VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (astotā palāta)
2010. gada 2. septembrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Koncentrācija – Koncentrācijas projekta izbeigšana – Lēmums izbeigt procedūru, kas sākta saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 139/2004 21. panta 4. punktu – Nepārsūdzams akts – Nepieņemamība
Lieta T‑58/09
Schemaventotto SpA, Milāna (Itālija), ko pārstāv M. Siraguza [M. Siragusa], Dž. Skasellati Sforcolīni [G. Scassellati Sforzolini], Dž. Rica [G. Rizza] un M. Pjerdžovanni [M. Piergiovanni], advokāti,
prasītāja,
ko atbalsta
Abertis Infraestructuras, SA, Barselona (Spānija), ko pārstāv M. Roka Hunjents [M. Roca Junyent] un P. Kaljols Garsia [P. Callol García], advokāti,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. di Buči [V. Di Bucci] un E. Žipinī Furnjē [É. Gippini Fournier], pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt vienu vai vairākus lēmumus, kas esot ietverti Komisijas 2008. gada 13. augusta vēstulē par procedūru, kura uzsākta saskaņā ar Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV L 24, 1. lpp.) 21. panta 4. punktu attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, un Autostrade SpA koncentrāciju (Lieta COMP/M.4388 – Abertis/Autostrade).
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro], tiesneši N. Vāls [N. Wahl] un A. Ditrihs [A. Dittrich] (referents),
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošās tiesību normas
1 Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulā (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV L 24, 1. lpp.) ir paredzēta kontroles sistēma, ko Eiropas Komisija īsteno pār Kopienas mēroga koncentrācijām, kas noteiktas minētās regulas 1. un 3. pantā. Par šīm koncentrācijām pirms to īstenošanas ir jāpaziņo Komisijai (Regulas Nr. 139/2004 4. pants). Komisija izvērtē to atbilstību kopējam tirgum (Regulas Nr. 139/2004 2. pants).
2 Regulas Nr. 139/2004 21. pantā ir noteikts:
“Regulas piemērošana un jurisdikcija
1. Koncentrācijām, kas definētas 3. pantā, piemēro tikai šo regulu un nepiemēro Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003, (EEK) Nr. 1017/68, (EEK) Nr. 4056/86 un (EEK) Nr. 3975/87, izņemot attiecībā uz tiem kopuzņēmumiem, kas nav Kopienas mēroga kopuzņēmumi un kuru mērķis vai sekas ir to uzņēmumu konkurējošas darbības koordinēšana, kas saglabā neatkarību.
2. Saskaņā ar pārskatīšanu Eiropas Kopienu Tiesā Komisijai ir ekskluzīva kompetence pieņemt lēmumus, ko paredz šī regula.
3. Dalībvalstis nedrīkst piemērot savas valsts konkurences jomas tiesību aktus nevienai Kopienas mēroga koncentrācijai.
Pirmais apakšpunkts nesakar nevienas dalībvalsts pilnvaras veikt jebkādu izmeklēšanu, kas nepieciešama 4. panta 4. punkta un 9. panta 2. punkta piemērošanai vai pēc lietas pārskatīšanas, ievērojot 9. panta 3. punkta pirmā apakšpunkta b) ievilkumu vai 9. panta 5. punktu un pieņemt pasākumus, kas noteikti nepieciešami 9. panta 8. punkta piemērošanai.
4. Neskarot 2. un 3. punktu, dalībvalstis var pieņemt atbilstošus pasākumus, lai aizsargātu citas likumīgās intereses, izņemot tās, kas minētas šajā regulā un ir saderīgas ar pārējiem Kopienas tiesību aktu noteikumiem.
Valsts drošību, masu informācijas līdzekļu plurālismu un uzraudzības noteikumus uzskata par likumīgām interesēm pirmās daļas nozīmē.
Jebkādas citas valsts intereses attiecīgā dalībvalsts paziņo Komisijai, un, pirms var pieņemt augstākminētos noteikumus, Komisija tās atzīst pēc novērtēšanas attiecībā uz saderību ar Kopienas tiesību aktu vispārējiem principiem un citiem noteikumiem. Komisija informē attiecīgo dalībvalsti 25 darba dienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas.”
Tiesvedības priekšvēsture
3 Prasītāja Schemaventotto SpA ir Itālijas sabiedrība. Tā kontrolē Atlantia SpA, agrāk – Autostrade SpA, kura savukārt kontrolē Autostrade per l’Italia SpA (ASPI), Itālijas maksas autoceļu celtniecības un apsaimniekošanas koncesionāre sabiedrība. Persona, kas iestājusies lietā, Abertis Infraestructuras, SA, ir Spānijas uzņēmums, kura galvenā darbība ir maksas autoceļu apsaimniekošana.
4 2006. gada 23. aprīlī Autostrade un personas, kas iestājusies lietā, administratīvās pārvaldes apstiprināja apvienošanās projektu “koncentrācija Abertis/Autostrade”, kuram bija jāuzsāk Autostrade iekļaušana personā, kas iestājusies lietā, un jaunas sabiedrības izveidošana, kuras juridiskā adrese atrastos Spānijā. Šī koncentrācija turpinājumā tika apstiprināta Autostrade un personas, kas iestājusies lietā, akcionāru sapulcē.
5 Ar 2006. gada 4. augusta saistošu paziņojumu Itālijas Infrastruktūru ministrija, Ekonomikas un finanšu ministrija un – ar 2006. gada 5. augusta lēmumu – Azienda nazionale autonoma delle Strade (ANAS, aģentūra, kas ir atbildīga par koncesiju autoceļu jomā piešķiršanu Itālijā) noraidīja Autostrade iesniegto pieteikumu piešķirt atļauju veikt koncentrāciju starp personu, kas iestājusies lietā, un Autostrade. ANAS uzskata, ka koncentrācijai bija iepriekš saņemta administrācijas atļauja, jo tās dēļ tika mainīts koncesijas saņēmējs.
6 2006. gada 18. augustā saskaņā ar Regulu Nr. 139/2004 Autostrade un persona, kas iestājusies lietā, paziņoja par koncentrācijas projektu Komisijai. Ar 2006. gada 22. septembra lēmumu Komisija, konstatēdama, ka koncentrācija notiek Kopienas mērogā un ka darījums nerada būtiskus traucējumus efektīvai konkurencei kopējā tirgū vai lielā tā daļā, nolēma neiebilst pret paziņoto koncentrāciju un to atzina par atbilstošu kopējam tirgum.
7 Lai arī Komisija koncentrāciju apstiprināja, Autostrade un persona, kas iestājusies lietā, pārtrauca tās īstenošanu tādēļ, ka ANAS atteicās piešķirt savu atļauju. Tās uztraucās, ka, ja darījums tiks veikts bez atļaujas, Itālijas iestādes atsauks autoceļu koncesiju Itālijā, kas veido Autostrade galvenos aktīvus.
8 2006. gada 29. septembrī Itālijas valdība pieņēma decreto‑legge n° 262 (su) disposizioni urgenti in materia tributaria e finanziaria (Likumdošanas dekrēts Nr. 262 par steidzamiem noteikumiem nodokļu un finanšu jomā, 2006. gada 3. oktobra GURI Nr. 230; turpmāk tekstā – “likumdošanas dekrēts Nr. 262”). 2006. gada 24. novembrī likumdošanas dekrēts Nr. 262 pēc grozījumiem tika pārveidots par likumu legge n° 286 (likums Nr. 286, 2006. gada 28. novembra GURI Nr. 277 kārtējais pielikums).
9 Likumdošanas dekrētā Nr. 262 tikai ieviests vienotas konvencijas modelis, paredzot, ka visi autoceļu koncesijas nolīgumi, kas noslēgti pēc tā stāšanās spēkā, tiek izstrādāti pēc viena un tā paša modeļa un atbilstoši vieniem un tiem pašiem principiem. Bija paredzēts, ka šī vienotā konvencija aizstāj visas pastāvošās autoceļu konvencijas, kas pastāvēja pirmās periodiskās pārbaudes laikā pēc likumdošanas dekrēta Nr. 262 stāšanās spēkā, automātiski atsaucot pastāvošo konvenciju, ja koncesionārs nepieņem jaunos nosacījumus.
10 Ar 2006. gada 18. oktobra vēstuli Komisija, ņemdama vērā iepriekš izklāstītos notikumus, informēja Itālijas iestādes par savu sākotnējo vērtējumu, atbilstoši kuram Itālijas Republika, nepamatoti radot šķērsli koncentrācijai, ir pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 21. pantu.
11 Saņemdamas Komisijas sākotnējo vērtējumu, Itālijas iestādes nolēma atņemt juridisko spēku 2006. gada 4. augusta saistošajam paziņojumam, ko kopīgi pieņēma Itālijas Infrastruktūru ministrija un Ekonomikas un finanšu ministrija, kā arī ANAS 2006. gada 5. augusta lēmumam.
12 2006. gada 14. novembrī Komisija saskaņā ar EKL 226. pantu uzsāka pret Itālijas Republiku procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi saistībā ar iespējamo EKL 43. un 56. panta pārkāpumu, kas pieļauts, īstenojot reformu autoceļu apsaimniekošanas koncesijas sistēmā Itālijā, un saistībā ar Autostrade un personas, kas iestājusies lietā, saplūšanu.
13 2006. gada 13. decembrī Autostrade un persona, kas iestājusies lietā, nolēma atteikties no koncentrācijas īstenošanas, ņemot vērā, ka darījumu nav iespējams pabeigt līdz 2006. gada 31. decembrim, kā paredzēts saplūšanas projektā, kuru katra uzņēmuma akcionāri bija apstiprinājuši. Papildus tam, ka stājās spēkā likumdošanas dekrēts Nr. 262, kā vienu no šā lēmuma iemesliem abas sabiedrības savā 2006. gada 13. decembra preses paziņojumā minēja grūtības saņemt ANAS atļauju saistībā ar jauno tiesisko regulējumu.
14 2007. gada 31. janvārī Komisija Itālijas iestādēm nosūtīja jaunu sākotnējo vērtējumu, kas veikts atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam. Tā nonāca pie sākotnējā secinājuma, ka tas, ka Itālijas iestādes iepriekš un pietiekami skaidri nebija noteikušas to sabiedrības interešu kritērijus, kas minēti, lai piemērotu atļaujas piešķiršanas procedūru, un tas, ka tās nebija pieņēmušas lēmumu par atļaujas piešķiršanu, ko lūdza Autostrade un ASPI, ir pasākumi Regulas Nr. 139/2004 21. panta izpratnē, kas de facto veicinājuši aizliegumu vai būtiski traucējuši veikt Kopienas mēroga koncentrāciju. Veicot šādus pasākumus bez iepriekšējas paziņošanas un bez Komisijas piekrišanas, Itālijas Republika esot pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 21. pantā paredzēto paziņošanas pienākumu un pienākumu “nerīkoties”. Attiecīgie pasākumi esot bijuši neatbilstoši tiesiskās drošības principam, un, pamatojoties uz pieejamo informāciju, esot radies iespaids, ka tie nepamatoti ierobežo kapitāla brīvu apriti un brīvību veikt uzņēmējdarbību (EKL 43. un 56. pants). Komisija piebilda, ka, ja šis sākotnējais vērtējums tiks apstiprināts, tā varētu pieņemt lēmumu, kurā tiktu atzīts, ka Itālijas Republika ir pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 21. pantu.
15 2007. gada 18. jūlijā pēc apspriedes ar Itālijas iestādēm Komisija publicēja preses paziņojumu, kurā tā paziņoja, ka labvēlīgi attiecas pret starpministriju direktīvas priekšlikumu, ko iesniegušas Itālijas iestādes un kas ir vērsts, lai izskaidrotu atbilstošos tiesību aktus, kas reglamentē autoceļu koncesiju nodošanas atļauju piešķiršanu Itālijā. Komisija norādīja, ka, ja šī direktīva un tās īstenošanas noteikumi stāsies spēkā, tā varēs izbeigt procedūru, ko tā bija uzsākusi pret Itālijas Republiku, piemērojot Regulas Nr. 139/2004 21. pantu.
16 2007. gada 30. jūlijā Itālijas Infrastruktūru ministrija, apspriežoties ar Itālijas Ekonomikas un finanšu ministriju, pieņēma Direttiva (su) criteri di autorizzazione alle modificazioni del concessionario autostradale derivanti da concentrazione comunitaria (Direktīva, kurā ir noteikti kritēriji atļaujas autoceļu koncesionāra izmaiņām izsniegšanai pēc Kopienas mēroga koncentrācijām, 2007. gada 26. septembra GURI Nr. 224). Īstenošanas noteikumi tika pieņemti 2008. gada 29. februārī (2008. gada 3. marta GURI Nr. 52).
17 Ar 2008. gada 19. marta vēstuli prasītāja lūdza Komisiju noslēgt saistībā ar koncentrāciju pret Itālijas Republiku uzsākto procedūru, pieņemot lēmumu, kurā atzīts, ka tā ir pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 21. pantu.
18 2008. gada 22. maijā Komisijas ģenerāldirektorāts (ĢD) “Konkurence” informēja prasītāju par savu nodomu piedāvāt pieņemt lēmumu par saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu uzsāktās procedūras izbeigšanu un aicināja to iesniegt savus apsvērumus šajā jautājumā. Prasītāja atbildēja ar 2008. gada 5. jūnija vēstuli.
19 2008. gada 13. augustā Komisija Itālijas iestādēm nosūtīja vēstuli, par kuru ir celta šī prasība.
20 Šajā vēstulē Komisija informēja Itālijas iestādes, ka labvēlīgi attiecas pret nesenajām izmaiņām, un norādīja, ka arī uzskata, ka 2007. gada 30. jūlija direktīvas publicēšana, kā arī 2008. gada 29. februāra īstenošanas noteikumu pieņemšana un publicēšana apliecina, ka tās sākotnējos vērtējumos, kas pieņemti saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu attiecīgi 2006. gada 18. oktobrī un 2007. gada 31. janvārī, minētās problēmas turpmāk neparādīsies. Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija norādīja, ka ir nolēmusi neturpināt saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu veikto procedūru lietā Abertis/Autostrade attiecībā uz iespējamiem pārkāpumiem, kas konstatēti 2007. gada 31. janvāra sākotnējās izmeklēšanas laikā.
21 Šajā vēstulē tā piebilda, ka, lai arī tā uzskatīja, ka vairs nav jāturpina saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu veiktā procedūra, attiecīgajiem tiesību aktiem par atļaujas koncesiju nodošanai izsniegšanas procedūru katrā ziņā ir jāatbilst iekšējā tirgus noteikumos paredzētajiem vispārīgiem nosacījumiem. Komisija precizēja, ka atliek lēmuma pieņemšanu šajā jautājumā.
22 Turklāt Komisija norādīja, ka katrā ziņā tā turpinās pārbaudīt katru konkrēto pasākumu, kas pieņemts, piemērojot jaunos tiesību aktus, un, iespējams, būs piemērojams nākotnes Kopienas mēroga koncentrācijām.
23 Visbeidzot, Komisija šajā vēstulē precizēja, ka tā neatsakās no iespējas šobrīd vai nākotnē veikt citu izmeklēšanu, it īpaši pret īpašajām procedūrām, ko veic ĢD “Iekšējais tirgus” un ĢD “Enerģija un transports”.
24 Ar 2008. gada 4. septembra vēstulēm Komisija informēja prasītāju un personu, kas iestājusies lietā, par savu 2008. gada 13. augusta vēstuli.
25 Ar 2008. gada 15. oktobra vēstuli prasītāja lūdza Komisiju atsūtīt 2008. gada 13. augusta vēstules kopiju.
26 2008. gada 16. oktobrī Komisija izbeidza arī procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pret Itālijas Republiku, kas tika uzsākta 2006. gada 14. novembrī saskaņā ar EKL 226. pantu saistībā ar kapitāla brīvās aprites un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumiem, kas radīti, īstenojot reformu autoceļu apsaimniekošanas koncesijas sistēmā Itālijā, un saistībā ar Autostrade un personas, kas iestājusies lietā, saplūšanu.
27 Ar 2008. gada 1. decembra vēstuli Komisija pārsūtīja prasītājai savu 2008. gada 13. augusta vēstuli.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
28 Ap prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2009. gada 11. februārī, prasītāja cēla šo prasību.
29 Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 4. maijā, Komisija saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību.
30 Ar vēstuli, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēta 2009. gada 25. maijā, persona, kas iestājusies lietā, lūdza atļauju iestāties šajā lietā prasītājas prasījumu atbalstam. Šis lūgums tika apmierināts ar Pirmās instances tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2009. gada 23. jūlija rīkojumu.
31 Prasītāja iesniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību 2009. gada 15. jūnijā.
32 2009. gada 29. septembrī persona, kas iestājusies lietā, iesniedza iestāšanās rakstu tikai attiecībā uz jautājumu par prasības pieņemamību. Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 23. novembrī, prasītāja iesniedza savus apsvērumus par šo iestāšanās rakstu. Komisija nav iesniegusi apsvērumus par šo iestāšanās rakstu.
33 Prasības pieteikumā prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt vienu vai vairākus lēmumus, kas esot ietverti Komisijas 2008. gada 13. augusta vēstulē par procedūras uzsākšanu saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, un Autostrade koncentrāciju;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– likt veikt jebkādu citu pasākumu, tai skaitā izmeklēšanas pasākumu, ko tā uzskata par vajadzīgu.
34 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu, neaplūkojot lietu pēc būtības;
– pakārtoti, noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
35 Savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītāja apgalvo, ka prasība ir pieņemama, un apstiprina prasības pieteikumā formulētos prasījumus.
36 Savā iestāšanās rakstā persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka prasība ir pieņemama.
Juridiskais pamatojums
37 Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. un 4. punktu, ja viens no lietas dalībniekiem pieprasa, Vispārējā tiesa var lemt par iebildi par nepieņemamību, neaplūkojot lietu pēc būtības. Saskaņā ar šā paša panta 3. punktu, ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi, pārējā procesa daļa notiek mutvārdos. Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā gadījumā lietas materiāli sniedz visu vajadzīgo informāciju un ka mutvārdu process nav jāuzsāk.
38 Savu prasījumu atbalstam Komisija atsaucas uz šķērsli tiesas procesam, kas saistīts ar apstrīdētā akta būtību.
Lietas dalībnieku argumenti
39 Komisija apgalvo, ka tās 2008. gada 13. augusta vēstulei nav tāda satura, kā apgalvo prasītāja.
40 Proti, minētajā vēstulē neesot ietverts nedz Itālijas iestāžu 2007. gada jūlijā un 2008. gada februārī pieņemtā tiesiskā regulējuma skaidri izteikts apstiprinājums, nedz netieši izteikts vērtējums par to valsts pasākumu atbilstību Kopienu tiesībām, attiecībā uz kuriem saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu tika uzsākta procedūra. Šajā vēstulē esot tikai atspoguļots lēmums neturpināt iepriekš saskaņā ar minētās regulas 21. pantu uzsākto procedūru.
41 Attiecībā uz saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta trešo daļu pieņemto lēmumu būtību un darbību Komisija esot kompetenta pieņemt lēmumu par dalībvalsts aizsargāto sabiedrības interešu atbilstību vispārējiem principiem un citām Kopienu tiesību normām, izņemot tās, kas šā paša punkta otrajā daļā skaidri atzītās kā leģitīmas, pat ja attiecīgā dalībvalsts nav paziņojusi par šīm interesēm.
42 Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 139/2004 21. panta mērķis ir saglabāt ietekmes sadali starp valsts iestādēm un Kopienas iestādēm. Likumdevējs esot vēlējies piešķirt Komisijai ekskluzīvu kompetenci Kopienas mēroga koncentrāciju pārbaudes jomā un nodrošināt, ka šī pārbaude tiek veikta pēc iespējas ātrāk.
43 Tam esot divas neizbēgamas sekas. Pirmkārt, ja dalībvalsts veic pasākumus, kas nav pamatoti Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta otrās daļas izpratnē, lēmums, ko Komisija esot kompetenta pieņemt šīs tiesību normas trešās daļas izpratnē, pilda EKL 226. pantā paredzētajai procedūrai analoģisku funkciju. Otrkārt, šis lēmums esot īpaši piemērots instruments, lai apmierinātu īpašās koncentrāciju pārbaudēm raksturīgās prasības tās veikt ātri, jo tā mērķis esot pēc iespējas ātrāk panākt Kopienas lēmumu, kas paredzēts Regulā Nr. 139/2004, un novērst risku, ka šāda veida lēmums tiek pieņemts tikai pēc tam, kad valsts pasākumi jau ir pilnīgi iztraucējuši Kopienas mēroga koncentrāciju.
44 Komisija apgalvo, ka Komisijas lēmums neturpināt procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta trešo daļu nav apstrīdams tiesību akts.
45 Šajā ziņā tā norāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība atcelt Komisijas lēmumu neuzsākt procedūru sakarā ar dalībvalsts pienākumu neizpildi ir nepieņemama. No EKL 226. panta sistēmas izrietot, ka Komisijai nav pienākuma uzsākt procedūru šīs tiesību normas izpratnē, bet tai ir diskrecionāras izvērtēšanas pilnvaras, kas izslēdz privātpersonu tiesības pieprasīt, lai šī iestāde ieņem noteiktu nostāju, un celt prasību atcelt tās lēmumu atteikties rīkoties.
46 Tas pats princips esot ticis apstiprināts saistībā ar prasību, kas vērsta pret Komisijas atteikumu pieņemt lēmumu, kas būtu adresēts dalībvalstij saskaņā ar EKL 86. panta 3. punktu.
47 Pēc Komisijas domām, tāpat kā gadījumā, kad sniegts atteikums uzsākt vai turpināt procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu vai pieņemt lēmumu saskaņā ar EKL 86. panta 3. punktu, atteikums pieņemt lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta trešajai daļai vai katrā ziņā uzsākt vai turpināt procedūru nerada nekādu juridiski saistošu iedarbību un privātpersona nevar celt prasību par tā atcelšanu.
48 Komisijas saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta trešo daļu pieņemtais lēmums nozīmējot ļoti lielas diskrecionārās varas īstenošanu. Komisijai esot jānosaka, vai, kā un kad jāuzsāk vai jāturpina attiecīgā procedūra – tāpat kā analoģiskās situācijās, kad dalībvalsts, iespējams, ir pārkāpusi Kopienu tiesības, par ko varētu uzsākt procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi saskaņā ar 226. pantu vai pieņemt lēmumu saskaņā ar EKL 86. panta 3. punktu. Šī argumentācija vēl jo vairāk esot piemērojama dalībvalsts nepaziņošanas gadījumā.
49 Komisija uzsver, ka attiecīgā situācija šajā gadījumā nav salīdzināma ar sūdzībām valsts atbalstu jomā. Proti, judikatūra, kas ir veltīta Komisijas pienākumam pieņemt lēmumu, kas adresēts dalībvalstij pēc šādas sūdzības saņemšanas un kurā ir apstiprināta sūdzības iesniedzēju celtās prasības atcelt šos lēmumus pieņemamība, esot balstīta uz noteicošu konstatējumu, ka Komisijai ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz iespējamās atbalsta nesaderības ar kopējo tirgu konstatējumu.
50 Komisijai nav nekādas ekskluzīvas kompetences izvērtēt dalībvalsts veikto pasākumu saderību ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu vai ar citām Kopienu tiesību normām. Regulas Nr. 139/2004 21. pants esot regulas tiesību norma, kas saskaņā ar EKL 249. panta otro daļu uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs. Jebkuras valsts tiesa to varot piemērot.
51 Komisija piebilst, ka tiesību normām, kuras var tikt pārkāptas ar valsts pasākumiem un kuru saderību Komisija ir aicināta pārbaudīt, pieņemot lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu, ir tieša iedarbība. Runa esot par EK līguma noteikumiem par pamatbrīvībām, tostarp par EKL 43. un 56. pantu.
52 Pat ja Komisija nepieņem lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta trešo daļu, ieinteresētās personas varot vērsties valsts tiesā, lai tiktu konstatēts minētā 21. panta vai to EK līguma noteikumu pārkāpums, kas attiecas uz kapitāla brīvu apriti un brīvību veikt uzņēmējdarbību. Komisija precizē, ka tieši šajā aspektā izpaužas galvenā atšķirība starp attiecīgo mehānismu šajā gadījumā un valsts atbalstiem piemērojamo. Pēdējā minētajā gadījumā valsts tiesai ir tikai pakārtota loma saderības vērtēšanā, kas ir rezervēta Komisijai.
53 Līdz ar to tiesību aizsardzība tiesā tiekot nodrošināta bez vajadzības lūgt, lai Komisija pieņem lēmumu, vai vajadzības vērsties Kopienu tiesā.
54 Visbeidzot, Komisija norāda, ka prasība esot nepieņemama vēl jo vairāk tāpēc, ka attiecīgie uzņēmumi ir atteikušies no koncentrācijas. Komisija esot pieņēmusi savu lēmumu neturpināt procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta trešo daļu pēc tam, kad koncentrācijas dalībnieki bija atteikušies to īstenot.
55 Komisijai neesot pienākuma pieņemt lēmumu, ja koncentrācija, par kuru būtu bijis šis lēmums, tika pārtraukta un ja pēc šā lēmuma pieņemšanas dalībvalstīm vairs nebūtu iespējams šo lēmumu izpildīt. Būtu jāatzīst, ka Komisijai ir diskrecionāra vara atteikties turpināt procedūru vēl jo vairāk tad, ja, kā esot šajā gadījumā, tajā laikā valsts tiesiskajā regulējumā ir izdarīti pozitīvi grozījumi.
56 Prasītāja atbild, ka Komisijas 2008. gada 13. augusta vēstulē esot ietverts “apvienots lēmums”, pat divi atsevišķi lēmumi.
57 Proti, pirmo lēmumu, kas esot skaidri formulēts, veidojot tas, ka Komisija esot apstiprinājusi 2007. gada jūlijā un 2008. gada februārī Itālijas tiesiskajā kārtībā noteiktos reglamentējošos pasākumus, kas attiecas uz atļaujas izsniegšanas procedūrām autoceļu koncesiju nodošanai. Otrais, kas formulēts netieši, attiecoties uz vērtējumu par valsts pasākumu, par kuriem tika uzsākta procedūra saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu, saderību ar Kopienu tiesībām.
58 Netieši izteiktais lēmums esot izsecināms no attiecīgās procedūras izbeigšanas, par kuru Itālijas Republikai tika paziņots 2008. gada 13. augusta vēstulē. Šī izbeigšana loģiski izslēdzot konstatējumu, ka pastāv Kopienu tiesību pārkāpums, kurš iesākumā tika minēts Komisijas 2007. gada 31. janvāra sākotnējā vērtējumā, kurš veikts saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu. Ja, tieši otrādi, Komisija esot uzskatījusi, ka pārkāpums pastāv, tai procedūras izbeigšanas vietā esot bijis, pieņemot formālu lēmumu, jāatzīst, ka šāds pārkāpums pastāv. Prasītāja piebilst, ka gadījumā, ja 2008. gada 13. augusta vēstulē nav iekļauts netieši izteikts lēmums, tas nozīmējot, ka Komisija vēl nebija ieņēmusi nostāju attiecībā uz to, vai sākotnējā vērtējumā minētais Kopienu tiesību pārkāpums pastāv, kas skaidri izteikto lēmumu būtu padarījis patvaļīgu un neloģisku.
59 Prasītāja uzskata, ka šis 2008. gada 13. augusta vēstulē izdarītais vērtējums tostarp izriet no pēdējā minētā salīdzinājuma ar 2006. gada 18. oktobra un 2007. gada 31. janvāra sākotnējiem vērtējumiem. Proti, šajos datumos Komisija esot uzskatījusi, ka Itālijas Republikas veiktie pasākumi ir prettiesiski. Pēc grozījumiem Itālijas tiesību sistēmā, kas izdarīti 2007. gada jūlijā un 2008. gada februārī, šie pasākumi vairs neesot bijuši par šķērsli procedūras izbeigšanai. 2008. gada 13. augusta vēstule tātad esot tikusi uzrakstīta pēc jauna un atšķirīga šo pasākumu vērtējuma.
60 Prasītāja piebilst, ka tās 2008. gada 13. augusta vēstules interpretāciju apstiprinot Komisijas skaidrojumi 2009. gada 16. marta vēstulē, kas adresēta personai, kas iestājusies lietā (skat. arī šī rīkojuma 74. un 75. punktu).
61 Prasītāja atgādina, ka procedūra sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, kas uzsākta 2006. gada 14. novembrī saskaņā ar EKL 226. pantu attiecībā uz iespējamo EKL 43. un 56. panta pārkāpumu, tika izbeigta 2008. gada 16. oktobrī. Šīs izbeigšanas dēļ 2008. gada 13. augusta vēstulē iekļautā atruna attiecībā uz Itālijas tiesiskā regulējuma par atļauju izsniegšanas autoceļu koncesiju nodošanai procedūru atbilstību iekšējā tirgus noteikumiem esot zaudējusi jebkādu juridisku iedarbību.
62 Pēc prasītājas domām, procedūra, kas uzsākta saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktu, nevar pilnībā tikt pielīdzināta procedūrai, kas uzsākta saskaņā ar EKL 226. pantu. Proti, Komisijas pilnvaras, veicot pārbaudi saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktu, esot cieši saistītas ar kontekstu, kādā tiek izvērtēta konkrētā koncentrācija, un Kopienas mērogu, uz kuru attiecas strīdīgie valsts pasākumi. No minētā izrietot, ka koncentrācijas dalībnieku komerciālajās interesēs ir, lai pēc iespējas ātrāk tiktu pieņemts lēmums. Procedūra sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam nevarot atbilst šīm prasībām. Turklāt procedūra saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu Komisijai liek pieņemt dalībvalstij juridiski saistošu lēmumu, kuru šī dalībvalsts var apstrīdēt, ceļot prasību atcelt tiesību aktu, pretēji tam, kā notiek procedūras saskaņā ar EKL 226. pantu gadījumā.
63 Pēc prasītājas domam, Komisija nav pilnvarota izvērtēt, vai ir jāpārbauda valsts pasākumi, ar kuriem tiek bloķēta koncentrācija, pamatojoties uz interesēm, kas nav minētās Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta otrajā daļā, un tātad arī nevar noteikt attiecīgo brīdi, lai celtu iespējamo prasību. Komisijai būtu jārīkojas nekavējoties, lai tās rīcība nebūtu novēlota un lieka koncentrācijas pārtraukšanas dēļ, ko, neraugoties uz Komisijas faktisko atļauju veikt šo darījumu, attiecīgie dalībnieki būtu spiesti darīt attiecīgās dalībvalsts bloķēšanas pasākumu dēļ. Būtu loģiski, ja Komisijai nebūtu arī pilnvaru pēc procedūras uzsākšanas saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktu neturpināt izskatīt lietu.
64 Prasītāja tāpat uzsver atšķirības starp procedūru, kas paredzēta Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktā, un EKL 86. panta 3. punktā paredzēto procedūru. Proti, pirmās procedūras mērķis – atšķirībā no otrās – esot nodrošināt Komisijas ekskluzīvās kompetences principu Kopienas mēroga koncentrāciju kontroles jomā. Turklāt lielā rīcības brīvība, kas Komisijai esot saskaņā ar EKL 86. panta 3. punktu, būtu jāsaista ar Komisijas pienākumu atbilstoši šā panta 2. punktam ņemt vērā prasības, kas ir saistītas ar attiecīgo uzņēmumu īpašo lomu un to, ka dalībvalstu iestādēm noteiktos gadījumos ir tikpat liela rīcības brīvība regulēt noteiktas jomas, kas var ietilpt minēto uzņēmumu darbības nozarē. Šie principi neesot piemērojami pilnvarām, kas Komisijai ir saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu.
65 Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, lēmumam izbeigt izmeklēšanas procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktu attiecībā uz koncentrācijas dalībniekiem esot juridiski saistoša iedarbība a fortiori tad, ja šī koncentrācija ir atļauta. Proti, ņemot vērā, ka Komisijai ir ekskluzīva kompetence Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta piemērošanā, šādam lēmumam esot juridiski saistoša iedarbība, padarot šķērsli koncentrācijas īstenošanai, kam pamatā ir valsts bloķēšanas pasākumi, “galīgu un neatceļamu”, izņemot ja tas tiek apstrīdēts tiesas ceļā. Komisijas lēmums izbeigt izmeklēšanas procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktu varētu tikt salīdzināts ar lēmumu neatļaut koncentrāciju, kas pēc izmeklēšanas saskaņā ar minētās regulas 8. panta 3. punktu tiktu uzskatīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu, jo šis pēdējais minētais lēmums ir acīmredzami ticis uzskatīts par tādu, kam ir juridiski saistoša iedarbība.
66 Turklāt prasītāja apgalvo, ka, lai izvērtētu gan to interešu tiesiskumu, kas atšķiras no skaidri par leģitīmām kvalificētajām Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta otrajā daļā, gan pasākumu, ko dalībvalsts plāno veikt, saderību ar Kopienu tiesībām, Komisijai saskaņā ar šā panta 2. punktu ir ekskluzīva kompetence. Līdz ar to, ja prasība tiktu atzīta par nepieņemamu, prasītājai tiktu liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Turklāt, ņemot vērā paziņošanas pienākumu un pienākumu “nerīkoties”, kas attiecīgajai dalībvalstij paredzēti Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktā, attiecīgā procedūra ir cieši saistīta ar valsts atbalstu pārbaužu procedūru.
67 Pretēji Komisijas apgalvotajam valsts tiesām nav ar Komisijas kompetenci konkurējošas kompetences Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta piemērošanas jomā. Šī regula ir balstīta uz kompetenču precīzas sadales principu starp valsts un Kopienas kontroles iestādēm. Tikai Komisija ir kompetenta pieņemt jebkādus lēmumus par Kopienas mēroga koncentrācijām. Kā izrietot no Regulas Nr. 139/2004 preambulas 17. apsvēruma, šajā regulā Komisijai tiekot piešķirta ekskluzīva kompetence šīs regulas piemērošanā, paredzot, ka to var pārskatīt Tiesa.
68 Šajā ziņā prasītāja piebilst, ka nevar tikt īstenots gadījums, kad valsts tiesai būtu konkurējoša kompetence, jo nepastāvot neviens skaidrs un piemērojams koordinēšanas kritērijs.
69 Valsts tiesai, kurā vērsušies lietas dalībnieki, esot bijis jāatzīst kompetences neesamība tiktāl, ciktāl saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. panta 2. punktu izdarītais vērtējums par minēto interešu saderīgumu ar šā panta 4. punkta trešo daļu, kā arī par to piemēroto, samērīgu un nediskriminējošo raksturu ir Komisijas kompetencē. Iespēja, ka prasītājas tiesības, kas balstītas uz Kopienu tiesībām un kurām ir nodarīts kaitējums valsts bloķēšanas pasākuma dēļ, tiks aizstāvētas valsts tiesā, ir izslēdzama vēl jo vairāk gadījumā, ja lēmums izbeigt procedūru attiecīgajā lietā būtu netieši balstīts uz vērtējumu par valsts pasākumu, par kuriem ir uzsākta procedūra saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu, saderību. Tādējādi rastos jautājums: kādēļ valsts tiesai būtu jāpiemēro citāda pieeja nekā Komisijas jau piemērotā?
70 Lai novērstu tiesību aizsardzības tiesā atteikumu, judikatūrai, saskaņā ar kuru privātpersona, ko lēmums skar tieši un individuāli un kuras interesēs ir atcelt minēto lēmumu, var lūgt tiesā to atcelt gadījumā, ja Komisija pieņem lēmumu neuzsākt procedūru saskaņā ar EKL 88. pantu pret dalībvalsti, būtu jābūt piemērojamai šajā gadījumā. Komisijas lēmums neturpināt procedūru atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam tātad esot apstrīdams tiesību akts.
71 Attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru prasība esot nepieņemama tādēļ, ka Autostrade un persona, kas iestājusies lietā, 2006. gada 13. decembrī nolēma izbeigt koncentrāciju, prasītāja apgalvo, ka, ja šādam argumentam būtu nozīme, Komisijas rīcība, tai 2007. gada 31. janvārī paziņojot Itālijas iestādēm par savu otro sākotnējo vērtējumu, būtu jākvalificē kā pretēja labas pārvaldības principam.
72 Prasītājas konkrētās un aktuālās intereses arī esot saistītas ar tās nodomu saukt pie atbildības Itālijas Republiku par Kopienu tiesību pārkāpumu, ceļot civiltiesisku prasību valsts tiesās, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas tai radīts piespiedu atteikšanās no koncentrācijas dēļ.
73 Judikatūra, uz kuru atsaukusies Komisija un atbilstoši kurai prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ir uzskatāma par priekšmetu zaudējušu, ja lietas dalībnieki ir atteikušies no koncentrācijas, pirms beidzies termiņš, kas paredzēts “pārkāpuma izbeigšanai” un noteikts Komisijas argumentētajā atzinumā, kurš pieņemts saskaņā ar EKL 226. pantu, šajā gadījumā neesot piemērojama. Proti, Komisija neesot īstenojusi pilnvaras, kas tai ir piešķirtas EKL 226. pantā.
74 Persona, kas iestājusies lietā, atbalsta prasītājas argumentus. Attiecībā uz 2008. gada 13. augusta vēstules saturu tā piebilst, ka Komisija to par šo vēstuli esot informējusi ar 2008. gada 4. septembra vēstuli. Tā kā 2008. gada 4. septembra vēstule neesot bijusi skaidra, prasītāja ar 2009. gada 9. marta vēstuli lūdza Komisijai skaidrojumus, kurus tā esot saņēmusi 2009. gada 16. martā.
75 Komisijas 2009. gada 16. marta vēstulē esot apstiprināta prasītājas interpretācija, atbilstoši kurai Komisija ir pieņēmusi skaidri izteiktu lēmumu par to reglamentējošo pasākumu apstiprināšanu, ko Itālijas iestādes veikušas 2007. gada jūlijā un 2008. gada februārī. Proti, šajā vēstulē Komisija esot norādījusi, ka tā bija nolēmusi neturpināt pārkāpuma procedūru atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam, jo uzskatīja, ka ar Itālijas iestāžu paredzētajām atbilstošajām tiesību normām, kurās tika skaidrota Itālijas autoceļu koncesiju nodošanas procedūra, tika izbeigtas šaubas, ko bija izteikusi Komisija savā sākotnēja vērtējumā, kurš Itālijas Republikai nosūtīts 2007. gada 31. janvārī.
76 Turklāt, pēc personas, kas iestājusies lietā, domām, 2008. gada 13. augusta vēstules interpretācija, ko veikusi Komisija, ir pretrunā Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta trešās daļas formulējumam, jo saskaņā ar šo pašu pantu Komisijai – pirms attiecīgo sabiedrības interešu atzīšanas – bija jāizvērtē valsts pasākumu atbilstība vispārīgajiem principiem un citām Kopienu tiesību normām.
77 Attiecībā uz apgalvoto analoģiju starp procedūrām atbilstoši EKL 226. pantam un 86. panta 3. punktam, no vienas puses, un procedūru atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam, no otras puses, persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka minētās regulas 21. panta priekšmets un mērķis atšķiras no EKL 226. panta un 86. panta 3. punkta priekšmeta un mērķa.
78 Šajā ziņā persona, kas iestājusies lietā, uzsver, ka Regulas Nr. 139/2004 21. pants, kura mērķis ir aizsargāt Komisijas ekskluzīvo kompetenci, ir jāinterpretē tās kontekstā un saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem mērķiem. Tā kā Regulā Nr. 139/2004 ir reglamentēti darījumi starp privātpersonām, tad procedūra atbilstoši minētās regulas 21. pantam nav nodalāma no attiecīgās koncentrācijas dalībnieku tiesībām un paļāvības, it īpaši tad, kad šīs tiesības un paļāvība tika pārkāpta valsts rīcības dēļ, ko cenšas izskaust ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu. Šie apsvērumi esot pretrunā EKL 226. panta “vispārinātajam mērķim”, kurā neietilpst darījums starp privātpersonām, un prasībām aizsargāt ekskluzīvo kompetenci.
79 Turklāt pēc personas, kas iestājusies lietā, domām, Regulas Nr. 139/2004 21. pantam ir lex specialis raksturs, salīdzinot ar EKL 226. pantu.
80 Persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka apsvērumi, kas nepieļauj analoģiju starp EKL 226. pantu un Regulas Nr. 139/2004 21. pantu, mutatis mutandis ļauj noraidīt analoģiju starp pēdējo minēto tiesību normu un EKL 86. panta 3. punktu.
81 Turklāt Komisijas ekskluzīvās kompetences pieņemt jebkādus lēmumus par Kopienas mēroga koncentrācijām dēļ prasības nepieļaujamības gadījumā prasītājai tiktu liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
82 Attiecībā uz analoģiju starp procedūru atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam un procedūru atbilstoši EKL 88. pantam persona, kas iestājusies lietā, piebilst, ka Komisijai ir pilnvaras gan atzīt Kopienas mēroga koncentrācijas par saderīgām ar kopējo tirgu, gan izvērtēt valsts atbalstu atbilstību kopējā tirgus noteikumiem. Turklāt abas procedūras paredzot iepriekšējas paziņošanas pienākumu un pienākumu “nerīkoties” un atbilstot steidzamības prasībām. Tāpat kā EKL 88. panta 3. punkta, kura pēdējam teikumam esot tieša iedarbība, gadījumā arī valsts tiesa saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu varot nepieļaut tādu valsts tiesību normu pieņemšanu, kas apdraud Komisijas ekskluzīvo kompetenci.
83 Katrā ziņā valsts tiesa nevar apmierināt prasību par zaudējumu atlīdzību, kas balstīta uz Regulas Nr. 139/2004 21. pantā paredzētā pienākuma “nerīkoties” neievērošanu, ja šī prasība ir balstīta uz paredzētās koncentrācijas bloķēšanu. Proti, valsts tiesa nevarot noteikt, vai pastāv cēloņsakarība starp radītajiem zaudējumiem un pienākuma “nerīkoties” neizpildi. Komisijai esot jāatzīst, ka Regulas Nr. 139/2004 21. pantā paredzētie pienākumi netika izpildīti. Tādējādi Komisijai esot bijis jālemj par šo pārkāpumu, lai valsts tiesa varētu spriest par zaudējumu atlīdzību. Komisijas lēmuma neturpināt procedūru atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam dēļ prasītājai un personai, kas iestājusies lietā, tiktu liegtas tiesības saņemt to atlīdzību no valsts, kas izriet no lēmuma, kuru Komisija tikai varēja pieņemt saskaņā ar šo pašu tiesību normu.
84 Turklāt, persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka atšķirībā no EKL 88. panta 3. punktā paredzētās procedūras, kas attiecīgajai dalībvalstij ļauj atgūt pārskaitīto atbalstu, Regulas Nr. 139/2004 21. pantā paredzētā procedūra neparedz iespēju koncentrācijas dalībniekiem atgūt Komisijas sākotnēji apstiprināto stāvokli, tiklīdz tiem ir jāatceļ paredzētais darījums. Tādējādi Komisijai saskaņā ar minētās regulas 21. pantu būtu jāpieņem lēmums par saderību.
85 Attiecībā uz Komisijas argumentiem par attiecīgās koncentrācijas izbeigšanu, persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka koncentrācijas dalībnieku intereses var tikt aizsargātas tikai tad, ja Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. pantu. Komisija esot vienīgā iestāde, kuras kompetencē ietilpst šāda lēmuma pieņemšana. Turklāt Komisijas interpretācijas dēļ procedūra atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam zaudētu savu saturu, jo tad, ja Komisijai nav jāpieņem lēmums, kad šī procedūra ir uzsākta, jebkura valsts, kura vēlētos bloķēt koncentrāciju, to varētu izdarīt, pieņemot tiesību normas, kuru mērķis ir kavēt Komisijas apstiprinātās koncentrācijas īstenošanu.
Vispārējās tiesas vērtējums
86 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru akti vai lēmumi, par kuriem var celt prasību tos atcelt, ir pasākumi ar juridiski saistošu iedarbību, kas ietekmē prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko stāvokli. Lai noteiktu, vai aktam ir šāda juridiski saistoša iedarbība, ir jāvērtē akta saturs. Forma, kādā akti vai lēmumi ir pieņemti, principā nav svarīga attiecībā uz iespēju tos apstrīdēt, ceļot prasību atcelt tiesību aktu (skat. Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedumu lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts, un Pirmās instances tiesas 2008. gada 22. februāra rīkojumu lietā T‑295/06 Base/Komisija, Krājumā nav publicēts, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
87 Šīs prasības priekšmets ir lēmums vai lēmumi, kas ietverti 2008. gada 13. augusta vēstulē, kurā Komisija informē Itālijas Republiku par savu lēmumu neturpināt procedūru, kas uzsākta lietā Abertis/Autostrade atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam saistībā ar iespējamiem pārkāpumiem, kas konstatēti 2007. gada 31. janvāra sākotnējās izmeklēšanas laikā.
88 Prasītāja uzskata, ka, pirmkārt, šī vēstule ietver skaidri izteiktu lēmumu, ko veido to reglamentējošo pasākumu Komisijas apstiprinājums, kas attiecas uz Itālijas iestāžu paredzētajām autoceļu koncesiju nodošanas atļaušanas procedūrām, proti, uz 2007. gada 30. jūlija direktīvu un 2008. gada 29. februāra īstenošanas noteikumiem (skat. šī rīkojuma 16. punktu). Otrkārt, šī vēstule ietverot netieši izteiktu lēmumu, kas attiecas uz Itālijas iestāžu pasākumu, attiecībā uz kuriem ir uzsākta procedūra atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam, atbilstības Kopienu tiesībām vērtējumu, proti, uz to, ka iepriekš netika pietiekami skaidri noteikti sabiedrības interešu kritēriji, uz kuriem tika izdarīta atsauce, lai piemērotu atļaušanas procedūru, un uz to, ka netika pieņemts lēmums par atļaušanu, ko bija lūgušas Autostrade un ASPI (skat. šī rīkojuma 14. punktu).
89 Attiecībā, pirmkārt, uz apgalvoto skaidri izteikto lēmumu par Itālijas reglamentējošajiem pasākumiem ir jānorāda, ka 2008. gada 13. augusta vēstules teksts nepamato prasītājas interpretāciju. Proti, attiecībā uz 2007. gada 30. jūlija direktīvu un 2008. gada 29. februāra īstenošanas noteikumiem Komisija norādīja, ka tā labvēlīgi attiecas pret šīm izmaiņām un uzskata, ka šie normatīvie akti apliecina, ka tās 2006. gada 18. oktobra un 2007. gada 31. janvāra sākotnējos vērtējumos minētās problēmas turpmāk neparādīsies. Šajā vēstulē tā precizēja, ka, ņemot vērā šos apsvērumus, tā ir nolēmusi neturpināt procedūru, kas atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam uzsākta lietā Abertis/Autostrade saistībā ar iespējamiem pārkāpumiem, kas konstatēti 2007. gada 31. janvāra sākotnējās izmeklēšanas laikā (skat. šī rīkojuma 20. punktu). Šajā ziņā vēstulei tātad bija tikai procesuāls raksturs. Turklāt šajā vēstulē Komisijas vērtējums par attiecīgajiem reglamentējošajiem aktiem tika skaidri nodalīts no lēmuma par procedūras turpināšanu atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam.
90 Proti, no vēstules struktūras izriet, ka apsvērumi par attiecīgajiem reglamentējošajiem aktiem bija paredzēti tikai, lai izskaidrotu un pamatotu Komisijas pieņemto lēmumu neturpināt procedūru lietā Abertis/Autostrade atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam.
91 Šo interpretāciju paskaidro Komisijas paziņojums šajā vēstulē, saskaņā ar kuru, pat ja tā uzskata, ka vairs nav vajadzības turpināt procedūru atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam, atbilstošajiem tiesību aktiem par koncesiju nodošanas atļaujas procedūru katrā ziņā ir jāatbilst vispārīgajiem nosacījumiem, kas paredzēti iekšējā tirgus noteikumos. Komisija arī precizē, ka patur tiesības ieņemt nostāju šajā jautājumā (skat. šī rīkojuma 21. punktu).
92 Turklāt ir jāatgādina, ka Komisija ar 2006. gada 14. novembra atsevišķu dokumentu saskaņā ar EKL 226. pantu pret Itālijas Republiku bija uzsākusi procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi saistībā ar iespējamo EKL 43. un 56. panta pārkāpumu, īstenojot reformu autoceļu apsaimniekošanas koncesijas sistēmā Itālijā, un saistībā ar Autostrade un personas, kas iestājusies lietā, saplūšanas projektu, kas tika izbeigts 2008. gada 16. oktobrī (skat. šī rīkojuma 12. un 26. punktu). Brīdī, kad tika izbeigta procedūra atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam, autoceļu koncesiju nodošanai piemērojamo tiesību normu vērtējums tātad vēl nebija pabeigts.
93 Attiecībā uz prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, argumentu par Komisijas 2009. gada 16. marta vēstules tekstu ir jānorāda, ka Komisija šim tekstam bija pievienojusi savu 2008. gada 13. augusta vēstuli, kurā it kā esot ietverts skaidri izteikts lēmums. Šajā ziņā ir jāatzīst, ka, ņemot vērā 2008. gada 13. augusta vēstules nepārprotamo saturu attiecībā uz jautājumu par to, vai Komisija ir pieņēmusi apgalvoto tieši izteikto lēmumu (skat. šī rīkojuma 89.–91. punktu), šis arguments nav pieņemams.
94 Līdz ar to, pretēji prasītājas apgalvotajam, 2008. gada 13. augusta vēstulē nav ietverts tieši izteikts Komisijas lēmums, ar kuru būtu apstiprināta 2007. gada 30. jūlija direktīva un 2008. gada 29. februāra īstenošanas noteikumi.
95 Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto netieši izteikto lēmumu par Itālijas iestāžu pasākumiem, kas saistīti ar attiecīgo koncentrācijas projektu, prasītāja savus argumentus būtībā balsta uz 2008. gada 13. augusta vēstules salīdzinājumu ar 2006. gada 18. oktobra un 2007. gada 31. janvāra sākotnējiem vērtējumiem. Tā apgalvo, ka, ņemot vērā, ka Itālijas iestāžu pasākumi, par kuriem tika veikti šie sākotnējie vērtējumi, vairs neradīja šķērsli attiecīgās procedūras izbeigšanai, minētajā vēstulē bija netieši izteikts jauns un atšķirīgs vērtējums par šiem pasākumiem.
96 Šajā ziņā ir jānorāda, ka šādai interpretācijai nav nekāda pamatojuma 2008. gada 13. augusta vēstules tekstā.
97 Patiešām, atbilstoši 2006. gada 18. oktobra un 2007. gada 31. janvāra sākotnējiem vērtējumiem Komisija attiecībā uz paredzēto koncentrāciju starp Autostrade un personu, kas iestājusies lietā, uzskatīja, ka Itālijas Republika bija pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 21. pantu un ka Itālijas iestāžu veiktie pasākumi bija nesaderīgi ar tiesiskās drošības principu un šķita tādi, kas nepamatoti ierobežo kapitāla brīvu apriti un brīvību veikt uzņēmējdarbību (skat. šī rīkojuma 10. un 14. punktu).
98 Tomēr no 2008. gada 13. augusta vēstules izriet, ka lēmums par procedūras, kas uzsākta atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam, izbeigšanu tika pieņemts, ņemot vērā izmaiņas tiesību aktos, kas notika Itālijā pēc Komisijas 2007. gada 31. janvāra sākotnējā vērtējuma pieņemšanas. Šis attiecīgās procedūras izbeigšanas iemesls izriet arī no Komisijas 2007. gada 18. jūlija preses paziņojuma, kurā Komisija atzina, ka labvēlīgi vērtē Itālijas iestāžu priekšlikumu starpministriju direktīvai, kas ir paredzēta, lai precizētu atbilstošos noteikumus autoceļu koncesiju nodošanas atļaušanai Itālijā. Proti, Komisija tajā norādīja, ka, līdzko šī direktīva un tās piemērošanas noteikumi stāsies spēkā, tā varētu izbeigt procedūru, kuru tā bija uzsākusi pret Itālijas Republiku, piemērojot Regulas Nr. 139/2004 21. pantu (skat. šī rīkojuma 15. punktu). Līdz ar to procedūra, kas uzsākta atbilstoši minētās regulas 21. panta 4. punktam, tika izbeigta neatkarīgi no Komisijas vērtējuma par Itālijas iestāžu pasākumu, kas ir šīs procedūras priekšmets, atbilstību Kopienu tiesībām.
99 Turklāt no Komisijas 2007. gada 31. janvāra sākotnējā vērtējuma izriet, ka Komisija uzskata, ka tai ir diskrecionāra vara attiecībā uz procedūras, kas uzsākta atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam, turpināšanu. Proti, pēc tam, kad Komisija šajā vērtējumā bija konstatējusi, ka Itālijas Republika bija pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktu un ka Itālijas iestāžu pasākumi neatbilda Kopienu tiesībām, tā norādīja, ka, ja tās vērtējums apstiprinātos, tā varētu pieņemt lēmumu, ar kuru atzītu, ka Itālijas Republika bija pārkāpusi minētās regulas 21. pantu (skat. šī rīkojuma 14. punktu). Tādējādi Komisija uzskatīja, ka tai bija iespēja, nevis pienākums pieņemt šādu lēmumu. Itālijas Republikai kā 2008. gada 13. augusta vēstules adresātei tātad bija jāsaprot, ka Komisija tikai vēlējās īstenot savu apgalvoto diskrecionāro varu neturpināt procedūru, kas uzsākta atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam.
100 Prasītāja tāpat tika informēta par to, ka Komisija uzskatīja, ka tai šajā ziņā ir diskrecionāra vara. Proti, savā prasītājai adresētajā 2008. gada 22. maija vēstulē (skat. šī rīkojuma 18. punktu) Komisija to informēja par savu nodomu izbeigt procedūru, kas uzsākta atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam. Šajā ziņā tā precizēja, ka tai ir diskrecionāra vara, lai atbilstoši šai tiesību normai uzsāktu un turpinātu procedūru, un ka tā var izlemt to nedarīt, ja, tāsprāt, labums, kas tiek iegūts valsts iestāžu sadarbošanās dēļ, līdzsvarotu vajadzību sodīt šīs iestādes par agrāko pienākumu neizpildi.
101 Līdz ar to Komisijas lēmums izbeigt procedūru, kas uzsākta atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam, nenozīmēja, ka tika pieņemts jauns vērtējums par attiecīgajiem valsts pasākumiem.
102 Attiecībā uz prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, argumentiem, atbilstoši kuriem Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta formulējuma dēļ 2008. gada 13. augusta vēstulē bija jābūt ietvertam apgalvotajam netieši izteiktajam lēmumam, ir jānorāda, ka tajos nav ņemta vērā Komisijas minētā diskrecionārā vara (skat. šī rīkojuma 99. un 100. punktu). Komisija 2008. gada 13. augusta vēstulē nevis pieņēma lēmumu par attiecīgo valsts pasākumu atbilstību vispārīgajiem principiem un citām Kopienu tiesību normām, bet skaidri norādīja, ka tā bija izlēmusi neturpināt procedūru atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam. Šis lēmums tika balstīts uz apgalvoto Komisijas diskrecionāro varu šajā ziņā. Pretēji prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, apgalvotajam, šāds lēmums nav līdzvērtīgs lēmumam par Itālijas iestāžu pasākumu, kas attiecas uz attiecīgo koncentrācijas projektu, saderību.
103 Līdz ar to 2008. gada 13. augusta vēstulē nav ietverts netieši izteikts lēmums, uz kuru atsaucas prasītāja.
104 Šajā vēstulē Komisija tātad vienkārši paziņo par savu lēmumu neturpināt procedūru lietā Abertis/Autostrade, kas uzsākta atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam saistībā ar iespējamiem pārkāpumiem, kas konstatēti 2007. gada 31. janvāra sākotnējās izmeklēšanas laikā.
105 Līdz ar to ir jāizvērtē, vai šis pasākums ir uzskatāms par apstrīdamu tiesību aktu šī rīkojuma 86. punktā minētās judikatūras izpratnē.
106 Attiecīgais pasākums attiecas uz procedūru, kas uzsākta atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam.
107 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 139/2004 21. pants attiecas uz minētās regulas piemērošanu un kompetenču sadali starp Komisiju un dalībvalstīm. Šajā regulā nav paredzēts, ka koncentrācijas principā ietilptu dalībvalstu kompetencē. Turpretī Komisija ir vienīgā kompetentā pieņemt jebkādus lēmumus par Kopienas mēroga koncentrācijām (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 2003. gada 25. septembra spriedumu lietā C‑170/02 P Schlüsselverlag J.S. Moser u.c./Komisija, Recueil, I‑9889. lpp., 32. punkts, un 2004. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑42/01 Portugāle/Komisija, Krājums, I‑6079. lpp., 50. punkts).
108 No Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta pirmās daļas izriet, ka Komisijas ekskluzīvā kompetence, kas minēta šā panta 2. punktā, attiecas tikai uz to interešu aizsardzību, kas ir ņemtas vērā minētajā regulā, proti, interešu, kas ir saistītas ar konkurences aizsardzību. Attiecībā uz šīm interesēm Komisija ir pilnvarota pieņemt lēmumu, ar ko saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 8. panta 1.–3. punktu koncentrāciju atzīst par saderīgu vai nesaderīgu ar kopējo tirgu.
109 Turpretī šī Komisijas ekskluzīvā kompetence netraucē dalībvalstīm veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu likumīgo interešu aizsardzību, izņemot tās, kas ņemtas vērā Regulā Nr. 139/2004, kā tas uzsvērts minētās regulas preambulas 19. apsvērumā. Tomēr šajā ziņā saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punkta trešo daļu Komisijai ir pilnvaras pārbaudīt, kā dalībvalstis ievēro vispārējos principus un citas Kopienu tiesību normas, lai nodrošinātu tās saskaņā ar šīs pašas regulas 8. pantu pieņemtā lēmuma efektivitāti.
110 Otrkārt, ir jāatzīst, ka Regula Nr. 139/2004 attiecas tikai uz noteiktu koncentrāciju starp uzņēmumiem pārbaudi. Proti, saskaņā ar minētās regulas 4. panta 1. punkta pirmo daļu par Kopienas mēroga koncentrācijām, kas definētas šajā regulā, jāpaziņo Komisijai pirms to īstenošanas un pēc vienošanās slēgšanas, publiskā piedāvājuma publicēšanas vai kontrolpaketes iegūšanas. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 8. panta 1.–3. punktu Komisija ir pilnvarota pieņemt lēmumu par paziņoto koncentrāciju, atzīstot, ka tā vai nu ir, vai nav saderīga ar kopējo tirgu.
111 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktā paredzētā procedūra attiecas uz Komisijas saskaņā ar minēto regulu veikto konkrētu koncentrāciju kontroli. Attiecībā uz interesēm par konkurences aizsardzību, kas minētas Regulā Nr. 139/2004, Komisijai ir ekskluzīva kompetence pieņemt lēmumu, ar kuru saskaņā ar minētās regulas 8. pantu koncentrācija atzīta vai nu par saderīgu, vai par nesaderīgu ar kopējo tirgu. Attiecībā uz citām likumīgajām interesēm, izņemot tās, kas ir ņemtas vērā Regulā Nr. 139/2004, to kontrole, ko saskaņā ar minētās regulas 21. panta 4. punkta trešo daļu veic Komisija, nodrošina Komisijas saskaņā ar šīs pašas regulas 8. pantu pieņemtā lēmuma efektivitāti.
112 Ja dalībvalsts paziņo par sabiedrības interesēm, kuru aizsardzību tā vēlas nodrošināt, bet kas nav ņemtas vērā Regulā Nr. 139/2004, Komisija uzsāk šīs regulas 21. panta 4. punkta trešajā daļā paredzēto pārbaudes procedūru. Pēc tam tai ir jāizvērtē šo interešu atbilstība vispārējiem principiem un citām Kopienu tiesību normām pirms sava lēmuma paziņošanas attiecīgajai dalībvalstij 25 darba dienu laikā pēc minētās paziņošanas, pēc iespējas novēršot iespēju, ka tās lēmums tiek pieņemts tikai pēc tam, kad valsts pasākumi jau ir galīgi izjaukuši paredzēto koncentrāciju (pēc analoģijas skat. iepriekš 107. punktā minēto spriedumu lietā Portugāle/Komisija, 55. punkts). Šādā gadījumā, lai nodrošinātu sava saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 8. pantu pieņemtā lēmuma efektivitāti, Komisijai tātad ir pienākums saistībā ar attiecīgo dalībvalsti pieņemt lēmumu, kurā vai nu atzītas attiecīgās intereses, ņemot vērā to atbilstību vispārējiem principiem un citām Kopienu tiesību normām, vai arī nav atzītas šīs intereses, ņemot vērā to neatbilstību šiem principiem un tiesību normām.
113 Šie paši apsvērumi ir spēkā arī tad, ja, kā šajā gadījumā, Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktā paredzētā procedūra netika sākta pēc dalībvalsts paziņojuma, bet Komisija to uzsāka pēc savas ierosmes, kā atzina Tiesa iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā Portugāle/Komisija (60. punkts), jo attiecīgās procedūras raksturs attiecībā uz pārējiem aspektiem nav mainījies.
114 Tomēr ir jānorāda, ka šajā gadījumā koncentrācijas starp Autostrade un personu, kas iestājusies lietā, projekts tika izbeigts 2006. gada 13. decembrī. Šīs abas sabiedrības savu lēmumu atteikties no šā projekta īstenošanas publiskoja šā paša datuma preses paziņojumā (skat. šī rīkojuma 13. punktu).
115 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda,– kā izklāstīts šī rīkojuma 107.–111. punktā – ka procedūra atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam attiecas uz šajā regulā paredzēto konkrēto koncentrāciju kontroli, ko veic Komisija. Minētās regulas 21. panta 4. punkta trešajā daļā paredzētās Komisijas kontroles veikšanas mērķis ir nodrošināt Komisijas saskaņā ar šīs pašas regulas 8. pantu pieņemto lēmumu efektivitāti.
116 Otrkārt, Komisijas kompetence pieņemt lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 8. pantam – kā precizēts minētās regulas 4. panta 1. punkta pirmajā daļā – ir atkarīga no “vienošanās noslēgšanas” par koncentrāciju. Tāpat kā pirms šādas vienošanās noslēgšanas Komisijas kompetencē neietilpst lēmumu pieņemšana saskaņā ar Regulu Nr. 139/2004, tai arī zūd šī kompetence, tiklīdz šī vienošanās tiek izbeigta, pat ja attiecīgie uzņēmumi turpina sarunas, lai noslēgtu vienošanos “citā formā” (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. septembra spriedumu lietā T‑310/00 MCI/Komisija, Krājums, II‑3253. lpp., 89. punkts).
117 Līdz ar to, tā kā Autostrade un persona, kas iestājusies lietā, 2006. gada 13. decembrī atteicās no attiecīgā koncentrācijas projekta, un ņemot vērā, ka Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktā paredzēto interešu kontroles mērķis ir nodrošināt Komisijas saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 8. pantu pieņemtā lēmuma efektivitāti, tās kompetencē vairs nebija atbilstoši minētās regulas 21. panta 4. punktam uzsāktās procedūras izbeigšana, pieņemot lēmumu par to sabiedrības interešu atzīšanu, ko bija paredzēts aizsargāt ar attiecīgajiem valsts pasākumiem.
118 Šis secinājums nav apstrīdams tādēļ, ka Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktā paredzētajai procedūrai ir ne tikai objektīva, bet arī subjektīva funkcija, proti, aizsargāt attiecīgo uzņēmumu intereses, kas saistītas ar paredzēto koncentrācijas projektu, lai nodrošinātu minētajā regulā paredzētās procedūras tiesisko drošību un ātrumu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka tā iemesla dēļ, ka attiecīgie uzņēmumi atteicās no koncentrācijas projekta, subjektīvā funkcija kļuva spēkā neesoša. Tā kā attiecīgais koncentrācijas projekts tika izbeigts, vairs nebija jāaizsargā attiecīgo uzņēmumu intereses, kas būtu saistītas ar šo projektu.
119 Tieši šā koncentrācijas projekta izbeigšanas iemesla dēļ tas, ka Komisija izbeidz attiecīgo procedūru, nevar tikt pielīdzināts Komisijas lēmumam, ar kuru saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 8. panta 3. punktu koncentrācija tiek atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu. Proti, šī pēdējā minētā tiesību norma attiecas tikai uz gadījumu, kad attiecīgie uzņēmumi nav atteikušies no koncentrācijas projekta (skat. šī rīkojuma 116. punktu).
120 Tādējādi ir jāsecina, ka Komisijas kompetencē vairs nebija atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam uzsāktās procedūras izbeigšana, pieņemot lēmumu par to sabiedrības interešu atzīšanu, ko aizsargā attiecīgie valsts pasākumi. Šajā ziņā ir jānorāda, ka šajā gadījumā nav nekādas norādes par to, ka Komisija būtu pieņēmusi lēmumu, pārsniedzot savu kompetenci. 2008. gada 13. augusta lēmums tātad nav radījis juridiski saistošu iedarbību, kas varētu ietekmēt prasītājas intereses, būtiski grozot tās tiesisko stāvokli. Komisija varēja pieņemt tikai formālu lēmumu par attiecīgās procedūras izbeigšanu. 2008. gada 13. augusta lēmumam neturpināt minēto procedūru nebija citu seku, un tātad tas nav apstrīdams tiesību akts.
121 Prasītājas arguments, atbilstoši kuram saglabājas interese prasību atcelt tiesību aktu vismaz izmantot kā pamatu iespējamai prasības sakarā ar atbildību celšanai pret Itālijas Republiku, nekompensē to, ka koncentrācijas projekta izbeigšanas dēļ 2006. gada 13. decembrī 2008. gada 13. augusta lēmums prasītājai nerada juridiski saistošu iedarbību.
122 Šo secinājumu stiprina tas, ka pēc attiecīgā koncentrācijas projekta izbeigšanas procedūrai, ko faktiski veica Komisija atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam, bija pārkāpuma procedūras, kas uzsākta pret Itālijas Republiku, raksturs.
123 Proti, sava 2007. gada 31. janvāra sākotnējā vērtējuma secinājumos Komisija vispirms definēja pasākumus, ko Itālijas iestādes veikušas Regulas Nr. 139/2004 21. panta izpratnē, un tikai tad konstatēja, ka, tos īstenojot, Itālijas Republika bija pārkāpusi minētās regulas 21. panta 4. punktu un ka šie pasākumi bija nesaderīgi ar Kopienu tiesībām. Turpinājumā Komisija norādīja, ka, ja šis sākotnējais vērtējums apstiprināsies, tā varētu pieņemt lēmumu, ar kuru atzītu, ka Itālijas Republika ir pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 21. pantu.
124 Procedūras, kas uzsākta atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam, turpinājumā pēc attiecīgās koncentrācijas projekta izbeigšanas Komisija tātad vairs neplānoja pieņemt lēmumu par sabiedrības interešu, kas tiek aizsargātas ar attiecīgajiem valsts pasākumiem, atzīšanu, bet drīzāk – lēmumu, ar kuru atzīst, ka Itālijas Republika bija pārkāpusi minētās regulas 21. pantu. To darot, tā tātad faktiski nerīkojās procedūras, kas uzsākta atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam, ietvaros, to turpinot kā procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, kas ir paredzēta EKL 226. pantā vai 86. panta 3. punktā.
125 Tomēr Komisijai ir diskrecionāra vara procedūru īstenošanai sakarā ar valsts pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu (Tiesas 1989. gada 14. februāra spriedums lietā 247/87 Star Fruit/Komisija, Recueil, 291. lpp., 11. punkts, un 1990. gada 17. maija spriedums lietā C‑87/89 Sonito u.c./Komisija, Recueil, I‑1981. lpp., 6. punkts; Tiesas 2007. gada 10. jūlija rīkojums lietā C‑461/06 P AEPI/Komisija, Krājumā nav publicēts, 24. punkts) un 86. panta 3. punktu (Tiesas 2005. gada 22. februāra spriedums lietā C‑141/02 P Komisija/max.mobil, Krājums, I‑1283. lpp., 69. punkts).
126 Līdz ar to arī tādēļ, ka pēc attiecīgā koncentrācijas projekta izbeigšanas Komisijas atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam faktiski veiktajai procedūrai bija pārkāpuma procedūras raksturs, 2008. gada 13. augusta vēstulē ietvertais lēmums nav apstrīdams tiesību akts.
127 Secinājumu, atbilstoši kuram Komisijas 2008. gada 13. augusta lēmums neturpināt izmeklēšanu lietā Abertis/Autostrade atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. pantam nav apstrīdams tiesību akts, neietekmē citi prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, argumenti.
128 Attiecībā uz prasītājas argumentu, atbilstoši kuram Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu, jo tā pēc tam, kad 2006. gada 13. decembrī koncentrācijas projekts tika izbeigts, pieņēma savu 2007. gada 31. janvāra sākotnējo vērtējumu, ir jānorāda, ka, pat ja uzskata, ka, pieņemot šādu lēmumu, tika pārkāpts labas pārvaldības princips, Komisijai netika piešķirta kompetence pieņemt lēmumu par sabiedrības interešu, kas tiek aizsargātas ar attiecīgajiem valsts pasākumiem, atzīšanu un lēmumam neturpināt procedūru, kura uzsākta atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam, netika piešķirts apstrīdama tiesību akta raksturs.
129 Attiecībā uz prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, argumentu, atbilstoši kuram prasības nepieņemamības gadījumā prasītājai tiktu liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir jānorāda, ka tiesību normām, kas šajā gadījumā var tikt pārkāptas valsts pasākumu dēļ, proti, EKL 43. un 56. pantam, ir tieša iedarbība un ka attiecīgās personas var vērsties valsts tiesā, lai to pārkāpums tiktu konstatēts.
130 Visbeidzot, prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, atsaucas uz judikatūru, kurā par pieņemamu tika atzīta prasība, ko ir cēlis valsts atbalsta saņēmēja konkurents un kas bija vērsta uz to, lai tiktu konstatēts fakts, ka Komisija nav pieņēmusi lēmumu EKL 88. panta 3. punktā paredzētajā sākotnējās valsts atbalsta izvērtēšanas posmā (Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedums lietā T‑95/96 Gestevisión Telecinco/Komisija, Recueil, II‑3407. lpp., 49.–70. punkts).
131 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī minētajā gadījumā attiecīgie uzņēmumi atteicās no koncentrācijas projekta, attiecīgās dotācijas iepriekš 130. punktā minētajā spriedumā lietā Gestevisión Telecinco/Komisija netika atgūtas.
132 Turklāt, lai arī Komisijai ir ekskluzīva kompetence, lai konstatētu, ka valsts atbalsts, iespējams, nav saderīgs ar kopējo tirgu (skat. iepriekš 130. punktā minēto spriedumu lietā Gestevisión Telecinco/Komisija, 54. punkts un tajā minētā judikatūra), šajā gadījumā valsts tiesa var spriest par attiecīgo valsts pasākumu atbilstību EKL 43. un 56. pantam, tādējādi prasītājai nav liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (skat. šī rīkojuma 129. punktu).
133 Ņemot vērā šīs atšķirības, šī rīkojuma 130. punktā minētā judikatūra tātad nav piemērojama šajā gadījumā.
134 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka Komisijas lēmums neturpināt procedūru, kas atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 21. panta 4. punktam uzsākta lietā Abertis/Autostrade, nav tiesību akts, par kura atcelšanu varētu celt prasību.
135 Tādējādi prasība ir jānoraida kā nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
136 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
137 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta trešajai daļai Vispārējā tiesa var nolemt, ka personām, kas iestājušās lietā, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašām. Šajā gadījumā persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) Schemaventotto SpA sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;
3) Abertis Infraestructuras, SA sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Luksemburgā, 2010. gada 2. septembrī.
E. Coulon | | M. E. Martins Ribeiro |