CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)
2011. gada 15. decembrī
Lieta F‑30/10
Philippe de Fays
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Civildienesta noteikumu 73. pants – Atteikums slimību atzīt par arodslimību
Priekšmets Prasība, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kurš ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu un ar kuru P. Fays, galvenokārt, lūdz atcelt Komisijas lēmumu atteikt atzīt slimību, ar ko sirgst prasītājs, par arodslimību
Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītājs atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Prasība – Priekšmets – Nospriešana – Nepieņemamība
(Civildienesta noteikumu 91. pants)
2. Ierēdņi – Prasība – Prasība par lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība – Iedarbība – Vēršanās tiesā ar apstrīdēto aktu – Izņēmums – Lēmums, kam nav apstiprinoša rakstura
(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)
3. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Medicīniskā ekspertīze – Ārstu komisijas rīcības brīvība – Robežas
(Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 22. panta 3. punkta pirmā daļa)
4. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Medicīniskā ekspertīze – Ārstu komisijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms
(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 22. pants)
5. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Medicīniskā ekspertīze – Ārstu komisijas sastāvs – Prasība par ārstu komisijas locekļu specializāciju – Neesamība
(Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 22. panta 1. punkta trešā daļa)
1. Savienības tiesai nav jāsniedz paziņojumi par tiesībām tiesiskuma pārbaudes ietvaros, kas pamatota ar Civildienesta noteikumu 91. pantu. Tādēļ prasījumi, kuru mērķis ir panākt, lai Savienības tiesa konstatē, ka prasītajam ir iestājusies darbnespēja arodslimības dēļ, nav pieņemami.
(skat. 43. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 2002. gada 12. jūnijs, T‑187/01 Mellone/Komisija, 16. punkts.
Civildienesta tiesa: 2006. gada 16. maijs, F‑55/05 Voigt/Komisija, 25. punkts un tajā minētā judikatūra.
2. Administratīva sūdzība un tās tieša vai netieša noraidīšana ir sarežģītas procedūras neatņemama sastāvdaļa, un tas ir tikai viens no priekšnosacījumiem prasības celšanai tiesā. Šādos apstākļos ar prasību, pat ja tā formāli ir vērsta pret sūdzības noraidījumu, tiesā faktiski izskatīšanai tiek iesniegts nelabvēlīgais akts, par kuru bija iesniegta sūdzība, izņemot gadījumu, kad sūdzības noraidījuma apjoms atšķiras no akta, par kuru šī sūdzība tikusi iesniegta, apjoma. Lēmums par sūdzības tiešu noraidīšanu, ņemot vērā tā saturu, var nebūt prasītāja apstrīdētā akta apstiprinājums. Tā tas ir gadījumā, kad lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir pārskatīta prasītāja situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, vai kad ar to tiek grozīts vai papildināts sākotnējais lēmums. Šādos gadījumos sūdzības noraidījums ir akts, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu, vai pat uzskata to par nelabvēlīgu aktu, ar ko tiek aizstāts apstrīdētais akts.
(skat. 45. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1980. gada 28. maijs, 33/79 un 75/79 Kuhner/Komisija, 9. punkts; 1989. gada 17. janvāris, 293/87 Vainker/Parlaments, 7. un 8. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2002. gada 12. decembris, T‑338/00 un T‑376/00 Morello/Komisija, 35. punkts; 2004. gada 10. jūnijs, T‑258/01 Eveillard/Komisija, 31. punkts; 2004. gada 14. oktobris, T‑389/02 Sandini/Tiesa, 49. punkts; 2005. gada 7. jūnijs, T‑375/02 Cavallaro/Komisija, 63.–66. punkts; 2006. gada 25. oktobris, T‑281/04 Staboli/Komisija, 26. punkts.
Eiropas Savienības Vispārējā tiesa: 2009. gada 9. decembris, T‑377/08 P Komisija/Birkhoff, 50.–59. un 64. punkts; 2011. gada 21. septembris, T‑325/09 P Adjemian u.c./Komisija, 32. punkts.
3. No Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 22. panta 3. punkta pirmās daļas izriet, ka, lai ārstu komisija varētu likumīgi sniegt medicīnisku atzinumu, ir nepieciešams, lai tā varētu iepazīties ar visiem dokumentiem, kas tai varētu būt noderīgi vērtējumā. Ārstu komisija var pieprasīt papildu pārbaudes un ekspertu konsultācijas, lai pabeigtu tai uzticēto lietu vai iegūtu atzinumus, kas ir nepieciešami, lai veiktu tās uzdevumu.
Turklāt, ja, ņemot vērā tai iesniegtos īpaši sarežģītos medicīniskos jautājumus, šķiet, ka informācija, kas nepieciešama tās uzdevuma veikšanai, tai uzticētās lietas materiālos nav norādīta skaidri un saskaņoti, ārstu komisijai ir jāpieprasa visa informācija, kas nepieciešama tās vērtējumam. Šajā ziņā, ja ārstu komisijas locekļi nevar apliecināt īpašās zināšanas par attiecīgajām slimībām, ārstu komisijai ir pienākums pieprasīt iesniegt visus dokumentus, kas varētu būt noderīgi tās novērtējuma pamatojumam, un attiecīgajā gadījumā pieprasīt papildu pārbaudes un konsultēties ar ekspertiem, kas specializējušies šajās slimībās.
(skat. 63.–65. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 1999. gada 15. decembris, T‑300/97 Latino/Komisija, 70. punkts.
4. Noteikumu par Savienības ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 22. pantā paredzētais ārstu komisijas uzdevums objektīvi un neatkarīgi veikt izvērtējumu par medicīniska rakstura jautājumiem prasa, pirmkārt, lai šīs komisijas rīcībā būtu visa vajadzīgā informācija un, otrkārt, lai tai būtu pilnīga rīcības brīvība. Ārstu komisijas sniegtais medicīniskais izvērtējums ir uzskatāms par galīgu, ja tas ir pieņemts likumīgos apstākļos.
Šajā ziņā Savienības tiesa var pārbaudīt, vai ārstu komisijas atzinums par arodslimības atzīšanu ir likumīgs, it īpaši, vai tajā ir ietverts pamatojums, kas ļauj izvērtēt apsvērumus, uz kuriem tas ir balstīts, un vai tajā ir pierādīta saprotama saikne starp tajā ietvertajiem medicīniskajiem konstatējumiem un tajā izdarītajiem secinājumiem. Turklāt, ja ārstu komisijai ir jāizskata sarežģīti medicīniska rakstura jautājumi saistībā ar grūti uzstādāmu diagnozi vai par cēloņsakarību starp slimību, ar ko sirgst ieinteresētā persona, un tās amata pienākumu pildīšanu iestādē, tad tai savā atzinumā tostarp ir jānorāda tie lietas fakti, uz kuriem tā pamatojas, un būtisku atšķirību gadījumā jāprecizē iemesli, kuru dēļ tās secinājumi atšķiras no tiem, kas izdarīti atsevišķos iepriekšējos atbilstošos ārstu atzinumos, kas ir ieinteresētajai personai labvēlīgāki.
(skat. 73. un 89. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2010. gada 14. septembris, F‑79/09 AE/Komisija, 64. un 65. punkts un tajos minētā judikatūra.
5. Noteikumos par ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem nav noteiktas nekādas speciālas prasības ne attiecībā uz attiecīgā ierēdņa izvēlētā ārsta, ne arī iecēlējinstitūcijas nozīmētā ārsta specializāciju. Vienīgā prasība attiecas uz trešo ārstu, kuram atbilstoši minēto noteikumu 22. panta 1. punkta trešajai daļai ir jābūt atbilstoši kompetentam ķermeņa ievainojumu izvērtēšanas un ārstēšanas jomā. Līdz ar to nevar pamatoti apgalvot, ka ārstu komisijas sastāvs ir pretlikumīgi izveidots, tikai tādēļ, ka tās locekļiem nebija zināšanu attiecīgo slimību jomā.
(skat. 83. un 84. punktu)