VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2013. gada 7. jūnijā (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Ar sarunām starp Eiropas Savienību un Indijas Republiku saistībā ar brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu saistīti dokumenti – Piekļuves atteikums – Izņēmums sabiedrības interešu aizsardzībai starptautisko attiecību jomā – Publiskoti dokumenti – Atteikums ierobežot dokumentu izplatīšanu
Lieta T‑93/11
Stichting Corporate Europe Observatory, Amsterdama (Nīderlande), ko pārstāv S. Crosby, solicitor, un S. Santoro, advokāte,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Clotuche‑Duvieusart un C. ten Dam, pēc tam F. Clotuche‑Duvieusart un I. Zervas, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv T. Henze, J. Möller, K. Petersen un A. Wiedmann, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt Komisijas 2010. gada 6. decembra Lēmumu, ar kuru, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu, prasītājai atteikta pilna piekļuve vairākiem ar sarunām starp Eiropas Savienību un Indijas Republiku saistībā ar brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu saistītiem dokumentiem.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot], tiesneši M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente) un A. Popesku [A. Popescu],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 11. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2007. gadā tika uzsāktas sarunas starp Eiropas Savienību un Indijas Republiku saistībā ar brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu.
2 Saistībā ar sagatavošanas darbiem šī līguma noslēgšanai un piemērojot Padomes 1998. gada 24. septembra Lēmumu 98/552/EK par Komisijas īstenotajiem pasākumiem attiecībā uz piekļuves stratēģiju Kopienas tirgum (OV L 265, 31. lpp.), tika izveidota konsultatīvā komiteja, lai palīdzētu Eiropas Kopienu Komisijai tās darbā, kas it īpaši ietver šķēršļu, kuri traucē pieeju konkrēto trešo valstu tirgum, un pasākumu, kas tos var izskaust, identificēšanu. Saskaņā ar Lēmuma 98/552 3. pantu šīs komitejas sastāvā ir dalībvalstu pārstāvji, un to vada Komisijas pārstāvis.
3 Profesionālo asociāciju vai sabiedrību pārstāvji ir iesaistīti šajā procesā un kā eksperti piedalās konsultatīvās komitejas un darba grupu darbā, ko nosaka saskaņā ar nozaru kompetencēm.
4 Prasītāja Stichting Corporate Europe Observatory ir saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem dibināts fonds, kurš saskaņā ar tā statūtiem ir bezpeļņas organizācija (statūtu 4.2. punkts) un kura mērķis ir “uzlabot vispārējo informētību par starptautisko sabiedrību un finanšu institūciju politisko un ekonomisko ietekmi” un “piedāvāt alternatīvus risinājumus un politikas ierosinājumus ar mērķi ierobežot šo ietekmi, lai sniegtu ieguldījumu reizē demokrātiskākas un sociāli un ekonomiski taisnīgākas sabiedrības veidošanā” (statūtu 4.1. punkts).
5 2009. gada 5. jūnijā prasītāja, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), Komisijai nosūtīja piekļuves pieteikumu šādiem dokumentiem:
“1) sanāksmju saraksts, kurās piedalījās Tirdzniecības ģenerāldirektorāta [ĢD] ierēdņi un/vai pārstāvji (ieskaitot komisāru un viņa biroju) un tādu rūpniecības apvienību kā BusinessEurope, Eiropas Funkciju foruma, Eiropas Banku federāciju (EBF), Eiropas Farmācijas uzņēmumu un apvienību federācijas (EFUAF), Eurochambres vai ASV Tirdzniecības palātas Eiropas Savienībā (AmCham EU) pārstāvji un kuru laikā bija runa par Indiju, it īpaši par tirdzniecības sarunām starp ES un Indiju (kopš 2008. gada februāra);
2) sanāksmju saraksts, kurās piedalījās Tirdzniecības ģenerāldirektorāta ierēdņi un/vai pārstāvji (ieskaitot komisāru un viņa biroju) un tādu uzņēmumu kā Alcoa, Arcelor‑Mittal, BASF, BP Europe, Exxonmobil, Pfizer, Shell, Unilever, Vedanta Resources vai Veolia pārstāvji un kuru laikā bija runa par Indiju, it īpaši par tirdzniecības sarunām starp ES un Indiju (kopš 2008. gada februāra);
3) šo sanāksmju protokoli un citi kopsavilkumi, tostarp dokumenti, kuros ietverta sarunu analīze un atskaites punkti;
4) jebkura sarakste (ieskaitot e‑pasta ziņas) starp Tirdzniecības ģenerāldirektorāta ierēdņiem un/vai pārstāvjiem (ieskaitot komisāru un viņa biroju) un rūpniecības apvienību un iepriekš minēto vai citu uzņēmumu pārstāvjiem, kurā ir runa par Indiju, it īpaši par tirdzniecības sarunām starp ES un Indiju (kopš 2008. gada februāra).”
6 Pēc sarakstes apmaiņas ar Komisiju laikposmā no 2009. gada 10. jūnija līdz 2010. gada 19. februārim saistībā ar prasītājas 2009. gada 5. jūnija piekļuves pieteikuma izskatīšanas attīstību tā ar 2010. gada 26. marta vēstuli atgādināja Komisijai, ka tā nav sniegusi atbildi, un lūdza līdz 2010. gada 9. aprīlim situāciju labot.
7 Tā kā tā atbilde no Komisijas netika saņemta, prasītāja tai ar 2010. gada 13. aprīļa vēstuli nosūtīja atkārtotu pieteikumu Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 4. punkta izpratnē.
8 Ar 2010. gada 29. aprīļa vēstuli Komisija sniedza atbildi uz sākotnējo pieteikumu, piešķirot pilnīgu piekļuvi vairāk nekā 100 dokumentiem un daļēju piekļuvi vairāk nekā 50 citiem dokumentiem. Piekļuve 30 dokumentiem tika atteikta saskaņā ar vairākiem Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajiem izņēmumiem.
9 Ar 2010. gada 21. maija vēstuli prasītāja Komisijai nosūtīja jaunu atkārtotu pieteikumu attiecībā uz 17 dokumentiem, kuriem pilna piekļuve tika atteikta, uzsverot, ka šie paši dokumenti tikuši nosūtīti pilnībā un bez nevienas norādes uz jebkādu konfidencialitāti lielam personu lokam, jo potenciālo adresātu skaits pats par sevi bija ļoti liels. Tā uzskatīja, ka šajos apstākļos konkrētie dokumenti neietvēra konfidenciālu informāciju vai katrā ziņā tika nodoti atklātībā. Prasītāja precizēja, ka, lai gan tai neesot iebildumu attiecībā uz piekļuves atteikuma pamatojumu, kas balstīts uz fizisku vai juridisku personu uzņēmējdarbības interesēm, tā apstrīdot neizpaušanu, kas pamatota ar Savienības un Indijas Republikas attiecību vai citu saistītu interešu aizsardzību.
10 Ar 2010. gada 21. jūnija un 12. jūlija vēstulēm Komisija informēja prasītāju, ka tā vēl nevar sniegt gala atbildi uz 2010. gada 21. maija atkārtoto pieteikumu.
11 2010. gada 14. septembrī prasītāja Vispārējā tiesā cēla prasību atcelt netieši izteikto lēmumu noraidīt 2010. gada 21. maija atkārtoto piekļuves pieteikumu.
12 Ar 2010. gada 6. decembra vēstuli Komisija sniedza atbildi uz 2010. gada 21. maija atkārtoto piekļuves pieteikumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
13 Ar 2011. gada 12. aprīļa rīkojumu lietā T‑395/10 Stichting Corporate Europe Observatory/Komisija (Krājumā nav publicēts) Vispārējā tiesa nolēma izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas un piesprieda Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Apstrīdētais lēmums
14 Ņemot vērā 2010. gada 21. maija atkārtotā piekļuves pieteikuma formulējumu, Komisija apstrīdētā lēmuma 1. sadaļā ar nosaukumu “Jūsu prasības priekšmets” identificēja 17 dokumentus:
– dokuments Nr. 1 ir 2008. gada 18. marta vēstule, ko Komisijas tirdzniecības komisāra biroja pārstāvis nosūtīja BusinessEurope ģenerālsekretāram;
– dokumenti Nr. 2–8 ir tirgus piekļuves darba grupu sanāksmju protokoli;
– dokumenti Nr. 9–13 ir tirgus piekļuves konsultatīvās komitejas sanāksmju protokoli;
– dokuments Nr. 14 ir Komisijas Tirdzniecības ģenerāldirektorāta 2008. gada 23. jūlijā e‑pasta ziņa, ko tas nosūtīja Eiropas gumijas un kaučuka ražotāju asociācijai (EGKRA), pievienots dokuments;
– dokumenti Nr. 15–17 ir citas Tirdzniecības ģenerāldirektorāta 2008. gada 24. jūlijā, 2009. gada 23. martā un 2009. gada 7. jūlijā nosūtītas e‑pasta ziņas EGKRA.
15 Apstrīdētā lēmuma 3. sadaļā ar nosaukumu “Sabiedrības interešu aizsardzība starptautisko attiecību jomā” Komisija papildus piešķīra daļēju piekļuvi dokumentiem Nr. 11 un Nr. 12. Savukārt tā apstiprināja savu piekļuves atteikumu aizklātajām dokumentu Nr. 1–13 un Nr. 15–17 daļām, kā arī dokumentam Nr. 14 pilnībā, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu, kurā paredzēti piekļuves tiesību izņēmumi starptautisko attiecību jomā.
16 Atbildot uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru konkrētie dokumenti jau bija nodoti atklātībā, Komisija norādīja, ka dokuments Nr. 1 ir “vēstule, kas nosūtīta īpašam adresātam specifiskā kontekstā, kas nav tas pats, kas dokumenta publiskošana”.
17 Attiecībā uz dokumentiem Nr. 2–13 Komisija precizēja, ka standarta noteikumos, kuri piemērojami attiecībā uz tirgus piekļuves konsultatīvo komiteju, ir paredzēta iespēja izveidot darba grupas un pieaicināt ekspertus. Tā piebilda:
“Kā eksperti, kuriem ir specifiskas zināšanas atsevišķās jomās, dažādu asociāciju pārstāvji piedalījās diskusijās tirgus piekļuves darba grupās un pašā konsultatīvajā komitejā. Iepriekš minētajos standarta noteikumos ir paredzēts, ka komitejas sarunām ir jāpaliek konfidenciālām. Parakstoties uz klātesamības lapas, iesaistītās personas skaidri apņemas ievērot šo nosacījumu. Konsultatīvā komiteja un tās darba grupas tika izveidotas speciāli, lai konsultētu un palīdzētu Komisijai tās darbā konkrētajā jomā. Ir būtiski, ka šajā komitejā un darba grupās darbotos eksperti, kas varētu sniegt reālu pienesumu Savienības nostājā un nodrošināt lomas izpildi, kuru tiem piešķīrusi Padome. Šajā īpašajā kontekstā informācijas apmaiņa ir svarīgs elements, lai šīm grupām ļautu sekmīgi veikt savu darbu. Informācijas izplatīšana komitejas locekļiem, proti, šauram personu lokam, ierobežotā apjomā attiecībā uz jautājumiem, par kuriem ir lūgta ekspertu iesaiste, nevar tikt pielīdzināta vispārējai publiskošanai.”
18 Attiecībā uz dokumentiem Nr. 14–17 Komisija norāda:
“Ir jāpatur prātā, ka saistībā ar tirdzniecības sarunām Komisijas dienestiem var būt vajadzīgs iesaistīties informācijas apmaiņā ar citām iesaistītajām pusēm, lai gūtu aktualizētu un pilnīgu izpratni par situāciju un tādējādi spētu labāk kalpot Savienības interesēm. Šī apmaiņa attiecas vienīgi uz specifiskiem jautājumiem, par kuriem ir vajadzīgs ekspertu un attiecīgo organizāciju viedoklis. Šiem jautājumiem ir arī īpaša nozīme atsevišķām iesaistītajām pusēm. Līdz ar to ir jāsecina, ka šāda informācijas apmaiņa nav notikusi Regulas Nr. 1049/2001 ietvaros, jo [..] šajā regulā iestādēm nav atļauts ņemt vērā piekļuves pieteicēja specifiskās intereses. Tādējādi nevar tikt izslēgts, ka uz informācijas apmaiņu šajā specifiskajā kontekstā var attiekties atsevišķi [minētajā] regulā paredzētie izņēmumi.”
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
19 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 15. februārī, prasītāja cēla šo prasību.
20 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 9. maijā, Vācijas Federatīvā Republika lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
21 Ar 2011. gada 24. jūnija rīkojumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs apmierināja Vācijas Federatīvās Republikas lūgumu atļaut iestāties tiesā un izdeva rīkojumu tai nosūtīt visu tiesvedības materiālu kopijas.
22 Persona, kas iestājusies lietā, iesniedza savu iestāšanās rakstu noteiktajā termiņā.
23 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu.
24 Tika uzklausīti lietas dalībnieču mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2013. gada 11. janvāra tiesas sēdē.
25 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– konstatēt, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpta Regula Nr. 1049/2001, un it īpaši minētās regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešais ievilkums, un līdz ar to atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 Komisijas, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma kļūdainu piemērošanu
27 Prasītāja apgalvo, ka izņēmums attiecībā uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām šajā lietā nav piemērojams “nevis tādēļ, ka Komisijas izdarītais vērtējums par šī izņēmuma piemērotību attiecībā uz konkrētajiem dokumentiem noteikti ir kļūdains”, bet tādēļ, ka šie dokumenti Komisijas izdarīto darbību un pieļautās bezdarbības dēļ ir tikuši nodoti atklātībā.
28 Prasītāja šajā ziņā norāda, ka konkrētie dokumenti nosūtīti pilnībā un bez jebkādas norādes uz konfidencialitāti profesionālajām asociācijām, kurās ir ļoti daudz locekļu, un līdz ar to ļoti plašam, pat nenoteiktam personu lokam, kas esot pielīdzināms minēto dokumentu publiskošanai vai nodošanai atklātībā. Tā arī apgalvo, ka Komisijas tirdzniecības komisāra biroja pārstāvja 2008. gada 18. martā nosūtītās vēstules BusinessEurope ģenerālsekretāram apakšējā daļā ir ar vēstules autora roku rakstīta piezīme, ar kuru tās adresāts ir aicināts apspriest šo vēstuli ar Indijas Rūpniecības savienību (IRS), kurā ir 8100 locekļu. Prasītājas ieskatā Komisijas nostāja ir piemērota vienīgi tad, ja jautājums, vai konkrētie dokumenti ir tikuši nodoti atklātībā, ir aplūkots, ņemot vērā tās tiešos adresātus, bet tā tas vairs nav gadījumā, ja tiek ņemts vērā personu skaits, kurām ir tiesības iepazīties ar šiem dokumentiem pēc pirmā adresāta.
29 Kā atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, prasītāja apstiprināja tiesas sēdē, ka tā neapstrīd Komisijas vērtējumu par pieprasīto dokumentu priekšmetu un saturu, bet apgalvo, ka to papildu publiskošana, piemērojot Regulu Nr. 1049/2001, uz kuru ir balstīts prasītājas piekļuves pieteikums, nevar radīt kaitējumu starptautisko attiecību aizsardzībai, jo šos dokumentus un tajos ietverto informāciju Komisija jau bija publiskojusi.
30 Tādējādi ir jāpārbauda, vai tirgus piekļuves konsultatīvās komitejas un darba grupu sanāksmju protokoli, kas nosūtīti visiem minēto sanāksmju dalībniekiem un tostarp profesionālajām organizācijām, kuros ir liels locekļu skaits, EGKRA nosūtītās e‑pasta ziņas un Komisijas tirdzniecības komisāra biroja pārstāvja 2008. gada 18. martā nosūtītā vēstule BusinessEurope ģenerālsekretāram, ņemot vērā to publiskošanas nosacījumus, var tikt uzskatīti par dokumentiem, kas ir tikuši publiskoti.
31 Pirmām kārtām, attiecībā uz konkrēto dokumentu adresātiem, pirmkārt, ir svarīgi uzsvērt, ka Komisija šos dokumentus ir publiskojusi saistībā ar konsultēšanās procesu, kas ar Lēmuma 98/552 3. pantu ieviesta kā obligāta prasība.
32 Pat ja Komisija galu galā tiesas sēdē precizēja, ka konsultatīvajai komitejai lietas faktisko apstākļu norises laikā nebija iekšējo noteikumu, kas saskaņoti ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumā 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (OV L 184, 23. lpp.), paredzēto iekšējo noteikumu paraugu, lai gan tas bija norādīts apstrīdētajā lēmumā, ir jākonstatē, ka darba grupu izveidošana specifisku jautājumu izskatīšanai, trešo personu kā ekspertu piesaistīšana un tirgus piekļuves konsultatīvās komitejas un minēto darba grupu sanāksmju protokolu un kopsavilkumu izstrādāšana norāda uz konkrētām darbībām, kuras atbilst tām, kādas ir paredzētas Lēmumā 1999/468 definētajā iekšējo noteikumu paraugā.
33 Lai šī komiteja varētu paust savu viedokli atbilstoši procedūrai, kurā nepieciešama tās iesaiste, Komisijai bija jāizveido un jāadresē dokumenti tās pārstāvjiem, kā arī profesionālajām organizācijām un sabiedrībām, kuras iesaistās kā eksperti, un tas ļāva uzskatīt šos dokumentus par iekšējiem dokumentiem Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 9. septembra spriedumu lietā T‑403/05 MyTravel/Komisija, Krājums, II‑2027. lpp., 111. punkts, kas apstiprināts ar Tiesas 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑506/08 P Zviedrija/MyTravel un Komisija, I‑6237. lpp., 93. punkts). Prasītāja pati atkārtotajā piekļuves pieteikumā atzīst, ka Komisijas norāde par tirgus piekļuves konsultatīvās padomes un darba grupu sanāksmju protokolu nosūtīšana atsevišķiem dalībniekiem ir “pavisam pašsaprotama, jo citkārt konkrēto darba grupu darbu būtu bijis grūti vadīt”.
34 Kā pamatoti norāda Komisija un persona, kas iestājusies lietā, konkrēto dokumentu nosūtīšana tātad ir izdarīta par labu specifiskai personu grupai tikpat specifisku apstākļu dēļ.
35 Prasītājas pieprasīto dokumentu adresāti ir dalībvalstis, profesionālās organizācijas un sabiedrības, kas kā ekspertes pārstāv šos divus iepriekš minētos subjektus trešo valstu tirgus piekļuves konsultatīvās komitejas un darba grupu darbā un aizklātās sanāksmēs.
36 Dalība šajā palīdzības Komisijai procesā veido iepriekš noteiktu nošķiršanas kritēriju, kura izpilde ietekmē konkrēto dokumentu adresātu statusu.
37 Dokumenti ir tikuši nosūtīti nevis kā vispārēja informācija, bet gan kā tehniskas informācijas apmaiņa iepriekš noteiktā veidā ar vienīgo mērķi ļaut visiem dalībniekiem pildīt savu Komisijas padomdevēja lomu, līdzdarbojoties komitejai un darba grupām par jautājumiem, kam ir īpaša un visiem privātā sektora dalībniekiem, kuri iesaistīti šajā konsultēšanas, ideju radīšanas un informācijas apmaiņas procesā, acīmredzama nozīme.
38 Prasītājas izvirzītie apstākļi savu iebildumu atbalstam, saskaņā ar kuriem pieprasītie dokumenti esot nosūtīti to adresātiem bez jebkādu to daļu aizklāšanas, vienīgi uzsver iesaistīto profesionālo organizāciju un sabiedrību statusa specifiku, kāda tā raksturota iepriekš.
39 Šajos apstākļos konkrēto dokumentu izplatīšana no Komisijas puses nevar tikt uzskatīta par tādu, kas ir paredzēta un piemērota, lai nodotu šos dokumentus atklātībā, proti, vispārēji un abstrakti paredzētam nenoteiktam personu lokam.
40 Tāpat sabiedrībai nav pielīdzināms viss pieprasīto dokumentu varbūtējo adresātu loks, proti, profesionālo organizāciju dalībnieki, kuri piedalās tirgus piekļuves komitejas un darba grupu darbā. Minētie dalībnieki pārstāv arī specifisku personu grupu, kuru nosaka saskaņā ar iepriekš definētu kritēriju, konkrētajā gadījumā – piederība profesionālai asociācijai, kurai tiek lūgts eksperta atzinums palīdzības Komisijai procesa ietvaros ar mērķi noteikt piekļuves stratēģiju trešo valstu tirgiem.
41 Otrkārt, konkrēto dokumentu nosūtīšanas nosacījumu analīze, kas veikta atsevišķu Regulas Nr. 1049/2001 tiesību normu kontekstā saistībā ar “aktīvo” informāciju, kura ir iesaistīto institūciju pārziņā, ir pretrunā prasītājas apgalvojumiem.
42 Tādējādi Regulas Nr. 1049/2001 12. panta 1. punktā ir paredzēts, ka iestādes, ciktāl iespējams, nodrošina sabiedrībai “tiešu” piekļuvi dokumentiem elektroniski vai izmantojot reģistru. Minētā panta 2. punktā ir paredzēts, ka “tieši pieejamiem [tiešai piekļuvei] [..] ir jābūt” dokumentiem, kas izdoti vai saņemti tādu tiesību aktu pieņemšanas procedūras laikā, kas dalībvalstīs vai dalībvalstīm ir juridiski saistoši, ja vien Regulas Nr. 1049/2001 4. un 9. pantā nav noteikts citādi.
43 Regulas Nr. 1049/2001 10. pantā ir noteikts, ka pieteikuma iesniedzējs, iegūstot piekļuvi dokumentiem, pēc paša vēlēšanās iepazīstas ar tiem uz vietas vai saņem to kopiju, arī elektronisku kopiju, ja tāda ir pieejama, bet, ja attiecīgā iestāde jau agrāk ir izsniegusi dokumentu un tas ir “viegli pieejams” pieteikuma iesniedzējam, iestāde var izpildīt savu pienākumu nodrošināt piekļuvi dokumentiem, paziņojot pieteikuma iesniedzējam, kā var iegūt pieprasīto dokumentu.
44 Ir jākonstatē, ka formulējums par “tiešas” piekļuves nodrošināšanu dokumentiem vai to “viegli pieejamo” dabu, kas raksturo situācijas, kurās piekļuves tiesības “sabiedrībai” tiek nodrošinātas ar aktīvu iestāžu darbību, acīmredzami neattiecas uz šajā lietā Komisijas piemēroto selektīvo pieeju dokumentu publiskošanā.
45 Treškārt, ir svarīgi norādīt, ka prasītāja nav sniegusi nekādu konkrētu informāciju, kas ļautu droši secināt, ka jebkurš dokuments, uz kuru attiecas 2010. gada 21. maija atkārtots piekļuves pieteikums, patiešām bija vai tika nodots citu juridisku un fizisku personu rīcībā, neieskaitot sākotnējos adresātus.
46 Ja ir taisnība, ka profesionālo asociāciju uzdevums vispārīgi ir informēt un konsultēties ar saviem locekļiem par jautājumiem, kuri attiecas uz nozari vai pārstāvētajām interesēm, šī minētā šo organizāciju statūtos noteiktā mērķa kopējā pazīme, ko izvirza prasītāja, nenozīmē, ka šīs organizācijas sistemātiski un pilnībā publisko visus dokumentus, kas tām ir nosūtīti saistībā ar to darbību, tām pārstāvot un aizstāvot savu locekļu intereses starptautiskā institūcijā.
47 Komisijas tirdzniecības komisāra biroja locekļa 2008. gada 18. marta vēstules, kas adresēta BusinessEurope ģenerālsekretāram, apakšējā daļā rokraksta piezīme ir šādi formulēta: “Saistībā ar iepriekš minēto Jūs varat izteikt apsvērumus IRS pārstāvjiem.” No šādas piezīmes nevar tikt secināts, ka IRS un tās locekļi patiešām ir iepazinušies ar 2008. gada 18. marta vēstules saturu.
48 Šajos apstākļos visu vai daļu pieprasīto dokumentu izpaušana profesionālajām organizācijām, kuras piedalās palīdzības Komisijai sniegšanas procesā ar mērķi noteikt piekļuves stratēģiju trešo valstu tirgiem, vai trešajām personām nav pierādīta.
49 Otrām kārtām, prasītāja būtībā apgalvo, ka, atturoties norādīt, ka konkrētajiem dokumentiem vai atsevišķām to daļām ir konfidenciāls raksturs, kas tai esot bijis jādara, lai novērstu to izpaušanu trešajām personām, Komisija ir izteikusi netiešu atteikšanos no jebkādas kontroles pār šiem dokumentiem brīdī, kad tā tos nosūtīja saviem pirmajiem adresātiem, tādējādi arī tos nododot atklātībā.
50 Vispirms ir jānorāda, ka Tirdzniecības ģenerāldirektorāta 2009. gada 7. jūlijā nosūtītas e‑pasta ziņas EGKRA kopijā ir ietverts skaidrs brīdinājums par konfidencialitāti. Tātad attiecībā uz šo dokumentu prasītājas apgalvojumam trūkst faktiskā pamatojuma.
51 Turpinot ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 9. panta 1. punktu slepeni dokumenti ir dokumenti, kas izdoti iestādēs vai to dibinātās aģentūrās dalībvalstīs, trešās valstīs vai starptautiskās organizācijās un kam piešķirts grifs “SEVIŠĶI SLEPENS”, “SLEPENS” vai “KONFIDENCIĀLS” saskaņā ar attiecīgās iestādes noteikumiem ar mērķi aizsargāt Savienības vai dalībvalstu būtiskas intereses jomās, kuras norādītas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā, proti, valsts drošību, aizsardzību un militāros jautājumus.
52 Ja dokumenta klasifikācijas par slepenu dēļ tā izpaušana ir pakļauta specifiskiem noteikumiem, tā pati par sevi nevar pamatot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktā paredzēto atteikuma pamatu piemērošanu (Vispārējās tiesas 2005. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑110/03, T‑150/03 un T‑405/03 Sison/Padome, Krājums, II‑1429. lpp., 73. punkts). Kad tiek iesniegts piekļuves pieteikums šādam dokumentam, ar tā publiskošanu izdarītais kaitējums tiek izvērtēts tāpat kā attiecībā uz jebkuru citu dokumentu, proti, principā – atkarībā no tā satura konkrētas pārbaudes.
53 Attiecīgi tas, ka viena no Regulas Nr. 1049/2001 9. panta 1. punktā paredzētajām norādēm pieprasītajos dokumentos nav minēta, kā tas ir šajā gadījumā, nav pietiekami, lai izslēgtu minētās regulas 4. pantā paredzēto izņēmumu piemērošanu, jo tad šai tiesību normai tiktu atņemta tās lietderīgā iedarbība un tiktu nodarīts kaitējums ar to aizsargātajām interesēm.
54 Šāds pats secinājums ir jāizdara attiecībā uz norādes “Restreint UE” [ES ierobežotai lietošanai] neesamību attiecībā uz dokumentiem, kuru klasifikācija ir definēta Komisijas Reglamenta (OV 2000, L 308, 26. lpp.), kurā grozījumi izdarīti tostarp ar Komisijas 2001. gada 29. novembra Lēmumu 2001/844/EK, EOTK, Euratom, ar ko groza tās iekšējo reglamentu (OV L 317, 1. lpp.), pielikuma ar nosaukumu “Noteikumi par drošību” 16.1. pantā, uz kuru tiesas sēdē atsaucās prasītāja.
55 Vienas no Regulas Nr. 1049/2001 9. panta 1. punktā paredzētajām norādēm vai klasifikācijas “Restreint UE” esamība vai neesamība uz dokumenta nav noteicošs elements, lai izvērtētu, vai tas ir vai nav jāaizsargā.
56 Visbeidzot, ir svarīgi norādīt, ka prasītāja nevar Komisijas bezdarbībai tiesiski pamatoti piedēvēt tiesību radošas juridiskas sekas savā labā.
57 Proti, iestādes bezdarbība juridiskas sekas var radīt vienīgi, ja tādas sekas ir tieši paredzētas Savienības tiesībās (saistībā ar lēmuma pieņemšanu skat. Tiesas 2004. gada 9. decembra spriedumu lietā C‑123/03 P Komisija/Greencore, Krājums, I‑11647. lpp., 45. punkts).
58 Saistībā ar piekļuvi dokumentiem iestādes klusēšana ir reglamentēta vienīgi Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktā attiecībā uz atkārtotu pieteikumu izskatīšanu, kurā skaidri ir noteikts, ka, “[j]a iestāde nesniedz atbildi paredzētajā termiņā, uzskata, ka atbilde ir noraidoša, un pieteikuma iesniedzējam ir tiesības saskaņā ar attiecīgajiem EK Līguma noteikumiem iesūdzēt iestādi tiesā un/vai iesniegt sūdzību ombudam”.
59 Prasītājas apgalvojumi attiecībā uz “riskiem”, kurus uzņēmusies Komisija, vai tās “piesardzības trūkumu” dokumentu publiskošanā, vai kaitējumu, kas var izrietēt no šādas situācijas, nav piemēroti šī strīdus risinājumam un tie attiecas uz citu problemātiku, proti, uz šajā izskatāmajā lietā iespējamās Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos tās iestāžu prettiesiskas rīcības gadījumā LESD 340. panta otrās daļas izpratnē.
60 Tātad, ja no vienkāršas Komisijas bezdarbības nevar secināt netieši izteiktu piekļuves atteikumu piekļuves pieteikumā minēto dokumentu publiskošanai jebkādā apjomā, situācija būtu citāda, ja šī iestāde šajā ziņā būtu izdarījusi tiešu norādi.
61 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisijas tirdzniecības komisāra biroja pārstāvja 2008. gada 18. marta vēstules BusinessEurope ģenerālsekretāram apakšējā daļā ir tās autora ar roku izdarīta norāde šādā redakcijā: “Saistībā ar iepriekš minēto Jūs variet izteikt apsvērumus IRS pārstāvjiem.” Prasītājas ieskatā no šīs piezīmes izriet, ka tās autoram nebija nekādu iebildumu, ka šī vēstule tiktu nosūtīta IRS, kurai ir 8100 locekļu.
62 Netiek apstrīdēts, ka konkrētā piezīme neietver šīs pašas vēstules nosūtīšanas atļauju, bet attiecas vienīgi uz iespējamiem komentāriem, kurus BusinessEurope ģenerālsekretārs varētu veikt attiecībā uz tās saturu un kuras adresāti varēja būt vienīgi ieinteresētās personas kolēģi, kas ir IRS darbinieki, nevis tās locekļi.
63 Šāda izpaušanas atļauja nevar tikt kvalificēta kā tieši izteikts atteikums vēstules vai tajā ietvertās informācijas izpaušanai jebkurā apjomā, kas ir vienīgais konstatējums, kurš ļautu uzskatīt, ka konkrētais dokuments patiešām nodots atklātībā un ka kopš tā laika tas bija pieejams ikvienai ieinteresētajai personai vai uzņēmumam (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑343/09 Afton Chemical, Krājums, I‑7027. lpp., 39. punkts).
64 Turklāt, pieņemot, ka ar vēstules nosūtīšanu BusinessEurope ģenerālsekretāram, kurai attiecībā uz tās saturu pievienota atļauja ierobežotai publiskošanai, var tikt izdarīts kaitējums sabiedrības interesēm starptautisko attiecību aizsardzības jomā, un ja nevar uzskatīt, ka minētais dokuments ir nodots atklātībā, Komisijai, lai novērstu ar sākotnējo publiskošanu izraisītā kaitējuma palielināšanos, ir jāatzīst iespēja atsaukties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu.
65 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nevar uzskatīt, ka konkrētie dokumenti un tajos ietvertā informācija ir tikuši nodoti atklātībā Komisijas darbības un bezdarbības dēļ.
66 Prasītājas veiktā atsauce uz ģenerāladvokātes Kokotes [Kokott] secinājumiem lietā, kurā pasludināts Tiesas 2010. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑139/07 P Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (Krājums, I‑5885. lpp., I‑5887. lpp.), Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑36/04 API/Komisija (Krājums, II‑3201. lpp.) un Komisijas “iekšējiem noteikumiem” tādējādi neattiecas uz lietu, jo dažādu šajos trijos tekstos minēto dokumentu nodošanas atklātībā fakts šajā lietā nav konstatējams.
67 Tostarp ir jānorāda, ka, ņemot vērā informāciju par valsts atbalstu, kas ietverta lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu un tās publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī atbilstoši Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EKL [88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), tika uzskatīts, ka Komisija bija “nodevusi atklātībā” lietas materiālu saistībā ar šo atbalstu satura būtiskāko daļu (ģenerāladvokātes Kokotes secinājumi lietā, kurā pasludināts iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 134. punkts).
68 Šāda situācija nekādā ziņā nav salīdzināma ar aplūkojamo lietu, kurai raksturīga pieprasīto dokumentu vai tajos ietvertās informācijas publiskošanas pilnīgā neesamība.
69 Nekāds tiesiski pamatots salīdzinājums nevar tikt izdarīts arī starp pieprasītajiem dokumentiem un tiesneša referenta ziņojumu tiesas sēdē, attiecībā uz kuru Vispārējā tiesa konstatēja, ka tas publiskots tiesas sēdes dienā (iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā API/Komisija, 98. punkts), kas nozīmē, ka tas bija vispārēji un tieši pieejams. Patiesībā šis dokuments faktiski bija pieejams jebkurai ieinteresētai personai pie tiesas sēžu zāles, vēl pirms atklātā tiesas sēdē bija tikuši apspriesti lietas dalībnieku argumenti, kuru apkopošanai minētais dokuments bija paredzēts.
70 Attiecībā uz Komisijas iekšējiem noteikumiem prasītāja norāda, ka tajos ir paredzēts, ka, ja “dokumentā ietvertā informācija jau ir nodota lielam personu skaitam [..], atteikums to izpaust nav pamatots”, un ka, tai atsakot piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, Komisija tātad esot pārkāpusi pati savus noteikumus.
71 Papildus tam, ka konkrētie dokumenti nosūtīti tikai šaurai un specifiskai personu grupai, kura noteikta saskaņā ar iepriekš definētu kritēriju, proti, atkarībā no iesaistes palīdzības Komisijai procesā (skat. iepriekš 34.–36. punktu), ar šo prasītājas argumentāciju katrā ziņā nevar tikt pamatots apstrīdētā lēmuma prettiesiskums.
72 No judikatūras izriet, ka nekas neliedz tiesiskajam regulējumam par kādas iestādes darba iekšējo organizāciju radīt tiesiskas sekas trešajām personām (skat. Tiesas 1996. gada 30. aprīļa spriedumu lietā C‑58/94 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑2169. lpp., 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Tiesa, izlemjot jautājumu par pārvaldes iestādes veiktiem iekšējās kārtības pasākumiem, jau iepriekš ir atzinusi, ka pat tad, ja tos nevar kvalificēt kā tiesību normas, kas pārvaldes iestādei katrā ziņā ir jāievēro, tie tomēr paredz uzvedības normu, kurā norādīta prakse, kas jāievēro un no kuras katrā atsevišķā gadījumā pārvaldes iestāde nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu. Līdz ar to šādi pasākumi ir vispārēja rakstura pasākumi, uz kuru prettiesiskumu ierēdņi un darbinieki var atsaukties, lai pamatotu prasību, kas celta pret atsevišķiem lēmumiem, kuri pieņemti, pamatojoties uz šiem pasākumiem (2002. gada 15. janvāra spriedums lietā C‑171/00 P Libéros/Komisija, Recueil, I‑451. lpp., 35. punkts).
74 Šāda judikatūra vēl jo vairāk attiecas uz uzvedības normām, ar kurām paredzēts panākt ārēju iedarbību, kā tas ir Pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai, kas uzlikti uzņēmumiem konkurences tiesību normu pārkāpumu dēļ, gadījumā. Pieņemot šādas uzvedības normas un to pasludināšanas brīdī paziņojot, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumiem, ar kuriem tās saistītas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības izmantošanas iespējas un nevar atteikties no šīm normām, nevēlēdamās, lai attiecīgā gadījumā to sodītu par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes principa vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums. Tādējādi nevar noliegt, ka, ievērojot zināmus nosacījumus un ņemot vērā šo normu saturu, šādām vispārpiemērojamām uzvedības normām var būt tiesiskas sekas (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 210. un 211. punkts).
75 Šajā lietā prasītāja nodeva apspriešanai dokumentu ar nosaukumu “Rokasgrāmata par piekļuvi dokumentiem” ar atzīmi “Tirdzniecības ģenerāldirektorāts”. Tas iedalīts trīs daļās ar nosaukumiem “Vispārējie principi”, “Piekļuve specifiskiem Tirdzniecības ģenerāldirektorāta dokumentiem” un “Praktiskas sekas Tirdzniecības ģenerāldirektorātam” un ietver vienīgi atgādinājumu par atsevišķām piemērojamām tiesību normām, atbilstošo judikatūru un attiecīgās iestādes ievēroto praksi saistībā ar piekļuves pieteikumu izskatīšanu.
76 Tiesas sēdē Komisija precizēja, ka dokuments ar nosaukumu “Rokasgrāmata par piekļuvi dokumentiem” ir uzskatāms par pilnībā iekšēju dokumentu, kas faktisko apstākļu norises laikā nebija ievietots tās interneta vietnē. Prasītāja, kura norādīja, ka ir saņēmusi konkrēto dokumentu atbildē uz piekļuves pieteikumu, kas balstīts uz Regulu Nr. 1049/2001, nav ne apgalvojusi, ne vēl jo vairāk pierādījusi, ka minētais dokuments ir jebkad ticis publiskots trešajām personām.
77 No šiem apstākļiem izriet, ka Tirdzniecības ģenerāldirektorāta dokuments ar nosaukumu “Rokasgrāmata par piekļuvi dokumentiem” nekādi nav vērsts uz ārēju seku radīšanu un tas ir uzskatāms par vienkāršām dienesta norādēm, kuras attiecas vienīgi uz iestādes iekšējo darbību, precīzāk, uz iepriekšminēto vadību, un nerada nekādas tiesības trešajām personām.
78 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ir jānoraida atcelšanas pamats saistībā ar kļūdainu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma piemērošanu.
Par trešo pamatu saistībā ar diskriminējošu attieksmi pret prasītāju
79 Prasītāja apgalvo, ka nepastāv “ievērojama atšķirība” starp to un ražošanas nozari, ar kuru konsultējās Komisija, tādējādi, izpaužot informāciju vienīgi ražošanas nozarei, Komisija esot pieļāvusi diskrimināciju. Tā tas esot vēl jo vairāk tādēļ, ka Komisija nevarot pierādīt, kādēļ prasītāja būtu mazāk uzticama vai uzticības cienīga nekā profesionālās organizācijas, kas ir šo dokumentu adresātes.
80 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips nosaka, ka salīdzināmas situācijas nevar aplūkot dažādi un atšķirīgas situācijas nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda īpaša attieksme nav objektīvi pamatota (Tiesas 2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑344/04 IATA un ELFAA, Krājums, I‑403. lpp., 95. punkts, un 2012. gada 19. jūlija spriedums lietā C‑250/11 Lietuvos geležinkeliai, 44. punkts).
81 Kā norādīts iepriekš 35. un 37. punktā, prasītājas pieprasītie dokumenti tika nosūtīti profesionālajām organizācijām un sabiedrībām, kuras piedalās kā ekspertes tirgus piekļuves trešo valstu tirgiem konsultatīvās padomes un darba grupu darbā, ar vienīgo mērķi ļaut visiem to dalībniekiem pildīt savu Komisijas padomdevēju lomu. Netiek apstrīdēts, ka minētie dokumenti nav tikuši publiskoti, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001.
82 Pietiek konstatēt, ka iepriekšminētais statuss prasītājai objektīvi nepiemīt, lai kāda arī nebūtu tai piešķirtā loma starptautiskajās sarunās vai tās kā organizācijas, kas minēta Komisijas interešu grupu reģistrā, uzticamība.
83 Šī situācijas objektīvā atšķirība izskaidro un pamato attieksmes atšķirību saistībā ar piekļuvi konkrētajiem dokumentiem, tādējādi neviens vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, ar kuru nodarīts kaitējums prasītājai, Komisijai nevar tikt pārmests.
84 No minētā izriet, ka iepriekš 79. punktā minētais atcelšanas pamats ir jānoraida.
85 Tā kā prasītāja atsaucās uz īpašu interešu esamību, lai saņemtu pieprasītos dokumentus, ir jāatgādina, ka šādas intereses nav jāņem vērā, piemērojot obligātos izņēmumus, kuri paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā (iepriekš 52. punktā minētais spriedums lietā Sison/Padome, 52. punkts, kas apstiprināts ar Tiesas 2007. gada 1. februāra spriedumu lietā C‑266/05 P Sison/Padome, Krājums, I‑1233. lpp., 47. punkts), kā Komisija norāda apstrīdētajā lēmumā.
86 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
87 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
88 Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punktu.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) prasītāja sedz savus tiesāšanās izdevumus pati, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijai radušos tiesāšanās izdevumus;
3) Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Truchot | Martins Ribeiro | Popescu |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 7. jūnijā.
[Paraksti]