Lieta T‑194/06

SNIA SpA

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Ūdeņraža peroksīds un nātrija perborāts – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Sabiedrības, kura ir atbildīga par pārkāpumu, pievienošana – Tiesības uz aizstāvību – Atbilstība starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu – Pienākums norādīt pamatojumu

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Kopienu tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātessabiedrība un meitassabiedrības – Ekonomiska vienība – Vērtējuma kritēriji

(EKL 81. pants)

2.      Konkurence – Kopienu tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Juridiska persona, kas atbildīga par uzņēmuma darbību pārkāpuma laikā – Zudums

(EKL 81. panta 1. punkts)

3.      Tiesvedība – Jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā – Nosacījumi – Jauns pamats – Jēdziens

(Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkts)

4.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Lēmums, kas atšķiras no paziņojuma par iebildumiem – Tiesību uz aizstāvību pārkāpums – Nosacījums

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkts)

1.      Īpašā gadījumā, kad mātessabiedrībai pilnībā pieder tās meitassabiedrības kapitāla daļas, kura ir pārkāpjošās rīcības izdarītāja, pastāv vienkārša prezumpcija, ka šai mātessabiedrībai ir izšķiroša ietekme uz savas meitassabiedrības darbību.

Šajos apstākļos, lai prezumētu, ka mātessabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi pār meitassabiedrības komercdarbības politiku, pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka visas meitassabiedrības kapitāldaļas pieder tās mātessabiedrībai. Pēc tam Komisija var uzskatīt, ka mātessabiedrība ir solidāri atbildīga par tās meitassabiedrībai noteiktā naudas soda samaksāšanu, ja vien šī mātessabiedrība nesniedz pietiekamus pierādījumus, ka tās meitassabiedrība rīkojas tirgū autonomi.

(sal. ar 49. un 50. punktu)

2.      Ja saimnieciska vienība, kas ir izdarījusi konkurences tiesību normu pārkāpumu, izdara juridiskas vai organizatoriskas izmaiņas, šo izmaiņu rezultātā nav obligāti jābūt izveidotam jaunam uzņēmumam, kas atbrīvots no atbildības par pārkāpumu, ja no saimnieciskā viedokļa abas saimnieciskās vienības ir identiskas.

Konkurences tiesību normu efektīvas īstenošanas mērķiem tomēr var būt nepieciešams inkriminēt atbildību jaunajam uzņēmuma, kurš ir izdarījis pārkāpumu, īpašniekam, gadījumā, ja tas faktiski var tikt uzskatīts par sākotnējā īpašnieka pēcteci.

Tā sauktais “saimnieciskās pēctecības” kritērijs ir piemērojams tādos īpašajos apstākļos kā gadījumā, ja par uzņēmuma vadību atbildīgā juridiskā persona pēc pārkāpuma izdarīšanas ir beigusi juridiski pastāvēt vai grupas iekšējas pārstrukturēšanas gadījumā, ņemot vērā strukturālās saiknes starp uzņēmuma sākotnējo īpašnieku un jauno īpašnieku, ja sākotnējais īpašnieks obligāti nebeidz juridiski pastāvēt, bet vairs neveic saimniecisko darbību attiecīgajā tirgū.

Uzņēmums nevar pamatoti atsaukties uz faktu, ka, neskatoties uz tā apvienošanos ar vienu no sabiedrībām, kas ir saimnieciska vienība, kura ir atbildīga par pārkāpumu, tas faktiski nebija pārņēmis materiālos resursus un cilvēkresursus, kas bija sekmējuši pārkāpuma izdarīšanu. Ja uzņēmums beidz pastāvēt tāpēc, ka to ir pievienojusi iegūstošā sabiedrība, šī sabiedrība pārņem tā aktīvus un pasīvus, to skaitā atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu. Šajā gadījumā par pievienojamā uzņēmuma izdarīto pārkāpumu var saukt pie atbildības to iegūstošo sabiedrību.

(sal. ar 56.–58., 61. un 62. punktu)

3.      Tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr pamats, kas papildina agrāk prasības pieteikumā par lietas uzsākšanu tieši vai netieši izvirzītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir atzīstams par pieņemamu.

(sal. ar 73. punktu)

4.      Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā paredzētā procesuālā garantija attiecas uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, kurš tostarp prasa, ka paziņojumā par iebildumiem, ko Komisija adresē uzņēmumam, kuram tā paredz uzlikt sodu par konkurences normu pārkāpumu, ir jāietver visi norādītie būtiskie fakti par šo uzņēmumu – tādi kā pārmestie fakti, to kvalificēšana un pierādījumi, uz kuriem pamatojas Komisija, lai šis uzņēmums varētu derīgi izmantot savus argumentus pret to uzsāktajā administratīvajā procesā.

Tomēr paziņojumā par iebildumiem ietverto faktu juridiskais novērtējums pēc definīcijas var būt tikai pagaidu novērtējums, un vēlāks Komisijas lēmums nevar tikt atcelts, pamatojoties vienīgi uz to, ka galīgie secinājumi, kas izdarīti uz šo faktu pamata, precīzi neatbilst pagaidu novērtējumam. Likumīgi precizējot šo vērtējumu galīgajā lēmumā, Komisijai jāvar piešķirt lielāku nozīmi tiem faktiem, kuri agrāk tika uzskatīti par sekundāriem, taču ar nosacījumu, ka tā ņem vērā tikai tos faktiskos apstākļus, attiecībā uz kuriem ieinteresētajām personām ir bijusi iespēja sniegt paskaidrojumus, un ka administratīvā procesa laikā tā ir sniegusi visu informāciju, kas nepieciešama aizstāvībai. Komisijai faktiski ir jāuzklausa paziņojumu par iebildumiem adresāti un, lai īpaši ievērotu viņu tiesības uz aizstāvību, vajadzības gadījumā jāņem vērā viņu atbildēs uz iebildumiem izteiktās piezīmes, izdarot labojumus savā analīzē.

Lēmums, kurš balstīts uz būtiskiem faktiem, attiecībā uz kuriem iesaistītais uzņēmums nav varējis nodrošināt savu aizstāvību, ir jāatceļ neatkarīgi no tā, vai uzņēmuma atbildību var atzīt, pamatojoties uz citiem faktiem.

(sal. ar 79.–81. un 87. punktu)