VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

2011. gada 16. jūnijā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Ūdeņraža peroksīds un nātrija perborāts – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Pārkāpuma ilgums – Nevainīguma prezumpcija – Tiesības uz aizstāvību – Naudas sodi – Atbildību mīkstinoši apstākļi

Lieta T‑191/06

FMC Foret, SA, Barselona (Spānija), ko pārstāv M. Seimecs [M. Seimetz], advokāts, un K. Stanbruks [C. Stanbrook], QC,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Arbo [F. Arbault], pēc tam – V. di Buči [V. Di Bucci] un V. Botka [V. Bottka], pārstāvji, kuriem palīdz M. Greja [M. Gray], barrister,

atbildētāja,

par prasību, galvenokārt, daļēji atcelt Komisijas 2006. gada 3. maija Lēmumu C(2006) 1766, galīgā redakcija, attiecībā uz procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/F/38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts) un, pakārtoti, samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru.

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: tiesneši V. Vadapals [V. Vadapalas] (referents), kurš pilda priekšsēdētāja pienākumus, A. Ditrihs [A. Dittrich] un L. Trišo [L Truchot],

sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 4. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības rašanās fakti

1        Prasītāja FMC Foret SA ir saskaņā ar Spānijas tiesībām reģistrēta sabiedrība, kas šīs lietas faktu rašanās laikā it īpaši tirgoja ūdeņraža peroksīdu (turpmāk tekstā – “HP”) un nātrija perborātu (turpmāk tekstā – “PBS”).

2        Tā ir 100% FMC Chemicals Netherlands BV meitas sabiedrība un ir daļa no amerikāņu uzņēmuma FMC Corp. kontrolētās grupas.

3        2002. gada novembrī Degussa AG informēja Eiropas Kopienu Komisiju par aizliegtu vienošanos HP un PBS tirgos un lūdza piemērot Komisijas Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2002 C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”).

4        Degussa iesniedza Komisijai lietiskos pierādījumus, kas tai 2003. gada 25. un 26. martā ļāva veikt pārbaudes trīs uzņēmumu telpās.

5        Pēc šīm pārbaudēm vairāki uzņēmumi, starp kuriem arī EKA Chemicals AB, Atofina SA (šobrīd – Arkema SA) un Solvay SA, lūdza piemērot Paziņojumu par sadarbību un iesniedza Komisijai pierādījumus par šo aizliegto vienošanos.

6        2005. gada 26. janvārī Komisija nosūtīja prasītājai un pārējiem iesaistītajiem uzņēmumiem paziņojumu par iebildumiem.

7        Pēc iesaistīto uzņēmumu uzklausīšanas, kas norisinājās 2005. gada 28. un 29. jūnijā, Komisija pieņēma 2006. gada 3. maija Lēmumu C(2006) 1766, galīgā redakcija, attiecībā uz procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu pret Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals Holding AB, EKA Chemicals, Degussa, Edison, FMC, prasītāju, Kemira Oyj, Air liquide SA, Chemoxal SA, SNIA SpA, Caffaro Srl, Solvay, Solvay Solexis SpA, Total SA, Elf Aquitaine SA un Arkema (Lieta COMP/F/38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts 2006. gada 13. decembra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 353, 54. lpp.). Prasītājai tas tika paziņots ar 2006. gada 8. maija vēstuli.

 Apstrīdētais lēmums

8        Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka tā adresāti ir piedalījušies vienotā un turpinātā EKL 81. panta un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. panta pārkāpumā attiecībā uz HP un tā starpproduktu PBS (apstrīdētā lēmuma 2. apsvērums).

9        Attiecībā uz laika posmu no 1994. gada 31. janvāra līdz 2000. gada 31. decembrim konstatēto pārkāpumu galvenokārt veidoja komerciāli svarīgas un konfidenciālas informācijas par tirgu un uzņēmumiem apmaiņa starp konkurentiem, ražošanas jaudas, kā arī tās potenciālās un faktiskās jaudas ierobežošana un kontrole, tirgus daļu un klientu sadale, kā arī mērķa cenu noteikšana un to ievērošanas uzraudzība.

10      Prasītāja un FMC “solidāri un atsevišķi” tika atzītas par atbildīgām par attiecīgā pārkāpuma izdarīšanu (apstrīdētā lēmuma 389.–395. apsvērums).

11      Lai aprēķinātu naudas soda apmēru, Komisija izmantoja metodoloģiju, kas aprakstīta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”).

12      Komisija naudas sodu pamatsummu noteica, ņemot vērā pārkāpuma, kurš tika kvalificēts kā sevišķi smags (apstrīdētā lēmuma 457. apsvērums), smagumu un ilgumu (apstrīdētā lēmuma 452. apsvērums).

13      Piemērojot diferencētu pieeju, prasītāja tika iekļauta trešajā un tātad pirmspēdējā kategorijā, attiecībā uz kuru ir piemērojama sākumsumma EUR 20 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma 460.–462. apsvērums).

14      Tā kā saskaņā ar Komisijas viedokli prasītāja bija piedalījusies pārkāpumā no 1997. gada 29. maija līdz 1999. gada 13. decembrim, proti, laika posmā, kas ilga divus gadus un septiņus mēnešus, tās naudas soda sākumsumma tika palielināta par 25 % (apstrīdētā lēmuma 467. apsvērums).

15      Netika konstatēts neviens prasītājas atbildību pastiprinošs vai mīkstinošs apstāklis.

16      Apstrīdētā lēmuma 1. panta g) punktā ir noteikts, ka, laika posmā no 1997. gada 29. maija līdz 1999. gada 13. decembrim piedaloties attiecīgajā pārkāpumā, prasītāja ir pārkāpusi EKL 81. panta 1. punktu un EEZ līguma 53. pantu.

17      Ar apstrīdētā lēmuma 2. panta d) punktu Komisija prasītājai un FMC “solidāri un atsevišķi” uzlika naudas sodu EUR 25 miljonu eapmērā.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

18      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2006. gada 18. jūlijā, prasītāja cēla šo prasību.

19      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts un tiesnesis referents tagad darbojas sestajā palātā, tad, uzklausot lietas dalībniekus, šī lieta tika nodota sestajai palātai paplašinātā sastāvā.

20      2010. gada 6. janvāra procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus, uz kuriem tie atbildēja ar 2010. gada 29. janvāra procesuālajiem rakstiem.

21      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu. Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2010. gada 4. marta tiesas sēdē.

22      Tā kā divi palātas locekļi nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, tad atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 32. pantam Vispārējās tiesas apspriedes turpināja trīs tiesneši, kuri ir parakstījuši šo spriedumu.

23      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl Komisija prasītājai uzlikusi naudas sodu;

–        pakārtoti, samazināt naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25      Savā replikā, kā arī tiesas sēdē prasītāja precizēja, ka prasības pieteikumā ietvertais pirmais prasījums ir jāsaprot tādējādi, ka prasītāja ar to vēlas panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, ieskaitot secinājumu par prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā.

 Juridiskais pamatojums

26      Prasības, kas celta, lai panāktu apstrīdētā lēmuma atcelšanu vai, pakārtoti, samazinātu naudas sodu, pamatojumam prasītāja izvirza trīs pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz kļūdainu pierādījumu saistībā ar prasītājas dalību pārkāpumā vērtējumu, otrkārt, uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu saistībā ar piekļuvi dokumentiem un, treškārt, uz pārmērīgu naudas soda apmēru.

 Par pirmo pamatu, kas attiecas uz iespējamu kļūdu pierādījumu saistībā ar prasītājas dalību pārkāpumā vērtējumā

 Lietas dalībnieku argumenti

27      Prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot sniegusi pietiekami precīzus un saskaņotus pierādījumus, lai pamatotu, ka prasītāja bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece.

28      Pirmkārt, Komisija galvenokārt esot pamatojusies uz neprecīzām un neapstiprinātam norādēm, kuras iesniegtas lūgumu par iecietības režīma piemērošanu ietvaros, sagatavotas steigā, bez pamatojuma un līdz ar to kurām ir zemāks pierādījuma spēks. Otrkārt, tā neesot ņēmusi vērā prasītājas iesniegtos pretējos pierādījumus, proti, tās darbinieku, kas iespējams iesaistīti pārkāpjošā rīcībā, liecības.

29      Komisija neesot apstrīdējusi pierādījumus, ko prasītāja iesniegusi, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem un uzklausīšanas laikā, it īpaši tās darbinieku liecības. Turklāt tā neesot ņēmusi vērā prasītājas iesniegto informāciju saistībā ar tās konkurējošajām darbībām tirgū.

30      Prasītāju izvirzīto pierādījumu nepietiekamību uzklausīšanas laikā esot atzinusi uzklausīšanas amatpersona. Minētā amatpersona esot ieteikusi lietas dalībniekiem tikties, kā arī veikt uz sacīkstes principa balstītu prasītājas iesniegto jauno pierādījumu pārbaudi. Komisija šos ieteikumus neesot ņēmusi vērā.

31      Paziņojumā par iebildumiem Komisija esot apsūdzējusi prasītāju par dalību pārkāpumā no 1994. gada janvāra līdz 2001. gada jūnijam, bet vēlāk tā esot būtiski samazinājusi savas apsūdzības apmēru. Apstrīdētajā lēmumā Komisija minēto laika posmu esot ierobežojusi no 1997. gada 29. maija – dienas, kurā notika Eiropas Ķīmijas rūpniecības padomes (CEFIC) pusgada asambleja, ko prasītāja rīkoja Seviļā, līdz 1999. gada 13. decembrim – dienai, kurā notika Fribūras [Fribourg] sanāksme, kurā piedalījās viens prasītājas darbinieks.

32      Lai pierādītu pārkāpuma faktus, Komisija esot pamatojusies uz neapstiprinātu informāciju, kas nākusi no viena vienīga avota, proti, Degussa, Solvay vai Atofina, neievērojot judikatūru, saskaņā ar kuru viena vienīga uzņēmuma izteikts apgalvojums nav pietiekams pārkāpuma pierādījums (Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑337/94 Enso‑Gutzeit/Komisija, Recueil, II‑1571. lpp., 91. punkts).

33      Saistībā ar Degussa iesniegto informāciju Komisija esot kļūdaini norādījusi, ka šo informāciju apstiprina pierādījumi, kas iegūti no citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem. No apstrīdētā lēmuma 86. apsvēruma izrietot, ka Komisija patiesībā uzskatīja, ka, ņemot vērā to, ka daži uzņēmumi bija atzinuši apgalvojumus, ko attiecībā uz tiem bija sniegusi Degussa, nebija nepieciešams apstiprināt attiecībā uz prasītāju izvirzītos apgalvojumus. Tādējādi Komisija neesot centusies apstiprināt Degussa informāciju, kas attiecas uz prasītāju.

34      Saistībā ar citiem viena vienīga uzņēmuma sniegtajiem pierādījumiem Komisija esot norādījusi, ka tie esot iegūti no prettiesisko kontaktu tiešajiem lieciniekiem ka šie pierādījumi tai esot iesniegti “pēc rūpīgas apsvēršanas” un ka tie, ņemot vērā atbilstošo pierādījumu kopumu, esot ticami (apstrīdētā lēmuma 86. apsvērums).

35      Šīs norādes neesot pilnībā pareizas. Solvay iesniegtā informācija esot neprecīza un no tās, piemēram, izrietot, ka kāds neidentificēts Solvay avots esot apgalvojis, ka kāds neidentificēts Solvay darbinieks četras nenoteiktas reizes esot sazinājies ar prasītājas darbiniekiem. Tas pats attiecas arī uz Solvay apgalvojumu, saskaņā ar kuru prasītāja esot atalgojusi Atofina par tās ražošanas vietas slēgšanu. Turklāt Komisija neesot salīdzinājusi šo informāciju ar prasītājas darbinieku pretējām liecībām.

36      Saistībā ar informāciju, kas nāk no Atofina darbinieka, proti, aizliegtās vienošanās sanāksmē izdarītajām piezīmēm, Komisija neesot ņēmusi vērā to, ka šīs pašas piezīmes tika iesniegtas kā vairāku sanāksmju pierādījumi. Turklāt tiktāl, ciktāl tās attiecas uz prasītāju, šajās piezīmēs bieži redzamas jautājuma zīmes.

37      Līdz ar to Komisija attiecībā pret prasītāju esot kļūdaini izmantojusi pierādījumus, kurus iesniedzis viens vienīgs uzņēmumus, kuri nav apstiprināti un kurus atspēko prasītājas darbinieku sniegtās liecības.

38      Turklāt prasītāja kritizē Komisijas konstatējumus attiecībā uz konkrētām sanāksmēm.

–       Par prasītājas saņemtajiem telefonzvaniem

39      Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini pamatojusies uz Solvay un Atofina sniegto informāciju, lai konstatētu, ka prasītāja ir tikusi telefoniski informēta par atsevišķu aizliegtās vienošanās sanāksmju rezultātiem.

40      Solvay sniegtā informācija esot attiekusies uz četrām “augsta līmeņa” sanāksmēm, kuras notika starp Degussa, Solvay un Kemira (apstrīdētā lēmuma 171.–174., 211., 215.–217. un 239.–242. apsvērums). Saistībā ar šīm sanāksmēm Komisija esot pamatojusies uz Solvay paziņojumu, saskaņā ar kuru “citi tirgus dalībnieki bija informēti par šo sanāksmju rezultātiem”, jo “Solvay, piemēram, [tika] informējis Foret (Spānijā) un Ausimont (Itālijā) par šo diskusiju konkrētajiem rezultātiem”. Saskaņā ar Komisijas viedokli šo informāciju esot apstiprinājusi Atofina (apstrīdētā lēmuma 172. apsvērums).

41      Minētā Solvay informācija neļaujot pamatot konstatējumu, saskaņā ar kuru Solvay esot apstiprinājusi, ka tā prasītāju bija informējusi “izsmeļošā veidā [..] vispārīgi pa telefonu” (apstrīdētā lēmuma 172. apsvērums). Solvay neesot norādījusi ne to, “kura kurai zvanījusi”, ne arī šīs sarunas saturu. Solvay arī neesot norādījusi, uz kurām sanāksmēm tā atsaukusies, izņemot to sanāksmi, kas notika 1997. gada augustā. Komisija pati to esot precizējusi. Solvay informāciju nevarot apstiprināt Atofina, kura pati nebija piedalījies sanāksmēs. Patiesībā Atofina esot atsaukusies uz Solvay telefonsarunām atsevišķu sanāksmju ietvaros, proti, “B grupas” sanāksmju ietvaros, kas notika laika posmā no 1995. gada beigām līdz 1997. gada sākumam. Līdz ar to Solvay un Atofina iesniegtā informācija viena otru neapstiprinot.

42      Turklāt Solvay pati esot apstrīdējusi, ka tā būtu piedalījies vienā no šīm četrām attiecīgajām sanāksmēm, proti, tajā, kas 1998. gada aprīlī notika Frankfurtē pie Mainas (apstrīdētā lēmuma 217. apsvērums). Saistībā ar 1998. gada septembrī Briselē notikušo sanāksmi Solvay neesot minējusi, ka būtu sazinājusies ar prasītāju.

43      Uzklausīšanas laikā Komisija esot neveiksmīgi mēģinājusi iegūt precīzāku informāciju no Solvay. Bez papildu precizējumiem Solvay sniegto informāciju attiecībā uz telefonsarunām nevarot atzīt par pierādījumu. Katrā ziņā to atspēko liecības, ko snieguši prasītājas darbinieki, kuri noliedz, ka Solvay tiem būtu zvanījusi.

44      Saistībā ar Atofina sniegto informāciju Komisija esot kļūdaini pamatojusies uz Atofina darbinieka apgalvojumu, saskaņā ar kuru prasītāja četras reizes esot piedalījusies sanāksmē pa telefonu (apstrīdētā lēmuma 180.–192. un 247.–253. apsvērums). Šo apgalvojumu neesot apstiprinājis neviens cits attiecīgo sanāksmju dalībnieks.

45      Cita lietas materiālos ietvertā informācija atspēkojot attiecīgā Atofina darbinieka sniegtās informācijas ticamību. It īpaši paziņojumā par iebildumiem Komisija esot balstījusies uz minētā darbinieka norādi, saskaņā ar kuru viens prasītājas pārstāvis esot piedalījies Parīzē 1996. gada 12. februārī notikušajā sanāksmē (paziņojuma par iebildumiem 137. un 138. punkts). Prasītāja esot pierādījusi, ka šī informācija ir nepatiesa, jo varbūtējā sanāksmes dalībnieka pase apstiprinot, ka tas attiecīgajā nedēļā atradās Amerikas Savienotajās Valstīs. Komisija apstrīdētajā lēmumā šo kļūdu nemaz nav pieminējusi. Turklāt Atofina liecinieks vairākkārt kā pierādījumu attiecībā uz dažādām sanāksmēm ir iesniedzis savu piezīmju vienu un to pašu lappusi. Attiecīgajās piezīmēs bieži esot redzamas jautājuma zīmes attiecībā uz informāciju, kas saistīta ar prasītāju un tās piedalīšanos sanāksmēs. Komisija, izvērtējot Atofina sniegto pierādījumu ticamību, šos faktus neesot ņēmusi vērā.

46      Saistībā ar pirmo aplūkoto sanāksmi, proti, Parīzē 1997. gada septembrī notikušo sanāksmi, neesot iespējams noteikt prasītājas darbinieku, kurš varbūtēji ir ticis sazvanīts pa tālruni, pamatojoties uz Atofina sākotnēji sniegto informāciju. Prasītājas darbinieks, kurš norādīts Atofina vēlāk sagatavotajā tabulā, paziņojumā, kas apliecināts ar zvērestu, esot noliedzis, ka tas būtu saņēmis šo zvanu. Komisija šo noliedzošo paziņojumu neesot ņēmusi vērā.

47      Komisija esot uzskatījusi, ka fakts, ka ar prasītāju esot sazinājušies, ir ticams, ņemot vērā iepriekšējās sazināšanās ar prasītāju un tās dalību divās sanāksmēs, kas pēc tam notikušas pa tālruni (apstrīdētā lēmuma 186. apsvērums). Saistībā ar iespējamo iepriekšējo sazināšanos ar prasītāju apstrīdētajā lēmumā esot norādīts tikai viens vienīgs telefona zvans, kas tika saņemts iepriekšējā mēnesī (apstrīdētā lēmuma 172. apsvērums) un kas izriet no Solvay neapstiprinātās informācijas. Prasītājas iespējamā piedalīšanās divās sanāksmes, kas notika pa telefonu, balstoties uz to pašu Atofina neapstiprināto informāciju.

48      Saistībā ar otro šajā lietā aplūkoto sanāksmi, kas 1997. gada 17. novembrī notikusi Frankfurtē pie Mainas (apstrīdētā lēmuma 188.–192. apsvērums), Atofina darbinieks, nonākot pretrunā sev, esot identificējis vispirms vienu prasītājas darbinieku un vēlāk divus prasītājas darbiniekus, ar kuriem šķietami esot notikusi sazināšanās. Komisija neesot minējusi šo pretrunu un pati esot pieļāvusi kļūdu attiecībā uz identificētās personas vārdu (apstrīdētā lēmuma 204. lappuses beigās minētā piezīme). Attiecīgā informācija neesot apstiprināta, un minētie prasītājas darbinieki to apstrīd.

49      Pretēji Komisijas norādēm, Atofina sniegto informāciju neapstiprinot dokumentāli pierādījumi. Šos pierādījumus esot iesniedzis tas pats Atofina darbinieks un ar tiem nevarot apstiprināt šā paša darbinieka apgalvojumus. Turklāt tie attiecoties uz tabulu, kas sagatavota attiecīgās sanāksmes laikā, kurā norādītas atsevišķiem klientiem un ražotājiem noteiktās cenas (apstrīdētā lēmuma 192. apsvērums) un kurā attiecībā uz prasītāju redzamas četras jautājuma zīmes. Šo informāciju turklāt neesot obligāti bijis jāiesniedz prasītājai, bet to varēja iegūt ar citu avotu starpniecību, it īpaši no prasītājas klientiem.

50      Telefona zvanu, ko, iespējams, saņēmis prasītājas darbinieks, savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem neesot apstiprinājusi arī Degussa. Patiesībā Degussa esot tikai rezumējusi paziņojuma par iebildumiem saturu, ietverot Atofina apgalvojumu, saskaņā ar kuru atsevišķi citi uzņēmumi, tostarp arī prasītāja, esot bijuši informēti par šo sanāksmi, un pēc tam apstiprinājusi savu dalību šajā sanāksmē. Degussa atzīšanās esot vienīgi pierādījums pret viņu pašu un nekādi neattiecoties uz prasītāju.

51      Saistībā ar trešo sanāksmi, kas 1997. gada 21. novembrī notika Parīzē (apstrīdētā lēmuma 193.–197. pants), neviens cits karteļa dalībnieks, izņemot Atofina, neesot atsaucies uz prasītājas dalību. Komisija esot kļūdaini pamatojusies uz Atofina apgalvojumu, kurš esot neapstiprināts un pretrunā attiecīgajai prasītājas darbinieka liecībai.

52      Turklāt Komisija esot kļūdaini pamatojusies uz faktu, ka prasītājas piemērotās cenas esot bijušas norādītas attiecīgajā sanāksmē izdarītajās piezīmēs (apstrīdētā lēmuma 197. apsvērums). Pārsvarā šajā tabulā esot atzīmētas vienīgi “zvaigznītes”. Dažas no norādītajām cenām esot mērķa cenas, ko aprēķinājis Atofina darbinieks, un tās neizriet no prasītājas sniegtās informācijas. Turklāt šajā tabulā esot informācija, kas attiecas uz diviem citiem ražotājiem, kuru dalību šajā sanāksmē Komisija neapgalvo. Komisija pati esot atzinusi, ka mērķa cenas ražotājam varētu būt ietvertas, viņam par tām pat neko nezinot. Līdz ar to attiecīgā tabula neapstiprinot Atofina sniegto informāciju.

53      Saistībā ar ceturto aplūkoto sanāksmi, kas 1998. gada 12. oktobrī notika Diseldorfā, Atofina darbinieka izdarītajās piezīmēs neesot norādītas personas, kas piedalījušās minētajā sanāksmē, un vēlākā Atofina iesniegtajā piezīmju skaidrojumā esot norādīts: “FMC nepiedalās”. Tikai vienā tabulā, kas tika sagatavota saistībā ar lūgumu par iecietības režīma piemērošanu, ko iesniedza Atofina, esot norādīts, ka prasītāja “sanāksmē nepiedalījās, bet ar to sazinājās pa telefonu, un to pārstāvēja Solvay”. Neviens cits dalībnieks, tostarp Solvay, neesot apstiprinājis, ka prasītāja būtu piedalījusies šajā sanāksmē. Gluži pretēji, Degussa, būdama iztaujāta šajā sakarā, esot norādījusi, ka “pēc [viņas] rīcībā esošās informācijas [..], sanāksmē nepiedalījās ceturtais uzņēmums”. Šajā ziņā Komisija kļūdaini esot norādījusi vienīgi to, ka “trīs citi uzņēmumi, ir apstiprinājuši, ka ir notikusi šī sanāksme” (apstrīdētā lēmuma 253. apsvērums), neņemot vērā faktu, ka neviens no šiem trim uzņēmumiem nebija apstiprinājis Atofina sniegto informāciju attiecībā uz prasītāju. Turklāt, norādot, ka Atofina informācija esot bijusi “ticama, ņemot vērā Komisijas rīcībā esošos pierādījumus” (apstrīdētā lēmuma 253. apsvērums), Komisija esot tikai atsaukusies uz citiem Atofina neapstiprinātiem apgalvojumiem. Tās vērtējums tātad esot aprakstošs.

54      Visbeidzot, Atofina darbinieka apgalvojums, saskaņā ar kuru tas pa telefonu esot sazinājies ar prasītājas darbiniekiem, neesot apstiprināts. Turpretī prasītājas darbinieku liecības, kurās ir apgalvots, ka tie nav saņēmuši telefona zvanus, apstiprinot gan citu karteļa dalībnieku klusēšana šajā ziņā, gan Atofina iesniegto sanāksmju piezīmēs ietvertās jautājuma zīmes. Informācija attiecībā uz prasītājas piemērotajām cenām, kas iekļauta šajās piezīmēs, būtu varējusi nākt arī no citiem avotiem. Šie fakti kopumā norādot uz to, ka prasītāja attiecīgajās sanāksmēs nav piedalījusies.

–       Par sazināšanos, kas notikusi CEFIC asambleju ietvaros

55      Prasītāja apgalvo, ka Komisija kļūdaini ir atsaukusies uz tās piedalīšanos sešās karteļa sanāksmēs, kas notikušas CEFIC asambleju ietvaros laika posmā no 1997. gada maija līdz 1999. gada novembrim. Prasītāja norāda, ka tās darbinieki ir piedalījušies attiecīgajās CEFIC asamblejās. Tomēr ikviens no tās darbiniekiem esot apstiprinājis, ka nav piedalījies karteļa darbībās šo sanāksmju ietvaros. Tomēr Komisija nepamatojot esot noraidījusi prasītājas darbinieku sniegtās liecības.

56      Vienkāršs fakts, kas liecina par to, ka kāds ir bijis klāt karteļa sanāksmē, nepierāda dalību kartelī. Uzņēmums varot pierādīt, ka tas nav piedalījies karteļa darbībās, pierādot, kas tas saviem konkurentiem ir norādījis, ka tas sanāksmē ir piedalījies ar atšķirīgu mērķi.

57      Šajā ziņā saistībā ar sanāksmēm, kas 1997. gada maijā notika Seviļā, prasītājas darbinieks, kurš tajās piedalījās, esot norādījis Komisijai, ka tas skaidri esot paziņojis, ka, pirmkārt, tobrīd notika uzņēmuma “paplašināšanās Vācijā” un ka uzņēmums “nebija ieinteresēts” noteikt nekādus cenu ierobežojumos, un, otrkārt, ka tas esot atteicies apspriest šo jautājumu. Šo liecību apstiprinot fakts, ka, izsakot šo paziņojumu, Degussa pārstāvis vienas no šīs sanāksmes laikā esot atstājis zāli, aizcērtot durvis (apstrīdētā lēmuma 162. apsvērums). Līdz ar to prasītājas pārstāvis neesot bijis uzaicināts uz vakariņām restorānā nākamajā dienā (apstrīdētā lēmuma 163. apsvērums).

58      Saskaņā ar šī paša prasītājas darbinieka liecību CEFIC asamblejai, kas 1998. gada maijā notika Evianlebēnā [Évian‑les‑Bains], esot bijis tāds pats rezultāts. Mazie ražotāji, tostarp arī prasītāja, esot atteikušies slēgt nolīgumus, kas vērsti pret konkurenci, jo tie vēlējās rīkoties konkurencei atbilstošā veidā.

59      Prasītājas darbinieki arī neesot piedalījušies karteļa diskusijās četrās sanāksmēs, kas notika CEFIC asambleju ietvaros (apstrīdētā lēmuma 198.–207., 254.–258., 264., 265. un 273.–275.apsvērums). Šīs sanāksmes esot noturētas restorānos, bāros un viesnīcu telpās. Esot grūti iedomāties daudzpusējas karteļu diskusijas šādās sabiedriskās vietās. Līdz ar to šādas diskusijas būtu vajadzējis risināt divpusēji vai arī pēc tam, kad prasītājas darbinieki bija atstājuši restorānu.

60      Komisija neesot apskatījusi to, ka prasītāja ir noliegusi savu dalību šajās diskusijās. Tā apgalvo, ka prasītāja neesot pierādījusi, ka tās darbinieki atturējās no diskusijām, kas vērstas pret konkurenci (apstrīdētā lēmuma 207. apsvērums), lai gan attiecībā uz vienu sanāksmi tā ir piebildusi, ka “nav neiespējams, ka [..] dažādās diskusijas visticamāk ir bijušas divpusējas” (apstrīdētā lēmuma 167. apsvērums). Saskaņā ar prasītājas viedokli, tā kā šīs diskusijas bija divpusējas, tās darbinieki par tām nezināja un nevarēja no tām distancēties.

61      Saistībā ar vakariņām, kas CEFIC asamblejas ietvaros 1997. gada 26. novembrī notika Briselē, atbilstoši apstrīdētā lēmuma 199. apsvērumam “Degussa, EKA, Solvay un Atofina ir norādījušas, ka [prasītāja un Kemira] faktiski atradās klāt, ka tās pilnībā zināja par šo diskusiju prettiesisko raksturu un ka tās šajās diskusijās piedalījās”. EKA Chemicals prasītāju nevienu reizi neesot pieminējusi. Solvay esot uzrādījusi dalībnieku sarakstu, kurā nav minēti prasītājas darbinieki, vienīgi piebilstot, ka “iespējams, visi pārējie [asamblejas] dalībnieki” bija pārstāvēti.

62      Atofina un Degussa sniegtajā informācijā esot norādītas vienīgi tās personas, tostarp, prasītājas pārstāvji, kas piedalījās vakariņās, nekādi neapgalvojot, ka tās būtu piedalījušās pret konkurenci vērstās diskusijās.

63      Saistībā ar sanāksmi, kas CEFIC asamblejas ietvaros notika 1999. gada novembrī (apstrīdētā lēmuma 273.–275. apsvērums), Komisija neesot pieminējusi, ka šī sanāksme tika noturēta sabiedriskā vietā, proti, viesnīcas telpās oficiālo vakariņu laikā. Diskusijām būtu bijis jābūt divpusējām, un neesot iesniegti pietiekoši precīzi un saskaņoti pierādījumi attiecībā uz prasītājas dalību šajās diskusijās.

–       Par 1998. gada 13. jūlijā Kēnigsvinterā [Königswinter] notikušo sanāksmi

64      Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini norādījusi, ka prasītājas ģenerāldirektors kopā ar Solvay un Degussa esot piedalījies sanāksmē, kas notika Kēnigsvinterā 1998. gada jūlijā saistībā ar Atochem ražošanas vietas slēgšanu (apstrīdētā lēmuma 233. apsvērums). Attiecīgais darbinieks esot noliedzis, ka tas šajā sanāksmē būtu piedalījies un uzrādījis rēķinu par taksometra pakalpojumiem, kurā minēts viņa vārds un kurš pierāda, ka viņš šajā dienā atradās Barselonā.

65      Komisija šo pierādījumu nav atspēkojusi, bet vienīgi norādījusi, ka prasītājas darbinieks varēja piedalīties tikšanās Kēnigsvinterā un vēlāk tajā pašā dienā braukt ar taksometru Barselonā. Attiecībā uz citām sanāksmēm Degussa esot uzrādījusi restorānā izdarītās piezīmes, kurās var redzēt dalībnieku sarakstu. Tomēr saistībā ar attiecīgo sanāksmi Komisija neesot ieguvusi citus pierādījumus no Degussa vai Solvay. Solvay neesot apstiprinājusi prasītājas dalību šajā sanāksmē.

66      To, ka prasītāja nav piedalījusies diskusijās par Atochem ražošanas vietas slēgšanu, apstiprinot apstāklis, ka tā nepiedalījās nākamajās sanāksmēs par šo tēmu. Komisija esot kļūdaini konstatējusi, ka Solvay esot apstiprinājusi, ka prasītāja ar Atochem esot noslēgusi nolīgumu (apstrīdētā lēmuma 244. apsvērums). Solvay neesot precizējusi faktus par šo iespējamo vienošanos, un Degussa uz to nekādi neatsaucas. Esot iespējams, ka Solvay ir kļūdījusies, atsaucoties uz likumīgu piegādes līgumu, kas savulaik tika noslēgts starp prasītāju un Atochem.

67      Apstrīdētā lēmuma 234. apsvērumā Komisija neesot norādījusi, ka prasītāja bija apņēmusies atlīdzināt Atochem. Solvay informācijas nepamatotību šajā ziņā pierādot arī vēlāki fakti, proti, tas, ka prasītāja nepiedalījās nākamajā sanāksmē ar Solvay, Degussa un Atofina, kas notika 1998. gada oktobrī. No apstrīdētā lēmuma 245. apsvēruma izriet, ka šīs sanāksmes laikā Degussa un Solvay, piedāvājot atlīdzību, pārliecināja Atochem slēgt ražošanas vietu.

–       Par sanāksmi ar Degussa 1998. gada 28. septembrī Briselē

68      Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini novērtējusi Degussa sniegto informāciju, kas attiecas uz 1998. gada septembrī notikušo divpusējo sanāksmi. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 241. apsvērumu šīs sanāksmes mērķis esot bijis informēt prasītāju par šī rīta sanāksmes rezultātiem. Patiesībā Degussa esot vienīgi norādījusi, ka “sanāksmes tēma bija vispārīgas diskusijas par Eiropas HP tirgus attīstību, it īpaši saistībā ar sasniegto augstu cenu līmeni un iespējām šādu līmeni saglabāt”. Degussa neesot minējusi nevienu nolīgumu par cenām vai tirgus daļām, bet esot norādījusi, ka diskusijas bijušas “vispārīgas”.

–       Par sanāksmēm attiecībā uz PBS

69      Prasītāja norāda, ka tās darbinieks atceroties, ka ir piedalījies divās no četrām sanāksmēm attiecībā uz PBS, kuras ir minētas apstrīdētajā lēmumā (apstrīdētā lēmuma 237. un 238., 259.–263., 267.–270. un 276.–279. apsvērums), proti, tajās, kas 1999. gada sākumā notika Milānā un 1999. gada decembrī Fribūrā.

70      Šo divu sanāksmju mērķis esot bijis diskutēt par līdzekļiem, kādus varētu pielietot ražošanā, lai mazinātu bažas par vienas no PBS sastāvdaļām ietekmi uz veselību. Ņemot vērā šīs bažas, prasītāja jau esot sākusi domāt par “alternatīva produkta” – nātrija perkarbonāta (turpmāk tekstā – “PCS”) izstrādi. Esot nožēlojami, ka citi ražotāji attiecīgajās sanāksmēs piedalījās prettiesiskās diskusijās. Prasītāju šādi nodomi neesot interesējuši, jo tā jau bija nolēmusi pakāpeniski atteikties no PBS par labu PCS. Līdz ar to tās pārstāvis neesot piedalījies prettiesiskajās diskusijās. Šādu skaidrojumu apstiprinot arī Degussa, kura apgalvoja, ka attiecīgās sanāksmes “nejauši” esot noturētas prettiesisko diskusiju ietvaros.

71      Saistībā ar divām citām sanāksmēm par PBS, attiecīgi to, kas 1998. gada septembrī notika Lionā un 1999. gada vasarā – Bāzelē, prasītājas iespējamā dalība šajās sanāksmēs izrietot vienīgi no Solvay sniegtās neapstiprinātās informācijas. Komisija neesot ņēmusi vērā attiecīgā prasītājas darbinieka liecību, kurš neatceroties, ka būtu piedalījies minētajās sanāksmēs.

–       Argumenti, kas izvirzīti replikas ietvaros

72      Replikā prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu tiktāl, ciktāl tai neesot bijuši precīzi un saskaņoti pierādījumi attiecībā uz prasītājas dalību darbībās, kas ir aizliegta vienošanās.

73      Pirmkārt, Komisija neesot ņēmusi vērā pierādījumus, kas pamato prasītājas tēzi, un esot nepareizi interpretējusi citus pierādījumus, lai pamatotu savu secinājumu. Saskaņā ar prasītājas viedokli Komisija ir ignorējusi faktu, ka vislabākais pierādījums ir prasītāju darbinieku tiešās liecības, ir piemērojusi nelabvēlīgus pieņēmumus attiecībā uz prasītāju, ir sagrozījusi prasītājai labvēlīgus faktus, prasītājas dalību CEFIC sanāksmēs, kuras bija tiesiskas, ir pielīdzinājusi darbībām, kas ir atzīstamas par karteli, un “ir izpušķojusi” pierādījumus, par sliktu prasītajai.

74      Komisija neesot ņēmusi vērā pierādījumus objektīvi un kopumā. Tā neesot ņēmusi vērā pierādījumus, kas apstiprina, ka prasītāja agresīvā veidā ir sadalījusi tirgus daļas, ka konkurenti, kuri zaudēja savas tirgus daļas par labu prasītājai, par to sūdzējās un ka divas paredzētās aizliegtās vienošanās sanāksmes beidzās brīdī, kad prasītāja attiecās tajās piedalīties. Komisija nav ieguvusi papildu pierādījumus saistībā ar neapstiprinātajiem apgalvojumiem, kas vērsti pret prasītāju.

75      Otrkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav izmantojusi konfrontējošu nopratināšanu, lai pārliecinātos par prasītājas darbinieku sniegto liecību ticamību. Prasītāja bija vienīgais uzņēmums, kurš uzklausīšanas laikā Komisijā sniedza savas liecības. Neviens no trim uzņēmumiem, kuri bija liecinājuši pret prasītāju, uzklausīšanas laikā liecības nesniedza. Liels skaits Degussa un Solvay iesniegto pierādījumu galvenokārt izrietēja no anonīmiem avotiem. Komisija izvairījās no prasītājas darbinieku liecībām tādēļ, ka tās nebija apliecinātas ar zvērestu.

76      Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija uzklausīšanas laikā iegūtos pierādījumus esot pasniegusi neprecīzā veidā.

77      Uzklausīšanas laikā uzklausīšanas amatpersona esot precizējusi, ka daži pierādījumi, uz kuriem ir pamatojusies Komisija, it īpaši Solvay apgalvojumi, kas izriet no anonīmiem avotiem, saistībā ar telefonzvaniem prasītājai, neesot ticami. Pēc uzklausīšanas Komisija nav ieguvusi papildu pierādījumus.

78      It īpaši attiecībā uz 1997. gada maijā Seviļā notikušajām sanāksmēm Komisija iebildumu rakstā esot kļūdaini norādījusi, ka tā no citiem uzņēmumiem pēc uzklausīšanas ir saņēmusi dažu faktisku aspektu apstiprinājumus un tā esot devusi iespēju prasītājai izteikt savu viedokli. Pēc uzklausīšanas neesot iesniegti papildu apsvērumi par šo sanāksmi.

79      Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, papildu pierādījumiem, kas iesniegti prasītājai, neesot nekāda sakara ar iespējamajiem Solvay telefonzvaniem. Pēc uzklausīšanas iesniegtajos apsvērumos Solvay un Degussa esot vienīgi aprakstījušas paziņojuma par iebildumiem saturu saistībā ar dažiem konkrētiem jautājumiem (attiecībā uz Degussa sanāksmi Frankfurtē pie Mainas 1997. gada novembrī un attiecībā uz Solvay sanāksmi Kēnigsvinterā 1998. gada jūlijā) un esot apstiprinājušas savu darbinieku dalību. Neviens no šiem uzņēmumiem sākotnēji nav minējis, ka prasītāja būtu piedalījusies šajās sanāksmēs. Komisija pati esot atzinusi, ka Solvay atbilde esot bijusi “netieša” un ka Degussa neesot “skaidri” norādījusi prasītāju.

80      Ceturtkārt, Komisija esot izdarījusi pretrunīgus apgalvojumus. Attiecībā uz Kemira tā esot uzskatījusi, ka neesot bijis neprātīgi pieņemt, ka dažādās diskusijas, kas notika CEFIC asamblejas ietvaros, ir bijušas drīzāk divpusējas (apstrīdētā lēmuma 167. apsvērums). Attiecībā uz prasītāju Komisija kļūdaini esot apgalvojusi, ka nav iespējams, ka prasītājas pārstāvji būtu piedalījušies šajās pašās sanāksmēs, nezinot par slepeno norunu.

81      Piektkārt, Komisija esot nepareizi interpretējusi dažus attaisnojošus pierādījumus. Vispirms tas attiecoties uz norādēm, saskaņā ar kurām prasītāja ietilpst “slikto skolnieku” grupā, jo vēlējās paaugstināt kopējo ražošanas jaudu Eiropā, kas nāktu par sliktu cenām. Komisija esot kļūdaini noraidījusi šo pierādījumu, iebildumu rakstā vienīgi apstiprinot, ka tas liecina par prasītājas mēģinājumu aizliegto vienošanos izmantot savā labā.

82      Turklāt attiecībā uz Seviļas sanāksmēm, kas notika CEFIC asamblejas ietvaros, prasītājas darbinieks esot norādījis, ka viņš ir atteicies piedalīties jebkurā no aizliegtās vienošanās diskusijām, kā rezultātā Solvay un Degussa pārstāvji esot atstājuši sanāksmju zāli. Atsakoties pieņemt šo liecību, Komisija esot pamatojusies uz savu to iemeslu nepamatotu interpretāciju, kādēļ Solvay un Degussa atstājušas sanāksmju zāli, proti, ka mazie ražotāji, tostarp arī prasītāja, bija neapmierināti ar piedāvājumiem, iespējams, tiem piešķirtās tirgus daļas dēļ. Šīs Komisijas tēzes pamatojumam neesot neviena pierādījuma. Savukārt saskaņā ar prasītājas viedokli Seviļas sanāksmju sasteigtais rezultāts, kas saistīts ar faktu, ka konkurenti sūdzējās par cenu samazināšanu un par prasītājas tirgus daļas palielināšanu, pierādot, ka prasītāja saviem konkurentiem bija norādījusi, ka tā šajā sanāksmē pārstāv no tiem atšķirīgu viedokli.

83      Sestkārt, Komisija esot nepareizi interpretējusi dažus dokumentālos pierādījumus.

84      Pirmām kārtām, saistībā ar prasītājas darbinieka pasē iespiesto zīmogu, kas pierāda, ka minētais darbinieks 1996. gada 10. februārī ieceļoja Amerikas Savienoto Valstu teritorijā, Komisija esot kļūdaini apstiprinājusi, ka šis zīmogs automātiski nepierādot, ka attiecīgais darbinieks divas dienas vēlāk nevarēja atrasties Parīzē. Saskaņā ar prasītājas viedokli neesot iespējams, ka attiecīgais darbinieks 10. februārī būtu aizlidojis uz Amerikas Savienotajām Valstīm, pavadījis tur 24 stundas un nākamajā naktī lidojis atpakaļ pāri okeānam, devies tieši uz 12. februārī notikušās aizliegtās vienošanās sanāksmi un pēc tam atgriezies Amerikas Savienotajās Valstīs. Saskaņā ar prasītājas viedokli, ja tas tā būtu bijis, pasē būtu vēl viens zīmogs. Tādējādi Atofina darbinieki esot kļūdaini apgalvojuši, ka prasītājas pārstāvis 1996. gada 12. februārī bija Parīzē. Ja vēl piebilst, ka vairākos gadījumos Atofina bija vienīgā, kas apgalvoja, ka prasītāja esot piedalījusies aizliegtās vienošanās sanāksmēs un ka atsevišķā tās sniegtā informācijā bija jautājuma zīmes, var tikt apšaubīta Atofina sniegtās informācijas ticamība.

85      Otrām kārtām, saistībā ar rēķinu par taksometra pakalpojumiem, kas 1998. gada 13. jūlijā izsniegts Barselonā un uz kura norādīts tā prasītājas darbinieka vārds, kurš, iespējams, tajā pašā dienā piedalījās Kēnigsvinteras sanāksmē, Komisija esot apšaubījusi šo pierādījumu, bez jebkāda pamatojuma norādot, ka šo rēķinu varēja izsniegt jebkurā citā šīs dienas laikā (apstrīdētā lēmuma 236. apsvērums). Nevainīguma prezumpcijai vajadzētu prevalēt pār šādu pieņēmumu.

86      Trešām kārtām, Atofina iesniegtās sanāksmes piezīmes, kurās sadaļā attiecībā uz prasītājas cenām ir ietvertas jautājuma zīmes, nozīmējot to, ka Atofina nebija nekādas informācijas par prasītājas cenām, jo prasītāja sanāksmē nepiedalījās. Tomēr Komisija iebildumu rakstā esot kļūdaini norādījusi, ka šīs jautājuma zīmes atspoguļojot Atofina darbinieka piesardzību. Komisija neesot ņēmusi vērā citu skaidrojumu, ko sniegusi prasītāja, saskaņā ar kuru attiecīgā informācija “varēja būt nākusi no jebkādiem avotiem”. Līdz ar to attiecībā uz šo sanāksmi Komisija esot nepareizi interpretējusi prasītājas darbinieku skaidrās liecības, kas pamatotas ar dokumentāliem pierādījumiem.

87      Ceturtām kārtam, Komisija esot norādījusi, ka vienās no Atofina darbinieka izdarītajām piezīmēm, kas attiecas uz Diseldorfā 1998. gada oktobrī notikušo sanāksmi, prasītāja esot pieminēta vairākkārt. Saskaņā ar prasītājas viedokli attiecīgās piezīmes nav skaidras, bet no Atofina turpmākajiem paskaidrojumiem izrietot, ka minētajās piezīmēs ir atsauce uz vienu nākamo sanāksmi, kas notikusi 9. novembrī un kuras laikā bija jāpieņem “galējais modelis”, un ka tajās ir minēts “komentārs par to, kā, izdarot spiedienu caur Solvay, likt [prasītājai] pieņemt savas tirgus daļas”. 1998. gada oktobrī prasītāja atkal esot atteikusies piedalīties karteļa darbībās. Komisija, neanalizējot piezīmju saturu, esot kļūdaini pamatojusies vienīgi uz to, ka ir ticis minēts prasītājas vārds.

88      Septītkārt, Komisija esot “izpušķojusi pierādījumus, pievienojot neprecīzus elementus vai pārspīlējot jau konstatētos faktus.

89      Pirmām kārtām, saistībā ar divpusējo sanāksmi ar Degussa, kas 1998. gada septembrī notika Briselē un kuru apstrīd prasītāja, Komisija esot norādījusi, ka tā esot bijusi “informatīva sanāksme” par to sanāksmi, kas notika no rīta (apstrīdētā lēmuma 241. apsvērums). Tomēr Degussa sniegtajā informācijā nekas neesot minēts par šādu “informatīvo sanāksmi” un neesot pieminētas nekādas diskusijas par PBS vai arī par tirgus daļu iesaldēšanu attiecībā uz HP. Attiecībā uz HP Degussa esot tieši norādījusi, ka diskusijas esot bijušas “vispārīgas”. Komisijas secinājumi neesot pamatoti.

90      Otrām kārtām, attiecībā uz Seviļā notikušajām sanāksmēm prasītāja pretēji Komisijas apgalvotajam esot pilnībā distancējusies no diskusijām, kas vērstas pret konkurenci, atsakoties piedalīties darbībās, kas ir atzīstamas par aizliegtu vienošanos, kā rezultātā Degussa un Solvay pārstāvji esot “pēkšņi atstājuši telpu” un šī sanāksmju sērija esot slēgta. Atofina esot apstiprinājusi, ka šīs sanāksmes tika slēgtas pēc Degussa un Solvay pārstāvju aiziešanas. Komisija šajā ziņā esot nepareizi interpretējusi lietas materiālus.

91      Trešām kārtām, runājot par Komisijas tēzi, saskaņā ar kuru Atofina esot apstiprinājusi Solvay apgalvojumus attiecībā uz telefonzvaniem, Solvay un Atofina sniegtā informācija nepārprotami attiecas uz dažādām sanāksmēm. Līdz ar to neesot iespējams, ka šīs sanāksmes pārklājas ne attiecībā uz to dalībniekiem, ne laika posmiem.

92      Astotkārt, prasītāja apgalvo, ka Solvay un Atofina, paralēli iesniedzot savus lūgumus par iecietības režīma piemērošanu, “savstarpēji sacentās” par to, kura pirmā sniegs nozīmīgu pievienoto vērtību salīdzinājumā ar tiem pierādījumiem, kas jau atradās Komisijas rīcībā, kas liek apšaubīt to sniegto liecību ticamību.

93      Uzņēmumi, kas bija iesnieguši lūgumu par iecietības režīma piemērošanu, neesot varējuši pārbaudīt nedz savu darbinieku atmiņu, nedz arī iesniegt skaidrus un precīzus pierādījumus. Piemēram, Komisija atsaucās uz apstrīdētā lēmuma 236. apsvērumu, saskaņā ar kuru Solvay, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, “labprātīgi apstiprināja” Kēnigsvinterā 1998. gada jūlijā notikušo sanāksmi, lai gan iebildumu rakstā tā pēdiņās ir piebildusi: “mums jāpārbauda, vai tas tiešām tika izdarīts labprātīgi vai arī pēc Komisijas pieprasījuma”. Tāpat arī saistībā ar Diseldorfā 1998. gada oktobrī notikušo sanāksmi Degussa pēc Komisijas pieprasījuma esot “turpinājusi izjautāt” savus darbiniekus par sanāksmes dalībniekiem.

94      Visbeidzot, prasītāja norāda, ka tā nekad neesot bijusi apsūdzēta par iesaistīšanos pret konkurenci vērstās darbībās. Tās darbinieki esot liecinājuši uzklausīšanas laikā un esot snieguši liecības, kas atspēko paziņojumā par iebildumiem izdarītos apgalvojumus. Tie esot bijuši uzņēmumi, kas atkārtoti izdarījuši pārkāpumus, kuri vēlējās izmantot iecietības režīmu un savā “steigā” šajā ziņā esot iesnieguši apgalvojumus, kas ir neskaidri, neapstiprināti un bieži izriet no anonīmiem avotiem no to advokātu vēstulēm vai mīklainām ar roku rakstītām piezīmēm, “kas ir pilnas ar jautājuma zīmēm”. Komisija nav minējusi nevienu izskaidrojumu, kādēļ šiem pierādījumiem būtu dodama priekšroka salīdzinājumā ar prasītājas iesniegtajiem skaidrajiem un nepretrunīgajiem pierādījumiem.

95      Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

96      Atbilstoši EKL 81. panta 1. panta noteikumiem ar kopējo tirgu ir nesaderīgi un aizliegti visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū.

97      Lai varētu uzskatīt, ka pastāv nolīgums EKL 81. panta 1. punkta nozīmē, pietiek ar to, ka konkrētie uzņēmumi ir izteikuši kopēju vēlmi darboties tirgū noteiktā veidā (Vispārējās tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija Recueil, II‑1711. lpp., 256. punkts, un 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 199. punkts).

98      Var uzskatīt, ka ir noslēgts nolīgums EKL 81. panta 1. punkta nozīmē, ja ir pastāvējusi principiāla kopēja vēlme par konkurences ierobežošanu, pat ja par paredzētajiem šīs ierobežošanas specifiskajiem aspektiem joprojām notiek pārrunas (šajā ziņā skat. iepriekš 97. punktā minēto spriedumu lietā HFB u.c./Komisija, 151.–157. un 206. punkts).

99      Jēdziens “saskaņota darbība” nozīmē tādu koordinācijas veidu uzņēmumu starpā, kas, nesasniedzot stadiju, kad to starpā tiek noslēgts nolīgums vārda tiešā nozīmē, apzināti aizstāj ar risku saistīto konkurenci ar praktisko sadarbību starp tiem (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumi lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 115. punkts, un lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 158. punkts).

100    Šajā ziņā EKL 81. panta 1. punkts neļauj īstenot starp tirgus dalībniekiem jebkādu tiešu vai netiešu sazināšanos, kas varētu vai nu ietekmēt pašreizējā vai potenciālā konkurenta uzvedību tirgū, vai arī atklāt šādam konkurentam, kādā veidā tas ir izlēmis rīkoties tirgū pats vai attiecībā pret to, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana (šajā ziņā skat. iepriekš 99. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 116. un 117. punkts).

101    Ar apstākli, ka konkurentiem tiek paziņota informācija, lai sagatavotu pret konkurenci vērstu nolīgumu, pietiek, lai pierādītu saskaņotas darbības pastāvēšanu EKL 81. panta izpratnē (Vispārējās tiesas spriedums lietā T‑148/89 Tréfilunion/Komisija, Recueil, II‑1063. lpp., 82. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 178. punkts).

102    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdzieni “nolīgums” un “saskaņota darbība” EKL 81. panta 1. punkta nozīmē aptver slepenu norunu formas, kurām ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem (iepriekš 99. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 131. un 132. punkts, un iepriekš 97. punktā minētais spriedums lietā HFB u.c./Komisija, 190. punkts).

103    Salikta pārkāpuma gadījumā, kad vairāki ražotāji vairāku gadu garumā mēģina kopīgi regulēt tirgu, nevar prasīt, lai Komisija precīzi kvalificētu pārkāpumu kā nolīgumu vai saskaņotu darbību, jo jebkurā gadījumā uz abiem minētajiem pārkāpuma veidiem attiecas EKL 81. pants (šajā ziņā skat. iepriekš 99. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 111.–114. punkts, un Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 696. punkts).

104    Pārkāpuma divkārša kvalificēšana par nolīgumu “un/vai” saskaņotu darbību ir saprotama kā tāda, kas attiecas uz tādu faktisko apstākļu kopumu, no kuriem daži ir kvalificēti par nolīgumu vai cita veida saskaņotu darbību EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, kurā nav paredzēta specifiska šī saliktā pārkāpuma veida kvalifikācija (iepriekš 97. punktā minētais spriedums lietā Hercules Chemicals/Komisija, 264. punkts, un iepriekš 97. punktā minētais spriedums lietā HFB u.c./Komisija, 187. punkts).

105    Attiecībā uz pierādījumu par pārkāpumu sniegšanu ir jāatgādina, ka Komisijai ir jāsniedz pierādījumi, kas no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā spēj apliecināt, ka pastāv EKL 81. panta 1. punktā paredzētie pārkāpuma sastāvu veidojošie fakti (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts).

106    Komisijai šajā ziņā ir jāsniedz precīzi un saskanīgi pierādījumi (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā T‑62/98 Volkswagen/Komisija, Recueil, II‑2707. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

107    Tomēr katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šiem kritērijiem (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 180. punkts un tajā minētā judikatūra).

108    Norādes, uz kurām Komisija ir atsaukusies lēmumā, lai pierādītu, ka uzņēmums ir izdarījis EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jāizvērtē nevis izolēti, bet gan kopumā (skat. iepriekš 101. punktā minēto spriedumu lietā BPB/Komisija, 185. punkts un tajā minētā judikatūra).

109    Tāpat ir jāņem vērā, ka pret konkurenci vērstās darbības parasti norisinās slepeni un tādēļ vairumā gadījumu pret konkurenci vērstas darbības vai nolīguma pastāvēšana ir jāizsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuras, skatot tās kopsakarā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences tiesību normu pārkāpumu (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 55.–57. punkts).

110    Visbeidzot, attiecībā uz pārbaudes tiesā apjomu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, izskatot prasību par lēmuma par EKL 81. panta 1. punkta piemērošanu atcelšanu, Vispārējai tiesai ir vispārīgi jāveic pilnīga pārbaude, lai noskaidrotu, vai EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi ir izpildīti vai nē (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 26. oktobra spriedumu lietā T‑41/96 Bayer/Komisija, Recueil, II‑3383. lpp., 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

111    Jebkādas tiesai radušās šaubas ir jātulko par labu uzņēmumam, kas ir lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, adresāts, kā to paredz nevainīguma prezumpcijas princips, kurš kā Savienības tiesību vispārējais princips tostarp ir piemērojams tādos procesos par uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt pieņemts lēmums par naudas soda vai kavējuma naudas uzlikšanu (iepriekš 99. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 149. un 150. punkts).

112    Tas, vai Komisija šajā lietā ir no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā pierādījusi, ka prasītāja ir piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā, ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

–       Ievada apsvērumi

113    Prasītāja vairākkārt vispārīgi kritizē pierādījumu sniegšanu šajā gadījumā, norādot, pirmkārt, uz uzņēmumu, kas iesnieguši lūgumu par iecietības režīma piemērošanu, iesniegto pierādījumu zemāko pierādījuma spēku, otrkārt, uz neapstiprinātas informācijas, kas nāk no viena vienīga avota, izmantošanu, treškārt, uz prasītājas darbinieku liecību par pretējo neatspēkošanu un, ceturtkārt, uz uzklausīšanas amatpersonas uzklausīšanas laikā izteikto priekšlikumu neņemšanu vērā.

114    Kaut arī šī kritika lielā mērā sakrīt ar iebildumiem, kas vērsti pret Komisijas izvirzītajiem materiālajiem pierādījumiem apstrīdētajā lēmumā, tā pieprasa dažus vispārīgus ievada apsvērumus.

115    Pirmkārt, saistībā ar prasītājas argumentiem, kas attiecas uz to pierādījumu spēku, kas iesniegti lūgumu par iecietības režīma piemērošanu ietvaros, ir jāatgādina, ka tikai tas, ka informācija nāk no uzņēmuma, kurš ir iesniedzis lūgumu par iecietības režīma piemērošanu, neietekmē pierādījuma spēku.

116    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru neviens Savienības tiesību noteikums vai vispārējais princips neliedz Komisijai pret uzņēmumu atsaukties uz citu pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu paziņojumiem (iepriekš 103. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 512. punkts). Paziņojumus, kas iesniegti Paziņojuma par sadarbību ietvaros, nevar uzskatīt par tādiem, kuriem nav pierādījuma spēka tikai šī iemesla dēļ (Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija, Krājumā nav publicēts, 57. un 58. punkts).

117    Ir saprotama zināma neuzticēšanās attiecībā uz prettiesiskas aizliegtas vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgi iesniegtajiem materiāliem, jo šie dalībnieki var samazināt sava un palielināt citu dalībnieku ieguldījuma pārkāpuma izdarīšanā nozīmi. Tomēr, ņemot vērā Paziņojumā par sadarbību paredzētās procedūras loģiku, tas, ka ir izteikts lūgums piemērot Paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības, lai saņemtu naudas soda apmēra samazinājumu, ne vienmēr norāda uz mēģinājumu sniegt sagrozītus pierādījumus citu inkriminētās aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcībai. Ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par uzņēmuma godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un apdraudēt tā iespēju saņemt visas Paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības (Vispārējās tiesas 2006. gada 16. novembra spriedums lietā T‑120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, I‑4441. lpp., 70. punkts, un iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā Lafarge/Komisija, 58. punkts).

118    Jāsecina, ka, ja persona atzīst, ka ir izdarījusi pārkāpumu, un atzīst faktus, kuri pārsniedz tos, kuri tieši secināmi no attiecīgajiem dokumentiem, tad a priori, ja īpaši apstākļi neliecina par pretējo, ir atzīstams, ka persona ir apņēmusies teikt taisnību. Paziņojumi, kas ir pret to sniedzēja interesēm, principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem (Vispārējās tiesas iepriekš 107. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 211. un 212. punkts; 2007. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02 Bolloré u.c./Komisija, Krājums, II‑947. lpp., 166. punkts, un iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā Lafarge/Komisija, 59. punkts).

119    Paziņojumi, ko apsūdzētie uzņēmumi izteikuši lūgumu par iecietības režīma piemērošanu ietvaros, tomēr ir jānovērtē piesardzīgi, un tos parasti nevar pieņemt bez apstiprināšanas.

120    Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru viena pārkāpumā apsūdzēta uzņēmuma, kas apsūdzēts par to, ka ir aizliegtās vienošanās dalībnieks, atzīšanos, ko savukārt apstrīd pārējie apsūdzētie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu šo pēdējo minēto uzņēmumu izdarīta pārkāpuma pierādījumu, ja to neapliecina arī citi pierādījumi (Vispārējās tiesas iepriekš 107. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 219. punkts; 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 285. punkts; iepriekš 118. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Bolloré u.c./Komisija, 167. punkts, un iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā Lafarge/Komisija, 293. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Enso‑Gutzeit/Komisija, 91. punkts).

121    Lai pārbaudītu uzņēmumu, kas iesnieguši lūgumu par iecietības režīma piemērošanu, paziņojumu pierādījuma spēku, Vispārējā tiesa ņem vērā it īpaši, pirmkārt, savstarpēji saskanīgo netiešo pierādījumu nozīmi, kas pamato šo uzņēmumu paziņojumu atbilstību, un, otrkārt, to, vai nepastāv netiešie pierādījumi, kas liecinātu, ka šie uzņēmumi centās samazināt sava un palielināt citu dalībnieku ieguldījuma nozīmi pārkāpuma izdarīšanā (šajā ziņā skat. iepriekš 117. punktā minēto spriedumu lietā Peróxidos Orgánicos/Komisija, 70. punkts, un iepriekš 116. punktā minēto spriedumu lietā Lafarge/Komisija, 62. un 295. punkts).

122    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas pārmetumiem, kas izriet no tā, ka, ņemot vērā dažus faktiskos apstākļus, Komisija esot pamatojusies tikai uz vienu vienīgu pierādījumu, ir jāatgādina, ka neviens Savienības tiesību princips neaizliedz to, ka Komisija, lai konstatētu pārkāpuma esamību, pamatotos uz vienu dokumentālu pierādījumu, ja vien tā pierādījuma spēks ir nešaubīgs un līdz ar to ja pats dokuments skaidri apstiprina pārkāpuma esamību (Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 1838. punkts).

123    Protams, ņemot vērā iepriekš 120. punktā minēto judikatūru, šis pieņēmums parasti neattiecas uz apsūdzētā uzņēmuma parastiem paziņojumiem, kuriem tiktāl, ciktāl tos apstrīd citi attiecīgie uzņēmumi, jābūt apstiprinātiem ar papildu un objektīviem pierādījumiem.

124    No šāda secinājuma tomēr var atkāpties gadījumā, ja paziņojums, kas nāk no uzņēmuma, kurš sadarbojās, ir īpaši ticams, jo šādos apstākļos nepieciešamā apstiprinājuma pakāpe ir niecīga kā precizitātes, tā arī detalizētības ziņā.

125    Patiesībā gadījumā, ja saskaņotu netiešo pierādījumu kopums ļauj apstiprināt tādas slepenas norunas esamību un tās atsevišķus specifiskus aspektus, kura norādīta sadarbības ietvaros iesniegtajā paziņojumā, var pietikt tikai ar šo paziņojumu, lai apstiprinātu citus apstrīdētā lēmuma aspektus (šajā ziņā skat. iepriekš 107. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 220. un 334. punkts). Šādos apstākļos Komisija var pamatoties vienīgi uz šo paziņojumu ar nosacījumu, ka tā patiesība, kas tika apstiprināta, nerada šaubas un ka norādes nav neskaidras.

126    Turklāt, pat ja uzņēmuma paziņojums nav apstiprināts attiecībā uz atsevišķiem apliecinātiem faktiem, tam var būt noteikts pierādījuma spēks, lai Komisijas iegūto saskaņoto netiešo pierādījumu kopuma ietvaros apstiprinātu pārkāpuma esamību. Tiktāl, ciktāl dokumentā ir informācija, kas saskan ar informāciju citos dokumentos, ir jāuzskata, ka šie dokumenti viens otru apstiprina (šajā ziņā skat. iepriekš 107. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 275. punkts).

127    Bez tam Komisijai no laika posmiem, kuros ir salīdzinoši bagāti pierādījumi, ir jāspēj izdarīt secinājumus attiecībā uz citiem laika posmiem, kuros plaisa starp katru pierādījumu, iespējams, ir būtiskāka. Turklāt būtu nepieciešams arī patiesi drošs skaidrojums, lai pārliecinātu tiesu, ka kādā sanāksmju sērijas periodā ir notikušas pilnīgi atšķirīgas lietas no tām, kas risinājās iepriekšējo, kā arī turpmāko sanāksmju laikā, lai arī šajās sanāksmēs bija apvienojies viens un tas pats dalībnieku loks, tās notika ārēji līdzīgos apstākļu ietvaros un tām neapšaubāmi bija viens mērķis (tiesneša B. Vesterdorfa [B. Vesterdorf], kas pildīja ģenerālaldvokāta funkcijas, sniegtie secinājumi saistībā ar Vispārējās tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedumu lietā T‑1/89 Rhône‑Poulenc/Komisija, Recueil, II‑867., II‑885. lpp., secinājumi – kopēji ar secinājumiem tā sauktajās “polipropilēna” lietās, Recueil, II‑954. lpp.).

128    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka pierādījumu novērtēšanas ietvaros Komisija nav uzklausījusi prasītājas darbiniekus un nav ņēmusi vērā to liecības.

129    Prasītāja tostarp apgalvo, ka pārkāpuma konstatēšana lielā mērā balstoties uz Solvay un viena no Atofina darbinieka paziņojumiem, kas apliecina, ka ar dažiem prasītājas darbiniekiem, lai arī tie nepiedalījās vairākās konkrētās sanāksmēs, notika sazināšanās un tie tika informēti pa telefonu. Prasītāja norāda, ka šie darbinieki, kas bija identificēti minētajos paziņojumos, iesniedza Komisijai pretējus paziņojumus, kas netika ņemti vērā.

130    Ir jānorāda, ka šajā ziņā nav šaubu par to, ka Komisijas rīcībā bija attiecīgo prasītājas darbinieku rakstiskie paziņojumi un ka tie bija piedalījušies uzklausīšanā.

131    Šādos apstākļos jautājums par to, vai minētie paziņojumi apstrīdētajā lēmumā ir ņemti vērā pienācīgā veidā, sakrīt ar prasītājas izvirzīto iebildumu, kas vērsts pret aplūkotajiem faktiskajiem konkrētajiem pierādījumiem.

132    Tomēr šajā brīdī ir jānorāda, ka prasītāja kļūdaini uzskata, ka, tā kā attiecīgie paziņojumi bija apliecināti ar zvērestu, tiem bija augstāks pierādījuma spēks un tādēļ Komisijai bija pienākums pierādīt, ka šīs liecības bija “atspēkotas”.

133    Lai arī liecībai, kas apliecināta ar zvērestu tiesā vai arī, iespējams, prokurora veiktās izmeklēšanas laikā, var būt augstāks pierādījuma spēks, ņemot vērā nelabvēlīgās sekas, kas saskaņā ar krimināllikumu var iestāties personai, kas izmeklēšanas laikā stāstījusi nepatiesību – kas ir apstākļi, kas šādu liecību padara vairāk uzticamu nekā vienkāršu paziņojumu (šajā ziņā skat. iepriekš 107. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 312. punkts), šādi apsvērumi nav piemērojami šajā gadījumā, jo runa ir par prasītājas darbinieku rakstiskajiem paziņojumiem, kas Komisijai tika iesniegti administratīvā procesa laikā, kā arī viņu uzklausīšanas laikā Komisijā sniegtajām liecībām.

134    Turklāt prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Komisijai uzklausīšanas laikā veiktās konfrontējošās nopratināšanas ietvaros bija pienākums salīdzināt Atofina un Solvay sniegtās liecības, kurās apsūdzēta prasītāja, ar prasītājas darbinieku pretējām liecībām.

135    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka administratīvā procesa laikā Komisija nevar piespiest personas sniegt ar zvērestu apliecinātas liecības.

136    Saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 19. panta 1. punktu Komisija var iztaujāt jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas piekrīt iztaujāšanai, ar mērķi savākt informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu. Turklāt atbilstoši Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), preambulas 3. apsvērumam, pirms uzklausīt mutiskās liecības, ko sniedz fiziskas vai juridiskas personas, kuras piekritušas iztaujāšanai, Komisijai jāinformē minētās personas par iztaujāšanas juridisko pamatu un brīvprātīgo raksturu.

137    Turklāt Komisijai ir pienākums uzklausīt fiziskas vai juridiskas personas, kas pierāda pietiekošu interesi tikt uzklausītām, tikai tiktāl, ciktāl šīs personas faktiski lūdz tikt uzklausītas. Tātad tai ir saprātīga rīcības brīvība izlemt, kāda interese varētu būt to personu uzklausīšanai, kuru liecības varētu būt nozīmīgas lietas izskatīšanā. Patiesībā tiesību uz aizstāvību nodrošināšana nepieprasa, lai Komisija veiktu ieinteresēto personu norādīto liecību uzklausīšanu, ja tā uzskata, ka lietas izmeklēšana ir bijusi pietiekoša (šajā ziņā skat. iepriekš 97. punktā minēto spriedumu lietā HFB u.c./Komisija, 382. un 383. punkts un tajos minētā judikatūra).

138    Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, 6. panta 3. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka “ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz [..] nopratināt vai panākt apsūdzības liecinieku nopratināšanu un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā apsūdzības lieciniekiem”. Turklāt, kaut arī Komisija nav “tiesa” šī panta izpratnē un kaut arī Komisijas noteiktie naudas sodi nav ar krimināltiesisku raksturu, Komisijai administratīvā procesa ietvaros ir jāievēro Savienības tiesību vispārējie principi.

139    Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas, ka Savienības konkurences tiesību normas neuzliek Komisijai pienākumu izsaukt aizstāvības lieciniekus, kurus ir lūgts uzklausīt, nav pretrunā šiem principiem. Lai gan Komisija var uzklausīt fiziskas vai juridiskas personas, ja tā uzskata to par nepieciešamu, tā nevar izsaukt apsūdzības lieciniekus, lai tie bez piekrišanas sniegtu liecības (iepriekš 97. punktā minētais spriedums lietā HFB u.c./Komisija, 389.–392. punkts, un 118. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Bolloré u.c./Komisija 86. un 87. punkts). Tā kā Komisijā notiekošajam procesam ir vienīgi administratīvs raksturs, tai nav jāsniedz attiecīgajam uzņēmumam iespēja nopratināt konkrētu liecinieku un analizēt viņa paziņojumus izmeklēšanas laikā (iepriekš 109. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 200. punkts). Pietiek, ka paziņojumi, ko izmanto Komisija, ar lietas materiāliem tiek nodoti prasītājam, kas tos var apstrīdēt Savienības tiesā (iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā Lafarge/Komisija, 147.–149. punkts).

140    Ņemot vērā šos apsvērumus, prasītāja nevar atsaukties uz tās tiesību nopratināt vai panākt apsūdzības liecinieku nopratināšanu pārkāpumu.

141    Katrā ziņā nekas neliedz prasītājai pieprasīt apsūdzības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu Vispārējā tiesā, iesniedzot lūgumu noteikt pierādījumu savākšanas pasākumus šajā ziņā. Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāja šādu lūgumu nav iesniegusi. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskatītu, ka ir nepieciešams izsaukt attiecīgos lieciniekus tikai tad, ja tā savas pārbaudes ietvaros konstatētu, ka fakti, kas ietverti lietas materiālos un mutvārdu procedūras laikā sniegtajos paskaidrojumos, nav pietiekami, lai lemtu par izskatāmo strīdu.

142    Ceturtkārt un visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka uzklausīšanas laikā uzklausīšanas amatpersona ir atzinusi pret prasītāju izvirzīto pierādījumu nepietiekamību un minētā amatpersona ieteikusi veikt uz sacīkstes principa balstītu prasītājas iesniegto jauno pierādījumu, proti, tās darbinieku paziņojumu pārbaudi – ieteikums, kuru Komisija netika ievērojusi.

143    Šajā ziņā ir jānorāda, ka uzklausīšanas amatpersonas ziņojums ir tikai iekšējs Komisijas dokuments, kura mērķis nav pilnveidot vai labot uzņēmumu argumentus un kuram tātad nav nekāda izšķiroša aspekta, kas Savienības tiesai būtu jāņem vērā, lai īstenotu savu pārbaudi (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑161/05 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑3555. lpp., 176. punkts un tajā minētā judikatūra).

144    Šie apsvērumi it īpaši attiecas uz tiem uzklausīšanas amatpersonas izteiktajiem komentāriem uzklausīšanas laikā, uz kuriem norāda prasītāja. Katrā ziņā savā 2006. gada 20. aprīļa nobeiguma ziņojumā, kas pievienots iebildumu rakstam, uzklausīšanas amatpersona ir apstiprinājusi, ka noteikumi, kas attiecas uz tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesībām uz aizstāvību, attiecīgā administratīvā procesa ietvaros ir ievēroti.

145    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, prasītājas izteiktie pārmetumi attiecībā uz Komisijas pierādījumu iegūšanu un uzklausīšanas gaitu ir daļēji nepamatoti un daļēji sakrīt ar iebildumiem, kas vērsti pret turpmāk apskatītajiem pārkāpuma materiālajiem pierādījumiem.

–       Par pierādījumiem, kas attiecas uz prasītājas dalību pārkāpumā

146    Runājot par pārkāpuma galvenajām pazīmēm, Komisija konstatēja, ka no 1994. gada 31. janvāra konkurenti apmainījās ar un diskutēja par konfidenciālu informāciju attiecībā uz ražošanas apjomiem un to iespējamo samazināšanu, paredzot kavēt jaunu ražošanas jaudu ieviešanu tirgū. Tie arī diskutēja par klientu un tirgus daļu, kā arī pārdošanas cenu sadalīšanu. Tie bija ieviesuši uzraudzības sistēmu, kuras ietvaros tie regulāri apmainījās ar konfidenciālu informāciju par tirgu, sabiedrībām, pārdošanas apjomiem un pārdošanas cenām. Turklāt konkurenti bija iesaistījušies ražošanas jaudas samazināšanā un daudzpusējās sanāksmēs regulāri analizēja tirgus daļu attīstību (apstrīdētā lēmuma 100., 351.–354. apsvērums).

147    Liela daļa daudzpusējo sanāksmju notika CEFIC, kas ir attiecīgās rūpniecības nozares juridiskā apvienība, pusgada asambleju ietvaros.

148    1997. gada augustā Briselē, kā arī trīs turpmākajās sanāksmēs, kas notika 1998. gada februārī, aprīlī un septembrī, minētie dalībnieki vienojās par saskaņotu HP cenu paaugstināšanu (apstrīdētā lēmuma 171. un 172. apsvērums). Kas attiecas uz PBS, šie dalībnieki pirmo diskusiju ietvaros par šo tematu apmainījās ar slepeniem datiem par tirgu ar mērķi noslēgt pret konkurenci vērstu vienošanos un “tika veikti sagatavošanās darbi”, lai vēlākais sākot ar 1998. gada 15. maiju tiktu noslēgta oficiāla vienošanās (apstrīdētā lēmuma 100., 214. un 229. apsvērums). Pēdējā daudzpusējā sanāksme šīs slepenās norunas ietvaros notika 2000. gada 18. maijā, bet vienošanās par HP cenu līmeņa uzturēšanu tika atstāta spēkā līdz 2000. gada beigām (apstrīdētā lēmuma 281. un 282., 355.–360. apsvērums).

149    Attiecībā uz prasītājas piedalīšanos pārkāpumā Komisija konstatēja, ka prasītāja piederēja pie tā sauktajiem aizliegtās vienošanās dalībnieku “cietajiem riekstiem” (apstrīdētā lēmuma 99. apsvērums). Komisija pamanīja norādes, kas liecina par slepeniem kontaktiem ar prasītāju sākot no 1991. gada (apstrīdētā lēmuma 106. apsvērums). It īpaši saskaņā ar Atofina informāciju 1995. gada jūlija, oktobra un novembra sanāksmju piezīmēs, ko iesniedza Atofina, bija ietverti dati par prasītāju un tajās bija atsauce uz prasītājas pausto nostāju (apstrīdētā lēmuma 120., 127., 128., 129., 133. un 136. apsvērums). Turklāt saskaņā ar Degussa informāciju prasītāja divpusējās sanāksmes ietvaros, kas notika 1996. gada otrajā vai 1997. gada pirmajā pusgadā, esot “akceptējusi pamatideju par cenu līmeņa saskaņotu paaugstināšanu” (apstrīdētā lēmuma 151. apsvērums).

150    Kā izriet no lietas materiāliem, prasītāja apstrīdēja šo informāciju attiecībā uz vienošanās sākotnējo laika posmu un, ņemot vērā to, ka netika saņemts nekāds apstiprinājums, minētā informācija attiecībā uz prasītāju netika ņemta vērā.

151    Līdz ar to Komisija apstrīdētajā lēmumā būtiski samazināja prasītājas dalības pārkāpumā ilgumu salīdzinājumā ar to, kas bija norādīts paziņojumā par iebildumiem. Attiecībā uz prasītājas dalības pārkāpumā sākumu Komisija uzskatīja, ka tās rīcībā ir pierādījumi, kas apliecina prasītājas piedalīšanos 1997. gada 29. maija karteļa sanāksmē, un ka šī diena bija jāņem vērā, lai noteiktu pārkāpuma ilgumu attiecībā uz prasītāju (apstrīdētā lēmuma 352. apsvērums). Attiecībā uz prasītājas dalības pārkāpumā beigām Komisija norādīja, ka tā bija stingri pārliecināta par prasītājas dalību pārkāpumā līdz 1999. gada 13. decembrim – dienai, kurā notika karteļa pēdējā sanāksme, attiecībā uz kuru Komisijai bija pierādījums par prasītājas darbinieku piedalīšanos (apstrīdētā lēmuma 365. apsvērums).

152    Prettiesiskie kontakti, kas apstrīdētajā lēmumā ir attiecināti uz prasītāju, ir šādi:

–        trīs daudzpusējās sanāksmes, kas CEFIC asamblejas ietvaros 1997. gada 28. vai 29. maijā notika Seviļā (apstrīdētā lēmuma 156.–167. apsvērums) un saistībā ar kurām prasītāja atzīst savu dalību divās no tām, bet apgalvo, ka tā nav piekritusi nelikumīgajām diskusijām;

–        četras daudzpusējās sanāksmes, kas notika attiecīgi 1997. gada augustā Briselē, 1997. gada 18. septembrī Parīzē, 1997. gada 17. novembrī Frankfurtē pie Mainas un 1997. gada 21. novembrī Parīzē, kurās prasītāja pati fiziski nepiedalījās, taču par kurām to telefoniski informēja Atochem (apstrīdētā lēmuma 171.–197. apsvērums), ko prasītāja apstrīd;

–        daudzpusējās sanāksmes, kas CEFIC asamblejas ietvaros 1997. gada 26. un 27. novembrī notika Briselē (apstrīdētā lēmuma 198.–209. apsvērums); prasītāja atzīst dalību visās minētajās sanāksmēs, bet apgalvo, ka tā neesot zinājusi par nelikumīgajām diskusijām;

–        divpusējās sanāksmes ar Degussa, Kemira un Solvay, kas notika laika posmā starp 1997. gada beigām līdz 1998. gada sākumam, par kuru rezultātu prasītāju telefoniski informēja Solvay (apstrīdētā lēmuma 210. apsvērums, ko prasītāja apstrīd;

–        daudzpusējās sanāksmes, kas CEFIC asamblejas ietvaros 1998. gada 14. maijā notika Evianlebēnā (apstrīdētā lēmuma 221.–232. apsvērums); prasītāja atzīst savu dalību CEFIC asamblejā, bet apgalvo, ka tā neesot zinājusi par nelikumīgajām diskusijām;

–        sanāksme starp Degussa, Solvay un prasītāju, kas 1998. gada 13. jūlijā notika Kēnigsvinterā saistībā ar Atochem PBS ražotnes slēgšanu (apstrīdētā lēmuma 233.–236. apsvērums), attiecībā uz kuru prasītāja savu dalību apstrīd;

–        “augsta līmeņa” sanāksme starp Degussa un Solvay saistībā ar HP un PBS, kas 1998. gada 28. septembrī notika Briselē, pēc kuras Degussa esot sazinājusies ar prasītāju, lai to informētu par rezultātu (apstrīdētā lēmuma 239.–242. apsvērums); prasītāja nenoliedz, ka būtu tikusies ar Degussa, bet apgalvo, ka šī tikšanās ir bijusi likumīga;

–        viena daudzpusējā sanāksme par HP, kas 1998. gada 12. oktobrī notika Diseldorfā, kurā prasītāja neesot piedalījusies, bet par kuru saskaņā ar Atofina viedokli ar prasītāju esot notikusi sazināšanās pa telefonu (apstrīdētā lēmuma 247.–253. apsvērums), ko prasītāja apstrīd;

–        daudzpusējās sanāksmes un divpusējie kontakti, kas CEFIC asamblejas ietvaros 1998. gada 25. un 26. novembrī notika Briselē (apstrīdētā lēmuma 254.–258. apsvērums), 1999. gada 30. aprīlī Eštorilā [Estoril] (Portugāle) (apstrīdētā lēmuma 264. un 265. apsvērums) un 1999. gada 16. novembrī Briselē (apstrīdētā lēmuma 273.–275. apsvērums); prasītāja atzīst savu dalību minētajās CEFIC asamblejās, bet apgalvo, ka tā neesot zinājusi par nelikumīgajām diskusijām;

–        četras daudzpusējas sanāksmes, kuras attiecās vienīgi uz PBS un kuras notika attiecīgi 1998. gada 16. septembrī Lionā (apstrīdētā lēmuma 237. un 238. apsvērums), 1999. gada sākumā Milānā (apstrīdētā lēmuma 259.–263. apsvērums), 1999. gada vasarā Bāzelē (apstrīdētā lēmuma 267.–270. apsvērums) un 1999. gada 13. decembrī Fribūrā (apstrīdētā lēmuma 276.–279. apsvērums); prasītāja apstrīd savu dalību Lionas un Bāzeles sanāksmēs, tai pat laikā atzīstot, ka tā bija piedalījusies divās citās sanāksmēs, norādot, ka to mērķis bija absolūti likumīgs, proti, rīcības izvēle, ņemot vērā “antibora” (“anti‑bore”) tendences, un ka, lai arī diskusijas tajā pat laikā “novirzījās” uz “nepiemērotiem” tematiem, prasītāja tām “neesot pievērusi lielu uzmanību”, ņemot vērā tās lēmumu pāriet no PBS uz PCS ar vidi saistītu iemeslu dēļ.

153    No šiem secinājumiem izriet, ka, izņemot divas sanāksmes par PBS, kas 1999. gada sākumā notika Milānā un 1999. gada 13. decembrī – Fribūrā, attiecībā uz pārējiem pierādījumiem, kas minēti apstrīdētajā lēmumā, prasītāja apstrīd, ka tā būtu piedalījusies slepenajos kontaktos.

–       Par daudzpusējām sanāksmēm 1997. gada 28. vai 29. maijā Seviļā

154    Saistībā ar trim sanāksmēm, kas notika Seviļā, lietas dalībniekiem nav šaubu par to, ka prasītāja bija pārstāvēta pirmajās divās sanāksmēs, kurās tika runāts attiecīgi par HP (pirmās sanāksmes dalībnieki bija Atochem, Degussa, Solvay, Kemira un prasītāja) un PBS (otrās sanāksmes dalībnieki bija Caffaro, kā arī tie paši dalībnieki, kas piedalījās pirmajā sanāksmē). Turpretī prasītāja nepiedalījās vakariņās restorānā nākamajā dienā (apstrīdētā lēmuma 156., 162. un 163. apsvērums).

155    Runājot par divām sanāksmēm, kurās piedalījās prasītāja, tā neapstrīd diskusiju saturu, kuru ietvaros, pirmkārt, notika informācijas apmaiņa par tirgus attīstību un, otrkārt, tika runāts par priekšlikumiem attiecībā uz globālu cenu paaugstināšanu un vienošanos par HP tirgus sadalīšanu (apstrīdētā lēmuma 157.–161. apsvērums), kā arī par līdzīgiem mēģinājumiem attiecībā uz PBS (apstrīdētā lēmuma 162. apsvērums).

156    Komisija konstatēja, ko prasītāja nav apstrīdējusi, ka “neuzticēšanās un dažu Eiropas mazo ražotāju izteikto iebildumu dēļ, nekāda galīgā vienošanās šajā dienā netika panākta” (apstrīdētā lēmuma 164. apsvērums). Proti, saskaņā ar Atofina paziņojumu diskusiju mēģinājumi attiecībā uz PBS beidzās “ar Degussa pārstāvja milzīgajām dusmām [..] kurš mazo ražotāju, kuri [atteicās] akceptēt Solvay un Degussa skatījumu, pretestības dēļ [esot pametis] zāli, aizcērtot durvis” (apstrīdētā lēmuma 162. apsvērums).

157    Saistībā ar šiem faktiem prasītāja tomēr apgalvo, ka tā kā mazais ražotājs patiesībā esot iebildusi pret šo prettiesisko rīcību, ko pierādot arī tās nepiedalīšanās nākamajā dienā restorānā rīkotajās vakariņās.

158    Prasītāja it īpaši pamatojas uz sava toreizējā ģenerāldirektora vietnieka paziņojumu, kurš pievienots prasības pieteikumam un no kura saskaņā ar prasītājas viedokli izriet, ka attiecībā uz sanāksmi par HP tās pārstāvis tika norādījis Degussa un Solvay, ka tobrīd notika prasītājas “paplašināšanās Vācijā” un ka tā “nebija ieinteresēta” nekādos cenu ierobežojumos. Tā arī atteicās diskutēt par šo jautājumu, kas izraisīja pēkšņo Degussa pārstāvja aiziešanu.

159    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja kāds uzņēmums ir piedalījies sanāksmē, kuras laikā tika runāts par prettiesisku saskaņošanu, pat nespēlējot tajā aktīvu lomu, tiek uzskatīts, ka šis uzņēmums minētajā saskaņošanā ir piedalījies, ja vien tas nepierāda, ka ir atklāti norobežojies no šīs saskaņošanas, vai informējis pārējos dalībniekus, ka tas sanāksmē ir piedalījies ar atšķirīgu mērķi (skat. iepriekš 122. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 3199. punkts un tajā minētā judikatūra).

160    Tā kā prasītāja ir atzinusi, ka tā ir piedalījusies nelikumīgajās diskusijās, tai ir pienākums pierādīt, ka tās dalība nekādi nebija vērsta pret konkurenci.

161    Ir jāsecina, ka ar to, ka prasītāja nepiekrita Degussa izvirzītajiem priekšlikumiem, pat pieņemot, ka tas tā bija, nepietiek, lai šajā gadījumā pierādītu, ka prasītāja saviem konkurentiem bija norādījusi, ka tā attiecīgajās sanāksmēs piedalījās ar atšķirīgu mērķi.

162    Runājot it īpaši par prasītājas argumentiem, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma 156.–162. apsvērumā atspoguļotajām sanāksmēm, Komisija ir norādījusi, ka, “kaut arī Solvay un Degussa atstāja sanāksmju zāli, tas nebija tādēļ, ka mazie ražotāji attiecās vienoties par cenu paaugstināšanu, bet gan drīzāk tādēļ, ka priekšlikums tos neapmierināja visticamāk tiem piešķirtās tirgus daļas dēļ”, ka “nekas neliecināja par to, ka [prasītāja] pati būtu faktiski attiekusies no idejas par vienošanos ar konkurentiem vai ka tā būtu atturējusies no šādas piedāvātās vienošanās”, un ka turklāt attiecīgās sanāksmes laikā notika apmainīšanās ar konfidenciālu informāciju (apstrīdētā lēmuma 166. apsvērums).

163    Pirmkārt, ir jānorāda, ka šī Komisijas tēze saskan ar aizliegtās vienošanās norisi, no kuras izriet, ka, sākot ar Seviļā notikušajām sanāksmēm, aizliegtās vienošanās dalībnieki “nolēma pievērst mazāku uzmanību tirgus daļām, kas līdz tam bija galvenais diskusiju temats, lai pārnestu savu interesi uz globālu cenu paaugstināšanu” (apstrīdētā lēmuma 157. apsvērums), un ka cenu saskaņota paaugstināšana tika nolemta nākamajā sanāksmē Briselē 1997. gada augustā (apstrīdētā lēmuma 171. un 172. apsvērums).

164    Otrkārt, prasītājas argumentāciju, saskaņā ar kuru tā esot izteikusi iebildumus pret diskusiju prettiesisko raksturu, nekādā veidā neapstiprina informācija, kas nākusi no citiem uzņēmumiem, kuri ir apliecinājuši vienīgi to, ka starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem pastāvēja neuzticēšanās un ka starp mazajiem un lielajiem ražotājiem pastāvēja viedokļu atšķirības (apstrīdētā lēmuma 164. apsvērums).

165    Šajā ziņā ir jānorāda, ka pierādījums tam, ka prasītāja ir bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece, neaprobežojas tikai ar Seviļā notikušajām sanāksmēm, uz kurām attiecas turpmāk izvērtētie slepenie kontakti.

166    Turklāt prasītājas pieņemtā nostāja minēto sanāksmju laikā ir apšaubāma. Lai arī tā apgalvoja, ka tā ir izteikusi iebildumus pret diskusijām, kas vērstas pret konkurenci, tās sanāksmes laikā, kas attiecās uz HP un kurā tika runāts par tirgus sadales detalizētu modeli, kā arī par cenām, ir skaidrs, ka tās pārstāvis neatstāja sanāksmes vietu un ka tas piedalījās nākamajā sanāksmē par PBS. Viņa nepiedalīšanās nākamajā dienā rīkotajās vakariņās restorānā arī nav netiešs pierādījums tam, ka viņš tika izteicis iebildumus pret slepenajām diskusijām, ņemot vērā, ka daži citi iesaistītie lietas dalībnieki, it īpaši Solvay un Ausimont, arī tajās nepiedalījās.

167    Ņemot vērā šos apsvērumus, prasītājas izvirzītie fakti nav pietiekami, lai secinātu, ka tās dalība attiecīgajās sanāksmēs, kuru laikā notika prettiesiska saskaņošana, nekādi nav bijusi vērsta pret konkurenci.

–       Par prasītājas saņemtajiem telefonzvaniem

168    Saistībā ar daudzpusējām sanāksmēm, kas notika pēc Seviļas sanāksmēm, Komisija konstatēja, ka prasītāja tajās fiziski nepiedalījās, bet ar to sazinājās un tā tika informēta par sanāksmju rezultātu pa telefonu. Runa ir, pirmkārt, par četrām “augsta līmeņa” sanāksmēm, saistībā ar kurām Komisija ir pamatojusies uz Solvay sniegto informāciju un, otrkārt, par sanāksmju sēriju, kuras aprakstījusi Atofina.

169    Pirmkārt, attiecībā uz “augsta līmeņa” sanāksmēm starp Degussa, Solvay un Kemira (1997. gada augusta un 1998. gada februāra sanāksme Briselē, 1998. gada aprīļa sanāksme Frankfurtē pie Mainas un 1998. gada septembra sanāksme Briselē; apstrīdētā lēmuma 172., 211., 215. un 239. apsvērums) Komisija norādīja, ka, “kaut arī [tajās] piedalījās tikai trīs uzņēmumi, diskusijas atbalstīja visa nozare kopumā” un “[prasītāja] un Ausimont vienmēr izsmeļošā veidā tika informētas (pārsvarā pa telefonu) par diskusiju rezultātu” (apstrīdētā lēmuma 172. apsvērums).

170    No apstrīdētā lēmuma izriet, ka šis konstatējums balstās, pirmām kārtām, uz Solvay paziņojumu, saskaņā ar kuru “citi tirgus dalībnieki bija informēti par sanāksmju starp Degussa, Solvay un Kemira rezultātiem”, Komisijai precizējot, ka “piemēram, Solvay informēja [prasītāju] un Ausimont [..] par sanāksmju konkrēto rezultātu”, un, otrām kārtām, uz Atofina paziņojumu, saskaņā ar kuru “FMC – ar Company Policy (ASV sabiedrība) saistītu iemeslu dēļ – pati fiziski nepiedalījās visās sanāksmēs, bet tika informēta ar Solvay starpniecību un noteikti bija visu vienošanos un [visu] diskusiju ieinteresētā persona” (apstrīdētā lēmuma 172. apsvērums un 175. un 176. lappuses beigās minētās piezīmes).

171    Komisija ir izmantojusi Solvay paziņojumu attiecībā uz divpusējām sanāksmēm, kas starp Degussa un Kemira notika laika posmā no 1997. gada beigām līdz 1998. gada sākumam un kurās Solvay “dažkārt piedalījās”. Saskaņā ar Komisijas viedokli, Degussa un Solvay ir paziņojušas, ka prasītāja tajās nepiedalījās tādēļ, ka uzņēmums bija ieviesis Savienības tiesību ievērošanas programmu, bet Solvay to tika informējusi pa telefonu par šo sanāksmju rezultātu (apstrīdētā lēmuma 210. apsvērums, kurā ir atsauce uz minēto Solvay paziņojumu).

172    Prasītāja apstrīd, ka Solvay ar to būtu sazinājusies. Tā uzsver Solvay paziņojuma neprecizitāti, apgalvojot, ka Atofina komentāri neattiecās uz “augsta līmeņa” sanāksmēm un ar tiem nevarēja apstiprināt Solvay paziņojumu. Turklāt tā apgalvo, ka Komisija ir sagrozījusi Solvay komentārus tiktāl, ciktāl tā konstatējusi, ka atsevišķi uzņēmumi tika informēti “izsmeļošā veidā” un “pārsvarā pa telefonu” (apstrīdētā lēmuma 172. apsvērums).

173    Attiecībā uz Solvay paziņojuma pierādījuma spēku ir jānorāda, ka šis paziņojums ietver informāciju, kuru lūguma par iecietības režīma piemērošanu ietvaros ir iesniedzis apsūdzētais uzņēmums. Attiecīgais paziņojums, runājot par “augsta līmeņa” sanāksmju kopumu, ir formulēts vispārīgā veidā un neļauj identificēt tās fiziskās personas, ar kurām notika sazināšanās, un tas kavē paziņojuma pārbaudīšanu ar liecību palīdzību. Tajā Solvay paziņojuma attiecīgajā rindkopā, kas citēta apstrīdētā lēmuma 175. lappuses beigās minētajā piezīmē, nav minēts, ka informācija būtu sniegta “pa telefonu” un “izsmeļošā veidā”. Turklāt šīs lietas apstākļos, runājot par lielākā tirgus dalībnieka sniegto informāciju, saskaņā ar kuru vairāki tirgus dalībnieki bija informēti par prettiesiskajām diskusijām, nav izslēgts, ka šis tirgus dalībnieks mēģināja mazināt savu lomu aizliegtās vienošanās norisē.

174    Runājot par Solvay paziņojuma apstiprināšanu, ir jānorāda, ka šo paziņojumu, kas attiecas uz prasītājai sniegto informāciju, neapstiprina citi pierādījumi attiecībā uz minētajām sanāksmēm. No lietas materiāliem izriet, ka Atofina paziņojumā, kuru Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 176. lappuses beigās minētajā piezīmē, faktiski nav atsauces uz “augsta līmeņa” sanāksmēm, bet gan vienīgi uz “B grupas” sanāksmēm, kuras notika laika posmā no 1995. gada beigām līdz 1997. gada sākumam, un vismaz liela daļa no minētajām sanāksmēm notika pirms uz prasītāju attiecinātā pārkāpuma laika posma. Līdz ar to ir skaidrs, ka Atofina nav piedalījusies Solvay paziņojumā minētajās sanāksmēs.

175    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, lai pierādītu, ka prasītāja bija informēta par “augsta līmeņa” sanāksmju rezultātiem, Solvay paziņojumam raksturīgais pierādījuma spēks ir ļoti vājš un to tieši neapstiprina citi pierādījumi. Līdz ar to šis paziņojums viens pats nevar pierādīt prasītājas dalību slepenajos kontaktos no 1997. gada septembra līdz 1998. gada septembrim, bet labākajā gadījumā to var uzskatīt par netiešo pierādījumu kopuma papildu pierādījumu, kas izvirzīts šajā sakarā.

176    Otrkārt, saistībā ar piecām sanāksmēm, kuras aprakstījusi Atofina (1997. gada 18. septembrī Parīzē, 1997. gada 17. novembrī Frankfurtē pie Mainas, 1997. gada 21. novembrī Parīzē un 1998. gada oktobrī Diseldorfā notikušās sanāksmes; apstrīdētā lēmuma 180., 188., 193. un 247. apsvērums), prasītāja apšauba ticamību Atofina paziņojumam, saskaņā ar kuru tā esot informēta pa telefonu, un apgalvo, ka šis paziņojums nav apstiprināts ar citiem pierādījumiem. Prasītāja iesniedz to savu darbinieku paziņojumus, kuri ir identificēti Atofina paziņojumā un kuri noliedz, ka ar tiem būtu notikusi sazināšanās.

177    Saistībā ar Atofina paziņojuma pierādījuma spēku ir jānorāda, ka fakts, ka šis paziņojums tika izdarīts lūguma par iecietības režīma piemērošanu ietvaros, pats par sevi neietekmē paziņojuma ticamību. Nekas neliecina par to, ka Atofina mēģināja mazināt savu dalību aizliegtās vienošanās īstenošanā, norādot, ka tā kādas sanāksmju sērijas ietvaros bija sazinājusies ar prasītāju. Tāpat arī ir jānorāda, ka norādes attiecībā uz sazināšanos ar prasītāju nekādā ziņā nav formulētas vispārīgi, bet, gluži pretēji, tās ir ļoti detalizētas un ļauj identificēt tos prasītājas darbiniekus, ar kuriem notikusi sazināšanās. Informācija nāk no tiešā liecinieka, proti, Atofina darbinieka, kurš ir piedalījies strīdīgajās sanāksmēs. Ir jāatgādina, ka minētais darbinieks savu paziņojumu izdarīja 2003. gada 26. maijā, proti, vairākas nedēļas pēc tam, kad 2003. gada 3. aprīlī tika iesniegti pirmie pierādījumi (apstrīdētā lēmuma 513. apsvērums). Gan no minētā uzņēmuma sadarbības apstākļiem, gan no tā paziņojuma precīzā satura izriet, ka šis paziņojums ir izdarīts apzināti un pēc rūpīgas apsvēršanas.

178    Šo apsvērumu kopums tādējādi apliecina attiecīgā Atofina paziņojuma būtisko pierādījuma spēku.

179    Runājot par Atofina paziņojuma attiecībā uz 1997. gada 18. septembrī Parīzē notikušo sanāksmi apstiprināšanu, papildus Atofina darbinieka paziņojumam, saskaņā ar kuru ar prasītāju “ir notikusi sazināšanās pa telefonu, lai tai sniegtu informāciju par diskusijām”, šī paša darbinieka izdarītajās sanāksmes piezīmēs ir minēts lielais burts “E”, kas nozīmē prasītāju, un norāda uz to, ka tā “sanāksmē nepiedalījās, taču ar to sazinājās pa telefonu” (apstrīdētā lēmuma 180. un 181. apsvērums, kā arī tā 188. lappuses beigās minētajā piezīmē citētie administratīvās lietas materiāli).

180    Saistībā ar 1997. gada 17. novembrī Frankfurtē pie Mainas notikušo sanāksmi saskaņā ar šo pašu paziņojumu sanāksmes laikā telefoniski notika sazināšanās ar vienu vai diviem prasītājas darbiniekiem un Atofina pārstāvis tiem sniedza pārskatu pār sanāksmi (apstrīdētā lēmuma 188. apsvērums). Šo paziņojumu apstiprina arī Atofina iesniegtās sanāksmes piezīmes, kurās norādīts: “FMC = nepiedalās, bet es (dalībnieks [..]) ar to sazinājos pa telefonu, cits vietējais pārstāvis (dalībnieks [..]) ļoti aktīvs” (apstrīdētā lēmuma 200. lappuses beigās minētā piezīme). Prasītāja turklāt ir minēta kā pirmais uzņēmums, kam bija jāpaziņo par cenu paaugstināšanu, un tās informācija ir redzama sanāksmes tabulā, kurā norādītas katram klientam uz ražotājam piemērojamās minimālās cenas (apstrīdētā lēmuma 192. apsvērums). Bez tam Degussa savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir precizējusi, ka šīs sanāksmes laikā kāds Atofina pārstāvis bija zvanījis prasītājas pārstāvim (apstrīdētā lēmuma 192. apsvērums un 206. lappuses beigās minētā piezīme).

181    Saistībā ar 1997. gada 21. novembrī Parīzē notikušo sanāksmi saskaņā ar šo pašu Atofina paziņojumu ar prasītāju sazinājās pa telefonu, lai iegūtu tās piekrišanu saskaņotai cenu paaugstināšanai (apstrīdētā lēmuma 193. apsvērums), un šīs sanāksmes ietvaros izdarītajās piezīmēs ir norādītas prasītājas cenas (apstrīdētā lēmuma 197. apsvērums, kā arī 216. lappuses beigās minētajā piezīmē citētie administratīvās lietas materiāli).

182    Saistībā ar 1998. gada oktobrī Diseldorfā notikušo sanāksmi papildus paziņojumam, ka prasītājas pārstāvis “sanāksmes norisei sekoja līdzi pa telefonu”, šīs sanāksmes protokolā ir minēta faktiskā un prasītājai piedāvātā tirgus daļa (apstrīdētā lēmuma 247.–249. apsvērums, kā arī 282. lappuses beigās minētajā piezīmē citētie administratīvās lietas materiāli).

183    No šiem faktiem izriet, ka Atofina paziņojumam ne tikai ir būtisks pierādījuma spēks, bet to arī attiecībā uz katru attiecīgo sanāksmi apstiprina uz katru izvirzīto faktu attiecināmie dokumentālie pierādījumi, kurus iesniegusi Atofina, kā arī attiecībā uz vienu no sanāksmēm tos apstiprina Degussa paziņojums, ko tā sniegusi savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem.

184    Turklāt, ņemot vērā Atofina paziņojuma būtisko pierādījuma spēku, kā arī iesniegto dokumentālo pierādījumu detalizētības līmeni, to ticamību nevar apšaubīt tādēļ vien, ka dokumentālos pierādījumus ir iesniedzis attiecīgā paziņojuma autors.

185    Patiesībā prasītāja neapstrīd ne Atofina iesniegto dokumentālo pierādījumu autentiskumu, ne arī Atofina attiecībā uz to saturu sniegtos paskaidrojumus. Tā apšauba vienīgi šo dokumentu – kā viņas kā aizliegtās vienošanās dalībnieces pierādījuma – ticamību.

186    Ņemot vērā to, ka runa ir par dokumentiem, kurus izstrādājis tā laika faktu tiešais liecinieks, kā arī to precīzo un detalizēto saturu, tiem ir jāpiešķir pilnīgi drošs pierādījuma spēks.

187    Šo dokumentu ticamību nevar atspēkot prasītājas argumenti saistībā ar to saturu un precizitātes pakāpi.

188    Pirmkārt, tas, ka pie konkrētas informācijas ir norādītas “zvaigznītes” un jautājuma zīmes, dažkārt ar norādi “pārbaudīt”, nevar atspēkot attiecīgajos dokumentos ietvertā informācijas kopuma ticamību.

189    Otrkārt, prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru informācija attiecībā uz tās cenām varēja nākt no citiem avotiem, piemēram, tās klientiem, nav ticama, jo tabulā ir ietvertas citas norādes, kas tieši attiecas uz prasītāju, proti, piezīmes, kurās minēts, ka ar to sazinājās, ka tai vajadzēja būt pirmajai, kas paziņos par cenu paaugstināšanu, kā arī minēta tirgus daļa, ko tai vajadzēja piešķirt (apstrīdētā lēmuma 188., 192. un 282. apsvērums).

190    Treškārt, ir jānorāda, ka ar savu argumentāciju, kas attiecas uz to, ka no Atofina paziņojuma izrietošie pierādījumi attiecībā uz daudzpusējām sanāksmēm, iespējams, tika izmantoti divkārt, prasītāja atsaucas vienīgi uz tiem lietas materiālu faktiem, kuri apstrīdētajā lēmumā uz prasītāju nav attiecināti.

191    Patiesībā no prasītājas argumentācijas izriet, ka runa ir vai nu par sanāksmēm, kas notika pirms uz prasītāju attiecinātā pārkāpuma laika posma (proti, 1995. gada 23. novembra, 1996. gada 12. februāra, 1996. gada 22. un 23. maija, 1996. gada 27. novembra sanāksmēm, kā arī “citām [1996. gadā notikušajām] vispārīgajām sanāksmēm”), vai nu sanāksmēm, attiecībā uz kurām tā savu dalību, kā arī diskusiju saturu ir atzinusi (1997. gada 28. un 29. maija sanāksmes), vai nu sanāksmēm, kuras, lai arī minētas paziņojumā par iebildumiem, tomēr nav norādītas apstrīdētajā lēmumā (divas 1999. gadā notikušās sanāksmes Ruasī [Roissy] un Frankfurtē pie Mainas). Saistībā ar piezīmi, kas, iespējams, izmantota attiecībā uz 1997. gada 26. novembra sanāksmi Briselē un citu sanāksmi, kas notikusi “laika posmā no 1997. gada jūnija līdz septembrim”, prasītāja turklāt neatsaucas uz apstrīdētā lēmuma attiecīgajiem apsvērumiem.

192    Šajā ziņā prasītāja, būdama izjautāta šajā sakarā 2010. gada 6. janvāra procedūras organizatorisko pasākumu ietvaros, nevarēja norādīt tos apstrīdētā lēmuma apsvērumus, kuros daži pierādījumi būtu izmantoti divkārt.

193    Pat pieņemot, ka dažas Atofina iesniegtās ar roku izdarītās piezīmes, kurās nav norādes par datumu, nevarēja attiecināt uz konkrētām sanāksmēm, šāds arguments nav atbilstošs tiktāl, ciktāl tas neattiecas uz pierādījumiem, kas apstrīdētajā lēmumā ir izvirzīti pret prasītāju.

194    Turklāt ir jānorāda, ka, pat ja tas būtu pierādīts, apstāklis, ka Atofina iesniegtie pierādījumi, iespējams, nav precizēti, ir izskaidrojams ar to, ka no šiem strīdīgajiem faktiem līdz brīdim, kad šim lieciniekam tika uzdoti jautājumi par šiem faktiem, ir pagājis ilgs laiks. Šīs neprecizitātes, kas attiecas uz citiem faktiem nekā tiem, kas izvirzīti attiecībā uz prasītāju, nevar atspēkot to pierādījumu ticamību, kas attiecas uz sazināšanos ar prasītāju un šīs informācijas izmantošanu, tā kā šie aspekti ir apliecināti skaidri un precīzi.

195    Ceturtkārt, prasītāja norāda, ka tā savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem ietvaros esot apšaubījusi vienu attiecīgā Atofina darbinieka iesniegto pierādījumu, kas attiecas uz viena no prasītājas darbinieka iespējamo dalību sanāksmē Parīzē 1996. gada 12. februārī. Lai apstrīdētu šo informāciju, prasītāja norāda, ka tā esot iesniegusi sava darbinieka pretēju paziņojumu, kā arī minētā darbinieka pases kopiju, kurā redzams zīmogs par tā ieceļošanu Amerikas Savienoto Valstu teritorijā 1996. gada 10. februārī.

196    Ir jānorāda, ka prasītājas sniegtais paziņojums apšauba vienu konkrētu Atofina darbinieka norādi. Patiesībā, ņemot vērā prasītājas iesniegto pierādījumu, ir maz ticams, ka tās pārstāvis, kurš 10. februārī ieradās Amerikas Savienoto Valstu teritorijā, divas dienas vēlāk būtu varējis atrasties Parīzē. Turklāt ir jānorāda, ka Komisija ir ņēmusi vērā šo apsvērumu un, tā kā Atofina informācija netika apstiprināta, tā nav atzinusi prasītājas dalību šajā sanāksmē.

197    Tomēr fakts, ka prasītāja ir apšaubījusi Atofina iesniegto pierādījumu, kurš netika attiecināts uz prasītāju, nevar ietekmēt attiecīgā paziņojuma ticamību visā tā kopumā.

198    Visbeidzot, tiktāl, ciktāl prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā to prasītājas darbinieku paziņojumus, kuri apstrīd, ka Atofina darbinieks ar tiem būtu sazinājies, ir jānorāda, kā tas arī izriet no apstrīdētā lēmuma 186., 191., 192. un 253. apsvēruma, ka Komisija ir pamatoti ņēmusi vērā šo prasītājas darbinieku noliedzošo apgalvojumu un ir novērtējusi to saistībā ar pārējiem pierādījumiem, kas bija tās rīcībā.

199    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāsecina, ka netiešo pierādījumu kopums, kas izriet, pirmkārt, no Atofina informācijas attiecībā uz telefonisko sazināšanos ar prasītāju to sanāksmju ietvaros, kas notika laika posmā no 1997. gada septembra līdz 1998. gada oktobrim, un, otrkārt, no prasītājas nosaukuma un uz to attiecināmo datu minēšanas dokumentālajos pierādījumos, kas attiecas uz šīm sanāksmēm, juridiski pietiekamā veidā pierāda, ka prasītāja attiecīgajā periodā ir piedalījusies prettiesiskajos kontaktos.

200    Ir arī jānorāda, ka šos faktus attiecībā uz vienu sanāksmi ir apstiprinājusi Degussa un turklāt tie sakrīt ar Solvay paziņojumu attiecībā uz prasītājai sniegto informāciju citu sanāksmju ietvaros, kas notikušas šajā pašā laika posmā.

201    Prasītājas argumentācija saistībā ar attiecīgajiem pierādījumiem līdz ar to nav pieņemama.

–       Par kontaktiem CEFIC asambleju ietvaros

202    Komisija ir atzinusi prasītājas dalību slepenajos kontaktos, kas notika piecu CEFIC pusgada asambleju ietvaros, kuras sekoja Seviļas asamblejai (proti, 1997. gada novembra, 1998. gada maija un novembra, 1999. gada aprīļa un novembra asamblejas; apstrīdētā lēmuma 198.–207., 221.–232., 254.–258., 264., 265. un 273.–275. apsvērums).

203    Prasītāja atzīst savu dalību CEFIC pusgada asamblejās, bet apstrīd, ka tā būtu bijusi iesaistīta prettiesiskajos kontaktos, norādot, ka šajā ziņā nav pietiekoši precīzu un saskaņotu pierādījumu. Tā norāda, ka attiecīgās sanāksmes notika sabiedriskās vietās, proti, restorānos, bāros vai viesnīcu gaiteņos. Saskaņā ar prasītājas viedokli nelikumīgās diskusijas visticamāk sastāvēja vienīgi no divpusējiem kontaktiem vai arī tās notika pēc tam, kad bija aizgājuši tās pārstāvji.

204    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas minēta iepriekš 159. punktā, ja Komisija pierāda attiecīgā uzņēmuma dalību prettiesiskajās sanāksmēs, šī uzņēmuma pienākums ir norādīt uz tādām pazīmēm, kas liecinātu, ka, piedaloties sapulcē, tam nav bijis nodoms vērsties pret konkurenci.

205    Tātad vispirms ir jāizvērtē, vai prasītājas piedalīšanās prettiesiskajās diskusijās ir pierādīta saistībā ar prettiesiskajiem kontaktiem attiecīgo piecu CEFIC asambleju ietvaros, un pēc tam, ja nepieciešams, vai prasītāja ir iesniegusi norādes, kas liecinātu, ka, piedaloties sapulcē, tai nav bijis nodoma vērsties pret konkurenci.

206    Pirmkārt, attiecībā uz kontaktiem restorānā vakariņu laikā, kas notika dienu pirms 1997. gada 26. un 27. novembra Briseles CEFIC asamblejas, Komisija konstatēja, ka Degussa, EKA Chemicals, Solvay un Atofina ir norādījušas, ka prasītāja un Kemira “faktiski piedalījās, ka tās pilnībā zināja par diskusiju prettiesisko raksturu [..] un ka tās šajās diskusijās piedalījās” (apstrīdētā lēmuma 199. apsvērums).

207    Prasītāja apgalvo, ka EKA Chemicals to nevienu reizi nav pieminējusi, ka Solvay ir vienīgi uzrādījusi dalībnieku sarakstu, kurā neparādās prasītājas darbinieki, vienīgi piebilstot, ka “iespējams, pārējie [asamblejas] dalībnieki” arī bija pārstāvēti un ka Atofina un Degussa sniegtajā informācijā bija norādītas vienīgi tās personas, kuras piedalījās vakariņās, tai skaitā prasītājas pārstāvji. Prasītāja norāda, ka viens no tās darbiniekiem ir iesniedzis paziņojumu, kurā tas noliedz, ka būtu piedalījies prettiesiskajās diskusijās.

208    Ir jānorāda, kā tas arī izriet no faktiem, kas norādīti apstrīdētā lēmuma 218. lappuses beigās minētajā piezīmē, kurus Komisija iesniegusi 2010. gada 6. janvāra procedūras organizatorisko pasākumu ietvaros, ka konstatācija, saskaņā ar kuru viens prasītājas darbinieks ir piedalījies vakariņās, kuru laikā dalībniekiem bija prettiesiskas diskusijas, izriet no Atofina un Degussa paziņojumiem, kas šajā ziņā ir precīzi.

209    Tā kā prasītājas dalība šajos prettiesiskajos kontaktos izriet no saskaņotu netiešo pierādījumu kopuma, to nevar apšaubīt ar paziņojumu, ko sniedzis tās attiecīgais darbinieks, kurš skaidri nenoliedz savu dalību vakariņās, bet vienīgi apgalvo, ka viņš slepenajos kontaktos nav piedalījies.

210    Tāpat ir jānorāda, ka prasītājas dalība aplūkotajās nelikumīgajās diskusijās izriet arī no citiem apstrīdētajā lēmumā izklāstītajiem faktiem, saskaņā ar kuriem, pirmām kārtām, sadalot reģionālo kompetenci, tika nolemts, ka prasītāja būs atbildīga par Spāniju un Portugāli un, otrām kārtām, ka prasītāja ir piedalījusies vienā sanāksmē par PBS, kura notika tās pašas asamblejas ietvaros, kā arī vienā no nākamajām vietējām sanāksmēm (apstrīdētā lēmuma 201.–208. apsvērums).

211    Otrkārt, saistībā ar kontaktiem nākamās asamblejas, kas 1998. gada maijā notika Evianlebēnā, ietvaros, proti, divu sanāksmju par HP un PBS laikā, no apstrīdētā lēmuma 222.–226. apsvērumā minētajiem pierādījumiem, kurus Komisija iesniegusi 2010. gada 6. janvāra procedūras organizatorisko pasākumu ietvaros, izriet, ka Degussa un Solvay ir apstiprinājušas prasītājas dalību. Attiecībā uz sanāksmi par PBS Atofina ir pievienojusi sanāksmes tabulu, kurā ietverti PBS tirdzniecības dati, tostarp prasītājas dati (apstrīdētā lēmuma 228. apsvērums).

212    Paziņojumā, ko prasītāja pievienojusi prasības pieteikuma pielikumā, tās attiecīgais darbinieks šādiem vārdiem ir atzinis, ka šīs asamblejas ietvaros notika prettiesiskas diskusijas par PBS:

“Es arī piedalījos CEFIC asamblejā Evianlebēnā 1998. gada maijā. Šīs sanāksmes laikā diskusijas kārtējo reizi novirzījās pie temata attiecībā uz tirgus daļām, kā tas arī norādīts [paziņojumā par iebildumiem]. Mazie ražotāji [kā prasītāja] atteicās iesaldēt tirgus daļas, jo mēs vēlējāmies turpināt konkurēt.”

213    Treškārt, saistībā ar kontaktiem, kas nodibināti 1998. gada 25. un 26. septembra Briseles asamblejas ietvaros, proti, sanāksmē par PBS, kas notika restorānā 25. novembrī un sanāksmē par PBS nākamajā dienā, no apstrīdētā lēmuma 255.–257. apsvērumā minētajiem pierādījumiem, kurus Komisija iesniegusi 2010. gada 6. janvāra procedūras organizatorisko pasākumu ietvaros, izriet, ka Degussa ir paziņojusi, ka prasītājas darbinieks piedalījās abās šajās prettiesiskajās sanāksmēs. Attiecībā uz sanāksmi par HP šo paziņojumu ir apstiprinājusi Kemira (apstrīdētā lēmuma 255. apsvērums).

214    Ceturtkārt, saistībā ar kontaktiem, kas nodibināti 1999. gada Eštorilas CEFIC asamblejas ietvaros, no apstrīdētā lēmuma 265. apsvēruma izriet, ka saskaņā ar Degussa viedokli diskusijas attiecībā uz HP notika vakarā viesnīcas bārā.

215    Piektkārt, no apstrīdētā lēmuma 273. apsvēruma izriet, ka saskaņā ar Degussa viedokli prasītāja ir piedalījusies sanāksmē par HP iepriekšējā vakarā pirms 1999. gada 16. novembra Briseles asamblejas. To, ka notikusi šī prettiesiskā sanāksme, atzina Solvay, Atofina, Kemira un Ausimont.

216    Ir jānorāda, ka, lai arī tas tieši izriet vienīgi no Degussa paziņojuma, konstatējumu attiecībā uz prasītājas dalību prettiesiskajos kontaktos, kas tika nodibināti šo pēdējo minēto sanāksmju ietvaros, kā arī Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 275. apsvērumā, tomēr var uzskatīt par pierādītu, ņemot vērā visu netiešo pierādījumu kopumu, kas attiecas uz prasītājas dalību slepenajās darbībās tādu sanāksmju sērijas ietvaros, kas tika organizētas saskaņā ar tām pašām metodēm. Precīzāk, šīs sanāksmes attiecas uz to pašu laika posmu, uz kuru attiecas divas sanāksmes, kuru prettiesiskajās diskusijās dalību ir atzinusi prasītāja (skat. turpmākos 235.–242. punktu).

217    Konstatējumu, kas izriet no šiem saskaņotajiem faktiem, neapšauba paziņojums, ko iesniedzis prasītājas darbinieks, kurš, skaidri nenoliedzot savu dalību sanāksmēs, kas notikušas aplūkoto asambleju ietvaros, apstrīd vienīgi to, ka tas ir piedalījies slepenajos kontaktos.

218    Ņemot vērā visus šos faktus, ir jākonstatē, ka Komisija ir ņēmusi vērā netiešo pierādījumu kopumu, kas pārliecinoši pamato tās konstatējumu attiecībā uz prasītājas dalību nelikumīgajās sanāksmēs, kas notikušas aplūkoto CEFIC asambleju ietvaros.

219    Šo secinājumu neapšauba prasītājas arguments, saskaņā ar kuru attiecīgie prettiesiskie kontakti, iespējams, bijuši divpusēji vai arī notikuši valodās, kuras tās darbinieki nepārvalda, un līdz ar to šie darbinieki tos varēja nepamanīt. Šī argumentācija nav ticama, ņemot vērā, pirmkārt, diskusiju sarežģītību, kuru saturs ir atspoguļots tostarp apstrīdētā lēmuma 200.–205., 223.–229., 256., 257. un 274. apsvērumā, un, otrkārt, to, ka dokumentos, kas sagatavoti tiešā saistībā ar šajā pašā laika posmā notikušajiem slepenajiem kontaktiem, ir minēts prasītājas nosaukums un tās sniegtā informācija (skat. iepriekš 179.–182. punktu).

220    Ņemot vērā visus šos pierādījumus, kas apliecina prasītājas dalību aplūkotajos slepenajos kontaktos, tā nevar izvirzīt derīgu argumentu, pamatojoties uz Komisijas pakārtotu apsvērumu, kas attiecas uz vienu no attiecīgajām sanāksmēm un saskaņā ar kuru “nav neiespējams, ka [..] dažādās diskusijas visticamāk ir bijušas divpusējas” (apstrīdētā lēmuma 167. apsvērums).

221    Līdz ar to, tā kā prasītāja nav iesniegusi nevienu citu norādi, kas apstiprinātu to, ka, piedaloties attiecīgajās sanāksmēs, tai nebija nodoma vērsties pret konkurenci, Komisija pamatoti ir atzinusi tās dalību prettiesiskajos kontaktos, kas norisinājās attiecīgo CEFIC asambleju ietvaros.

–       Par 1998. gada 13. jūlijā Kēnigsvinterā notikušo sanāksmi

222    Apstrīdētā lēmuma 233.–236. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka 1998. gada 13. jūlijā Kēnigsvinterā notika sanāksme starp Degussa, Solvay un prasītāju, kuru bija organizējusi Degussa, lai “pārliecinātos, vai trīs uzņēmumi bija nolēmuši pārliecināt Atochem izbeigt PBS ražošanu, lai samazinātu ražošanas jaudu šajā nozarē”.

223    Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 234. un 235. apsvērumu prasītājas dalība šajā sanāksmē izriet no Degussa paziņojuma, kas apstiprināts Solvay atbildē uz paziņojumu par iebildumiem.

224    Prasītāja apstrīd savu dalību Kēnigsvinteras sanāksmē, pamatojoties uz sava attiecīgā darbinieka paziņojumu, kā arī uz rēķinu par taksometra pakalpojumiem, uz kura redzams minētā darbinieka vārds un kurš izsniegts Barselonā sanāksmes dienā. Prasītāja turklāt apgalvo, ka Solvay faktiski nav apstiprinājusi minētā darbinieka dalību šajā sanāksmē. Prasītāja apstrīd Solvay paziņojumu, saskaņā ar kuru tā “ar Atochem bija vienošanās dalībniece, pretī par to piedāvājot kompensāciju Spānijā” (apstrīdētā lēmuma 244. apsvērums).

225    Ir jānorāda, ka Degussa paziņojums un, pretēji prasītājas apgalvotajam, arī Solvay paziņojums, ir izteikts skaidri un neapšaubāmi apstiprina prasītājas dalību Kēnigsvinteras sanāksmē. Pat ja Solvay attiecīgo sanāksmi nav pieminējusi savā lūgumā par iecietības režīma piemērošanu, bet gan tikai savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, tā tomēr jau no sava lūguma par iecietības režīma piemērošanu iesniegšanas brīža ir norādījusi, ka Atochem pieprasīja kompensāciju par savas PBS ražošanas vietas slēgšanu, norādot, ka Degussa šajā pašā sakarā bija sazinājusies ar prasītāju un arī pašu Solvay (apstrīdētā lēmuma 271. lappuses beigās minētajā piezīmē daļēji citētie lietas materiāli).

226    Ņemot vērā šos faktus, kā arī to, ka rēķinu par taksometra pakalpojumiem, kas izdots Barselonā tajā pašā sanāksmes dienā, nevar uzskatīt par pierādījumu tam, ka prasītājas pārstāvis šajā pašā dienā nevarēja atrasties Kēnigsvinterā, Komisija ir pamatoti atzinusi prasītājas dalību šajā sanāksmē (apstrīdētā lēmuma 236. apsvērums).

227    Tāpat ir jānorāda, ka, lai arī prasītāja nav piedalījusies nākamajā sanāksmē 1998. gada 1. oktobrī par šo pašu tēmu, fakti, kas attiecas uz šo sanāksmi, pierāda arī tās saistību ar diskusijām attiecībā uz Atochem PBS ražošanas vietas slēgšanu.

228    Pirmkārt, kā tas arī izriet no apstrīdētā lēmuma 243. un 244. apsvēruma, gan Degussa, gan arī Solvay ir norādījušas, ka 1998. gada 1. oktobrī Parīzē notikušās sanāksmes mērķis bija izteikt Atochem priekšlikumu, kuru Degussa, Solvay un prasītāja bija pieņēmušas Kēnigsvinteras sanāksmes laikā. Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 277. apsvēruma izriet, ka pēc Atochem un Caffaro ražotnes slēgšanas šo divu sabiedrību PBS tirgus daļas bija jāpiešķir Solvay, Degussa un prasītājai.

229    Ņemot vērā visus šos pierādījumus, prasītājas argumenti, kurus tā izvirzījusi, lai apstrīdētu tās dalību kontaktos, kas tika nodibināti Kēnigsvinterā attiecībā uz Atochem ražošanas vietas slēgšanu, nav pieņemami.

–       Par sanāksmi ar Degussa 1998. gada 28. septembrī Briselē

230    Apstrīdētā lēmuma 239.–242. apsvērumā Komisija ir minējusi “augsta līmeņa” sanāksmi, kas starp Degussa un Solvay notika 1998. gada 28. septembrī Briselē. Tā konstatēja, ka “vēlāk (pēcpusdienā) turpat Briselē [..] notika divpusēja sanāksme starp Degussa augsta līmeņa pārstāvi un [prasītājas] augsta līmeņa pārstāvi ar mērķi atļaut Degussa informēt par šī paša rīta sanāksmes rezultātiem”. Šis konstatējums balstās uz Degussa sniegto informāciju, kā arī uz attiecīgu ierakstu Degussa darbinieka dienas plānā (apstrīdētā lēmuma 241. apsvērums un 267. lappuses beigās minētā piezīme).

231    Prasītāja neapstrīd to, ka šī sanāksme ir notikusi, bet apstrīd tikai šīs sanāksmes mērķi, norādot, ka Degussa nevienu reizi šo sanāksmi nav pieminējusi savā lūgumā par iecietības režīma piemērošanu un ka savā vēlāk sniegtajā informācijā Degussa ir vienīgi norādījusi, ka “sanāksmes tēma bija vispārīgas diskusijas par Eiropas HP tirgus attīstību, it īpaši saistībā ar sasniegto augstu cenu līmeni un iespējām šādu līmeni saglabāt”.

232    Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstāklim, ka aplūkotā sanāksme nav minēta Degussa lūgumā par iecietības režīma piemērošanu, nav nozīmes tiktāl, ciktāl prasītāja neapstrīd, ka šāda sanāksme ir notikusi. Saistībā ar šīs sanāksmes slepeno mērķi ir jānorāda, kā arī atzīmē Komisija, ka to apliecina fakts, ka sanāksme ar prasītāju notika pēc sanāksmes ar Solvay, kuras prettiesiskais mērķis nav apstrīdēts, ka attiecīgā sanāksme Degussa darbinieka dienas plānā ir minēta kā “nākamā sanāksme” (nächstes meeting) un ka tā ir iekļauta slepeno kontaktu sarakstā, ko iesniegusi Degussa (apstrīdētā lēmuma 267. apsvērums).

233    Ņemot vērā šos pierādījumus, ar prasītājas izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot Komisijas konstatējumus attiecībā uz aplūkoto sanāksmi.

–       Par sanāksmēm attiecībā uz PBS

234    Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir konstatējusi, ka starp Degussa, Solvay, Ausimont un prasītāju ir notikusi šāda sanāksmju sērija attiecībā uz PBS:

–        sanāksme 1998. gada 16. septembrī Lionā (apstrīdētā lēmuma 237. un 238. apsvērums) ;

–        sanāksme 1999. gada sākumā Milānā (apstrīdētā lēmuma 259.–263. apsvērums);

–        sanāksme 1999. gada vasarā Bāzelē (apstrīdētā lēmuma 267.–270. apsvērums);

–        sanāksme 1999. gada 13. decembrī Fribūrā (apstrīdētā lēmuma 276.–279. apsvērums).

235    Ir jānorāda, ka attiecībā uz Milānas un Fribūras sanāksmēm prasītāja atzīst savu dalību, kā arī to, ka diskusijas “novirzījās” uz “nepiemērotiem” tematiem, bet apgalvo, ka tās pārstāvis šīm diskusijām neesot pievērsis “lielu vērību”.

236    Tā kā prasītājas piedalīšanās un prettiesisko diskusiju saturs ir ticis pierādīts, prasītājai bija pienākums norādīt uz tādām pazīmēm, kas liecinātu par to, ka, piedaloties attiecīgajās sanāksmēs, tai nebija nodoma vērsties pret konkurenci, pierādot, ka tā saviem konkurentiem bija norādījusi, ka tā sapulcē piedalījās ar atšķirīgu mērķi (skat. iepriekš 159. punktā minēto judikatūru).

237    Šajā ziņā prasītāja, pamatojoties uz tās darbinieka, kurš piedalījās šajās divās sanāksmēs, paziņojumu, apgalvo, ka šo divu sanāksmju mērķis bija diskutēt par līdzekļiem, kādus varētu lietot attiecīgajā ražošanas nozarē, lai mazinātu “antibora” kustības radītās bažas, un ka, ņemot vērā šīs bažas, tā jau bija sākusi domāt par “alternatīva produkta” – PCS attīstīšanu. Tādējādi, atzīstot, ka citi ražotāji šajās sanāksmēs iesaistījās prettiesiskās diskusijās, prasītāja tomēr apgalvo, ka to priekšlikumi neesot interesējuši prasītājas pārstāvi, kurš līdz ar to nelikumīgajās diskusijās nepiedalījās, pat ja tas netika atstājis sanāksmes telpu. Saskaņā ar prasītājas viedokli šo skaidrojumu apstiprina arī Degussa, kura ir apliecinājusi, ka attiecīgās sanāksmes notika prettiesisko diskusiju ietvaros.

238    Ir jāatgādina, ka attiecīgās sanāksmes notika laikā, kad aizliegtā vienošanās bija plaši attīstīta, un ka pirms tās bija notikuši vairāki slepeni kontakti, kuros bija iesaistīta prasītāja. Prasītāja pati atzīst diskusiju prettiesisko saturu, nekādi nenorādot, ka tā būtu atklāti iebildusi vai precizējusi saviem konkurentiem, ka tā sanāksmēs piedalījās ar atšķirīgu mērķi.

239    Turklāt ir maz ticams, ka prasītājai nebija nekādas intereses prettiesiskajās diskusijās attiecībā uz PBS, jo tā turpināja ražot PBS 1999. un 2000. gadā un bija starp četriem lielākajiem PBS ražotājiem, kuri visi piedalījās šajās pašās sanāksmēs, un PCS tā sāka pārdot tikai 2002. gadā (apstrīdētā lēmuma 36. apsvērums).

240    Bez tam pierādījumi attiecībā uz aplūkotajām sanāksmēm ietver tabulas, kurās precizētas dalībnieku tirgus daļas (apstrīdētā lēmuma 261. apsvērums) un kurās ir atsauce uz diskusijām par to tirgus daļu piešķiršanu, kuras atbrīvojušās pēc Atochem un Caffaro ražotnes slēgšanas un “kuras principā bija jāpiešķir Solvay, Degussa un [prasītājai], ņemot vērā tiem [tām] piederošo faktisko tirgus daļu” (apstrīdētā lēmuma 277. apsvērums).

241    Turklāt pretēji prasītājas apgalvotajam Degussa norāde, saskaņā ar kuru attiecīgās sanāksmes esot notikušas tiesisku tikšanos “laikā”, nenozīmē, ka prettiesiskās diskusijas notika “nejauši” vai ka tām bija gadījuma raksturs.

242    Ņemot vērā visus šos faktus, prasītājas argumenti nav pietiekami, lai pierādītu, ka tās dalība attiecīgajās diskusijās nekādi nebija vērsta pret konkurenci.

243    Saistībā ar Lionas un Bāzeles sanāksmēm ir jānorāda, ka, lai arī prasītājas dalība šajās tikšanās izriet no informācijas, ko iesniegušas attiecīgi Degussa un Solvay un kuru neapstiprina citi pierādījumi, ņemot vērā šo sanāksmju dalībnieku identitāti un mērķi, kā arī to tuvumu laika ziņā, Komisija ir pamatoti atzinusi, ka prasītāja ir piedalījusies visā šajā sanāksmju sērijā.

244    Līdz ar to prasītājas argumentāciju attiecībā uz sanāksmēm par PBS, kas notika laika posmā no 1998. gada septembra līdz 1999. gada decembrim, nevar atbalstīt.

–       Secinājums

245    Jāatgādina, ka pierādījumi, uz kuriem apstrīdētajā lēmumā atsaukusies Komisija, lai pierādītu, ka uzņēmums ir izdarījis EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jāizvērtē nevis izolēti, bet gan kopumā (skat. iepriekš 108. punktā minēto judikatūru).

246    Ņemot vērā iepriekš 113.–244. punktā veikto pārbaudi, ir jākonstatē, ka visus izanalizētos faktus var uzskatīt par pierādījumu kopumu, kas juridiski pietiekamā veidā pierāda prasītājas dalību pārkāpumā.

247    Komisija attiecībā uz katru faktu, kurš veido šī pārkāpuma sastāvu, ir sniegusi ticamus pierādījumus, un daudzos gadījumos tie ir tieši apstiprināti ar citiem pierādījumiem. Prasītājas piedalīšanās aizliegtajā vienošanās izriet, pirmkārt, no tās piedalīšanās vairākās sanāksmēs un slepenajos kontaktos un, otrkārt, no tā, ka dokumentos, kas sagatavoti tiešā saistībā ar šiem kontaktiem, ir minēts prasītājas nosaukums un ar to saistīta informācija. Prasītājas argumentācija, kas izriet no iespējamas pierādījumu sagrozīšanas vai “izpušķošanas”, ņemot vērā šo analīzi, ir nepamatota.

248    Tiktāl, ciktāl attiecībā uz dažiem pārkāpumu veidojošiem faktiem Komisija ir izvirzījusi tādus izolētus pierādījumus, kurus nevarēja tieši apliecināt ar citām norādēm, ir jāatgādina, ka attiecībā uz saskaņotu pierādījumu kopumu, kas pierāda piedalīšanos aizliegtā vienošanās, ir nepieciešams arī patiesi nopietns skaidrojums, lai pārliecinātos, ka kādā sanāksmju sērijas periodā ir notikušas pilnīgi atšķirīgas lietas no tām, kas risinājās iepriekšējo, kā arī turpmāko sanāksmju laikā (skat. iepriekš 127. punktu).

249    Ņemot vērā iepriekš veikto analīzi, ir jākonstatē, ka prasītāja nav izvirzījusi nevienu nopietnu argumentu, kas apšaubītu pierādījumus, kurus Komisija attiecinājusi uz prasītāju saistībā it īpaši ar konkrētām CEFIC asamblejas ietvaros notikušajām sanāksmēm, attiecībā uz kurām Komisija ir pamatojusies uz norādēm, kas izriet no viena vienīga informācijas avota (skat. iepriekš 216. un 243. punktu).

250    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jānoraida prasītājas kritika, kas pieprasa, lai šaubas tiktu tulkotas par labu prasītājai, ņemot vērā in dubio pro reo principu. Veicot vispārīgu vērtējumu, ar šo kritiku, kā arī prasītājas specifiskajiem iebildumiem nevar apšaubīt apstrīdētajā lēmumā norādīto attiecīgo precīzo un saskaņoto pierādījumu kopumu.

251    Visbeidzot konstatējuma par prasītājas piedalīšanos attiecīgajā pārkāpumā likumību nevar atspēkot tās argumenti, kas vērsti uz to, lai pierādītu, ka prasītāja tirgū ir uzvedusies “agresīvi”, pamatojoties uz tirgus attīstības vēsturisku aprakstu, it īpaši attiecībā uz tās tirgus daļas būtisko palielināšanos EEZ laika posmā no 1993. gada līdz 2001. gadam.

252    Pirmkārt, ja ir konstatēts, ka nolīgumam vai saskaņotai darbībai piemīt pret konkurenci vērsts mērķis, nav vajadzības izvērtēt tās sekas (Tiesas 2009. gada 19. marta spriedums lietā C‑510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑1843. lpp., 140. punkts, un 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑8/08 T‑Mobile Netherlands u.c., Krājums, I‑4529. lpp., 28.–30. punkts).

253    Otrkārt, uzņēmuma, kas ir atzīts par galveno vainīgo pārkāpumā, atbildība pamatoti iestājas tad, ja tas ir piedalījies apspriedēs, zinot, ka to mērķis bija vērsts pret konkurenci, pat ja tas vēlāk nav īstenojis nevienu no tajās saskaņotajiem pasākumiem (Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 508. un 509. punkts).

254    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jāuzskata, ka pirmais pamats nav pamatots, un līdz ar to tas ir jānoraida.

 Par otro pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu piekļuves dokumentiem ietvaros

 Lietas dalībnieku argumenti

255    Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pamatojusies uz atsevišķiem apsūdzošiem pierādījumiem, kas izriet no Solvay un Degussa atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, nedodot iespēju prasītājai iesniegt savus apsvērumus par šiem pierādījumiem.

256    Pirmkārt, saistībā ar Solvay sniegto informāciju attiecībā uz telefonzvaniem Solvay neesot norādījusi datumus, kuros tā esot sazinājies ar prasītāju. Komisija esot secinājusi, ka runa bija par sanāksmēm, kas atspoguļotas apstrīdētā lēmuma 171.–174., 211., 215.–217. un 239.–242. apsvērumā (apstrīdētā lēmuma 172. apsvērums). Šķiet, ka savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Solvay ir noliegusi, ka tā būtu piedalījies apstrīdētā lēmuma 215.–217. apsvērumā norādītajā sanāksmē. Šis fakts ir īpaši svarīgs, ņemot vērā to, ka Komisija ir pamatojusies uz iespējamiem Solvay zvaniem, lai pēc tam apstiprinātu iespējamos Atofina zvanus. Prasītāja nevarēja piekļūt Solvay atbildei uz paziņojumu par iebildumiem, lai iepazītos ar to, ko Solvay bija norādījusi attiecībā uz šo sanāksmi.

257    Otrkārt, Komisija esot pamatojusies uz Degussa un Solvay atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem saistībā ar 1998. gada septembrī Briselē notikušo sanāksmi (apstrīdētā lēmuma 239.–242. apsvērums). Tomēr prasītāja neesot varējusi iepazīties ar Solvay atbildē uz paziņojumu par iebildumiem minētajām iespējamām norādēm, kas attiecās uz telefona zvanu, ko prasītāja esot saņēmusi saistībā ar šo sanāksmi.

258    Treškārt, Komisija esot pamatojusies uz Solvay atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, lai apstiprinātu Degussa apgalvojumu, saskaņā ar kuru prasītāja esot piedalījusies 1999. gada novembrī Briselē notikušajā sanāksmē (apstrīdētā lēmuma 273.–275. apsvērums). Nezinot, ko Solvay bija teikusi, prasītāja neesot varējusi atbildēt uz šo iebildumu.

259    Turklāt prasītāja nevarēja sagatavot savu aizstāvību, jo tai nebija piekļuves attiecīgajām atbildēm, kurās varēja būt arī attaisnojoši pierādījumi.

260    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

261    Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktu procesos pilnībā respektē attiecīgo pušu aizstāvības tiesības. Tās ir tiesīgas piekļūt Komisijas lietas materiāliem, ievērojot uzņēmumu likumīgās intereses savu komercnoslēpumu aizsargāšanā.

262    Saskaņā ar pastāvīgo judikaturu tiesības piekļūt lietas materiāliem, kas ir saistītas ar tiesību uz aizstāvību principu, paredz, ka Komisija attiecīgajam uzņēmumam sniedz iespēju veikt visu izmeklēšanas lietā esošo dokumentu, kas varētu būt nozīmīgi tā aizstāvībai, pārbaudi (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑199/99 P Corus UK/Komisija, Recueil, I‑11177. lpp., 125.–128. punkts, un Vispārējās tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑30/91 Solvay/Komisija, Recueil, II‑1775. lpp., 81. punkts).

263    Pie šiem dokumentiem pieder gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (skat. iepriekš 109. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 68. punkts).

264    Attiecībā uz apsūdzošajiem dokumentiem dokumenta nenosūtīšana ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, ka, pirmkārt, Komisija ir pamatojusies uz šo dokumentu, lai pamatotu savu iebildumu par pārkāpuma esamību, un, otrkārt, iebildumu var pierādīt, tikai atsaucoties uz šo dokumentu. Tādējādi attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka rezultāts, pie kura ir nonākusi Komisija savā lēmumā, būtu bijis citādāks, ja šis nepaziņotais dokuments tiktu noraidīts kā pierādījums (skat. iepriekš 109. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 71.–73. punkts).

265    Turpretī attiecībā uz to, ka nebija ticis paziņots attaisnojošs dokuments, attiecīgajam uzņēmumam ir tikai jāpierāda, ka šī nepaziņošana varēja uzņēmumam nelabvēlīgi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu. Pietiek, ja uzņēmums pierāda, ka tas minēto attaisnojošo dokumentu varēja izmantot savai aizstāvībai (iepriekš 253. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 318. punkts, un iepriekš 97. pantā minētais spriedums lietā Hercules Chemicals/Komisija, 81. punkts), pierādot tostarp, ka tas būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri nesaskan ar apsvērumiem, kurus paziņojuma uz iebildumiem stadijā izmantoja Komisija un tādēļ kaut kādā veidā varēja ietekmēt lēmumā ietvertos apsvērumus (skat. iepriekš 109. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 75. punkts).

266    Saistībā ar piekļuvi atbildēm, kuras uz paziņojumu par iebildumiem snieguši citi attiecīgie uzņēmumi, ir jāatgādina, ka šādas atbildes būtībā neietilpst izmeklēšanas lietas materiālos (skat. iepriekš 122. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 380. punkts).

267    Līdz ar to saistībā ar dokumentiem, kas nav iekļauti lietas materiālos, kuri tika formulēti, paziņojot par iebildumiem, Komisijai minētās atbildes ir jāizsniedz citiem attiecīgajiem uzņēmumiem tikai tādā gadījumā, ja tiek konstatēts, ka minētajās atbildēs ir iekļauti jauni apsūdzoši vai attaisnojoši pierādījumi.

268    Šajā gadījumā, pirmkārt, prasītāja prasības pieteikumā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, apstrīdētajā lēmumā izmantojot dažus apsūdzošus pierādījumus, kas izriet no Solvay un Degussa atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, par kurām prasītājai nebija iespēja izteikt savus apsvērumus. Otrkārt, tā apgalvo, ka tai nav bijusi iespēja sagatavot savu aizstāvību, jo tai nebija piekļuves attiecīgajām atbildēm, kurās varēja būt arī attaisnojoši pierādījumi.

269    Turklāt tiesas sēdē prasītāja izvirzīja jaunu argumentāciju, saskaņā ar kuru tai nebija piekļuves kādam Solvay dokumentam, kuru Komisija bija iesniegusi Vispārējās tiesas 2010. gada 6. janvārī noteikto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros (skat. turpmāk 300. punktu).

–       Par iespējamiem apsūdzošiem pierādījumiem, kas izriet no Solvay un Degussa atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem

270    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja Komisija vēlas pamatoties uz pierādījumu, kas izriet no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, lai pierādītu pārkāpumu, pārējiem šajā procedūrā apsūdzētajiem uzņēmumiem ir jānodrošina iespēja izteikt savu viedokli par šādu jaunu pierādījumu. Šajos apstākļos attiecīgais pierādījums patiesībā ir apsūdzošs pierādījums pret dažādiem uzņēmumiem, par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir piedalījušies pārkāpumā (skat. Vispārējās tiesas iepriekš 122. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 386. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., 50. punkts).

271    Dokumentu par apsūdzošu dokumentu var uzskatīt vienīgi tad, ja Komisija to izmanto, lai pamatotu uzņēmuma izdarītā pārkāpuma konstatējumu. Lai uzņēmums pierādītu, ka pārkāptas tā tiesības uz aizstāvību, nepietiek ar to, ka attiecīgais uzņēmums pierāda, ka tas administratīvā procesa laikā nav varējis izteikt savu viedokli par dokumentu, kas izmantots kādā apstrīdētā lēmuma daļā. Tam ir jāpierāda, ka Komisija šo dokumentu apstrīdētajā lēmumā ir izmantojusi kā pierādījumu, lai apstiprinātu pārkāpumu, kurā piedalījies uzņēmums (Vispārējās tiesas 2003. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑5/00 un T‑6/00 Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, Recueil, II‑5761. lpp., 35. punkts).

272    Šajā gadījumā ir skaidrs, ka 2006. gada 24. februārī Komisija prasītājai izsniedza Solvay un Degussa atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem fragmentus, kuros bija ietverti daži jauni pierādījumi, kurus Komisijai bija nodoms izmantot pret prasītāju. Runa ir par Solvay atbildes 249.–254. punktu, kas attiecas uz sanāksmi par Atochem PBS ražošanas vietas slēgšanu, kas notika 1998. gada 13. jūlijā Kēnigsvinterā, un Degussa atbildes 26.–28. punktu, kas attiecās uz sazināšanos ar prasītāju pa telefonu 1997. gada novembrī notikušo sanāksmju ietvaros. Prasītāja savus komentārus iesniedza 2006. gada 15. martā.

273    Prasītāja tomēr apgalvo, ka Komisija uz to ir attiecinājusi citus pierādījumus, kas izriet no tām pašām atbildēm, kas prasītājai netika izsniegtas.

274    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā šķiet, ka Solvay savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir noliegusi, ka tā būtu piedalījusies 1998. gada aprīļa sanāksmē Frankfurtē pie Mainas, kas norādīta apstrīdētā lēmuma 215.–217. apsvērumā. Saskaņā ar prasītājas viedokli šis pierādījums ir būtisks, jo Komisija ir pamatojusies uz faktu, ka Solvay prasītāju bija informējusi pa telefonu, tostarp par attiecīgās sanāksmes iznākumu (apstrīdētā lēmuma 172. apsvērums).

275    Ir jānorāda, ka ar šo argumentāciju prasītāja faktiski atsaucās uz iespējamā attaisnojošā pierādījuma neizpaušanu.

276    Šajā sakarā no apstrīdētā lēmuma 217. apsvēruma izriet, ka Solvay ir apstrīdējusi nevis savu dalību attiecīgajā sanāksmē, bet vienīgi viena pierādījuma – proti, viena no tā ķīmiskās rūpniecības nozares ģenerāldirektora dienas plāna izmantošanu saistībā ar 1998. gada sanāksmi, ņemot vērā to, ka attiecīgais dienas plāns saskaņā ar Solvay viedokli pieder direktoram, kurš tika iecelts 2000. gadā.

277    Šis vienīgais precizējums nevar būt pretrunā ar Solvay paziņojumu saistībā ar prasītājai sniegto informāciju attiecīgo sanāksmju sērijas laikā un tātad tas nav attaisnojošs pierādījums.

278    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pamatojusies uz Degussa un Solvay sniegtajām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, lai pierādītu faktus attiecībā uz 1998. gada 28. septembra sanāksmi Briselē (apstrīdētā lēmuma 239.–242. apsvērums).

279    Ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 239.–241. apsvērumā Komisija, pamatojoties uz Degussa lūgumā par iecietības režīma piemērošanu norādīto informāciju, ir aprakstījusi vienu “augsta līmeņa” sanāksmi starp Degussa un Solvay, kura attiecās uz HP un PBS, norādot arī, ka šajā pašā dienā Degussa bija tikusies ar prasītāju, lai to informētu par šīs sanāksmes rezultātu.

280    Turklāt no apstrīdētā lēmuma 242. apsvēruma, kā arī no pierādījumiem, ko Komisija iesniegusi 2010. gada 6. janvāra procedūras organizatorisko pasākumu ietvaros, izriet, ka Solvay savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, lai arī apstiprinot, ka šāda sanāksme ir notikusi, apgalvoja, ka jautājums par PBS nevarēja tikt apspriests, bet Degussa savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem skaidri apstiprināja, ka tika diskutēts par PBS un ka diskusijas esot bijušas par kopējo plānu saistībā ar Atochem PBS ražotnes slēgšanu. Līdz ar to Komisija palika pie sava secinājuma, saskaņā ar kuru sanāksmē tika runāts par šiem diviem produktiem.

281    Ir jāatzīmē, ka norādes, kas izriet no šīm atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, galvenokārt attiecas uz sanāksmes starp Degussa un Solvay saturu, nevis uz tās sanāksmes saturu, kas notika starp Degussa un prasītāju. Šīs norādes ir saistītas vienīgi ar jautājumu, vai šajā sanāksmē runa bija par diviem produktiem vai tikai par HP. Komisija ir vienīgi norādījusi, ka Degussa savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir skaidri apstiprinājusi iepriekš sniegto informāciju.

282    Šādos apstākļos precizējumus, ko Solvay un Degussa iesniegušas savās attiecīgajās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem, nevar uzskatīt par jaunu apsūdzošu pierādījumu pret prasītāju.

283    Attiecībā uz šo pašu sanāksmi prasītāja apgalvo, ka tā nav varējusi iepazīties ar iespējamām Solvay norādēm saistībā ar telefonzvanu, ko prasītāja esot saņēmusi no Solvay.

284    Ir jāatzīmē, ka, lai gan Solvay paziņojumā saistībā ar prasītājai sniegto informāciju (apstrīdētā lēmuma 172. apsvērums) arī ir norāde uz attiecīgo sanāksmi, apstrīdētā lēmuma 239.–242. apsvērumā izvirzītajos pierādījumos, kurus Komisija iesniegusi 2010. gada 6. janvāra procedūras organizatorisko pasākumu ietvaros, nav nevienas atsauces uz Solvay un prasītājas sazināšanos par telefonu. Prasītājas arguments, saskaņā ar kuru, iespējams, ir izmantots jauns apsūdzošs pierādījums, kurš izriet no Solvay sniegtās atbildes uz paziņojumu par iebildumiem saistībā ar attiecīgo sanāksmi, līdz ar to nav pamatots.

285    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pamatojusies uz Solvay atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, lai apstiprinātu Degussa norādi, saskaņā ar kuru prasītāja esot piedalījusies 1999. gada novembra sanāksmē Briselē (apstrīdētā lēmuma 273.–275. apsvērums).

286    No apstrīdētā lēmuma 275. apsvēruma, kā arī no pierādījumiem, ko Komisija iesniegusi 2010. gada 6. janvāra procedūras organizatorisko pasākumu ietvaros, izriet, ka savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Solvay ir vienīgi norādījusi, ka tās rīcībā nav informācijas par šo sanāksmi, bet ka tā apstiprina savu dalību tajā. Turklāt, neapstrīdot diskusiju prettiesisko saturu, tā norādīja, ka tā laika tirgus realitāte bija tāda, ka ražotāji sāka piemērot neatkarīgas cenas, lai palielinātu savas tirgus daļas.

287    Šajā ziņā ir jānorāda, ka šajā pašā apsvērumā, “ņemot vērā to, ka Solvay bija apstiprinājusi Degussa paziņojumu un Atofina, Kemira un Solexis netika apstrīdējušas šīs sanāksmes saturu, kas ir atspoguļots paziņojumā par iebildumiem”, Komisija nav atgriezusies pie sava secinājuma saistībā ar attiecīgo sanāksmi, uzskatot, ka šī sanāksme notika “tādā pašā kontekstā un tādā pašā veidā, kas bija raksturīgs citām karteļa sanāksmēm šajā paša periodā”, tāpat kā prasītājas līdzdalība tajā.

288    No šiem apsvērumiem izriet, ka Solvay atbildē uz paziņojumu par iebildumiem minētā norāde labākajā gadījumā ir papildu elements pierādījumu kopumā, ko Komisija ņēmusi vērā saistībā ar attiecīgo sanāksmi. Ņemot vērā it īpaši tās saturu, Solvay norāde, saskaņā ar kuru tā apstiprinājusi savu dalību attiecīgajā sanāksmē, nevar būt papildu pierādījums, kas attiecas uz prasītājas dalību pārkāpumā.

289    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pamatojusies uz jauniem apsūdzošiem pierādījumiem, kas izriet no neizpaustiem atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem fragmentiem, un tātad tā nevar atsaukties uz šo pierādījumu neizpaušanu.

–       Par iespējamiem attaisnojošiem pierādījumiem, kas izriet no Solvay un Degussa atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem

290    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai nav pēc savas ierosmes jāsniedz piekļuve dokumentiem, kuri nav izmeklēšanas lietas materiālos un kurus tā neplāno izmantot pret attiecīgajiem lietas dalībniekiem galīgajā lēmumā (iepriekš 122. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 383. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 340. punkts).

291    Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja administratīvā procesa laikā nav pieprasījusi piekļuvi Degussa un Solvay atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, bet ka tā šajā sakarā 2006. gada 18. maijā ir iesniegusi pieteikumu, pēc tam, kad tai tika paziņots apstrīdētais lēmums. 2006. gada 2. jūnijā Komisija šo pieteikumu noraidīja.

292    Ir jānorāda, ka, runājot par dokumentiem, kuriem Komisijai pēc savas ierosmes parasti nav jāsniedz piekļuve, prasītāja principā nevar pamatoti atsaukties uz iespējamo attaisnojošo pierādījumu, kas ietverti attiecīgajās atbildēs, neizpaušanu, jo tā netika pieprasījusi piekļuvi šīm atbildēm administratīvā procesa laikā (šajā ziņā skat. iepriekš. 122. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 383. punkts).

293    Šo apsvērumu neatspēko fakts, ka Komisija prasītājai ir izpaudusi dažus attiecīgo atbilžu fragmentus (skat. iepriekš 272. punktu).

294    Tomēr, ja Komisija vēlas pamatoties uz izvilkumu no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, attiecīgais izvilkums ir apsūdzošs pierādījums pret dažādiem lietas dalībniekiem, par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir piedalījušies pārkāpumā (šajā ziņā skat. iepriekš 122. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 386. punkts, un iepriekš 270. punktā minēto spriedumu lietā Avebe/Komisija, 50. punkts).

295    Lai arī tai attiecīgajiem uzņēmumiem ir jāsniedz piekļuve izvilkumiem no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, kurā ietvertas visas norādes, kas attiecas uz minēto apsūdzošo pierādījumu, Komisijai nav pienākuma attiecināt šo piekļuvi uz citiem izvilkumiem no attiecīgās atbildes, kuriem nav sakara ar izvirzīto pierādījumu.

296    Turklāt, pieņemot, ka prasītājas argumentācija ir jāsaprot tādejādi, ka prasītāja ar to ir vēlējusies pierādīt, ka Komisijai attiecīgajās atbildēs vajadzēja konstatēt attaisnojošos pierādījumus un tātad pēc savas ierosmes izpaust tos prasītājai, ir jānorāda, ka šādas argumentācijas ietvaros prasītājai ir pienākums iesniegt pirmo norādi par to, ka attiecīgās atbildes varētu kalpot tās aizstāvībai.

297    Tai it īpaši ir jānorāda attiecīgie iespējamie attaisnojošie pierādījumi, vai jāiesniedz norāde, kas apliecinātu to esamību un tātad to, ka šos pierādījumus būtu lietderīgi izmantot procesā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 351.–359. punkts).

298    Šajā gadījumā, izņemot iepriekš 276. un 277. punktā izvērtētos un noraidītos argumentus, prasītāja prasības pieteikumā neizvirza nekādu specifisku argumentāciju saistībā ar to, ka, iespējams, neizpaustajos atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem fragmentos būtu attaisnojoši pierādījumi.

299    Līdz ar to prasītājas iebildums, saskaņā ar kuru Solvay un Degussa atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem fragmentos, iespējams, ir ietverti attaisnojoši pierādījumi, nav pieņemams.

–       Par Solvay iesniegto dokumentu

300    Tiesas sēdes laikā prasītāja ir izvirzījusi jaunu argumentāciju, kas attiecas uz vienu Solvay dokumentu, ko Komisija iesniegusi 2010. gada 6. janvāra procedūras organizatorisko pasākumu ietvaros. Saskaņā ar prasītājas viedokli šis dokuments, kurš netika izsniegts administratīvā procesa ietvaros, ne tikai tika izmantots kā apsūdzošs pierādījums, bet tajā bija ietverti arī attaisnojoši pierādījumi saistībā ar attiecīgās sanāksmes saturu.

301    Saistībā ar dokumentu, ko Komisija izpaudusi pēc rakstveida procesa pabeigšanas, attiecīgā argumentācija ir jāuzskata par pieņemamu saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punkta prasībām.

302    Pēc būtības saistībā ar prasītājas apgalvojumiem, kas izriet no iespējamā apsūdzošā pierādījuma, ir jāatzīmē, ka attiecīgais dokuments, lai arī Komisija to iesniegusi to lietas materiālu faktu ietvaros, kurus tā izvirzīja savu konstatējumu attiecībā uz 1997. gada 26. novembra Briseles sanāksmi pamatojumam (apstrīdētā lēmuma 198. un 199. apsvērums), faktiski nav atrodams starp tiem lietas materiāliem, uz kuriem ir atsauce apstrīdētā lēmuma minētajos apsvērumos.

303    Patiesībā, kā Komisija to ir apstiprinājusi tiesas sēdē, prasītājai pret to neiebilstot, minētais dokuments ir Solvay paziņojuma – kuru veidoja Solvay teiktais, kas vēlāk tika apstiprināts rakstiski – atreferējums. Vienīgi rakstiskā versija, kas bija lakoniskāka, tika iekļauta lietas materiālos un norādīta apstrīdētajā lēmumā (apstrīdētā lēmuma 198. apsvērums un 217. lappuses beigās ietvertā piezīme).

304    Komisija precizē, ka prasītājai piešķirtās piekļuves dokumentiem ietvaros attiecīgais dokuments nepārprotami tika minēts kā Komisijas iekšējais dokuments un tas netika izmantots apstrīdētā lēmuma pieņemšanai.

305    Tādējādi, tā kā nav pierādījuma, ka Komisija šo dokumentu būtu ņēmusi vērā, to nevar uzskatīt par jaunu apsūdzošu pierādījumu, kas netika izpausts.

306    Runājot par iespējamiem attaisnojošiem pierādījumiem, ir jānorāda, ka, lai ievērotu tiesības uz aizstāvību, Komisijas sagatavotajos lietas materiālos ir jāietver visi attiecīgie dokumenti, kas iegūti izmeklēšanas laikā. It īpaši, ja ir skaidrs, ka ir atļauts izslēgt no administratīvā procesa informāciju, kam nav nekādas saistības ar faktiskiem un juridiskiem apgalvojumiem, kas ir ietverti iebildumu rakstā un kas līdz ar to nekādi neattiecas uz izmeklēšanu, ne tikai Komisijai ir jānosaka dokumenti, kas ir noderīgi attiecīgā uzņēmuma aizstāvībā (iepriekš 109. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 126. punkts).

307    Šajā ziņā Komisija šajā gadījumā nav izpildījusi minētās prasības, jo tā no lietas materiāliem ir izslēgusi attiecīgo dokumentu, kurā bija ietverts Solvay teiktā atreferējums attiecībā uz vienu no apstrīdētajā lēmumā norādītajām sanāksmēm, lai gan rakstveida paziņojums, ko saistībā šo sanāksmi iesniedzis šis pats uzņēmums, tika izmantots kā pierādījums, kas attiecas uz izmeklēšanu.

308    Tomēr ir jāatgādina, ka šāda neatbilstība apstrīdētā lēmuma likumību var ietekmēt vienīgi tādā gadījumā, ja tā varēja ietekmēt procesa norisi un apstrīdētā lēmuma saturu attiecībā uz prasītāju, kurai ir pienākums pierādīt, ka tā būtu varējusi izmantot neizpausto attaisnojošo dokumentu savai aizstāvībai un it īpaši ka tā būtu varējusi izmantot pierādījumus, kuri nesakrita ar novērtējumu, ko Komisija veica paziņojuma par iebildumiem stadijā, un līdz ar to jebkādā veidā būtu varējusi ietekmēt apstrīdētajā lēmumā sniegto vērtējumu (skat. iepriekš 265. punktu).

309    Šajā ziņā prasītāja norāda, ka Solvay paziņojuma neizpaustajā versijā ir norādes attiecībā uz neuzticēšanos ražotāju starpā, kas varētu ietekmēt 1997. gada 26. novembra sanāksmes prettiesiskā satura konstatējumu.

310    Ir jānorāda, ka paziņojuma neizpaustajā versijā ir ietverti daži Solvay pārstāvja komentāri, uz kuriem prasītāja atsaukusies un kuros ir aprakstīts “kara stāvoklis” starp diskusiju dalībniekiem, kuri netika uzskatīti par “konkurentiem, bet par ienaidniekiem”, lai gan “drīzāk bija vajadzīga draudzīga vide, lai cilvēki atsāktu sarunāties [..] nolūkā likt personām noticēt, ka tiks paaugstinātas cenas, bet citi no tā negūs labumu, piesavinoties klientus”.

311    Ir jāatzīmē, ka, lai arī daži izvilkumi no Solvay mutiskā paziņojuma, it īpaši iepriekš minētie, nav pārņemti šī paša paziņojuma rakstiskajā versijā, kura ir īsāka un kura vienīgā ir iekļauta lietas materiālos, tomēr šo divu versiju saturs būtiski neatšķiras.

312    Prasītājas norādītie izvilkumi, kuros ir atsauce uz aizdomu pilno gaisotni, kas tajā laikā valdīja starp ražotājiem, ko turklāt Komisija bija konstatējusi attiecībā uz vienu citu sanāksmi, kura notika šajā pašā laika posmā (apstrīdētā lēmuma 164. apsvērums), neietekmē attiecīgās sanāksmes slepenā rakstura vērtējumu, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 198.–205. apsvērumā norādītā pierādījumu kopuma. It īpaši šajā pašā paziņojumā Solvay ir skaidri apstiprinājusi diskusiju prettiesisko raksturu, precizējot, ka “[attiecīgo] vakariņu laikā [sanāksmes dalībnieki] vienojās mēģināt paaugstināt cenas, lai tās ieviestu [..] ar 1998. gada 1. janvāri” (apstrīdētā lēmuma 203. apsvērums).

313    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, lai arī tā ir nelikumīga, attiecīgā mutiskā paziņojuma atreferējuma neminēšana lietas materiālos nevarēja ietekmēt apstrīdētajā lēmumā sniegto novērtējumu saistībā ar attiecīgo sanāksmi.

314    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pamats, kas izriet no tiesību uz aizstāvību pārkāpuma, ir jānoraida kopumā.

 Par trešo pamatu, kas attiecas uz naudas soda apmēra noteikšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

315    Prasītāja vispirms apgalvo, ka naudas soda apmērs pārsniedz 10 % no tās realizētā tirdzniecības apgrozījuma 2005. gada laikā, pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu.

316    Turklāt, ņemot vērā prasītājas minimālo dalību karteļa darbībās, šis naudas soda apmērs esot nesamērīgs. Komisija labākajā gadījumā būtu varējusi konstatēt, ka prasītāja bija pieļāvusi EKL 81. panta “tehnisku pārkāpumu” tiktāl, ciktāl tās darbinieki sanāksmēs, kas notika 1999. gada sākumā Milānā un 1999. gada decembrī Fribūrā, esot dzirdējuši diskusijas, kas no tiesiskiem tematiem “novirzījās” uz “nepiemērotiem” tematiem.

317    Pirmkārt, prasītājas dalības pārkāpumā ilgumu vajadzēja samazināt par vienu gadu, līdz ar to samazinot arī naudas soda apmēru. Otrkārt, naudas soda apmēru vajadzēja samazināt, ņemot vērā prasītājas dalības pārkāpumā pasīvo vai sekotājas lomu, kas izriet no tā, ka prasītāja ir vienkārši bijusi klāt divās attiecīgajās sanāksmēs, aktīvi nepiedaloties diskusijās.

318    Turklāt visi pārējie uzņēmumi, izņemot Caffaro, kuram piemērotā naudas soda apmērs, ņemot vērā tā pasīvo lomu, esot samazināts, patiesi bija uzņēmušies organizēt karteļa sanāksmes. Tomēr prasītāja neesot ne organizējusi, ne arī atbalstījusi karteļa sanāksmes. Prasītāja esot ierindota “slikto skolnieku” vidū, jo tā esot atņēmusi Kemira, Degussa un Solvay tirgus daļas, kā arī esot norādījusi EKA Chemicals, ka tā turpināšot tirdzniecību Skandināvijā “saskaņā ar vadības norādījumiem”. Prasītāja esot karteļa sanāksmju Seviļā neizdošanās pamatā, jo tā atteicās “spēlēt šo spēli” un netika uzaicināta uz sanāksmi nākamajā dienā.

319    Visbeidzot, piemērojot diferencēto pieeju, prasītāja esot ieskaitīta tajā pašā kategorijā kā citi uzņēmumi, kuriem 1999. gadā piederēja tirgus daļas 9–11 % apmērā. 1994. gadā, kad varbūtēji sākās karteļa darbības, prasītājai esot piederējusi tirgus daļa 5 % apmērā un tai esot izdevies dubultot savu tirgus daļu ar tās konkurējošajām darbībām karteļa laikā. Esot neloģiski, ka prasītājai ir piemērots tāds pats naudas soda apmērs kā karteļa aktīvajiem dalībniekiem.

320    Savā replikā prasītāja no jauna apliecina, ka tā pārkāpumā esot spēlējusi pasīvu lomu, ko apstiprinot citu aizliegtās vienošanās dalībnieku bieži izteiktie iebildumi pret prasītājas konkurējošajām darbībām, kas esot novedis pie tā, ka prasītāja ir dubultojusi savu tirgus daļu, kā arī tās iespējamās dalības pārkāpumā “tehniskais” raksturs, jo prasītāja pilnīgi noteikti esot palikusi divās sanāksmēs, kuru laikā risinājās “nepiemērotās” diskusijas, taču aktīvi šajās diskusijās neesot piedalījusies. Turklāt Komisija kļūdaini esot mēģinājusi pielīdzināt tiesisko piedalīšanos CEFIC asamblejā, kas ir komerciāla organizācija, dalībai darbībās, kas ir aizliegta vienošanās.

321    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

322    Šī pamata ietvaros, kurš izvirzīts to secinājumu pamatojumam, kuri vērsti uz to, lai samazinātu naudas soda apmēru, prasītāja izvirza trīs iebildumus.

323    Pirmkārt, atsaucoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrās daļas pārkāpumu, prasītāja apgalvo, ka Komisijai minēto noteikumu vajadzēja piemērot, ņemot vērā tās apgrozījumu atsevišķi, nevis tās mātes sabiedrības un pašas prasītājas kopējo apgrozījumu.

324    Ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētā 10 % maksimālā robeža no apgrozījuma ir jānosaka, pamatojoties uz visu to sabiedrību kopējo apgrozījumu, kuras veido saimniecisko vienību, kas atbildīga par pārkāpumu, par kuru ir uzlikts sods (iepriekš 97. punktā minētais spriedums lietā HFB u.c./Komisija, 528. punkts). Turpretī, ja minētā saimnieciskā vienība pēc tam ir sadalījusies, katram lēmuma adresātam ir tiesības uz attiecīgās maksimālās robežas individuālu piemērošanu (Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 390. punkts).

325    Ņemot vērā šos apsvērumus, šo iebildumu nevar pieņemt. Patiesībā prasītāja neapstrīd Komisijas konstatējumu, saskaņā ar kuru FMC un prasītāja bija vienota saimnieciska vienība, kas ir atbildīga par pārkāpumu, un ka tādēļ tās abas solidāri tika sauktas pie atbildības par attiecīgo pārkāpumu. Tā arī neapgalvo, ka šī vienība pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tika sadalīta.

326    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka tās dalības pārkāpumā ilgums būtu jāsamazina par vienu gadu, līdz ar to arī samazinot naudas soda apmēru. Saskaņā ar prasītājas viedokli Komisija labākajā gadījumā būtu varējusi konstatēt, ka prasītāja bija pieļāvusi EKL 81. panta “tehnisku pārkāpumu” tiktāl, ciktāl tās darbinieki sanāksmēs, kas notika 1999. gada sākumā Milānā un 1999. gada decembrī Fribūrā, bija dzirdējuši diskusijas, kas no tiesiskiem tematiem “novirzījās” uz “nepiemērotiem” tematiem.

327    Ir jāuzskata, ka šis iebildums sakrīt ar pirmo pamatu, kas izriet no pārkāpuma konstatējuma, un līdz ar to tas ir jānoraida, pamatojoties uz iepriekš 245.–254. punktā minētajiem iemesliem.

328    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijai vajadzēja tai piemērot atbildību mīkstinošu apstākli par tās pasīvo lomu pārkāpumā.

329    Vispirms ir jāatzīmē, ka, lai arī Komisija norāda, ka prasītāja administratīvā procesa laikā nav tieši atsaukusies uz savu pasīvo lomu, šis apsvērums neietekmē šī iebilduma pieņemamību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑73/04 Carbone‑Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 194. punkts).

330    Pirmkārt, uzņēmumiem, kuri ir paziņojuma par iebildumiem saņēmēji, nav īpaši jālūdz, lai tiem piemērotu atbildību mīkstinošu apstākli. Otrkārt, ja pārkāpumu veic vairāki uzņēmumi, Komisijai ir jāizvērtē katra tā relatīvais dalības pārkāpumā smagums, lai noteiktu, vai uz tiem ir attiecināmi atbildību mīkstinoši vai pastiprinoši apstākļi, it īpaši, ja runa, kā tas ir šajā gadījumā, ir par atbildību mīkstinošu apstākli, kas skaidri minēts Pamatnostādņu 3. punktā minētajā neizsmeļošajā sarakstā.

331    Turklāt pēc būtības ir jāatgādina, ka kāda uzņēmuma “vienīgi pasīva vai arī tikai sekotāja loma” pārkāpuma izdarīšanā, ja tā ir pierādīta saskaņā ar Pamatnostādņu 3. punkta pirmo ievilkumu, var būt atbildību mīkstinošs apstāklis, turklāt šī pasīvā loma nozīmē, ka attiecīgais uzņēmums “neizceļas”, t.i., tas aktīvi nepiedalās viena vai vairāku pret konkurenci vērstu nolīgumu izstrādāšanā (Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 167. punkts).

332    Starp pierādījumiem, kas norāda uz uzņēmuma pasīvo lomu aizliegtās vienošanās norisē, varētu ņemt vērā to, ka uzņēmuma piedalīšanās sanāksmēs bija ievērojami fragmentārāka nekā aizliegtās vienošanās parasto dalībnieku piedalīšanās, tāpat tā vēlo ienākšanu tirgū, kas ir pārkāpuma priekšmets, neatkarīgi no tā dalības pārkāpumā ilguma vai arī no tā, vai pārkāpumā piedalījušos trešo uzņēmumu pārstāvji ir snieguši šajā sakarā skaidrus paziņojumus (skat. iepriekš 329. punktā minēto spriedumu lietā Carbone‑Lorraine/Komisija, 164. punkts un tajā minētā judikatūra). Katrā ziņā ir jāņem vērā visi attiecīgie apstākļi noteiktā lietā.

333    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai ir rīcības brīvība attiecībā uz atbildību mīkstinošu apstākļu piemērošanu (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑44/00 Mannesmannröhren Werke/Komisija, Recueil, II‑2223. lpp., 307. punkts, un iepriekš 118. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Bolloré u.c./Komisija, 602. punkts).

334    Šajā gadījumā, pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka tās loma pārkāpumā izriet no tā, ka prasītāja vienkārši esot bijusi klāt divās sanāksmēs par PBS – vienā sanāksmē 1999. gada sākumā Milānā un otrā sanāksmē 1999. gada decembrī Fribūrā – bez jebkādas aktīvas piedalīšanās diskusijās. Saskaņā ar prasītājas viedokli tā esot bijusi sanāksmju Seviļā neizdošanās pamatā, jo tā esot atteikusies “spēlēt šo spēli”. Turklāt Komisija esot kļūdaini mēģinājusi pielīdzināt prasītājas tiesisko piedalīšanos CEFIC asamblejā dalībai pārkāpumu veidojošā rīcībā.

335    Tomēr jāatzīst, ka šādai argumentācijai nevar piekrist tiktāl, ciktāl tā balstās vienīgi uz tiem argumentiem, kas tika noraidīti pirmā pamata pārbaudes ietvaros, proti, iepriekš 154.–167., 202.–221 un 245.–254. punktā.

336    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka tās loma atšķīrās no pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku lomas, izņemot Caffaro, kuras pasīvo lomu atzina Komisija. Saskaņā ar prasītājas viedokli tā bija ierindota “slikto skolnieku” vidū, jo tā pārņēma Kemira, Degussa un Solvay tirgus daļas, kā arī norādīja EKA Chemicals, ka tā turpinās tirdzniecību Skandināvijā. Tās pasīvo lomu pārkāpumā šķietami apliecinot citu aizliegtās vienošanās dalībnieku iebildumi pret prasītājas konkurējošajām darbībām, kā arī tās tirgus daļas nozīmīgā palielināšanās pārkāpuma laika posmā.

337    Kā izriet no iepriekš minētā pirmā pamata pārbaudes, Komisija juridiski pietiekamā veidā ir pierādījusi, ka prasītāja bija pārstāvēta vai informēta par lielāko daļu slepeno sanāksmju, kas minētas apstrīdētajā lēmumā, laika posmā no 1997. gada 29. maija līdz 1999. gada 13. decembrim. Prasītāja šajā ziņā nevar pamatoti uzskatīt, ka tās piedalīšanās bija ievērojamāki fragmentārāka nekā pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku piedalīšanās. Šīs piedalīšanās veids, proti, apstāklis, ka prasītāja fiziski nepiedalījās dažās sanāksmēs, bet par tām tika informēta pa telefonu, sakrīt ar sanāksmju norises nelegālo raksturu un nekādi neliecina par to, ka prasītājai būtu bijusi “vienīgi pasīva vai arī tikai sekotājas loma”.

338    Tas, ka prasītāja piederēja grupai, ko Degussa un Solvay dēvēja par “nepaklausīgajiem” vai “sliktajiem skolniekiem”, nepierāda to, ka tās attieksme būtiski atšķīrās no citu aizliegtās vienošanās dalībnieku attieksmes. Patiesībā runa bija par grupu, kurā bija apvienojušies četri no astoņiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, proti, HP mazie ražotāji, kuri vēlējās paaugstināt kopējo ražošanas jaudu, kas nāktu par sliktu cenām (apstrīdētā lēmuma 130. apsvērums). Ņemot vērā Komisijas konstatējumus, kurus prasītāja nav apstrīdējusi (skat. iepriekš 162. un 163. punktu), tas, ka šīs ražotāju grupas intereses nesakrīt ar lielo tirgus dalībnieku – Degussa un Solvay – piedāvāto stratēģiju (apstrīdētā lēmuma 139. un 166. apsvērums), nenozīmē, ka to uzvedība bija vienīgi pasīva vai sekotājas.

339    Turklāt, kaut arī prasītāja apgalvo, ka citi ražotāji esot sūdzējušies par tās konkurējošajām darbībām tirgū, tā šajā ziņā neatsaucas ne uz vienu skaidru paziņojumu, kas varētu pierādīt tās pasīvo uzvedību aizliegtās vienošanās ietvaros.

340    Pirmkārt, prasītāja pamatojas uz savu pašu darbinieku paziņojumiem saistībā ar uzņēmuma ieviesto agresīvi konkurējošo stratēģiju. Otrkārt, tā atsaucas uz dažām norādēm, kas attiecas vienīgi uz laika posmu pirms dienas, kurā aizsākās prasītājas dalība pārkāpumā, kas ir 1997. gada 29. maijs, – proti, uz piezīmēm, kas atteicas uz 1994. gada 31. janvāra sanāksmi starp EKA Chemicals un Kemira, norādot, ka Kemira “Francijā esot zaudējusi [..] par labu FMC un AL”, uz Atofina paziņojumu saistībā ar “Degussa atgādinājumu par izmaiņām tirgus daļās laika posmā starp [1988. un 1989. gadu] un [1995. gadu], kas saistītas ar strauju Solvay un Degussa tirgus daļu zaudēšanu par labu [vairākiem citiem uzņēmumiem, tostarp arī prasītājai]”, kā arī uz vienu EKA Chemicals norādi, saskaņā ar kuru “1996. gadā FMC un Ausimont savas tirgus daļas ir palielinājušas ar agresīvu rīcību attiecībā uz cenām” un “[1996. gada] beigās to konkurenti [..] esot sākuši asi reaģēt, lai mēģinātu atgūt savas pozīcijas”.

341    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jākonstatē, ka prasītāja nav izvirzījusi argumentu, kurš pierādītu, ka tai aizliegtās vienošanās īstenošanā ir bijusi vienīgi pasīva vai sekotājas loma.

342    Visbeidzot, neizvēršot precīzāku argumentāciju, prasītāja kritizē Komisiju, ka tā neesot ņēmusi vērā apstākli, ka prasītājai no 1994. gada līdz 1999. gadam, proti, aizliegtās vienošanās laikā, esot izdevies būtiski palielināt savu HP tirgus daļu.

343    Ir jāatzīmē, ka ar šo argumentāciju prasītāja neapšauba apsvērumus, kas attiecas uz diferencēto pieeju tiktāl, ciktāl tā atzīst, ka tā esot bijusi iekļauta tajā pašā kategorijā kā tie uzņēmumi, kuriem 1999. gadā piederēja līdzīgas tirgus daļas. Tā turpretī apgalvo, ka šis apstāklis pierāda tās agresīvi konkurējošo lomu, kuru tā, domājams, ir spēlējusi tirgū, par spīti tam, ka tā bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece, un kas būtu jāņem vērā atbildību mīkstinošo apstākļu ietvaros.

344    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī prasītāja atsaucas uz savas HP tirgus daļas paaugstināšanu laika posmā starp 1994. un 1999. gadu, šī paaugstināšana saskaņā ar prasītājas pašas izvirzītajiem pierādījumiem ir būtiski ierobežotāka pārkāpuma laika posmā, kas tiek attiecināts uz prasītāju, proti, no 1997. līdz 1999. gadam.

345    Atbilstoši Pamatnostādņu 3. punkta otrajam ievilkumam “pārkāpumus izraisošu līgumu vai prakses neīstenošana” var būt atbildību mīkstinošs apstāklis tiktāl, ciktāl attiecīgais uzņēmums pierāda, ka periodā, kurā tas bija aizliegtās vienošanās dalībnieks, tas faktiski atturējās no tās piemērošanas, rīkojoties tirgū kā konkurents, vai vismaz, ka tas skaidri un būtiski pārkāpa pienākumus attiecībā uz aizliegtās vienošanās īstenošanu tādā mērā, ka traucēja tās funkcionēšanu (skat. iepriekš 329. punktā minēto spriedumu lietā Carbone‑Lorraine/Komisija, 196. punkts un tajā minētā judikatūra).

346    Turklāt vienīgi tas, ka uzņēmums, attiecībā uz kuru ir pierādīts, ka tas ir panācis vienošanos ar saviem konkurentiem, nerīkojas tirgū tādā veidā, kā tas ir vienojies ar saviem konkurentiem, īstenojot vairāk vai mazāk neatkarīgu politiku tirgū, ne vienmēr ir apstāklis, kas ir jāņem vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis, nosakot uzliekamā naudas soda apmēru. Nevar izslēgt, ka šis uzņēmums ir vienkārši mēģinājis aizliegto vienošanos izmantot sev par labu (skat. iepriekš 116. punktā minēto spriedumu lietā Lafarge/Komisija, 772. un 773. punkts un tajā minētā judikatūra).

347    Šajā gadījumā vienīgi tas, ka prasītājai ir izdevies palielināt savu HP tirgus daļu, nepierāda, ka tā faktiski atturējās no pārkāpumus izraisošu līgumu īstenošanas, kas bija saistīti ar cenu paaugstināšanu un tirgus daļu sadali, uzvedoties tirgū kā konkurente. Šis apstāklis līdz ar to nepamato atbildību mīkstinošu apstākļu piemērošanu tiktāl, ciktāl nevar izslēgt, ka prasītājai ir vienkārši izdevies izmantot aizliegto vienošanos savā labā (skat. iepriekš 118. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Bolloré u.c./Komisija, 629. punkts un tajā minētā judikatūra).

348    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida iebildumi, kas izvirzīti šī pamata ietvaros.

349    Tādējādi prasība ir jānoraida pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

350    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      FMC Foret SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Vadapalas Dittrich Truchot

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 16. jūnijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības rašanās faktiII – 2

Apstrīdētais lēmumsII – 2

Process un lietas dalībnieku prasījumiII – 3

Juridiskais pamatojumsII – 4

Par pirmo pamatu, kas attiecas uz iespējamu kļūdu pierādījumu saistībā ar prasītājas dalību pārkāpumā vērtējumāII – 5

Lietas dalībnieku argumentiII – 5

– Par prasītājas saņemtajiem telefonzvaniemII – 6

– Par sazināšanos, kas notikusi CEFIC asambleju ietvarosII – 9

– Par 1998. gada 13. jūlijā Kēnigsvinterā [Königswinter] notikušo sanāksmiII – 11

– Par sanāksmi ar Degussa 1998. gada 28. septembrī BriselēII – 11

– Par sanāksmēm attiecībā uz PBSII – 12

– Argumenti, kas izvirzīti replikas ietvarosII – 12

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 16

– Ievada apsvērumiII – 19

– Par pierādījumiem, kas attiecas uz prasītājas dalību pārkāpumāII – 24

– Par daudzpusējām sanāksmēm 1997. gada 28. vai 29. maijā SeviļāII – 27

– Par prasītājas saņemtajiem telefonzvaniemII – 29

– Par kontaktiem CEFIC asambleju ietvarosII – 34

– Par 1998. gada 13. jūlijā Kēnigsvinterā notikušo sanāksmiII – 37

– Par sanāksmi ar Degussa 1998. gada 28. septembrī BriselēII – 38

– Par sanāksmēm attiecībā uz PBSII – 39

– SecinājumsII – 40

Par otro pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu piekļuves dokumentiem ietvarosII – 42

Lietas dalībnieku argumentiII – 42

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 42

– Par iespējamiem apsūdzošiem pierādījumiem, kas izriet no Solvay un Degussa atbildēm uz paziņojumu par iebildumiemII – 44

– Par iespējamiem attaisnojošiem pierādījumiem, kas izriet no Solvay un Degussa atbildēm uz paziņojumu par iebildumiemII – 47

– Par Solvay iesniegto dokumentuII – 48

Par trešo pamatu, kas attiecas uz naudas soda apmēra noteikšanuII – 50

Lietas dalībnieku argumentiII – 50

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 51

Par tiesāšanās izdevumiemII – 55

* Tiesvedības valoda – angļu.