VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2011. gada 12. jūlijā (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Projektu, kas saistīti ar gāzes izolācijas slēgiekārtām, tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Tirgus sadale – Tiesības uz aizstāvību – Pārkāpuma pierādīšana – Vienots un turpināts pārkāpums – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums un ilgums – Pamatojums – Sākumsumma – Atsauces gads
Lieta T‑113/07
Toshiba Corp., Tokija (Japāna), ko sākotnēji pārstāvēja Dž. Maklenane [J. MacLennan], solicitor, A. Šulcs [A. Schulz] un J. Borums [J. Borum], advokāti, pēc tam – Dž. Maklenane un A. Šulcs,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Arbo [F. Arbault] un J. Samnada [J. Samnadda], pēc tam – K. Lūiss [X. Lewis], pēc tam – J. Burke [J. Bourke] un F. Ronkess Aherbēks [F. Ronkes Agerbeek], un visbeidzot – F. Ronkess Aherbēks un N. Kāns [N. Khan], pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, galvenokārt, atcelt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un, pakārtoti, grozīt minētā lēmuma 1. un 2. pantu, lai atceltu vai samazinātu prasītājai uzliktā naudas soda summu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso],
sekretāre K. Kanca [C. Kantza], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 11. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1. Prasītāja
1 Prasītāja, Toshiba Corp., ir Japānā reģistrēta sabiedrība, kas darbojas dažādās nozarēs, tostarp gāzes izolācijas slēgiekārtu (turpmāk tekstā – “GIS”) nozarē. Laikā no 2002. gada oktobra līdz 2005. gada aprīlim tās darbību GIS jomā veica kopuzņēmums, proti, TM T & D Corp., kas vienlīdzīgās daļās tai piederēja kopā ar Mitsubishi Electric Corp. (turpmāk tekstā – “Melco”) un kas likvidēta 2005. gadā.
2. Preces
2 GIS izmanto, lai kontrolētu enerģijas plūsmu elektriskajos tīklos. Tās ir smagas elektriskas iekārtas, ko izmanto kā elektrisko apakšstaciju galveno sastāvdaļu. GIS tiek pārdotas visā pasaulē kā gatavu elektrisko apakšstaciju neatņemamas sastāvdaļas vai kā atsevišķas detaļas, kas integrējamas šādā apakšstacijā.
3. Administratīvais process
3 2004. gada 3. martā mutiska lūguma atbrīvot no naudas soda ietvaros saskaņā ar Komisijas 2002. gada 19. februāra paziņojumu par atbrīvojumu no naudas sodiem un to apmēra samazināšanu aizliegto vienošanos gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”) ABB Ltd paziņoja Eiropas Kopienu Komisijai, ka GIS nozarē pastāv pret konkurenci vērsta prakse.
4 ABB lūgums atbrīvot no naudas soda tika papildināts ar mutvārdu apsvērumiem un dokumentāliem pierādījumiem. 2004. gada 24. aprīlī Komisija par to pieņēma lēmumu, ar ko ABB tika piešķirts nosacīts atbrīvojums.
5 Pamatojoties uz ABB paziņojumiem, Komisija sāka izmeklēšanu un 2004. gada 11. un 12. maijā veica pārbaudes vairāku sabiedrību, kas darbojas GIS nozarē, telpās.
6 2006. gada 20. aprīlī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kas tika paziņots 20 sabiedrībām, tostarp prasītājai. 2006. gada 18. un 19. jūlijā Komisija uzklausīja sabiedrības, kurām tika adresēts paziņojums par iebildumiem.
4. Apstrīdētais lēmums
7 2007. gada 24. janvārī Komisija pieņēma Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
8 Apstrīdētā lēmuma preambulas 113.–123. apsvērumā Komisija norādīja, ka dažādi uzņēmumi, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, saskaņā ar norunātajiem noteikumiem koordinēja GIS projektu piešķiršanu pasaules līmenī, izņemot noteiktus tirgus, lai tostarp saglabātu kvotas, kas lielā mērā atspoguļo to aplēstās tirgu vēsturiskas daļas. Tā precizēja, ka GIS projektu piešķiršana tika veikta, pamatojoties uz kopējo “Japānas” kvotu un kopējo “Eiropas” kvotu, kas turpinājumā savā starpā bija attiecīgi jāsadala Japānas ražotāju un Eiropas ražotāju starpā. Nolīgumā, kas 1988. gada 15. aprīlī parakstīts Vīnē (turpmāk tekstā – “GQ nolīgums”), tika paredzēti noteikumi, kas ļāva piešķirt GIS projektus vai nu Japānas ražotājiem, vai Eiropas ražotājiem un ieskaitīt to vērtību atbilstošajā kvotā. Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 124.–132. apsvērumā Komisija precizēja, ka dažādi uzņēmumi, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, bija panākuši nerakstītu vienošanos (turpmāk tekstā – “vispārējais nolīgums”), saskaņā ar kuru GIS projektu piešķiršana Japānā, no vienas puses, un aizliegtās vienošanās Eiropas dalībnieku valstīs, no otras puses, kas kopā apzīmētas kā GIS projektu “mītnes valstis”, bija paredzēta attiecīgi karteļa Japānas dalībniekiem un Eiropas dalībniekiem. Par GIS projektiem “mītnes valstīs” nenotika informācijas apmaiņa abu grupu starpā un tie netika ieskaitīti attiecīgajās kvotās.
9 GQ nolīgumā tāpat tika ietverti noteikumi par karteļa darbībai nepieciešamās informācijas par attiecīgo konkursu manipulēšanu un cenas noteikšanu GIS projektiem, kuri nevarēja tikt piešķirti, apmaiņu abu ražotāju grupu starpā, ko tostarp nodrošināja minēto grupu sekretāri. Saskaņā ar GQ nolīguma 2. pielikuma noteikumiem šis nolīgums bija piemērojams visai pasaulei, izņemot ASV, Kanādu, Japānu un 17 Rietumeiropas valstis. Turklāt saskaņā ar vispārējo nolīgumu GIS projekti Eiropas valstīs, kas nav “mītnes valstis”, tāpat bija paredzēti Eiropas grupai, Japānas ražotājiem apņemoties neiesniegt piedāvājumus GIS projektiem Eiropā.
10 Atbilstoši Komisijas apgalvotajam GIS projektu sadale starp Eiropas ražotājiem tika reglamentēta ar nolīgumu, kas tāpat tika parakstīts Vīnē 1988. gada 15. aprīlī, ar nosaukumu “E‑Group Operation Agreement for GQ‑Agreement” [E grupas nolīgums par GQ nolīguma īstenošanu] (turpmāk tekstā – “EQ nolīgums”). Tā norādīja, ka GIS projektu piešķiršana Eiropā notika saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem un procedūrām kā tie, kas reglamentē GIS projektu piešķiršanu citās valstīs. Konkrētāk, GIS projekti Eiropā tāpat bija jāpaziņo, jāizklāsta, jāpiešķir, par tiem jāvienojas vai tiem tika noteikta minimālā cena.
11 Pamatojoties uz faktu konstatējumiem un veikto juridisko vērtējumu apstrīdētajā lēmumā, Komisija konstatēja, ka iesaistītie uzņēmumi bija pārkāpuši EKL 81. pantu un Eiropas Ekonomikas zonas līguma (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. pantu, un tiem uzlika naudas sodus, kuru summas tika aprēķinātas, piemērojot metodi, kas izklāstīta Pamatnostādnēs naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai”), kā arī Paziņojumu par sadarbību.
12 Apstrīdētā lēmuma 1. pantā Komisija konstatēja, ka prasītāja bija piedalījusies pārkāpumā laika posmā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam.
13 Par apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu apstrīdētā lēmuma 2. pantā prasītājai tika uzlikts naudas sods EUR 90 900 000 apmērā, no kuriem EUR 4 650 000, kas atbilst TM T & D izdarītajam pārkāpumam, bija jāmaksā solidāri ar Melco.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
14 Ar prasības pietikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 18. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību. Iebildumu raksts un replikas raksts tika iesniegti attiecīgi 2007. gada 27. augustā un 22. oktobrī.
15 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 29. novembrī, prasītāja lūdza taisīt aizmugurisku spriedumu saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 122. pantu. Šis pieteikums tika noraidīts ar Vispārējās tiesas otrās palātas 2007. gada 11. decembra lēmumu.
16 Rakstveida process tika noslēgts, 2007. gada 17. decembrī iesniedzot atbildi uz repliku.
17 Saskaņā ar tiesneša referenta ziņojumu Vispārējā tiesa (otra palāta) 2009. gada 22. septembrī nolēma sākt mutvārdu procesu. Reglamenta 64. pantā paredzēto organizatorisko pasākumu ietvaros tā aicināja Komisiju iesniegt noteiktus dokumentus un lūdza lietas dalībniekus izteikt savu viedokli par šo pašu dokumentu nozīmi attiecībā uz argumentiem par tiesību iepazīties ar lietas materiāliem pārkāpumu. Tāpat Vispārējā tiesa rakstveidā uzdeva divus jautājumus Komisijai, aicinot to atbildēt uz tiem tiesas sēdē.
18 Atbildot uz Vispārējās tiesas aicinājumu, Komisija iesniedza attiecīgos dokumentus 2009. gada 26. oktobrī. Prasītāja savus apsvērumus par šiem dokumentiem iesniedza 2009. gada 19. novembrī. Komisija atbildēja uz prasītājas prasījumiem 2009. gada 2. decembrī.
19 Vispārējā tiesa 2009. gada 11. decembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku apsvērumus un atbildes uz rakstiskajiem un mutiskajiem jautājumiem.
20 Ar 2010. gada 11. jūnija rīkojumu Vispārējā tiesa nolēma atsākt mutvārdu procesu, Reglamenta 65. panta pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros lika Komisijai iesniegt noteiktus dokumentus un noteica kārtību, kādā prasītāja ar tiem var iepazīties.
21 Komisija izpildīja šo pieradījumu savākšanas pasākumu noteiktajos termiņos.
22 Mutvārdu process tika slēgts 2010. gada 28. jūlijā.
23 Prasītājas prasības pieteikumā izteiktie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas uz to attiecas;
– pakārtoti tam, grozīt apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantu, lai atceltu vai būtiski samazinātu tai uzliktā naudas soda summu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas saistīti ar bankas garantiju.
24 Tiesas sēdē prasītāja atteicās no pirmā prasījuma par apstrīdētā lēmuma atcelšanu pilnībā.
25 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
26 Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus. Pirmais attiecas uz to, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija no tiesību viedokļa neesot pietiekami pierādījusi vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Otrais attiecas uz to, ka Komisija neesot pierādījusi vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu. Trešais attiecas uz to, ka tās tiesības uz aizstāvību esot tikušas pārkāptas. Ceturtais attiecas uz to, ka Komisija tai esot kļūdaini uzlikusi naudas sodu.
27 Komisija apstrīd prasītājas izvirzīto pamatu pamatotību.
28 Vispirms ir jānorāda, ka prasītāja nav precizējusi, kuri no tās pamatiem tika izvirzīti dažādo iesniegto prasījumu pamatojumam. Šajā ziņā ir jāuzskata, pirmkārt, ka prasītāja ir izvirzījusi pirmo, otro un trešo pamatu, lai pamatotu savu prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas uz to attiecas. Proti, ja viens no šiem pamatiem tiek apstiprināts, principā būs pilnībā jāatceļ apstrīdētais lēmums tiktāl, ciktāl tas uz to attiecas. Otrkārt, ceturtais pamats attiecas uz prasītājai uzliktā naudas soda noteikšanu un tādēļ tā to ir izvirzījusi, lai pamatotu savu prasījumu atcelt vai būtiski grozīt tai uzliktā naudas soda summu.
1. Par prasījumu atcelt apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantu tiktāl, ciktāl tie attiecas uz prasītāju
29 Tā kā gadījumā, ja apstrīdētais lēmums tiks atcelts, prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ minētā lēmuma vērtēšana pēc būtības būtu lieka, vispirms ir jāizskata trešais pamats. Turpinājumā ir jāizvērtē pirmais un otrais pamats.
Par trešo pamatu, kas attiecas uz to, ka Komisija esot pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību
30 Prasītāja uzskata, ka tās tiesības uz aizstāvību ir tikušas pārkāptas. Pirmajā daļā tā atsaucas uz būtisku procesuālu kļūdu attiecībā uz pārkāpuma identificēšanu apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā. Otrajā daļā tā apgalvo, ka ir pārkāptas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem. Trešajā daļā tā apgalvo, ka Komisija ir sagrozījusi lietas materiālu pierādījumus.
31 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
Par pirmo daļu, kas attiecas uz nepietiekamu pārkāpuma identificēšanu apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā
– Lietas dalībnieku argumenti
32 Pēc prasītājas domām, apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantā Komisija tikai atsaucās uz prasītājas dalību visos nolīgumos un saskaņotajās darbībās, neidentificējot EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, kas esot būtiska procesuāla kļūda.
33 Komisija apstrīd prasītājas argumenta pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
34 No apstrīdētā lēmuma 1. panta izriet, ka Komisija konstatēja, ka attiecīgās sabiedrības bija visu nolīgumu un saskaņoto darbību, kas bija pretrunā EKL 81. pantam un EEZ līguma 53. pantam, GIS nozarē dalībnieces, un precizēja attiecīgos laika posmus. Tādēļ apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā nav konkrēti norādīts, no kā sastāvēja pārmestie nolīgumi un darbības.
35 Tomēr ir jāatgādina, ka lēmuma rezolutīvā daļa ir jāsaprot, ņemot vērā tās pamatojumu (Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, tā saucamais spriedums “PVC II”, Recueil, II‑931. lpp., 761. punkts). Šajā gadījumā pārkāpuma, par kuru uzlikts sods, sastāva izklāsts ir tostarp sniegts apstrīdētā lēmuma preambulas otrajā apsvērumā, un minētais sastāvs ir detalizēti aprakstīts citos apstrīdētā lēmuma preambulas apsvērumos. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka, ņemot vērā tā pamatojumu, Komisija apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā pietiekami precīzi identificēja attiecīgo pārkāpumu. Tādēļ šī daļa ir jānoraida.
Par otro daļu, kas attiecas uz tiesību iepazīties ar lietas materiāliem pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
36 Prasītāja uzskata, ka Komisija tai nav piešķīrusi piekļuvi visiem apsūdzošiem un attaisnojošiem pierādījumiem.
37 Attiecībā uz apsūdzošiem pierādījumiem prasītāja apgalvo, ka tai tika piešķirta tikai daļēja piekļuve Hitachi atbildei uz paziņojumu par iebildumiem un nav tikusi piešķirta piekļuve Fuji paziņojumiem, kas it kā paskaidrojot ABB paskaidrojumus, kas minēti apstrīdētā lēmuma preambulas 125. apsvērumā. Līdz ar to tā uzskata, ka nav varējusi izteikties un tikt uzklausīta par šiem pierādījumiem, uz kuriem tādēļ, viņasprāt, nevarēja atsaukties apstrīdētajā lēmumā.
38 Attiecībā uz attaisnojošiem pierādījumiem prasītāja precizē, ka, tā kā tai netika piešķirta pilnīga piekļuve lietas materiāliem, tā nebija spējīga noteikt, vai citi lietas dalībnieki bija iesnieguši papildu atbilstošus pieradījumus. Tā katrā ziņā uzskata, ka tai bija jāsaņem piekļuve Hitachi Ltd papildu atbildei uz paziņojumu par iebildumiem, kas ir pretrunā secinājumiem, kuri apstrīdētajā lēmumā izdarīti no Hitachi paziņojumiem par uzskaiti. Tāpat tā atsaucas uz Melco un Hitachi darbinieku paziņojumiem par to, ka nepastāv vispārējais nolīgums. Visbeidzot, tā atsaucas uz S. paziņojumiem, ko iesniedza Areva un kas acīmredzami esot pretrunā teorijai par GQ nolīguma ilgumu.
39 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
40 Tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, lai ieinteresētājai personai administratīvā procesa laikā tiktu dota iespēja lietderīgā veidā darīt zināmu tās viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un nozīmīgumu, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmanto, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka pastāv Līguma pārkāpums (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 66. punkts).
41 Tiesības iepazīties ar lietas materiāliem kā tiesību uz aizstāvību neatņemama daļa nozīmē, ka Komisijai ir jādod attiecīgajam uzņēmumam iespēja pārbaudīt visus pierādījumu lietas materiālu rakstiskos dokumentus, kas varētu būt nozīmīgi aizstāvībai. Pie šiem dokumentiem pieder gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 68. punkts).
42 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tikai administratīvā posma, kurš balstīts uz sacīkstes principu, sākumā attiecīgais uzņēmums ar paziņojumu par iebildumiem tiek informēts par visiem būtiskajiem faktiem, uz kuriem Komisija balstās šajā procedūras stadijā, un šim uzņēmumam ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, lai nodrošinātu savu tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu. Tāpēc citu uzņēmumu, kas esot bijuši aizliegtas vienošanās dalībnieki, atbilde uz paziņojumu par iebildumiem principā netiek ietverta to izmeklēšanas lietas materiālu dokumentu kopumā, ar kuriem var iepazīties lietas dalībnieki (Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedums lietā T‑161/05 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑3555. lpp., 163. punkts).
43 Tomēr, ja Komisija vēlas pamatoties uz izvilkumu no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai uz dokumentu, kas ir pievienots šādai atbildei, lai pierādītu pārkāpumu EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas procedūrā, pārējiem šajā procedūrā iesaistītajiem uzņēmumiem ir jānodrošina iespēja izteikt savu viedokli par šādu pierādījumu. Proti, šādos apstākļos attiecīgais izvilkums no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai no tai pievienotā dokumenta ir apsūdzošs pierādījums pret dažādiem uzņēmumiem, kas it kā piedalījušies pārkāpumā (skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Hoechst/Komisija, 164. punkts un tajā minētā judikatūra). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. panta 1. punktam.
44 Pēc analoģijas: ja izvilkumam no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai uz dokumentu, kas ir pievienots šādai atbildei, var būt nozīme uzņēmuma aizstāvībai, jo tas ļauj atsaukties uz pierādījumiem, kas neatbilst secinājumiem, pie kuriem šajā stadijā ir nonākusi Komisija, tas ir attaisnojošs pierādījums. Šādā gadījumā attiecīgajam uzņēmumam ir jāspēj novērtēt attiecīgo izvilkumu vai dokumentu un par tiem izteikt savu viedokli.
45 Tomēr ar to vien, ka citi uzņēmumi ir izvirzījuši tādus pašus argumentus kā attiecīgais uzņēmums un ka attiecīgajā gadījumā tie ir izmantojuši vairāk avotu savai aizstāvībai, nepietiek, lai šos argumentus uzskatītu par attaisnojošiem pierādījumiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 353. un 355. punkts).
46 Attiecībā uz sekām, kādas ir, ja iepazīšanās ar lietas materiāliem nenotiek atbilstoši šiem noteikumiem, – tāda dokumenta nepaziņošana, uz kuru Komisija ir pamatojusies, lai apsūdzētu uzņēmumu, ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, ka rezultāts, pie kura savā lēmumā ir nonākusi Komisija, būtu bijis citāds, ja nepaziņotais dokuments būtu bijis jānoraida kā apsūdzošs pierādījums (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 71. un 73. punkts).
47 Attaisnojoša dokumenta nepaziņošanas gadījumā attiecīgajam uzņēmumam ir tikai jāpierāda, ka nepaziņošana varēja tam nelabvēlīgi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu. Pietiek, ja uzņēmums pierāda, ka tas minēto attaisnojošo dokumentu būtu varējis izmantot savai aizstāvībai tādējādi, ka, ja uzņēmums to būtu varējis izmantot administratīvajā procesā, tas būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri nesaskan ar secinājumiem, ko šajā stadijā izdarīja Komisija, un tādēļ kaut kādā veidā varētu ietekmēt tās lēmumā ietvertos vērtējumus – vismaz attiecībā uz tam pārmestās rīcības smagumu un ilgumu un tādējādi naudas soda apmēru (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 74. un 75. punkts).
48 Iespējamību, ka nepaziņots dokuments būtu varējis ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu, var konstatēt tikai tad, kad ir veikta tāda pagaidu pārbaude noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, kurā noskaidrotos, ka nepaziņotiem dokumentiem saistībā ar šiem pierādīšanas līdzekļiem varēja būt bijusi nozīme, kuru nevarētu atstāt neievērotu (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 76. punkts).
49 Šajā gadījumā vispirms ir jānoraida prasītājas argumenti par to, ka tai nav tikusi piešķirta pieeja visiem Komisijas lietas materiāliem. Proti, no šā sprieduma 41. punktā minētās judikatūras izriet, ka ieinteresēto personu tiesību uz aizstāvību aizsardzība ar administratīvā procesa palīdzību nenozīmē, ka ir jāpiešķir pilnīga pieeja lietas materiāliem.
50 Attiecībā uz apsūdzošiem pierādījumiem ir jānorāda, ka prasītāja neprecizē, kādi apsūdzoši pierādījumi apstrīdētajā lēmumā ir iekļauti Hitachi atbildes uz paziņojumu par iebildumiem daļā, kurai tai nav bijusi piekļuve. Tāpat tā neprecizē iemeslus, kuru dēļ tikai daļēja piekļuve minētajam dokumentam tai nav ļāvusi izteikties par Hitachi paziņojumiem par uzskaiti, kas ir tā galvenais apsūdzošais pierādījums. Šādos apstākļos prasītājas arguments par daļēju piekļuvi Hitachi atbildei uz paziņojumu par iebildumiem ir jānoraida.
51 Turklāt Komisija atzīst, ka tā nevarēja pamatoties uz Fuji apsvērumiem, kuri netika paziņoti prasītājai, – lai apstrīdētajā lēmumā pamatotu pret to iebildumus, bet apstrīd to, ka tā būtu tos faktiski izvirzījusi kā apsūdzošus pierādījumus.
52 Tomēr ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 125. un 255. apsvērumā ir atsaukusies uz Fuji papildu apsvērumiem, it īpaši uz 2006. gada 21. novembra apsvērumiem, lai apstiprinātu vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
53 Šādos apstākļos prasītājas argumenta iznākums ir atkarīgs no pirmā pamata, kas attiecas uz pierādījumu vispārēja nolīguma pastāvēšanai, vērtējuma rezultāta. Proti, ja tiks konstatēts, ka pat pēc Fuji apsvērumu kā apsūdzošu pierādījumu noraidīšanas minētā nolīguma pastāvēšana no tiesību viedokļa pietiekami tiek pierādīta, prasītājas pieņēmumi būs jānoraida. Turpretī, ja tiks konstatēts, ka minētie apsvērumi ir pierādījums, kas ir vajadzīgs, lai pamatotu secinājumus, kas izdarīti apstrīdētajā lēmumā par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, prasītājas arguments būs jāapstiprina un tātad jāatceļ apstrīdētais lēmums tiktāl, ciktāl tas uz to attiecas.
54 Attiecībā uz attaisnojošiem pierādījumiem Vispārējā tiesa lūdza Komisiju iesniegt visus dokumentus, kurus ar minimālo precizitāti bija identificējusi prasītāja. Tā kā Komisijai adresēts pieprasījums tika balstīts uz pašas prasītājas norādēm, nav jāapmierina tās lūgums, kas tika izteikts 2009. gada 19. novembra apsvērumos un kas attiecas uz to, lai Komisija tai paziņotu visus dokumentus, kas iesniegti, atbildot uz analoģiskiem aicinājumiem, kurus Vispārējā tiesa ir izteikusi lietās T‑112/07 Hitachi u.c./Komisija un T‑133/07 Mitsubishi Electric/Komisija.
55 Attiecībā uz dažādajiem dokumentiem, ko Komisija iesniegusi šajā lietā, ir jānorāda, pirmkārt, ka – pretēji prasītājas apgalvotajam – Hitachi papildu atbilde uz paziņojumu par iebildumiem neliek apstrīdēt tās paziņojumu par paziņošanas un uzskaites mehānisma faktisko saturu. Minētajā papildu atbildē Hitachi tikai apstrīdēja veidu, kādā Komisija bija interpretējusi minētos paziņojumus, it īpaši attiecībā uz to – kā pierādījuma par vispārējā nolīguma pastāvēšanu un vienota pārkāpuma, ar ko ir saistīts šis vispārējais nolīgums un GQ nolīgums, pastāvēšanu – atbilstību. Tomēr Hitachi jau bija izvirzījusi šo pašu argumentu savas pirmās atbildes uz paziņojumu par iebildumiem izvilkumā, kuru Komisija prasītājai bija paziņojusi. Līdz ar to Hitachi papildu atbilde uz paziņojumu par iebildumiem nav uzskatāma par attaisnojošu pieradījumu, kura paziņošana būtu varējusi ietekmēt procesa norisi un apstrīdētā lēmuma saturu.
56 Tāpat ir jānorāda, ka prasītāja savos 2009. gada 19. novembra apsvērumos kļūdaini sūdzas par to, ka pēc Vispārējās tiesas Komisijai adresētā lūguma tai tika piešķirta tikai daļēja pieeja Hitachi papildu atbildei uz paziņojumu par iebildumiem. Proti, piekļuves minētajam dokumentam daļējais raksturs izriet no tā, ka savos rakstiskajos apsvērumos prasītāja to identificēja kā iespējamo attaisnojošo pierādījumu tikai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz paziņošanas un uzskaites mehānismu.
57 Otrkārt, ir jānorāda, ka rakstveida paziņojumos, kas iesniegti 2006. gada novembrī, Melco un Hitachi darbinieki apstrīd vispārējā nolīguma pastāvēšanu un to, ka būtu notikušas ar to saistītās sarunas, un min, ka pastāv “augsti” šķēršļi ienākšanai Eiropas tirgū. Turklāt viens no Melco lieciniekiem atzīmē, ka Fuji nav piedalījusies sarunās pirms GQ nolīguma parakstīšanas, bet cits norāda, ka, viņaprāt, noteiktu Eiropas valstu izslēgšana no GQ nolīguma piemērošanas jomas bija saistīta ar risku īstenot konkurences tiesības. Hitachi liecinieki savukārt ziņo par 2002. gada jūlijā iesniegtā Alstom piedāvājuma par vienošanos starp Eiropas un Japānas ražotājiem detaļām un par to, ka Hitachi šo piedāvājumu bija noraidījusi.
58 Šajā ziņā ir jānorāda, pirmām kārtām, ka sabiedrības darbinieku rakstveida liecības, kas uzrakstītas tās kontrolē un ko tā iesniegusi savai aizstāvībai Komisijas īstenotā administratīvā procesa ietvaros, principā nevar tikt kvalificētas kā no šīs pašas sabiedrības atšķirīgi un neatkarīgi pierādījumi. Proti, parasti sabiedrības nostāja attiecībā uz to faktu patiesumu, kurus tai pārmet Komisija, vispirms ir balstīta uz tās darbinieku un vadītāju zināšanām un viedokļiem.
59 Otrām kārtām, administratīvā procesa laikā prasītāja pati apstrīdēja vispārējā nolīguma pastāvēšanu un ar to saistīto sarunu notikšanu un atsaucās uz “augstu” šķēršļu ienākšanai Eiropas tirgū pastāvēšanu. Līdz ar to tas, ka citi uzņēmumi ir izvirzījuši šos argumentus, nav uzskatāms par attaisnojošu pieradījumu.
60 Tāpat Alstom 2002. gada jūlijā iesniegtā piedāvājuma detaļas tika izklāstītas paziņojumā par iebildumiem, bet tas, ka Fuji nav piedalījusies ar GQ nolīgumu saistītajās sarunās, ir minēts M. liecībās, piekļuves kurām saņemšanu prasītāja neapstrīd. Tādējādi šie pierādījumi nav attaisnojoši pierādījumi.
61 Turpretī nav konstatējams, ka prasītāja būtu izvirzījusi argumentu par iemeslu, kādēļ noteiktas Eiropas valstis tika izslēgtas no GQ nolīguma piemērošanas jomas, nedz arī tas, ka tai būtu bijusi piekļuve dokumentam, kurā tas ir izklāstīts. Tādējādi attiecīgais izvilkums no viena no Melco darbinieku liecībām varētu tikt uzskatīts par attaisnojošu pierādījumu. Tomēr runa ir par paziņojumu, ko ir sniedzis viena no iesaistītajiem uzņēmumiem darbinieks un kurā viņš tikai apstrīd pārkāpumu saturošas rīcības pastāvēšanu, nekādi to nepamatojot. Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka šā pierādījuma paziņošana būtu varējusi ietekmēt procesa norisi un apstrīdētā lēmuma saturu.
62 Treškārt, ir jānorāda, ka prasītāja savos 2009. gada 19. novembra apsvērumos pati atzīst, ka S. paziņojumi, kurus iesniegusi Areva, apstiprina tās pašas argumentus par apgalvoto GQ nolīguma īstenošanas apturēšanu laikā no 1999. gada līdz 2002. gadam. Tāpat, pretēji prasītājas apgalvotajam, pieņēmums, ka 2002. gadā bija jātuvojas TM T & D, lai pārtrauktu karteļa darbību, tika izklāstīts Areva skaidrojošajās piezīmēs par aizliegtās vienošanās darbību, un piekļuve tām prasītājai bija.
63 Vienīgais iespējamais attaisnojošais pierādījums, kas ietverts S. paziņojumos, ir apgalvojums, ka GQ nolīgums nevarēja darboties bez tāda liela ražotāja kā Siemens. Tomēr šis pieņēmums, kas nāk no tāda uzņēmuma darbinieka, kuram tiek pārmesta dalība pārkāpumā, nav pamatots un ir pretrunā gan citu iesaistīto uzņēmumu paziņojumiem, gan Komisijas savāktajiem un apstrīdētā lēmuma preambulas 191.–198. apsvērumā izklāstītajiem dokumentālajiem pierādījumiem. Tādējādi šā pierādījuma paziņošana nebūtu varējusi ietekmēt procesa norisi un apstrīdētā lēmuma saturu.
64 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jānoraida prasītājas argumenti par piekļuvi attaisnojošiem pierādījumiem. Tomēr, kā izriet no šā sprieduma 53. punkta, šīs daļas iznākums ir atkarīgs no to argumentu vērtējuma rezultāta, kurus prasītāja iesniedza pirmā pamata ietvaros.
Par trešo daļu, kas attiecas uz lietas materiālu pierādījumu sagrozīšanu
– Lietas dalībnieku argumenti
65 Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir sagrozījusi lietas materiālu pierādījumus un tādējādi pārkāpusi gan tās tiesības uz aizstāvību, gan pienākumu objektīvi un rūpīgi izskatīt lietas materiālus.
66 Atbilstoši prasītājas teiktajam, pirmkārt, pretēji tam, kas ir teikts apstrīdētā lēmuma preambulas 255. apsvērumā, uzņēmums, kas pieder grupai, kurā ietilpst VA TECH Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG (turpmāk tekstā – “VA TECH”), nav klusējis par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, bet to ir skaidri apstrīdējis sēdes [Komisijā] laikā.
67 Otrkārt, prasītāja apstrīd, ka sēdes [Komisijā] laikā tā nav varējusi atbildēt uz jautājumiem par projektiem, kas uzskaitīti GQ nolīgumā paredzētajā kvotā un it kā paziņoto projektu sarakstā, ko iesniedza ABB. Pamatojoties uz sēdes protokola izvilkumu, tā precizē, ka tās atbilde bija, ka tai nekas nebija zināms par uzskaiti.
68 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija kļūdaini paziņoja, ka tā bija apstiprinājusi, ka aizliegtā vienošanās GQ turpinājās pēc 1999. gada 24. aprīļa, lai arī tā vienmēr bija apgalvojusi, ka pasaules līmenī aizliegtā vienošanās beidzās pēc tam, kad Siemens un Hitachi pārtrauca savu dalību tajā.
69 Ceturtkārt, pretēji Komisijas apgalvojumiem apstrīdētā lēmuma preambulas 306. apsvērumā, prasītāja apgalvo, ka nav apstiprinājusi Hitachi paziņojumus par paziņošanas pastāvēšanu un ir apstrīdējusi gan paziņošanu, gan uzskaiti.
70 Piektkārt, prasītāja apgalvo, ka, tā kā tai nebija pieejas citu lietas dalībnieku paziņojumiem, ar kuriem Komisija pamatoja savus secinājumus, tā nevar izslēgt, ka arī minēto paziņojumu saturs ir ticis sagrozīts apstrīdētajā lēmumā, kas, ņemot vērā iepriekš izvirzītos iebildumus, turklāt esot ļoti iespējams.
71 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
72 Pirmkārt, ir jānorāda, ka tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips, kura saturs ir atgādināts šā sprieduma 40. punktā, var tikt pārkāpts, sagrozot faktus, tikai tad, ja tas ir ietekmējis ieinteresētās personas iespēju saprast iebildumu, ko izvirzījusi Komisija, saturu vai novērtēt to pamatojumam izmantotos pierādījumus.
73 Tomēr šajā gadījumā prasītāja neprecizē, kādā mērā apgalvotā faktu sagrozīšana, ko esot veikusi Komisija, būtu padarījusi tās aizstāvību sarežģītāku.
74 Līdz ar to ir jānoraida iebildums par tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu.
75 Otrkārt, pienākums objektīvi un rūpīgi izvērtēt lietas materiālus, kas ir labas pārvaldības principa neatņemama sastāvdaļa, tiek pārkāpts ikreiz, kad fakts ir sagrozīts. Tomēr šāds pārkāpums neļauj secināt, ka apstrīdētais lēmums ir prettiesisks tādēļ, ka Komisija nebūtu varējusi nonākt pie tādiem pašiem secinājumiem, ja tā būtu pareizi interpretējusi attiecīgos faktus.
76 Šādos apstākļos dažādu faktu, kas esot sagrozīti, interpretācija, kā arī sagrozīšanas, kas, iespējams, tiks konstatēta, sekas tiks izvērtētas to prasītājas pamatu ietvaros, kuros tiek apstrīdēti attiecīgie fakti.
77 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, trešā pamata trešā daļa ir jānoraida.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz to, ka Komisija no tiesību viedokļa nav pietiekami pierādījusi vispārējā nolīguma pastāvēšanu
78 Saskaņā ar judikatūru Komisijai ir jāpierāda tās konstatētie pārkāpumi un jāsniedz pierādījumi, kas no tiesību viedokļa pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu pastāvēšanu (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II‑3567. lpp., 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
79 Šādos apstākļos tiesas šaubām ir jābūt vērstām par labu uzņēmumam – lēmuma par pārkāpuma atzīšanu adresātam. Tādējādi tiesa nevar secināt, ka Komisija no tiesību viedokļa ir pietiekami pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas, it īpaši attiecībā uz prasību atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu (iepriekš 78. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 60. punkts).
80 Precīzāk, šādā situācijā ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcijas princips, kas tieši izriet no Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta un kas ir viena no pamattiesībām, kuras ir Kopienu tiesību vispārīgie principi. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu būtību, kā arī ar tiem saistīto sodu būtību un smaguma pakāpi, nevainīguma prezumpcijas princips ir tostarp piemērojams procesos par tādu uzņēmumiem piemērojamu konkurences noteikumu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt noteikts naudas sods vai kavējuma nauda (šajā ziņā skat. iepriekš 78. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
81 Tādējādi Komisijai ir jāiesniedz precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu. Tomēr ir jāuzsver, ka katram Komisijas sniegtajam pierādījumam nav obligāti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma elementu. Pietiek ar to, ka šai prasībai atbilst vispārēji novērtēts norāžu kopums, uz kuru atsaucas iestāde (skat. iepriekš 78. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 62. un 63. punkts un tajos minētā judikatūra).
82 Turklāt, ņemot vērā pret konkurenci vērstu nolīgumu noslēgšanas aizlieguma nepārprotamo raksturu, nevar prasīt, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kas skaidri liecina, ka attiecīgie uzņēmēji ir sazinājušies. Katrā ziņā ir jābūt iespējai papildināt fragmentāros un izkliedētos faktus, kuri var būt Komisijas rīcībā, ar secinājumiem, kas ļautu atveidot atbilstošos apstākļus. Tādējādi par darbības vai nolīguma, kas ir vērsti pret konkurenci, pastāvēšanu var secināt no noteikta to sakritību un norāžu daudzuma, kas, izvērtētas kopā, var tikt uzskatītas par pierādījumu konkurences noteikumu pārkāpumam, ja nav cita loģiska izskaidrojuma (skat. iepriekš 78. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 64. un 65. punkts un tajos minētā judikatūra).
83 Prasītāja šajā ziņā apgalvo, ka vairs nav jāpiemēro maigākas tiesību normas pierādījumu jomā, kas ir saistītas ar sarežģījumiem, ar ko sastopas Komisija, mēģinot pierādīt pārkāpumu. Viņasprāt, pirmkārt, Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.), tika pastiprinātas Komisijas pilnvaras šajā jomā. Otrkārt, šajā lietā, pateicoties sadarbības programmai, Komisija esot saņēmusi ievērojamu daudzumu pierādījumu. Treškārt, pateicoties modernajām tehnoloģijām, vairākos datoros pastāvot daudzas kopijas dokumentiem, kas attiecas uz aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Atbilstoši prasītājas teiktajam attiecīgie dokumenti tātad var vienkāršāk tikt identificēti un to saturs var tikt atjaunots pat pēc to dzēšanas.
84 Tomēr šie prasītājas argumenti nevar tikt apstiprināti. Proti, pirmkārt, lai arī no Regulas Nr. 1/2003 preambulas 25. apsvēruma izriet, ka Komisijas pilnvaru palielināšanas mērķis ir ļaut konstatēt tostarp EKL 81. panta pārkāpumus, šis palielinājums vien nenodrošina, ka Komisija attiecīgajā gadījumā faktiski varēs vieglāk savākt neapgāžamus pierādījumus. Tas pats konstatējams, otrkārt, attiecībā uz sadarbības programmu. Proti, lai Komisija varētu pienācīgi atsaukties uz pierādījumiem, kas saņemti no ieinteresētajiem uzņēmumiem, kā uz pārkāpuma pierādījumiem, tiem katrā ziņā ir jāatbilst piemērojamiem judikatūras kritērijiem. Tādējādi apžēlošanas pieteikumu pastāvēšana kā tāda noteikti neatvieglo Komisijas lomu. Treškārt, datņu pavairošanas ietekmi līdzsvaro šajā saistībā aizliegtās vienošanās dalībnieku veikti tehniski pasākumi. Šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma preambulas 173.–175. apsvēruma izriet, ka vienošanās dalībnieki ir kodējuši atbilstošos dokumentus ar informātikas rīku palīdzību un ka saziņai ar pārkāpumu saistītās darbības ietvaros tika izmantotas anonīmas elektroniskās pastkastītes. Pirmām kārtām, nav pierādīts, ka prasītāja būtu sistemātiski atteikusies pievienoties šiem pasākumiem, jo lietas materiālu pierādījumi neliecina par ilgstošu pretestību. Otrām kārtām, no šiem pašiem pierādījumiem izriet, ka, ja prasītāja neizmantoja kodēšanu un anonīmas elektroniskās pastkastītes, saziņa ar to tika veikta pa telefonu un faksu, nevis pa elektronisko pastu vai citā datņu apmaiņas veidā.
85 Turklāt, ja Komisija, lai secinātu, ka ir izdarīts pārkāpums, atsaucas tikai uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū, pietiek, ja šie uzņēmumi pierāda, ka pastāv apstākļi, kas sniedz citu skaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem un kas tātad faktu izskaidrojumu, ko Komisija izmantojusi, lai secinātu Kopienas konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, ļauj aizstāt ar citu ticamu izskaidrojumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 186. punkts un tajā minētā judikatūra).
86 Kā apgalvo prasītāja, šis noteikums tāpat ir piemērojams, ja pieradījumi, uz kuriem atsaucas Komisija, nav pietiekami. Proti, šādā gadījumā minētie pierādījumi neļauj neapšaubāmi pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu bez interpretācijas nepieciešamības (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑36/05 Coats Holdings un Coats/Komisija, Krājumā nav publicēts, 74. punkts).
87 Turpretī, pretēji prasītājas apgalvotajam, minētais noteikums nav piemērojams visiem gadījumiem, kuros pārkāpums ir konstatēts, to izsecinot no citiem faktiem, ar netiešiem vai nedokumentāliem pierādījumiem. Proti, attiecībā uz pierādījumiem, ko var sniegt, lai pierādītu EKL 81. panta pārkāpumu, Kopienu tiesībās prevalē pieradījumu brīvas novērtēšanas princips (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑50/00 Dalmine/Komisija, Krājums, II‑2395. lpp., 72. punkts). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. pantam.
88 Līdz ar to, pat ja prasītājas minētie apstākļi vien, ja tie tiek pierādīti, var izrādīties atbilstoši, veicot Komisijas minēto norāžu kopuma vispārīgu vērtējumu, to rezultātā attiecīgais uzņēmums nevar apstrīdēt Komisijas apgalvojumus, sniedzot faktu alternatīvu skaidrojumu.
89 Turklāt neviena Kopienu tiesību norma vai vispārējs princips neliedz Komisijai attiecībā uz uzņēmumu atsaukties uz citu par iesaistīšanos pārkāpumā apsūdzēto uzņēmumu paziņojumiem. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko pārkāpts EKL 81. pants, būtu neiespējams un nesavienojams ar tās uzdevumu pārraudzīt šo tiesību normu pienācīgu piemērošanu (iepriekš 85. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 192. punkts). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. pantam.
90 Tomēr uzņēmuma, kurš tiek uzskatīts par aizliegtās vienošanās dalībnieku, paziņojums, kura precizitāti apstrīd vairāki citi iesaistītie uzņēmumi, nevar tikt uzskatīts par pietiekamu pierādījumu pārkāpuma pastāvēšanai, ko šie citi uzņēmumi ir izdarījuši, ja tas nav pamatots ar citiem pieradījumiem, ņemot vērā, ka pieprasītā apstiprināšanas pakāpe var būt mazāka attiecīgo paziņojumu ticamības dēļ (iepriekš 85. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 219. un 220. punkts).
91 Attiecībā uz dažādu pierādījumu pārliecinošo spēku vienīgais atbilstošais kritērijs iesniegto pierādījumu novērtēšanai ir to ticamība (iepriekš 87. punktā minētais spriedums lietā Dalmine/Komisija, 72. punkts).
92 Saskaņā ar vispārīgajiem noteikumiem pierādījumu jomā dokumenta ticamība un tātad pierādījuma spēks ir atkarīgs no tā izcelsmes, izstrādāšanas apstākļiem, adresāta un satura (Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 1053. un 1838. punkts).
93 Turklāt īpaši liels pierādījuma spēks var tikt atzīts attiecībā uz paziņojumiem, kuri, pirmkārt, ir ticami, otrkārt, ir sniegti uzņēmuma vārdā, treškārt, ir personas, kurai ir profesionāls pienākums rīkoties šā uzņēmuma interesēs, sniegti, ceturtkārt, nav paziņotāja interesēs, piektkārt, izriet no tiešas liecības par apstākļiem, kas ar tiem ir saitīti, un, sestkārt, tika iesniegti rakstveidā, apzināti un pēc rūpīgas apdomāšanas (šajā ziņā skat. iepriekš 85. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 205.–210. punkts).
94 Turklāt, lai arī zināma piesardzība attiecībā uz prettiesiskas aizliegtās vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgām liecībām parasti ir pieņemama, ņemot vērā prasītājas minēto iespēju, ka šiem dalībniekiem ir tendence iesniegt pēc iespējas vairāk apsūdzošu pierādījumu par savu konkurentu darbību, tomēr tas, ka tiek lūgts piemērot Paziņojumu par sadarbību, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda vai tā samazinājumu, ne vienmēr rada vēlmi iesniegt sagrozītus pierādījumus par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku dalību. Proti, jebkurš mēģinājums maldināt Komisiju varētu likt apšaubīt godīgumu, kā arī pieprasītāja sadarbības pilnīgumu un tātad apdraudēt tā iespēju saņemt visas Paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 16. novembra spriedumu lietā T‑120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II‑4441. lpp., 70. punkts).
95 Šajā ziņā tāpat ir jānorāda, ka iespējamās sekas tam, ka tiek paziņoti sagrozīti pierādījumi, ir vēl smagākas, jo uzņēmuma apstrīdētie paziņojumi ir jāapstiprina, kā izriet no šā sprieduma 90. punkta. Proti, šis apstāklis palielina risku, ka neprecīzus paziņojumus identificēs gan Komisija, gan citi iesaistītie uzņēmumi.
96 Attiecībā uz šo noteikumu piemērošanu šajā gadījumā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar konstatējumiem apstrīdētajā lēmumā vispārējais nolīgums bija nerakstīta vienošanās, kas ietvēra, pirmkārt, Japānas uzņēmumu apņemšanos neienākt GIS projektu tirgū Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ), otrkārt, Eiropas uzņēmumu apņemšanos neienākt Japānas GIS projektu tirgū un, treškārt, Eiropas uzņēmumu apņemšanos paziņot Japānas uzņēmumiem par GIS projektiem Eiropas valstīs, kas nav mītnes valstis, un uzskaitīt šos pašus projektus kopējā “Eiropas” kvotā, kas paredzēta GQ nolīgumā. Atbilstoši Komisijas apgalvotajam paziņošanas un uzskaites mehānisma mērķis bija piešķirt kompensāciju Japānas uzņēmumiem, kurus Eiropas uzņēmumi uzskatīja par iespējamiem konkurentiem EEZ tirgū.
97 Viena no dažādajām vispārējā nolīguma sastāvdaļām, kas uzskaitītas šā sprieduma 96. punktā, ir apgalvotā Japānas uzņēmumu apņemšanās neienākt EEZ GIS projektu tirgū, kas ir Komisijas prasītājai izvirzīto iebildumu pamats. Līdz ar to tieši šīs apņemšanās pastāvēšana ir no tiesību viedokļa pietiekami jāpierāda. Tomēr citas vispārējā nolīguma sastāvdaļas, ja tās tiks pierādītas, var izrādīties nozīmīgas kā netieši pierādījumi, kas ļauj secināt Japānas uzņēmumu savstarpējās apņemšanās pastāvēšanu.
98 Prasītāja apstrīd vispārējā nolīguma pastāvēšanu un savu dalību tajā. Tā apstrīd dažādo Komisijas apstrīdētajā lēmumā izvirzīto pierādījumu pierādījuma spēku un izvirza citus pierādījumus, kas, viņasprāt, liecina par to, ka minētais nolīgums nav pastāvējis. Prasītāja tādēļ uzskata, ka Komisijai bija jāpieņem alternatīvi skaidrojumi par to, kādēļ tie Japānas ražotāji nepiedalījās EEZ GIS projektu tirgū, kuri ir saistīti ar juridisku, tehnisku un komerciālu šķēršļu pastāvēšanu pieejai šim pašam tirgum. Šādos apstākļos, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija esot apgriezusi otrādi pierādīšanas pienākumu, pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu un pārsniegusi savas kompetences robežas.
99 Komisija apgalvo, ka vispārējā nolīguma un it īpaši Japānas uzņēmumu apņemšanās neienākt EEZ tirgū pastāvēšana no tiesību viedokļa ir pietiekami pierādīta ar pierādījumu kopumu, kas ietver dokumentālus pierādījumus, uzņēmumu paziņojumus, liecības, kā arī pierādījumus par aizliegtās vienošanās faktisko darbību.
100 Tādējādi, lai pārbaudītu, vai Komisijas izmantotie pierādījumi, skatot tos kopsakarā, pamato stingru pārliecību par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, kura nevar tikt apstrīdēta ar prasītājas izvirzītajiem pierādījumiem, ir jāizvērtē dažādu attiecīgo pierādījumu ticamība un saturs.
101 Savukārt prasītājas iebildumi par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu un to, ka Komisija ir pārsniegusi savas kompetences robežas, ir balstīti uz pieņēmumu, ka Komisija nav sniegusi pierādījumu par vispārējā nolīguma pastāvēšanu un prasītājas dalību tajā. Līdz ar to, ja būs jānoraida prasītājas argumenti par pierādījumu par pārkāpuma pastāvēšanu un prasītājas dalību tajā, tas noteikti nozīmēs, ka iebildumi par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu un to, ka Komisija ir pārsniegusi savas kompetences robežas, arī būs jānoraida. Turpretī, ja tiks atzīts, ka prasītājas dalība apgalvotajā pārkāpumā nav pierādīta apstrīdētajā lēmumā, šis atzinums vien attaisnos apstrīdētā lēmuma atcelšanu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju.
Par ABB iesniegtajiem pierādījumiem
– Lietas dalībnieku argumenti
102 Prasītāja apstrīd, ka dažādie ABB iesniegtie pierādījumi būtu pierādījumi par vispārējo nolīgumu.
103 Vispirms prasītāja apgalvo, ka vispārīgi ABB iesniegtajiem pierādījumiem ir neliels pierādījuma spēks, jo ABB ir piešķirts nosacīts atbrīvojums. Viņasprāt, ABB paziņojumi vairs to neapsūdz. Turpretī ABB esot varējusi būt ļoti ieinteresēta atbildēt uz Komisijas jautājumiem tā, lai apstiprinātu aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, ņemot vērā, ka tā joprojām riskē zaudēt atbrīvojumu gadījumā, ja tās sadarbība tiktu uzskatīta par nepietiekamu. Tādējādi ir kritiski jāvērtē ABB iesniegtie pierādījumi.
104 Turklāt prasītāja apstrīd katra ABB iesniegtā pierādījuma, apskatīta atsevišķi, pierādījuma spēku. Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka ABB 2004. gada 11. marta paziņojums, ar kuru apstiprināta vispārējā nolīguma pastāvēšana, ir divdomīgs, jo ABB tāpat ir atzinusi, ka nepastāvēja nekāda skaidri izteikta vienošanās un ka vispārējais nolīgums bija balstīts uz faktisko kontekstu, proti, uz to, ka Eiropas klienti tikai ierobežoti bija pieņēmuši Japānas uzņēmumus un ka šie uzņēmumi būtu sastapušies ar zināmām tehniskām un juridiskām grūtībām, ja tie būtu vēlējušies iekļūt Eiropas tirgū. Tāpat atbilstoši ABB apgalvotajam Japānas ražotāji bija aizliegtās vienošanās dalībnieki tikai tiktāl, ciktāl šī aizliegtā vienošanās attiecās uz teritorijām ārpus EEZ.
105 Otrkārt, prasītājai rodas jautājumi par M., agrākā ABB darbinieka, 2005. gada 23. septembra pārrunās sniegto liecību. Šajā ziņā tā apgalvo, ka par ABB vēlmi atbalstīt Komisijas teoriju liecina tās ārējā padomnieka pūles vadīt M. paziņojumus, lai viņš atzītu, ka Japānas ražotāju iekļūšana Eiropas tirgū pēc noteikta laika varētu kļūt rentabla.
106 Prasītāja piebilst, ka pārrunu laikā M. vairs nestrādāja ABB labā, kas nozīmē, ka tam nebija jārīkojas tās interesēs. Tāpat tas, ka M. grozīja savus paziņojumus, drīzāk liecinot par spiedienu, kas uz viņu izdarīts, nevis par viņa vēlmi sniegt precīzu informāciju.
107 Prasītāja arī apgalvo, ka M. paziņojumi par vispārējā nolīguma pastāvēšanu ir nepārliecinošs “pierādījums, sakot “jā””. Viņasprāt, M. paziņoja, ka viņš nebija klāt, kad vispārējais nolīgums tika noslēgts, un ka tas nav ticis minēts sanāksmēs, kurās viņš bija piedalījies. Tādējādi šie paziņojumi esot balstīti uz M. personisko viedokli par aizliegtās vienošanās pastāvēšanu. Prasītāja šajā ziņā norāda, ka, pieņemot, ka vispārējais nolīgums pastāvēja, būtu leģitīmi sagaidīt, ka, ņemot vērā tā apgalvoto nozīmīgumu, uzņēmumi, kas ir iesnieguši apžēlošanas pieteikumus, iesniegs pierādījumus, kas pastāvēja strīdīgo faktu laikā.
108 Attiecībā uz M. paziņojumu saturu prasītāja apgalvo, ka, lai arī viņš paziņoja, ka nolīguma noslēgšana attiecībā uz ārvalstu tirgiem nozīmē nolīguma attiecībā uz dažādo dalībnieku mītnes valstīm pastāvēšanu, viņš arī izskaidroja, ka, ja Japānas ražotājiem būtu iespējams iekļūt Eiropas tirgū, šādas pūles tomēr nebūtu rentablas. Vēlāk, 2005. gada 4. oktobrī, ABB ārējais padomnieks esot sniedzis jaunu paziņojumu, kas it kā bija vajadzīgs, lai paskaidrotu M. iepriekšējos paziņojumus, un kurā formāli tika konstatēta vispārējā nolīguma pastāvēšana. Pēc prasītājas domām, šie divi pierādījumi ir pretrunīgi un tātad uz tiem nevar atsaukties.
109 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka W. un P., ABB darbinieku, paziņojumi ir “neprecīzas teorijas”, kas ir balstītas uz neapstiprinātiem personiskiem viedokļiem. Tādējādi tad, kad W. tika izjautāts par iemesliem, kādēļ Japānas ražotāji atteicās piedalīties konkursos par GIS Eiropā, viņš neesot atsaucies uz vispārējo nolīgumu. Turpretī iepriekšējos paziņojumos viņš esot skaidrojis, ka “augstu” šķēršļu dēļ piekļuve Eiropas tirgum bija sarežģīta.
110 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
111 Vispirms no šā sprieduma 94. un 95. punkta izriet, ka nevar automātiski ar piesardzību vērtēt pieradījumus, ko iesniedza uzņēmums, kurš bija lūdzis piešķirt atbrīvojumu no naudas sodiem. Īpašajā liecību gadījumā, protams, ir iespējams, ka šāda uzņēmuma darbinieki, kuriem ir jārīkojas tā interesēs, arī vēlas iesniegt pēc iespējas vairāk apsūdzošu pierādījumu, ņemot vērā arī to, ka viņu sadarbība procesā var pozitīvi ietekmēt viņu profesionālo nākotni. Tomēr, ja tā ir, attiecīgie darbinieki tāpat apzināsies, kādas ir iespējamās negatīvās sekas neprecīzu pierādījumu iesniegšanai, kas padarītas vēl delikātākas apstiprināšanas prasības dēļ.
112 Attiecībā uz M. prasītāja pamatoti apgalvo, ka bijušajam darbiniekam principā vairs nav jārīkojas sava bijušā darba devēja interesēs saistībā ar brīvprātīgu sadarbību administratīvā procesā. Tomēr šis apstāklis arī nozīmē, ka principā viņam nav interešu iesniegt neprecīzus pierādījumus šajā kontekstā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka savu liecību sniegšanas brīdī M. jau atradās pensijā. Šādos apstākļos nevar konstatēt, ka nesadarbošanās administratīvā procesā gadījumā rastos viņam nelabvēlīgas sekas.
113 Turklāt nevar uzskatīt, ka ABB iesniegtie pieradījumi nevarētu radīt tai nelabvēlīgas sekas. Proti, tā kā minētie pierādījumi tika iesniegti pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, nedz ABB, nedz tās darbinieki un bijušais darbinieks nevarēja būt droši par iebildumu, kas tiks izvirzīti pret ABB, apmēru un tiešu saturu.
114 Attiecībā uz dažādajiem pierādījumiem, uz kuriem atsaucās prasītāja, vispirms savos 2004. gada 11. marta apsvērumos, jeb pirms tai tika piešķirts nosacīts atbrīvojums, ABB ir skaidri minējusi, ka pastāv vispārējais nolīgums, saskaņā ar kuru Japānas sabiedrības apņēmās neiesniegt piedāvājumus saistībā ar Eiropas projektiem un Eiropas sabiedrības apņēmās neiesniegt piedāvājumus saistībā ar Japānas projektiem.
115 Protams, ABB paziņoja, ka vispārējais nolīgums bija balstīts uz apstākli, ka Eiropas klienti nebija labi pieņēmuši Japānas ražotājus un ka šiem ražotājiem bija jāpārvar zināmi šķēršļi Eiropas tirgū. Tomēr no tās 2004. gada 11. marta apsvērumiem viennozīmīgi izriet, ka, viņasprāt, iesaistītie Japānas uzņēmumi nav aprobežojušies ar šo šķēršļu pastāvēšanas konstatēšanu, bet saviem Eiropas partneriem deva solījumu neienākt EEZ tirgū. Tādējādi šķēršļi ieejai minētajā tirgū ir faktors, kas veicināja šāda nolīguma noslēgšanu. Turklāt ir jānorāda, ka šāds konstatējums nav paradoksāls, jo tādas tirgu sadales ietvaros, kā Komisija apgalvo pastāvam šajā gadījumā, ražotājam ir dabiski atteikties par labu saviem konkurentiem no tirgiem, kuros tā stāvoklis ir vājš.
116 Turklāt ir tiesa, ka ABB paziņoja, ka nekāds skaidri izteikts nolīgums ar Japānas ražotājiem par manipulēšanu ar konkursiem, cenu noteikšanu un projektu sadali EEZ nepastāvēja. Tomēr šis paziņojums, to lasot tā kontekstā, atsaucas uz valsts tirgu sadali starp Eiropas ražotājiem vai GIS projektu sadali EEZ. Tātad tas nav pretrunā ABB skaidri izteiktajam apgalvojumam par Japānas uzņēmumu vispārīgas apņemšanās neienākt EEZ tirgū pastāvēšanu. Turklāt nav konstatējama nekāda nesaskaņa ABB paziņojumos. Proti, tā kā atbilstoši ABB apgalvotajam Japānas uzņēmumi bija apņēmušies neienākt EEZ tirgū, tiem nebūtu lietderīgi noslēgt detalizētus nolīgumus ar Eiropas ražotājiem attiecībā uz GIS sadali šajā pašā tirgū.
117 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka ABB 2004. gada 11. marta paziņojumi nav divdomīgi un ka tie ir uzskatāmi par norādēm par vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
118 Otrkārt, ir jāatzīst, ka ABB ārējais padomnieks konkrētā intervijas ar M. brīdī iejaucās, lai viņam ierosinātu, ka Japānas ražotājiem varētu būt rentabli ienākt Eiropas tirgū, par ko M. nešķita pārliecināts. Līdz ar to ir jāuzskata, ka M. izteica šaubas par komerciālajām interesēm spert šādu soli, un šis apstāklis ir jāņem vērā, izvērtējot viņa liecības saturu. Tomēr prasītāja neizskaidro, kāda mērā šī ABB ārējā padomnieka iejaukšanās ietekmē M. liecības par citiem jautājumiem ticamību.
119 Turklāt prasītāja pamatoti apgalvo, ka M. liecība nešķiet esam dziļu pārdomu rezultāts un ka tā arī nav pārskatīta pēc papildu pārdomām un pārbaudēm. Proti, liecība tika sniegta mutiski un nekas neliecina par to, ka Komisija iepriekš M. rakstveidā būtu uzdevusi jautājumus, nedz par to, ka M būtu pārbaudījis un vēlāk pārskatījis paziņojumus par vispārējo nolīgumu un šķēršļiem ieejai EEZ tirgū.
120 Tomēr prasītāja nesniedz pierādījumus, kas liktu domāt, ka iespējamā M. paziņojumu pārskatīšana tika veicināta jebkāda uz viņu izdarīta spiediena rezultātā.
121 Savukārt prasītājas apgalvojums, ka M. liecība ir tikai “pierādījums, sakot “jā””, ir jānoraida. Proti, M. bija viens no ABB pārstāvjiem aizliegtās vienošanās ietvaros no 1988. gada līdz 2002. gadam jeb gandrīz visu tās darbības laiku, bet pati ABB bija viena no galvenajām dalībniecēm. M. tādēļ ir tiešs un priviliģēts liecinieks faktiem, kurus viņš izklāstījis.
122 Šajā ziņā ir jāatzīst, ka savā liecībā M. ir apstiprinājis, ka viņš nav piedalījies vispārējā nolīguma noslēgšanā. Tāpat iztaujāts par to, vai vispārējā nolīguma tēma ir tikusi apspriesta sanāksmēs, kurās viņš piedalījies, M. atbildēja, ka to nav bijis nepieciešams minēt, jo šis vispārējais nolīgums īstenojās pats no sevis. Tomēr šie apstākļi neatspēko M. liecības pierādījuma spēku. Proti, pirmām kārtām, liecinieks ir pilnībā spējīgs sniegt pierādījumus par ilgstošu notikumu, pat ja viņš nav piedalījies tā sākumā. Otrām kārtām, kaut gan M. ir paziņojis, ka jautājums par vispārējo nolīgumu nav ticis tieši izskatīts sanāksmēs, kurās viņš bija piedalījies, no viņa liecības izriet, ka, viņaprāt, tas tā bija, jo aizliegtās vienošanās dalībnieki minētā nolīguma saturu bija sapratuši, pieņēmuši un īstenojuši, nepastāvot nepieciešamībai pēc tiešām pārrunām.
123 Šajā kontekstā ir jānorāda, ka tāda ražotāju grupas apņemšanās neienākt tirgū, kas paredzēts citai grupai, kā apņemšanās, kuru Komisija pārmet Japānas ražotājiem, ir balstīta uz vienkāršu ideju, kas var tikt viegli īstenota. Tāpat šai īstenošanai principā nav vajadzīga attiecīgo uzņēmumu savstarpējā sadarbība. Līdz ar to šāda apņemšanās var pienācīgi pastāvēt kā nerakstīts nolīgums, kas ļauj arī samazināt tā atklāšanas risku. Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma preambulas 170.–176. apsvēruma izriet, ka šajā lietā aizliegtās vienošanās dalībnieki ir īstenojuši virkni organizatorisku un tehnisku nodrošinājumu, lai izvairītos no tās atklāšanas.
124 Savā liecībā M. norādīja, ka nolīgums par pašmāju tirgu savstarpējo aizsardzību, kurš bija pirms GQ nolīguma, pastāvēja starp Japānas ražotājiem un Eiropas ražotājiem, ka šis nolīgums bija priekšnoteikums nolīgumu noslēgšanai par citiem reģioniem un ka tā noteikumu ievērošana nozīmēja, ka Japānas ražotāji neienāk Eiropas ražotāju pašmājas tirgū, pat ja tie būtu spējīgi to izdarīt tehniskā ziņā. M. šajā kontekstā arī izskaidroja paziņošanas un uzskaites mehānismu, kā arī faktu, ka abas ražotāju grupas neapsprieda GIS projektus mītnes valstīs un šie projekti netika ieskaitīti GQ nolīgumā paredzētajās kvotās.
125 Turklāt, kā ir norādīts šā sprieduma 118. punktā, M. nebija pārliecināts par Japānas uzņēmumu komerciālajām interesēm ienākt Eiropas GIS projektu tirgū. Tomēr viņa viedoklis, kuram piekrita P., neietekmē to, ka gan atbilstoši četru ABB liecinieku teiktajam, gan pašas ABB apgalvotajam Japānas uzņēmumi bija apņēmušies neienākt EEZ tirgū, lai arī tie būtu spējīgi to izdarīt tehniskā ziņā.
126 Tāpat šajā ziņā ir jānorāda, ka tas, ka attiecīgajā brīdī Japānas ražotājiem, iespējams, nebija komerciālu interešu ienākt EEZ tirgū, nepadara tāda nolīguma kā vispārējais nolīgums pastāvēšanu par bezjēdzīgu. Proti, šāds nolīgums var, pirmām kārtām, novērst atlikušo risku saistībā ar ienākšanu attiecīgajos tirgos nākotnē, ja mainās konkurences stāvoklis, un tādējādi garantēt abu ražotāju grupu ilgtermiņa drošību, stabilizējot to attiecīgos priviliģētos stāvokļus. Otrām kārtām, šāds nolīgums var radīt savstarpējās uzticēšanās pamatu abu grupu starpā. Saskaņā ar M. paziņojumiem šāda uzticēšanās bija nepieciešama, lai īstenotu aizliegto vienošanos pasaules līmenī.
127 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka M. liecība ir norāde par vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
128 Treškārt, pretēji prasītājas apgalvotajam, Wi. paziņoja, ka Japānas ražotāju neesamība Eiropas tirgū bija Japānas un Eiropas tirgu aizsardzības sistēmas rezultāts, ko pamato tas, ka katra no abām ražotāju grupām nevelējās, lai otra grupa iejauktos tās pašmāju tirgū. Tāpat P. spontāni atsaucās uz vispārēju nolīgumu ar Japānas uzņēmumiem, saskaņā ar kuru Japānas uzņēmumi netaisījās piedalīties Eiropas tirgū un Eiropas uzņēmumi netaisījās piedalīties Japānas tirgū. Tādējādi Wi. un P. liecības nevar tikt kvalificētas kā “neprecīzas teorijas”, bet tieši otrādi – ir pierādījumi, kas apstiprina vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
129 Turklāt tas pats ir konstatējams attiecībā uz pēdējo pēc ABB iniciatīvas iesniegto liecību, ko sniedza V.‑A. Iztaujāts par jebkāda nolīguma pastāvēšanu starp Japānas un Eiropas ražotājiem, V.‑A. norādīja, ka pastāv nolīgums starp Japānas ražotājiem un Eiropas ražotājiem, saskaņā ar kuru Eiropas uzņēmumi apņemas “neuzbrukt” Japānas uzņēmumiem Japānas tirgū un vice versa. Turklāt V.‑A. paziņoja, ka ir piedalījies skaidrā sarunā starp Eiropas uzņēmumiem un viena Japānas uzņēmuma pārstāvi tieši par šī nolīguma ievērošanu, kuru izraisīja Japānas uzņēmumu mēģinājumi ienākt Eiropas tirgū.
130 Kopumā ir jānorāda, ka ABB paziņojumi un liecības ir pierādījumi, kas var pierādīt vispārējo nolīgumu, jo tajos ir norādīta tā pastāvēšana, tiek aprakstīts tā būtiskais saturs un tiek sniegtas norādes par tā ilgumu un dalībniekiem.
131 Tāpat citi ABB iesniegtie pierādījumi ir saskanīgi attiecībā uz vispārējā nolīguma pastāvēšanu un būtisko saturu. Lai arī pastāv atšķirības attiecībā uz Japānas uzņēmumu komerciālajām interesēm ienākt Eiropas tirgū, šis apstāklis neietekmē šajā lietā paziņojumus par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, kā tas ticis izklāstīts šā sprieduma 125. punktā.
132 Turklāt ABB paziņojumi ir sniegti uzņēmuma vārdā un no to satura izriet, ka tie ir pamatoti ar iekšējo izpēti un sarunām ar šā uzņēmuma darbiniekiem. Līdz ar to tiem ir jāpiešķir zināms pierādījuma spēks.
133 Četru attiecīgo liecinieku paziņojumi savukārt ir ticami, jo tie nāk no apstākļu, kas uz tiem attiecas, aculieciniekiem un no lietas apstākļiem neizriet, ka minētie liecinieki bija motivēti sniegt sagrozītus pierādījumus. Tādējādi tiem ir jāpiešķir liels pierādījuma spēks.
134 Tomēr saskaņā ar šā sprieduma 90. punktā minēto judikatūru šo ABB paziņojumu un liecību saturs katrā ziņā ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem.
Par ABB iesniegto pierādījumu apstiprināšanu
– Lietas dalībnieku argumenti
135 Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nesniedz pietiekamus pierādījumus, kas apstiprinātu ABB iesniegtos pierādījumus, un it īpaši neatsaucas ne uz vienu pierādījumu, kas pastāvēja strīdīgo faktu laikā.
136 Pirmkārt, apgalvojums, ka Fuji bija zināms par vispārējo nolīgumu, tās atbildē uz paziņojumu par iebildumiem neesot nedz pamatots, nedz paskaidrots un tātad atbilstot tikai viņa vienpusējam pieņēmumam. Turklāt Fuji neprecizējot, vai tā bija vienīgā apgalvotā nolīguma dalībniece, vai runa ir par Eiropas ražotāju nolīgumu vai arī Japānas ražotāji tāpat bija iesaistīti. Tāpat savā 2006. gada 11. jūlija apžēlošanas pieteikumā Fuji neesot minējusi vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Tā pastāvēšana neesot minēta arī piecās Fuji darbinieku liecībās, ko tā bija iesniegusi.
137 Atbilstoši prasītājas apgalvotajam turpmākie Fuji paziņojumi, kas apstiprina apgalvoto vispārējā nolīguma pastāvēšanu, tostarp tās 2006. gada 21. novembra paziņojums, tai netika darīti zināmi un tātad nevar tikt ņemti vērā.
138 Turklāt Fuji iesniegto pierādījumu nelielo pierādījuma spēku apstiprinot tas, ka Komisija apmaiņā par to sniegšanu tai nav piešķīrusi nekādu apžēlošanu.
139 Otrkārt, attiecībā uz konstatējumu, ka Alstom un Areva nav apstrīdējušas vispārējā nolīguma pastāvēšanu un VA TECH to nav apstrīdējis atklāti, prasītāja apgalvo, ka klusēšanas pielīdzināšana piekrišanai ir tiesību neapsūdzēt sevi pašu un pamatprincipu pierādījumu jomā pārkāpums. Turklāt no praktiskā viedokļa vispārējā nolīguma pastāvēšanai lielā mērā neesot nozīmes Eiropas ražotājiem, un to klusēšana tātad bija paredzama. No procesuālā viedokļa prasītāja norāda, ka, tā kā tai nebija pieejas attiecīgajiem rakstiskajiem dokumentiem, tā nav varējusi pārbaudīt Komisijas apgalvojumu pamatotību. Turklāt prasītāja uzskata, ka VA TECH faktiski ir apstrīdējusi vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
140 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka tās dalībai sanāksmēs ar Eiropas ražotājiem GQ nolīguma ietvaros vien nav nozīmes saistībā ar vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
141 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
142 Attiecībā, pirmkārt, uz Fuji iesniegtajiem pierādījumiem no šā sprieduma 51.–53. punkta izriet, ka apsvērumi, kas prasītājai netika paziņoti, tostarp Fuji 2006. gada 21. novembra apsvērumi, nevar tikt izmantoti kā apsūdzoši pierādījumi. Līdz ar to ar minētajiem apsvērumiem nevar apstiprināt ABB iesniegto pierādījumu saturu.
143 Turpretī savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, kuras izvilkums prasītājai tika darīts zināms, Fuji ir paziņojusi, ka tā zināja par vispārējo nolīgumu, saskaņā ar kuru Japānas ražotāji netaisījās mēģināt ienākt Eiropas tirgū, precizējot, ka galvenais iemesls, kādēļ Fuji nebija EEZ tirgū, bija tas, ka tā nebija pietiekami ticams GIS piegādātājs Eiropā.
144 Ir jāatzīst, ka šis paziņojums ir diezgan nekonkrēts, jo Fuji vienīgi min Japānas ražotāju apņemšanos neienākt Eiropas tirgū. Tomēr, šādi rīkojoties, Fuji ir apstiprinājusi būtisko aspektu, kas izriet no ABB iesniegtajiem pierādījumiem un kuru Komisija pārmet Japānas ražotājiem. Tādējādi šim paziņojumam ir nozīme šajā lietā. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka Fuji ierobežotās zināšanas var tikt izskaidrotas ar tās otršķirīgo lomu kartelī un it īpaši ar to, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 150. apsvēruma, ka Fuji bija vienīgais Japānas uzņēmums, kas nebija Japānas ražotāju grupas komitejas loceklis, kura bija tostarp atbildīga par abu ražotāju grupu koordinēšanu GQ nolīguma ietvaros.
145 Attiecībā uz Fuji darbiniekiem ir jānorāda, ka viņi neapstrīdēja vispārējā nolīguma pastāvēšanu, bet vienkārši klusēja par šo jautājumu. Tādējādi Fuji darbinieku paziņojumu saturs neliek apstrīdēt Fuji paziņojuma atbildē uz paziņojuma par iebildumiem pierādījuma spēku.
146 Attiecībā uz apžēlošanas pieteikuma saturu no Paziņojuma par sadarbību 21. punkta izriet, ka, lai Komisija varētu samazināt naudas sodu, attiecīgajiem pierādījumiem ir jābūt ar ievērojamu pierādījuma spēku salīdzinājumā ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem. Tāpēc apžēlošanas pieteikumā, kas iesniegts pēc atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, uzņēmums, kurš vēlas saņemt naudas soda samazinājumu, var likumīgi koncentrēties uz pierādījumiem, kas, viņaprāt, līdz šim vēl nav bijuši no tiesību viedokļa pietiekami pierādīti, lai sniegtu ievērojamu pievienoto vērtību. Šis apstāklis ļauj izskaidrot, kādēļ attiecīgais uzņēmums neapskata pierādījumus, kurus tas uzskata par neapšaubāmi apstiprinātiem ar iepriekš iesniegtiem pierādījumiem.
147 Tāpat, ņemot vērā Paziņojuma par sadarbību 21. punkta formulējumu, nevar izslēgt, ka pierādījumu, kuriem ir zināms pierādījuma spēks, bet kuri attiecas uz faktiem, kas jau ir apstiprināti ar citiem pierādījumiem, iesniegšana neizraisa nekādu samazināšanu.
148 Otrkārt, no izvilkuma no VA TECH intervijas ieraksta izriet, ka tā šīs intervijas laikā ir skaidri apstrīdējusi vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Tātad Komisijas apgalvojums, ka tas tā nebija, neatbilst faktiem.
149 Attiecībā uz Alstom un Areva neitrālo, kā apgalvots, nostāju Komisija apgalvo, ka tā nav pamatojusies uz šo apstākli, lai konstatētu vispārējā nolīguma pastāvēšanu, bet ka tā to ir vienīgi konstatējusi. Lai gan šo interpretāciju apstiprina apstrīdētā lēmuma preambulas 125. apsvēruma formulējums, kurā – atšķirībā no Fuji paziņojumiem, kas apstiprina vispārējā nolīguma pastāvēšanu – nekāds pierādījuma spēks nav piešķirts Alstom, Areva un VA TECH nostājai, tā ir apstrīdēta minētā lēmuma preambulas 255. apsvērumā, kurā Komisija norāda, ka noteikti Eiropas ražotāji netieši atzina vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Katrā ziņā Alstom un Areva neitrālā nostāja nevar tikt interpretēta kā pierādījums vispārējā nolīguma pastāvēšanai. Proti, ņemot vērā pierādīšanas pienākumu, kas Komisijai ir EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūrā, tas, ka uzņēmums nav apstrīdējis faktu, nenozīmē, ka šis fakts ir pierādīts.
150 Treškārt, kā apgalvo prasītāja, tas vien, ka tā ir piedalījusies GQ nolīguma sanāksmēs nav pierādījums vispārējā nolīguma pastāvēšanai. Proti, atbilstošais jautājums ir par to, vai, kā apgalvo Komisija, minēto nolīgumu īstenoja dažādi dalībnieki vienlīdz ar GQ nolīgumu un saistībā ar to.
151 Ceturtkārt, no apstrīdētā lēmuma preambulas 127. apsvēruma izriet, ka 2002. gada 10. jūlija sanāksmē, kurā tika pārspriesta aizliegtās vienošanās darbības metožu attīstība pēc tam, kad Siemens un Hitachi bija atsākuši būt par šīs aizliegtās vienošanās dalībniekiem, Alstom iesniedza piedāvājumu, saskaņā ar kuru Eiropas ražotājiem ir jāpaliek Eiropā un Japānas ražotājiem ir jāpaliek Japānā un nav jāmēģina ienākt Eiropas tirgū. Turklāt šajā apsvērumā ir precizēts, ka nākamajā sanāksmē 2002. gada 15. jūlijā Hitachi pārstāvis norādīja, ka Hitachi noraida šo piedāvājumu, ka Eiropas ražotāji uz to atbildēja, paziņojot, ka Eiropa, tostarp Centrālā un Austrumeiropa, ir to tirgus un ka tie paredz saglabāt Rietumeiropā praktizētās cenas, un arī norādīja, ka šis jautājums tiks izvirzīts atkal, pat ja tas tā nenotika.
152 Prima facie šis 2002. gada 10. un 15. jūlija sanāksmju kopsavilkums, kas ir balstīts uz Hitachi iesniegtajiem pierādījumiem, ļauj uzskatīt, ka Alstom patiešām ir piedāvājusi noslēgt jaunu nolīgumu, kuru noraidīja Hitachi un kurš pēc tam netika apspriests, kas nozīmē, ka vismaz no 2002. gada jūlija nav pastāvējis nekāds nolīgums par Japānas ražotāju rīcību EEZ tirgū.
153 Tomēr 2002. gada 15. jūlija sanāksmes kopsavilkums, pirmām kārtām, atklāj, ka Hitachi ir noraidījis nevis ideju par tirgu sadalīšanu kā tādu, bet vienīgi Alstom konkrēto piedāvājumu. Otrām kārtām, šajā kopsavilkumā ir norādīts, ka Hitachi bija norādījis, ka Eiropas ražotāju prasības aptvēra Centrālo un Austrumeiropu, kas ļauj uzskatīt, ka minētā uzņēmuma iebildums attiecās uz šo konkrēto aspektu, nevis uz Rietumeiropas situāciju.
154 Tāpat ir jānorāda, ka tas, ka Alstom iesniedza attiecīgo piedāvājumu, liek apstrīdēt prasītājas argumentāciju par konkurences stāvokli EEZ tirgū. Proti, pieņemot, kā apgalvo prasītāja, ka Japānas ražotāji netika uztverti kā ticami konkurenti EEZ tirgū nepārvaramu ienākšanas šķēršļu pastāvēšanas dēļ, nolīgums, kas attiecas uz šo pašu tirgu, būtu bijis patiešām nelietderīgs. Šādā gadījumā Eiropas ražotājiem, zinot par šo apstākli, pateicoties savam priviliģētajam stāvoklim Eiropā, nebūtu bijis nekādas motivācijas piedāvāt šādu nolīgumu. Tomēr no Hitachi iesniegtā kopsavilkuma izriet, ka Alstom piedāvājums attiecās gan uz EEZ tirgu, gan uz Centrālās un Austrumeiropas tirgu.
155 Šādos apstākļos ir jāapstiprina interpretācija, saskaņā ar kuru 2002. gada 10. jūlija sanāksmē Alstom vispārējo nolīgumu, kura pastāvēšanu pieņem Komisija, piedāvāja attiecināt arī uz Centrālās un Austrumeiropas valstīm.
156 Piektkārt, kā konstatēts apstrīdētā lēmuma preambulas 131. apsvērumā, EQ nolīguma saturam zināmā mērā ir nozīme saistībā ar vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
157 Konkrētāk, saskaņā ar EQ nolīguma 2. pielikuma daļas “E (E‑Members)” 4. punktu Eiropas ražotāji “lemj par Eiropas projektu paziņošanu [Japānas ražotāju grupai]”. No 2. pielikuma konteksta izriet, ka informācijas paziņošanai bija jānotiek pirms attiecīgo GIS projektu piešķiršanas.
158 Šis pierādījums zināmā mērā ļauj noraidīt prasītājas argumentu, jo ar to tiek norādīts, ka Eiropas ražotāji uzskatīja, ka Japānas ražotāji varēja būt vismaz ieinteresēti noteiktu GIS projektu piešķiršanas procesā EEZ un ka tātad tie bija potenciāli konkurenti saistībā ar šādiem projektiem.
159 Tomēr nekas ne EQ nolīgumā, ne citos Komisijas iesniegtajos pierādījumos nepierāda, ka attiecīgo mehānismu bija īstenojuši Eiropas ražotāji vai ka Japānas ražotāji zināja par tā pastāvēšanu. Šādos apstākļos EQ nolīgums ir vienīgi norāde par to, kā Eiropas kolēģi uztvēra Japānas ražotājus.
160 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, pirmām kārtām, ka paziņojums, ko Fuji sniegusi savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, apstiprina ABB iesniegtos pierādījumus par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, bet to pierādījuma spēks ir ierobežots. Tāpat 2002. gada 10. jūlija sanāksmē iesniegtais Alstom piedāvājums ir pierādījums, ka minētais vispārējais nolīgums ir pastāvējis minētajā datumā. Turklāt EQ nolīguma saturs ir norāde, kas ļauj uzskatīt, ka Japānas ražotāji tika uzskatīti par ticamiem konkurentiem saistībā ar noteiktu GIS projektu piegādi EEZ, kā to apgalvo Komisija.
161 Otrām kārtām, ne VA TECH nostāja par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, ne Alstom, ne Areva nostāja, ne prasītājas dalība sanāksmēs, kas rīkotas saistībā ar GQ nolīgumu, vien nav pierādījumi, kas varētu apstiprināt ABB iesniegtos pierādījumus par minētā nolīguma pastāvēšanu.
Par paziņošanas un uzskaites mehānismu
– Lietas dalībnieku argumenti
162 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijas argumenti par paziņošanas un uzskaites mehānismu ir balstīti uz pieņēmumu, ka Japānas ražotāji tika uztverti kā iespējamie konkurenti EEZ GIS projektu tirgū. Šis pieņēmums esot apstrīdēts ar VA TECH skaidri izteiktu paziņojumu, saskaņā ar kuru Eiropas ražotājiem bija gandrīz neiespējams piedāvāt savas preces Japānā un vice versa, kā arī ar M. liecību, no kuras izrietot, ka ienākšana Eiropas tirgū Japānas uzņēmumiem nebija rentabla. Līdz ar to apgalvojumi par paziņošanu un uzskaiti esot balstīti uz acīmredzami neprecīzu faktu pieņēmumu. Turklāt šajā kontekstā Komisijas arguments, ka uzskaites pastāvēšana nozīmē, ka nebija šķēršļu ieejai Eiropas tirgū un tādēļ – ka vispārējais nolīgums pastāvēja, esot riņķveida arguments.
163 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijas pieņēmumi, kas ir saistīti ar paziņošanas un uzskaites mehānismu, nav no tiesību viedokļa pietiekami pierādīti. Viņasprāt, Komisijas argumenti ir balstīti uz faktu, ka Japānas ražotāji ir bijuši sistemātiski informēti par GIS projektiem Eiropas valstīs, kas nav mītnes valstis, lai varētu kontrolēt savu uzskaiti kopējā “Eiropas” kvotā. Tomēr citi pierādījumi, kas nav ABB paziņojumi, uz kuriem ir atsaukusies Komisija, nepierādot nedz paziņošanas sistemātisko raksturu, nedz to, ka mītnes valstis tiek nodalītas no citām Eiropas valstīm.
164 Šajā ziņā prasītāja vispirms apgalvo, ka tā nav bijusi EQ nolīguma dalībniece un ka tādēļ šis nolīgums var tikt uzskatīts tikai par Eiropas ražotāju vienpusēju lēmumu. Turklāt, viņasprāt, minētā nolīguma 2. pielikumā ir nevis paredzēta sistemātiska paziņošana Japānas ražotājiem, bet tieši otrādi – tā izslēgta, jo tajā Eiropas ražotājiem ir atstāta brīvība izlemt par iespējamo paziņošanu par Eiropas projektiem. Tāpat šajā dokumentā nav paredzēta Eiropas projektu uzskaite kopējā “Eiropas” kvotā.
165 Turklāt ABB iesniegtais GIS projektu saraksts esot ABB kompilēts dokuments, kas nav ticis paziņots citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Tādējādi, pēc prasītājas domām, minētais saraksts nav sistemātiskas paziņošanas par GIS projektiem Eiropā Japānas ražotājiem pierādījums.
166 Visbeidzot, izvilkumā no Hitachi apžēlošanas pieteikuma, saskaņā ar kuru Siemens regulāri sūtīja tabulu, kurā tika shematiski attēloti Eiropas un Japānas ražotājiem piešķirtie GIS projekti, neesot precizēts, vai attiecīgā informācijas apmaiņa attiecās uz GIS projektiem Eiropā, un šī paziņojuma konteksts esot licis domāt, ka tā tas nebija. Attiecībā uz paziņojumu Hitachi atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, saskaņā ar kuru paziņošana tika veikta, lai ļautu veikt uzskaiti, to neesot apstiprinājis neviens Japānas ražotājs un pret to pat esot konkrēti iebildusi gan prasītāja, gan Fuji, kura bija norādījusi, ka informācija par GIS projektu sadali Eiropā netika sistemātiski sniegta Japānas ražotājiem.
167 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka paziņošanas un uzskaites mehānisms, ko aprakstījusi Komisija, ir sarežģīts un nav automātiski piemērojams. Šādos apstākļos esot maz iespējams, ka tas nav ticis minēts GQ nolīgumā vai citā strīdīgo faktu brīdī pastāvošajā dokumentā.
168 Ceturtkārt, pat ja pieņem, ka noteikti Eiropas projekti tika uzskaitīti kopējā “Eiropas” kvotā, ko paredz GQ nolīgums, šis apstāklis neatklājot pārkāpumu, ko būtu izdarījusi prasītāja. Prasītāja uzskata, ka uzskaitei ietekme varēja būt tikai ārpus EEZ teritorijas, jo tā Japānas ražotājiem piešķir tiesības saņemt projektus ārpus šīs zonas. Tomēr šis apstāklis neesot uzskatāms par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu.
169 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
170 Vispirms ir jānorāda, ka Komisijas apgalvojumi par paziņošanas un uzskaites mehānismu nav balstīti tikai uz pieņēmumu, ka Japānas ražotāji tika uztverti kā ticami konkurenti EEZ tirgū. Proti, Komisija uzskata, ka ir savākusi pierādījumus par labu minētā mehānisma pastāvēšanai. Šādos apstākļos ir jāizvērtē pierādījumu, ko izvirza Komisija, pierādījuma spēks, lai pārbaudītu, vai ar tiem no tiesību viedokļa pietiekami tiek pierādīta paziņošanas un uzskaites mehānisma pastāvēšana, neraugoties uz noteiktu iesaistīto uzņēmumu protestiem.
171 Tādējādi ir jānorāda, ka savā liecībā M. ir skaidri apstiprinājis paziņošanas un uzskaites mehānisma pastāvēšanu. Tāpat viņš paziņoja, ka šis mehānisms neattiecās uz GIS projektiem mītnes valstīs, proti, Japānā un noteiktās Eiropas valstīs. Turpretī viņš neapgalvoja, ka minētā mehānisma pastāvēšana vai nozīme tika apstrīdēta tādēļ, ka, viņaprāt, Japānas uzņēmumiem nebija komerciālu interešu ienākt EEZ tirgū.
172 Mehānisma, kas izpaudās kā GIS projektu EEZ vērtības ieskaitīšana vispasaules kvotā, kas paredzēta GQ nolīgumā, pastāvēšana arī ir tikusi apstiprināta ABB paziņojumos.
173 Attiecībā uz EQ nolīgumu šā sprieduma 157. punktā tika konstatēts, ka tā 2. pielikuma daļas “E (E‑Members)” 4. punkts attiecās uz informācijas iespējamo paziņošanu pirms attiecīgo GIS projektu sadales. Turpretī šī klauzula neattiecās uz jau piešķirto projektu monitoringu. Līdz ar to, lai gan minētās klauzulas saturs ir norāde, kas ļauj uzskatīt, ka Japānas ražotāji tika uztverti kā ticami konkurenti saistībā ar noteiktu GIS projektu piegādi EEZ, tajā paredzētie pasākumi nav daļa no paziņošanas un uzskaites mehānisma, kā to apgalvo Komisija. Tādēļ EQ nolīguma 2. pielikumam nav nozīmes saistībā ar šī paša mehānisma pierādīšanu.
174 Tāpat, kā apgalvo prasītāja, no ABB iesniegtā projektu saraksta neizriet, ka GIS projekti EEZ tika regulāri paziņoti Japānas ražotājiem. Līdz ar to tas arī nav pierādījums paziņošanas un uzskaites mehānisma pastāvēšanai.
175 Saistībā ar pierādījumiem, kurus iesniedza Hitachi, ir jānorāda, ka paziņojumā, ko skata kontekstā ar iepriekšējiem teikumiem un saskaņā ar kuru Siemens regulāri izsūtīja tabulas, kurās bija shematiski attēlota daļa no GIS projektiem, kuri piešķirti dažādiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, ir norāde uz GIS projektiem ārpus EEZ. Tāpēc arī šim paziņojumam nav nozīmes attiecībā uz pierādījumu par paziņošanas un uzskaites mehānismu, kas esot attiecies uz GIS projektiem EEZ, kā to apgalvo Komisija.
176 Turpretī savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Hitachi paziņoja, ka, pirms tā bija pārtraukusi būt par aizliegtās vienošanās dalībnieci 1999. gadā, Eiropas ražotāji paziņoja Japānas ražotājiem detalizētu informāciju par GIS projektiem, ko tie gatavojās piegādāt Eiropā, lai ļautu šos projektus ņemt vērā, nosakot GIS projektu, kas tiek piešķirti abām ražotāju grupām saskaņā ar GQ nolīgumu, ārpus EEZ, kvotu.
177 Šis paziņojums tieši apstiprina Komisijas izvirzītā paziņošanas un uzskaites mehānisma pastāvēšanu līdz 1999. gadam. Turklāt tā pierādījuma spēks ir liels divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, minētais paziņojums ir pretējs Hitachi interesēm, jo tas netieši norāda uz saiknes pastāvēšanu starp slepenajām darbībām EEZ teritorijā un Japānas ražotājiem un tādējādi ir apsūdzošs pierādījums. Otrkārt, no attiecīgā izvilkuma no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem lasīšanas izriet, ka Hitachi nezināja, kādus secinājumus varēja izdarīt no šī paziņojuma.
178 Turklāt, kā tika atzīmēts šā sprieduma 55. punktā, Hitachi nav pārskatījusi sava paziņojuma par paziņošanas un uzskaites mehānismu faktisko saturu savā papildu atbildē uz paziņojumu par iebildumiem.
179 Savukārt Fuji atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir norādījusi, ka informācija par GIS projektu piešķiršanu Eiropas valstīs, kas izslēgtas no GQ nolīguma piemērošanas jomas, netika sistemātiski sniegta Japānas ražotājiem un ka tādēļ Fuji nezināja par EQ nolīguma darbību. Paziņošanas un uzskaites mehānisma pastāvēšanu apstrīdēja arī prasītāja, kā tostarp izriet no tās intervijas ieraksta izvilkuma.
180 Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka Fuji un prasītājas nostājas nav pretējas to interesēm, jo tās vēlas apstrīdēt jebkāda EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpuma pastāvēšanu. Tādēļ tām ir mazāks pierādījuma spēks nekā atbilstošajiem pierādījumiem, ko iesniegušas ABB un Hitachi.
181 Otrkārt, ir jānorāda, ka ar Fuji otršķirīgo lomu kartelī, par kuru atgādināts šā sprieduma 144. punktā, var izskaidrot to, ka Fuji nesaņēma visu informāciju no Eiropas ražotāju grupas. Arī šā apstākļa dēļ ir jāapšauba Fuji paziņojumu ticamība šajā aspektā salīdzinājumā ar pierādījumiem, kurus iesniegušas ABB un Hitachi, kuras bija attiecīgo grupu komiteju dalībnieces un tādēļ bija daudz ciešāk saistītas ar apgalvotās aizliegtās vienošanās darbības detaļām.
182 Turklāt, lai arī paziņošanas un uzskaites mehānismam bija vajadzīgi noteikti īstenošanas pasākumi, tie tomēr nebija īpaši sarežģīti, jo būtībā sastāvēja no tā, ka Eiropas ražotāju grupa paziņoja noteiktus datus Japānas ražotāju grupai; šī paziņošana turklāt notika vienlaicīgi ar paziņošanu saskaņā ar GQ nolīgumu par GIS projektiem ārpus EEZ. Tāpēc, ņemot vērā arī pret konkurenci vērsta nolīguma dalībnieku vēlmi samazināt risku, ka šis nolīgums tiks atklāts, nevar konstatēt, ka šādiem pasākumiem būtu bijuši nepieciešami rakstveida noteikumi.
183 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka paziņošanas un uzskaites mehānisma pastāvēšana no tiesību viedokļa ir tikusi pietiekami pierādīta ar pierādījumiem, ko iesniedza ABB un apstiprināja Hitachi paziņojumi tās atbildē uz paziņojumu par iebildumiem.
184 Pretēji prasītājas apgalvotajam no iepriekšējā punktā minētajiem pierādījumiem neizriet, ka paziņošanas un uzskaites mehānisms tika īstenots neregulāri un diskrecionārā veidā. Proti, lai gan ABB un Hitachi paziņojumos un M. liecībā šis jautājums nav tieši apskatīts, no attiecīgajos dokumentos izmantotajiem formulējumiem skaidri izriet, ka paziņošana tika īstenota regulāri un piemērota visiem dalībniekiem un attiecīgajiem projektiem. Kā ir izskaidrots šā sprieduma 181. punktā, Fuji paziņojumi savukārt ir mazāk ticami šajā aspektā nekā ABB un Hitachi iesniegtie pierādījumi. Turklāt šā sprieduma 173. punktā jau ir norādīts, ka EQ nolīguma 2. pielikums neattiecas uz paziņošanu un uzskaiti, kā to apgalvo Komisija, un līdz ar to tam nav nozīmes šajā ziņā.
185 Saistībā ar paziņošanas un uzskaites mehānisma īstenošanas periodu ABB paziņojumos nav norādīts konkrēts periods un tātad šos paziņojumus a priori var interpretēt kā tādus, kas attiecas uz visu pārkāpumu. Savukārt M. paziņojumi attiecas uz periodu, kurā viņš ir piedalījies aizliegtās vienošanās darbībā, proti, no 1988. gada līdz 2002. gada jūnijam. Tomēr, tā kā šā sprieduma 90. punktā ir norādīts, ka ABB iesniegtie pierādījumi ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem, ir jānorāda, ka Hitachi paziņojumi attiecas uz periodu pirms tam, kad tā pārtrauca būt par aizliegtās vienošanās dalībnieci 1999. gadā. Tādēļ ir jāuzskata, ka paziņošanas un uzskaites mehānisma pastāvēšana ir pierādīta saistībā ar šo pēdējo minēto periodu.
186 Saistībā ar paziņošanas un uzskaites mehānisma nozīmi sakarā ar vispārējā nolīguma pastāvēšanas pierādīšanu ir jāuzskata, ka šis mehānisms ir nozīmīga norāde par to, ka Eiropas ražotāji uztvēra Japānas ražotājus kā ticamus iespējamus konkurentus EEZ tirgū. Proti, ja pieņem, ka Eiropas tirgū Japānas ražotāji faktiski nebūtu varējuši iekļūt sakarā ar ienākšanas šķēršļu pastāvēšanu, Eiropas ražotājiem nebūtu bijis iemesla paziņot noteiktu GIS projektu EEZ piešķiršanas rezultātus un a fortiori uzskaitīt šos pašus projektus kopējā “Eiropas” kvotā, kas paredzēta GQ nolīgumā, jo šī uzskaite liegtu tiem daļu no GIS projektiem reģionos, kuri paredzēti GQ nolīgumā. Līdz ar to šāda paziņošanas un uzskaites mehānisma pastāvēšana nozīmē, ka Japānas uzņēmumi būtu varējuši ienākt Eiropas tirgū. Tie to neveica, jo bija apņēmušies to nedarīt apmaiņā pret lielāku GIS projektu daļu ārpus EEZ. Tādējādi attiecīgais mehānisms ir saikne starp slepenajām darbībām EEZ un Japānas ražotājiem un tādēļ – netiešs pierādījums vispārējā nolīguma pastāvēšanai.
187 Jautājumam, vai paziņošanas un uzskaites mehānisms ietekmēja EEZ tirgu, nav nozīmes šajā lietā. Proti, kā norādīts šā sprieduma 97. punktā, iebilduma pamatā, ko Komisija pret prasītāju izvirzījusi apstrīdētajā lēmumā, ir Japānas uzņēmumu apņemšanās neienākt EEZ tirgū, kuru netieši apstiprina paziņošanas un uzskaites mehānisma pastāvēšana. Turpretī no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka, pēc Komisijas domām, minētais mehānisms ir autonoms EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums.
188 Tāpat saskaņā ar šā sprieduma 186. punktā izklāstīto pamatojumu nav jāpierāda, ka paziņošanas un uzskaites mehānisms neattiecās uz GIS projektiem Eiropas mītnes valstīs, lai minēto mehānismu varētu uzskatīt par atbilstošu norādi par vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Tāpēc tam, ka M. liecība šajā aspektā, iespējams, nav apstiprināta, nav nozīmes.
189 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka tas, ka Japānas ražotāju grupai tika regulāri paziņoti noteikti GIS projekti EEZ pēc to piešķiršanas un šo pašu projektu uzskaite GQ nolīgumā paredzētajā kopējā “Eiropas” kvotā par periodu no 1988. gada līdz Hitachi uzņēmuma izstāšanās no aizliegtās vienošanās 1999. gadā, ir pierādīts ar ABB paziņojumiem, Hitachi paziņojumiem un M. liecību. Turklāt attiecīgais mehānisms ir netiešs pierādījums vispārējā nolīguma pastāvēšanai, uz ko atsaucas Komisija.
Par pierādījumiem, kas ir pretrunā apgalvotajai vispārējā nolīguma pastāvēšanai
– Lietas dalībnieku argumenti
190 Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka no lietas materiāliem izriet, ka 2002. gada 15. jūlija sanāksmē Hitachi noraidīja Alstom izteikto piedāvājumu noslēgt vispārējo nolīgumu.
191 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka vispārējā nolīguma pastāvēšanu apstrīd ne tikai pati, bet arī Hitachi, Melco, VA TECH un Siemens. It īpaši Siemens esot iesniegusi viena no saviem darbiniekiem, kas bija piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībās, T., paziņojumu, saskaņā ar kuru nekāds nolīgums par savstarpēju Japānas un Eiropas tirgu rezervēšanu nepastāvēja. Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija neesot skārusi šo pierādījumu, kurš tomēr ir balstīts uz pretrunīgajiem pierādījumiem, ko iesniegusi ABB.
192 Prasītāja tāpat atgādina, ka, viņasprāt, Eiropas ražotājiem, kuri bija atzinuši Eiropas aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, tas, ka pastāvēja vispārējais nolīgums, lielā mērā nebija nozīmīgi. Šādos apstākļos viņu klusēšana esot bijusi paredzama, jo viņu interesēs bija apstrīdēt pēc iespējas mazāk faktu, lai neapdraudētu savu apžēlošanas pieteikumu iznākumu.
193 Treškārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā nolīgumu ar nosaukumu “General Rules for GE Agreement” (GE nolīguma vispārīgie noteikumi; turpmāk tekstā – “GE nolīgums”), ko Eiropas ražotāji noslēdza 1987. gada 17. martā, lai sadalītu GIS projektus Eiropā.
194 Prasītāja uzskata, ka nolīguma par GIS projektiem Eiropā pastāvēšana pirms GQ nolīguma ir pretrunā vispirms jau Komisijas apgalvojumam, ka vispārējais nolīgums piedāvāja Eiropas ražotājiem atbalstu aizliegtās vienošanās organizēšanā attiecībā uz minētajiem projektiem. Vēl GE nolīguma pastāvēšana liekot apstrīdēt Komisijas konstatējumu apstrīdētajā lēmumā, saskaņā ar kuru GIS projektu piešķiršana pasaules līmenī sākās ar Japānas tirgus piešķiršanu Japānas ražotājiem un Eiropas tirgus – Eiropas ražotājiem. Slepenā vienošanās esot drīzāk sākusies tad, kad Eiropas ražotāji sadalīja Eiropas tirgu. Visbeidzot, tā kā Eiropas ražotāji bija īstenojuši aizliegto vienošanos par GIS projektiem Eiropā, to interesēs nebija dalīties ar minētajiem projektiem ar Japānas uzņēmumiem, kuri netika uzskatīti par ticamiem konkurentiem EEZ tirgū, nedz noslēgt ar tiem vispārējo nolīgumu.
195 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
196 Pirmkārt, kā tika norādīts šā sprieduma 155. punktā, ir jāuzskata, ka 2002. gada 10. jūlija sanāksmē Alstom piedāvāja vispārējo nolīgumu, kura pastāvēšanu pieņem Komisija, attiecināt uz Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Šis apstāklis apstiprina vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
197 Otrkārt, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka ABB paziņojumi un liecības, Fuji paziņojumi par vispārējā nolīguma pastāvēšanu un Hitachi paziņojumi par paziņošanu un uzskaiti ir jāuzskata par tādiem, kuriem ir lielāks pierādījuma spēks nekā prasītājas, Hitachi, Melco, VA TECH un Siemens veiktajai vispārējā nolīguma pastāvēšanas apstrīdēšanai.
198 Konkrētāk, atšķirībā no pierādījumu pirmās grupas, attiecīgie apstrīdējumi nav pretēji attiecīgo uzņēmumu interesēm, jo ar tiem vēlas apstrīdēt jebkāda EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpuma pastāvēšanu. Šis konstatējums arī attiecas uz T. liecību, kurā viņš vienīgi izklāsta GQ nolīguma izcelsmi, apstrīd vispārējā nolīguma pastāvēšanu un norāda uz šķēršļiem gan ieiešanai EEZ tirgū, gan Japānas tirgū. Saistībā it īpaši ar vispārējo nolīgumu ir jānorāda, ka T. liecībā nav nekādu jaunu pierādījumu salīdzinājumā ar tiem, kurus iesnieguši paziņojuma par iebildumiem adresāti.
199 Turklāt nevar uzskatīt, ka Eiropas uzņēmumi, tostarp Siemens, nav bijuši ieinteresēti apstrīdēt vispārējā nolīguma pastāvēšanu, jo šo nolīgumu Komisija paziņojumā par iebildumiem ir interpretējusi kā tādu, kas ir slepens nolīgums starp Eiropas un Japānas ražotājiem par EEZ tirgu un kas līdz ar to ir EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums. Tomēr šāds konstatējums vismaz iespējami būtu nelabvēlīgs Eiropas ražotāju interesēm, ja Komisija nebūtu varējusi no tiesību viedokļa pietiekami pierādīt pret tiem izvirzītos pārējos iebildumus.
200 Treškārt, prasītājas argumenti par GE nolīgumu ir balstīti uz pieņēmumu, ka tas tika parakstīts un īstenots neatkarīgi no GQ nolīguma vai vispārējā nolīguma. Šajā ziņā nav apstrīdēts, ka GE nolīgums tika parakstīts pirms GQ nolīguma un EQ nolīguma. Tomēr šis apstāklis nenozīmē, ka tas nebija saistīts ar Komisijas apgalvoto pasaules mēroga aizliegto vienošanos.
201 Precīzāk, saskaņā ar GE nolīguma 15. pantu tam sākotnēji bija jābūt pagaidu risinājumam, kas būtu spēkā, līdz stātos spēkā GQ nolīgums, un, ja pēdējais minētais nestātos spēkā, tas bija atkārtoti jāapspriež pēc 1988. gada 31. decembra. Tādējādi ir jākonstatē, ka, noslēdzot GE nolīgumu, līgumslēdzējas puses jau paredzēja noslēgt pasaules mēroga aizliegto vienošanos un tās dažādās sastāvdaļas, tostarp, atbilstoši Komisijas apgalvotajam, – vispārējo nolīgumu. Šo interpretāciju apstiprina M. liecība, saskaņā ar kuru par pasaules mēroga aizliegto vienošanos vairākus gadus notika sarežģītas pārrunas pirms GQ nolīguma parakstīšanas.
202 Turklāt M. uzskata, ka abu ražotāju grupu savstarpējā apņemšanās neienākt otras grupas pašmāju tirgū, kas ir galvenā Komisijas apgalvotā vispārējā nolīguma daļa, tika veikta pirms GQ nolīguma noslēgšanas. Līdz ar to šo apņemšanos varēja ņemt vērā Eiropas ražotāji, parakstot GE nolīgumu.
203 Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka GE nolīgums liek apstrīdēt Komisijas apgalvotā vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
Vispārīgais vērtējums
204 No šā sprieduma 111.–189. punktā veiktā vērtējuma izriet, pirmkārt, ka ABB paziņojumi un tās darbinieku un bijušā darbinieka liecības norāda, ka pastāvēja nolīgums, saskaņā ar kuru Eiropas un Japānas ražotāji ir savstarpēji apņēmušies neienākt otras grupas pašmāju tirgū. Minētie pierādījumi ļauj arī identificēt nolīguma puses un secināt, ka, lai gan tas, iespējams, bija noslēgts pirms GQ nolīguma, tas bija noslēgts, vēlākais, GQ nolīguma noslēgšanas laikā.
205 Otrkārt, iepriekš minētā savstarpējā nolīguma pastāvēšanu apstiprina piedāvājums, kuru Alstom pauda 2002. gada 10. jūlija sanāksmē. Japānas uzņēmumu apņemšanās neienākt Eiropas tirgū pastāvēšanu arī apstiprina Fuji paziņojumi.
206 Treškārt, no ABB paziņojumiem un liecības, kuru apstiprina Hitachi paziņojumi, izriet, ka Japānas ražotāji vismaz periodā no 1988. gada līdz 1999. gadam piekrita regulāri paziņot noteiktu GIS projektu EEZ piešķiršanas rezultātus un veikt to uzskaiti kopējā “Eiropas” kvotā, kas paredzēta GQ nolīgumā. Tāpat saskaņā ar EQ nolīguma 2. pielikuma daļas “E (E‑Members)” 4. punktu Eiropas ražotāji ir paredzējuši iespēju paziņot Japānas ražotājiem noteiktu GIS projektu EEZ detalizētu informāciju pirms to piešķiršanas. Šie divi faktori norāda, ka Japānas ražotāji tika uzskatīti par ticamiem konkurentiem saistībā ar noteiktu GIS projektu piegādi EEZ, bet ka šie ražotāji bija apņēmušies neienākt Eiropas tirgū apmaiņā pret lielāku GIS projektu daļu citos reģionos. Tādēļ tie ir netieši pierādījumi par savstarpējas vienošanās pastāvēšanu starp Eiropas un Japānas ražotājiem.
207 Tādējādi Komisijas iesniegtie pierādījumi apstiprina tās apgalvojumus par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, kā tas ir apkopots šā sprieduma 96. punktā. Turpretī prasītājas izvirzītie pierādījumi, kas novērtēti šā sprieduma 196.–203. punktā, nevar likt apstrīdēt minētos apgalvojumus. Līdz ar to ir jāsecina, ka vispārējā nolīguma pastāvēšana no tiesību viedokļa tika pietiekami pierādīta.
208 Šis secinājums nozīmē, ka ir jānoraida prasītājas iebildumi par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu un to, ka Komisija būtu pārkāpusi savas kompetences robežas, kā tika izskaidrots šā sprieduma 101. punktā.
209 Turklāt, tā kā Komisija nav pamatojusies vienīgi uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū, lai secinātu par inkriminētā pārkāpuma pastāvēšanu, nav pietiekami, ka prasītāja aizvieto Komisijas veikto faktu izskaidrojumu ar citu ticamu izskaidrojumu. Līdz ar to prasītājas piedāvātajam alternatīvajam izskaidrojumam nav nozīmes saistībā ar minētā pārkāpuma pastāvēšanu.
210 Šādos apstākļos pirmais pamats ir jānoraida.
211 Turklāt no iepriekš minētā izriet, ka Komisija varēja konstatēt vispārējā nolīguma pastāvēšanu bez Fuji 2006. gada 21. novembra apsvērumu kā apsūdzošu pierādījumu ņemšanas vērā. Līdz ar to saskaņā ar šā sprieduma 53. punktā izklāstīto ir galīgi jānoraida trešā pamata otrā daļa par tiesību iepazīties ar lietas materiāliem pārkāpumu un tātad – arī trešais pamats pilnībā.
Par otro pamatu, kas attiecas uz to, ka Komisija nav pierādījusi vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu
212 Otrā pamata pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi vienota pārkāpuma pastāvēšanu, kas aptvertu GQ nolīgumu un vispārējo nolīgumu, kā arī Eiropas ražotāju pret konkurenci vērstu rīcību EEZ. Otrā pamata otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi nedz aizliegtās vienošanās pastāvēšanu laikā no 1999. gada septembra līdz 2002. gada 25. martam, nedz tās dalību aizliegtās vienošanās darbībā šajā pašā laika posmā.
213 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
Par pirmo daļu, kas attiecas uz vienota pārkāpuma pierādījumu
– Lietas dalībnieku argumenti
214 Prasītāja apgalvo, ka, pat ja pieņem, ka Komisija ir pienācīgi pierādījusi vispārējā nolīguma pastāvēšanu, tas nepierāda, ka tā plānoja palīdzēt Eiropas ražotājiem sadalīt projektus, falsificēt konkursu paziņojumus, noteikt cenas un īstenot citu pret konkurenci vērstu rīcību EEZ. Tā norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka Eiropas ražotāji centās neatklāt Japānas ražotājiem Eiropas aizliegtās vienošanās darbības, kas regulētas EQ nolīgumā, pat sagatavojot detalizētu savstarpējo neatklāšanas nolīgumu.
215 Prasītāja tātad uzskata, ka nav izpildīti judikatūrā paredzētie nosacījumi, lai uzņēmums varētu tikt uzskatīts par atbildīgu par visiem pārkāpuma elementiem un tostarp – šajā gadījumā – par Eiropas uzņēmumu rīcību. Prasītāja apgalvo, ka nekad nav piedalījusies sanāksmēs par karteļa darbību EEZ. Turklāt Komisija neesot pierādījusi, ka tā plānoja ar savu rīcību palīdzēt sasniegt kopējos mērķus, kurus centās sasniegt visi dalībnieki. Šajā ziņā nepietiekot ar iespēju vien, kuru tā varēja secināt no slepenās rīcības EEZ iekšienē.
216 Prasītāja arī apgalvo, ka Komisijas kompetencē neietilpst izmeklēšana un sodīšana par nolīgumiem, kuru mērķis vai sekas nav konkurences ierobežošana EEZ iekšienē, tādiem kā GQ nolīgums.
217 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
218 Nolīgumiem un saskaņotām darbībām EKL 81. panta 1. punkta izpratnē obligāti jāizriet no vairāku tādu uzņēmumu savstarpējas sadarbības, kuri visi ir pārkāpuma līdzdalībnieki, bet kuru līdzdarbība var notikt dažādās formās, tostarp atkarībā no attiecīgā tirgus īpatnībām un no katra uzņēmuma stāvokļa šajā tirgū, īstenojamiem mērķiem un izvēlētā vai paredzētā īstenošanas veida. Tomēr konkrēta uzņēmuma atbildību par visu pārkāpumu kopumā, tostarp par rīcību, kuru pēc būtības ir īstenojuši citi iesaistītie uzņēmumi, bet kurai ir tie paši pret konkurenci vērstie mērķi vai sekas, nevar izslēgt tāpēc vien, ka katrs uzņēmums citādāk iesaistās pārkāpuma izdarīšanā (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 79. un 80. punkts). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. panta 1. punktam.
219 Tādējādi uzņēmums, kas ir piedalījies pārkāpumā ar savu rīcību, kura atbilst EKL 81. panta 1. punktā sniegtajai nolīguma vai saskaņotu darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi definīcijai un ir vērsta uz pārkāpuma īstenošanu kopumā, tāpat ir atbildīgs par citu uzņēmumu rīcību šī paša pārkāpuma ietvaros attiecībā uz visu savu piedalīšanās minētajā pārkāpumā laiku, ja tiek konstatēts, ka minētais uzņēmums ir zinājis par citu uzņēmumu prettiesisko rīcību vai varēja to loģiski paredzēt un bija gatavs uzņemties risku (iepriekš 218. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 83. punkts). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. panta 1. punktam.
220 Šajā lietā, pirmkārt, no pirmā pamata vērtējuma izriet, ka Japānas uzņēmumi, tostarp prasītāja, ir piedalījušies kopā ar Eiropas uzņēmumiem vispārējā nolīgumā, kas bija nolīgums starp uzņēmumiem EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta nozīmē un kas attiecās uz GIS projektu Eiropas tirgu. Līdz ar to Komisijas kompetencē ietilpa izmeklēšana un sodīšana par prasītājas dalību šajā nolīgumā. Turklāt vispārējā nolīguma pastāvēšana nozīmē, ka Japānas uzņēmumiem bija zināms, ka GIS projekti EEZ bija paredzēti Eiropas ražotājiem.
221 Šajā ziņā tam, ka prasītāja nepiedalījās konkrētajos slepenajos pasākumos EEZ, nav nozīmes. Ņemot vērā Japānas uzņēmumu apņemšanos saskaņā ar vispārējo nolīgumu, tās piedalīšanās nebija nepieciešama. Proti, Japānas ražotājiem nebija nekādu interešu iesaistīties GIS projektu piešķiršanā EEZ, kurus tie bija apņēmušies neuzņemties. Viņu interesēs būtu vienīgi uzzināt attiecīgo projektu vērtību un šo projektu saņēmēju identitāti, lai varētu veikt uzskaiti kopējā “Eiropas” kvotā, kas paredzēta GQ nolīgumā. Vismaz periodā no 1988. gada līdz 1999. gadam šī informācija tika paziņota Japānas uzņēmumiem ar paziņošanas mehānisma palīdzību.
222 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Japānas ražotāju pasīvā loma attiecībā uz GIS projektu piešķiršanu EEZ tirgū nebija pašu izvēle, bet gan to piedalīšanās forma nolīgumā par EEZ tirgu. Turpretī šī pati piedalīšanās bija priekšnosacījums, lai nodrošinātu, ka GIS projektu piešķiršana EEZ starp Eiropas ražotājiem varētu notikt vai nu saskaņā ar mītnes valstu aizsardzības principu, vai saskaņā ar GE nolīgumu.
223 Otrkārt, ABB paziņojumi un M. liecība norāda, ka, lai gan vispārējais nolīgums nebija tieši minēts GQ nolīgumā, tas bija GQ nolīguma darbības pamatā, jo tas ļāva nodrošināt uzticēšanos, kas nepieciešama pasaules mēroga aizliegtās vienošanās darbībai. Saiknes pastāvēšanu starp vispārējo nolīgumu un GQ nolīgumu apstiprina V.‑A. liecība, kurā norādīts, ka GQ nolīguma sanāksmē nepieciešamību ievērot vispārējo nolīgumu pārrunāja Eiropas uzņēmumi un Japānas uzņēmumu pārstāvis.
224 Treškārt, paziņošanas un uzskaites mehānisms ir saikne starp Eiropas uzņēmumu slepenajām darbībām EEZ un pasaules mēroga aizliegto vienošanos, kuru regulē GQ nolīgums. Proti, ar šī mehānisma palīdzību noteikti GIS projektu piešķiršanas EEZ rezultāti tika ņemti vērā saistībā ar projektu piešķiršanu citos reģionos saskaņā ar GQ nolīgumu. Attiecīgā mehānisma pastāvēšana ir pierādīta ar ABB paziņojumiem un liecībām un Hitachi paziņojumiem.
225 Šajā kontekstā no prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem neizriet, ne ka informācijas neatklāšanas nolīgums bija patiešām noslēgts starp Eiropas ražotājiem, ne a fortiori ka šis apstāklis bija ietekmējis informācijas apmaiņu starp abām ražotāju grupām.
226 Ceturtkārt, ir jāuzskata, ka, tā kā konkursu rezultāti par noteiktiem GIS projektiem EEZ regulāri tika paziņoti vismaz no 1988. gada līdz 1999. gadam, Japānas uzņēmumi varēja saprātīgi paredzēt, ka GIS projektu EEZ sadalīšana starp Eiropas ražotājiem bija slepenas rīcības rezultāts. Proti, tas, ka vienai ražotāju grupai vairākus gadus regulāri bez acīmredzama leģitīma iemesla tiek paziņoti rezultāti par konkursiem, kuros ir piedalījušies otras ražotāju grupas dalībnieki, kas ietilpst tajā pašā rūpniecības nozarē, pārsniedz parastas konkurentu rīcības robežas. Tādēļ paziņošanai vajadzēja izraisīt šaubas par apstākļiem, kādos attiecīgie GIS projekti tika piešķirti. Tā tas ir vēl jo vairāk tāpēc, ka konkursu rezultāti ne vienmēr ir publiski pieejami dati, it īpaši ja runa ir par privātu uzņēmumu uzaicinājumiem un par detalizētu informāciju par akceptēto piedāvājumu.
227 Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 277. apsvērumā ir pamatoti norādījusi, ka zināšanas par GIS projektu EEZ piešķiršanas slepeno raksturu, kuras Japānas uzņēmumi ieguvuši ar paziņošanas mehānisma palīdzību no 1988. gada līdz 1999. gadam, nevarēja tikt ietekmētas ar iespējamu šīs paziņošanas vēlāku pārtraukšanu. Tāpat tas ir saistībā ar TM T & D. Proti, tā pārņēma savu akcionāru, kas abi bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, darbības GIS jomā. Šādos apstākļos var uzskatīt, ka tai bija tādas pašas zināšanas kā minētajiem akcionāriem saistībā ar GIS projektu piešķiršanu EEZ.
228 Piektkārt, vispārējais nolīgums, pasaules mēroga aizliegtā vienošanās, ko reglamentēja GQ nolīgums, un Eiropas ražotāju slepenās darbības EEZ tika īstenotas vienlaicīgi, attiecās uz vienām un tām pašām precēm un ietvēra tos pašus Eiropas ražotājus un – tiktāl, ciktāl runa ir par vispārējo nolīgumu un GQ nolīgumu, – tos pašus Japānas ražotājus. Tāpat dažādajiem pasākumiem bija viens kopīgs mērķis, proti, izveidot pasaules mēroga GIS projektu sadalīšanas un šo projektu piešķiršanas dažādajiem dalībniekiem sistēmu.
229 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka vispārējais nolīgums, pasaules mēroga aizliegtā vienošanās, ko regulē GQ, un Eiropas ražotāju slepenās darbības EEZ bija vienots pārkāpums ar kopīgu mērķi. Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par otro daļu, kas attiecas uz turpināta pārkāpuma un prasītājas turpinātas dalības tajā pierādījumu
– Lietas dalībnieku argumenti
230 Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka prasītāja ir piedalījusies GQ nolīgumā laika posmā, kurā citi uzņēmumi tajā nepiedalījās, proti, no 1999. gada septembra līdz 2002. gada 25. martam.
231 Prasītāja vispirms apgalvo, ka šajā laikā tostarp Siemens prombūtnes dēļ aizliegtā vienošanās “izjuka” un GQ sanāksmes kļuva par vairāk vai mazāk neformālu sarunu forumu bez pret konkurenci vērsta mērķa vai sekām.
232 Turpinājumā prasītāja apgalvo, ka nav piedalījusies GQ nolīgumā attiecīgajā laika posmā. Šo apstākli apliecinot Areva paziņojums, ka 2002. gadā bija jātuvojas TM T & D, lai veiktu sarunas par GIS tirgu, kas nozīmējot, ka TM T & D nepiedalījās notiekošajās sarunās. Turklāt ABB paziņojums par izmeklēšanu par aizliegto vienošanos no 1999. gada septembra līdz 2002. gada martam esot pretrunīgs, jo ABB vienlaicīgi apgalvojot, ka prasītāja ir turpinājusi aizliegtās vienošanās darbības un ka TM T & D pievienojās aizliegtās vienošanās dalībniekiem vēlāk – proti, tajā pašā laikā kā Siemens. Turklāt ABB paziņojums neesot apstiprināts un nākot no uzņēmuma, kurš ir lūdzis atbrīvojumu no naudas soda.
233 Visbeidzot, prasītāja norāda, ka Komisijas atsauce uz aizliegto vienošanos attiecībā uz minēto laika posmu attiecas uz GQ nolīgumu un, iespējams, uz nolīgumiem, kas pastāvēja starp Eiropas uzņēmumiem, nevis uz vispārējo nolīgumu.
234 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
235 Saskaņā ar judikatūru, pastāvot strīdam par to, vai ir noticis pārkāpums, tiesiskās drošības prasība, kuru bauda tirgus dalībnieki, nozīmē, ka Komisija, kam ir uzlikts pienākums pierādīt tās konstatētos pārkāpumus, iesniedz no tiesību viedokļa pietiekamus pierādījumus tam, ka pastāv apstākļi, kas veido pārkāpumu. Attiecībā tieši uz apgalvoto pārkāpuma ilgumu tas pats tiesiskās drošības princips nosaka, ka tad, ja nav pierādījumu, uz kuriem pamatojoties varētu tieši pierādīt pārkāpuma ilgumu, Komisija iesniedz vismaz tādus pierādījumus, kas attiecas uz apstākļiem, kas ir pietiekami tuvi laika ziņā, tā, lai saprātīgi varētu atzīt, ka šis pārkāpums ir nepārtraukti turpinājies laika posmā no viena līdz otram minētajam datumam (Vispārējās tiesas 1994. gada 7. jūlija spriedums lietā T‑43/92 Dunlop Slazenger/Komisija, Recueil, II‑441. lpp., 79. punkts; 2000. gada 6. jūlija spriedums lietā T‑62/98 Volkswagen/Komisija, Recueil, II‑2707. lpp., 188. punkts, un 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II‑897. lpp., 114. un 153. punkts).
236 Turklāt tas, ka pierādījums par turpinātu pārkāpumu netika iesniegts par konkrētiem periodiem, nav šķērslis, lai pārkāpumu uzskatītu par turpinātu kopējā periodā, kas ir plašāks nekā šie periodi, jo šāds konstatējums ir balstīts uz objektīvām un saskaņotām norādēm. Šāda pārkāpuma vairāku gadu garumā ietvaros tam, ka aizliegtā vienošanās izpaužas dažādos laika posmos, kurus var nodalīt ar lielākiem vai mazākiem laika posmiem, neietekmē šīs aizliegtās vienošanās esamību, ja vien šo pārkāpumu veidojošām dažādām darbībām ir viens mērķis un tās veido vienotu un turpinātu pārkāpumu (2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑113/04 Technische Unie/Komisija, I‑8831. lpp., 169. punkts).
237 Attiecībā uz aizliegtās vienošanās turpināšanos laikā no 1999. gada septembra līdz 2002. gada martam vispirms ir jānorāda, ka, tā kā Japānas uzņēmumu apņemšanās saskaņā ar vispārējo nolīgumu nebija aktīva darbība, bet bezdarbība, ir raksturīgi grūti pierādīt, ka šis nolīgums tika ievērots turpināti.
238 Tomēr, pirmkārt, no M. liecības izriet, ka līdz viņa iesaistīšanās kartelī beigām 2002. gada jūnijā gan GQ nolīgums, gan vispārējais nolīgums turpināja tikt īstenoti ar citu Japānas uzņēmumu, kas nav Hitachi, piedalīšanos, neraugoties uz to, ka Hitachi un Siemens prombūtne padarīja šo darbību mazāk efektīvu. Tas pats pieņēmums izriet no ABB paziņojumiem.
239 Otrkārt, savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Fuji apstiprina, ka Japānas uzņēmumi bija piedalījušies pārkāpumā, tostarp vispārējā nolīgumā, līdz 2000. gada septembrim, datumam, kurā tā saskaņā ar pašas apgalvoto ir izstājusies no aizliegtās vienošanās.
240 Treškārt, šā sprieduma 155. punktā tika konstatēts, ka 2002. gada 10. jūlija sanāksmes laikā Alstom piedāvāja vispārējo nolīgumu attiecināt uz Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Šis apstāklis nozīmē, ka minētais nolīgums pastāvēja gan sanāksmes dienā, gan zināmu laika posmu pirms tās.
241 Ceturtkārt, Japānas ražotāju ilgstoša neesamība Eiropas GIS projektu tirgū attiecīgajā laika posmā tāpat ir norāde, kas ļauj uzskatīt, ka vispārējais nolīgums turpināja tikt īstenots.
242 Piektkārt, tā kā šā pamata pirmās daļas ietvaros tika konstatēts, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, secinādama, ka pastāv vienots pārkāpums, kas aptver tostarp vispārējo nolīgumu un GQ nolīgumu, pretēji prasītājas apgalvotajam ir jāuzskata, ka pierādījums par GQ nolīguma nepārtrauktu darbību laikā no 1999. gada līdz 2002. martam ir atbilstoša norāde par to, ka arī vispārējais nolīgums tika īstenots minētajā laika posmā. Proti, ņemot vērā pārkāpuma vienoto raksturu, ir ticams, ka vispārējā nolīguma pazušana būtu apdraudējusi GQ nolīguma darbību.
243 Prasītāja neapstrīd konstatējumus apstrīdētā lēmuma preambulas 191.–196. apsvērumā, saskaņā ar kuriem 2000. gada decembrī un 2001. gada janvārī ABB, Alstom un Melco apmainījās ar vairākiem faksiem par projektu piešķiršanu saskaņā ar GQ nolīgumu.
244 Prasītāja tāpat apstiprināja, ka no visām GQ nolīguma sanāksmēm, kas uzskaitītas apstrīdētā lēmuma 197. apsvērumā, tā bija piedalījusies 2000. gada 18. maija, 13. jūlija un 14. septembra sanāksmēs, apstrīdot, ka citas uzskaitītās sanāksmes būtu notikušas.
245 Visbeidzot, prasītāja neapstrīd, ka apstrīdētā lēmuma 198. apsvērumā uzskaitītie GIS projekti tika piešķirti saskaņā ar GQ nolīgumu, un tā nesniedz pierādījumus, kas ļautu uzskatīt, ka tā ir distancējusies no piešķiršanas rezultātiem vai ka tā tos nav ievērojusi. Tomēr šīs piešķiršanas nozīmē, ka aizliegtā vienošanās bija aktīva vai vismaz radīja sekas laikā no 1998. gada 27. augusta – dienas, kad tika noslēgts nolīgums par apstrīdētā lēmuma 198. apsvēruma h) punktā minēto projektu – līdz 2001. gada 12. oktobrim – dienai, kad nolīgums par apstrīdētā lēmuma 198. apsvēruma a) punktā minēto projektu beidza radīt sekas. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka EKL 81. pants ir piemērojams, ja aizliegtās vienošanās sekas turpinājās, lai arī formāli tā tika izbeigta (Vispārējās tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑13/89 ICI/Komisija, Recueil, II‑1021. lpp., 254. punkts, un 2001. gada 13. decembra spriedums lietā T‑48/98 Acerinox/Komisija, Recueil, II‑3859. lpp., 63. punkts). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. panta 1. punktam.
246 Ņemot vērā šos pierādījumus, prasītājas arguments, ka attiecīgajā laika posmā GQ nolīguma sanāksmes ir kļuvušas par sarunu forumu bez pret konkurenci vērsta mērķa vai sekām, nav apstiprināms neatkarīgi no tā, vai tas tika izvirzīts administratīvā procesa laikā. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka šis arguments nav apstiprināts ar pierādījumiem, kas nav neapstiprinātie Melco paziņojumi.
247 Līdz ar to ir jāuzskata, ka Komisijas izvirzītie pieradījumi par vispārējā nolīguma un GQ nolīguma īstenošanu laikā no 1999. gada septembra līdz 2002. gada martam attiecas uz faktiem, kas ir pietiekami tuvi laika ziņā, kas nozīmē, ka attiecībā uz minēto laika posmu tika iesniegts pieradījums par turpinātu pārkāpumu.
248 Ir jāpiebilst, ka šā sprieduma 238.–245. punktā minētie pierādījumi attiecas gan uz vispārējā nolīguma un GQ nolīguma īstenošanu vispār, gan uz prasītājas personisko dalību minētajos nolīgumos. Vispār saistībā ar noteiktiem projektiem, kas iekļauti apstrīdētā lēmuma preambulas 198. apsvērumā norādītajā sarakstā, kura saturu prasītāja nav apstrīdējusi, prasītāja ir identificēta kā Japānas ražotāju grupas sekretāre. Šie pierādījumi nozīmē, ka attiecīgo projektu piešķiršanas brīdī prasītāja aktīvi piedalījās GQ nolīgumā.
249 Šajā kontekstā atsauces uz vajadzību sazināties ar TM T & D 2002. gada sarunu laikā un uz to, ka 2002. gadā tā kļuva par aizliegtās vienošanās dalībnieci, var tikt izskaidrotas ar to, ka šajā laika posmā tika veidots Toshiba un Melco kopuzņēmums, lai pārņemtu savu akcionāru darbību GIS jomā. Tā kā TM T & D pārstāvēja jaunu struktūrvienību, kas apvienoja abu aizliegtās vienošanās dalībnieku atbilstošās darbības, ir loģiski, ka paredzētās izmaiņas aizliegtās vienošanās sistēmā bija jāapspriež ar to.
250 Attiecībā uz apgalvotajām tā uzņēmuma interesēm, kurš pieprasījis atbrīvojumu no naudas soda, tā darbinieku un bijušo darbinieku interesēm pārāk augstu vērtēt citu uzņēmumu, uz kuriem attiecas izmeklēšana, pret konkurenci vērstu rīcību ir jāatsaucas uz šā sprieduma 94., 95., 111. un 112. punktu.
251 No visa iepriekš minētā izriet, ka tas, ka laikā no 1999. gada septembra līdz 2002. martam prasītāja bija aizliegtās vienošanās dalībniece, tika pierādīts ar pierādījumiem, kas ir pietiekami tuvi laika ziņā.
252 Tādējādi otrā pamata otrā daļa un tādēļ otrais pamats kopumā ir jānoraida.
253 Tā kā neviens no pamatiem, kas izvirzīti prasījuma atcelt apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantu tiktāl, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, pamatojumam, nav apstiprināts, minētais prasījums ir jānoraida.
2. Par prasījumu atcelt vai būtiski samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu
254 Sava ceturtā pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka tai uzliktais naudas sods ir diskriminējošs un pārmērīgs. Šis pamats ir iedalāms sešās daļās. Pirmā attiecas uz kļūdu, izvērtējot tās dalības pārkāpumā relatīvo smagumu. Otrā attiecas uz kļūdu pārkāpuma ilguma vērtējumā. Trešā attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu attiecībā uz naudas soda aprēķinu neievērošanu. Ceturtā attiecas uz kļūdu, nosakot sākumsummu. Piektā attiecas uz naudas soda par TM T & D izdarīto pārkāpumu pārmērīgo raksturu. Sestā attiecas uz kļūdu atbildību mīkstinošo apstākļu vērtējumā.
255 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
Par pirmo daļu, kas attiecas uz kļūdu, izvērtējot prasītājas dalības pārkāpumā relatīvo smagumu
Lietas dalībnieku argumenti
256 Prasītāja norāda, ka Eiropas un Japānas ražotājiem uzliktā naudas soda proporcija atbilst kvotas, kas noteikta GQ nolīgumā, proporcijai. Tā no minētā secina, ka tai ir uzlikts naudas sods par rīcību saistībā ar GQ nolīgumu. Tomēr šāda pieeja esot kļūdaina un diskriminējoša. Pirmkārt, Komisija neesot ņēmusi vērā, ka tās dalības aizliegtajā vienošanās relatīvais smagums ir mazāks, jo tā ir piedalījusies tikai vispārējā nolīgumā, bet Eiropas ražotāji esot piedalījušies gan minētajā nolīgumā, gan slepenajās darbībās saistībā ar GIS projektiem EEZ. Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka, uzliekot sodu par rīcību ārpus EEZ, Komisija ir pārsniegusi savas kompetences robežas.
257 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
Vispārējās tiesas vērtējums
258 Saskaņā ar judikatūru, ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jāizvērtē katra uzņēmuma dalības relatīvais smagums (skat. iepriekš 218. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 150. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi tas, ka uzņēmums nav piedalījies visās aizliegtās vienošanās sastāvdaļās, vai tas, ka tam ir bijusi nebūtiska loma tajos aspektos, kuros tas ir piedalījies, ir jāņem vērā, izvērtējot pārkāpuma smagumu un nosakot naudas sodu (iepriekš 218. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 90. punkts).
259 Šajā ziņā vispirms ir jāprecizē, ka ar apstrīdēto lēmumu netiek sodīta tā adresātu piedalīšanās GQ nolīgumā, kas neattiecās uz EEZ teritoriju. Proti, apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir skaidri norādīts, ka EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums attiecas uz GIS projektu nozari EEZ. Šādos apstākļos arguments par Komisijas kompetences neesamību ir jānoraida.
260 No pirmā pamata vērtējuma izriet, ka Japānas un Eiropas ražotāju dalībai nolīgumos un saskaņotajās darbībās, kas attiecas uz EEZ, nebija viens un tas pats raksturs. Proti, vispārējā nolīguma ietvaros Japānas uzņēmumi apņēmās neienākt EEZ tirgū, un to piedalīšanās tādēļ izpaudās kā bezdarbība. Eiropas uzņēmumi savukārt sadalīja savā starpā dažādus GIS projektus šajā paša tirgū ar aktīvu slepenu darbību palīdzību.
261 Tomēr nav būtiskas starpības starp šo divu rīcības veidu smagumu. Proti, kā ir norādīts šā sprieduma 221. punktā, ņemot vērā prasītājas apņemšanās raksturu saskaņā ar vispārējo nolīgumu, tam, ka tā nepiedalījās GIS projektu sadalīšanā EZZ, nav nozīmes, jo tai nebija jāiejaucas. Tādējādi prasītājas minētais apstāklis neizrietēja no pašas izvēles, bet no tās piedalīšanās rakstura nolīgumā saistībā ar EEZ tirgu. Turpretī šī pati piedalīšanās bija priekšnosacījums, lai GIS projektu sadalīšana EEZ varētu tikt īstenota starp Eiropas ražotājiem saskaņā ar noteikumiem, par kuriem šajā ziņā tika panākta vienošanās.
262 Līdz ar to ir jāuzskata, ka Japānas uzņēmumu rīcības smagums ir pielīdzināms Eiropas uzņēmumu rīcības smagumam. Tādēļ ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par otro daļu, kas attiecas uz kļūdu pārkāpuma ilguma vērtējumā
Lietas dalībnieku argumenti
263 Atsaucoties uz argumentiem par aizliegtās vienošanās darbību un prasītājas dalības tajā pārtraukšanu laikā no 1999. gada septembra līdz 2002. gada martam, kas izklāstīti šā sprieduma 230.–233. punktā, prasītāja apgalvo, ka tai uzliktais naudas sods ir jāsamazina.
264 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
Vispārējās tiesas vērtējums
265 Šajā daļā prasītāja tikai atkārto argumentus, kas jau tika izvērtēti otrā pamata otrās daļas ietvaros. Tomēr no šā sprieduma 235.–252. punkta izriet, ka minētie argumenti neļauj secināt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka aizliegtā vienošanās tika turpināta laikā no 1999. gada septembra līdz 2002. gada 25. martam, un nosakot prasītājas dalības aizliegtajā vienošanās ilgumu.
266 Šādos apstākļos šī daļa ir jānoraida.
Par trešo daļu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu attiecībā uz naudas soda aprēķinu neievērošanu
Lietas dalībnieku argumenti
267 Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pienācīgi izskaidrojusi aprēķina metodi, kas piemērota, lai noteiktu tai uzliktā naudas soda apmēru. Šajā ziņā tā atsaucas uz grūtībām, nosakot summu, kas tai bija jāmaksā Komisijai, un apalvo, ka tās nostāju apstiprina šajā jomā pieredzējušu ekonomistu viedoklis. Līdz ar to tā uzskata, ka Komisija nav ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.
268 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
Vispārējās tiesas vērtējums
269 EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām savu tiesību aizstāvībai noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (Tiesas 2003. gada 18. septembra spriedums lietā C‑338/00 P Volkswagen/Komisija, Recueil, I‑9189. lpp., 124. punkts). Lai arī saskaņā ar EKL 253. pantu Komisijai ir jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem ir atkarīgs lēmuma attaisnojums, un juridiskie apsvērumi, kas tai šo lēmumu liek pieņemt, šajā tiesību normā netiek prasīts, ka tai būtu jāapspriež visi faktiskie un tiesiskie aspekti, kas tika izskatīti administratīvajā procesā (Tiesas 1984. gada 17. janvāra spriedums apvienotajās lietās 43/82 un 63/82 VBVB un VBBB/Komisija, Recueil, 19. lpp., 22. punkts; 1989. gada 11. jūlija spriedums lietā 246/86 Belasco u.c./Komisija, Recueil, 2117. lpp., 55. punkts, un iepriekš minētais 2003. gada 18. septembra spriedums lietā Volkswagen/Komisija, 127. punkts). Prasības norādīt pamatojumu izpilde ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, tostarp akta saturu, norādīto iemeslu būtību un adresātu vai citu personu, kuras akts skar tieši un individuāli, intereses saņemt skaidrojumus (skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts un tajā minētā judikatūra). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama Komisijas lēmumiem, ar kuriem konstatēts EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpums.
270 Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma preambulas 471.–552. apsvērumā izklāstītie pierādījumi ļauj saprast metodi, ko Komisija izvēlējās naudas soda aprēķināšanai, un ļauj sekot tās dažādajiem etapiem.
271 Vispār, tā kā prasītāja tikai apgalvoja, ka pastāv grūtības noteikt summu, kas tai ir jāmaksā Komisijai, neprecizējot to būtību un aprēķina posmu, kurā tās rodas, un nav iesniegusi ekonomistu, ar kuriem tā esot konsultējusies, apsvērumus, tās arguments par naudas soda aprēķina pamatojumu nevar detalizētāk tikt izvērtēts.
272 Tādēļ ceturtā pamata trešā daļa ir jānoraida.
Par ceturto daļu, kas attiecas uz kļūdu sākumsummas noteikšanā
Lietas dalībnieku argumenti
273 Prasītāja apgalvo, ka naudas soda sākumsumma ir patvaļīgi un diskriminējoši noteikta.
274 Pirmkārt, Komisija esot aprēķinājusi uzliktos naudas sodus, pamatojoties vienlaicīgi uz autonomo GIS un elektrisko apakšstaciju, kas balstītas uz GIS, relatīvo apgrozījumu. Tomēr šis solis esot nelabvēlīgs Japānas ražotājiem, jo GIS projekti Tuvajos Austrumos un Āzijā, ko parasti īstenojuši Japānas ražotāji, bieži ir saistīti ar gatavām apakšstacijām un tādēļ iekļauj preces un pakalpojumus, kas nav GIS. Līdz ar to Japānas ražotāju apgrozījumam esot jābūt lielākam nekā Eiropas ražotāju apgrozījumam.
275 Otrkārt, Komisija esot pamatojusies uz apgrozījuma summu, kas atbilst 2003. gadam, proti, pēdējam pilnajam pārkāpuma gadam, lai noteiktu Eiropas uzņēmumu tirgus daļas, lai arī tā izmantoja augstāku 2001. gada apgrozījuma summu attiecībā uz Japānas ražojumiem, nesniedzot pārliecinošu pamatojumu. Prasītāja uzskata, ka Komisijai bija jāizmanto 2003. gada apgrozījuma summa attiecībā uz visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, dalot ar 2 abu kopuzņēmumu, kuros tajā laikā tika koncentrēta četru Japānas ražotāju darbība GIS jomā, apgrozījumu summas. Šāda pieeja būtu saskaņota ar attieksmi pret Eiropas ražotājiem, kā arī ar Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi.
276 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija to nepareizi iekļāvusi vienā grupā ar Alstom vai Areva. Pēc tās domām, pieņemot, ka 2003. gada apgrozījums būtu jāizmanto kā pamats prasītājas naudas soda sākumsummas aprēķinam, tirgus daļu atšķirība ar Alstom vai Areva būtu daudz lielāka nekā atšķirība ar zemākas grupas uzņēmumu daļām, kas nozīmē, ka prasītāja bija jāklasificē šajā pēdējā minētajā grupā.
277 Attiecībā uz pirmo iebildumu Komisija apgalvo, ka tas vien, ka noteiktu preču ņemšana vērā dod lielāku apgrozījuma summu, nav diskriminācijas pierādījums.
278 Attiecībā uz otro iebildumu Komisija skaidro, ka tā ir izvēlējusies 2001. gadu kā atsauces gadu, jo runa esot par tirdzniecības gadu pirms prasītājas un Melco kopuzņēmuma, proti, TM T & D, radīšanas. Šajā ziņā tā skaidro, ka mātes uzņēmumi ir bijuši individuāli aizliegtās vienošanās dalībnieki lielāko tās spēkā esamības daļu, kas nozīmē, ka atbilstošāk bija noteikt sākumsummas, pamatojoties uz atbilstošajām apgrozījuma summām, lai tostarp ņemtu vērā atšķirības starp to individuālajām tirgus daļām TM T & D dibināšanas laikā.
279 Treškārt, Komisija apgalvo, ka iebildums par prasītājas iekļaušanu kādā grupā var tikt apstiprināts tikai tad, ja tiek apstiprināts arī iebildums par atsauces gada izvēli. Tomēr tā tas neesot.
Vispārējās tiesas vērtējums
280 Vispirms ir jāatgādina, ka Komisijai ir rīcības brīvība, nosakot naudas sodu summas, lai mudinātu uzņēmumus rīkoties, ievērojot konkurences tiesību normas (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 216. punkts un tajā minētā judikatūra).
281 Komisija nosaka naudas soda summu, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un – vajadzības gadījumā – tā ilgumu. Pārkāpuma smagums ir jānosaka, ņemot vērā tādus kritērijus kā lietas konkrētie apstākļi, tās konteksts un naudas sodu atturošais apmērs. Ir jāņem vērā tādi objektīvi elementi kā pret konkurenci vērstās rīcības saturs un ilgums, to skaits un intensitāte, skartā tirgus apmērs un postījums, kas nodarīts saimnieciskai sabiedriskajai kārtībai. Analīzē tāpat ir jāņem vērā atbildīgo uzņēmumu relatīvais nozīmīgums un tirgus daļa, kā arī iespējamais recidīvs (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 89.–91. punkts).
282 Tomēr katru reizi, kad Komisija nolemj uzlikt naudas sodu saskaņā ar konkurences tiesībām, tai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, tostarp vienlīdzīgas attieksmes princips, kā to ir interpretējušas Kopienu tiesas (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑59/02 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3627. lpp., 315. punkts). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips pieprasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un dažādas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑311/94 BPB de Eendracht/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 309. punkts un tajā minētā judikatūra).
283 Tiktāl, ciktāl ir jāpamatojas uz uzņēmumu, kas iesaistīti vienā un tajā pašā pārkāpumā, apgrozījumu, lai noteiktu attiecības starp uzliekamajiem naudas sodiem, vērā ņemamais periods ir jāierobežo tā, lai iegūtie skaitļi būtu, cik vien iespējams, salīdzināmi (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 122. punkts).
284 Šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma preambulas 480.–490. apsvēruma izriet, ka Komisija, nosakot sākumsummu, saskaņā ar Pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai 1. A punktu nolēma piemērot atšķirīgas metodes aizliegtās vienošanās dalībniekiem – atkarībā no to spējas radīt kaitējumu konkurencei. Šim nolūkam tā klasificēja dažādos uzņēmumus piecās grupās atkarībā no to pasaules apgrozījuma summas, kas iegūta no GIS tirdzniecības, relatīvā lieluma. Šajā kontekstā Komisija uzskatīja, ka apgrozījuma summas, kuras attiecas tikai uz EEZ tirgu, nav ticams vērtēšanas kritērijs, jo vispārējā nolīguma mērķis bija nodrošināt Japānas ražotāju neesamību šajā pašā tirgū.
285 Attiecībā uz precēm, kas jāņem vērā, lai noteiktu attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu, ir jānorāda, ka saskaņā ar šā sprieduma 281. punktā minēto judikatūru Komisijai tostarp jāņem vērā skartā tirgus apmērs. Tomēr šajā gadījumā, kā norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas devītajā apsvērumā, aizliegtā vienošanās attiecās gan uz autonomajām GIS, gan uz apakšstacijām, kurās integrētas GIS. Līdz ar to Komisija nav pieļāvusi kļūdu, aprēķinot attiecīgajiem uzņēmumiem uzliekamo naudas sodu sākumsummu, ņemot vērā apgrozījumu, kas attiecas uz šīm precēm. Līdz ar to prasītājas arguments šajā saistībā ir jānoraida.
286 Attiecībā uz atsauces gada izvēli no apstrīdētā lēmuma preambulas 481., 482. un 484. apsvēruma izriet, ka, nosakot pārdošanas visā pasaulē apjomu, Komisija ir balstījusies uz 2001. gadu attiecībā uz prasītāju, Fuji, Hitachi un Melco, bet attiecībā uz Eiropas ražotājiem – uz 2003. gadu, proti, pēdējo pilno pārkāpuma gadu. Tāpat prasītājas, Fuji, Hitachi un Melco naudas soda sākumsummas aprēķins par to kā individuālo uzņēmumu dalības aizliegtajā vienošanās periodu tika veikts, pamatojoties uz to apgrozījuma summām 2001. gadā, bet Eiropas ražotājiem uzliekamo naudas sodu sākumsummas aprēķins tika veikts, pamatojoties uz to 2003. gada apgrozījuma summām.
287 Līdz ar to ir jākonstatē, ka attiecībā uz atsauces gada izvēli Komisija nav vienādi attiekusies pret Japānas ražotājiem, tostarp prasītāju, un Eiropas ražotājiem. Tādēļ saskaņā ar šā sprieduma 282. punktā minēto judikatūru ir jāpārbauda, vai pastāv objektīvs attaisnojums šādai atšķirīgai attieksmei.
288 Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma preambulas 482. apsvērumā Komisija norādīja, ka 2001. gada izmantošana attiecībā uz prasītāju ir attaisnojama ar to, ka lielu pārkāpuma perioda daļu tā bija aizliegtās vienošanās dalībniece kā individuāls uzņēmums, nevis ar kopuzņēmuma TM T & D, kurš bija pārņēmis prasītājas un Melco darbību GIS jomā 2002. gadā, starpniecību.
289 Tiesas sēdē Komisija precizēja, ka tās mērķis bija ņemt vērā abu TM T & D akcionāru nevienlīdzīgo konkurences stāvokli šā kopuzņēmuma radīšanas brīdī, kas bija tādēļ, ka Melco piederēja daudz lielāka GIS pasaules tirgus daļa nekā prasītājai. Pēc Komisijas domām, atsaukšanās uz pēdējo pilno prasītājas un Melco kā individuālu uzņēmumu dalības aizliegtajā vienošanās gadu, proti, 2001. gadu, ļauj atspoguļot šo atšķirību, nosakot naudas sodu summas, pretstatā metodei, saskaņā ar kuru TM T & D apgrozījumu 2003. gadā sadala starp abiem akcionāriem atkarībā no to attiecīgās līdzdalības kopuzņēmumā.
290 Komisijas minētais mērķis ir leģitīms, jo tas ļauj salīdzināt kopuzņēmuma akcionāru spēju radīt kaitējumu konkurencei laika posmā pirms šā kopuzņēmuma radīšanas.
291 Tomēr ir jākonstatē, ka šajā gadījumā Komisija būtu varējusi izmantot citas metodes, lai sasniegtu tās noteikto mērķi, lai saistībā ar atsauces gada izvēli neattiektos nevienlīdzīgi pret Japānas ražotājiem, no vienas puses, un Eiropas ražotājiem, no otras puses. Piemēram, nosakot prasītājas un Melco naudas sodu par laika posmu pirms TM T & D radīšanas, Komisija būtu varējusi pamatoties uz šā kopuzņēmuma naudas soda sākumsummu, kas aprēķināta, ņemot vērā apgrozījuma summas par 2003. gadu, un sadalīta starp prasītāju un Melco atbilstoši GIS pārdotajam apjomam, ko tās ir īstenojušas pēdējā gadā pirms kopuzņēmuma izveidošanas, proti, 2001. gadā.
292 Tādēļ ir jākonstatē, ka šajā gadījumā Komisijas griba, nosakot naudas sodu apmērus, precīzi atspoguļot prasītājas un Melco relatīvo stāvokli neattaisno nevienlīdzīgo attieksmi pret prasītāju.
293 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka, izvēloties 2001. gadu kā atsauces gadu, lai noteiktu Japānas ražotāju pārdošanas visā pasaulē apjomu un lai aprēķinātu prasītājai par tās individuālo dalību aizliegtās vienošanās darbībā uzlikto naudas sodu, Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
294 Šis pārkāpums tieši padara spēkā neesošu prasītājai apstrīdētā lēmuma 2. panta i) punktā par tās kā individuāla uzņēmuma dalību aizliegtās vienošanās darbībā uzliktā naudas soda aprēķinu. Tas – caur pārdošanas visā pasaulē apjomu un tirgus daļu noteikšanu – netieši ietekmē prasītājai apstrīdētā lēmuma 2. panta h) punktā uzliktā naudas soda, kas attiecas uz TM T & D pastāvēšanas laika posmu, aprēķinu.
295 Līdz ar to šī daļa ir jāapstiprina un tādēļ jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. panta h) un i) punkts. Turpretī, tā kā apstrīdētā lēmuma 1. panta saturu neietekmē atsauces gada izvēle, tas nav nedz jāatceļ, nedz jāgroza.
296 Turklāt nav jāizvērtē ceturtā pamata piektā un sestā daļa. Proti, pat ja šīs daļas tiktu pieņemtas, apstrīdētais lēmums netiktu atcelts lielākā apmērā, nekā atzīts iepriekšējā punktā.
297 Visbeidzot, ņemot vērā, ka konstatētais prettiesiskums attiecas uz pašu prasītājai uzliktā naudas soda aprēķina bāzes izvēli, Vispārējā tiesa nevar veikt minētā naudas soda aprēķinu. Līdz ar to šajā gadījumā nav jāīsteno Vispārējās tiesas neierobežotā kompetence, grozot apstrīdētā lēmuma 2. panta h) un i) punktu.
Par tiesāšanās izdevumiem
298 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
299 Tā kā prasījums atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu tika noraidīts, prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs lielā tās prasījumu daļā, pat ja pārējā daļā tai spriedums ir labvēlīgs.
300 Šādos apstākļos ir jānolemj, ka prasītāja sedz trīs ceturtdaļas tiesāšanās izdevumu, kas lietas dalībniekiem radušies Vispārējā tiesā, un ka Komisija sedz vienu ceturtdaļu šo pašu izdevumu.
301 Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru izdevumi, kas radušies bankas garantijas izveidošanas, lai novērstu lēmuma piespiedu izpildi, dēļ, nav izdevumi Reglamenta 91. panta b) punkta izpratnē (skat. šā sprieduma 92. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 5133. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to prasītājas prasība, lai Komisijai piespriestu segt šādus izdevumus, ir jānoraida.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmuma C(2006) 6762, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) 2. panta h) un i) punktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Toshiba Corp.;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Toshiba sedz trīs ceturtdaļas tiesāšanās izdevumu, kas lietas dalībniekiem radušies Vispārējā tiesā;
4) Eiropas Komisija sedz vienu ceturtdaļu tiesāšanās izdevumu, kas lietas dalībniekiem radušies Vispārējā tiesā.
Pelikánová | Jürimäe | Soldevila Fragoso |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 12. jūlijā.
[Paraksti
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēstureII – 2
1. PrasītājaII – 2
2. PrecesII – 2
3. Administratīvais processII – 2
4. Apstrīdētais lēmumsII – 3
Process un lietas dalībnieku prasījumiII – 4
Juridiskais pamatojumsII – 5
1. Par prasījumu atcelt apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantu tiktāl, ciktāl tie attiecas uz prasītājuII – 6
Par trešo pamatu, kas attiecas uz to, ka Komisija esot pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvībuII – 6
Par pirmo daļu, kas attiecas uz nepietiekamu pārkāpuma identificēšanu apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļāII – 6
– Lietas dalībnieku argumentiII – 6
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 6
Par otro daļu, kas attiecas uz tiesību iepazīties ar lietas materiāliem pārkāpumuII – 7
– Lietas dalībnieku argumentiII – 7
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 7
Par trešo daļu, kas attiecas uz lietas materiālu pierādījumu sagrozīšanuII – 12
– Lietas dalībnieku argumentiII – 12
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 12
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz to, ka Komisija no tiesību viedokļa nav pietiekami pierādījusi vispārējā nolīguma pastāvēšanuII – 13
Par ABB iesniegtajiem pierādījumiemII – 18
– Lietas dalībnieku argumentiII – 18
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 19
Par ABB iesniegto pierādījumu apstiprināšanuII – 23
– Lietas dalībnieku argumentiII – 23
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 24
Par paziņošanas un uzskaites mehānismuII – 27
– Lietas dalībnieku argumentiII – 27
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 28
Par pierādījumiem, kas ir pretrunā apgalvotajai vispārējā nolīguma pastāvēšanaiII – 31
– Lietas dalībnieku argumentiII – 31
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 32
Vispārīgais vērtējumsII – 33
Par otro pamatu, kas attiecas uz to, ka Komisija nav pierādījusi vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanuII – 34
Par pirmo daļu, kas attiecas uz vienota pārkāpuma pierādījumuII – 34
– Lietas dalībnieku argumentiII – 34
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 35
Par otro daļu, kas attiecas uz turpināta pārkāpuma un prasītājas turpinātas dalības tajā pierādījumuII – 37
– Lietas dalībnieku argumentiII – 37
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 38
2. Par prasījumu atcelt vai būtiski samazināt prasītājai uzlikto naudas soduII – 41
Par pirmo daļu, kas attiecas uz kļūdu, izvērtējot prasītājas dalības pārkāpumā relatīvo smagumuII – 41
Lietas dalībnieku argumentiII – 41
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 41
Par otro daļu, kas attiecas uz kļūdu pārkāpuma ilguma vērtējumāII – 42
Lietas dalībnieku argumentiII – 42
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 42
Par trešo daļu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu attiecībā uz naudas soda aprēķinu neievērošanuII – 43
Lietas dalībnieku argumentiII – 43
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 43
Par ceturto daļu, kas attiecas uz kļūdu sākumsummas noteikšanāII – 44
Lietas dalībnieku argumentiII – 44
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 45
Par tiesāšanās izdevumiemII – 47