VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2013. gada 7. jūnijā (*)

ELVGF – Garantiju nodaļa – ELGF un ELFLA – Izdevumi, kas ir izslēgti no finansējuma – Izdevumi, kas radušies POSEI pasākuma ietvaros (2005., 2006. un 2007. finanšu gads)

Lieta T‑2/11

Portugāles Republika, ko pārstāv L. Inez Fernandes, M. Figueiredo un J. Saraiva de Almeida, pārstāvji,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Guerra e Andrade un P. Rossi, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2010. gada 4. novembra Lēmumu 2010/668/ES, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļu, uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV L 288, 24. lpp.), tiktāl, ciktāl Portugāles Republikai tiek piemērota finanšu korekcija POSEI pasākumam par 2005.–2007. finanšu gadu kopējā apmērā EUR 743 251,25.

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot], tiesneši M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente) un A. Popesku [A. Popescu],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 12. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

 Eiropas Savienības tiesiskais regulējums par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu

1        Kopējās lauksaimniecības politikas tiesiskais pamatregulējums saistībā ar izdevumiem, kas radušies kopš 2000. gada 1. janvāra, ir Padomes 1999. gada 17. maija Regula (EK) Nr. 1258/1999 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 160, 103. lpp.), kura aizstāja Padomes 1970. gada 21. aprīļa Regulu (EEK) Nr. 729/70 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 94, 13. lpp.), kas bija piemērojama izdevumiem, kuri veikti pirms minētā datuma.

2        Saskaņā ar Regulas Nr. 1258/1999 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 2. panta 2. punktu Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļa finansē intervences lauksaimniecības tirgus stabilizēšanai, kuras veiktas saskaņā ar Savienības noteikumiem lauksaimniecības tirgu kopējās organizācijas ietvaros.

3        Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktā ir noteikts:

“Komisija pieņem lēmumu par izdevumiem, k[as] ir jāizslēdz no 2. un 3. pantā minētā Kopienas finansējuma, ja tā atklāj, ka izdevumi nav veikti atbilstoši Kopienas noteikumiem.

Pirms pieņem lēmumu atteikt finansējumu, rakstiski paziņo Komisijas pārbaužu rezultātus un attiecīgās dalībvalsts atbildes, pēc tam abas puses cenšas panākt vienošanos par veicamo darbību.

Ja vienošanās netiek panākta, dalībvalsts četru mēnešu laikā var lūgt sākt procedūru, lai būtu par starpnieku attiecīgajām pusēm, tās iznākumu izklāsta Komisijai nosūtītā ziņojumā, ko tā pārbauda, pirms tiek pieņemts lēmums par finansējuma atteikšanu.

Komisija novērtē summas, kuru finansējums jāatsaka, cita starpā ņemot vērā atklāto neatbilstību smagumu. Komisija ņem vērā pārkāpuma veidu un smagumu, kā arī finansiālo zaudējumu, kas nodarīts Kopienai.

Finansējumu nedrīkst atteikt:

a)      2. pantā minētajiem izdevumiem, kas ir veikti 24 mēnešus pirms Komisijas rakstiska paziņojuma attiecīgajām dalībvalstīm par šo pārbaužu rezultātiem;

b)      izdevumiem par kādu 3. pantā minētu pasākumu vai darbību, par ko pēdējo maksājumu veica 24 mēnešus pirms Komisijas rakstiska paziņojuma attiecīgajām dalībvalstīm par šo pārbaužu rezultātiem.

Piektā daļa tomēr neattiecas uz finansiālajām sekām:

a)      ko izraisa 8. panta 2. punktā minētie pārkāpumi;

b)      saistībā ar valsts atbalstu vai pārkāpumiem, par ko ir sākta [EKL] 88. un 226. pantā minētā procedūra.”

4        Regulas (EK) Nr. 1258/1999 8. pantā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis saskaņā ar dalībvalstu normatīvo vai administratīvo aktu noteikumiem veic pasākumus, ko vajag, lai:

a)      pārliecinātos, ka [ELVGF] finansētie darījumi tiek faktiski veikti un ir izpildīti pareizi;

b)      novērstu un cīnītos ar pārkāpumiem;

c)      atgūtu summas, kas zaudētas pārkāpumu vai nolaidības dēļ.

Dalībvalstis informē Komisiju par pasākumiem, kas veikti šajā nolūkā, un jo īpaši par administratīvo un juridisko procedūru stāvokli.

2.      Ja zaudētās summas netiek atgūtas pilnā apjomā, pārkāpumu vai nolaidības finansiālās sekas sedz Kopiena, izņemot pārkāpumu vai nolaidības sekas, kas ir saistāmas ar pārvaldes iestādēm vai citām dalībvalstu institūcijām.

Atmaksājamās summas maksā akreditētajiem maksātājiem, kuri tās atskaita no [ELVGF] finansētajiem izdevumiem. Procentus par piedzītajām vai ar nokavēšanos samaksātajām summām iemaksā [ELVGF].

3.      Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma nosaka vispārējus noteikumus šī panta piemērošanai.”

5        Regulas Nr. 1258/1999 9. pantā ir precizēts:

“1.      Dalībvalstij ir jānodod Komisijas rīcībā visa nepieciešamā informācija atbilstošai [ELVGF] darbībai un jāveic visi piemērotie pasākumi, kas varētu veicināt pārbaudes, kuras Komisija varētu uzskatīt par nepieciešamām Kopienas finansēšanas vadības ietvaros, ieskaitot kontroles uz vietas.

Dalībvalstīm ir jāpaziņo Komisijai par normatīviem vai administratīviem aktiem, kurus tās ir pieņēmušas Kopienas aktu piemērošanai attiecībā uz kopējo lauksaimniecības politiku tiktāl, cik šiem aktiem ir finansiāla ietekme uz [ELVGF].

2.      Neatkarīgi no dalībvalstu veiktās pārraudzības saskaņā ar normatīvo vai administratīvo aktu noteikumiem un neatkarīgi no [EKL] 248. panta vai neatkarīgi no visām pārbaudēm, kas ir organizētas, pamatojoties uz [EKL] 279. panta c) apakšpunktu, pilnvarotajiem pārstāvjiem, kurus Komisija ir iecēlusi pārbaužu veikšanai uz vietas, ir jābūt pieejai [ELVGF] finansēto izdevumu grāmatvedības un pārējiem dokumentiem, ieskaitot informāciju, kas ir radīta vai uzglabāta elektroniski.

Viņi, cita starpā, var pārbaudīt:

a)      vai administratīvā prakse ir saskaņā ar Kopienas noteikumiem;

b)      vai nepieciešamie papildu dokumenti ir un atbilst [ELVGF] finansētajam darījumam;

c)      kādos apstākļos tiek veikti un pārbaudīti [ELVGF] finansēti darījumi.

Par to, ka notiks pārbaude, Komisija laicīgi informē attiecīgo dalībvalsti vai dalībvalsti, kuras teritorijā tā notiks. Šādās pārbaudēs var piedalīties attiecīgās dalībvalsts pārstāvji.

Pēc Komisijas lūguma un pēc vienošanās ar dalībvalsti pārbaudes vai izmeklēšanu saistībā ar šajā regulā minētajiem darījumiem veic attiecīgās dalībvalsts kompetentas iestādes. Arī Komisijas amatpersonas var tajās piedalīties.

Lai pārbaude būtu efektīvāka, Komisija, vienojusies ar attiecīgajām dalībvalstīm, var organizēt šo valstu pārvaldes iestāžu līdzdalību dažās pārbaudēs vai izmeklēšanās.

3.      Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma nosaka vispārējus noteikumus šī panta piemērošanai.”

6        Regula Nr. 1258/1999 tika atcelta ar Padomes 2005. gada 21. jūnija Regulu Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 209, 1. lpp.), kas stājās spēkā saskaņā ar tās 49. pantu septītajā dienā no tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, t.i., 2005. gada 18. augustā.

7        Tomēr Regulas Nr. 1290/2005 47. pantā ir precizēts, ka “Regulu [..] Nr. 1258/1999 tomēr turpina piemērot līdz 2006. gada 15. oktobrim attiecībā uz izdevumiem, ko veic dalībvalstis, un līdz 2006. gada 31. decembrim – attiecībā uz izdevumiem, ko veic Komisija”.

8        Komisijas 1995. gada 7. jūlija Regulas (EK) Nr. 1663/95, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EEK) Nr. 729/70 attiecībā uz ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas procedūru (OV L 158, 6. lpp.), tostarp ar grozījumiem, kas paredzēti Komisijas 1999. gada 22. oktobra Regulā (EK) Nr. 2245/1999 (OV L 273, 5. lpp.)., 8. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja kādas izmeklēšanas rezultātā Komisija uzskata, ka izdevumi netika veikti saskaņā ar Kopienas noteikumiem, tā paziņo ieinteresētajai dalībvalstij iegūtās ziņas veicamos korektīvos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību turpmāk.

Paziņojumā ietver atsauci uz šo regulu. Dalībvalsts atbild divu mēnešu laikā, un Komisija pēc tam var mainīt savu nostāju. Attaisnotos gadījumos Komisija var piekrist pagarināt attiecīgo atbildes termiņu.

Pēc atbildes sniegšanas termiņa beigām Komisija uzaicina attiecīgo dalībvalsti uz divpusējām sarunām, un puses cenšas panākt vienošanos par veicamajiem pasākumiem, kā arī par pārkāpuma smaguma novērtējumu un Kopienai nodarītajiem finansiālajiem zaudējumiem. Pēc šīm sarunām un pēc termiņa beigām, ko Komisija, apspriedusies ar dalībvalstīm, pēc tam ir noteikusi tālākas informācijas sniegšanai, vai, ja dalībvalsts nepieņem uzaicinājumu uz tikšanos Komisijas noteiktajā termiņā, pēc šā termiņa beigām Komisija oficiāli nosūta dalībvalstij savus secinājumus, atsaucoties uz Komisijas Lēmumu 94/442/EK. Neskarot šā punkta ceturto daļu, paziņojumā iekļauj to izdevumu novērtējumu, kurus Komisija gatavojas izslēgt atbilstīgi Regulas [..] Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunktam.

Dalībvalsts pēc iespējas drīz informē Komisiju par korektīviem pasākumiem, kas ir pieņemti, lai nodrošinātu atbilstību Kopienas noteikumiem, un to spēkā stāšanās dienu. Komisija pēc vajadzības pieņem vienu vai vairākus lēmumus atbilstīgi Regulas [..] Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunktam par to izdevumu izslēgšanu, kuri neatbilst Kopienas noteikumiem, līdz pat korektīvo pasākumu spēkā stāšanās dienai.”

9        Komisijas 2006. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 885/2006, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 attiecībā uz maksājumu aģentūru un citu struktūru akreditāciju un ELGF un ELFLA grāmatojumu noskaidrošanu (OV L 171, 90. lpp.)., 11. pantā ir paredzēts:

“1.      Ja kādas izmeklēšanas rezultātā Komisija uzskata, ka izdevumi netika veikti saskaņā ar Kopienas noteikumiem, tā paziņo attiecīgajai dalībvalstij izmeklēšanas rezultātus un norāda korektīvos pasākumus, kas veicami, lai nodrošinātu atbilstību šiem noteikumiem turpmāk.

Paziņojumā ietver atsauci uz šo regulu. Dalībvalsts sniedz atbildi divu mēnešu laikā pēc paziņojuma saņemšanas, un Komisija pēc tam var mainīt savu nostāju. Attaisnotos gadījumos Komisija var piekrist pagarināt attiecīgo atbildes termiņu.

Pēc atbildes sniegšanas termiņa beigām Komisija izsauc puses uz divpusējām sarunām un tās cenšas panākt vienošanos par veicamiem pasākumiem, kā arī par pārkāpuma un Kopienai radītā finanšu kaitējuma smaguma pakāpi.

2.      Divu mēnešu laikā pēc 1. punkta trešajā daļā minētās sanāksmes protokola saņemšanas dalībvalsts dara zināmu sanāksmes laikā pieprasīto informāciju vai jebkuru citu informāciju, ko tā uzskata par noderīgu turpmākai izmeklēšanai.

Attaisnotos gadījumos pēc pamatota dalībvalsts lūguma Komisija var pagarināt šo pirmajā daļā minēto termiņu. Lūgumu adresē Komisijai pirms šā termiņa beigām.

Pēc pirmajā daļā minētā termiņa beigām Komisija oficiāli paziņo secinājumus dalībvalstij, pamatojoties uz informāciju, kas saņemta atbilstības pārbaudes procedūras laikā. Paziņojumā novērtē izdevumus, ko Komisija plāno izslēgt no Kopienas finansējuma saskaņā ar Regulas [..] Nr. 1290/2005 31. pantu, un iekļauj atsauci uz šīs regulas 16. panta 1. punktu.

3.      Dalībvalsts informē Komisiju par tās veiktajiem korektīvajiem pasākumiem, lai nodrošinātu atbilstību Kopienas noteikumiem, kā arī šo pasākumu īstenošanas faktisko dienu.

Pēc tam, kad Komisija ir pārbaudījusi visus saskaņošanas struktūras sagatavotos ziņojumus saskaņā ar šīs regulas 3. nodaļu, tā pieņem, ja vajadzīgs, vienu vai vairākus lēmumus saskaņā ar Regulas [..] Nr. 1290/2005 31. pantu, lai izslēgtu no Kopienas finansējuma tos izdevumus, kurus ietekmējusi neatbilstība Kopienas noteikumiem, kamēr dalībvalsts nav efektīvi īstenojusi korektīvos pasākumus.

Novērtējot no Kopienas finansējuma izslēdzamos izdevumus, Komisija var ņemt vērā informāciju, ko dalībvalsts darījusi zināmu pēc 2. punktā minētā termiņa beigām, ja tas nepieciešams Kopienas budžetam radītā finansiālā zaudējuma precīzākiem aprēķiniem, ar nosacījumu, ka informācijas novēlotu iesniegšanu attaisno izņēmuma apstākļi.

4.      Attiecībā uz ELGF atskaitījumus no Kopienas finansējuma Komisija veic no ikmēneša maksājumiem, kas saistīti ar izdevumiem, kuri veikti otrajā mēnesī pēc Regulas [..] Nr. 1290/2005 31. pantā minētā lēmuma pieņemšanas.

Attiecībā uz ELFLA atskaitījumus no Kopienas finansējuma Komisija veic no nākamā starpposmu maksājuma vai galīgā maksājuma.

Taču pēc dalībvalsts lūguma, kad to attaisno atskaitījumu nozīmīgums, un pēc apspriešanās ar Lauksaimniecības fondu komiteju Komisija atskaitījumiem var noteikt atšķirīgu termiņu.

5.      Šo pantu mutatis mutandis piemēro piešķirtajiem ieņēmumiem Regulas [..] Nr. 1290/2005 34. panta nozīmē.”

10      No Regulas Nr. 885/2006 18. panta izriet, ka Regula Nr. 1663/95 paliek piemērojama grāmatojumu par 2006. finanšu gadu noskaidrošanai saskaņā ar Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 3. punktu.

11      Ar Padomes 2001. gada 28. jūnija Regulu (EK) Nr. 1453/2001, ar ko ievieš īpašus pasākumus Azoru salām un Madeirai attiecībā uz konkrētiem lauksaimniecības produktiem un atceļ Regulu (EEK) Nr. 1600/92 (Poseima) (OV L 198, 26. lpp.), tiek ieviesta programma par konkrētiem pasākumiem par labu Savienības attālākajiem reģioniem.

12      Turklāt ar Komisijas 2002. gada 23. decembra Regulu (EK) Nr. 43/2003, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulas (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001 un (EK) Nr. 1454/2001 attiecībā uz atbalstu augkopības produktu vietējai ražošanai Eiropas Savienības attālākajos reģionos (OV 2003, L 7, 25. lpp.), īsteno atbalstu augkopības produktu vietējai ražošanai Savienības attālākajos reģionos.

13      Regulas Nr. 43/2003 preambulas 26. apsvērumā ir paredzēts, ka “ir jānosaka minimālais izmantošanu skaits, kuras jāpārbauda uz vietas saskaņā ar dažādām atbalsta shēmām”.

14      Šīs regulas preambulas 27. apsvērumā ir noteikts:

“Lai nodrošinātu uz vietas veicamo pārbaužu obligāto biežumu, paraugs jāizraugās, daļēji pamatojoties uz riska analīzi un daļēji izlases veidā. Jāprecizē galvenie faktori, kas jāņem vērā, veicot riska analīzi.”

15      Regulas Nr. 43/2003 preambulas 28. apsvērumā ir precizēts, ka, “ja konstatē būtiskus pārkāpumus, kārtējā gadā un nākamajā gadā jāpalielina pārbaužu uz vietas skaits, lai pieņemamā līmenī nodrošinātu attiecīgo pieteikumu uz atbalstu atbilstību”.

16      Regulas Nr. 43/2003 58. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Pārbaude iekļauj administratīvās pārbaudes un pārbaudes uz vietas. Administratīvās pārbaudes ir visaptverošas un piemērotos gadījumos ietver kontrolpārbaudes inter alia ar integrētās administrācijas un kontroles sistēmas datiem. Pamatojoties uz riska analīzi, valsts iestādes veic pārbaudes uz vietas, atlasot vismaz 10 % no atbalsta pieteikumiem.

Piemērotos gadījumos dalībvalstis izmanto integrēto administrācijas un kontroles sistēmu, kas ieviesta ar Regulu (EEK) Nr. 3508/92.”

17      Regulas Nr. 43/2003 60. pantā ar nosaukumu “Uz vietas pārbaudāmo pieteikumu atlase” ir precizēts:

“1.      Lauksaimniekus, kuru saimniecībā veic pārbaudi uz vietas, izvēlas kompetentā iestāde, ņemot vērā riska analīzi un iesniegto atbalsta pieteikumu pārstāvības koeficientu. Riska analīzē ņem vērā:

a)      atbalsta summu;

b)      lauksaimniecības zemes gabalu skaitu, platību, uz kuru attiecas pieteikums, vai saražotās, pārvadātās, pārstrādātās vai pārdotās produkcijas daudzumu;

c)      izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu;

d)      iepriekšējos gados veikto kontroļu rezultātus;

e)      cit[us] dalībvalstu noteikt[os] rādītāj[us].

Lai iegūtu pārstāvības koeficientu, dalībvalstis izlases kārtībā atlasa 20 % līdz 25 % no minimālā to lauksaimnieku skaita, attiecībā uz kuriem jāveic pārbaudes uz vietas.

2.      Kompetentā iestāde glabā uzskaiti par iemesliem, kāpēc katrs lauksaimnieks izvēlēts pārbaudes veikšanai uz vietas. Inspektors, kas veic pārbaudi uz vietas, pirms pārbaudes uz vietas sākuma par to tiek pienācīgi informēts.”

 Komisijas pamatnostādnes

18      Komisijas pamatnostādnes finanšu korekciju piemērošanai ir definētas Komisijas 1997. gada 23. decembra dokumentā Nr. VI/5330/97 ar nosaukumu “Pamatnostādnes attiecībā uz finansiālo seku aprēķinu ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas lēmuma sagatavošanas ietvaros”.

19      Dokumenta Nr. VI/5330/97 par finansiālām sekām dalībvalstu veikto pārbaužu nepilnību dēļ ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas ietvaros 2. pielikuma daļā ar nosaukumu “Ievads” ir paredzēts:

“Ja Komisija konstatē, ka kāds atsevišķs izdevums attiecas uz pieprasījumu, kurš neatbilst Kopienas noteikumiem, finansiālās sekas ir skaidras: ja vien nepareizo maksājumu jau nav konstatējušas valsts kontroles aģentūras un uzsākušas atbilstošus korekcijas un piedziņas pasākumus (skatīt 4. pielikumu), Komisijai jāatsaka tā finansējums no Kopienas budžeta. Ja finansējuma sekas rodas no daudzu lietu izdevumu pārbaudes, no Kopienas izslēdzamo summu aprēķina, iespēju robežās pamatojoties uz lietas reprezentatīva parauga ekstrapolācijā gūto rezultātu. Visām dalībvalstīm jāizmanto vienāda ekstrapolācijas metode, tostarp attiecībā uz ticamības līmeni un neprecizitāšu apjomu, iedzīvotāju stratifikāciju, parauga lielumu un kļūdu novērtējumu atlases laikā, ņemot vērā vispārējās finansiālās sekas.

Ja dalībvalsts neievēro Kopienas noteikumus attiecībā uz pieprasījumu atbilstīguma pārbaudi, šis pārkāpums pats par sevi nozīmē, ka maksājumi ir pretrunā ar Kopienas noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajam pasākumam, un vispārējiem noteikumiem saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 8. pantu, kurā dalībvalstīm ir noteikts konstatēt un novērst pārkāpumus. Tas nenozīmē, ka visi izpildītie pieprasījumi neizbēgami ir pārkāpumi, bet gan to, ka ir palielināts risks, ka [ELVGF] atbalsta nelikumīgus izdevumus. Ja atsevišķos smagos gadījumos, kad regulā noteiktā kontrole nav veikta, Komisija patiešām var būt pilnvarota visus attiecīgos izdevumus atteikt, virknē gadījumu izslēdzamo izdevumu summas visticamāk pārsniegs Kopienas finanšu zaudējumus. Tādēļ zaudējums ir jānovērtē finanšu korekciju novērtējuma laikā.

[..]”

20      Dokumenta Nr. VI/5330/97 2. pielikuma daļā ar nosaukumu “Novērtējums, pamatojoties uz atsevišķas lietas kļūdām” ir noteikts:

“Pamatojoties uz procedūrām, kuras jau ir noteiktas ar iekšējiem norādījumiem, finanšu korekcijas aprēķinu veic ar vienu no šīm metodēm:

a)      tāda individuāla pieprasījuma atteikums, kuram nav veikta prasītā kontrole;

b)      tādas summas atteikums, kas aprēķināta, ekstrapolējot pārbaudes rezultātus, kuri iegūti no visu lietu kopuma, no kurām ņemts paraugs, reprezentatīva parauga, taču tas attiecas vienīgi uz administratīvo sektoru, kurā var pamatoti gaidīt, ka nepilnība varētu atkārtoties. Dalībvalstīm ir dota iespēja sniegt pierādījumu, ka ekstrapolācijas rezultāti neatbilst tiem rezultātiem, kurus iegūst pēc visu lietu, no kā ņemts paraugs, izskatīšanas.

[..]”

21      Dokumenta Nr. VI/5330/97 2. pielikuma daļā ar nosaukumu “Novērtējums pamatojoties uz finanšu zaudējumu risku: korekcijas pēc vienotās likmes” ir noteikts:

“Tā kā sistēmu revīzijas izmantošana ir plaši izplatīta, Komisijas dienesti aizvien biežāk izmanto riska novērtējumu, kas rodas no nepilnībām sistēmās. Ja nepamatoto izdevumu faktiskais līmenis un tātad arī Kopienai radītais finansiālais zaudējums nav nosakāms, Komisija no 1990. budžeta gada piemēro korekcijas pēc vienotās likmes 2 %, 5 % vai 10 % apmērā no deklarētajiem izdevumiem – atkarībā no zaudējumu riska apmēra. Izņēmuma gadījumos var pieņemt lēmumu piemērot augstākas korekcijas likmes – līdz 100 %. Komisijas prerogatīvu piemērot šāda veida korekcijas ir apstiprinājusi [EK] Tiesa nolēmumā par iesniegtajām prasībām pret ikgadēju grāmatojumu noskaidrošanas lēmumiem (piemēram, lieta C‑50/94).

[..]”

22      Dokumenta Nr. VI/5330/97 2. pielikuma daļā ar nosaukumu “Pamatnostādnes vienotās likmes piemērošanai” ir noteikts:

“Korekcijas pēc vienotās likmes var tikt paredzētas, ja izmeklēšanas sniegtā informācija inspektoram neļauj novērtēt zaudējumu ar statistikas palīdzību, izejot no noteiktu zaudējumu ekstrapolācijas, vai attiecībā uz citiem pārbaudāmiem datiem, tomēr informācija ļauj secināt, ka dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu pienācīgi pārbaudīt atsevišķus izpildītus pieprasījumus.

[..]

Korekcijas pēc vienotās likmes nav piemērojamas, ja šādus pārkāpumus konstatē dalībvalstu kontroles dienesti atbilstoši 4. pielikuma noteikumiem.

[..]

Ja viena vai vairākas pamatpārbaudes netiek veiktas vai arī ir veiktas tik sliktā līmenī, ka tās ir nederīgas, lai noteiktu pieprasījuma pieņemamību vai novērstu pārkāpumus, ir jāpiemēro korekcija 10 % apmērā, ja ir saprātīgi pieļaujams uzskatīt, ka pastāv paaugstināts būtisku zaudējumu risks ELVGF.

Ja ir veiktas visas pamatpārbaudes, bet nav ievērots noteikumos rekomendētais to skaits, biežums un precizitāte, ir nepieciešams piemērot korekciju 5 % apmērā, ja ir saprātīgi secināt, ka arī šīs pārbaudes nesniedz nepieciešamo garantiju līmeni par pieteikumu likumīgumu un ka ELVGF pastāv ievērojams zaudējumu risks.

Ja dalībvalsts pamatpārbaudes veic pareizi, bet pilnībā neveic vienu vai vairākas papildu pārbaudes, ir jāpiemēro korekcija 2 % apmērā, ņemot vērā viszemāko ELVGF zaudējumu risku un vismazāko pārkāpuma smagumu.

Korekcija 2 % apmērā tāpat ir pamatota, ja dalībvalsts neveic pasākumus, lai uzlabotu papildkontroles piemērošanas pasākumus vai no Kopienas regulām izrietošus pasākumus, un Komisija, piemērojot Regulas Nr. 1663/95 8. pantu, tai ir paziņojusi, ka šie pasākumi ir jāpiemēro, lai sasniegtu regulās nosprausto mērķi vai nodrošinātu saprātīgu aizsardzības līmeni pret krāpšanu un pārkāpumiem vai nodrošinātu Kopienas līdzekļu atbilstošu kontroli.

[..]

Korekciju noteiktajā apmērā piemēro tai izdevumu daļai, attiecībā uz kuru pastāv zaudējumu risks. Ja nepilnības radušās tāpēc, ka dalībvalsts nav ieviesusi pienācīgu kontroles sistēmu, korekciju piemēro visiem izdevumiem, kuriem bija paredzēta minētā kontroles sistēma. Ja ir pamats uzskatīt, ka dalībvalsts pieņemtās kontroles sistēmas nepilnības attiecas vienīgi uz vienu departamentu vai reģionu, kurā sistēmu nepiemēro, korekcija jāpiemēro izdevumiem, kurus pārvalda minētais reģions vai departaments.

[..]”

23      Komisija dokumenta Nr. VI/5330/97 2. pielikuma daļā ar nosaukumu “Strīdīgi gadījumi” arī norāda:

“[..]

Ja nepilnības rodas no grūtībām Kopienas tekstu interpretācijā, izņemot gadījumus, kad ir pamatoti uzskatīt, ka dalībvalsts šīs grūtības risinās kopā ar Komisiju, un ja valsts iestādes ir veikušas visu nepieciešamo šo nepilnību labošanai, līdzko tās atklātas, šos korekcijas koeficentus var ņemt vērā un piemērot zemāku likmi vai korekciju nepiemērot.

[..]”

24      Visbeidzot, dokumenta Nr. VI/5330/97 4. pielikumā ar nosaukumu “Rīcība saistībā ar dalībvalstu kontroles iestāžu secinājumiem par grāmatojumu noskaidrošanu” ir precizēts:

“[..]

Valsts kontroles iestāžu secinājumi paši par sevi nerada finansiālās sekas grāmatojumu noskaidrošanā. Konstatējumi tiek aplūkoti kā pierādījumi tam, ka valsts kontroles procedūras darbojas atbilstoši noteikumiem un darbojas efektīvi. Tomēr no dalībvalsts tiek sagaidīts, lai tā no ziņojumu secinājumiem veiktu nepieciešamos slēdzienus, tostarp novērstu visus konstatētos trūkumus valsts dienesta piemērotajās procedūrās, pārskatītu visas šī trūkuma skartās darbības un atgūtu visas summas, kas maksātas nepareizi vai atzītas par neattaisnotām. Ir skaidrs – ja šiem ziņojumiem neseko konkrēta atbilstoša rīcība, kontroles secinājumi vairs nav spēkā, un tāpēc šajos apstākļos, bet vienīgi šajos apstākļos, grāmatojumu noskaidrošanas dienests lemj piemērot finansiālas sekas.”

 Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

25      Ar 2005. gada 8. marta vēstuli Eiropas Kopienu Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 9. panta 2. punktu un Regulu Nr. 1258/1999 informēja Portugāles iestādes, ka laika posmā starp 2005. gada 11. aprīli un 15. aprīli tiks veikta pārbaude, kas attieksies uz 2003. un 2004. gadu un uz pārbaudes sistēmu, ieskaitot ieviestās pārbaudes procedūras un faktiski veiktās pārbaudes. Komisija arī pieprasīja, lai tai tiktu atsūtīta informācija par minētajiem gadiem.

26      Laika posmā starp 2005. gada 11. aprīli un 15. aprīli Komisijas dienesti veica minēto pārbaudi Portugālē, lai pārbaudītu konkrētu pasākumu īstenošanu, kas paredzēti Regulā Nr. 1453/2001 saistībā ar noteiktiem lauksaimniecības produktiem par labu Azoru salām un Madeirai (Portugāle).

27      Pēc minētās pārbaudes Komisija ar 2006. gada 5. decembra ierakstīto vēstuli ar apstiprinājumu par saņemšanu (turpmāk tekstā – “2006. gada 5. decembra pirmais paziņojums”) informēja Portugāles iestādes par veiktās pārbaudes rezultātiem un precizēja, ka minētā vēstule ir nosūtīta, piemērojot Regulas Nr. 885/2006 11. pantu. Šai vēstulei tika pievienots pielikums ar nosaukumu “Apsvērumi un ieteikumi”, kurā ietverti secinājumi saistībā ar pārbaudi, kas veikta centrālajās iestādēs Lisabonā (Portugāle) un vietējās iestādēs saistībā ar atbalsta shēmu noteiktiem pasākumiem atsevišķiem lauksaimniecības produktiem par labu Azoru salām un Madeirai (Poseima).

28      No 2006. gada 5. decembra pirmā paziņojuma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka Portugāles iestādes nav pilnībā ievērojušas Kopienu tiesiskā regulējuma prasības un ka ir jāīsteno korektīvie pasākumi, lai nākotnē nodrošinātu atbilstību šīm prasībām. Komisija pieprasīja, lai tā tiktu informēta par jau īstenotajiem korektīvajiem pasākumiem, kā arī par to paredzēto īstenošanu. Turklāt Komisija ir norādījusi, ka ir piedāvāts no Kopienas finansējuma pilnībā izslēgt visus vai daļu no ELVGF Garantiju nodaļas finansētajiem izdevumiem un ka šī izslēgšana varētu attiekties uz izdevumiem, kas veikti laika posmā, kurš sākas 24 mēnešus pirms minētās vēstules pirmā saņemšanas datuma. Turklāt tika precizēts, ka konstatētie trūkumi kalpos par pamatu finanšu korekcijām saistībā ar veiktajiem izdevumiem līdz pienācīgu korektīvo pasākumu īstenošanai.

29      Apsvērumos un ieteikumos, kas ietverti 2006. gada 5. decembra pirmajā paziņojumā, Komisija tostarp norāda saistībā ar “platību pārbaudi”:

“[Ģeogrāfiskās informācijas sistēmas] ieviešana, kura saistīta ar zemes kadastra neesamību, kā arī ar platību pārmērīgo sadrumstalotību, neļauj viegli veikt mērījumus, tostarp ja zemes gabals ir tikai daļēji apstādīts (kā tas ir kartupeļu kultūras gadījumā), [tas var] ierobežot pārbaužu efektivitāti. Ir konstatēts, ka zemes gabalu, saistībā ar kuriem var saņemt atbalstu, pārbaužu uz vietas laikā inspektori pamatojās vienīgi uz [ģeogrāfiskās informācijas sistēmu]. Šis sistēmas izmantošana ir labs līdzeklis zemes gabalu pārbaudei, bet papildus tai ir jāveic fiziskie mērījumi, lai šīs pārbaudes padarītu par noteiktām un uzticamām.

Madeiras iestāžu veiktās platību pārbaudes tika veiktas, pamatojoties uz paraugu, kas pārstāv vismaz 10 % no atbalsta pieteikumiem, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 43/2003 58. pantā. Šo pārbaužu rezultāts parāda ļoti augstu skaitu pilnībā vai daļēji noraidīto atbalsta pieteikumu. 2004. gadā, piemēram, no parauga, kas pārstāv 10,13 % no 5825 atbalsta pieteikumiem saistībā ar kartupeļu kultūru 19,66 % no šī parauga atbalstiem tika pilnībā noraidīti un 16,10 % no tiem tika daļēji noraidīti, kas atspoguļo kļūdu skaitu 36 % apmērā no pārbaudītajām platībām (šie rezultāti ir vēl jo iespaidīgāki niedru cukura kultūras un kārklu kultūras gadījumā). Pamatojoties uz šīm konstatācijām, ir acīmredzams, ka Portugāles Republikas nodrošinātais minimālais pārbaužu skaits nebija pietiekams, [lai] nodrošinātu [ELVGF intereses]. Tika uzskatīts, ka palielinājuma neesamība 2004. gada laikā ir būtisks šīs kontroles sistēmas trūkums.

Saistībā ar 2005. gadā ieviesto kontroles sistēmu no Portugāles iestādēm tika pieprasīts iesniegt pieteicēju sarakstu ar norādi uz tiem, kuri tika pārbaudīti uz vietas (pārbaudes biļetenu izvēle tiks veikta vēlāk), un kopsavilkumu, lai norādītu pieteicēju skaitu saistībā ar produktu, pārbaudīto pieteicēju skaitu, konstatēto pārkāpumu skaitu, norādot tos, kuriem atbalsts tika daļēji atteikts, un tos, kuriem [atbalsts tika] pilnībā atteikts. Norāde par attiecīgajām platībām arī būtu noderīga, lai izvērtētu kļūdas finanšu ziņā.”

30      Komisija 2006. gada 5. decembra pirmā paziņojuma pielikumā arī ir norādījusi, ka Portugāles iestādēm tiek ieteikts biežāk izmantot tādu fizisko uzmērīšanu platību pārbaudēs kā GPS vai metrmēru.

31      Ar 2007. gada 7. februāra vēstuli Portugāles valsts pārvaldes iestādes atbildēja, norādot, ka pārbaudēs uz vietas konstatētās kļūdas ir saistītas ar ļoti maza izmēra zemes gabaliem, kuri paredzēti dažādām dārzkopības kultūrām; tas padara par daudz grūtāku paziņot precīzo platību, kurā tiek audzēta kultūra, saistībā ar kuru tiek sniegts atbalsts. Tādējādi Portugāles iestādes ir uzsvērušas, ka vidējā audzēšanas platība ir 0,4 ha un tā ir sadalīta četros vai piecos gabalos: gabala vidējā platība ir ļoti maza, 0,08 ha, un ļoti liela skaita gabalu platība ir no 0,01 līdz 0,05 ha. No tā izrietot, ka minimāla kļūda gabala noteikšanā vai mērīšanā izraisot ievērojamu kļūdu procentos no reālās platības. Portugāles iestādes ir uzsvērušas, ka saskaņā ar Regulu Nr. 43/2003 pārbaudes kļūdas marža, kas ir 3 %, ir ļoti maza Madeiras autonomā reģiona īpašumtiesību sistēmai. Piemēram, 0,01 ha gabala gadījumā kļūda, kas izraisa kopēju sodu (20 %), atbilstu 0,002 ha, t.i., platība, ko nebūtu iespējams reģistrēt informātikas programmā, līdz ar ko šī kļūda būtu jāuzskata par nebūtisku. Šai vēstulei arī ir pievienots pielikums Nr. 1, ar kuru Portugāles iestādes nosūtīja Komisijai informāciju, ko tā pieprasījusi 2006. gada 5. decembra pirmā paziņojuma 3. pielikumā (skat. iepriekš 29. punktu).

32      Briselē 2007. gada 5. jūlijā notikušajā divpusējā sanāksmē starp Komisijas dienestiem un Portugāles iestādēm, kuras protokols tika sagatavots 2007. gada 25. oktobrī un nosūtīts Portugāles iestādēm 2007. gada 31. oktobrī, Komisija ir vērsusi uzmanību uz augsto kļūdu skaitu, ko atklājušas Madeiras reģionālās iestādes pārbaudēs uz vietas, un ir norādījusi, ka šādam kļūdu skaitam būtu bijis jāizraisa tas, ka šīs iestādes palielina pārbaužu skaitu, lai labāk nodrošinātu tiesības un Kopienas atbalsta piešķiršanu saskaņā ar tiesību normām. Portugāles iestādes savukārt atgādināja, ka, tā kā vidējā lauksaimniecības platība Madeirā ir ļoti maza, kļūda gabala mērījumā, iesākumā nebūtiska platības izteiksmē, izpaužas kā ļoti augsts kļūdu skaits. Minētās iestādes uzsvēra, ka pārbaužu skaits uz vietas attiecībā pret pieteikumu skaitu ticis ievērots. Šīs kontroles platību izteiksmē atspoguļoja līmeni no 25 % līdz vairāk nekā 50 %. Turklāt attiecīgās kontroles esot tikušas īstenotas pirms maksājuma, līdz ar ko atbalsts esot ticis samazināts un sankcijas esot tikušas piemērotas. Kļūdu skaita projekcija, lai noteiktu iespējamo risku ELVGF, līdz ar to neesot pamatota. Turklāt no 2006. gada pārbaužu rezultāti (mērījumi) esot tikuši integrēti ģeogrāfiskās informācijas sistēmā (SIG), kas esot ļāvusi iegūt ticamāku datu bāzi par faktiskajām platībām.

33      Komisija, lai labāk izvērtētu situāciju, šīs 2007. gada 5. jūlija sanāksmes gaitā pieprasīja Portugāles iestādēm tai paziņot atbilstoši sektoram (kultūra) un ražas gadam (no 2005. gada) atbalsta pieteikumu un attiecīgo platību skaitu, saņēmēju, kas šādi pārbaudīti uz vietas, procentuālo skaitu, no tā izrietošo kļūdu skaitu un daļējos un kopējos sodus, kā arī šo kļūdu skaitu procentos no veiktajiem maksājumiem. Komisija piebilda, ka, pamatojies uz Portugāles iestāžu iesniegtajiem elementiem, tā esot noteikusi konstatēto anomāliju finanšu risku un izdevumu līmeni, kas jāizslēdz no Kopienas finansējuma.

34      Ar 2007. gada 20. decembra vēstuli Portugāles Republika nosūtīja Komisijai pieprasīto informāciju, tostarp tabulu, kurā atspoguļotas pārbaudes, kas veiktas 2005. un 2006. ražas gadā.

35      Ar 2009. gada 27. oktobra vēstuli Komisija nosūtīja Portugāles Republikai oficiālu paziņojumu. Pēc divpusējās sanāksmes Komisija, ņemot vērā tai pēc tam nosūtīto Portugāles iestāžu papildu informāciju, apstiprināja savu nostāju, saskaņā ar kuru atbalstu piešķiršana par 2005., 2006. un 2007. finanšu gadu saistībā ar konkrētajiem pasākumiem, kas attiecas uz noteiktiem lauksaimniecības produktiem par labu Madeirai, nav tikusi īstenota saskaņā ar Kopienu tiesību normām. 2009. gada 27. oktobra vēstules pielikumā Komisija ir norādījusi, ka Portugāles valsts pārvaldes iestāžu iesniegtie dati par 2005. un 2006. finanšu gadu tostarp ļauj secināt, ka “kļūdu daudzums”, kuru dēļ ir pilnībā vai daļēji atteikts finansējums, visos gadījumos ir augstāks par 40 % platības izteiksmē. Iepriekš veiktajās pārbaudēs (izmeklēšanas 2001/006 un 2001/09) tika iegūti līdzīgi secinājumi. Komisija ir uzskatījusi, ka, tā kā kļūdu daudzums saistībā ar vairākiem gadiem ir bijis ļoti augsts, Portugāles valsts pārvaldes iestādēm būtu bijis jāpaaugstina pārbaužu skaits uz vietas, lai aizsargātu ELVGF no nepamatotu maksājumu riska. Tā ir uzskatījusi, ka veikto pārbaužu skaits statistiski un ģeogrāfiski ir pietiekami reprezentatīvs, lai ļautu ekstrapolēt rezultātu attiecībā uz pieteikumiem, saistībā ar kuriem nav veiktas pārbaudes uz vietas. Komisija piedāvāja izslēgt EUR 743 251,25 no izdevumiem un līdz ar to veikt finanšu korekciju saistībā ar 2005., 2006. un 2007. finanšu gadu. Portugāles valsts pārvaldes iestāžu uzmanība tika vērsta uz iespēju iesniegt lūgumu par saskaņošanu saskaņošanas struktūrā saskaņā ar Regulas Nr. 885/2006 16. pantu, kurā ir paredzēta šāda iespēja.

36      Portugāles Republika nav lūgusi saskaņošanas procedūras sākšanu.

37      2010. gada 19. jūlijā Komisija sagatavoja kopsavilkuma ziņojumu, kurā ir apkopoti veikto pārbaužu rezultāti, Komisijas iebildumi, kā arī Portugāles iestāžu atbilde.

38      Vispirms šajā kopsavilkuma ziņojumā, kurā ir norādīts, ka Komisijas Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta (ĢD) nostāja paliek nemainīga, ir atgādināta konstatācija, kas paziņota 2006. gada 5. decembra pirmajā paziņojumā un kas izriet no Madeiras iestāžu veiktās pārbaudes un pārbaudes rezultātu analīzes (skat. iepriekš 29. punktu). Turpinājumā saistībā ar Portugāles Republikas iesniegtajiem pārbaudes datiem par 2005. un 2006. gadu Komisija norāda, ka Regulas Nr. 43/2003 58. pantā ir paredzēts, ka pārbaudēm uz vietas ir jāaptver vismaz 10 % no atbalsta pieteikumiem un ka Portugāles iestāžu veiktās pārbaudes atbilstoši attiecīgajiem sektoriem atbilda 10–30 % līmenim no atbalsta pieteikumiem. Pārbaudīto platību izteiksmē tās atbilst 8–50 % no platībām, saistībā ar kurām tika saņemts Kopienas finanšu atbalsts, un kļūdu skaitam, kura dēļ pilnībā vai daļēji atteiktais finansējums visos gadījumos ir lielāks par 40 % platības izteiksmē. Komisija no tā secināja, ka minimālais pārbaužu skaits nav tāds, kas pasargā ELVGF no nepamatotu maksājumu riska. Šajā sakarā tā atgādināja Regulas Nr. 43/2003 preambulas 26.–28. apsvērumu un secināja, ka, ņemot vērā vairāku gadu gaitā pieļauto kļūdu ļoti lielo skaitu, Portugāles iestādēm būtu bijis jāpaaugstina pārbaužu skaits uz vietas, lai apstiprinātu iegūto rezultātu reprezentativitāti. Visbeidzot tā uzskatīja, ka, tā kā veikto pārbaužu skaits gan statistiski, gan ģeogrāfiski (Madeira) ir pietiekami reprezentatīvs, tas ļauj veikt ekstrapolāciju attiecībā uz atbalsta pieteikumiem, saistībā ar kuriem nav veikta pārbaude uz vietas.

39      Šajos apstākļos Komisija pieņēma 2010. gada 4. novembra Lēmumu 2010/668/ES, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļu, uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV L 288, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), starp kuriem ir Portugāles Republikas izdevumi POSEI pasākumam par 2005.–2007. finanšu gadu kopējā apmērā EUR 743 251,25, par kuriem ir runa šajā lietā.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

40      2011. gada 4. janvārī iesniedzot Vispārējās tiesas kancelejā prasības pieteikumu, Portugāles Republika cēla šo prasību.

41      2011. gada 22. martā Komisija iesniedza iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā. 2011. gada 9. maijā Portugāles Republika iesniedza replikas rakstu, un 2011. gada 5. jūlijā Komisija iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

42      Portugāles Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl Portugāles Republikai tiek piemērota finanšu korekcija POSEI pasākumam par 2005.–2007. finanšu gadu kopējā apmērā EUR 743 251,25;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.

43      Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

44      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu bez iepriekšējas pierādījumu savākšanas pasākumu veikšanas. Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2012. gada 12. septembra tiesas sēdē.

 Juridiskais pamatojums

45      Savas prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus: pirmais ir par Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta un Regulas Nr. 885/2006 11. panta pārkāpumu, otrais ir par Regulas Nr. 43/2003 preambulas 28. apsvēruma kļūdainu interpretāciju un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta pārkāpumu, trešais ir par Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta pārkāpumu un ceturtais ir par vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu.

 Pirmais pamats par Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta un Regulas Nr. 885/2006 11. panta pārkāpumu

46      Portugāles Republika uzskata, ka ar 2006. gada 5. decembra pirmo paziņojumu, kas nosūtīts, piemērojot Regulas Nr. 885/2006 11. pantu, nav pilnībā ievērota šī tiesību norma, jo šajā paziņojumā nav norādīti pārbaužu rezultāti saistībā ar 2005. un 2006. gadu. Turklāt Portugāles iestādes konstatē, ka Komisija bija tās informējusi 2005. gada 8. marta vēstulē, ka pārbaude attieksies uz 2003. un 2004. gadu. Taču 2006. gada 5. decembra pirmajā paziņojumā neesot bijuši ietverti saistībā ar 2005. gadu ne Komisijas veiktās pārbaudes rezultāti, ne apsvērumi šajā sakarā, ne vismazākā atruna saistībā ar šo gadu, ko Komisija turklāt esot atzinusi saistībā ar kopsavilkuma ziņojumu, kurā tā norāda, ka tā ir pieprasījusi no Portugāles iestādēm pārbaužu datus par 2005. un 2006. gadu. Saistībā ar 2006. gadu – 2006. gada 5. decembra pirmajā paziņojumā par to neesot nekas teikts un tajā neesot neviena iebilduma, pat neviena lūguma par pārbaužu datiem par šo gadu.

47      Šajos apstākļos Portugāles iestādes norāda, ka tās nav spējušas ne pierādīt Komisijas konstatāciju nepareizumu saistībā ar 2005. un 2006. gadu, ne novērst iespējamos trūkumus, lai nākotnē ievērotu Savienības noteikumus, līdz ar ko saskaņā ar judikatūru (Vispārējās tiesas 2009. gada 17. jūnija spriedums lietā T‑50/07 Portugāle/Komisija, Krājumā nav publicēts) tām nav bijis procesuālās garantijas, kas dalībvalstīm piešķirta ar Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktu un Regulas Nr. 885/2006 11. pantu. Tā kā 2006. gada 5. decembra pirmais paziņojums neļauj pilnībā uzzināt Komisijas iebildumus, līdz ar to tas nevar izpildīt savu brīdinājuma funkciju, kas esot pieprasīta judikatūrā.

48      Turklāt Komisija nevarot apgalvot, ka pārkāpumi, kas konstatēti 2005. un 2006. gadā, esot konsekutīvi 2004. gadā konstatētajiem pārkāpumiem. Tā kā 2006. gada 5. decembra pirmais paziņojums tika saņemts vienīgi 2006. gada decembrī, tas nozīmējot, ka Portugāles iestādēm vairs nebija laika īstenot ne vismazāko korektīvo pasākumu, kuram būtu sekas 2005. un 2006. gadā.

49      Turklāt, tā kā Komisija nebija veikusi pārbaudes saistībā ar 2005. un 2006. gadu, Portugāles Republika norāda, ka tā nevarēja zināt, vai 2004. gadā paustie iebildumi vēl joprojām ir spēkā attiecībā uz diviem nākamajiem gadiem, kuru dati tai tika paziņoti vienīgi pēc 2007. gada 5. jūlija sanāksmes, līdz ar ko Portugāles Republika neesot varējusi izmantot savas tiesības uz aizstāvību saistībā ar šiem diviem gadiem.

50      Komisija atgādina, ka, ja pārkāpumi, kas pamato finanšu korekcijas piemērošanu, pastāv pēc datuma, kurā rakstveidā paziņoti pārbaužu rezultāti, tā ir tiesīga vai tai pat ir pienākums ņemt vērā šo situāciju, nosakot periodu, uz kuru ir jāattiecas attiecīgajai finanšu korekcijai. Tādēļ tā uzskata, ka nosacījumi, kas tai ļauj veikt ekstrapolāciju, ir izpildīti.

51      Komisija norāda, ka saskaņā ar judikatūru, tā kā pārbaude tika veikta periodā starp 2005. gada 11. un 15. aprīli, tā nav varējusi izvērtēt 2005. gada pārbaudes datus, jo tie vēl nebija pieejami. Tomēr tā Portugāles iestādēm 2006. gada 5. decembra pirmajā paziņojumā pieprasīja, lai tās tai iesniegtu datus par 2005. gadu. Komisija norāda, ka dati, kurus šīs iestādes iesniegušas 2007. gada 20. decembrī un kas attiecas uz 2005. un 2006. ražas gadu, ir apstiprinājuši Komisijas pārbaudes saistībā ar 2004. gada datiem, līdz ar ko problēma ir sistēmiska. Ļoti liela kļūdu skaita pastāvēšana un tendence tam paaugstināties faktiski ir objektīvs iemesls veikt ekstrapolāciju. Nekādas Portugāles Republikas tiesības uz aizstāvību nav pārkāptas saistībā ar 2005. un 2006. gada pārbaužu datiem, jo tā pati esot tos iesniegusi Komisijai.

52      Ar šo pamatu Portugāles Republika būtībā izvirza iebildumu par to, ka Komisija ir piemērojusi finanšu korekciju 2005. un 2006. ražas gadam, kuri ir pirms 2006. gada 5. decembra pirmā paziņojuma, kaut gan šajā paziņojumā Komisija neesot norādījusi pārbaužu rezultātus par šiem ražas gadiem. Tādēļ Portugāles iestādes neesot saņēmušas procesuālo garantiju, kas tām esot piešķirta ar Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktu un Regulas Nr. 885/2006 11. pantu, un neesot varējušas izmantot savas tiesības uz aizstāvību saistībā ar iepriekš minētajiem diviem gadiem.

53      Atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, prasītāja atzina, kas ir norādīts tiesas sēdes protokolā, ka šis pamats attiecas uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu vienīgi saistībā ar finanšu korekciju, kas notikusi saistībā ar 2005. un 2006. ražas gadu, t.i., saistībā ar 2006. un 2007. finanšu gadu, attiecīgi par EUR 239 045,63 un EUR 266 137,96 apmērā. Taču uz finanšu korekciju saistībā ar 2004. gadu EUR 238 067,66 apmērā, kas atbilst 2005. finanšu gadam, šis pamats neattiecas.

54      Ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka galīgais lēmums par grāmatojumu noskaidrošanu ir jāpieņem, pabeidzot konkrētu procedūru, kurā tiek īstenots sacīkstes princips un kuras laikā attiecīgajām dalībvalstīm ir jābūt visām garantijām, kas nepieciešamas, lai paustu to nostāju (Tiesas 1998. gada 29. janvāra spriedums lietā C‑61/95 Grieķija/Komisija, Recueil, I‑207. lpp., 39. punkts, un 2000. gada 14. decembra spriedums lietā C‑245/97 Vācija/Komisija, Recueil, I‑11261. lpp., 47. punkts).

55      Turklāt ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai attiecībās ar dalībvalstīm ir jāizpilda nosacījumi, ko tā sev uzlikusi ar piemērošanas regulām. Šo nosacījumu neievērošana atkarībā no to svarīguma pakāpes var ietekmēt procesuālo garantiju saturu, kas dalībvalstīm piešķirtas ar Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktu (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Portugāle/Komisija, 27. punkts).

56      Turklāt Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektā daļa, no vienas puses, un Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkta pirmā daļa un Regulas Nr. 885/2006 11. pants, no otras puses, attiecas uz vienu un to pašu ELVGF grāmatojumu noskaidrošanas procesuālo stadiju, proti, Komisijas pirmā paziņojumu nosūtīšanu dalībvalstij pēc tās veikto pārbaužu pabeigšanas (Tiesas 2002. gada 24. janvāra spriedums lietā C‑170/00 Somija/Komisija, Recueil, I‑1007. lpp., 27. punkts; skat. arī iepriekš 47. punktā minēto spriedumu lietā Portugāle/Komisija, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Regulas Nr. 885/2006 11. pantā ir definētas dažādas stadijas, kas jāievēro ELVGF grāmatojumu noskaidrošanas procedūrā. Konkrētāk, šīs regulas 11. panta 1. punkta pirmajā daļā ir precizēts pirmā rakstveida paziņojuma saturs, ar kuru Komisija paziņo savu pārbaužu rezultātus dalībvalstīm pirms divpusēju sarunu organizēšanas (Tiesas 2005. gada 24. februāra spriedums lietā C‑300/02 Grieķija/Komisija, Krājums, I‑1341. lpp., 68. punkts, un Vispārējās tiesas 2011. gada 24. marta spriedums lietā T‑184/09 Grieķija/Komisija, Krājumā nav publicēts, 40. punkts). Saskaņā ar šo tiesību normu pirmajā paziņojumā Komisijai ir jāprecizē pārbaužu rezultāts attiecīgajai dalībvalstij un jānorāda korektīvie pasākumi, kas jāīsteno, lai nākotnē ievērotu attiecīgās Kopienu tiesību normas.

58      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punktā paredzētajam rakstveida paziņojumam ir pilnībā jāinformē dalībvalsts par Komisijas iebildumiem, līdz ar ko šis ziņojums var izpildīt brīdinājuma funkciju, kura tam ir paredzēta šīs tiesību normas pirmajā daļā un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktā (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Portugāle/Komisija, 39. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 2004. gada 7. oktobra spriedumu lietā C‑153/01 Spānija/Komisija, Krājums, I‑9009. lpp., 93. punkts, un 2012. gada 3. maija spriedumu lietā C‑24/11 P Spānija/Komisija, 27. punkts).

59      No tā izriet, ka Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punktā paredzētajā pirmajā paziņojumā Komisijai ir pietiekami precīzi jānorāda izmeklēšanas, ko veic tās dienesti, priekšmets, šajā izmeklēšanā konstatētie trūkumi, kuri vēlāk var tikt izvirzīti kā pierādījums par nopietnu un saprātīgu šaubu pastāvēšanu, kuras Komisijai ir par pārbaudēm, ko veikušas valsts iestādes, vai par šo iestāžu nosūtītajiem skaitļiem, un tādējādi pamatot galīgajā lēmumā paredzētās finanšu korekcijas, ar kuru no Kopienas finansējuma tiek izslēgti noteikti izdevumi, ko attiecīgā dalībvalsts veikusi saskaņā ar ELVGF (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Portugāle/Komisija, 40. punkts).

60      Turklāt Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punktā un Regulas Nr. 885/2006 11. pantā paredzētā nosacījuma neievērošana var ietekmēt procesuālo garantiju saturu, kas dalībvalstīm piešķirtas ar Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piekto daļu, kuras ierobežo laikā tos izdevumus, ko ELVGF var atteikties finansēt (skat. iepriekš 58. punktā minēto 2012. gada 3. maija spriedumu lietā Spānija/Komisija, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkts un Regulas Nr. 885/2006 11. pants tādējādi ir jālasa kopā ar Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piekto daļu. Saskaņā ar šīm tiesību normām Komisija nevar izslēgt izdevumus, kas veikti vairāk nekā 24 mēnešus pirms tam, kad tā attiecīgajai dalībvalstij rakstveidā paziņojusi pārbaužu rezultātus. No tā izriet, ka iepriekš minētā 8. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētā rakstveida paziņojuma mērķis ir brīdināt, ka šie izdevumi, kas veikti 24 mēnešu laikā pirms šī paziņojuma paziņošanas, var tikt izslēgti no ELVGF finansējuma, un attiecīgi tas ir references elements, lai uzsāktu paredzētā 24 mēnešu termiņa skaitīšanu (iepriekš 58. punktā minētais 2012. gada 3. maija spriedums lietā Spānija/Komisija, 30. punkts).

62      Līdz ar to, lai tas izpildītu savu brīdinājuma funkciju, it īpaši ievērojot Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piekto daļu, Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punktā un Regulas Nr. 885/2006 11. pantā paredzētajam paziņojumam ir pietiekami precīzā veidā jāidentificē visi pārkāpumi, kas tiek pārmesti attiecīgajai dalībvalstij, kuri galu galā ir bijuši pamats veiktajai finanšu korekcijai. Vienīgi šāds paziņojums var garantēt pilnīgu informāciju par Komisijas iebildumiem un var būt references elements, lai aprēķinātu 24 mēnešu termiņu, kas paredzēts Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā un Regulas Nr. 1290/2005 31. pantā (iepriekš 58. punktā minētais 2012. gada 3. maija spriedums lietā Spānija/Komisija, 31. punkts).

63      Turklāt, ja pārkāpumi, kas attaisno finanšu korekcijas piemērošanu, tiek turpināti pēc pārbaužu rezultātu rakstveida paziņošanas datuma, Komisija ir tiesīga vai tai pat ir pienākums ņemt vērā šo situāciju, kad tā nosaka periodu, uz kuru ir jāattiecas attiecīgajai finanšu korekcijai (Tiesas 2003. gada 9. janvāra spriedums lietā C‑157/00 Grieķija/Komisija, Recueil, I‑153. lpp., 45. punkts).

64      Tādējādi Tiesa iepriekš 63. punktā minētajā 2003. gada 9. janvāra spriedumā lietā Grieķija/Komisija uzskatīja, ka, lai gan ir taisnība, ka ne Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkts, ne Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkts neiestājas pret to, ka periods, uz kuru attiecas finanšu korekcija, pārsniedz datumu, kurā dalībvalstīm paziņots rakstveida ziņojums par pārbaužu rezultātiem, tomēr ar šīm tiesību normām Komisijai nav tieši ļauts izmantot periodu, kas pārsniedz datumu, kurā dalībvalstīm paziņots rakstveida ziņojums par pārbaužu rezultātiem, un līdz ar to minētās tiesību normas nesniedz pietiekamu juridisko pamatu vienotas likmes korekcijai. Tomēr Tiesa ir uzskatījusi, ka šis juridiskais pamats ir sniegts Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunktā, kā arī šīs pašas regulas 2. un 3. pantā, kuros Komisijai ir noteikts pienākums atteikt finansēt nelikumīgi veiktos izdevumus, jo šīs tiesību normas ļauj Komisijai segt no ELVGF tikai to finansējumu, kas veikts saskaņā ar Kopienu tiesību normām, līdz ar ko Komisija varēja pamatoti veikt finanšu korekciju par periodu, kas pārsniedz rakstveida paziņojumu (iepriekš 63. punktā minētais 2003. gada 9. janvāra spriedums lietā Grieķija/Komisija, 43., 44. un 46. punkts).

65      Vispirms ir jāizvērtē, vai 2006. gada 5. decembra vēstule atbilst Regulas Nr. 885/2006 11. panta, kas lasīts kopsakarā ar Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piekto daļu, prasībām, un līdz ar to ir tiesisks paziņojums atbilstoši minētajām tiesību normām. Šajā ziņā ir jāpārbauda, vai minētajā vēstulē Komisija ir pietiekami identificējusi izmeklēšanas mērķi un rezultātus, proti, konstatētos trūkumus, ar kuriem ir pamatota finanšu korekcija par sliktu Madeirai saistībā ar 2004., 2005. un 2006. ražas gadu (2005., 2006. un 2007. finanšu gads), un ir norādījusi korektīvos pasākumus, kas ir jāīsteno nākotnē.

66      Ir jāatgādina, ka ar 2005. gada 8. marta vēstuli Komisija ir informējusi Portugāles iestādes, ka pārbaude par atbalsta shēmu konkrētiem pasākumiem saistībā ar noteiktiem lauksaimniecības produktiem par labu Azoru salām un Madeirai notiks periodā starp 2005. gada 11. aprīli un 15. aprīli; šai pārbaudei bija jāattiecas uz 2003. un 2004. gadu un jāattiecas uz pārbaudes sistēmu, ieskaitot ieviestās kontroles procedūras un faktiski īstenotās pārbaudes.

67      Lai sagatavotu šo pārbaudi, Komisija lūdza Portugāles iestādēm tai iesākumā nosūtīt noteiktu informāciju par diviem iepriekš minētajiem gadiem un par pārbaudāmajiem pasākumiem.

68      Šīs pārbaudes rezultāti Portugāles Republikai tika paziņoti ar 2006. gada 5. decembra pirmo paziņojumu, kas pamatots ar Regulas Nr. 885/2006 11. pantu.

69      Komisija 2006. gada 5. decembra pirmā paziņojuma pielikuma ar nosaukumu “Apsvērumi un ieteikumi” 1.1. punktā “Platību pārbaudes” ir norādījusi uz lielo kļūdu daudzumu un to, ka 2004. gadā nav paaugstināts pārbaužu skaits sakarā ar šo pilnībā vai daļēji atteikto atbalstu augsto skaitu. Komisija ir precizējusi, ka SIG ieviešana, kura saistīta ar zemes reģistra neesamību, kā arī platību pārmērīgo sadrumstalotību, un to, ka gabali bija vienīgi daļēji apstādīti, ierobežoja pārbaužu efektivitāti. Tā ir konstatējusi, ka inspektori balstījās vienīgi uz SIG un ka netika veikti fiziskie mērījumi uz vietas, lai padarītu gabalu pārbaudes drošas un uzticamas. Kā piemēru tā norādīja, ka 2004. gadā Madeiras iestādes veica platību pārbaudes, pamatojoties uz paraugu, kas pārstāv mazāk nekā 10 % no atbalsta pieteikumiem saskaņā ar Regulas Nr. 43/2003 58. pantu, un ka šo pārbaužu rezultāti liecināja par kļūdu līmeni 36 % apmērā platību izteiksmē. Pamatojoties uz šīm konstatācijām, Komisija ir uzskatījusi, ka Portugāles valsts pārvaldes iestāžu veiktās pārbaudes nebija pietiekamas, lai aizsargātu ELVGF intereses. Līdz ar to Komisija ir vērsusi iebildumus pret Portugāles iestādēm par to, ka tās nav paaugstinājušas pārbaužu skaitu 2004. gadā; tas ir pārbaudes sistēmas trūkums.

70      Saistībā ar korektīvajiem pasākumiem, kas jāīsteno, lai garantētu Kopienas noteikumu ievērošanu, Komisija 2006. gada 5. decembra pirmajā paziņojumā ir norādījusi, ka Portugāles iestādēm tiek ieteikts biežāk veikt tādu fizisko uzmērīšanu platību pārbaudēs kā GPS vai metrmēru.

71      No tā izriet, ka saistībā ar 2004. gadu 2006. gada 5. decembra pirmajā paziņojumā ir pietiekami precīzi norādīti visi pārkāpumi, kuros tiek vainota Portugāles Republika un kuru dēļ var notikt finanšu korekcija.

72      Saistībā ar 2005. gadu ir jākonstatē, kā to pareizi norādījusi Portugāles Republika, ka 2006. gada 5. decembra pirmajā paziņojumā nav nekāda rezultāta par pārbaudēm, kas esot tikušas veiktas, pat ne iebildumi šajā sakarā, jo šī paziņojuma vienīgais mērķis ir bijis informēt Portugāles Republiku par kontroles rezultātiem pārbaudē, kas notika no 2005. gada 11. aprīļa līdz 15. aprīlim un kas attiecās vienīgi uz 2003. un 2004. gadu.

73      Protams, no 2006. gada 5. decembra pirmā paziņojuma izriet, ka “saistībā ar 2005. gadā ieviesto pārbaudes sistēmu Portugāles iestādes [sniedz] pieteikumu sarakstu ar norādi uz tiem nodokļu maksātājiem, kas ir pārbaudīti uz vietas (pēc tam [ir jāsagatavo] virkne pārbaudes biļetenu), un kopsavilkumu, lai norādītu pieteicēju skaitu atbilstoši produktam, pārbaudīto pieteicēju skaitu, konstatēto pārkāpumu skaitu ar nošķīrumu starp tiem, saistībā ar kuriem atbalsts tika daļēji atteikts, un tiem, saistībā ar kuriem atbalsts tika pilnībā atteikts”. Komisija arī ir piebildusi, ka “attiecīgo platību norādīšana ir arī noderīga analīzes veikšanai, lai atvieglotu kļūdu izvērtēšanu finanšu izteiksmē”.

74      Tomēr nevar pamatoti apgalvot un Komisija to turklāt nekādā veidā nemēģina apgalvot, ka šis pieprasījums nosūtīt informāciju, kas attiecas uz 2005. gadu, varētu tikt uzskatīts par pārkāpumu, kuros vainota Portugāles Republika, pietiekami precīzu identifikāciju, kura ir finanšu korekcijas pamatā tostarp iepriekš 58. punktā minētā 2012. gada 3. maija sprieduma lietā Spānija/Komisija nozīmē.

75      Saistībā ar 2006. gadu 2006. gada 5. decembra pirmajā paziņojumā nav nekādu apsvērumu, ne arī informācijas pieprasījuma.

76      No iepriekš minētā izriet, ka saistībā ar 2005. un 2006. gadu, uz kuriem attiecas Portugāles Republikas veiktā apstrīdēšana un saistībā ar kuriem apstrīdētajā lēmumā ir veiktas korekcijas, 2006. gada 5. decembra pirmajā paziņojumā iepriekš 54.–60. punktā minētās judikatūras nozīmē nav norādīti pārkāpumi, kuros vainota dalībvalsts.

77      Savos rakstveida apsvērumos Komisija tomēr norāda, ka 2009. gada 27. oktobra oficiālajā paziņojumā tā ir acīmredzami skaidri paudusi savu nodomu veikt finanšu korekciju ar ekstrapolāciju un ir aplēsusi izslēdzamo izdevumu daudzumu. Tādējādi Komisija norāda, ka, pamatojoties uz 2005. un 2006. gada pārbaudes datiem, tā ir ekstrapolējusi 2006. gada 5. decembra pirmā paziņojuma atskaites periodu, jo 2005. un 2006. gada pārbaudes dati, kurus iesniegušas pašas Portugāles valsts pārvaldes iestādes, neatšķiras no 2004. gada datiem un tiem ir tāds pats apjoms. Komisija piebilst, ka 2005. un 2006. gada dati norāda pat tendenci uz pasliktināšanos, jo kļūdu skaits ir paaugstinājies.

78      Šī argumentācija nevar tikt akceptēta, ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru.

79      Pirmajam paziņojumam saskaņā ar Regulas Nr. 885/2006 11. pantu pēc izmeklēšanas ir jāietver Komisijas veikto pārbaužu rezultāti saistībā ar izdevumiem, kurus attiecīgā dalībvalsts nav veikusi saskaņā ar Kopienas noteikumiem, un jānorāda korektīvie pasākumi, kas jānosaka, lai nākotnē garantētu attiecīgo noteikumu ievērošanu. Turklāt šie rezultāti ir pamats jebkurai korekcijai un tie ir jāpaziņo attiecīgajai dalībvalstij cik vien ātri iespējams, lai tā varētu izlabot konstatētos trūkumus visīsākajā laikā un tā rezultātā izvairīties no jaunām korekcijām nākotnē (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Portugāle/Komisija, 29. un 32. punkts).

80      Turklāt gan no grozītās Regulas Nr. 1663/95 8. panta, gan no Regulas Nr. 885/2006 11. panta izriet, ka, ja attiecīgā dalībvalsts nav novērsusi Komisijas konstatētos pārkāpumus, Komisija var līdz datumam, kurā ir faktiski īstenoti Komisijas noteiktie korektīvie pasākumi, izslēgt veiktos izdevumus Kopienas noteikumu neievērošanas dēļ.

81      Tomēr šajā lietā ir jākonstatē, ka rezultāti, kas ir korekcijas pamatā, nav tikuši paziņoti cik vien ātri iespējams, jo izmeklēšanas rezultātus Komisija paziņoja vienīgi 2006. gada 5. decembrī, tādējādi liedzot Portugāles iestādēm īstenot korektīvos pasākumus saistībā ar 2005. un 2006. ražas gadu, kurš jau bija beidzies.

82      Protams, saskaņā ar judikatūru, konkrēti ar iepriekš 63. punktā minēto 2003. gada 9. janvāra spriedumu lietā Grieķija/Komisija (45. punkts), ja pārkāpumi, kas attaisno finanšu korekcijas piemērošanu, tiek turpināti pēc pārbaužu rezultātu rakstveida paziņošanas datuma, Komisijai ir pienākums ņemt vērā šo situāciju, kad tā nosaka periodu, uz kuru ir jāattiecas attiecīgajai finanšu korekcijai.

83      Tomēr Komisijas pienākums ņemt vērā situāciju, kurā pārkāpumi, kas attaisno finanšu korekcijas piemērošanu, tiek turpināti, nevar vairs būt, ja kā šajā lietā rakstveida paziņojums ir ticis sniegts datumā, kurā attiecīgajai dalībvalstij vairs nav iespējams novērst konstatētos pārkāpumus, jo vienīgi no šī brīža minētā dalībvalsts ir tikusi informēta par situāciju, ko tā vēl varēja izlabot.

84      Jebkura cita interpretācija izraisītu to, ka Komisijai būtu ļauts veikt finanšu korekciju par periodu pirms pirmā paziņojuma par pārbaudēm datuma, dalībvalstij netiekot iepriekš informētai un nepastāvot iespējai novērst šo pārkāpumus.

85      No tā izriet, ka Komisijas pienākums veikt šādas finanšu korekcijas nevar attiekties uz periodu, ko neaptvēra pārbaude un kas ir pirms 2006. gada 5. decembra pirmā paziņojuma, tiktāl, ciktāl attiecīgā dalībvalsts, būdama informēta par konstatētajiem pārkāpumiem vienīgi pēc attiecīgo ražas gadu beigšanās, nav varējusi veikt nekādus korektīvos pasākumus.

86      Lai gan ir taisnība, kā to norāda Komisija, ka tā ir pamatojusies uz datiem, kurus tai nosūtījusi Portugāles Republika un kurus šī republika turklāt nav apstrīdējusi, tomēr ir jākonstatē, ka 2006. gada 5. decembra pirmā paziņojuma nosūtīšanas datumā Portugāles iestādes vairs nevarēja novērst trūkumus, lai nākotnē ievērotu Savienības noteikumus, lai gan viens no šī paziņojuma mērķiem tieši ir dot dalībvalstij iespēju īstenot korektīvos pasākumus, lai izlabotu konstatētos trūkumus, un šādu pasākumu neīstenošanas gadījumā Komisija var bez papildu pierādījumu sniegšanas nākotnē paredzēt finanšu korekcijas.

87      Turklāt nevar tikt apgalvots, kā to dara Komisija, ka tās veiktā ekstrapolācija esot automātiska un esot atšķirīga no pārbaudes veikšanas, neskarot brīdinājuma funkciju, kas ir raksturīga Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkta būtībai.

88      Šajā ziņā no 2006. gada 5. decembra pirmā paziņojuma izriet, ka Komisija pārmet Portugāles iestādēm to, ka tās ir vienīgi pamatojušās uz SIG, lai gan tām, pēc Komisijas domām, būtu bijusi jāveic fiziskā uzmērīšana, lai padarītu gabalu pārbaudes par drošām un uzticamām. No tā izriet, ka šis pirmais paziņojums ietver pasākumu izklāstu, kuri ir vērsti uz pārbaužu padarīšanu par drošām un uzticamām un tādējādi novērstu tik augstu kļūdu skaitu, kādu konstatējušas Portugāles iestādes un kāds ir paziņots Komisijai. Šādu pasākumu īstenošana būtu varējusi ļaut Portugāles Republikai atbildēt uz Komisijas paustajām bažām un tādējādi izvairīties no finanšu korekciju noteikšanas nākotnē.

89      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punktam raksturīgo brīdinājuma funkciju Vispārējā tiesa ir uzsvērusi iepriekš 47. punktā minētajā spriedumā lietā Portugāle/Komisija. Šajā minētajā lietā, lai gan izmeklēšana attiecās uz 2002. un 2003. ražas gadu, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 64. punktā saistībā ar 2003. ražas gadu uzskatījusi, ka tas, ka Komisija vēstules, kas nosūtīta attiecīgajai dalībvalstij saskaņā ar grozītās Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punktu, 1. pielikumā ir norādīts uz 2003. ražas gadu, nav pietiekami, lai pierādītu, ka šajā vēstulē ir konstatēti pārkāpumi par minēto ražas gadu.

90      Tādēļ Vispārējā tiesa iepriekš 47. punktā minētā sprieduma lietā Portugāle/Komisija 69. punktā norādīja, ka, nepastāvot norādei par tās pārbaudēm, attiecīgā dalībvalsts nav varējusi pierādīt ne, ka Komisijas konstatācijas nav pareizas, ne novērst iespējamos trūkumus, lai nākotnē ievērotu Kopienu tiesību normas, līdz ar ko tā nebija saņēmusi dalībvalstīm piešķirto procesuālo garantiju. Tādēļ Vispārējā tiesa minētā sprieduma 70. punktā uzskatīja, ka, neesot norādēm par Komisijas veikto pārbaužu rezultātiem par 2003. ražas gadu, Komisijas vēstule, ar kuru tiek paziņoti pārbaužu rezultāti, nevar būt pamats finanšu korekcijai un līdz ar to tā nevar tikt kvalificēta par pirmo paziņojumu Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkta nozīmē. Tādējādi Vispārējā tiesa iepriekš 47. punktā minētā sprieduma lietā Portugāle/Komisija 71. punktā secināja, ka ir noticis Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta un Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkta pārkāpums.

91      Tāpat ir jānorāda, ka Tiesa ar iepriekš 58. punktā minēto 2012. gada 3. maija spriedumu lietā Spānija/Komisija atcēla Vispārējās tiesas 2010. gada 12. novembra spriedumu lietā T‑113/08 Spānija/Komisija (Krājumā nav publicēts), jo Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisijas vēstule ir oficiāls paziņojums saskaņā ar Regulu Nr. 1663/95, lai gan tajā pret dalībvalsti paustais iebildums nebija ticis pietiekami izklāstīts. Tādējādi Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punktu, kā arī Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piekto daļu un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piekto daļu, jo vienīgi paziņojums, kurā pietiekami precīzi identificēti visi attiecīgajai dalībvalstij pārmestie pārkāpumi, var tikt kvalificēts kā paziņojums Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkta izpratnē, kas nosaka references elementu, lai aprēķinātu 24 mēnešu periodu, kas paredzēts Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā (iepriekš 58. punktā minētais 2012. gada 3. maija spriedums lietā Spānija/Komisija, 34. punkts).

92      Šajā lietā, lai gan 2006. gada 5. decembra pirmajā paziņojumā ir pietiekami precīzi identificēti pārkāpumi, kuros tiek vainota Portugāles Republika, pamatojoties uz 2004. gada pārbaudes datiem, tomēr ir jākonstatē, ka šajā pašā paziņojumā nav nekādu apsvērumu par 2005. un 2006. gadu, kaut gan, pirmkārt, šajos gados konstatētie pārkāpumi neatšķiras no 2004. gadā konstatētajiem pārkāpumiem, otrkārt, Portugāles Republika neapstrīd datus par 2005. un 2006. gadu, kurus tā turklāt esot pati nosūtījusi Komisijai, un, treškārt, šie dati uzsver situācijas pasliktināšanos salīdzinājumā ar Komisijas konstatēto situāciju 2004. gadā.

93      Tādējādi 2006. gada 5. decembra pirmais paziņojums nevar tikt izvirzīts, lai pamatotu finanšu korekcijas saistībā ar 2005. un 2006. gadu un saistībā ar kurām šis ziņojums nevarēja konkrēti ļaut attiecīgajai dalībvalstij iepriekš minētās judikatūras nozīmē novērst pārkāpumus, kas konstatēti pārbaudes laikā, kura notika no 2005. gada 11. līdz 15. aprīlim un attiecās uz 2003. un 2004. gadu.

94      No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jāpieņem, līdz ar ko apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl Komisija ir veikusi finanšu korekciju saistībā ar 2005. un 2006. ražas gadu, t.i., saistībā ar 2006. un 2007. finanšu gadu attiecīgi par EUR 239 045,63 un EUR 266 137,96.

95      Tādēļ ir jāprecizē, ka, tā kā apstrīdētais lēmums ir atcelts saistībā ar 2005. un 2006. ražas gadu, otrais, trešais un ceturtais pamats tiks izvērtēti vienīgi saistībā ar 2004. ražas gadu.

 Otrais pamats par Regulas Nr. 43/2003 preambulas 28. apsvēruma kļūdainu interpretāciju un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta pārkāpumu

96      Portugāles Republika uzskata, ka attiecīgo ražas gadu laikā valsts iestādes ir paaugstinājušas pārbaužu skaitu līdz skaitam, kas ir ievērojami lielāks par tiesību aktos noteikto minimālo skaitu, lai gan Regulas Nr. 43/2003 58. pantā nav tieši pieprasīta šādu pārbaužu skaita palielināšana. Tādējādi pārbaudes esot attiekušās uz paraugiem, kas ir sasnieguši tiesību aktos paredzēto pārbaužu minimālā skaita trīskāršu apmēru. Pirmkārt, pārbaudes esot attiekušās uz paraugiem, kas atbilst 10–30 % no atbalsta pieteikumiem, otrkārt, saistībā ar 40 % no platībām kļūdu skaita dēļ esot pilnībā vai daļēji atteikts finansējums, treškārt, pārbaudes platību izteiksmē esot atbildušas likmei diapazonā no 25 līdz vairāk nekā 50 % un, ceturtkārt, attiecīgās kontroles esot veiktas pirms maksājumu veikšanas, līdz ar ko atbalsts esot samazināts un sodi esot piemēroti. Portugāles iestādes esot sniegušas priekšrocības atbilstošajām platībām, jo pārbaužu palielināšana galvenokārt attiecās uz platībām, saistībā ar kurām var saņemt atbalstu, kura bija pakļauta likmei starp 25 un 50 %, sasniedzot 40 %. Portugāles Republika atgādina, ka saskaņā ar judikatūru tas, ka procedūra būtu pilnveidojama, pats par sevi nepamato finanšu korekciju. Līdz ar to Komisijai ir jāpierāda, no kāda pārkāpumu skaita ir pamatota pārbaužu skaita palielināšana, kurš ir atšķirīgs vai lielāks par to, par kuru ir nolēmušas valsts iestādes; Komisija to nav paveikusi grāmatojumu noskaidrošanas procedūras gaitā.

97      Portugāles Republika piebilst, ka tas, ka Komisija tiesvedības gaitā apgalvo, ka tā ir pamatojusies uz Regulas Nr. 43/2003 58. panta 1. punktu, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, lai gan tā nekad iepriekš nav izvirzījusi šo tiesību normu, ir prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

98      Saistībā ar summu, kas zaudētas Komisijas norādīto pārkāpumu dēļ, atgūšanu, Portugāles Republika, pirmkārt, apgalvo, ka no lietas materiāliem izriet, ka Portugāles iestādes ir īstenojušas pārbaudes pirms pārbaužu veikšanas, līdz ar ko nebija jāveic atgūšana. Otrkārt, Portugāles Republika kritizē Komisijas nostāju, saskaņā ar kuru turpmāk, ja vidējais pārkāpumu skaits atbilstu 2 %, dalībvalstīm būtu jāatgūst summa, kas atbilst paraugā konstatēto pārkāpumu vidējam skaitam, t.i., tiem pašiem 2 % no visiem lauksaimniekiem, kas var saņemt atbalstu. Tomēr Portugāles Republika uzskata, ka noteikumā, kas izriet no Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 1. punkta, esot paredzēts pretējais un tas paredzot vienīgi pienākumu atgūt summas, kas zaudētas pārkāpumu dēļ.

99      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ELVGF finansē tikai tās intervences, kas ir veiktas atbilstoši Kopienu tiesību normām lauksaimniecības tirgus kopīgās organizācijas ietvaros. Šajā ziņā Komisijai ir jāpierāda šo tiesību normu pārkāpuma pastāvēšana. Līdz ar to Komisijai ir jāpamato savs lēmums, ar ko tā konstatē, ka attiecīgā dalībvalsts nav ieviesusi kontroli vai ka tā ir nepietiekama (skat. iepriekš 63. punktā minēto 2003. gada 9. janvāra spriedumu lietā Grieķija/Komisija, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).

100    Tomēr Komisijas pienākums ir nevis izsmeļošā veidā pierādīt valsts pārvaldes iestāžu veiktās pārbaudes nepilnību vai tās iesniegto skaitļu nepareizību, bet gan sniegt pierādījumu par nopietnām un saprātīgām šaubām, kas tai radušās attiecībā uz šīm pārbaudēm vai šiem skaitļiem (skat. iepriekš 63. punktā minēto 2003. gada 9. janvāra spriedumu lietā Grieķija/Komisija, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

101    Šis Komisijai piešķirtais pierādīšanas pienākuma atvieglojums ir izskaidrojams ar to, ka tieši dalībvalsts ir izdevīgākā situācijā, lai apkopotu un pārbaudītu ELVGF grāmatojumu noskaidrošanai vajadzīgo informāciju, un tai līdz ar to ir jāsniedz detalizēti un pilnīgi pierādījumi par tās pārbaužu vai tās skaitļu ticamību un, attiecīgā gadījumā, par Komisijas apgalvojumu neprecizitāti (skat. iepriekš 63. punktā minēto 2003. gada 9. janvāra spriedumu lietā Grieķija/Komisija, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

102    Savukārt attiecīgā dalībvalsts var apstrīdēt Komisijas konstatēto tikai tad, ja tā pamato savus apgalvojumus ar pierādījumiem par ticamas un operatīvas kontroles sistēmas pastāvēšanu. Tāpēc, ja tai neizdodas pierādīt, ka Komisijas konstatējumi ir neprecīzi, tad šie konstatējumi var būt pamats nopietnām šaubām par to, vai ir tikuši veikti atbilstoši un efektīvi pārraudzības un kontroles pasākumi (skat. iepriekš 63. punktā minēto 2003. gada 9. janvāra spriedumu lietā Grieķija/Komisija, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

103    Ir arī jāatgādina, ka Regulas Nr. 43/2003 58. panta 1. punktā tostarp, pirmkārt, ir paredzēts, ka administratīvās pārbaudes ir visaptverošas un vajadzības gadījumā ietver savstarpējās pārbaudes inter alia ar integrētās administrēšanas un kontroles sistēmas datiem, un, otrkārt, ka, pamatojoties uz riska analīzi, valsts iestādes veic pārbaudes uz vietas, atlasot vismaz 10 % no atbalsta pieteikumiem. Regulas Nr. 43/2003 preambulas 28. apsvērumā ir paredzēts, ka, ja konstatē būtiskus pārkāpumus, kārtējā gadā un nākamajā gadā jāpalielina pārbaužu uz vietas skaits, lai pieņemamā līmenī nodrošinātu attiecīgo pieteikumu uz atbalstu atbilstību.

104    Pirmkārt, saistībā ar apgalvoto tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas izriet no tā, ka Komisija esot pirmo reizi precizējusi Vispārējā tiesā, ka tā ir pamatojusies uz Regulas Nr. 43/2003 58. pantu, ir vispirms tikai jākonstatē, ka šī minētā regula tostarp ir minēta 2010. gada 19. jūlija kopsavilkuma ziņojuma vīzās, turpinājumā, ka minētās regulas 58. pants ir tieši norādīts minētajā ziņojumā saistībā ar risku analīzi, un, visbeidzot, ka Regulas Nr. 43/2003 preambulas 26.–28. apsvērums pats par sevi nav Komisijas analīzes pamats.

105    Kopsavilkuma ziņojuma 1.1.1. punktā ir norādīts pēc konstatācijas, saskaņā ar kuru Portugāles iestāžu iesniegtie dati atklāj, ka piemērotais pārbaužu minimālais skaits (10 %) nevar aizsargāt ELVGF pret nepamatotu maksājumu risku, ka “šajā sakarā ir īpaši atbilstoši [atgādināt] regulas preambulu”. Šajā kontekstā Komisija pēc tam ir atgādinājusi Regulas Nr. 43/2003 26.–28. preambulas apsvērumu.

106    Ar šo formulējumu nevar tikt pamatoti apgalvots, ka Komisija paredzēja vienīgi pamatoties uz minētajiem apsvērumiem, neņemot vērā pašas minētās regulas tiesību normas.

107    No tā izriet, ka iebildums par apgalvoto tiesību uz aizstāvību pārkāpumu nevar tikt apmierināts attiecībā pret Komisiju.

108    Otrkārt, kā pamatoti norāda Komisija, Regulas Nr. 43/2003 58. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar minētās regulas 28. apsvērumu, valsts iestādēm ir noteikts pienākums veikt parauga pārbaudes uz vietas, kas atbilst vismaz 10 % no atbalsta pieteikumiem. Tomēr, ja risku analīzē, kas jāveic valsts iestādēm, tiek atklāts nepietiekams pārbaužu skaits, lai novērstu pārkāpumus, šīm iestādēm ir jāpalielina šo pārbaužu skaits tiktāl, ciktāl pastāv augsts zaudējumu risks par sliktu ELVGF.

109    Šo interpretāciju turklāt apstiprina Regulas Nr. 1258/1999 8. pants, par kuru Tiesa ir nospriedusi, ka saskaņā ar to dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai pārliecinātos, ka darījumi, kurus finansē ELVGF, ir faktiski veikti un tie ir veikti likumīgi, un lai novērstu un izmeklētu pārkāpumus un atgūtu summas, kas zaudētas pārkāpumu un nolaidības dēļ, pat ja konkrētajā Kopienu tiesību aktā nav tieši paredzēta viena vai otra pārbaudes pasākuma īstenošana (Tiesas 2001. gada 6. decembra spriedums lietā C‑373/99 Grieķija/Komisija, Recueil, I‑9619. lpp., 9. punkts; Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedums lietā T‑55/07 Nīderlande/Komisija, Krājumā nav publicēts, 62. punkts). Tiesa ir precizējusi, ka no šīs tiesību normas, to apskatot kopā ar LES 4. pantā noteikto pienākumu lojāli sadarboties ar Komisiju, it īpaši attiecībā uz pareizu Savienības resursu izmantošanu, izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums organizēt administratīvās pārbaudes un pārbaudes uz vietas, kas ļauj nodrošināt, ka materiālie un formālie piemaksu piešķiršanas nosacījumi tiek izpildīti pareizi (skat. iepriekš 63. punktā minēto 2003. gada 9. janvāra spriedumu lietā Grieķija/Komisija, 11. punkts un tajā minētā judikatūra).

110    Turklāt, kā pamatoti norāda Komisija, ja kļūdu skaits norāda uz paaugstināšanās tendenci, pārbaudes iestādei ir obligāti jāreaģē, paaugstinot pārbaužu skaitu. Tādējādi, ja 10 % apmēra parauga gadījumā kļūdu skaits var sasniegt 2 %, ja, gluži kā šajā lietā, 2004. ražas gadā ir konstatēts 36 % kļūdu līmenis saistībā ar pārbaudītajām platībām, tad pārbaužu skaits un līdz ar to pārbaudes paraugs būtu bijis jāpaaugstina, jo pastāv paaugstināts finanšu zaudējumu risks attiecībā pret ELVGF, kas nav acīmredzami bijis šajā gadījumā, kaut arī saistībā ar noteiktām kultūrām atbalsta pieteikumu pārbaužu skaits bija ievērojami lielāks par 10 % no atbalsta pieteikumiem.

111    Ir jākonstatē, ka, ņemot vērā šādu augstu zaudējuma risku ELVGF, kurš skaidri izriet no Portugāles iestāžu veiktajām pārbaudēm, šīm iestādēm bija jāreaģē, jo to bezdarbība ir līdzvērtīga to pārbaudes pasākumu neīstenošanai, kas netieši nepieciešami, lai garantētu to, ka attiecīgo prēmiju piešķiršanas materiālie un formālie piemaksu piešķiršanas nosacījumi tiek izpildīti pareizi.

112    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, ja pārbaužu organizēšana nav notikusi vai ja tā, kas ir organizēta, ir ar trūkumiem tādā mērā, ka pastāv šaubas par attiecīgo prēmiju piešķiršanas nosacījumu ievērošanu, tad ir pamatoti, ka Komisija neakceptē noteiktus izdevumus, kurus veikusi dalībvalsts (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 4. septembra spriedumu lietā T‑368/05 Austrija/Komisija, Krājumā nav publicēts, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

113    Tādēļ Portugāles iestādes kļūdaini apgalvo, ka, veicot pārbaudes, kas ievērojami pārsniedz tiesību aktos paredzēto minimālo skaitu, tās ir ievērojušas spēkā esošos tiesību aktus un tādējādi ir izpildījušas pienākumus, kas tām ir saskaņā ar Regulu Nr. 43/2003, lai gan tās nav īstenojušas pārbaudes pasākumus, kas ir netieši nepieciešami, lai garantētu, ka attiecīgo prēmiju materiālie un formālie nosacījumi ir pareizi izpildīti.

114    Turklāt, pretēji tam, ko apgalvo Portugāles Republika, ir jānorāda, ka, ja pārkāpumi ir konstatēti, piemēram, 40 % no platībām paraugā, kas atbilst 10 % no atbalsta pieteikumiem, šim pašam pārkāpumu skaitam, izņemot apstākļus, kas ir raksturīgi pārbaudītajam paraugam un kuri attiecīgajai dalībvalstij ir jānorāda, ir obligāti jābūt visā statistiskajā kopā.

115    Līdz ar to nevar tikt pamatoti apgalvots, kā izriet no Portugāles Republikas dokumentiem, ka finansēšanas atteikums, kas attiecas vienīgi uz pārbaudītā parauga daļu, ir iepriekš 109. un 112. punktā minētās judikatūras nozīmē pietiekams, lai garantētu, ka ELVGF nefinansē nelikumīgus darījumus.

116    Izņemot apstākli, ko izvirzītu valsts iestādes un ar kuru tiktu uzsvērta parauga īpatnība, kura rezultāts nevarot būt attiecināms uz visu statistisko kopu, ko pat Portugāles Republika pati nav izvirzījusi, ir jākonstatē, ka nepastāv nekāds iemesls, kas varētu radīt šaubas par atšķirības pastāvēšanu starp pārbaudīto paraugu un visu statistisko kopu.

117    Visbeidzot, saistībā ar Portugāles Republikas argumentu, saskaņā ar kuru valsts iestādes esot veikušas pārbaudes pirms maksājumu veikšanas, kādēļ nav bijis nepieciešams veikt atgūšanu, ir jānorāda, ka tas, ka šis maksājumu atskaitījums tiek veikts vienīgi saistībā ar paraugu, kura pārbaudes rezultāts ir negatīvs, nevar tikt uzskatīts par atbilstošu tiesību aktiem, jo, kā ir norādīts šī sprieduma 115. punktā, finansēšanas atteikums, kas attiecas vienīgi uz tā parauga daļu, kura pārbaudes rezultāts ir negatīvs, var būt vienīgi nepietiekams iepriekš 109. un 112. punktā minētās judikatūras nozīmē.

118    No iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.

 Trešais pamats par Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktu

119    Portugāles Republika uzskata, ka, Portugāles iestāžu pārbaudītajās platībās Madeirā konstatēto pārkāpumu procentuālo līmeni ekstrapolējot uz visiem iesniegtajiem pieteikumiem, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktu. Tādējādi Komisija neesot ņēmusi vērā savas dokumentā Nr. VI/5330/97 iekļautās vadlīnijas. Portugāles Republika atgādina, ka finanšu korekciju, izmantojot ekstrapolāciju, Komisija var veikt vienīgi ar nosacījumu, ka tā pati ir veikusi vērtējumu, pamatojoties uz kļūdām individuālajos lietas materiālos. Taču Komisija saistībā ar 2004., 2005. un 2006. gadu nav veikusi nevienu individuālo lietas materiālu analīzi, jo tā ir pamatojusies, lai veiktu vienotas likmes korekciju, izmantojot ekstrapolāciju, nevis uz individuālo lietas materiālu analīzes rezultātiem, pie kuriem tā esot nonākusi pārbaudes gaitā, bet uz pārkāpumu līmeni, kurus konstatējušas Portugāles iestādes pārbaudāmajā paraugā, t.i., uz līmeni, kuru Komisija pēc tam esot piemērojusi visiem Madeirā iesniegtajiem pieteikumiem. Šādas prakses, kas ietver korekcijas, izmantojot ekstrapolāciju, piemērošana, nepārbaudot individuālos lietas materiālus, neesot nekādā veidā juridiski pamatota dokumentā Nr. VI/5330/97. Dokumenta Nr. VI/5330/97 4. pielikuma tiesību normas nevarot kalpot par pamatu finanšu korekcijas lēmumam, jo maksātāja iestāde ir daļēji vai pilnībā atteikusies veikt maksājumu pēc pārkāpumu konstatēšanas.

120    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Dokumenta Nr. VI/5330/97 2. pielikumā ir paredzēts, ka “finanšu korekcijas tiek piemērotas, ja Komisija konstatē, ka, veicot maksājumus, nav ievēroti Kopienas noteikumi”. Šajā dokumentā ir paredzēts arī tas, ka, “ja vien nepareizo maksājumu jau nav konstatējušas valsts kontroles aģentūras un uzsākušas atbilstošus korekcijas un piedziņas pasākumus, Komisijai jāatsaka tā finansējums no Kopienas budžeta”. Gadījumā, ja nelikumīgie izdevumi var tikt konstatēti un līdz ar to var tikt noteikti Kopienas finanšu zaudējumi, dokumentā Nr. VI/5330/97 ir noteikts, ka tostarp ir jānoraida summa, kas aprēķināta, ekstrapolējot pārbaužu, kuras veiktas saistībā ar reprezentatīvo lietas materiālu paraugu, rezultātus uz visiem lietas materiāliem, kuru paraugs ir ievākts, bet kas attiecas uz administratīvo nozari, kurā saprātīgi ir tāds pats pārkāpumu risks.

121    Ir arī norādīts, ka, ja nelikumīgo izdevumu faktiskais līmenis nevar tikt noteikts, tiek piemērotas vienotas likmes finanšu korekcijas (šajā ziņā skat. iepriekš 112. punktā minēto spriedumu lietā Austrija/Komisija, 183. punkts un tajā minētā judikatūra).

122    Dokumentā Nr. VI/5330/97 ir precizēts, ka vienotas likmes korekcijas var tikt paredzētas, ja izmeklēšanā iegūtā informācija neļauj kontrolētājam izvērtēt zaudējumus, ekstrapolējot noteiktos zaudējumus ar statistikas līdzekļiem vai ar citiem pārbaudāmiem datiem. Minētajā dokumentā ir piebilsts, ka katru reizi, kad dalībvalstu kontroles iestādes konstatē šos trūkumus 4. pielikumā minētajos apstākļos, vienotas likmes korekcijas nav atbilstošas. Ja dalībvalsts neatgūst nepamatoti izmaksāto vai nelikumīgo summu, grāmatojumu noskaidrošanas dienests nevar atturēties no finanšu korekcijas piemērošanas.

123    Ir jānorāda, ka Komisija saistībā ar 2004. ražas gadu, par kuru ir vienīgi runa šajā pamatā, ir pamatojusies uz savām pārbaudēm un uzskatījusi, ka paraugā konstatētais pārkāpumu skaits ir jāattiecina uz visu statistisko kopu.

124    Ir jākonstatē, ka Komisija, līdzko izmeklēšanā iegūtā informācija ļāva auditoram izvērtēt zaudējumus, izmantojot statistiskās metodes vai pārbaudāmus datus, ir pamatoti uzskatījusi, ka vienotās likmes korekcijas nav atbilstošas dokumenta Nr. VI/5330/97 nozīmē.

125    Tomēr šajā ziņā Portugāles Republika apgalvo, ka Komisija nevarēja pamatoties uz valsts iestāžu pārbaužu rezultātiem, lai novērstu pārkāpumus, tiktāl, ciktāl šīs iestādes bija noteikušas sekas pārkāpumiem, kurus tās pašas bija konstatējušas.

126    Tādējādi tā precizē, ka tā daļēji vai pilnībā atteicās veikt maksājumus visos pārkāpumu gadījumos, kurus maksātāja iestāde bija konstatējusi. Tā uzskata, ka šajā lietā nevarēja tikt nolemts ne par kādu finanšu korekciju, jo maksātāja iestāde bija noteikusi visas sekas tās konstatētajiem pārkāpumiem, pilnībā vai daļēji nosakot sodu par visiem konstatētajiem nelikumīgajiem pieteikumiem.

127    Portugāles Republikas argumentācijai nevar piekrist.

128    Konstatēta pārkāpuma gadījumā tas, ka tiek atteikts maksājums vienīgi saistībā ar pieteikumiem, saistībā ar kuriem jau ir konstatēts pārkāpums, nevar tikt uzskatīts par trūkuma konstatācijas izlabošanu un tādējādi garantiju, ka ELVGF finansē vienīgi pieteikumus, kas atbilst Savienības tiesību aktiem (šajā ziņā skat. Tiesas 1994. gada 9. augusta spriedumu lietā C‑413/92 Vācija/Komisija, Recueil, I‑3781. lpp., 11.–13. punkts).

129    Tādēļ Portugāles iestādēm būtu bijis jāņem vērā konstatēto kļūdu līmenis saistībā ar pārbaudāmo paraugu un tas jāpiemēro visai noteiktajai statistiskajai kopai, tādējādi ļaujot izvērtēt ELVGF radušos zaudējumus.

130    No tā izriet, ka, atsakot maksājumu veikšanu vienīgi saistībā ar pieteikumiem, sakarā ar kuriem pārkāpumi jau ir konstatēti, Portugāles iestādes nav pilnībā noteikušas sekas pārkāpumiem, kurus tās ir konstatējušas.

131    Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, lai gan Komisijai ir jāpierāda lauksaimniecības tirgu kopējās organizācijas noteikumu pārkāpums, dalībvalstij šādā gadījumā ir jāpierāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu attiecībā uz no tā izdarāmajām finansiālajām sekām (Tiesas 2002. gada 21. marta spriedums lietā C‑130/99 Spānija/Komisija, Recueil, I‑3005. lpp., 90. punkts, un iepriekš 112. punktā minētais spriedums lietā Austrija/Komisija, 181. punkts).

132    Saskaņā ar judikatūru ELVGF finansējuma pārvaldības jautājums principiāli ir to valsts administratīvo iestāžu kompetencē, kuras ir atbildīgas par stingru Kopienas noteikumu ievērošanu, un ir balstīts uz valsts un Kopienas iestāžu savstarpējo uzticību. Vienīgi dalībvalsts vislabāk pārzina un precīzi nosaka vajadzīgo informāciju, lai sagatavotu ELVGF kontus, tā kā Komisija neatrodas tik tuvu uzņēmējiem tai nepieciešamās informācijas iegūšanai (skat. iepriekš 112. punktā minēto spriedumu lietā Austrija/Komisija, 182. punkts un tajā minētā judikatūra).

133    Tādēļ dalībvalstij ir jāsniedz visdetalizētākie un pilnīgākie pierādījumi par tās pārbaudēm un datiem, lai pierādītu, ka Komisijas šaubas nebija pamatotas (iepriekš 112. punktā minētais spriedums lietā Austrija/Komisija, 201. punkts).

134    Taču Portugāles Republika nav iesniegusi nevienu pierādījumu, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu saistībā ar konstatēto pārkāpumu finanšu sekām.

135    No iepriekš izklāstītā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.

 Ceturtais pamats par vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu

136    Portugāles Republika uzskata, ka, nepiemērojot Dokumentu Nr. VI/5330/97, kurā vienveidīgi tiek noteiktas finanšu korekcijām piemērojamās vadlīnijas, Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un samērīguma principu.

137    Pirmkārt, saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu Portugāles Republika precizē, ka, ja Komisija būtu ievērojusi vadlīnijas, kuras tā ir apņēmusies ievērot, tā būtu izvēlējusies vienotas likmes korekcijas. Šajā lietā Portugāles Republika uzskata, ka pārbaužu skaita nepaaugstināšana kārtējā gadā un nākamajos gados, pastāvot lielam pārkāpumu skaitam, varēja tikt uzskatīta par primāro pārbaudi, kas neesot tikusi veikta pietiekami pamatīgi, līdz ar ko būtu bijusi jāpiemēro vienotas likmes korekcija 5 % apmērā, kā to Komisija ir izdarījusi izmeklēšanā AA/2006/10. Tādēļ Portugāles Republika uzskata, ka, Komisija, veicot izmeklēšanu, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, atšķirīgi no izmeklēšanas AA/2006/10, esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo divas identiskas situācijas esot risinātas atšķirīgi.

138    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka katrs gadījums principā ir jānovērtē atsevišķi, lai konstatētu, vai minētā dalībvalsts, izpildot ELVGF finansētos darījumus, ir vai nav ievērojusi no Kopienu tiesībām izrietošās prasības, un, ja tās nav ievērotas, – kādā apmērā tas ir noticis (Tiesas 2000. gada 18. maija spriedums lietā C‑242/97 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑3421. lpp., 129. punkts, un 2008. gada 24. aprīļa spriedums lietā C‑418/06 P Beļģija/Komisija, Krājums, I‑3047. lpp., 91. punkts).

139    Tas nenozīmē, ka dalībvalstij nav atļauts atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Tomēr tā to var darīt tikai tiktāl, ciktāl norādītie gadījumi ir vismaz salīdzināmi, ņemot vērā visus tos raksturojošos elementus, starp kuriem it īpaši ir laika posms, kurā tika veiktas izmaksas, attiecīgās nozares un norādīto pārkāpumu raksturs (skat. iepriekš 138. punktā minēto 2000. gada 18. maija spriedumu lietā Beļģija/Komisija, 130. punkts, un iepriekš 138. punktā minēto 2008. gada 24. aprīļa spriedumu lietā Beļģija/Komisija, 92. punkts).

140    Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru aizliegta diskriminācija pastāv gadījumā, kad līdzīgas situācijas tiek risinātas atšķirīgi, ja vien šāda rīcība nav objektīvi pamatota (skat. iepriekš 138. punktā minēto 2008. gada 24. aprīļa spriedumu lietā Beļģija/Komisija, 93. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumu lietā T‑197/09 Slovēnija/Komisija, Krājumā nav publicēts, 89. punkts).

141    Ir jākonstatē, ka trūkumi, kas konstatēti izmeklēšanā AA/2006/10, nav līdzīgi tiem, kas konstatēti šajā lietā. Tādējādi, no izmeklēšanas AA/2006/10 izriet, ka Komisija šīs izmeklēšanas laikā ir apšaubījusi pārbaudes uz vietas. Tā ir uzskatījusi, ka tas, ka mērījumi uz ekrāna ir prevalējuši pār mērījumiem uz zemes, izraisīja nepareizus lēmumus, tostarp saistībā ar nepieņemamu elementu atskaitīšanu; tas ir nelabvēlīgi ietekmējis pārbaužu uz vietas kvalitāti un izraisījis piemērojamā tiesiskā regulējuma tiesību normu neievērošanu.

142    Taču šajā lietā Komisija kopsavilkuma ziņojumā galvenokārt vēršas pret to, ka Portugāles iestādes ir pamatojušās uz SIG, ka nav paaugstināts pārbaužu skaits sakarā pārkāpumu augsto skaitu, kā arī to, ka pārkāpumu skaits neesot samazinājies laika posmā starp 2004. un 2007. gadu.

143    No tā izriet, ka, tā kā abas situācijas nav līdzīgas, Komisijai nevar pārmest, ka tā ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

144    Otrkārt, saistībā ar samērīguma principa pārkāpumu Portugāles Republika apgalvo, ka, tā kā Madeirā vidējais lauksaimniecības platības lielums ir ļoti mazs, kļūda zemes gabala mērījumā, kura ir nebūtiska platības ziņā, izraisa īpaši augstu kļūdu līmeni. Tādējādi, ja būtu bijis sekots dokumenta Nr. VI/5330/97 vadlīnijām, korekcija būtu bijusi 5 %, taču šajā lietā korekcijas ir diapazonā no 44,32 līdz 90,48 %. Komisija esot izvēlējusies ekstrapolāciju, visnelabvēlīgāko risinājumu Portugāles Republikai, nesniedzot nekādu pamatojumu šīs izvēles adekvātumam saistībā ar tās sasniedzamajiem mērķiem. Ar pārkāpumu līmeņa ekstrapolāciju uz izvēlēto paraugu, kas ir ticis izvēlēts, pamatojoties uz risku analīzi, tiekot pārkāpts samērīguma princips, jo šie līmeņi esot obligāti lielāki par pārkāpumu līmeni visos pieteikumos. Portugāles Republika piebilst, ka no valsts iestāžu veiktajām pārbaudēm neizrietot, ka tās nebija izvēlējušās paraugu, pamatojoties uz risku analīzi.

145    Ir jāatgādina, ka LES 5. pantā paredzētais samērīguma princips nosaka, ka Savienības iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt izvirzītā mērķa sasniegšanai atbilstošā un nepieciešamā robežas (Tiesas 1984. gada 17. maija spriedums lietā 15/83 Denkavit Nederland, Recueil, 2171. lpp., 25. punkts; Vispārējās tiesas 2009. gada 30. aprīļa spriedums lietā T‑281/06 Spānija/Komisija, Krājumā nav publicēts, 64. punkts, un iepriekš 109. punktā minētais spriedums lietā Nīderlande/Komisija, 117. punkts).

146    Iepriekš tika konstatēts, ka dokumenta Nr. VI/5330/97 vadlīnijas ir ievērotas, jo tajās ir ticis paredzēts, ka, ja procedūrai raksturīgā informācija ļauj auditoram izvērtēt zaudējumus, izmantojot ekstrapolāciju, korekcija ir jāveic, izmantojot šādu metodi. Tā kā tas ir bijis gadījumā ar no procedūras izrietošajiem Portugāles valsts pārvaldes iestāžu datiem, Komisija varēja, nepārkāpjot vadlīnijas, īstenot finanšu korekcijas, izmantojot ekstrapolāciju.

147    Turklāt, ja Komisija nevis ir noraidījusi visas ar pārkāpumu saistītās izmaksas, bet izdevusi normas, ar kurām tā ievieš atšķirīgu pieeju atkarībā no neprecizitātēm, pārbaužu neveikšanas līmeņa un ELVGF zaudējumu riska pakāpes, dalībvalstij ir jāpierāda, ka šie kritēriji ir patvaļīgi un netaisnīgi (Tiesas 1998. gada 1. oktobra spriedums lietā C‑242/96 Itālija/Komisija, Recueil, I‑5863. lpp., 75. punkts, un 1999. gada 22. aprīļa spriedums lietā C‑28/94 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑1973. lpp., 56. punkts).

148    Pirmkārt, šajā ziņā no 2009. gada 27. oktobra oficiālajā paziņojumā sniegto datu tabulas izriet, ka Komisija ir nošķīrusi sodu summas atkarībā no gadiem, kultūras veida un kļūdu līmeņa pārbaudēs uz vietas. Turklāt tā ir ņēmusi vērā, ka nekas neļauj tai prezumēt tādus pašus trūkumus saistībā ar Azoru salām, un līdz ar to tā piemēroja finanšu korekciju vienīgi izdevumiem, kurus deklarējis Madeiras reģions. Tādēļ tai nevar tikt pārmests, ka tā saskaņā ar dokumentā Nr. IV/5330/97 izklāstītajām vadlīnijām ir piemērojusi nesamērīgu korekciju.

149    Otrkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ELVGF finansē tikai tās intervences, kas ir veiktas atbilstoši Kopienu tiesību normām lauksaimniecības tirgus kopīgās organizācijas ietvaros. Komisijai nav pienākuma konstatēt zaudējumu pastāvēšanu (Tiesas 2001. gada 6. marta spriedums lietā C‑278/98 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑1501. lpp., 38. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 14. februāra spriedums lietā T‑266/04 Spānija/Komisija, Krājumā nav publicēts, 97. punkts). Gadījumā, ja Kopienu tiesību aktos maksājums ir atļauts vienīgi ar nosacījumu, ka ir ievērotas noteiktas pierādīšanas vai pārbaudes formalitātes, tad atbalsts, kas izmaksāts, neievērojot šo nosacījumu, nevar tikt segts no ELVGF (Tiesas 1992. gada 8. janvāra spriedums lietā C‑197/90 Itālija/Komisija, Recueil, I‑1. lpp., 38. punkts, un iepriekš 149. punktā minētais 2008. gada 14. februāra spriedums lietā Spānija/Komisija, 116. punkts).

150    Šajā lietā līdz ar to ir jānoraida Portugāles Republikas arguments, saskaņā ar kuru, tā kā Madeirā vidējā lauksaimniecības platība ir ļoti maza, kļūda mērījumā, kas ir nebūtiska platības izteiksmē, izraisītu īpaši augstu kļūdu līmeni, līdz ar ko korekcijas, izmantojot ekstrapolāciju, būtu arī augstas. Tā kā šis apstāklis neizslēdz kaitējuma risku ELVGF, no tā izriet, ka Komisijai bija tiesības izslēgt no Kopienas finansējuma izdevumus, kas atbilst POSEI pasākumiem Madeirai.

151    Turklāt ir arī jānoraida Portugāles Republikas arguments, saskaņā ar kuru parauga, kas izvēlēts, pamatojoties uz riska analīzi, pārkāpumu līmeņa ekstrapolācija pārkāpj samērīguma principu. Šajā lietā Portugāles Republika nav iesniegusi pierādījumus par parauga noteikšanas metodi, kā arī faktorus, kas ņemti vērā risku analīzē.

152    No tā izriet, ka tātad nav noticis samērīguma principa pārkāpums, līdz ar ko ceturtais pamats ir jānoraida.

153    No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētais lēmums ir jānoraida tiktāl, ciktāl Komisija Portugāles Republikai ir piemērojusi finanšu korekciju saistībā ar POSEI pasākumu par 2006. un 2007. finanšu gadu, un prasība pārējā daļā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

154    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, tā var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Šajā gadījumā ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas 2010. gada 4. novembra Lēmumu 2010/668/ES, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļu, uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV L 288, 24. lpp.), tiktāl, ciktāl Portugāles Republikai tiek piemērota finanšu korekcija POSEI pasākumam par 2006. un 2007. finanšu gadu;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Truchot Martins Ribeiro Popescu

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 7. jūnijā.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – portugāļu.