VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2015. gada 25. jūnijā (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Kļūda vērtējumā – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Īpašumtiesības – Vienlīdzīga attieksme
Lieta T‑95/14
Iranian Offshore Engineering & Construction Co., Teherāna (Irāna), ko pārstāv J. Viñals Camallonga, L. Barriola Urruticoechea un J. Iriarte Ángel, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv Á. de Elera‑San Miguel Hurtado un V. Piessevaux, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Padomes 2013. gada 15. novembra Lēmumu 2013/661/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 306, 18. lpp.), un Padomes 2013. gada 15. novembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1154/2013, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 306, 3. lpp.), ciktāl šie akti attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. van der Vaude [M. van der Woude] (referents), tiesneši I. Višņevska‑Bjalecka [I. Wiszniewska‑Białecka] un I. Uljoa Rubio [I. Ulloa Rubio],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2015. gada 22. janvārī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Iranian Offshore Engineering & Construction Company, reģistrēta Teherānā (Irāna), darbojas inženierijas, infrastruktūras būvniecības un montāžas jomā jūrā un uz zemes naftas un gāzes projektos.
2 Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome 2010. gada 9. jūnijā pieņēma Rezolūciju 1929 (2010) (turpmāk tekstā – “Rezolūcija 1929”) nolūkā paplašināt ierobežojošo pasākumu, kuri noteikti ar Drošības padomes Rezolūcijām 1737 (2006), 1747 (2006) un 1803 (2008), darbības jomu un ieviest papildu ierobežojošus pasākumus pret Irānas Islāma Republiku.
3 Eiropadome 2010. gada 17. jūnijā uzsvēra arvien pieaugošās bažas par Irānas kodolprogrammu, un tā pauda gandarījumu par Rezolūcijas 1929 pieņemšanu. Eiropadome, atgādinājusi par savu 2009. gada 11. decembra deklarāciju, aicināja Eiropas Savienības Padomi pieņemt pasākumus Rezolūcijā 1929 noteikto pasākumu īstenošanai, kā arī papildu pasākumus, lai sekmētu to, ka sarunās kliedē visas arvien vēl pastāvošās bažas saistībā ar divdomīgu tehnoloģiju izstrādi no Irānas Islāma Republikas puses, ar ko tā atbalsta savu kodolprogrammu un raķešu programmu. Šajos pasākumos bija jāpievēršas tirdzniecības jomām, finanšu nozarei, Irānas transporta nozarei, svarīgākajiem naftas un gāzes rūpniecības sektoriem, kā arī papildinājumiem, jo īpaši attiecībā uz Islāma revolucionāro gvardu korpusu.
4 2010. gada 26. jūlijā Padome pieņēma Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), kura II pielikumā ir uzskaitītas personas un vienības, – kas nav I pielikumā minētās vienības, kuras sarakstā ir iekļāvusi Apvienoto Nāciju Drošības padome vai ar Rezolūciju 1737 (2006) izveidotā Sankciju komiteja, – kuru aktīvi ir tikuši iesaldēti. Šī lēmuma preambulas 22. apsvērumā ir atsauce uz Rezolūciju 1929 un ir minēts, ka šajā rezolūcijā ir atzīmēta īpaša saikne starp Irānas ienākumiem no enerģētikas nozares un ar kodolieroču izplatīšanu saistītu darbību finansēšanu.
5 To sankciju kontekstā, ko Eiropas Savienība kopš vairākiem gadiem ir noteikusi pret Irānu, ar Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/783/KĀDP (OV L 319, 71. lpp.) ir ticis grozīts Lēmums 2010/413/KĀDP, tādējādi iekļaujot jaunu personu un vienību vārdus tādu personu sarakstā, kurām tiek piemēroti Lēmuma 2010/413 II pielikumā noteiktie ierobežojošie pasākumi.
6 Tā ar Lēmumu 2011/783 prasītājas vārds pirmo reizi ir ticis ierakstīts Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā ar šādu pamatojumu:
“Enerģētikas nozares firma, kas iesaistīta urāna bagātināšanas vietas Kumā/Fordovā [Qom/Fordow] celtniecībā. Uz to attiecas Apvienotās Karalistes, Itālijas un Spānijas eksporta aizliegums.”
7 Vēl Padome 2011. gada 1. decembrī pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 319, 11. lpp.), ar kuru atbilstoši Lēmumam 2011/783 ir grozīts Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (ES) Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.), VIII pielikums, iekļaujot arī tajā prasītājas vārdu ar tādu pašu pamatojumu, kas norādīts Lēmumā 2011/783.
8 Prasītāja 2012. gada 27. februārī ir apstrīdējusi tās vārda iekļaušanu attiecīgajos sarakstos, ceļot prasību atcelt Lēmumu 2011/783 un Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju. Šī prasība tika reģistrēta ar lietas numuru T‑110/12.
9 2012. gada 23. janvārī Padome pieņēma Lēmumu 2012/35/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 19, 22. lpp.). Šī lēmuma preambulas 8. apsvēruma saturs būtībā ir pārņemts no Lēmuma 2010/413 preambulas 22. apsvēruma (iepriekš 4. punkts). Turklāt saskaņā ar Lēmuma 2012/35 preambulas 13. apsvērumu ieceļošanas aizliegums, kā arī līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana būtu jāpiemēro vēl citām personām un struktūrām, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, radot tai iespēju veikt ar kodolieroču izplatīšanu saistītas darbības vai kodolieroču nogādes sistēmu izstrādi, jo īpaši personām un struktūrām, kas sniedz finansiālu, loģistikas vai materiālu atbalstu Irānas valdībai.
10 Ar Lēmuma 2012/35 1. panta 7. punkta a) apakšpunkta ii) punktu vēl viens apakšpunkts ir ticis pievienots Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktam, paredzot šādu personu un vienību līdzekļu iesaldēšanu:
“c) citas I pielikumā neietvertas personas un struktūras [vienības], kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, un ar tām saistītas personas un struktūras [vienības], kā uzskaitīts II pielikumā”.
11 Tā rezultātā Padome 2012. gada 23. martā pieņēma Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.). Lai īstenotu Lēmuma 2012/35 1. panta 7. punkta a) apakšpunkta ii) punktu, Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punktā ir paredzēts iesaldēt to IX pielikumā uzskaitīto personu, vienību un struktūru līdzekļus, kuras ir apzinātas kā tādas, kas:
“d) ir citas personas, vienības vai struktūras, kas sniedz atbalstu, piemēram, materiālu atbalstu, loģistikas vai finansiālu atbalstu, Irānas valdībai, un personas un vienības, kas ir saistītas ar tām”.
12 2012. gada 15. oktobrī Padome pieņēma Lēmumu 2012/635/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 282, 58. lpp.). Saskaņā ar šī lēmuma 16. apsvērumu Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, būtu jāiekļauj arī citu personu un vienību, jo īpaši vienību, kuras ir Irānas valsts īpašumā un kuras darbojas naftas un gāzes nozarē, nosaukumi, jo tās nodrošina būtisku ienākumu avotu Irānas valdībai.
13 Ar Lēmuma 2012/635 1. panta 8. punkta a) apakšpunktu tika grozīts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kurā tādējādi ir paredzēts, ka ierobežojoši pasākumi tiks attiecināti uz personām, kas ir:
“c) citas I pielikumā neietvertas personas un struktūras [vienības], kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, un vienības, kuras ir to īpašumā vai kontrolē, vai ar tām saistītas personas un struktūras [vienības], kā uzskaitīts II pielikumā”.
14 2012. gada 21. decembrī Padome pieņēma Regulu (ES) 1263/2012, ar ko groza Regulu Nr. 267/2012/KĀDP (OV L 356, 34. lpp.). Ar Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 11. punktu tika grozīts Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkts, paredzot iesaldēt to IX pielikumā uzskaitīto personu, vienību un struktūru līdzekļus, kuras ir apzinātas kā tādas, kas:
“d) ir citas personas, vienības vai struktūras, kas Irānas valdībai sniedz atbalstu, piemēram, materiālu atbalstu, loģistikas vai finansiālu atbalstu, un vienības, ko tās kontrolē, vai personas un vienības, kas ir saistītas ar tām”.
15 Vispārējā tiesa ar 2013. gada 6. septembra spriedumu Iranian Offshore Engineering & Construction/Padome (T‑110/12, Krājums, turpmāk tekstā – “2013. gada 6. septembra spriedums”, EU:T:2013:411) atcēla Lēmumu 2011/783 un Regulu Nr. 1245/11, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju.
16 Padome 2013. gada 10. oktobrī nosūtīja prasītājai vēstuli, informējot, ka tā ir iepazinusies ar 2013. gada 6. septembra spriedumu, minēts 15. punktā (EU:2013:411), un uzskata, ka prasītāja atbilst izvirzītajiem nosacījumiem, lai tai piemērotu attiecīgos ierobežojošos pasākumus saskaņā ar Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktu un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktu, kuri attiecas uz personām vai vienībām, kas Irānas valdībai sniedz atbalstu, sevišķi finansiālu un loģistikas atbalstu, sakarā ar savu darbību enerģētikas nozarē un it īpaši sakarā ar savu būtisko lomu South Pars gāzes atradņu apguvē.
17 Prasītāja 2013. gada 14. oktobrī prasīja Padomei piešķirt tai piekļuvi lietas materiāliem, kuros ir pierādījumi, uz kuru pamata ir nolemts prasītājas vārdu no jauna iekļaut sankcionēto personu un vienību sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie saraksti”).
18 2013. gada 31. oktobrī prasītāja iesniedza savus apsvērumus un apstiprināja, ka neesot neviena tiesību vai faktu pamata, kas attaisnotu tās vārda iekļaušanu strīdīgajos sarakstos Padomes izraudzīto iemeslu dēļ.
19 2013. gada 15. novembrī Padome pieņēma Lēmumu 2013/661/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 306, 18. lpp.). Ar šo lēmumu prasītājas vārds tika iekļauts Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā.
20 Tajā pašā dienā Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1154/2013, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 (OV L 306, 3. lpp.) un ar kuru prasītājas vārds ir iekļauts Regulas Nr. 267/12 II pielikuma sarakstā.
21 Lēmumā 2013/661 un Regulā Nr. 1154/2013 (turpmāk tekstā – “apstrīdētie akti”) prasītājas vārda iekļaušana strīdīgajos sarakstos ir pamatota šādi:
“Nozīmīga enerģētikas nozares vienība, kas sniedz būtiskus ienākumus Irānas valdībai. Kā šāda vienība IOEC sniedz finansiālu un apgādes atbalstu Irānas valdībai.”
22 Padome 2013. gada 18. novembrī nosūtīja prasītājai vēstuli, apstiprinot, ka, tās ieskatā, tai ir iemesli no jauna iekļaut prasītājas vārdu strīdīgajos sarakstos.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
23 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 7. februārī, prasītāja cēla šo prasību.
24 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētos aktus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;
– svītrot tās vārdu no šo aktu attiecīgajiem pielikumiem;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
26 Savas prasības pamatošanai prasītāja būtībā izvirza trīs pamatus. Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētie akti nav pamatoti, un tādējādi tā norāda uz LESD 296. panta un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu. Otrkārt, prasītāja pārmet Padomei, ka tā ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā un nav izvairījusies no pilnvaru nepareizas izmantošanas, kā arī pārkāpusi piemērojamās tiesību normas un vienlīdzīgas attieksmes principu, iekļaujot prasītājas vārdu strīdīgajos sarakstos bez jebkāda faktu pamatojuma un nesniedzot nekādus pierādījumus. Treškārt, prasītāja apgalvo, ka, veikdama šādu iekļaušanu otro reizi, Padome ir pārkāpusi prasītājas īpašumtiesības un samērīguma principu.
27 Pirms šo dažādo pamatu izskatīšanas vispirms ir jākonstatē, ka prasītāja savā prasījumu otrajā daļā lūdz Vispārējo tiesu svītrot tās vārdu no apstrīdēto aktu pielikumiem. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. pantu Vispārējās tiesas pilnvaras ir ierobežotas tikai ar iestāžu pieņemto tiesību aktu likumības pārbaudi, tāpēc saskaņā ar LESD 266. pantu iestādei, kuras pieņemtais tiesību akts ir atcelts, ir jāveic pasākumi Vispārējās tiesas sprieduma izpildei. Šo noteikumu gaismā, kas Vispārējai tiesai neļauj atsaukt tiesību aktu, prasījumu otrā daļa ir jāinterpretē kā vienkāršs prasījumu pirmās daļas precizējums.
Pirmais pamats par apstrīdēto aktu pamatojumu
[..]
Otrais pamats par apstrīdēto aktu pamatojuma pamatotību
40 Prasītāja apstrīd apstrīdēto aktu pamatojuma pamatotību, izvirzot trīs argumentus. Pirmkārt, tā apgalvo, ka tā ir nevis enerģētikas nozares uzņēmums, bet gan inženierijas un montāžas uzņēmums, kas ir specializējies stacionāru un pārvietojamu jūras objektu būvēšanā un uzturēšanā. Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka kopš 2010. gada tā ir pilnībā privatizēts uzņēmums. Tās finanšu atbalsts Irānas valdībai, tāpat kā visu uzņēmumu gadījumā, esot ierobežots ar tās nodokļu un savas sociālā nodrošinājuma iemaksu daļas maksājumiem. Šajā ziņā tā precizē, ka Savienības tiesiskais regulējums neļauj sodīt uzņēmumu vien tāda fakta dēļ, ka tas pilda savus likumiskos pienākumus. Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Padome nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas apstiprinātu, ka prasītāja sniedz Irānas valdībai loģistikas atbalstu.
41 Runājot par pirmo argumentu, tas ir tiesa, ka prasītāja nedz pārdod, nedz tirgojas ar tādiem energoproduktiem kā nafta vai gāze. Tomēr tās inženierijas, būvniecības un uzturēšanas darbības ir nepieciešamas šo resursu ekspluatēšanai. Proti, gan no interneta vietnes, kuras izvilkumi ir pievienoti prasības pieteikuma pielikumā, gan no prasītājas statūtiem, sevišķi šo statūtu otrā panta, izriet, ka prasītājas ekspertīzes joma attiecas uz naftas un gāzes ieguvi un pārvadi, it īpaši būvējot jūrā platformas, kā arī gāzes un naftas cauruļvadus. Šajos izvilkumos ir minēts ne tikai tas, ka prasītāja Irānā ir pirmā ģenerāluzņēmēja attiecībā uz jūras infrastruktūras ražošanu un uzstādīšanu Irānas gāzes un naftas nozares vajadzībām un ka tā savus jūras un sauszemes pakalpojumus piedāvā arī starptautiskā līmenī, bet tajos ir norādīti arī vairāku projektu piemēri, kā, piemēram, South Pars gāzes atradņu apguve.
42 Tāpēc ir jānoraida pirmais arguments, ka prasītāja nav “nozīmīga enerģētikas nozares vienība”, kā Padome to apgalvo apstrīdēto aktu pamatojumā.
43 Runājot par otro argumentu attiecībā uz finanšu atbalstu Irānas valdībai, vispirms ir jāatgādina, ka šis kritērijs attiecas nevis uz visa veida Irānas valdības atbalsta formām, bet gan tikai uz atbalsta formām, kuras to kvantitatīvās un kvalitatīvās nozīmes dēļ sekmē Irānas kodoldarbības turpināšanos.
44 Šāds atbalsts var it īpaši izrietēt no kapitāla saiknēm, kas uzņēmumu saista ar Irānas valsti, tādējādi ļaujot tai galu galā gūt labumu no dividendēm un kapitāla pieauguma, kas rodas no šī uzņēmuma veiktās darbības.
45 Vēl no judikatūras izriet, ka tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto motīvu pamatotība, nevis pēdējai minētajai ir jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie motīvi nav pamatoti (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, Krājums, EU:C:2013:518, 121. punkts).
46 Visbeidzot jāatgādina, ka apstrīdēto aktu tiesiskums var tikt izvērtēts, vienīgi pamatojoties uz faktiskajiem un tiesību apstākļiem, uz kuru pamata tie ir pieņemti, nevis pamatojoties uz apstākļiem, kas Padomei kļuvuši zināmi pēc šo aktu pieņemšanas, un tā tas arī ir gadījumā, ja Padome uzskatītu, ka minētie apstākļi varēja pamatoti attaisnot minēto aktu pieņemšanu. Proti, Vispārējā tiesa nevar pieņemt Padomes aicinājumu galīgi aizstāt šo tiesību aktu pamatojumu, uz kura tie ir balstīti (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 26. oktobris, Oil Turbo Compressor/Padome, T‑63/12, Krājums, EU:T:2012:579, 29. punkts).
47 Izskatāmajā lietā Padome atzīst, ka Irānas valsts vairs nebija vienīgā prasītājas akcionāre brīdī, kad Padome prasītājas vārdu iekļāva strīdīgajos sarakstos. Taču tā apgalvo, ka prasītāja pierādījumus par precīzu savu akcionāru sastāvu ir iesniegusi tikai replikas stadijā. Tā no novēlotas informācijas izriet, ka 51 % prasītājas akciju pieder Oil Pension Fund Investment Company, kas arīdzan ir vienība, kuras vārds ir iekļauts strīdīgajos sarakstos sakarā ar finanšu atbalstu, ko tā sniedz Irānas valdībai. Tāpēc Padome uzskata, ka prasītāju kontrolē kvazivalstiska vienība, kuru beigu beigās kontrolē Irānas valdība, ko prasītāja apstrīd.
48 Ņemot vērā iepriekš 46. punktā minēto judikatūru, jākonstatē, ka Padomes argumentācija nav pieņemama.
49 Proti, no Padomes svārstīgās argumentācijas izriet, ka tai nav bijušas precīzas zināšanas par prasītājas akcionāru sastāvu apstrīdēto aktu pieņemšanas brīdī un ka tā būtībā prasa Vispārējai tiesai aizstāt apstrīdēto aktu sākotnējo pamatojumu ar pamatojumu, kas ir izstrādāts tās atbildes rakstā uz repliku.
50 No tā izriet, ka Padome nav juridiski pietiekami pamatojusi pamatu, saskaņā ar kuru prasītāja dod Irānas valdībai būtiskus ienākumus.
51 Tomēr, tā kā apstrīdēto aktu pamatojums ir balstīts ne tikai uz pamatu par finanšu atbalstu Irānas valdībai, bet arī uz pamatu par loģistikas atbalstu, vēl ir jāizvērtē šis pēdējais pamats. Attiecībā uz lēmuma, ar kuru noteikti ierobežojoši pasākumi, tiesiskuma pārbaudi Tiesa ir nospriedusi, ka, ņemot vērā to preventīvo raksturu, gadījumā, ja Savienības tiesa uzskata, ka vismaz viens no minētajiem apsvērumiem ir pietiekami precīzs un konkrēts, ka tas ir pamatots un pats tādējādi ir pietiekams pamats šā lēmuma pamatojumam, ar to, ka pārējie minētie apsvērumi tādi nav, nevar tikt pamatota minētā lēmuma atcelšana (spriedums, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, Krājums, EU:C:2013:776, 72. punkts).
52 Runājot par trešo argumentu, prasītāja apgalvo, ka tā nav uzņēmums, kas nodarbojas ar loģistiku, tāpēc to nevar apsūdzēt par loģistikas atbalsta sniegšanu Irānas valdībai.
53 Šajā ziņā pretēji prasītājas apgalvotajam ir jāņem vērā, ka definīcija terminam “loģistika”, kas ir minēts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā, neaprobežojas ar preču vai personu pārvadāšanas pakalpojumiem. Šis termins vispārīgi tiek saprasts tādējādi, ka tas aptver visa veida darbību, kas attiecas uz kādas operācijas vai kompleksa procesa organizēšanu un īstenošanu. Loģistika tādējādi ir transversāls jēdziens, kas var aptvert dažāda veida operācijas, kā izejvielu piegāde, materiālu pārvaldība, preču piegāde vai arī pārkraušana. Līdz ar to par loģistikas atbalstu iepriekš minēto noteikumu izpratnē ir jāuzskata jebkāda darbība, kura, pat ja tai pašai par sevi nav nekādas tiešas vai netiešas saiknes ar kodolieroču izplatīšanu, to var tomēr sekmēt savas kvantitatīvās vai kvalitatīvās nozīmes dēļ, atļaujot Irānas valdībai apmierināt noteiktas loģistikas vajadzības, kā šajā gadījumā naftas un gāzes nozarē, kas minētajai valdībai ienes būtiskus ienākumus.
54 Kā jau iepriekš ticis konstatēts, prasītājas inženierijas, būvniecības un uzturēšanas darbības, ņemot vērā, ka prasītāja sevi pozicionē kā pirmo Irānas ģenerāluzņēmēju jūras infrastruktūras būvniecības un uzstādīšanas jomā, ir nepieciešamas Irānas gāzes un naftas nozares pienācīgai darbībai. Bez urbšanas, ieguves un pārvades objektiem, sevišķi gāzes un naftas cauruļvadiem, šī nozare nevarētu darboties. Tāpēc prasītājas objekti un īstenotie darbi, ņemot vērā to kvalitatīvo un kvantitatīvo nozīmi, ir nepieciešami Irānas naftas un gāzes nozares vajadzību apmierināšanai, un Irānas valdība šo nozari kontrolē ar dažādu valsts uzņēmumu starpniecību. Šāds loģistikas atbalsts, ko prasītāja sniedz minētajai valdībai, līdz ar to atbilst Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētajam kritērijam, jo saskaņā ar Lēmuma 2010/413 preambulas 22. apsvērumu un Lēmuma 2012/35 preambulas 8. apsvērumu Irāna no savas enerģētikas nozares gūst būtiskus ienākumus, kas tai ļauj finansēt savas kodoldarbības, kuras rada kodolieroču izplatīšanas risku.
55 Tāpēc Padome nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, iekļaujot prasītājas vārdu strīdīgajos sarakstos ar pamatojumu, ka tā Irānas valdībai sniedz loģistikas atbalstu.
56 Līdz ar to ir jānoraida arī prasītājas apgalvojumi, ka Padome ir pieļāvusi pilnvaru nepareizu izmantošanu un pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Šie apgalvojumi būtībā balstās uz faktu, ka neviens pamats neattaisno prasītājas līdzekļu iesaldēšanu. Kā jau secināts iepriekš 55. punktā, iekļaujot prasītājas vārdu strīdīgajos sarakstos ar pamatojumu, ka tā sniedz Irānas valdībai loģistikas atbalstu, Padome ir pareizi piemērojusi iekļaušanas kritēriju, kas ir paredzēts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā, attiecīgi ar Lēmumu 2012/635 grozītajā redakcijā (skat. iepriekš 13. punktu), un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā (skat. iepriekš 14. punktu).
57 No tā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Trešais pamats par īpašumtiesībām un samērīguma principu
[..]
67 Tādēļ prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
68 Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktā ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs visās prasījumu daļās, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Iranian Offshore Engineering & Construction Co. sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.
Van der Woude | Wiszniewska‑Białecka | Ulloa Rubio |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 25. jūnijā.
[Paraksti]