājumā vien nepietiek, lai konstatētu, ka nav izpildīts pienākums rūpīgi un neatkarīgi pārbaudīt atbilstošos pierādījumus, kuri izriet no administratīvā procesa.

114    Lasot apstrīdētā lēmuma 434.–441. apsvērumu, var konstatēt, ka Komisija ir pārbaudījusi prasītāju argumentus, kas ir apkopoti 431. apsvērumā un kas ir izvirzīti, lai pamatotu viņu tēzi, atbilstoši kurai tikai Arkema vajadzēja būt minētā lēmuma adresātam. Atbildes uz paziņojumu par iebildumiem analīze neļauj identificēt citus atbilstošus elementus, kurus Komisija nebūtu ņēmusi vērā.

115    No tā izriet, ka šis iebildums nav pamatots.

116    Treškārt, tiesas sēdes laikā prasītājas apgalvoja, ka, pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas neinformējot tās par attiecīgo izmeklēšanu, Komisija ir pārkāpusi prasības saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas noteiktas 6. panta 3. punkta a) apakšpunktā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, un kas apstiprinātas Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumā lietā T‑99/04 AC-Treuhand/Komisija, (Krājums, II‑1501. lpp.), kā arī Komisijas Labās prakses kodeksā attiecībā uz LESD 101. un 102. pantu.

117    Jānorāda, ka iepriekš 116. punktā minētajā spriedumā lietā AC-Treuhand/Komisija (56. punkts) Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, Komisijai attiecīgais uzņēmums saistībā ar to veiktā pirmā pasākuma stadijā, ietverot informācijas pieprasījumus, ko [Komisija] tam nosūta Regulas Nr. 17 11. panta ietvaros, ir it īpaši jāinformē par veicamās izmeklēšanas priekšmetu un mērķi. Minētā sprieduma 58. punktā Vispārējā tiesa norādīja arī, ka no judikatūras izriet, ka tikai tad, ja Komisijas pieļautais pārkāpums varēja tieši skart attiecīgā uzņēmuma tiesības uz aizstāvību administratīvā procesa laikā, šāds pārkāpums var izraisīt Komisijas galīgā lēmuma atcelšanu.

118    Šajā lietā bez tā fakta, ka no minētā sprieduma nevar secināt, ka Komisijai – kā apgalvo prasītājas – pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas būtu jāveic izmeklēšanas pasākumi saistībā ar kādu uzņēmumu, ja tā uzskata, ka tās rīcībā turklāt ir informācija, kura pamato šāda paziņojuma nosūtīšanu, ir jānorāda, ka prasītājas neizvirza nevienu konkrētu faktu, ar ko varētu pierādīt, ka tām tāpēc nebija iespējas iesniegt pierādījumus par to, ka tās neīstenoja izšķirošu ietekmi uz Arkema.

119    Saistībā ar argumentu, atbilstoši kuram Komisija, attiecībā uz tām neveicot nekādu izmeklēšanas pasākumu pirms paziņojuma par iebildumiem pieņemšanas, esot pārkāpusi savu Labās prakses kodeksu, no vienas puses, jākonstatē, ka minētais kodekss, kas atbilstoši tā 5. punktam ir piemērojams tikai attiecībā uz izskatīšanā esošajām un turpmākajām lietām, sākot ar tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, tika pieņemts pēc apstrīdētā lēmuma un tādēļ nav piemērojams šīs lietas faktiem.

120    No otras puses, jānorāda, ka minētā kodeksa 14. punktā, atsaucoties uz iepriekš 116. punktā minēto spriedumu lietā AC-Treuhand/Komisija (56. punkts), ir paredzēts, ka “pirmā izmeklēšanas pasākuma laikā (parasti – informācijas pieprasījums vai pārbaude) uzņēmumi ir jāinformē par to, ka attiecībā uz tiem tiek veikta iepriekšēja izmeklēšana, kā arī par šādas izmeklēšanas priekšmetu un mērķi”. Tādējādi, neizvērtējot minētā kodeksa juridisko piemērojamību, katrā ziņā jākonstatē, ka no tā neizriet, ka Komisijai attiecībā uz visām juridiskajām struktūrām, kas veido attiecīgo uzņēmumu, būtu pienākums veikt izmeklēšanas pasākumus pirms paziņojuma par iebildumiem pieņemšanas.

121    Līdz ar to šis iebildums un tādējādi arī pamata pirmā daļa ir pilnībā jānoraida.

 Par otro daļu – nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu

122    Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu, pirmkārt, tāpēc, ka tā a priori ir atzinusi prasītājas par vainojamām pārkāpumā, pamatojoties tikai uz pieņēmumu, ko neapstiprina nekādi konkrēti pierādījumi, un, otrkārt, tāpēc, ka to atbildība ir tikusi noteikta, kaut arī tās pilnībā nevarēja izmantot tiesības uz aizstāvību.

123    Jāatgādina, ka nevainīguma prezumpcijas princips kā Savienības tiesību vispārējais princips it īpaši ir piemērojams tādos procesos par uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt pieņemts lēmums par naudas soda vai kavējuma naudas uzlikšanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 149. un 150. punkts).

124    Prasītāju argumenti neļauj konstatēt, ka šajā lietā šis princips būtu pārkāpts.

125    Pirmkārt, jāatgādina, ka Komisija, lai noteiktu mātessabiedrības solidāro atbildību par tās meitassabiedrībai uzlikta naudas soda samaksu, var izmantot prezumpciju, atbilstīgi kurai mātessabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz meitassabiedrību, ja tai pieder viss vai gandrīz viss meitassabiedrības kapitāls. Tādā gadījumā tiek atzīts, ka mātessabiedrība un meitassabiedrība veido vienotu uzņēmumu, kurš saskaņā ar personiskās atbildības principu atbild par šo pārkāpumu. Šajā lietā Arkema savā pieteikumā, kas iesniegts atbilstoši Paziņojumam par sadarbību, atzina pārkāpumu (skat. apstrīdētā lēmuma 69. apsvērumu). Turklāt prasītājas neapstrīd, ka tā ir bijusi attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībniece.

126    Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, nevar uzskatīt, ka Komisija a priori tās ir atzinusi par vainojamām, jo tās varēja atspēkot iepriekš minēto prezumpciju, kas bija iekļauta paziņojumā par iebildumiem, pierādot savas meitassabiedrības autonomiju.

127    Jāatgādina, ka to, ka Komisija ir pieņēmusi paziņojumu par iebildumiem, nekādā ziņā nevar uzskatīt par attiecīgā uzņēmuma vainojamības pierādījumu. Pretējā gadījumā jebkura procesa uzsākšana šajā jautājumā potenciāli varētu būt pretrunā nevainīguma prezumpcijas principam (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 99. punkts).

128    Turklāt, ciktāl prasītājas tiesas sēdē pēc būtības uzsvēra, ka tāpēc, ka “Komisijas rokās koncentrētas policijas, izmeklēšanas, vajāšanas un sprieduma pilnvaras”, šajā lietā tikusi pārkāpta nevainīguma prezumpcija, jākonstatē, ka šis iebildums tika izvirzīts ar nokavēšanos, jo pirmo reizi tas tika formulēts tiesas sēdes posmā, un to nevar uzskatīt par prasības pieteikumā izvirzītā pamata papildinājumu, atbilstoši kuram Komisija esot pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu, attiecībā uz prasītājām atsaucoties uz prezumpciju, kas izriet no gandrīz pilnīgas to meitassabiedrības kapitāla kontroles. Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida kā nepieņemams atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktam.

129    Ņemot vērā iepriekš norādīto, otrā daļa un tātad šis pamats kopumā ir jānoraida.

 Par otro pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

130    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot pārbaudi. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

131    Gadījumā, ja, kā tas ir šajā izskatāmajā lietā, lēmums par EKL 81. panta piemērošanu attiecas uz vairākiem adresātiem un rada problēmu saistībā ar vainojamības pārkāpumā noteikšanu, tajā ir jābūt ietvertam pietiekamam pamatojumam attiecībā uz katru no tā adresātiem, ir īpaši tiem adresātiem, kuri saskaņā ar šā lēmuma noteikumiem ir atzīti par atbildīgiem par šo pārkāpumu. Tādējādi attiecībā uz mātessabiedrību, kas ir atzīta par solidāri atbildīgu par attiecīgo pārkāpumu, šādā lēmumā ir jābūt ietvertam detalizētam to apstākļu izklāstam, kas var pamatot šīs sabiedrības atzīšanu par vainojamu attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑327/94 SCA Holding/Komisija, Recueil, II‑1373. lpp., 78.–80. punkts).

132    Prasītājas ir iedalījušas šo pamatu trīs daļās.

 Par pirmo daļu – Komisijas jaunās nostājas dēļ pastiprinātā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

133    Prasītājas uzsver, ka šajā lietā pastāv pastiprināts pienākums norādīt apstrīdētā lēmuma pamatojumu, ņemot vērā jauno nostāju, kuru Komisija ir pieņēmusi salīdzinājumā ar tās [iepriekšējo] lēmumu pieņemšanas praksi. Pēc prasītāju domām, Komisija nav izpildījusi šo pienākumu, jo ir tikai apstiprinājusi savu judikatūras attiecībā uz mātessabiedrības atzīšanu par vainojamu pārkāpumā interpretāciju.

134    Jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 434. apsvērumā, atbildot uz prasītāju argumentu, Komisija norādīja:

“Tas, ka [..] Komisijas Lēmuma [C(2003) 4570] adresāts bija tikai [Arkema], šajā lietā nav šķērslis adresēt šo lēmumu gan [Arkema], gan [prasītājām]. Komisijai ir rīcības brīvība, lai tamlīdzīgos apstākļos noteiktu mātessabiedrības atbildību, un tas, ka tā šīs pilnvaras nav izmantojusi iepriekšējā lēmumā, nav šķērslis, lai to izdarītu šajā lietā.”

135    Jākonstatē, ka šī rindkopa nekādā ziņā nenozīmē, ka Komisija šajā lietā būtu pieņēmusi radikāli jaunu un no tās iepriekšējās prakses būtiski atšķirīgu nostāju, kā to apgalvo prasītājas.

136    Turklāt jānorāda, ka prezumpciju par mātessabiedrības īstenotu izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrību, kas ir balstīta tikai uz kapitāla saikni, Komisija ir jau piemērojusi savā 2005. gada 19. janvāra Lēmumā C(2004) 4876 par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu attiecībā uz Akzo Nobel, Akzo Nobel Nederland BV, Akzo Nobel Chemicals BV, Akzo Nobel Functional Chemicals BV, Akzo Nobel Base Chemicals AB, EKA Chemicals, Akzo Nobel AB, Atofina, Elf Aquitaine, Hoechst AG, Clariant GmbH, Clariant AG (Lieta E‑1/37.773 – AMCA), kurā tā par vainojamu Arkema izdarītajā pārkāpumā ir atzinusi Elf Aquitaine. Tāpēc prasītājas nevar apgalvot, ka Komisija šajā lietā attiecībā uz tām ir piemērojusi radikāli jaunu pieeju. No apstrīdētā lēmuma turklāt izriet, ka administratīvā procesa laikā prasītājas uzsvēra, ka tieši Lēmums C(2004) 4876 bija “krass pagrieziens” Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē, un lūdza to sagaidīt tiesvedības, kuru tās bija uzsākušas attiecībā uz šo lēmumu, beigas (skat. apstrīdētā lēmuma 430. un 433. apsvērumu).

137    Katrā ziņā judikatūrā, uz kuru atsaucas prasītājas, ir vienīgi prasīts, lai Komisija skaidri formulētu savus argumentus, kad tā savas lēmumu pieņemšanas prakses ietvaros pieņem lēmumu, kas būtiski pārsniedz to, kas ticis nolemts iepriekšējos lēmumos. Šādā gadījumā nepietiek sniegt pamatojumu kopsavilkumu, it īpaši atsaucoties uz pastāvīgo lēmumu pieņemšanas praksi (šajā ziņā skat. Tiesas 1975. gada 26. novembra spriedumu lietā 73/74 Groupement des fabricants de papiers peints de Belgique u.c./Komisija, Recueil, 1491. lpp., 3. punkts).

138    Apstrīdētajā lēmumā Komisija, atsaucoties uz Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru, skaidri izklāstīja gan principus, kurus tā nodomājusi piemērot, lai identificētu lēmuma adresātus (apstrīdētā lēmuma 370.–379. apsvērums), gan arī šo principu piemērošanu attiecībā uz prasītājām (427.–441. apsvērums). Apstrīdētā lēmuma pamatojums attiecībā uz iemesliem, kāpēc Komisija nolēma atzīt prasītājas par vainojamām attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā, tādējādi atbilst iepriekš 137. punktā minētajā judikatūrā noteiktajiem principiem.

139    Tādējādi šā pamata pirmā daļa nav atbalstāma.

 Par otro daļu – pretrunām pamatojumā

140    Prasītājas apgalvo, ka pamatojumā, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma 370.–372., 435.–442. un 458.–529. apsvērumā, ir pretruna, jo Komisija esot sajaukusi divus jēdzienus, proti, no vienas puses, uzņēmuma jēdzienu EKL 81. panta izpratnē, kas ir saimnieciska vienība, kura ir atbildīga par pārkāpumu un kurai tāpēc jāpiemēro sods, un, no otras puses, juridisku vienību – lēmuma adresātu.

141    Vispirms saistībā ar terminiem, kurus Komisija ir izmantojusi apstrīdētajā lēmumā, – neizskatot visus prasītāju minētos šā lēmuma apsvērumus – ir jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma 441. apsvēruma nepārprotami izriet, ka, tieši balstoties uz konstatējumu, ka prasītājas un Arkema bija viens uzņēmums EKL 81. panta izpratnē, Komisija nolēma tās atzīt par vainojamām attiecīgajā pārkāpumā un uzlikt tām naudas sodus. Šo secinājumu neatspēko apstāklis, ka apstrīdētā lēmuma tekstā reizumis netiek ievērota terminu konsekvence un termins “uzņēmums” tiek izmantots, lai raksturotu vienu vai otru attiecīgās grupas sabiedrību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 62. punkts).

142    Turpinot, attiecībā uz faktu, ka Komisija, no vienas puses, apstrīdētajā lēmumā apgalvo, ka Total grupā ietilpstošās dažādās sabiedrības veido vienotu uzņēmumu, kurš izdarījis strīdīgo pārkāpumu, un, no otras puses, identificē katru no šīm sabiedrībām kā apstrīdētā lēmuma adresāti, kurai uzlikts naudas sods, ir svarīgi norādīt, ka tas ir tikai sekas tam, ka konkurences tiesību normu adresāti un konkurences iestāžu lēmumu adresāti obligāti nav vieni un tie paši.

143    Kamēr konkurences tiesību normas ir adresētas uzņēmumiem un tieši attiecas uz tiem, tostarp neatkarīgi no to juridiskā statusa, Savienības konkurences tiesību pārkāpumi nepārprotami ir jāattiecina uz juridisko personu, kurai var uzlikt naudas sodu (šajā ziņā skat. iepriekš 31. punktā minēto 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 54.–57. punkts, kā arī ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus saistībā ar Tiesas 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑280/06 ETI u.c., Krājums, I‑10893. lpp., I‑10896. lpp., 68. un 69. punkts).

144    Attiecībā uz Total grupā ietilpstošo dažādo sabiedrību identifikāciju apstrīdētā lēmuma pamatojumā, kurš attiecas uz naudas soda aprēķināšanu, ir pietiekami konstatēt, ka minētajā lēmumā skaidri un nepārprotami ir parādīta Komisijas argumentācija, lai noteiktu soda naudas apmēru, kā arī summas, par kuru samaksu prasītājas ir atbildīgas.

145    Visbeidzot, tiktāl, ciktāl prasītājas atsaucas uz materiāltiesisku kļūdu, proti, ka atsevišķas naudas soda aprēķināšanas kārtības piemērošana katrai no attiecīgajām sabiedrībām nav saderīga ar vienota uzņēmuma jēdzienu, ir jāatsaucas uz tālāk izklāstīto trešā pamata analīzi.

146    Tādējādi pamata otrā daļa ir jānoraida.

 Par trešo daļu – Komisijas atbildes attiecībā uz prezumpcijas par izšķirošas ietekmes īstenošanu atspēkošanu neesamību

147    Prasītājas atsaucas uz tā pamatojuma nepietiekamību, balstoties uz kuru Komisija ir noraidījusi pierādījumus, kas bija izvirzīti administratīvā procesa laikā, lai atspēkotu prezumpciju par to, ka tās gandrīz pilnībā kontrolē Arkema kapitālu.

148    Attiecībā uz Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu ir jāņem vērā iepriekš 130. un 131. punktā minētā judikatūra. It īpaši jāatgādina – lai apstrīdētais lēmums attiecībā uz prasītājām būtu pietiekami pamatots, tajā bija jābūt iekļautam detalizētam to apstākļu izklāstam, kas var pamatot šo sabiedrību atzīšanu par vainojamām attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā (šajā ziņā skat. iepriekš 131. punktā minēto spriedumu lietā SCA Holding/Komisija, 80. punkts).

149    No tā izriet – ja, kā šajā lietā, Komisija par pamatu izmanto prezumpciju, atbilstoši kurai mātessabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrības rīcību, un ja attiecīgās sabiedrības administratīvā procesa laikā ir izvirzījušas pierādījumus, lai atspēkotu šo prezumpciju, lēmumā ir jābūt iekļautam pietiekamam to apstākļu izklāstam, kas var pamatot Komisijas nostāju, atbilstīgi kurai šie pierādījumi nebija pietiekami, lai atspēkotu minēto prezumpciju.

150    Šajā ziņā ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma 430.–441. apsvēruma izriet, ka Komisija ir pieņēmusi pamatotu nostāju attiecībā uz prasītāju administratīvā procesa laikā izvirzītajiem pierādījumiem.

151    Apstrīdētā lēmuma 430.–432. apsvērumā Komisija vispirms izklāstīja argumentus, kurus prasītājas bija izvirzījušas savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, un pēc tam atbildēja uz prasītāju izvirzītajiem argumentiem galvenokārt par vainojamības nodarījumā, pamatojoties uz prezumpciju, nelikumību, it īpaši ņemot vērā juridiskas vienības autonomijas, sankciju individualitātes un personiskās atbildības, nevainīguma prezumpcijas un procesuālās vienlīdzības principus.

152    Turklāt apstrīdētā lēmuma 433.–441. apsvērumā Komisija konstatēja, ka prezumpcija, kas saistīta ar to, ka prasītājām pieder gandrīz viss Arkema kapitāls, netika atspēkota, un ka, pamatojoties uz šo prezumpciju, secinājums par prasītāju atbildību par attiecīgo pārkāpumu bija jāpatur spēkā.

153    Jāuzskata, ka ar šo pamatojumu Komisija ir atbildējusi uz galvenajiem prasītāju izvirzītajiem argumentiem. Turklāt, tā kā Komisijai nav jāizsaka viedoklis par visiem argumentiem, ko tai iesniedz ieinteresētās personas (Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā T‑349/03 Corsica Ferries France/Komisija, Krājums, II‑2197. lpp., 64. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 130. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 64. punkts), tai nevar pārmest, ka tā nav sniegusi precīzu atbildi uz katru prasītāju izvirzīto argumentu.

154    Apstrīdētā lēmuma pamatojuma lakonismu šajā jautājumā turklāt pamato tas, ka prasītāju izvirzītie argumenti pēc būtības bija tikai apgalvojumi un tie nebija pamatoti ar konkrētiem pierādījumiem par saikni starp attiecīgajām sabiedrībām pārkāpuma periodā.

155    Turklāt, tā kā prasītājas apstrīd tā Komisijas vērtējuma pamatotību, kura rezultātā tika noraidīti attiecīgie pierādījumi, to argumenti attiecas uz apstrīdētā lēmuma likumību pēc būtības, kas ir tikusi izvērtēta iepriekš saistībā ar ceturto pamatu.

156    Ņemot vērā iepriekš minēto, šā pamata trešā daļa ir noraidāma tāpat kā viss otrais pamats kopumā.

 Par trešo pamatu – jēdziena “uzņēmums” vienotā rakstura pārkāpumu

157    Prasītājas norāda, ka Komisija ir pārkāpusi jēdziena “uzņēmums” vienoto raksturu, neievērojot konsekvenci jēdziena “uzņēmums” lietojumā dažādos naudas soda apmēra noteikšanas posmos. Tās uzskata, ka šai noteikšanai bija jānotiek vienādi saistībā ar attiecīgo ekonomisko vienību, jo atbildības par naudas soda samaksu sadalei starp dažādajām juridiskajām vienībām, kas veido uzņēmumu, jābūt atsevišķam argumentācijas posmam.

158    Jānorāda, ka šie argumenti, kuri attiecas tikai uz Komisijas izmantoto metodi, lai noteiktu naudas soda apmēru un sadalītu atbildību par tā samaksu dažādo grupas sabiedrību starpā, nevar apšaubīt tā vērtējuma likumību, kura rezultātā prasītājas tika atzītas par vainojamām pārkāpumā.

159    Tiktāl, ciktāl prasītāju argumentus varētu saprast kā tādus, ar kuriem tiek apstrīdēts naudas soda apmērs vai katras grupas sabiedrības attiecīgās atbildības par šā naudas soda samaksu sadalījums, ir jānorāda, ka prasītājas neapstrīd konkrētos Komisijas veikto aprēķinu rezultātus. It īpaši tās neapgalvo, ka citādas metodes rezultātā tās varētu būt atbildīgas par mazāka apmēra naudas soda samaksu.

160    Katrā ziņā jākonstatē, ka Komisijas pieeja nebija nesaderīga ar uzņēmuma jēdzienu.

161    Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas pamatoti uzsver, ka atbilstoši EKL 81. un 82. pantam tieši uzņēmumus vai uzņēmumu apvienības var atzīt par konkurences tiesību pārkāpējiem. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisija ar lēmumu var piemērot naudas sodus uzņēmumiem un to apvienībām, ja tie pārkāpj EKL 81. vai 82. panta noteikumus.

162    Jāatgādina arī, ka uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida. It īpaši uzņēmuma jēdziens šādā kontekstā jāsaprot kā tāds, kas apzīmē saimniecisku vienību pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī saimnieciskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (šajā ziņā skat. iepriekš 31. punktā minēto 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 54. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra).

163    Ja šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences tiesību normas, tai saskaņā ar personiskās atbildības principu ir jāatbild par šo pārkāpumu (skat. iepriekš 143. punktā minēto spriedumu lietā ETI u.c., 39. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr Savienības konkurences tiesību pārkāpumā nepārprotami par vainojamu jāatzīst juridiskā persona, kurai var uzlikt naudas sodu (iepriekš 104. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, 38. punkts, un iepriekš 31. punktā minētais 2009. gada 10. septembra spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 57. punkts). Tādējādi, tiklīdz ir konstatēts šāds pārkāpums, ir jānosaka tā fiziskā vai juridiskā persona, kura pārkāpuma izdarīšanas laikā bija atbildīga par uzņēmuma pārvaldību, lai tā būtu atbildīga par šo pārkāpumu (Vispārējās tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑6/89 Enichem Anic/Komisija, Recueil, II‑1623. lpp., 236. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija, Krājums, I‑9693. lpp., 78. punkts).

164    Turklāt Tiesa jau ir atzinusi, ka Komisijas prakse noteikt kādas sabiedrības solidāro atbildību par tās naudas soda daļas samaksu, kas uzlikta citai sabiedrībai, ir saderīga ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu (kas aizstāts ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu), ja to var atzīt par vainojamu pēdējās minētās sabiedrības ar konkurenci nesaderīgajā darbībā. Šādā gadījumā, pamatojoties uz šo vainojamību, konkrētajai sabiedrībai tiek uzlikts naudas sods par pārkāpumu tā, it kā tā pati būtu to izdarījusi (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑294/98 P Metsä-Serla u.c./Komisija, Recueil, I‑10065. lpp., 26.–28. punkts).

165    Tātad tas, ka apstrīdētajā lēmumā ir noteiktas dažādas juridiskās personas, kurām jābūt solidāri atbildīgām par naudas soda samaksu, nav nesaderīgi ar uzņēmuma jēdzienu. Gluži pretēji, runa ir par precīzu šā jēdziena piemērošanu, ja ir konstatēts, ka no juridiskā viedokļa attiecīgo uzņēmumu veido vairākas fiziskas vai juridiskas personas.

166    Tāpat arī nekādu uzņēmuma jēdziena pārkāpumu nevar konstatēt, pamatojoties tikai uz to, ka šīs dažādās juridiskās personas ir atbildīgas par naudas soda samaksu dažādos apmēros. Konstatējums, ka vairākas juridiskas personas veido vienu uzņēmumu, kurš ir atbildīgs par pārkāpuma izdarīšanu, obligāti nenozīmē, ka visi atbilstošie apstākļi, lai aprēķinātu naudas sodu, tām tiek noteikti vienādi, it īpaši, ja attiecīgā uzņēmuma sastāvs no juridiskā viedokļa laika gaitā ir mainījies. Tādējādi šajā lietā Total bija atzīta par atbildīgu tikai attiecībā uz vienu pārkāpuma laika posmu (apstrīdētā lēmuma 441. apsvērums), un neviena no prasītājām netika uzskatīta par recidīvisti (apstrīdētā lēmuma 469. apsvērums).

167    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka iepriekš 163. punktā minētajā spriedumā lietā Cascades/Komisija Tiesa noraidīja pieeju, atbilstīgi kurai mātessabiedrība ir atzīstama par vainojamu tās meitassabiedrību pārkāpjošajā rīcībā, ja tā ir īstenota pirms to iegādes. Tiesa precizēja, ka principā fiziskai vai juridiskai personai, kas vadīja attiecīgo uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas brīdī, ir par to jāatbild, pat ja lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, pieņemšanas dienā uzņēmuma pārvaldība bija uzticēta kādai citai personai. Pēc tam, kad Tiesa uzsvēra, ka attiecīgās sabiedrības pircējs nebija pilnībā un galīgi pārņēmis, bet tās turpināja savu darbību kā pircēja meitassabiedrības, tā nosprieda, ka tās tādēļ pašas ir atbildīgas par savām pārkāpumu veidojošām darbībām, pirms mātessabiedrība tās iegādājās, un tā nav jāuzskata par atbildīgu (sprieduma 77.–80. punkts).

168    Tāpēc, ņemot vērā, ka Total ieguva kontroli pār Elf Aquitaine 2000. gada aprīlī, Komisija pamatoti uzskatīja, ka tā ir atbildīga par strīdīgo pārkāpumu tikai no 2000. gada 30. aprīļa (apstrīdētā lēmuma 441. apsvērums) un ka tai uzliktā naudas soda sākumsumma netiek palielināta atbilstoši ilgumam (apstrīdētā lēmuma 467. un 468. apsvērums).

169    Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājas nevar rezultatīvi kritizēt Komisiju par to, ka tā naudas soda aprēķina pamatojumā norādījusi dažādas Total grupas sabiedrības.

170    Visbeidzot ir jāuzsver, ka, izņemot palielinājumu saistībā ar pārkāpuma ilgumu un recidīvu, kuru noteikšanai Komisija ņēma vērā attiecīgā uzņēmuma sastāva izmaiņas laikā, naudas sods visām attiecīgajām Total grupas sabiedrībām tika aprēķināts vienādā veidā. It īpaši Komisija tām piemēroja vienādu naudas soda sākumsummu un to vienādu samazinājumu atbilstoši Paziņojumam par sadarbību. Tādējādi prasītāju kritika par šiem diviem naudas soda aprēķināšanas posmiem nav pamatota.

171    Tādējādi trešais pamats ir jānoraida.

 Par piekto pamatu – kļūdām vērtējumā attiecībā uz Total

172    Prasītājas izvirza divus iebildumus, ar kuriem tās apšauba tikai Total atbildību. Pirmām kārtām, tās apstrīd to, ka Total, kura 2000. gada aprīlī pārņēma grupas kontroli, varētu būt sniegusi Arkema “norādījumus par karteli” attiecībā uz aizliegto vienošanos, kas pastāvējusi jau vairākus gadus un kuras pēdējā daudzpusējā sanāksme notika 2000. gada 18. maijā. Tās norāda, ka tā pārkāpuma periods, kurā tiek vainota Total, nepārsniedz astoņus mēnešus, pat ja īstenībā tas ilga tikai mēnesi, jo aizliegtās vienošanās pēdējā daudzpusējā sanāksme notika 2000. gada 18. maijā.

173    Vispirms jānorāda, ka prasītāju apgalvojums, atbilstoši kuram tā pārkāpuma periods, kurā par vainojamu atzīta Total, ilga tikai vienu mēnesi, balstās uz pieņēmumu, ka aizliegtā vienošanās tika izbeigta pēdējās daudzpusējās sanāksmes dienā – 2000. gada 18. maijā.

174    Taču prasītājas neizvirza nekādus argumentus šīs tēzes pamatojumam un it īpaši argumentēti neapstrīd Komisijas konstatējumu, atbilstoši kuram 2000. gada 18. maija sanāksmes rezultātā tika panākta vispārēja vienprātība par cenu līmeņa saglabāšanu un tādējādi aizliegtā vienošanās bija spēkā līdz 2000. gada 31. decembrim (apstrīdētā lēmuma 357.–360. apsvērums).

175    Jāatgādina, ka Total atbildība ir balstīta uz apsvērumu, ka no 2000. gada 30. aprīļa – dienas, kad tā pārņēma attiecīgo grupu – tā kopā ar Arkema un Elf Aquitaine veidoja vienu uzņēmumu, kas ir atbildīgs par konkrēto pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 441. apsvērums).

176    Šajā ziņā ir jānorāda, ka tikai tas, ka Total pārņēma grupas kontroli pārkāpuma perioda beigās, nav pietiekami, lai izslēgtu, ka tā attiecīgajā periodā īstenoja izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrības, kura iesaistīta pārkāpumā, rīcību tirgū.

177    Izņemot datumu, kad Total pārņēma kontroli pār grupu, prasītājas neizvirza nekādus citus īpašus apstākļus, kas varētu pierādīt, ka laikposmā no 2000. gada maija līdz decembrim Arkema savu rīcību tirgū noteica neatkarīgi no Total.

178    Šādos apstākļos Komisija varēja pamatoti izvirzīt pieņēmumu, ka pēc tam, kad Total no 2000. gada 30. aprīļa pārņēma kontroli pār gandrīz visu grupas kapitālu, tā īstenoja izšķirošu ietekmi uz Arkema rīcību tirgū, un tādējādi noteikt tās atbildību par pārkāpumu attiecīgajā periodā, pamatojoties uz šo neatspēkoto prezumpciju.

179    Turklāt kā neefektīvs jānoraida prasītāju arguments, atbilstoši kuram, ņemot vērā grupas kontroles pārņemšanas datumu, Total nevarēja iegūt informāciju par tās meitassabiedrības pārkāpjošo rīcību un pieņemt lēmumu, lai to izbeigtu.

180    Kā izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem, atbildības noteikšana Total izriet no tā, ka tā bija viena no tām juridiskajām vienībām, kas veidoja uzņēmumu, kurš pārkāpa konkurences tiesības, neņemot vērā to, vai tas zināja vai nezināja par pārkāpumu.

181    Tādējādi pirmais iebildums nav pieņemams.

182    Otrām kārtām, prasītājas uzsver, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 471. apsvērumā esot nepareizi norādījusi, ka tās 1984. gada 23. novembra Lēmuma 85/74/EEK par procedūru saskaņā ar EEK līguma 85. pantu (Lieta IV/30.907 – Peroksiprodukti) (OV 1985, L 35, 1. lpp.) adresāti un tās Lēmuma 94/599 adresāti, kuri ņemti vērā attiecībā uz recidīvu, bija Total grupas dalībnieki šo iepriekšējo lēmumu pieņemšanas laikā.

183    Jānorāda, ka Komisija kļūdas dēļ, kuru tā pati atzina iebildumu rakstā, apstrīdētā lēmuma 471. apsvērumā norādīja, ka “juridiskās personas, kuras ir Lēmumu [85/74 un 94/599] adresāti, bija un joprojām ir Total grupas dalībnieki”.

184    Šis konstatējums tomēr neietekmē apstrīdētā lēmuma likumību. Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 441. apsvēruma izriet, ka Total bija atzīta par atbildīgu par pārkāpumu tikai no dienas, kad tā pārņēma grupas kontroli, proti, no 2000. gada 30. aprīļa.

185    Otrkārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 469. apsvēruma, Komisija, piemērojot ar recidīvu saistīto palielinājumu tikai tai naudas soda summai, kas noteikta Arkema, ņēma vērā to, ka Arkema iepriekšējo nolēmumu pieņemšanas laikā nebija grupas locekle.

186    Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais iebildums un tādējādi piektais pamats kopumā ir jānoraida.

 Par sesto pamatu – vairāku svarīgu visu dalībvalstu atzītu un Savienības tiesību sistēmas neatņemamu sastāvdaļu veidojošu principu pārkāpumu

187    Prasītājas apgalvo, ka, nosakot to atbildību par konkrēto pārkāpumu un uzliekot tām naudas sodu, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes, personiskās atbildības un sankciju individualitātes, kā arī likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principus.

 Par iespējamo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

188    Prasītājas apgalvo, ka Komisija, nosakot viņu atbildību, pamatojoties tikai uz attiecīgo prezumpciju, esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, lai gan citu sabiedrību – apstrīdētā lēmuma adresātu – atbildību tā esot balstījusi uz prezumpciju, kuru pamato papildu apstākļi (apstrīdētā lēmuma 385., 391. un 394., 405., 411. un 423.–427. apsvērums).

189    Šajā ziņā ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma 370.–379. apsvēruma izriet, ka Komisija attiecībā uz visiem adresātiem ir piemērojusi vienu un to pašu noteikumu, atbilstoši kuram visa vai gandrīz visa meitassabiedrības kapitāla kontrole ir pietiekama, lai izvirzītu atspēkojamu prezumpciju, kas ļauj noteikt mātessabiedrības atbildību. Attiecīgā prezumpcija tiešām tika piemērota gan Total grupai, gan citām sabiedrību grupām, uz kurām attiecas apstrīdētais lēmums.

190    Tas, ka attiecībā uz dažiem apstrīdētā lēmuma adresātiem, proti, Akzo Nobel, FMC, L’Air liquide, SNIA un Edison, Komisija bez prezumpcijas norādīja arī dažas papildu norādes par izšķirošo ietekmi, ko īsteno mātessabiedrības, nenozīmē, ka visiem adresātiem netika piemēroti vienādi principi.

191    Saistībā ar Akzo Nobel no apstrīdētā lēmuma 384. apsvēruma izriet, ka “tāpēc, ka [tā] pilnībā kontrolē EKA [Chemicals] kapitālu, Komisija uzskata, ka [tā] īstenoja izšķirošu ietekmi uz EKA [Chemicals], jo nav ticis iesniegts neviens šo prezumpciju atspēkojošs arguments”. Šo apsvērumu neatspēko fakts, ka šā paša lēmuma 385. apsvērumā Komisija norādīja uz dažām papildu norādēm prezumpcijas apstiprināšanai.

192    Saistībā ar FMC Komisija norādīja, ka tā ir izdarījusi secinājumu attiecībā uz tās atbildību “tāpēc, ka FMC Foret [bija] meitassabiedrība, kuras kapitālu (netieši) pilnībā kontrolēja [FMC]” (apstrīdētā lēmuma 390. apsvērums). Šo apsvērumu neietekmē fakts, ka apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā Komisija atsaucās uz vienu papildu norādi attiecībā uz FMC izšķirošo ietekmi uz tās meitassabiedrību.

193    Saistībā ar L’Air liquide Komisija apstrīdētā lēmuma 403. apsvērumā norādīja: “Tā kā pārkāpuma izdarīšanas brīdī [tai] piederēja Chemoxal kapitāldaļas 100 % apmērā un tai bija tiesības iecelt amatā Chemoxal valdes locekļus, [tā] izvirzīja prezumpciju par [tās] izšķirošo ietekmi uz tās meitassabiedrības rīcību.” Komisija šo apsvērumu precizēja, apstrīdētā lēmuma 405. apsvērumā norādot, ka tas, ka “pieder 100% kapitāldaļu, [ir ļāvis] izvirzīt prezumpciju, kuru [varēja] atspēkot, pierādot, ka [..] meitassabiedrībai bija piešķirta [..] autonomija”.

194    Saistībā ar SNIA no apstrīdētā lēmuma 411. apsvēruma izriet, ka tās atbildība bija noteikta, ņemot vērā tās apvienošanos ar sabiedrību, kas pilnībā bija tās vienības, kura bija tieši iesaistīta pārkāpumā, mātessabiedrība, tāpēc norādītā situācija nav salīdzināma ar prasītāju situāciju.

195    Visbeidzot, saistībā ar Edison Komisija apstrīdētā lēmuma 418. apsvērumā norādīja: “Tā kā nav iesniegti argumenti, kas atspēko šo prezumpciju, tas, ka mātessabiedrībai pieder 100 % kapitāldaļu, [judikatūrā] tiek uzskatīts par pietiekamu pierādījumu.” Turklāt apstrīdētā lēmuma 419.–421. apsvērumā Komisija minēja dažus papildu apstākļus, norādot, ka tie ir pretrunā Edison argumentam par tās meitassabiedrības autonomiju.

196    Tādējādi no apstrīdētā lēmuma apsvērumiem, uz kuriem atsaucas prasītājas, izriet, ka Komisija attiecībā uz visiem apstrīdētā lēmuma adresātiem uzskatīja, ka tas, ka mātessabiedrība kontrolē visu vai gandrīz visu meitassabiedrības kapitālu gadījumā, ja nav argumentu no tā izrietošās prezumpcijas atspēkošanai, ir pietiekami, lai atzītu mātessabiedrības atbildību, jo tika izvirzītas papildu norādes par dažu attiecīgo mātessabiedrību izšķirošas ietekmes īstenošanu uz to meitassabiedrībām, tiklīdz tās bija pieejamas – vai nu lai pastiprinātu secinājumu, kas pamatoti izriet no tā, ka pilnībā tiek kontrolēts meitassabiedrības kapitāls, vai arī lai atbildētu uz attiecīgo uzņēmumu izvirzītajiem argumentiem.

197    Turklāt attiecībā uz prasītājām Komisija papildus saistībai pamatkapitāla ziņā arī norādīja, ka Elf Aquitaine norīkoja Arkema valdes locekļus (apstrīdētā lēmuma 427. apsvērums), tomēr nesaistot mātessabiedrības vainojamību pārkāpjošā rīcībā, kuru īstenojusi tai pilnībā vai gandrīz pilnībā piederoša meitassabiedrība, ar papildu pierādījumu esamību.

198    Tādējādi šis iebildums nav pamatots.

 Par iespējamo personiskās atbildības un sankciju individualitātes, kā arī likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principu pārkāpumu

199    Prasītājas pēc būtības uzskata, ka Komisija, neatzīstot, ka Arkema attiecībā pret tām ir uzskatāma par autonomu ekonomisko vienību, un līdz ar to nepamatoti nosakot to atbildību un uzliekot tām naudas sodus, esot pārkāpusi minētos tiesību principus.

200    Jāatgādina, ka, ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī par tiem piemēroto sankciju raksturu un bardzības līmeni, atbildība par šo pārkāpumu izdarīšanu ir personiska (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 78. punkts). Turklāt atbilstoši sodu un sankciju individualitātes principam fizisku vai juridisku personu var sodīt tikai par pārkāpumiem, kas tai individuāli tiek pārmesti (Vispārējās tiesas 2001. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑45/98 un T‑47/98 Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni/Komisija, Recueil, II‑3757. lpp., 63. punkts), tas ir princips, kas ir piemērojams visos administratīvajos procesos, kuru noslēgumā var tikt piemērotas sankcijas atbilstoši Savienības konkurences tiesību normām (Vispārējās tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II‑1887. lpp., 118. punkts).

201    Šajā lietā ir pietiekami konstatēt, ka prasītāju argumenti ir balstīti uz kļūdainu pieņēmumu, atbilstoši kuram attiecībā uz tām netika konstatēts nekāds pārkāpums un nekāds individuāli piemērojams naudas sods viņām netika noteikts. Gluži pretēji, no iepriekš minētā izriet, ka prasītājas individuāli tika sodītas par EKL 81. panta pārkāpumu, kuru to saimniecisko, organizatorisko un juridisko saikņu dēļ, kuras tās vienoja ar to meitassabiedrībām, un to autonomijas trūkuma tirgū dēļ esot izdarījušas tās pašas (šajā ziņā skat. iepriekš 164. punktā minēto spriedumu lietā Metsä-Serla u.c./Komisija, 27. un 34. punkts).

202    Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, no iepriekš tekstā minētā ceturtā pamata pārbaudes izriet, ka EKL 81. panta noteikumu pārkāpums attiecībā uz prasītājām ir pierādīts. Sankcijas attiecībā uz tādu pārkāpumu ir skaidri noteiktas Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā. Tāpēc nullum crimen, nulla poena sine lege princips ir ievērots.

203    Tādējādi šis iebildums, kā arī sestais pamats kopumā ir jānoraida.

 Par septīto pamatu – labas pārvaldības principa pārkāpumu

204    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija neesot rūpīgi un objektīvi pārbaudījusi apstākļus, kuri tika norādīti, lai pierādītu Arkema autonomiju.

205    Tā kā tās aprobežojas tikai ar to, ka atkārto savu argumentu par attiecīgo pierādījumu nepārbaudīšanu, kurš ir izskatīts un noraidīts šā sprieduma 111.–115. punktā, šis arguments to pašu iemeslu dēļ ir jānoraida.

206    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijai ar mērķi nodrošināt tiesvedības ekonomiju esot vajadzējis apmierināt viņu lūgumu apturēt apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, līdz Vispārējā tiesa būs pieņēmusi nolēmumu par attiecībā uz Lēmumu C(2004) 4876 celtajām prasībām.

207    Tā kā šis arguments vienīgi ietver atsauci uz tiesvedības ekonomiju un tādējādi ar to acīmredzami nevar atspēkot apstrīdētā lēmuma likumību, tas ir uzreiz jānoraida.

208    Līdz ar to septītais pamats ir jānoraida.

 Par astoto pamatu – tiesiskās drošības principa pārkāpumu

209    Prasītājas apgalvo, ka šajā lietā piemērotais vainojamības kritērijs ir jauns kritērijs salīdzinājumā ar Komisijas iepriekšējo lēmumu pieņemšanas praksi, un it īpaši salīdzinājumā ar Lēmumu C(2003) 4570 tas ir izraisījis tiesiskās drošības principa pārkāpumu.

210    Pietiek atgādināt, ka apstrīdētais lēmums nav pirmais lēmums, ar kuru Komisija atbildību par Arkema izdarīto pārkāpumu, pamatojoties uz prezumpciju par izšķirošas ietekmes īstenošanu, ir attiecinājusi uz tās mātessabiedrību. Lēmumā C(2004) 4876 Komisija jau noteica Elf Aquitaine vainojamību. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, apstrīdētais lēmums nav pavērsiens Komisijas praksē attiecībā uz vainojamību, tostarp arī attiecībā uz konkrēto grupu. Turklāt prasītāju atbildē uz paziņojumu par iebildumiem šajā lietā prasītājas jau atsaucās uz vainojamības kritēriju, kuru Komisija piemēroja Lēmumā C(2004) 4876, kā citstarp izriet no prasītāju argumentiem, kurus tās iesniedza saistībā ar sesto pamatu. Tādējādi šajā lietā nepareizs ir šobrīd izskatāmajā pamatā minētais pieņēmums, atbilstoši kuram Komisija attiecībā uz prasītājām esot piemērojusi jaunu vainojamības kritēriju.

211    Katrā ziņā ir jāatgādina, ka no Komisijas netiek prasīts, lai tā vienmēr pārbaudītu, vai mātessabiedrību var atzīt par vainīgu meitassabiedrības pārkāpjošā rīcībā (skat. iepriekš 89. punktu). Tādējādi tas, ka tā nolemj noteikt tāda uzņēmuma atbildību par konstatēto pārkāpumu, kuru veido mātessabiedrība un meitassabiedrība, kaut gan atbilstoši iepriekšējai praksei tā nebūtu apsvērusi šādu rīcību, nav tiesiskās drošības principa pārkāpums.

212    Turklāt ir jākonstatē, ka no Lēmuma C(2003) 4570 (373.–391. apsvērums), uz kuru atsaucas prasītājas, izriet, ka Komisija nemaz nav analizējusi Arkema mātessabiedrības atbildības problēmu un, it īpaši, tā nav paudusi viedokli par tās autonomiju attiecībā pret mātessabiedrību. Tādējādi, pat ja pieņem, ka fakti šajā lietā ir līdzīgi faktiem šobrīd izskatāmajā lietā, nevar apgalvot, ka šis lēmums ir jebkāda garantija attiecībā uz veidu, kādā Komisija uztver Arkema un tās mātessabiedrību attiecības, ne arī attiecībā uz vainojamības kritēriju, kas piemērojams šai sabiedrību grupai.

213    Līdz ar to šo pamatu nevar atbalstīt.

 Par devīto pamatu – naudas sodu noteikšanu reglamentējošo pamatprincipu pārkāpumu

214    Prasītājas, pamatojot ar dažādiem iemesliem, apstrīd tām uzliktā naudas soda apmēru.

215    Pirmām kārtām, tās apgalvo, ka tām sakarā ar to, ka tās nezināja par pārkāpumu, ko izdarījusi to meitassabiedrība, esot bijis jāsamazina naudas soda apmērs. Atsaucoties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, tās norāda, ka Komisija šāda iemesla dēļ ir samazinājusi naudas soda apmēru citam apstrīdētā lēmuma adresātam, proti, Caffaro.

216    Jānorāda, ka Komisija piešķīra uzņēmumam, kuru veido sabiedrības SNIA un Caffaro, naudas soda sākumsummas samazinājumu tāpēc, ka netika noteikts, ka šī pēdējā minētā sabiedrība, kura piedalījās ierobežotā skaitā sanāksmju par aizliegto vienošanos saistībā tikai ar vienu attiecīgo produktu, zināja vai tai bija jāzina par vispārējo pret konkurenci vērsto vienošanos projektiem (apstrīdētā lēmuma 332. un 461. apsvērums).

217    Attiecībā uz prasītājām jāatgādina, ka tās tika vainotas attiecīgajā pārkāpumā tāpēc, ka tās ar to meitassabiedrību veidoja vienu uzņēmumu, nevis tāpēc, ka tās bija tieši iesaistītas pārkāpumā, jo tas, ka tās nezināja par aizliegto vienošanos, neietekmē vainas noteikšanu.

218    Tā kā prasītājas neapgalvo, ka to meitassabiedrība, kura tieši piedalījās pārkāpumā, nezināja par vispārējo pret konkurenci vērsto vienošanos projektu, šī nezināšana par aizliegto vienošanos nav norāde par to, ka to un meitassabiedrības veidotā uzņēmuma izdarītā pārkāpuma smagums ir mazāks, un tāpēc nevar būt iemesls, lai pamatotu naudas soda apmēra samazināšanu.

219    Saistībā ar iespējamo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu jānorāda, ka prasītājas kā juridiskas vienības, kuras atbild par tā uzņēmuma pārvaldību, kurš laidis tirgū abus attiecīgos produktus un kurš tieši piedalījies visos aizliegtās vienošanās aspektos, neatrodas salīdzināmā situācijā ar Caffaro, kas pārvaldīja uzņēmumu, kura līdzdalība aizliegtajā vienošanās neaptvēra visu vispārējo pret konkurenci vērsto projektu.

220    Tādēļ šis iebildums ir jānoraida.

221    Otrām kārtām, attiecībā uz naudas soda apmēra palielināšanu preventīviem mērķiem prasītājas atsaucas uz nevainīguma prezumpcijas un tiesiskās drošības principa pārkāpumu.

222    Pirmkārt, to arguments par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu ir balstīts uz pieņēmumu, atbilstīgi kuram “nekādi apstākļi [..] neļāva noteikt [to] atbildību kartelī”. Tā kā no ceturtā pamata pārbaudes, kas veikta iepriekš, izriet, ka prasītāju atbildība ir noteikta pamatoti, šis arguments ir jānoraida.

223    Otrkārt, prasītājas, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 465. apsvērumu, apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu, norādot, ka, nodibinot juridiski neatkarīgu meitassabiedrību, mātessabiedrībai varēja būt mērķis iesaistīt šo meitassabiedrību pārkāpjošā rīcībā, vienlaikus izvairoties no sankcijām.

224    Apstrīdētā lēmuma 465. apsvērumā, atbildot uz prasītāju argumentu, kurā tiek kritizēts attiecīgais naudas soda apmēra palielinājums, Komisija norādīja, ka, “ja par pamatu izmantojot šo argumentu, [tai] vajadzēja lemt par to, ka Atofina uzliktajam naudas sodam [vajadzēja] būt ne tik lielam kā tam, kas [bija] pamatots ar tā uzņēmuma lielumu, kura daļa tā [bija], tad ļoti liels uzņēmums, kurš piedalās vienā vai vairākās aizliegtajās vienošanās, varētu izvairīties no ļoti lieliem naudas sodiem, izveidojot mazas meitassabiedrības ar nelielu apgrozījumu, lai tās iesaistītu nelikumīgā rīcībā”.

225    Kā izriet no šā apsvēruma, piemērojot attiecīgo naudas soda apmēra palielinājumu, Komisija pēc būtības uzskatīja, ka šis palielinājums ļāva ņemt vērā to juridisko vienību, kuras veido attiecīgo vienoto uzņēmumu, patieso ekonomisko potenciālu, lai noteiktu naudas soda apmēru pietiekami preventīvā līmenī.

226    Šo vispārējo apsvērumu nekādā ziņā nevar uzskatīt par tādu, ar kuru tiek pārkāpta nevainīguma prezumpcija attiecībā uz prasītājām.

227    Treškārt, prasītājas atsaucas uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu, atkārtojot argumentus, kas izklāstīti saistībā ar astoto pamatu par apgalvotajām krasajām izmaiņām Komisijas praksē. Tādējādi iepriekš 210.– 212. punktā minēto iemeslu dēļ šis iebildums ir jānoraida.

228    Ceturtkārt, prasītājas apstrīd naudas soda apmēra palielināšanas ar mērķi nodrošināt preventīvu iedarbību likumību, apgalvojot, ka šāds palielinājums nav paredzēts ne Regulas Nr. 1/2003 23. pantā, ne arī pamatnostādnēs.

229    Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai noteiktu naudas soda apmēru, Komisijai jānodrošina tā preventīvais raksturs, un šajā sakarā tā it īpaši var ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma lielumu un tā ekonomisko potenciālu (iepriekš 103. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française, 106. un 120. punkts, un 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 243. punkts).

230    Tādējādi Komisijai šajā lietā bija likumīgas tiesības palielināt attiecīgā naudas soda sākumsummu, ņemot vērā prasītāju apsaimniekotā uzņēmuma lielumu, ko apliecina to īpaši lielais apgrozījums pasaulē (apstrīdētā lēmuma 463. apsvērums).

231    Līdz ar to iebildumi pret naudas soda apmēra palielināšanu ar mērķi nodrošināt preventīvu iedarbību nav pamatoti.

232    Trešām kārtām, prasītājas tiesas sēdē apgalvoja, ka maksimālais 10 % apmērs no apgrozījuma, kas paredzēts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā, nav likumīgs attiecībā uz tiesiskuma un tiesiskās drošības principiem tajā ziņā, ka attiecībā uz šo maksimālo apmēru ir atsauce uz uzņēmuma apgrozījumu uzņēmējdarbības gadā pirms lēmuma pieņemšanas, nevis uz apgrozījumu laikposmā, kurā tika izdarīts pārkāpums.

233    Jānorāda, ka šis iebildums tika izvirzīts novēloti, jo pirmo reizi tas tika formulēts tiesas sēdē un to nevar uzskatīt par šobrīd izskatāmā pamata – kāds norādīts prasības pieteikumā – paplašināšanu, kurā, no vienas puses, tiek prasīts naudas soda apmēra samazinājums sakarā ar to, ka nebija zināms par pārkāpumu, un, no otras puses, tiek kritizēts naudas soda apmēra palielinājums ar mērķi nodrošināt preventīvu iedarbību.

234    Tāpēc šis iebildums jānoraida kā nepieņemams atbilstoši Reglamenta 48. panta 2. punktam.

235    Katrā ziņā tas ir neefektīvs, ciktāl prasītājas nenorāda, ka tas, ka tiek ņemts vērā uzņēmējdarbības gads, kas attiecas uz pārkāpuma izdarīšanas laiku, varētu jebkādā veidā ietekmēt to, kā šajā izskatāmajā lietā tika piemērota Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā minētā norma, uz kuras piemērošanas nelikumību norāda prasītājas.

236    Ņemot vērā šos apsvērumus, šis pamats nav pamatots.

 Par desmito pamatu – pilnvaru nepareizu izmantošanu

237    Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir nepareizi izmantojusi pilnvaras, jo, nosakot to atbildību par attiecīgo pārkāpumu, Komisijas mērķis esot bijis nevis sodīt atbildīgo uzņēmumu, bet gan paaugstināt uzliktā naudas soda apmēru, ņemot vērā attiecīgo uzņēmumu ievērojamo lielumu.

238    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lēmums ir saistīts ar pilnvaru nepareizu izmantošanu tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstošām un saskaņotām pazīmēm, šķiet, ka tas ir pieņemts īpaši vai vismaz galvenokārt tāpēc, lai sasniegtu nevis norādītos, bet citus mērķus (skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 16. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑133/95 un T‑204/95 IECC/Komisija, Recueil, II‑3645. lpp., 188. punkts un tajā minētā judikatūra).

239    Tāpat arī jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam Komisija ar lēmumu var uzlikt naudas sodu uzņēmumiem, kuri pārkāpj EKL 81. pantu. Ir noteikts, ka Regulas Nr. 1/2003 23. pantā paredzēto sodu mērķis ir sodīt par nelikumīgajām attiecīgo uzņēmumu darbībām, kā arī atturēt gan attiecīgos uzņēmumus, gan citus tirgus dalībniekus no iespējamajiem Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem nākotnē (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑289/04 P Showa Denko/Komisija, Krājums, I‑5859. lpp., 16. punkts).

240    Taču, tā kā prasītājas un Arkema veidoja vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē un minētais uzņēmums piedalījās strīdīgajā pārkāpumā, tām uzliktā naudas soda mērķis nekādā veidā nebija grozīts, tostarp arī tiktāl, ciktāl, to pieņemot, Komisija vēlējās sasniegt preventīvu mērķi.

241    Tāpēc desmitais pamats ir jānoraida.

 Par vienpadsmito pamatu, kas iesniegts pakārtoti – naudas soda apmēra samazināšanu atbilstošā līmenī

242    Saistībā ar vienpadsmito pamatu prasītājas pieprasa naudas soda apmēra samazināšanu atbilstošā līmenī divu iemeslu dēļ.

243    Pirmkārt, tās apgalvo, ka, ņemot vērā, ka tās nezināja par pārkāpumu, naudas soda sākumsumma esot jāsamazina par 25 % līdzīgi apstrīdētā lēmuma 461. apsvērumā piešķirtajam samazinājumam.

244    Šajā sakarībā ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 461. apsvērumā minētā situācija nav salīdzināma ar prasītāju situāciju (skat. iepriekš 219. punktu). Tāpēc Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītājām šajā sakarā nevar piešķirt šādu samazinājumu.

245    Otrkārt, prasītājas lūdz piemērot tām atbildību mīkstinošu apstākli, pamatojot ar to, ka tām ar Lēmumu C(2004) 4876 un 2006. gada 31. maija Lēmumu C(2006) 2098 par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/F/38.645 – Metakrilāti) bija piespriesti ievērojami naudas sodi par to dalību citās aizliegtās vienošanās tajā pašā laika posmā, kas norādīts apstrīdētajā lēmumā.

246    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, tā kā Komisija ir konstatējusi, ka prasītājas ir izdarījušas trīs atšķirīgus EKL 81. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumus, tā varēja tām uzlikt trīs atsevišķus naudas sodus, no kuriem neviens nav lielāks par maksimumu, kas noteikts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑73/04 Carbone-Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 56. punkts). Katra šā naudas soda pamatā obligāti jābūt tā pārkāpuma, par kuru tā nosaka sodu, ilguma un smaguma novērtējumam. Jākonstatē, ka naudas soda uzlikšana prasītājām par dažādajām darbībām, kuras vērstas pret konkurenci un attiecas uz citiem produktiem, neietekmē faktiski izdarīto strīdīgo pārkāpumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 52. punkts).

247    Tāpēc, ņemot vērā naudas sodu preventīvo mērķi, tas vien, ka prasītājām nesen uzlikti divi citi naudas sodi par daļēji vienlaicīgi izdarītiem pārkāpumiem, nevar būt par pamatu šajā lietā uzliktā naudas soda samazināšanai.

248    Prasītājas nenorāda nevienu apstākli, kas varētu pierādīt, ka naudas soda uzlikšana šajā lietā kopā ar pārējiem nesen uzliktajiem naudas sodiem varētu tām radīt īpaši smagu finansiālo situāciju, kuru izņēmuma kārtā varētu ņemt vērā saistībā ar naudas soda apmēra noteikšanu.

249    Visbeidzot, saistībā ar prasītāju atsauci uz Lēmumu 94/599, no kura izriet, ka, nosakot naudas soda apmēru saistībā ar aizliegtu vienošanos, kas minēta šajā lēmumā, Komisija ņēma vērā to, ka lielākajai daļai šo uzņēmumu jau bija piespriesti lieli naudas sodi par to piedalīšanos citā aizliegtā vienošanās blakus tirgū praktiski tajā pašā laikposmā (Lēmuma 94/599 52. apsvērums), ir jāuzsver, pirmkārt, ka Lēmums 94/599 tika pieņemts pirms pamatnostādnēm, kuras tika piemērotas šajā lietā, un, otrkārt, ka šajā lēmumā aplūkotā situācija ir atšķirīga salīdzinājumā ar attiecīgo situāciju šobrīd izskatāmajā lietā. Patiešām, šajā lietā, pirmkārt, par pārkāpumiem HP un PBS tirgos Komisija apstrīdētajā lēmumā piesprieda tikai vienu sodu un, otrkārt, prasītājas nenorāda uz to, ka pastāv saikne starp šiem tirgiem un tiem, uz kuriem attiecas pārējie prasītājām nesen piespriestie sodi.

250    Tāpēc, tā kā neviens no šajā lietā norādītajiem apstākļiem nevar tikt izmantots, lai pamatotu naudas soda apmēra samazinājumu, pakārtoti izvirzītais lūgums par prasītājām uzliktā naudas soda apmēra pārskatīšanu nav jāapmierina.

251    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir pilnībā noraidāma.

 Par tiesāšanās izdevumiem

252    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Total SA un Elf AquitaineSA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Vadapalas Prek Dittrich

Truchot       O’Higgins

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 14. jūlijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības rašanās faktiII – 2

Apstrīdētais lēmumsII – 3

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumiII – 4

Juridiskais pamatojumsII – 5

Par ceturto pamatu – mātessabiedrību vainojamību par to meitassabiedrību izdarītajiem pārkāpumiem reglamentējošo noteikumu pārkāpumuII – 5

Par otro daļu – kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz judikatūras par vainojamību interpretāciju un attiecībā uz to, vai Komisija ir ievērojusi savu lēmumu pieņemšanas praksiII – 6

– Ievada apsvērumiII – 6

– Par attiecīgās prezumpcijas spēkā esamībuII – 8

– Par prasītāju izvirzīto norāžu kopumu Arkema autonomijas tirgū noteikšanaiII – 9

Par pirmo daļu – kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz vainojamības kritērija objektīvo raksturuII – 13

Par trešo daļu – “juridiskas personas ekonomiskās autonomijas principa” pārkāpumuII – 14

Par pirmo pamatu – tiesību uz aizstāvību pārkāpumuII – 15

Par pirmo daļu – pienācīgas aizstāvības nodrošināšanas neiespējamība prasītājāmII – 15

Par otro daļu – nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumuII – 19

Par otro pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumuII – 20

Par pirmo daļu – Komisijas jaunās nostājas dēļ pastiprinātā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumuII – 20

Par otro daļu – pretrunām pamatojumāII – 21

Par trešo daļu – Komisijas atbildes attiecībā uz prezumpcijas par izšķirošas ietekmes īstenošanu atspēkošanu neesamībuII – 23

Par trešo pamatu – jēdziena “uzņēmums” vienotā rakstura pārkāpumuII – 24

Par piekto pamatu – kļūdām vērtējumā attiecībā uz TotalII – 26

Par sesto pamatu – vairāku svarīgu visu dalībvalstu atzītu un Savienības tiesību sistēmas neatņemamu sastāvdaļu veidojošu principu pārkāpumuII – 28

Par iespējamo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumuII – 28

Par iespējamo personiskās atbildības un sankciju individualitātes, kā arī likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principu pārkāpumuII – 30

Par septīto pamatu – labas pārvaldības principa pārkāpumuII – 30

Par astoto pamatu – tiesiskās drošības principa pārkāpumuII – 31

Par devīto pamatu – naudas sodu noteikšanu reglamentējošo pamatprincipu pārkāpumuII – 32

Par desmito pamatu – pilnvaru nepareizu izmantošanuII – 34

Par vienpadsmito pamatu, kas iesniegts pakārtoti – naudas soda apmēra samazināšanu atbilstošā līmenīII – 35

Par tiesāšanās izdevumiemII – 36

* Tiesvedības valoda – franču.