PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2009. gada 7. oktobrī (*)
Augu aizsardzības līdzekļi – Aktīvā viela hlortalonils –Direktīvas 91/414/EEK I pielikuma ieraksta grozījums – Direktīva 2006/76/EK – Atpakaļejošs spēks – Pārejas posma neesamība – Tiesiskā drošība – Tiesiskā paļāvība – Vienlīdzīgas attieksmes princips
Lieta T‑380/06
Vischim Srl, Čezano Maderno [Cesano Maderno] (Itālija), ko pārstāv K. Merē [C. Mereu] un K. van Maldehems [K. Van Maldegem], advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv L. Parpala [L. Parpala] un B. Dohertijs [B. Doherty], pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumu atcelt Komisijas 2006. gada 22. septembra Direktīvas 2006/76/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK attiecībā uz aktīvās vielas hlortalonila specifikāciju (OV L 263, 9. lpp.), 2. panta otro daļu.
EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij], tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un V. Vadapals [V. Vadapalas] (referents),
sekretāre K. Kanca [C. Kantza], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 25. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
Direktīva 91/414/EEK
1 Saskaņā ar Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīvas 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV L 230, 1. lpp.) 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumiem “dalībvalstis nodrošina to, ka augu aizsardzības līdzeklis netiek atļauts, ja vien nav tā, ka tā sastāvā esošās aktīvās vielas ir uzskaitītas I pielikumā un visi tajā izklāstītie nosacījumi ir izpildīti”.
2 Saskaņā ar Direktīvas 91/414 5. panta 1. punkta noteikumiem, “ņemot vērā pašreizējās zinātnes un tehnikas atziņas, aktīvo vielu sākotnēji iekļauj I pielikumā uz laiku, kas nepārsniedz 10 gadus, ja var paredzēt, ka aktīvo vielu saturošie augu aizsardzības līdzekļi atbildīs nosacījumiem,” kas noteikti turpmāk un kas saistīti ar to nekaitīgumu cilvēku un dzīvnieku veselībai, kā arī videi.
3 Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 5. panta 4. punkta pirmo un otro ievilkumu uz aktīvās vielas iekļaušanu var attiekties prasības par “aktīvās vielas minimālo tīrības pakāpi” un “noteiktu piemaisījumu īpašībām un maksimālo saturu”.
4 Direktīvas 91/414 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Par aktīvās vielas iekļaušanu I pielikumā lemj saskaņā ar 19. pantā noteikto procedūru.
Saskaņā ar šo procedūru lemj arī par sekojošo:
– par visiem iekļaušanas nosacījumiem,
– ja nepieciešams, par grozījumiem I pielikumā,
[..].”
5 Saskaņā ar Direktīvas 91/414 8. panta 2. punkta pirmo daļu, “atkāpjoties no 4. panta [..], 12 gadu laikā pēc šīs direktīvas izziņošanas dalībvalsts var atļaut tādu augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū savā teritorijā, kuri satur I pielikumā neiekļautas aktīvās vielas, kas jau ir pieejamas tirgū divus gadus pēc šīs direktīvas izziņošanas datuma”.
6 Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 8. panta 2. punkta otro daļu tajā pašā 12 gadu laika posmā Eiropas Kopienu Komisija uzsāk darba programmu šo aktīvo vielu pakāpeniskai pārbaudei.
7 Saskaņā ar Direktīvas 91/414 8. panta 2. punkta ceturto daļu “[šī perioda] laikā pēc tam, kad 19. pantā minētā komiteja ir pabeigusi šādas aktīvās vielas pārbaudi, saskaņā ar minētajā pantā izklāstīto procedūru var nolemt, ka šo vielu var iekļaut I pielikumā un ar kādiem nosacījumiem to var iekļaut vai arī, ja netiek ievērotas 5. panta prasības vai noteiktajā laikā netiek iesniegta pieprasītā informācija un dati, – ka šādu aktīvo vielu neiekļaus I pielikumā.” Šajā tiesību normā ir arī precizēts, ka “dalībvalstis nodrošina to, ka, ja tas ir būtiski, attiecīgās atļaujas tiek piešķirtas, atsauktas vai mainītas noteiktajā laikā”.
8 Direktīvas 91/414 19. pants, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2003. gada 14. aprīļa Regulu (EK) Nr. 806/2003 (OV L 122, 1. lpp.), ir paredzēts, ka Komisijai palīdz regulatīvā komiteja – Pastāvīgā pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komiteja (turpmāk tekstā – “Komiteja”).
9 Attiecībā uz aktīvo vielu hlortalonilu Direktīvas 91/414 8. panta 2. punktā paredzētais laika posms, kam bija jābeidzas 2003. gada 26. jūlijā, sākotnēji ar Komisijas 2002. gada 20. novembra Regulu (EK) Nr. 2076/2002 (OV L 319, 3. lpp.) tika pagarināts līdz 2005. gada 31. decembrim, pēc tam ar Komisijas 2005. gada 12. augusta Regulu (EK) Nr. 1335/2005 (OV L 211, 6. lpp.) – līdz 2006. gada 31. decembrim, ja vien pirms šī datuma nav pieņemts lēmums par tās iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā.
Regula (EEK) Nr. 3600/92
10 Komisijas 1992. gada 11. decembra Regula (EEK) Nr. 3600/92, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus tās darba programmas pirmā posma īstenošanai, kas minēta 8. panta 2. punktā Direktīvā 91/414 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV L 366, 10. lpp.), reglamentē vairāku aktīvo vielu, kuru skaitā ir hlortalonils, novērtēšanas procedūru saistībā ar to iespējamo iekļaušanu šīs direktīvas I pielikumā.
11 Saskaņā ar Regulas Nr. 3600/92 4. panta 1. punkta noteikumiem “katrs ražotājs, kas vēlas nodrošināt [..] aktīvās vielas [..] ietveršanu Direktīvas [91/414] I pielikumā, to dara zināmu Komisijai sešu mēnešu laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā”.
12 Regulas Nr. 3600/92 7. panta 1. un 2. punktā, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 1997. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 1199/97 (OV L 170, 19. lpp.), ir reglamentēts tas, kā tiek izskatīta dokumentācija, ko iesnieguši iesniedzēji.
13 Saskaņā ar grozītās Regulas Nr. 3600/92 8. panta 3. punkta ceturto daļu:
“Pēc [..] pārbaudes Komisija [..] iesniedz Komitejai:
a) [direktīvas] projektu, lai Direktīvas I pielikumā ietvertu aktīvo vielu, vajadzības gadījumā nosakot šādas ietveršanas nosacījumus, tostarp termiņu;
[..].”
Prāvas priekšvēsture
Hlortalonila iekļaušana Direktīvas 91/414 I pielikumā
14 1993. gada 8. jūlijā prasītāja Vischim Srl, Itālijas sabiedrība, kas ražo hlortalonilu, informēja Komisiju par savu ieinteresētību panākt šīs aktīvās vielas iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā.
15 Attiecībā uz hlortalonilu savu dokumentāciju termiņā iesniedza tikai divi iesniedzēji, proti, sabiedrība ISK BiotechEurope (kuru novērtēšanas procedūras laikā aizstāja sabiedrība ZenecaAgrochemicals, kas pati kļuva par sabiedrību Syngenta) un prasītāja.
16 Pēc šo dokumentāciju izskatīšanas 2005. gada 16. septembrī Komisija pieņēma Direktīvu 2003/53/EK, ar ko groza Direktīvu 91/414, lai tajā iekļautu hlortalonilu, hlortoluronu, cipermetrīnu, daminozīdu un tiofanātmetilu kā aktīvo vielu (OV L 241, 51. lpp.).
17 Saskaņā ar Direktīvas 2005/53 1. pantu un tās pielikumu hlortalonils Direktīvas 91/414 I pielikuma tabulā ir iekļauts ar Nr. 102. Šīs tabulas ceturtajā slejā ar virsrakstu “Tīrības pakāpe” ir norādīts: “heksahlorbenzols: ne vairāk kā 0,01 g/kg”.
18 No hlortalonila pārskatīšanas ziņojuma izriet (2005. gada 14. februāra dokuments SANCO/4343/2000, galīgā redakcija; turpmāk tekstā – “pārskatīšanas ziņojums”), ka minētais nosacījums, kas ir saistīts ar maksimālo heksahlorbenzola (HCB) saturu, tika noteikts, ņemot vērā hlortalonila specifikāciju, ko FAO (Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācija) pieņēmusi 2005. gada februārī.
19 Saskaņā ar Direktīvas 2005/53 3. panta 1. punktu dalībvalstis vajadzības gadījumā līdz 2006. gada 31. augustam groza vai atsauc spēkā esošās atļaujas augu aizsardzības līdzekļiem, kuri satur hlortalonilu, pārbaudot, pirmkārt, vai ir izpildīti Direktīvas 91/414 I pielikumā paredzētie nosacījumi un, otrkārt, vai atļaujas turētājam ir vai ir pieejama dokumentācija, kas atbilst Direktīvas 91/414 II pielikuma prasībām saskaņā ar nosacījumiem šīs pašas direktīvas 13. pantā.
20 Direktīva 2005/53 stājās spēkā 2006. gada 1. martā. Saskaņā ar tās 2. panta pirmo un otro daļu dalībvalstīm vēlākais 2006. gada 31. augustā bija jāpieņem un jāpublicē tiesību akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, un tie jāpiemēro no 2006. gada 1. septembra.
21 2005. gada 25. novembrī prasītāja iesniedza prasību atcelt Direktīvu 2005/53 (lieta T‑420/05).
22 Minētās prasības ietvaros prasītāja pēc kārtas iesniedza divus pieteikumus par pagaidu noregulējumu, kas tika noraidīti ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2006. gada 4. aprīļa rīkojumu lietā T‑420/05 R Vischim/Komisija (Krājumā nav publicēts) un 2006. gada 13. oktobra rīkojumu lietā T‑420/05 R II Vischim/Komisija (Krājums, II‑4085. lpp.), un pēdējais rīkojums tika apstiprināts ar Tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 3. aprīļa rīkojumu lietā C‑459/06 P(R) Vischim/Komisija (Krājumā nav publicēts).
Grozījums iekļaušanai Direktīvas 91/414 I pielikumā
23 2005. gada decembrī FAO, pamatojoties uz prasītājas sniegto informāciju, publicēja jaunu hlortalonila specifikāciju saistībā ar maksimālo HCB saturu 0,04 g/kg.
24 Prasītāja par šo jauno specifikāciju Komisiju informēja ar 2005. gada 16. decembra vēstuli.
25 2006. gada martā Komisija lūdza ziņotāju dalībvalsti novērtēt dažādu hlortalonila variantu, to skaitā prasītājas produkta, atbilstību jaunajai FAO specifikācijai.
26 Vienlaikus Komisijas dienesti dalībvalstīm nosūtīja elektronisku vēstuli, kas formulēta šādi:
“[Ziņotāja dalībvalsts] ir sākusi pārbaudīt dažādas izcelsmes (to skaitā Vischim ražoto) produktu līdzvērtību. Ja tiek konstatēts, ka tie ir tikpat droši kā references produkts, Komisija ieplāno grozīt [Direktīvu 91/414] attiecībā uz atļautajiem HCB līmeņiem. Šajā gadījumā varētu būt grūti formāli grozīt tekstu līdz 2006. gada 1. septembrim, līdz ar to attiecībā uz šo datumu varētu būt nepieciešama zināma administrācijas elastība. Būtu nelāgi, ja produkti tiktu izņemti no valsts tirgus, lai neilgi pēc tam tos atkal atļautu pārdot. Ir acīmredzams, ka atļauju atsaukšana joprojām ir obligāta, ja ir pierādīts, ka dokumentācijas pārbaudes rezultāts nav skaidri labvēlīgs vai ja nav izpildītas administratīvās prasības.”
27 Sava novērtējuma beigās 2006. gada aprīlī ziņotāja dalībvalsts konstatēja, ka hlortolurons, kurā ietilpst 0,04 g/kg HCB, neradīja papildu riskus salīdzinājumā ar tiem, kas jau ņemti vērā, pieņemot Direktīvu 2005/53. Tādējādi tā piedāvāja grozīt hlortolurona specifikāciju, kas paredzēta Direktīvā 2005/53.
28 2006. gada 13. un 14. jūlijā Komiteja minēto grozījumu apstiprināja. Attiecībā uz termiņu, kas saistīts ar grozītās specifikācijas ieviešanu, Komitejas sanāksmes protokolā ir norādīts šādi:
“Attiecīgās specifikācijas grozījums ir saņēmis vispārēju apstiprinājumu un Komisija ir apņēmusies ātri pieņemt projektu [..]. Runājot par lietderību pagarināt sešu mēnešu termiņu, kas noteikts, lai iesniegtu trūkstošos zinātniskos pētījumus, tas nešķiet piemēroti. Tas varētu radīt precedentu un Komisijai varētu pārmest nevienlīdzīgu attieksmi pret iesniedzējiem [..]. Šo iemeslu dēļ nav lietderīgi atkāpties no termiņa, kas parasti piešķirts direktīvā par iekļaušanu [..]. Apvienotā Karaliste lūdz pagarināt termiņu atbilstības panākšanai šajā dokumentācijā, lai Vischim varētu vērsties šķīrējtiesā, kas paredzēta valsts tiesībās, lai panāktu piekļuvi pētījumiem par mugurkaulniekiem, tiklīdz ir nobalsots par vielas iekļaušanu.”
29 Ar 2006. gada 27. jūlija vēstuli prasītāja norādīja Komisijai, ka, “lai varētu garantēt grozījuma efektivitāti attiecībā [uz tā] atļaujām, tam, pirmkārt, jāstājas spēkā pirms 2006. gada 31. augusta un, otrkārt, tajā dalībvalstīm ir jānosaka jauns termiņš, lai tās pārbaudītu, vai ir ievēroti nosacījumi iekļaušanai I pielikumā”. Komisija uz šo vēstuli neatbildēja.
30 No 2006. gada jūlija līdz septembrim prasītāja saņēma vēstules no Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes, Beļģijas Karalistes un Īrijas kompetentajām iestādēm, kas tai paziņoja par savu nodomu izņemt tās produktu no tirgus.
31 Apvienotās Karalistes iestāžu 2006. gada 28. jūlija vēstule prasītājai ir formulēta šādi:
“[Jūsu produkts] atbilst jaunajām [tīrības pakāpes] specifikācijām, kuras [Komiteja] grozījusi 2006. gada 13. un 14. jūlijā, [bet] jūs vēl neesat pierādījusi, ka jums ir pienācīga piekļuve II pielikumā paredzētajiem datiem [..] attiecībā uz jūsu produktiem, kuri ir atļauti un kuri jau pastāv un kuros ir iekļauts hlortalonils. Līdz ar to šai vēstulei ir pievienots paziņojums par nodomu izņemt no tirgus jūsu esošos produktus, kuros ir iekļauts hlortalonils.”
32 2006. gada 22. septembrī Komisija pieņēma Direktīvu 2006/76/EK, ar ko groza Direktīvu 91/414 attiecībā uz aktīvās vielas hlortalonila specifikāciju (OV L 263, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā direktīva”).
33 Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 1. pantu hlortalonila specifikācija, kas paredzēta iekļaušanai Direktīvas 91/414 I pielikumā, tiek aizstāta ar pielikumā iekļauto tabulu. Šīs tabulas ceturtajā slejā ar virsrakstu “Tīrības pakāpe” ir norādīts: “heksahlorbenzols: ne vairāk kā 0,04 g/kg”.
34 Apstrīdētā direktīva stājās spēkā 2006. gada 23. septembrī. Saskaņā ar tās 2. pantu dalībvalstis vēlākais līdz 2006. gada 31. augustam pieņem un publicē tiesību aktus, kas vajadzīgi šīs direktīvas ievērošanai, un tos piemēro no 2006. gada 1. septembra.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
35 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 15. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.
36 Ar tajā pašā dienā iesniegtu atsevišķu dokumentu prasītāja iesniedza pieteikumu par paātrināto procesu atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 76.a pantam. Ar Pirmās instances tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2007. gada 24. janvāra lēmumu šis pieteikums tika noraidīts.
37 2007. gada 27. februārī Komisija ar atsevišķu dokumentu iesniedza iebildi par nepieņemamību. Tā kā prasītāja iesniedza savus apsvērumus, lēmums par iebildi par nepieņemamību ar Pirmās instances tiesas 2007. gada 27. jūnija rīkojumu tika atlikts līdz galīgajam spriedumam.
38 Pēc iebildumu raksta iesniegšanas Pirmās instances tiesa saskaņā ar Reglamenta 47. panta 1. punktu nolēma, ka otrreizēja procesuālo rakstu apmaiņa nav vajadzīga.
39 Tā kā Pirmās instances tiesu palātu sastāvs ir mainīts, tiesnesis referents tika norīkots uz sesto palātu, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
40 Tā kā viens no palātas locekļiem nevarēja piedalīties, Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar Reglamenta 32. panta 3. punktu norīkoja citu tiesnesi, lai palātu papildinātu.
41 Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas šī lieta mutvārdu procesā tika apvienota ar lietu T‑420/05.
42 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, veicot procesa organizatoriskos pasākumus, uzdeva lietas dalībniekiem dažus rakstveida jautājumus, uz kuriem tie atbildēja ar 2008. gada 16. jūnija un 7. un 14. jūlija vēstuli.
43 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa uzdeva 2008. gada 25. septembra tiesas sēdē.
44 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– daļēji atcelt apstrīdēto direktīvu, īpaši tās 2. panta otro daļu;
– likt Komisijai noteikt uz nākotni vērstus, precīzus, saprātīgus un leģitīmus termiņus saistībā ar apstrīdēto direktīvu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
45 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepieņemamu vai, pakārtoti, kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
46 Vispirms attiecībā uz prasītājas lūgumu, lai Pirmās instances tiesa liktu Komisijai noteikt uz nākotni vērstus, precīzus, saprātīgus un leģitīmus termiņus saistībā ar apstrīdēto direktīvu, ir jāatgādina, ka, veicot likumības pārbaudi, kas pamatota ar EKL 230. pantu, Kopienu tiesa nevar dot rīkojumus iestādēm (Pirmās instances tiesas 2006. gada 12. decembra spriedums lietā T‑155/04 SELEXSistemiIntegrati/Komisija, Krājums, II‑4797. lpp., 28. punkts).
47 Tādējādi minētais lūgums, kas izteikts otrajā prasītājas prasījumu daļā, ir nepieņemams.
48 Attiecībā uz lūgumu atcelt apstrīdētās direktīvas 2. panta otro daļu Komisija norāda, ka tas ir nepieņemams, atsaucoties, pirmkārt, uz prasītājas lūgtās daļējās atcelšanas neiespējamību un, otrkārt, uz apstrīdētās direktīvas kā tiesību akta raksturu.
49 Prasītāja apgalvo, ka tās lūgums ir pieņemams.
50 Attiecībā uz pirmo Komisijas norādīto absolūto šķērsli tiesas procesam ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akta daļēja atcelšana ir iespējama tikai tiktāl, ciktāl daļas, kuras ir lūgts atcelt, ir nodalāmas no pārējā tiesību akta. Šī prasība par nodalāmību nav izpildīta, ja daļējas atcelšanas rezultātā tiktu grozīta apstrīdētā tiesību akta būtība (skat. Tiesas 2006. gada 27. jūlija spriedumu lietā C‑540/03 Parlaments/Padome, Krājums, I‑5769. lpp., 27. un 28. punkts un tajos minētā judikatūra).
51 Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 2. panta otro daļu tiesību aktus, kas pieņemti tās izpildei, dalībvalstis piemēro no 2006. gada 1. septembra, līdz ar to ar atpakaļejošu spēku.
52 Prasītāja apgalvo, ka tās prasība neattiecas uz apstrīdētās direktīvas pilnīgu atcelšanu, kas tai galvenokārt ir labvēlīga, bet gan tikai uz tās sekām laikā, kas ir noteiktas strīdīgajā tiesību normā.
53 Komisija apgalvo, ka attiecīgā tiesību norma, kurā ir noteikta apstrīdētās direktīvas piemērošanas joma laikā, nav no tās nodalāma, jo šīs tiesību normas atcelšanas gadījumā apstrīdētā direktīva kļūtu nepiemērojama.
54 Šajā sakarā ir jānorāda, ka nekas netraucē Kopienu tiesību akta likumību apšaubīt tikai saistībā ar tā sekām laikā un it īpaši tā atpakaļejošu iedarbību (šajā sakarā skat. Tiesas 1991. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑368/89 Crispoltoni, Recueil, I‑3695. lpp., un 1993. gada 1. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑260/91 un C‑261/91 Diversinte un Iberlacta, Recueil, I‑1885. lpp.).
55 Turklāt, izskatot prasību nevis atcelt materiālu tiesību normu, kas ir labvēlīga prasītājai, bet tikai atcelt tādu tiesību normu, kura nosaka tās iedarbību laikā, Kopienu tiesa saskaņā ar EKL 231. panta otro daļu var nolemt saglabāt apstrīdēto tiesību aktu – kāds tas ir līdz brīdim, kad kompetentās iestādes būs veikušas pasākumus sprieduma izpildei (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑7/99 MediciGrimm/Padome, Recueil, II‑2671. lpp., 93. un 94. punkts un tajos minētā judikatūra). Turklāt, kaut arī EKL 231. panta otrā daļa attiecas tikai uz regulām, šīs tiesību normas piemērošanas jomā jāietilpst arī iestāžu aktiem, kas, kaut arī tie nav pieņemti regulu formā, tomēr rada tādas pašas sekas (šajā sakarā skat. Tiesas 1992. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑295/90 Parlaments/Padome, Recueil, I‑4193. lpp., 26. punkts).
56 Tādējādi ir jānoraida Komisijas norādītā iebilde par nepieņemamību, kas pamatota ar neiespējamību daļēji atcelt apstrīdēto direktīvu un kas attiecas tikai uz 2. panta otro daļu, kurā ir noteiktas tās iedarbība laikā.
57 Attiecībā uz otro Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, kas pamatota ar apstrīdētās direktīvas leģislatīvo raksturu, ir jāatgādina, ka ar to, ka EKL 230. panta ceturtā daļa tieši neattiecas uz prasību atcelt tiesību aktu pieņemamību, ko iesniegusi fiziska vai juridiska persona par direktīvu, nepietiek, lai šādas prasības atzītu par nepieņemamām (Pirmās instances tiesas 1998. gada 17. jūnija spriedums lietā T‑135/96 UEAPME/Padome, Recueil, II‑2335. lpp., 63. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 10. septembra rīkojums lietā T‑223/01 JapanTobacco un JT International/Parlaments un Padome, Recueil, I‑3259. lpp., 28. punkts).
58 Turklāt ir jāsecina, ka prasītāju kā paziņotāju un kā esošo augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā ir hlortalonils, atļauju turētāju individuāli un tieši skar šīs aktīvās vielas iekļaušana Direktīvas 91/414 I pielikumā, kas paredzēta Direktīvā 2005/53 un līdz ar to apstrīdētajā direktīvā, ar ko groza minētās iekļaušanas nosacījumus. Turklāt ir jānorāda, ka apstrīdētā direktīva tika pieņemta pēc prasītājas pieprasīta vērtējuma attiecībā uz tās produktu.
59 No iepriekš izklāstītā izriet, ka prasītājai ir tiesības lūgt atcelt apstrīdēto direktīvu saistībā ar iedarbību laikā, kas noteikta tās 2. panta otrajā daļā.
Par lietas būtību
Lietas dalībnieku argumenti
60 Savas prasības pamatojumam prasītāja norāda pirmo pamatu, kas pamatots ar pamatojuma nenorādīšanu. Apstrīdētajā direktīvā nav iekļauts pamatojums, kas pamato tās iedarbību ar atpakaļejošu spēku. Komisija nav paskaidrojusi, kādai šai iedarbībai ar atpakaļejošu spēku bija jābūt de jure un de facto, lai efektīvi īstenotu grozīto specifikāciju.
61 Prasītājas otrais pamats ir pamatots ar Direktīvas 91/414 8. panta 2. punkta un Regulas Nr. 3600/92 8. panta 3. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu. Tā uzskata, ka šīs tiesību normas liek Komisijai direktīvā par aktīvās vielas iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā paredzēt pārejas posmu esošo valsts atļauju pārskatīšanai. Šī pienākuma pastāvēšanu apstiprina Komisijas prakse. Lai šim pārejas posmam būtu jēga un lai tas būtu efektīvs, tam noteikti ir jābūt nākotnē, proti, sākot no apstrīdētās direktīvas spēkā stāšanās dienas. Šajā gadījumā neparedzot šādu pārejas posmu, Komisija nav izpildījusi būtisku procesuālu pienākumu, kas tai paredzēts Direktīvā 91/414 un Regulā Nr. 3600/92.
62 Joprojām savu argumentāciju koncentrējot uz to, ka apstrīdētajā direktīvā nav nākotnē paredzēta pārejas posma, prasītāja atsaucas arī uz atpakaļejoša spēka aizlieguma, tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
63 Šajā sakarā prasītāja atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru Kopienas pasākums var būt piemērojams ar atpakaļejošu spēku tikai izņēmuma gadījumos, ja to prasa tā mērķis un ja ir ievērota ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība. Šajā gadījumā neviens no šiem nosacījumiem nav izpildīts.
64 Apstrīdētās direktīvas piemērojamību ar atpakaļejošu spēku nevarēja pamatot ar vajadzību novērst Direktīvā 2005/53 paredzētas stingrākas specifikācijas piemērošanu. Pēdējā minētā jau bija radījusi juridiski saistošas sekas, proti, prasītājai izsniegto atļauju atsaukšanu. Šajos apstākļos grozījums ar atpakaļejošu spēku radīja sekas tikai tad, ja tas bija saistīts ar pārejas posmu nākotnē, kura laikā varēja pierādīt atbilstību jaunajai specifikācijai.
65 Turklāt tas, ka nebija paredzēts jauns pārejas posms, bija pretrunā to tirgus dalībnieku tiesiskajai paļāvībai, kuri minēti piemērojamajā tiesiskajā regulējumā un uz kuriem attiecas Komisijas prakse. Jauna pārejas posma neesamības dēļ apstrīdētās direktīvas atpakaļejošais spēks apdraudēja prasītājas tiesisko paļāvību, jo tā nevarēja izmantot tiesības, kas izriet no hlortalonila specifikācijas grozījuma.
66 Prasītāja apgalvo, ka pārejas posma neesamības dēļ tā nevarēja “pagriezt atpakaļ laiku”, lai valsts iestādēm iesniegtu savu dokumentāciju, lai tās savukārt pārbaudītu tās produkta atbilstību grozītajai specifikācijai, kas ieviesta ar apstrīdēto direktīvu. Dalībvalstis savukārt nevarēja pildīt savus pienākumus saistībā ar jaunajiem piemērojamajiem noteikumiem, proti, pārbaudīt vai pārskatīt valsts izsniegtās atļaujas prasītājai, ņemot vērā jauno specifikāciju. Tādējādi apstrīdētā direktīva zaudētu savu lietderīgo iedarbību un apdraudētu tiesiskās drošības principu.
67 Turklāt Komisija nebija attiekusies pret prasītāju tāpat kā pret ražotājiem, uz kuriem attiecas citi pasākumi, kas veikti tajā pašā jomā un kas paredzēja pārejas posmu pēc aktīvo vielu ierakstīšanas Direktīvas 91/414 I pielikumā, un it īpaši tāpat kā pret otru hlortalonila paziņotāju, Syngenta, kas bija izmantojis šādu periodu, kurš paredzēts Direktīvā 2005/53.
68 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
Pirmās instances tiesas vērtējums
69 Pirmās instances tiesa uzskata, ka vispirms ir jāpārbauda iespējamā Direktīvas 91/414 8. panta 2. punkta un Regulas Nr. 3600/92 8. panta 3. punkta a) apakšpunkta, kā arī Komisijas iepriekšējās prakses neievērošana, pēc tam dažādu prasītājas minētu vispārējo tiesību principu neievērošana un visbeidzot pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.
– Par iespējamo Direktīvas 91/414 8. panta 2. punkta un Regulas Nr. 3600/92 8. panta 3. punkta a) apakšpunkta, kā arī Komisijas iepriekšējās prakses neievērošanu
70 Pirmkārt, attiecībā uz noteikumiem, kas it kā ir pārkāpti, ir jānorāda, ka nevienā no tiem Komisijai nav noteikts pienākums paredzēt pārejas posmu, lai pārskatītu pastāvošās valsts atļaujas.
71 No vienas puses, Direktīvas 91/414 8. panta 2. punktā ir noteikta darba programma, paredzot dažādus laika posmus, lai pārbaudītu aktīvās vielas, kas jau ir tirgū divus gadus pēc direktīvas paziņošanas dienas, lai tās, iespējams, iekļautu minētās direktīvas I pielikumā. Tādējādi Direktīvas 91/414 8. panta 2. punkts nekādā veidā neparedz, ka Komisija nosaka pārejas posmu pēc aktīvās vielas iekļaušanas I pielikumā.
72 No otras puses, Regulas Nr. 3600/92 8. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka direktīvas priekšlikumā, ar kuru ir paredzēts Direktīvas 91/414 I pielikumā iekļaut aktīvo vielu, Komisija attiecīgā gadījumā nosaka iekļaušanas nosacījumus, to skaitā termiņu. Šis noteikums tādējādi attiecas uz konkrētu kārtību, kas saistīta ar aktīvās vielas iekļaušanas Direktīvas 91/414 I pielikumā posmu. No tiem neizriet Komisijas pienākums paredzēt pārejas posmu, lai pēc minētās iekļaušanas pārskatītu esošās valsts izdotās atļaujas.
73 Šajā gadījumā tā tas ir vēl jo vairāk tāpēc, ka ar apstrīdēto direktīvu netiek atcelta Direktīva 2005/53, bet tikai grozīts Direktīvas 91/414 I pielikums attiecībā uz attiecīgās vielas specifikāciju. Tā nekādā veidā neapšauba visu minētās vielas iekļaušanas Direktīvas 91/414 I pielikumā procedūru. Šīs iekļaušanas procedūras norises gaitā prasītājai bija jāiesniedz dokumentācijas kopsavilkums un pilnīga dokumentācija atbilstoši 2. pantam Komisijas 1994. gada 27. aprīļa Regulā (EK) Nr. 933/94, ar ko nosaka augu aizsardzības līdzekļu aktīvās vielas un izraugās ziņotājas dalībvalstis Komisijas Regulas (EEK) Nr. 3600/92 īstenošanai (OV L 107, 8. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 1995. gada 21. septembra Regulu (EK) Nr. 2230/95 (OV L 225, 1. lpp.), un 6. pantam Regulā Nr. 3600/92, kura papildināta ar Komisijas 2000. gada 12. oktobra Regulu (EK) Nr. 2266/2000 (OV L 259, 27. lpp.). Šīs procedūras beigās tika pieņemta Direktīva 2005/53, ar kuru attiecīgā viela tika iekļauta Direktīvas 91/414 I pielikumā un kurā bija paredzēts pārejas posms pirms šīs iekļaušanas stāšanās spēkā. Šajā gadījumā hlortalonila iekļaušanai Direktīvas 91/414 I pielikumā pamatoti sekoja pārejas posms, kas deva iespēju valsts iestādēm pārbaudīt esošās atļaujas.
74 Tādējādi tas, ka apstrīdētajā direktīvā nav paredzēts šāds pārejas posms, nav prasītājas norādīto tiesību normu pārkāpums.
75 Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, kas pamatots ar Komisijas praksi, ir jānorāda, ka administratīvā prakse vien, kas nav pretrunā spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam un kas nav saistīta ar rīcības brīvības īstenošanu, var radīt ieinteresēto personu tiesisko paļāvību (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. septembra spriedumu lietā T‑310/00 MCI/Komisija, Krājums, II‑3253. lpp., 112. punkts un tajā minētā judikatūra).
76 Šajā gadījumā Komisija norāda, ka tās pastāvīgā prakse ir tāda, ka tā pieprasa dalībvalstīm veikt konkrētus pasākumus sešos mēnešos no aktīvās vielas iekļaušanas Direktīvas 91/414 I pielikumā.
77 Komisijas prakse, ka tā paredz šādu termiņu, lai ieinteresētās personas varētu sagatavoties jaunajām prasībām un dalībvalstis varētu pārskatīt esošās atļaujas, izriet arī no Direktīvas 2005/53 preambulas 9. un 10. apsvēruma.
78 Tomēr ir jānorāda, ka šāda prakse, pirmkārt, galvenokārt attiecas uz dalībvalstīm, kurām tā nosaka pienākumus īpaši attiecībā uz tām piešķirto pārskatīšanas termiņu, un, otrkārt, ir saistīta ar aktīvās vielas sākotnējo iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā.
79 Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītāja arī nepamatoti atsaucas uz Komisijas praksi, lai norādītu uz Komisijas pienākumu šajā gadījumā paredzēt pārejas posmu, lai pārskatītu esošās valsts atļaujas. Prakse, uz ko atsaucas prasītāja, neattiecas uz šo gadījumu.
80 Līdz ar to, apstrīdētajā direktīvā neparedzot pārejas posmu, lai pārskatītu esošās valsts atļaujas, Komisija nav pārkāpusi nedz Direktīvas 91/414 8. panta 2. punktu, nedz arī Regulas Nr. 3600/92 8. panta 3. punkta a) apakšpunktu un nav atkāpusies no savas agrākās prakses.
– Par iespējamo atpakaļejoša spēka aizlieguma, tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
81 Jāatgādina, ka tiesiskās drošības princips paredz, ka Kopienu tiesiskajam regulējumam, kas piemērojams atbildīgajām personām, ir jābūt skaidram un precīzam, lai tiem nepārprotami būtu zināmas savas tiesības un pienākumi un lai tie varētu attiecīgi rīkoties (Tiesas 1981. gada 9. jūlija spriedums lietā 169/80 Gondrand un Garancini, Recueil, 1931. lpp., 17. punkts).
82 Turklāt parasti tiesisko situāciju drošības princips nepieļauj, ka Kopienu akta piemērojamība laikā sākas dienā pirms tā publicēšanas, izņēmuma kārtā izņemot gadījumu, kad sasniedzamais mērķis to prasa un kad ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība ir atbilstoši ņemta vērā (Tiesas 1979. gada 25. janvāra spriedums lietā 98/78 Racke, Recueil, 69. lpp., 20. punkts; attiecībā uz direktīvas atpakaļejošu spēku skat. arī Tiesas 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑331/88 Fedesa u.c., Recueil, I‑4023. lpp., 45. punkts).
83 Līdz ar to šajā gadījumā ir jānoskaidro, pirmkārt, vai sasniedzamais mērķis pamato apstrīdētās direktīvas atpakaļejošo spēku un, otrkārt, vai prasītājas tiesiskā paļāvība ir atbilstoši ievērota un vai prasītāja nepārprotami varēja uzzināt savas tiesības un pienākumus un varēja attiecīgi rīkoties.
84 Attiecībā uz pirmo nosacījumu no apstrīdētās direktīvas preambulas 1. un 2. apsvēruma izriet, ka Komisija grozīja hlortalonila specifikāciju, lai ņemtu vērā jauno FAO specifikāciju, kas publicēta pēc Direktīvas 2005/53 pieņemšanas. Minētā FAO specifikācija, ar ko tiek atcelta specifikācija, kas bija spēkā Direktīvas 2005/53 pieņemšanas dienā, grozīja prasību par HCB saturu, palielinot tā robežu no 0,01 līdz 0,04 g/kg.
85 Šajā sakarā Komisija apstrīdētās direktīvas preambulas 4. apsvērumā ir norādījusi, ka “saskaņā ar Direktīvu 2005/53 [..] dalībvalstīm no 2006. gada 1. septembra jāpiemēro minētās direktīvas 2. pants, tad no minētās dienas jāpiemēro arī grozītā hlortalonila specifikācija”.
86 No šīm norādēm izriet, ka, paredzot grozītajai specifikācijai atpakaļejošu spēku, Komisija vēlējās novērst, ka dalībvalstīm, kaut arī tikai pavisam neilgi, būtu jāpiemēro stingrāka specifikācija, kas paredzēta Direktīvā 2005/53. Ņemot vērā šo mērķi, bija jāparedz, ka grozītā hlortalonila specifikācija būs piemērojama no datuma, kas paredzēts sākotnējās specifikācijas piemērošanai.
87 Līdz ar to ir jākonstatē, ka šajā gadījumā pirmais nosacījums, kas ir paredzēts šī sprieduma 82. punktā minētajā judikatūrā, ir izpildīts, proti, ka saskaņā ar sasniedzamo mērķi apstrīdētajā direktīvā bija jāparedz jaunās, ne tik stingrās specifikācijas piemērošana ar atpakaļejošu spēku. Prasītāja turklāt neapstrīd apstrīdētās direktīvas atpakaļejošo spēku tiktāl, ciktāl tajā ir noteikta jauna, ne tik stingra specifikācija.
88 Attiecībā uz otro nosacījumu, proti, ieinteresēto personu tiesiskās paļāvības ievērošanu, vispirms ir jānorāda, ka, tā kā apstrīdētajā direktīvā paredzētās grozītās specifikācijas vienīgās sekas bija tādas, ka iekļaušanas nosacījumi kļuva mazāk stingri, tās atpakaļejošais spēks pats par sevi nevarēja apdraudēt attiecīgo tirgus dalībnieku tiesisko paļāvību.
89 Tomēr prasītāja norāda, ka ar apstrīdēto direktīvu ir pārkāpts tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības princips, jo tajā nav noteikts pārejas posms, kas tai dotu iespēju pielāgoties jaunajām prasībām un dalībvalstīm paredzētu pienākumu pārskatīt esošās valsts atļaujas.
90 Šajā sakarā ir svarīgi atgādināt (skat. šī sprieduma 70.–80. punktu), ka ne piemērojamās tiesību normas, ne Komisijas prakse neliek tai šajā gadījumā paredzēt šādu pārejas posmu.
91 Prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, lai pierādītu, ka Komisija tai bija radījusi tiesisku paļāvību, ka pēc specifikācijas grozījumiem tiks noteikts jauns pārejas posms. Tā kā pati prasītāja ir ierosinājusi šo grozījumu (skat. šī sprieduma 23. un 24. punktu), kas samazina prasības atļaujas izsniegšanai attiecībā uz tās produktiem, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principam nevar būt pretrunā tas, ka nav paredzēts pārejas posms, lai prasītāja varētu pielāgoties jaunajām prasībām.
92 Šajā gadījumā ikviens produkts, kas atbilst Direktīvā 2005/53 paredzētajai specifikācijai, a fortiori atbilst apstrīdētajā direktīvā paredzētajai specifikācijai, līdz ar to nešķiet, ka, lai dalībvalstis un prasītāja pielāgotos jaunajām prasībām, ir nepieciešami īpaši pasākumi vai centieni, kas pamatotu tiesisko paļāvību uz to, ka šajā sakarā tiks noteikts pārejas posms.
93 Ievērojot tiesiskās drošības principu, Direktīva 2005/53 un skaidri un precīzi noteikumi, kas bija piemērojami tajā laikā un kas netika atcelti ar apstrīdēto direktīvu, dod prasītājai iespēju nepārprotami uzzināt tai paredzēto pienākumu apmēru. Tā varēja attiecīgi rīkoties un, ja tā vēlējās saglabāt savas esošās atļaujas, iesniegt pilnīgu dokumentāciju, kas sagatavota atbilstoši Direktīvas 91/414 II pielikuma prasībām. Pārejas posma laikā, kas tika noteikts pēc Direktīvas 2005/53 pieņemšanas, prasītājas interesēs noteikti bija iesniegt šādu dokumentāciju vai pierādīt piekļuvi tai, lai varētu saglabāt savas esošās atļaujas.
94 Saskaņā ar Direktīvas 2005/53 3. panta 1. punktu prasītāja zināja, ka, neizpildot šo pienākumu, kas nav atkarīgs no pienākuma, kas attiecas uz produkta atbilstību Kopienas specifikācijai, tā zaudēs savas atļaujas.
95 Pakārtoti un ņemot vērā konkrēto situāciju, no šīs lietas apstākļiem turklāt izriet, ka prasītāja bija informēta par to, ka Komisija bija paredzējusi grozīt hlortalonila specifikāciju, lai ņemtu vērā specifikāciju, ko FAO pieņēmusi 2005. gada decembrī, un ka šis grozījums bija daļa no pārskatīšanas, kas veikta saskaņā ar Direktīvas 2005/53 3. panta 1. punktu.
96 Procedūra, kas tika īstenota pirms apstrīdētās direktīvas pieņemšanas, tika uzsākta, pamatojoties uz informāciju, ko prasītāja sniegusi 2005. gada 16. decembrī, un tā tika informēta gan par secinājumiem, kas izdarīti ziņojumā, kuru sagatavojusi ziņotāja dalībvalsts 2006. gada aprīlī, iesakot grozīt Direktīvā 2005/53 noteikto specifikāciju, gan par to, ka 2006. gada 13. un 14. jūlijā komiteja pieņēma priekšlikumu šajā sakarā.
97 Gan no Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes iestāžu 2006. gada 28. jūlija vēstules (skat. šī sprieduma 31. punktu), ko iesniegusi prasītāja, gan no Īrijas iestāžu 2006. gada 30. augusta vēstules un Beļģijas Karalistes iestāžu 2006. gada 7. septembra vēstules, ko iesniegusi Komisija, izriet, ka prasītājai dažas atļaujas tikušas atņemtas nevis tāpēc, ka tās produkti neatbilda Direktīvā 2005/53 paredzētajai hlortalonila specifikācijai, bet tāpēc, ka nebija iesniegta dokumentācija, kas atbilstu Direktīvas 91/414 II pielikuma prasībām, vai nebija pierādīta piekļuve šādai dokumentācijai.
98 Līdz ar to prasītāja nevar pieprasīt tiesības kompensēt savas dokumentācijas trūkumus, jauna pārejas posma laikā no jauna pārbaudot tai izsniegtās atļaujas, kaut arī tā varēja pilnībā novērtēt to, ka lietderīgi ir iesniegt dokumentāciju, kas atbilst Direktīvas 91/414 II pielikuma prasībām, pārejas posmā pēc Direktīvas 2005/53 pieņemšanas. Šajā sakarā ir jāuzsver, ka prasības, kas saistītas ar šīs dokumentācijas iesniegšanu, ir palikušas nemainīgas. Ikviena dokumentācija, kas atbilda Direktīvas 91/414 II pielikuma prasībām, atbilda arī Direktīvas 2005/53 prasībām un bija atbilstoša arī apstrīdētās direktīvas prasībām. Ne saistībā ar specifikāciju, ne atbilstošu dokumentāciju Komisijai apstrīdētās direktīvas pieņemšanas laikā nebija nekāda pamata likt dalībvalstīm veikt jaunu esošo atļauju pārbaudi, ne arī šajā sakarā paredzēt pārejas posmu.
99 No tā izriet, ka jaunās specifikācijas, kas ieviesta ar apstrīdēto direktīvu, piemērošana ar atpakaļejošu spēku neapdraud tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Jāpiebilst, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, apstrīdētā direktīva nav zaudējusi savu lietderīgo iedarbību. Tā ļauj saglabāt esošās atļaujas attiecībā uz produktiem, kas atbilst jaunajai specifikācijai, kas ar to ieviesta, ar noteikumu, ka atļaujas īpašnieks ir izpildījis citas Direktīvā 2005/53 paredzētās prasības.
100 Vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja līdzīgās situācijās tiek piemēroti atšķirīgi noteikumi vai ja atšķirīgās situācijās tiek piemēroti vienādi noteikumi, ja vien atšķirīga attieksme nav objektīvi pamatota (Tiesas 1990. gada 28. jūnija spriedums lietā C‑174/89 Hoche, Recueil, I‑2681. lpp., 25. punkts).
101 Šajā gadījumā prasītājas argumentācija būtībā nozīmē salīdzināt atšķirīgas situācijas. Vielas iekļaušana Direktīvas 91/414 I pielikumā nav salīdzināma ar vienu pašu šīs vielas, kas jau ir iekļauta pielikumā, specifikācijas grozījumu, līdz ar to apstrīdētajā direktīvā nebija obligāti jāparedz tāda pati pārejas kārtība kā Direktīvā 2005/53, kas turklāt nebija atcelta.
102 Turklāt, tā kā prasītāja tāpat kā pārējie ražotāji varēja izmantot pārejas posmu pēc Direktīvas 2005/53 pieņemšanas un līdz ar to pēc hlortalonila iekļaušanas Direktīvas 91/414 I pielikumā un šajā sakarā iesniegt valsts iestādēm dokumentāciju, kas atbilst Direktīvas 91/414 II pielikuma prasībām, tā nevar atsaukties uz nevienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar pārējiem šīs vielas vai jebkuras citas vielas ražotājiem laikā, kad tā tika iekļauta minētās direktīvas I pielikumā. Prasītāja nav arī pierādījusi, ka Komisija bija paredzējusi pārejas posmus citiem ražotājiem laikā, kad tika grozīta tādas vielas specifikācija, kas jau iekļauta Direktīvas 91/414 I pielikumā.
103 Līdz ar to Komisija nav pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, apstrīdētajā direktīvā neparedzot pārejas posmu, lai pārskatītu esošās atļaujas, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2005/53 3. panta 1. punktā.
104 No tā izriet, ka nav pārkāpts neviens no prasītājas norādītajiem vispārējiem tiesību principiem.
– Par iespējamo pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
105 Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā paredzētajam pamatojumam skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītam Kopienu iestādes, kas pieņēmusi tiesību aktu, argumentācijā ļaujot ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un lai Kopienu tiesa varētu veikt kontroli (skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑89/00 Europe Chemi‑Con(Deutschland)/Padome, Recueil, II‑3651. lpp., 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
106 Šajā sakarā, runājot par iespējamo pamatojuma nenorādīšanu attiecībā uz apstrīdētās direktīvas noteikumiem, kuros ir noteikta tās piemērojamība laikā, pirmkārt, jāsecina, ka no apstrīdētās direktīvas preambulas 1., 2. un 4. apsvēruma, kas minēti šī sprieduma 84. un 85. punktā, skaidri izriet iemesli, kuru dēļ Komisija piešķīrusi atpakaļejošu spēku grozītajai specifikācijai.
107 Otrkārt, Komisijai nebija pienākuma norādīt iemeslus, kuru dēļ tā nav paredzējusi pārejas posmu valsts atļauju pārskatīšanai. Kā tas izriet no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ne piemērojamie noteikumi, ne tās iepriekšējā prakse, ne arī kāds no prasītājas norādītajiem vispārējiem tiesību principiem neliek Komisijai paredzēt šādu pārejas posmu.
108 Līdz ar to prasītāja nepamatoti apgalvo, ka apstrīdētajā direktīvā nav norādīts pamatojums.
109 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, šī prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
110 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Vischim Srl atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 7. oktobrī.
[Paraksti]