PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2009. gada 10. februārī (*)
Valsts atbalsts – Lēmums neizteikt iebildumus – Prasība atcelt tiesību aktu – Tiesības celt prasību – Pieņemamība – Nopietnas grūtības
Lieta T‑388/03
Deutsche Post AG, Bonna (Vācija),
DHL International, Dīhema (Beļģija),
ko pārstāv J. Zēdemunds [J. Sedemund] un T. Libigs [T. Lübbig], advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv V. Kreišics [V. Kreuschitz] un M. Nījārs [M. Niejahr], pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2003. gada 23. jūlija Lēmumu C(2003) 2508, galīgā redakcija, pēc EKL 88. panta 3. punktā paredzētās iepriekšējas pārbaudes procedūras neizteikt iebildumus pret vairākiem Beļģijas iestāžu pasākumiem par labu Beļģijas valsts pasta uzņēmumam La Poste SA.
EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikanova [I. Pelikánová], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso] (referents),
sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 14. maija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas priekšvēsture
1 La Poste SA ir publisks uzņēmums, kas ir atbildīgs par universālo pasta pakalpojumu sniegšanu Beļģijā. Līdz ar pasta tirgus liberalizāciju La Poste 1992. gada 1. oktobrī kļuva par Régie des Postes, kas atradās Beļģijas Pasta ministrijas pārziņā, tiesību un pienākumu pārņēmēju. Kopš tā brīža La Poste ir patstāvīgs publisks uzņēmums, kurš 100 % pieder Beļģijas valstij.
2 La Poste publisko pakalpojumu uzdevumi, to tarifikācija, uzvedības noteikumi attiecībā pret lietotājiem un subsīdijas ir noteikti ar likumu un sīkāk detalizēti ar valsti noslēgtā vadības līgumā. Šādi starp valsti un La Poste kopš 1992. gada ir noslēgti četri līgumi.
3 Papildus universālo pasta pakalpojumu sniedzēja funkcijai La Poste ir arī citi sabiedrisko interešu uzdevumi, tādi kā visiem pieejami banku pamatpakalpojumi, preses izdevumu piegāde par pazeminātām cenām, vēlēšanu materiālu piegāde, pensiju izmaksa mājās, makšķerēšanas atļauju tirdzniecība un administratīvo sodu maksājumu pieņemšana. Vadības līgumā noteikti tostarp noteikumi par vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu (turpmāk tekstā – “VEIP”) neto papildu izmaksu kompensēšanu.
4 Universālo pasta pakalpojumu sniegšana veido 84 % no La Poste apgrozījuma. Ekspressūtījumu sektors veido 4 % no tā apgrozījuma un atbilst 18 % no šī sektora tirgus daļas (prasības pieteikuma 1. pielikuma 27. punkts).
5 Prasītājas Deutsche Post AG un tās Beļģijas meitas uzņēmums DHL International (turpmāk tekstā abas kopā – “Deutsche Post grupa”) darbojas pasta pakalpojumu sektorā un tostarp ekspressūtījumu tirgū. Deutsche Post grupas tirgus daļa Beļģijas ekspressūtījumu tirgū ir 35–45 %.
Iepriekšējas pārbaudes procedūra
6 1999. gadā Beļģijas valsts principā nolēma veikt finansiālu ieguldījumu La Poste, ar nosacījumu, ka tiks izstrādāts biznesa plāns, ko apstiprinās uzņēmuma vadības orgāni un kas tiks saskaņots ar sociālo plānu. Šis 2002. gada 28. jūnijā pieņemtais biznesa plāns, kurš paredzēja paaugstināt uzņēmuma produktivitāti un rentabilitāti, kā arī piedāvāto pakalpojumu kvalitāti un attīstīt jaunus darbību veidus, nozīmēja ievērojumus ieguldījumus (prasības pieteikuma 1. pielikuma 32., 33. un 37.–39. punkts).
7 2002. gada 8. oktobrī Beļģijas valdība deva savu piekrišanu La Poste kapitāla palielināšanai. Šī kapitāla palielināšana bija jāveic parakstīšanās uz kapitāla palielinājumu veidā un jāsedz ar kapitālu pārstāvošām kapitāla daļām, ar kurām saistītās tiesības būtu identiskas tiesībām, kas saistītas ar jau emitētajām akcijām (prasības pieteikuma 1. pielikuma 31. un 33. punkts).
8 Ar 2002. gada 3. decembra vēstuli Beļģijas Karaliste atbilstoši EKL 88. panta 3. punktam paziņoja Komisijai plānu palielināt La Poste kapitālu par EUR 297,5 miljoniem. 2002. gada 12. decembrī un 2003. gada 6. februārī un 3. aprīlī notika trīs Komisijas un Beļģijas iestāžu pārstāvju tikšanās, un starp tām notika vairākkārtēja vēstuļu apmaiņa (prasības pieteikuma 1. pielikuma 1. punkts).
9 Pēc tam, kad prasītājas no Beļģijas telekomunikāciju ministra 2003. gada 1. jūlija paziņojuma, kam 2003. gada 14. jūlijā sekoja raksts Beļģijas dienas laikrakstā Le Soir, uzzināja par pārbaudes procedūras notikšanu, tās ar 2003. gada 22. jūlija faksu, kas reģistrēts 2003. gada 23. jūlijā, vērsās pie Komisijas ar informācijas pieprasījumu par stadiju, kurā atrodas procedūra, lai tajā iespējami piedalītos atbilstoši Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), noteikumiem (prasības pieteikuma 6. un 7. pielikums).
10 2003. gada 23. jūlijā Komisija pēc EKL 88. panta 3. punktā paredzētās iepriekšējas pārbaudes procedūras pabeigšanas nolēma neizteikt iebildumus (C(2003) 2508, galīgā redakcija; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), jo paziņotais pasākums nebija valsts atbalsts.
Apstrīdētais lēmums
11 Apstrīdētajā lēmumā Komisija izklāsta Beļģijas iestāžu argumentus par La Poste kapitāla palielināšanas plānu. Tā Beļģijas iestādes apgalvo, ka tās rīkojušās, ņemot vērā privāta ieguldītāja redzes punktu tirgus ekonomikā. Ieguldījums ir daļa no pasākumu programmas uzņēmuma produktivitātes paaugstināšanai pasta tirgu atvēršanas kontekstā un ir domāts tā fondu stiprināšanai, kamēr tiek gaidīta peļņa no ieguldījumiem. Tās uzskata, ka uzņēmumam ir reālas izaugsmes perspektīvas saistībā ar tā jauno darbību veikšanu (prasības pieteikuma 1. pielikuma 48.–50. punkts).
12 Beļģijas iestādes turklāt uzskata, ka kopš 1992. gada La Poste ir bijis jāsedz noteiktu VEIP uzdevumu izmaksas (pasta pakalpojumi, bankas pakalpojumi cilvēkiem, kuriem nav bankas kontu), kuras valsts finansējums kompensēja tikai daļēji. Četru piektdaļu La Poste darbinieku ir likumā noteiktais statuss arī ir radījis ievērojamas papildu izmaksas (pensiju izmaksa laikā no 1992. līdz 1997. gadam iemaksu vietā), kā arī priekšlaicīgas aiziešanas pensijā īstenošanu (prasības pieteikuma 1. pielikuma 51. un 52. punkts).
13 Savu paziņotā pasākuma juridisko argumentāciju Komisija sāk ar atzinumu, ka La Poste specifiskos vispārējo ekonomisko interešu uzdevumus, kas atspoguļo tās sabiedrisko pakalpojumu funkcijas, ir noteikusi valsts ar katra no vadības līgumiem palīdzību. Komisija atzīmēja, ka atbilstoši judikatūrai tad, ja La Poste saņemtās valsts kompensācijas nepārsniedz sniegto VEIP neto papildu izmaksas, šādi pasākumi nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Taču gadījumā, ja šīs kompensācijas būtu valsts atbalsts, tās tomēr būtu saderīgas ar kopējo tirgu atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam.
14 Pirms paziņotā pasākuma novērtēšanas sākšanas Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pārliecinājusies, ka La Poste kopš tās pārveidošanas par patstāvīgu publisku uzņēmumu nav guvusi labumu no pasākumiem, kurus varētu kvalificēt par valsts atbalstu, kas ir nesaderīgs ar kopējo tirgu EKL 87. panta izpratnē. Šīs pārbaudes ietvaros Komisija identificēja sešus pasākumus, proti, atbrīvojums no uzņēmuma ienākuma nodokļa, atbrīvošana no pensiju uzkrājuma izveidošanas EUR 100 miljonu apmērā 1997. gadā, iespēja saņemt valsts garantiju aizdevumiem, atbrīvojums no īpašuma nodokļa ēkām, kas tiek izmantotas valsts pakalpojumu sniegšanai, reālās izmaksas pārsniedzoša vispārējo interešu finanšu pakalpojumu kompensēšana pirmajā vadības līgumā (1992.–1997. gads) un 1997. gadā veiktas divas nepaziņotas kapitāla palielināšanas par kopējo summu EUR 62 miljoni. Turklāt Komisija konstatēja, ka VEIP neto izmaksas ir nepilnīgi kompensētas.
15 Komisija uzskatīja, ka tai vispirms ir jāveic šo sešu pasākumu novērtēšana, jo no tiem ir atkarīgs paziņotās kapitāla palielināšanas likumīgums.
1. pasākums: atbrīvojums no uzņēmuma ienākuma nodokļa
16 Tā kā Komisija konstatēja, ka laikā no 1992. līdz 2002. gadam La Poste neto zaudējumi ir EUR 238,4 miljoni, tā uzskatīja, ka attiecībā uz šo laikposmu šo pasākumu nevarēja uzskatīt par valsts atbalstu, jo tas neietvēra valsts līdzekļu nodošanu (prasības pieteikuma 1. pielikuma 69.–72. punkts).
2. pasākums: atbrīvošana no pensiju uzkrājuma izveidošanas 1997. gadā
17 Komisija konstatēja, ka, 1992. gadā pārveidojot La Poste par patstāvīgu publisku uzņēmumu, tikai izveidots uzkrājums EUR 100 miljonu apmērā, lai nodrošinātu daļu no pensiju izmaksām saistībā ar laikā no 1972. līdz 1992. gadam darbinieku iegūtajām tiesībām. Savukārt La Poste tika nodotas ēkas, kas bija nepieciešamas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai un tādējādi nevarēja tikt atsavinātas. 1997. gadā, sakārtojot pasta darbinieku, kas bija valsts ierēdņi, pensiju sistēmu atbilstoši vispārējai sistēmai, šis uzkrājums, no kura kopš tā izveidošanas nekad nebija tikušas veiktas izmaksas, tika pārveidots par kapitāla pieauguma rezervi. Komisija, uzskatīdama, ka atbrīvošana no uzkrājuma izveidošanas La Poste nedeva nekādas priekšrocības, uzskatīja, ka šis pasākums nav valsts atbalsts (prasības pieteikuma 1. pielikuma 73.–77. punkts).
3. pasākums: valsts garantija saņemtajiem aizdevumiem
18 Komisija konstatēja, ka, tāpat kā Régie des Postes, La Poste bija saglabājusi iespēju aizņēmuma ņemšanas gadījumā lūgt valsts garantiju un ka, ja tā šo iespēju izmantoja, tai Valsts kasei bija jāmaksā ikgadēja prēmija 0,25 %. Tā kā La Poste no 1992. gada šo iespēju nekad nebija izmantojusi, Komisija uzskatīja, ka tai nebija piešķirtas nekādas priekšrocības un šis pasākums nav valsts atbalsts (prasības pieteikuma 1. pielikuma 78.–81. punkts).
4. pasākums: atbrīvojums no īpašuma nodokļa ēkām, kas tiek izmantotas valsts pakalpojumu sniegšanai
19 Komisija atzīmēja, ka La Poste bija atbrīvota no īpašuma nodokļa maksāšanas par tās īpašumā esošajām ēkām, kas tika izmatotas valsts pakalpojumu sniegšanai. Tā uzskatīja, ka šis atbrīvojums no īpašuma nodokļa, kas tai a priori radīja zināmas finansiālas priekšrocības, varēja tikt uzskatīts par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (prasības pieteikuma 1. pielikuma 82. un 83. punkts).
5. pasākums: reālās izmaksas pārsniedzoša vispārējo interešu finanšu pakalpojumu kompensēšana pirmajā vadības līgumā (1992.–1997. gads)
20 Komisija uzskatīja, ka atsevišķie grāmatvedības dati par laika posmu no 1992. līdz 1997. gadam parāda, ka valsts La Poste par vispārējo interešu finanšu pakalpojumiem izmaksāja kompensāciju, kas pārsniedz reālās izmaksas, un ka šī kompensācija, iespējams, bija valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (prasības pieteikuma 1. pielikuma 84.–90. punkts).
6. pasākums: 1997. gadā veiktas nepaziņotas kapitāla palielināšanas par kopējo summu EUR 62 miljoni
21 Komisija norādīja, ka šīs divas 1997. gada martā un decembrī notikušās kapitāla palielināšanas, kuru mērķis bija līdzsvarot nepietiekamo kompensāciju par VEIP, potenciāli bija valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (prasības pieteikuma 1. pielikuma 61.–65. un 91. punkts).
22 Pēc tam Komisija veica pasākumu, kas varēja būt valsts atbalsts (4.–6. pasākums), pārbaudi, ņemot vērā EKL 86. panta 2. punktu. Aprēķinājusi šiem trim pasākumiem atbilstošo izmaksas pārsniedzošo kompensāciju un tās pašas noteikto VEIP nepietiekamās kompensācijas summu, Komisija secināja, ka joprojām pastāv nepietiekama VEIP neto papildu izmaksu kompensācija un ka tādējādi attiecīgie trīs pasākumi nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (prasības pieteikuma 1. pielikuma 97.–102. punkts).
23 Tāpat Komisija uzskatīja, ka, tā kā nepietiekamā VEIP neto papildu izmaksu kompensācija attiecībā uz laikposmu no 1992. līdz 2002. gadam pārsniedz paziņoti kapitāla palielinājumu, tas pats par sevi nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, jo tas La Poste nerada priekšrocības. Tādējādi Komisija nolēma pret šo pasākumu neizteikt iebildumus (prasības pieteikuma 1. pielikuma 104.–106. punkts).
Process un lietas dalībnieku prasījumi
24 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 27. novembrī, prasītājas cēla šo prasību.
25 Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 18. februārī, Komisija saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību.
26 2004. gada 14. aprīlī prasītājas sniedza savus apsvērumus par šo iebildi par nepieņemamību.
27 Ar Pirmās instances tiesas 2004. gada 15. decembra rīkojumu lūguma lemt par nepieņemamību izskatīšana tika atlikta līdz galīgajam spriedumam.
28 Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– pakārtoti – noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
30 Komisijas izteiktā iebilde par nepieņemamību pamatojas uz to, ka prasītājām neesot tiesību un intereses celt prasību.
Par tiesībām celt prasību
– Lietas dalībnieku argumenti
31 Komisija apgalvo, ka prasība nav pieņemama, jo prasītājas nav individuāli skartas EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.
32 Pirmkārt, Komisija argumentos, kas sniegti pirms Tiesas 2005. gada 13. decembra sprieduma lietā C‑78/03 P Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum (Krājums, I‑10737. lpp.), apgalvo, ka, lai prasība, kuru cēlis [valsts atbalsta] saņēmēja konkurents pret lēmumu neizteikt iebildumus, kas pieņemts pēc EKL 88. panta 3. punktā paredzētās iepriekšējas pārbaudes procedūras, būtu pieņemama, judikatūra pieprasa, lai atbalsta pasākums būtiski ietekmētu prasītāja stāvokli attiecīgajā tirgū (Tiesas 1993. gada 19. maija spriedums lietā C‑198/91 Cook/Komisija, Recueil, I‑2487. lpp., 20.–26. punkts, un 1993. gada 15. jūnija spriedums lietā C‑225/91 Matra/Komisija, Recueil, I‑3203. lpp., 19. punkts).
33 Otrkārt, Komisija uzskata, ka pat tad, ja pieņemtu, ka apstrīdētais lēmums prasītājas kaut kādā ziņā skar, tas tās neskar individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas un Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedumā lietā 25/62 Plaumann/Komisija (Recueil, 197. lpp.) aizsāktās judikatūras izpratnē tādā ziņā, ja apstrīdētais lēmums tās neskar vairāk kā jebkuru citu uzņēmumu, kas konkurē ar [atbalsta] saņēmēju vienā vai vairākos tirgos, kuros tas darbojas.
34 Komisija uzskata, ka prasītāju apgalvojumam, ka apstrīdētā lēmuma 27. un 28. punktā tā atsaucas uz tiešas konkurences attiecībām, kas ir starp Deutsche Post grupu un La Poste nav nekādas nozīmes, jo atsauce uz šo apstākli atrodas apstrīdētā lēmuma aprakstošajā daļā un tai nav nekādu tiesisku seku. Saskaņā ar Komisijas teikto atļautajam atbalstam nav nekāda sakara ar apstrīdētā lēmuma 27. punktā minētajām darbības jomām, kurām La Poste nav gandrīz nekādas nozīmes.
35 Visbeidzot, Komisija tiesas sēdē uzsvēra, ka atbilstoši jaunākajai Tiesas judikatūrai (iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, un 2007. gada 29. novembra spriedums lietā C‑176/06 P Stadtwerke Schwäbisch Hall u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, I‑170.* lpp.) prasība ir nepieņemama, jo prasītājas tikai ļoti vispārīgi atsaukušās uz savu procesuālo garantiju pārkāpumu un savos prasījumos prasa atcelt apstrīdēto lēmumu, nevis sākt formālas pārbaudes procedūru. Tādējādi tā uzskata, ka, lai to prasība būtu pieņemama, prasītājām bija jāpierāda, ka apstrīdētais lēmums tās būtiski skāris.
36 Prasītājas vispirms atzīmē, ka judikatūra atbalsta pasākuma saņēmēja konkurentiem atzīt tiesības apstrīdēt Komisijas lēmumu, ar kuru tā pēc EKL 88. panta 3. punktā paredzētās iepriekšējas pārbaudes procedūras atzinusi šī pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu (iepriekš 32. punktā minētie Tiesas spriedumi lietās Cook/Komisija, 20.–24. punkts, Matra/Komisija, 15.–20. punkts, un 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P, Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 45. punkts). Šajā judikatūrā nostiprinātas administratīvajā procesā ieinteresēto uzņēmumu tiesības celt prasību gadījumā, ja Komisija iepriekšējas pārbaudes stadijā procedūru izbeidz, neuzsākdama EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālas pārbaudes procedūru, ar pamatojumu, ka, neesot tiesībām celt prasību, šiem uzņēmumiem nebūtu iespējas panākt ar detalizēto pārbaudes procedūru saistīto procesuālo garantiju ievērošanu (iepriekš 32. punktā minētie Tiesas spriedumi lietās Cook/Komisija, 24. punkts, un Matra/Komisija, 17. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 40. punkts).
37 Prasītājas atgādina, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tās 2003. gada 22. jūlijā Komisijai bija lūgušas, lai tās tiek uzskatītas par ieinteresētajām personām Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punkta un 20. panta izpratnē, un ka Komisija, 2003. gada 23. jūlijā pieņemdama apstrīdēto lēmumu, lūgumu neņēma vērā, tādējādi tām liedzot procesuālās tiesības.
38 Prasītājas arī atzīmē, ka pasākumi, kas ar apstrīdēto lēmumu ir atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu, tām par sliktu izkropļo konkurenci, jo tās Beļģijas tirgū darbojas kā tiešie La Poste konkurenti, it īpaši ekspressūtījumu piegādes sektorā. Šī argumenta pamatojumam tās apgalvo, ka Deutsche Post grupas kopējais konsolidētais apgrozījums Beļģijā tirdzniecības gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija EUR 124,8 miljoni, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija skaidri atsaucas uz tiešas konkurences attiecībām starp Deutsche Post grupu un La Poste, ka tās pārstāv 35–45 % no Beļģijas tirgus ekspressūtījumu nosūtīšanas un dokumentu pakalpojumu sektora (Komisijas 2002. gada 21. oktobra lēmums, ar kuru koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu (Lieta Nr. IV/M.2908 – Deutsche Post/DHL (II), 23. punkts)), kamēr La Poste tirgus daļa šajā sektorā ir tikai 18 % un liberalizētajos pasta tirgos Beļģijā darbojas tikai viena četru uzņēmumu vadošā grupa, proti, DHL/DPAG, UPS, TPG/TNT un FedEx (iepriekš minētais lēmums Deutsche Post/DHL, 26. punkts).
– Pirmās instances tiesas vērtējums
39 Saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var griezties Tiesā par lēmumu, kas adresēts citai personai, tikai tad, ja šis lēmums to skar tieši un individuāli.
40 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personas, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka ir skarti individuāli tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tādēļ tās individuāli nošķir tieši tāpat kā šāda lēmuma adresātus (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Plaumann/Komisija, 223. lpp., un iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, 33. punkts).
41 Tā kā runa ir par Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā, jāatgādina, ka EKL 88. pantā paredzētās atbalstu kontroles procedūras ietvaros, no vienas puses, ir nošķirta atbalstu iepriekšējas pārbaudes stadija, kas paredzēta šā panta 3. punktā, kuras mērķis ir vienīgi Komisijas sākotnējo piezīmju par attiecīga atbalsta pilnīgu vai daļēju saderīgumu noformulēšana, un, no otras puses, šā panta 2. punktā noteiktā detalizētas pārbaudes stadija. Tikai saistībā ar šo pēdējo minēto izmeklēšanu, kuras mērķis ir Komisijas pilnīga informēšana par visiem lietas faktiem, Līgums noteic Komisijai pienākumu informēt ieinteresētās puses, lai tās varētu iesniegt savus apsvērumus (iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Cook/Komisija, 22. punkts; iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Matra/Komisija, 16. punkts, iepriekš 36. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 38. punkts, un iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, 34. punkts).
42 Ja, neuzsākot EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, lēmumā, kas pieņemts, pamatojoties uz tā paša panta 3. punktu, Komisija konstatē, ka atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, šo procesuālo garantiju adresāti var panākt šo garantiju ievērošanu tikai tad, ja tiem ir iespēja šo lēmumu apstrīdēt Kopienu tiesā (iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Cook/Komisija, 23. punkts, iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Matra/Komisija, 17. punkts, iepriekš 36. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 40. punkts, un iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, 35. punkts). Šo iemeslu dēļ ir pieņemama prasība atcelt šādu lēmumu, ko ir cēlusi ieinteresētā persona EKL 88. panta 2. punkta nozīmē, ja šīs prasības iesniedzējs, to iesniedzot, mēģina panākt, ka tiek aizsargātas procesuālās tiesības, kuras tam ir piešķirtas ar pēdējo minēto normu (iepriekš 32. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Cook/Komisija, 23.–26. punkts, iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Matra/Komisija, 17.–20. punkts, un iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, 35. punkts).
43 Ieinteresētās personas EKL 88. panta 2. punkta nozīmē, kas tādējādi atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai var iesniegt prasības atcelt tiesību aktu, ir personas, uzņēmumi vai apvienības, kuru intereses, iespējams, ir ietekmētas, piešķirot atbalstu, proti, it īpaši uzņēmumi, kas konkurē ar šī atbalsta saņēmējiem, un profesionālās organizācijas (iepriekš 36. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 41. punkts, un iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, 36. punkts).
44 Savukārt, ja prasītājs apstrīd lēmuma, kurā ir novērtēts atbalsts, pamatotību ar to vien, ka prasītāju varētu uzskatīt par ieinteresētu personu EKL 88. panta 2. punkta nozīmē, nepietiek, lai atzītu, ka prasība ir pieņemama. Prasītājam tad jāpierāda, ka tam ir īpašs statuss šī sprieduma 33. punktā minētā sprieduma lietā Plaumann/Komisija nozīmē. Tā tas ir gadījumā, ja prasītāja stāvokli tirgū būtiski ir ietekmējis atbalsts, uz kuru attiecas konkrētais lēmums (iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, 37. punkts).
45 Šajā lietā prasītājas savas prasības pamatojumam balstās uz septiņiem pamatiem. Pirmais pamats ir par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo Komisija viņu rīcībā nodeva tikai nekonfidenciālo apstrīdētā lēmuma versiju, kurā lielākā daļa skaitļu bija apslēpti, ievērojot darījumu noslēpumu principu. Otrais pamats ir par EKL 88. panta 3. punkta noteikumu neievērošanu, jo Komisija nolēma neuzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, lai gan tai bija nopietnas grūtības novērtēt atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu. Trešajā, ceturtajā un piektajā pamatā prasītājas apgalvo, ka Komisijas veiktā pārbaude par pasākumiem par atbrīvojumu no sabiedrību ienākuma nodokļa, atbrīvojumu no pensiju uzkrājuma izveidošanas un iespēju saņemt valsts garantiju aizņēmumiem bija nepietiekama un nepilnīga, un tās apstrīd to, ka šie pasākumi netika atzīti par valsts atbalstu. Sava sestā pamata pamatojumā prasītājas apstrīd tā aprēķina metodi un saturu, kuru Komisija veica, aprēķinot reālās izmaksas pārsniedzošo kompensāciju un VEIP papildu izmaksu nepietiekamo kompensāciju starpību. Visbeidzot, sava septītā pamata pamatojumam prasītājas apgalvo, ka pretēji Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (Recueil, I‑7747. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Altmark”) noteiktajiem principiem Komisija nepārbaudīja, vai VEIP tika sniegti par sabiedrībai vismazākajām iespējamajām izmaksām.
46 Tā kā prasītājas tādējādi vienlaicīgi apstrīd gan Komisijas atteikumu sākt formālās izmeklēšanas procedūru, gan apstrīdētā lēmuma pamatotību, lai noteiktu, vai prasītājām ir tiesības celt šo prasību, pirmām kārtām jāpārbauda prasītāju tiesības celt prasību, lai apstrīdētu apstrīdētā lēmuma pamatotību, un, otrkārt, prasītāju tiesības celt prasību, lai panāktu to procesuālo tiesību ievērošanu.
47 Pirmkārt, prasītājas nav pierādījušas, ka atbalsts, par ko ir apstrīdētais lēmums, var būtiski ietekmēt to pozīciju tirgū.
48 Apstāklis, ka attiecīgais lēmums var zināmā mērā ietekmēt konkurences attiecības, kas pastāv attiecīgajā tirgū, un ka attiecīgie uzņēmumi zināmā mērā konkurē ar šā lēmuma adresātu, neveido šādu būtisku ietekmi (šajā sakarā skat. Tiesas 1969. gada 10. decembra spriedumu apvienotajās lietās 10/68 un 18/68 Eridania u.c./Komisija, Recueil, 459. lpp., 7. punkts). Tādējādi uzņēmums nevar pamatoties vienīgi uz konkurenta statusu attiecībā uz uzņēmumu, kas bija guvis labumu no attiecīgajiem pasākumiem, bet tam ir arī jāuzrāda, cik būtiski tiek ietekmēta tā pozīcija tirgū (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 23. maija spriedumu lietā C‑106/98 P Comité d’entreprise de la Société française de production u.c./Komisija, Recueil, I‑3659. lpp., 40. un 41. punkts).
49 Ir jāatzīst, ka prasītājas nav sniegušas nekādus faktus, kas varētu pierādīt to īpašo konkurences situāciju Beļģijas pasta tirgū, un tās tikai apgalvo, ka pieder dažu attiecīgajā tirgū esošu uzņēmumu grupai. Turklāt tas vien, ka tās apstrīdētajā lēmumā nosauktas vārdā, nav pietiekami, lai secinātu, ka tās būtiski ietekmēja pasākumi, no kuriem La Poste guva labumu un kurus atļāva apstrīdētais lēmums, jo attiecīgajās rindkopās Komisija tikai norādīja, ka Beļģijas pasta tirgus bija salīdzinoši vairāk atvērts nekā citu dalībvalstu tirgus, jo La Poste tirgus daļa ekspressūtījumu nozarē bija tikai 18 %, kamēr pārējā daļa bija starptautisko uzņēmumu rokās, un ka La Poste peļņas daļa no tradicionālajiem pasta pakalpojumiem, ko pamatā veido vēstules, bija daudz mazāka nekā Nīderlandes pasta uzņēmumam TPG vai Deutsche Post World Net (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 27. maija rīkojumu lietā T‑358/02 Deutsche Post un DHL/Komisija, Krājums, II‑1565. lpp., 39.–41. punkts).
50 Visbeidzot, prasītājas pamatojas uz skaitliskiem datiem par savu tirgus daļu ekspressūtījumu piegādes sektorā Beļģijā.
51 Šie dati tomēr paši par sevi nepierāda, ka prasītāju konkurences pozīcija salīdzinājumā ar citu La Poste konkurentu pozīciju būtu būtiski ietekmēta.
52 Savukārt kā tiešajām La Poste konkurentēm ekspressūtījumu piegādes tirgū prasītājām ir ieinteresēto personu statuss EKL 88. panta 2. punkta izpratnē.
53 Otrkārt, tādējādi ir jāpārliecinās, vai ar šo prasību prasītājas vēlas reāli aizstāvēt savas no EKL 88. panta 2. punkta izrietošās procesuālās tiesības.
54 Jāatgādina, ka Pirmās instances tiesai prasītāja minētie pamati jāinterpretē pēc to būtības, nevis to formālās kvalifikācijas (Tiesas 1961. gada 15. decembra spriedums apvienotajās lietās 19/60, 21/60, 2/61 un 3/61 Fives Lille Cail u.c./Augstā Iestāde, Recueil, 588. lpp.). Tādējādi tā var pārbaudīt citus prasītāja argumentus, lai pārliecinātos, vai arī tie sniedz pierādījumus prasītāja izvirzītajam pamatam, ar kuru skaidri tiek izteikta tādu šaubu pastāvēšana, kas būtu bijušas pamats uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru (Pirmās instances tiesas 2004. gada 13. janvāra spriedums lietā T‑158/99 Thermenhotel Stoiser Franz u.c./Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 141, 148, 155, 161 un 167. punkts, un 2007. gada 20. septembra spriedums lietā T‑254/05 Fachvereinigung Mineralfaserindustrie/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, I‑124.* lpp., 48. punkts). Tomēr Pirmās instances tiesai prasītāja prasība, ar kuru tiek apstrīdēta vienīgi lēmuma par atbalsta vērtējumu pamatotība, nav jāinterpretē kā tāda, ar kuru patiesībā gribēts aizsargāt prasītāja no EKL 88. panta 2. punkta izrietošās tiesības, ja prasītājs nav skaidri minējis pamatu ar šādu mērķi. Šādā gadījumā pamata interpretācija nozīmētu prasības priekšmeta pārkvalifikāciju (šajā sakarā skat. iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, 44. un 47. punkts, un iepriekš 35. punktā minēto spriedumu lietā Stadtwerke Schwäbisch Hall u.c./Komisija, 25. punkts). Šai nolūkā Pirmās instances tiesai jābalstās vismaz uz prasītāja sniegtajiem faktiem, kas tai ļautu secināt, ka prasītājs būtībā vēlas aizstāvēt savas procesuālās tiesības.
55 Prasītājas ar savu otro pamatu skaidri apgalvo, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ir pārkāptas procesuālās tiesības, kas tām izriet no EKL 88. panta 2. punkta.
56 Turklāt no prasības pieteikuma izriet, ka trešais, ceturtais, piektais un septītais pamats sniedz pierādījumus otrā pamata pamatojumam, jo prasītājas apgalvo, ka Komisijas veiktā pārbaude bija nepietiekama un nepilnīga un ka bija jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra (prasības pieteikuma 29., 37., 41. un 42. punkts). Tāpat septītais pamats par to, ka Komisija nepārbaudīja, vai VEIP tika sniegti par sabiedrībai vismazākajām iespējamajām izmaksām, ir faktors, kas var ļaut pierādīt, ka Komisijai bija jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra. Tādējādi prasītājas ar šiem pamatiem, ar kuriem tiek mēģināts parādīt, ka attiecīgie pasākumi iepriekšējas pārbaudes procedūras ietvaros nevarēja tikt pienācīgi pārbaudīti, vēlas arī apgalvot, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ir pārkāptas procesuālās tiesības, kas tām izriet no EKL 88. panta 2. punkta.
57 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājām ir tiesības celt prasību.
Par interesi celt prasību
– Lietas dalībnieku argumenti
58 Komisija apgalvo, ka prasītāju iesniegtā prasība nav pieņemama, jo tām nav nekādas intereses prāvas iznākumā. Judikatūra pieprasot, lai prasītājs pierāda, ka tam pašam ir interese celt prasību. Jautājums par šādas intereses pastāvēšanu izlemjams, ņemot vērā prasības priekšmetu.
59 Šajā lietā Komisija uzskata, ka gadījumā, ja apstrīdētais lēmums tiktu atcelts, prasītājas riskē ar to, ka tiktu apstiprināts Komisijas 2002. gada 19. jūnija Lēmums 2002/753/EK par Vācijas Federatīvās republikas pasākumiem par labu Deutsche Post AG (OV L 247, 27. lpp.), ar kuru tie tika atzīti par nesaderīgiem ar kopējo tirgu.
60 Prasītājas atzīmē, ka to prasības priekšmets ir aizsargāt savas kā attiecīgā atbalsta saņēmēja La Poste tiešo konkurentu intereses un ka to prasība ir pilnīgi neatkarīga no citiem strīdiem, kas tām var būt Pirmās instances tiesā.
– Pirmās instances tiesas vērtējums
61 Attiecībā uz Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā jāatgādina, ka tikai EKL 88. panta 2. punktā paredzētās detalizētās pārbaudes stadijas ietvaros, kuras mērķis ir dot Komisijai iespēju iegūt pilnīgu informāciju par visiem lietas apstākļiem, EKL ir paredzēts Komisijas pienākums aicināt ieinteresētās personas sniegt savus apsvērumus (iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Cook/Komisija, 22. punkts; iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Matra/Komisija, 16. punkts; iepriekš 36. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 38. punkts, un iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, 34. punkts).
62 Savā ieinteresēto personu EKL 88. panta 2. punkta izpratnē statusā prasītājām ir interese panākt pēc iepriekšējas pārbaudes procedūras pieņemtā apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo atbilstoši EKL 88. pantam šāda atcelšana Komisijai radītu pienākumu sākt formālas izmeklēšanas procedūru un tām ļautu sniegt savus apsvērumus, tādējādi ietekmējot Komisijas jauno lēmumu.
63 Taču, lai noteiktu, vai prasītājām ir interese celt prasību, Pirmās instances tiesai nav jāsalīdzina šīs prasības ietvaros izvirzītie pamati ar aizstāvības argumentiem, ko prasītājas ir izvirzījušas citā strīdā.
64 No iepriekš minētā izriet, ka prasītājām ir interese celt prasību.
65 Tādējādi prasība ir pieņemama un Komisijas iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
Par Pirmās instances tiesas veiktās pārbaudes priekšmetu un prasības pamatu pieņemamību
Par Pirmās instances tiesas veiktās pārbaudes priekšmetu
66 Attiecībā uz Pirmās instances tiesas veicamās pārbaudes priekšmetu jāprecizē, ka prasītājs, kurš vēlas aizstāvēt procesuālās tiesības, kas tam izriet no EKL 88. panta 2. punkta, var pamatoties uz jebkuru EKL 230. panta otrajā daļā minēto pamatojumu, ciktāl tie ir vērsti uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu un katrā ziņā – uz to, lai Komisija sāktu EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 16. marta spiedumu lietā T‑157/01 Danske Busvognmænd/Komisija, Recueil. II‑917. lpp., 41. punkts). Taču Pirmās instances tiesa šajā Komisijas veiktās atbalsta pārbaudes stadijā nevar lemt par to, vai atbalsts pastāv un vai tas ir saderīgs ar kopējo tirgu (ģenerāladvokāta Mengoci [Mengozzi] secinājumi lietā C‑487/06 P British Aggregates/Komisija, Krājums, I‑0000. lpp., 71. punkts).
67 Tādējādi kā nepieņemami jānoraida prasības pieteikumā minētie pamati, kuri vērsti uz to, lai Pirmās instances tiesa lemtu par atbalsta pastāvēšanu vai tā saderīgumu ar kopējo tirgu. Šajā lietā tas tā ir, pirmkārt, attiecībā uz sesto pamatu par it kā kļūdaino metodi, ko Komisija izmantojusi, lai aprēķinātu reālās izmaksas pārsniedzošo kompensāciju un VEIP papildu izmaksu nepietiekamo kompensāciju starpību, un, otrkārt, attiecībā uz trešo, ceturto un piekto pamatu tiktāl, ciktāl ar tiem vēlas pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka pārbaudītie pasākumi nav valsts atbalsts.
68 Tāpat par nepieņemamu ir jāatzīst pirmais pamats par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo prasītājas nav ne pierādījušas, ne pat tikai apgalvojušas, ka apstrīdētā lēmuma nekonfidenciālajā versijā apslēptie skaitliskie dati tiem būtu bijuši nepieciešami, lai panāktu, ka Komisija sāk EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru. No prasības pieteikuma faktiski izriet, ka tās vēlējās šos datus izmantot tikai, lai pārliecinātos, vai Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka pārbaudītie pasākumi nav valsts atbalsts.
69 Savukārt Pirmās instances tiesa var izskatīt otro pamatu par EKL 88. panta 3. punkta noteikumu neievērošanu un trešo, ceturto, piekto un septīto pamatu tiktāl, ciktāl tie vērsti uz to, lai pierādītu, ka iepriekšējas pārbaudes stadijā Komisijas veiktā pārbaude bija nepietiekama vai nepilnīga.
Par pamata par Komisijas veiktās pārbaudes nepietiekamību, ņemot vērā spriedumā Altmark noteiktos kritērijus, pieņemamību
70 Tā kā Komisija apgalvo, ka runa esot par jaunu pamatu, jāpārbauda septītā pamata pieņemamība tiktāl, ciktāl tas vērsts uz to, lai pierādītu, ka Komisijas veiktā pārbaude bija nepietiekama, ņemot vērā iepriekš 45. punktā minētajā spriedumā Altmark noteiktos kritērijus.
71 Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktu “tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā”. Tomēr pamats, kas papildina pieteikumā par lietas ierosināšanu iepriekš tieši vai netieši izvirzītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir jāatzīst par pieņemamu (Pirmās instances tiesas 1999. gada 9. marta spriedums lietā T‑212/97 Hubert/Komisija, Recueil FP, I‑A‑41. un II‑185. lpp., 87. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 25. jūlija rīkojums lietā T‑110/98 RJB Mining/Komisija, Recueil, II‑2971. lpp., 24. punkts).
72 Šajā lietā savā replikā daļā ar nosaukumu “Spriedumā lietā [Altmark] noteikto kritēriju pārkāpums” prasītājas apgalvo, ka Komisija ir izmantojusi nepareizu valsts atbalsta jēdziena interpretāciju, un sniedz argumentus, kas vērsti uz to, lai pierādītu, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pārbaudījusi, vai Beļģijas valsts kompensētās VEIP izmaksas bija vienādas vai zemākas par labi pārvaldīta vidusmēra uzņēmuma izmaksām, kā to paredz iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Altmark. Tās tādējādi vēlas apgalvot, ka EKL 88. panta 3. punktā paredzētās procedūras ietvaros Komisijas veiktā pārbaude Komisijai pēc iepriekšējās izskatīšanas pārbaudes neļāva pārvarēt ar Beļģijas valsts La Poste piešķirtās kompensācijas līmeņa piemērotības novērtēšanu saistītās grūtības.
73 Jāatzīst, ka šim pamatam ir cieša saikne ar otro pamatu par EKL 88. panta 3. punkta noteikumu neievērošanu un nepieciešamību uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālo atbalsta pārbaudes procedūru. Apgalvodamas, ka Komisijai nebija pietiekamas informācijas, kas tai ļautu noteikt, vai sabiedriskie pakalpojumi tika sniegti par atbilstoši cenu, prasītājas vēlas pierādīt, ka Komisijai bija jāsāk formāla izmeklēšanas procedūra. Šādos apstākļos šis pamats netieši ir daļa no prasības pieteikuma otrā pamata un tādējādi ir jāuzskata par pieņemamu.
Par lietas būtību
Lietas dalībnieku argumenti
– Par otro pamatu par nepieciešamību uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru
74 Prasītājas uzskata, ka Komisija, nolemdama neuzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, nav ievērojusi EKL 88. panta 3. punkta noteikumus. No judikatūras izriet, ka formālas pārbaudes procedūras uzsākšana ir nepieciešama, ja Komisijai ir nopietnas grūtības novērtēt valsts atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu un tā nav varējusi pārvarēt visas pirmajā pārbaudē radušās ar šo novērtēšanu saistītās grūtības (Tiesas 2001. gada 3. maija spriedums lietā C‑204/97 Portugāle/Komisija, Recueil, I‑3175. lpp., 33.–35. punkts). Šajā lietā pārmērīgais iepriekšējas pārbaudes procedūras ilgums, tās ietvaros izskatāmo jautājumu apjoms, kā arī pēc Pirmās instances tiesas pieprasījuma Komisijas iesniegto ar šo procedūru saistīto dokumentu saturs parāda, ka detalizētas pārbaudes procedūra bija jāuzsāk.
75 Prasītājas arī vēlas pamatoties uz iepriekš 74. punktā minētā sprieduma lietā Portugāle/Komisija 35. punktu, saskaņā ar kuru Komisijai ir pienākums pārbaudīt visus faktiskos un tiesību apstākļus, ko tai darījušas zināmus trešās personas un it īpaši uzņēmumi, kuru intereses skar atbalsta piešķiršana.
76 Visbeidzot prasītājas arī uzsver, ka iepriekšējas pārbaudes procedūras laikā Komisijas nosūtītie lūgumi pēc informācijas var tikai papildināt paziņojumu un ka tikai formālas pārbaudes procedūras laikā var tikt iegūta pilnīga informācija. Šajā lietā gan iesniegto dokumentu apjoms bija ļoti liels, gan Komisijas veiktās izmeklēšanas joma bija ļoti plaša.
77 Komisija uzskata, ka prasītājām ir jāpierāda, ka tai bija nopietnas grūtības novērtēt paziņotā pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu. Komisija uzskata arī, ka iepriekšējas pārbaudes procedūras ilgums nebija pārmērīgs un ir izskaidrojams ar informācijas, kas tai bija jāsavāc, daudzumu un katru reizi Beļģijas valdībai piešķirto termiņu.
– Par trešo pamatu tiktāl, ciktāl tas ir par to, ka Komisijas veiktā pārbaude par atbrīvojumu no sabiedrību ienākuma nodokļa bija nepilnīga
78 Prasītājas apgalvo, ka Komisija atteicās šo pasākumu kvalificēt par valsts atbalstu tikai tā iemesla dēļ, ka La Poste laika posmā no 1992. līdz 2002. gadam bija neto zaudējumi. Tās uzskata, ka tāda pasākuma pārbaudē, kas iespējami var būt valsts atbalsts, jānovērtē arī tā ietekme nākotnē (Tiesas 1988. gada 7. jūnija spriedums lietā 57/86 Grieķija/Komisija, Recueil, 2855. lpp., 10. punkts).
79 Komisija atgādina, ka apstrīdētā lēmuma mērķis nebija pārbaudīt atbrīvojumu no sabiedrību ienākuma nodokļa no noteikumu par valsts atbalstu viedokļa, bet gan tikai noteikt, vai šis atbrīvojums La Poste piešķīra kādas priekšrocības, kas būtu jāņem vērā, aprēķinot starpību starp neto papildu izdevumiem un visiem sabiedrības izdevumiem.
– Par ceturto pamatu tiktāl, ciktāl tas ir par to, ka Komisijas veiktā pārbaude par atbrīvošanu no pensiju uzkrājuma izveidošanas bija nepilnīga
80 Prasītājas apgalvo, ka Beļģijas valsts veiktā nekustamo īpašumu nodošana ir ievērojama saimnieciska priekšrocība pat tad, ja šis īpašums nav atsavināms, un ka šo jautājumu Komisija nav pietiekami pārbaudījusi. Tās uzskata, ka La Poste šādi ir bez maksas ieguvusi nekustamo īpašumu, tikdama atbrīvota no ievērojamām pirkuma vai ēku īres izmaksām.
81 Komisija uzskata, ka La Poste nekad nav saņēmusi reālas subsīdijas, kas būtu domātas, lai palīdzētu finansēt tās darbinieku pensijas, bet tikai guvusi labumu no vienkāršas grāmatvedības operācijas – uzkrājuma izveidošanas –, pretī saņemot valsts nodoto neatsavināmo nekustamo īpašumu. Pēc Komisijas domām, pensiju uzkrājuma likvidācija La Poste neradīja nekādas priekšrocības. Savukārt pienākuma maksāt tās darbinieku pensiju izmaksas, sākot no 1997. gada, izbeigšana bija priekšrocība, ko tomēr kompensē La Poste pienākums maksāt darba devēja iemaksas.
– Par piekto pamatu tiktāl, ciktāl tas ir par to, ka Komisijas veiktā pārbaude par iespēju saņemt valsts garantiju aizņēmumiem bija nepilnīga
82 Prasītājas uzskata, ka tikai pati iespēja vien La Poste saņemt valsts garantiju saviem aizņēmumiem tai sniedz labākus finansējuma nosacījumus, kādi citiem uzņēmumiem nav pieejami, un ka Komisija turklāt izmantojusi līdzīgu argumentāciju lietās par garantijām, ko sniegusi Vācijas Federatīvā Republika savām valsts bankām vai Francija – Électricité de France saistībām. Prasītājas uzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neparāda, kādā veidā shēma, no kuras labumu gūst La Poste pēc savas dabas nav automātiska. Visbeidzot, tās uzskata, ka Komisijai bija jāsalīdzina ikgadējās prēmijas lielums, kas La Poste jāmaksā valstij, ar prēmijas lielumu, kas tai būtu jāmaksā parastos tirgus apstākļos.
83 Saskaņā ar Komisijas teikto šī iespēja saņemt valsts garantiju nav valsts atbalsts, jo La Poste no šīs garantijas var atteikties. Tā arī apgalvo, ka, novērtējot šāda pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu, iespēja saņem garantiju nav pielīdzināma reālai garantijai.
– Par septīto pamatu tiktāl, ciktāl tas ir par to, ka Komisijas veiktā pārbaude bija nepilnīga, ņemot vērā spriedumā lietā Altmark noteiktos kritērijus
84 Prasītājas replikā apgalvo, ka Komisija ir nepareizi interpretējusi iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lietā Altmark, kurā Tiesa precizēja, ka VEIP izmaksu kompensācija ir tikai viens no kritērijiem, kas jāizpilda, lai finansiālas priekšrocības nebūtu valsts atbalsts EKL 87. panta izpratnē. Tās apgalvo, ka Komisijai it īpaši bija jāpārliecinās, ka vispārējo interešu pakalpojumi tika sniegti par sabiedrībai iespējami mazāko izmaksu (iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Altmark, 95. punkts), kas, kā šķiet, šajā lietā tā nebija.
85 Komisija aprobežojas ar to, ka uzsver, ka prasītājas šo pamatu nebija izvirzījušas savā prasības pieteikumā un ka tādējādi tas nav pieņemams.
Pirmās instances tiesas vērtējums
– Vispārējie noteikumi par EKL 88. pantā paredzēto procedūru
86 Vispirms ir jāatgādina Līgumā paredzētās vispārpiemērojamās normas par valsts atbalsta pārraudzīšanu, kā tās interpretētas judikatūrā (skat. iepriekš 36. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/ Sytraval un Brink’s France, 33.–39. punkts, Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedumus lietā T‑95/96 Gestevisión Telecinco/Komisija, Recueil, II‑3407. lpp., 49.–53. punkts, un lietā T‑11/95 BP Chemicals/Komisija, Recueil, II‑3235. lpp., 164.–166. punkts, un Pirmās instances tiesas 2001. gada 15. marta spriedumu lietā T‑73/98 Prayon‑Rupel/Komisija, Recueil, II‑867. lpp., 39.–49. punkts).
87 EKL 88. panta 3. punkta noteikumu ietvaros Komisija veic plānotā valsts atbalsta pārbaudi, kuras mērķis ir ļaut tai izveidot prima facie viedokli par attiecīgā valsts atbalsta daļēju vai pilnīgu saderību ar kopējo tirgu. EKL 88. panta 2. punktā paredzētā formālā pārbaudes procedūra ir vērsta uz to, lai aizsargātu trešo iespējami ieinteresēto personu intereses (skat. iepriekš 42. un 43. punktu), un tai arī jāļauj pirms lēmuma pieņemšanas, lai Komisija tiktu pilnīgi informēta par visiem lietas faktiem, tostarp saņemot trešo ieinteresēto personu un dalībvalstu apsvērumus (Tiesas 1984. gada 20. marta spriedums lietā 84/82 Vācija/Komisija, Recueil, 1451. lpp., 13. punkts). Lai gan Komisijas tiesības uzsākt formālo procedūru ir ierobežotas, tomēr tai ir zināma rīcības brīvība lietas apstākļu izpētīšanā un novērtēšanā, lai izlemtu, vai tie rada nopietnas grūtības. Atbilstoši EKL 88. panta 3. punkta mērķim un labas pārvaldības pienākumam Komisija cita starpā var uzsākt sarunas ar valsti, kas paziņojusi par atbalstu, vai ar trešajām personām, lai tādējādi iepriekšējās pārbaudes procedūras gaitā pārvarētu visas grūtības, ar ko tā sastapusies (iepriekš 86. punktā minētais spriedums lietā Prayon‑Rupel/Komisija, 45. punkts).
88 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 88. panta 2. punktā paredzētā procedūra ir obligāta, ja Komisijai ir nopietnas grūtības noskaidrot, vai atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu (iepriekš 87. punktā minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 13. punkts, iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Cook/Komisija, 29. punkts; iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Matra/Komisija, 33. punkts; skat. arī Pirmās instances tiesas 1995. gada 18. septembra spriedumu lietā T‑49/93 SIDE/Komisija, Recueil, II‑2501. lpp., 58. punkts).
89 Komisijai pašai, pamatojoties uz lietas faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, ir jāizlemj, vai grūtības, kas saistītas ar atbalsta saderības novērtēšanu, prasa šīs procedūras uzsākšanu (iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Cook/Komisija, 30. punkts). Šim lēmumam jāatbilst trim prasībām.
90 Pirmkārt, atbilstoši EKL 88. pantam Komisijas tiesības pēc iepriekšējās procedūras pabeigšanas izlemt, vai atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, aprobežojas ar atbalsta pasākumiem, kas nerada nopietnas grūtības, un tādējādi šis kritērijs ir izslēdzošs. Tāpēc Komisija nevar atteikties uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, pamatojoties uz citiem apstākļiem, tādiem kā trešo personu intereses, procesuālās ekonomijas apsvērumi vai kādi citi administratīvo vai politisko ērtību apsvērumi (iepriekš 86. punktā minētais spriedums lietā Prayon‑Rupel/Komisija, 44. punkts).
91 Otrkārt, ja ir nopietnas grūtības, Komisijai nav piešķirta rīcības brīvība – tai ir jāuzsāk formālā procedūra.
92 Treškārt, nopietnu grūtību jēdziens ir objektīvs. Šādu grūtību konstatēšana prasa izmeklēt gan apstākļus, kādos apstrīdētais pasākums ticis pieņemts, gan pasākuma saturu objektīvi, salīdzinot lēmuma pamatojumu ar Komisijas rīcībā esošo informāciju brīdī, kad tā pieņēmusi lēmumu par apstrīdētā atbalsta saderību ar kopējo tirgu (iepriekš 88. punktā minētais spriedums lietā SIDE/Komisija, 60. punkts). No tā izriet, ka Pirmās instances tiesas pārbaude, izvērtējot, vai ir nopietnas grūtības, pārsniedz jautājumu par to, vai ir notikusi acīmredzama kļūda novērtējumā (šajā sakarā skat. iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Cook/Komisija, 31.–38. punkts, un iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Matra/Komisija, 34.–39. punkts, iepriekš 88. punktā minēto spriedumu lietā SIDE/Komisija, 60.–75. punkts; iepriekš 86. punktā minēto spriedumu lietā BP Chemicals/Komisija, 164.–200. punkts, un iepriekš 86. punktā minēto spriedumu lietā Prayon‑Rupel/Komisija, 47. punkts).
93 Prasītājām ir pienākums pierādīt, ka ir pastāvējušas nopietnas grūtības, un šo pierādīšanas pienākumu var izpildīt, pamatojoties uz savstarpēji nepretrunīgu pierādījumu kopumu par, pirmkārt, iepriekšējas pārbaudes procedūras apstākļiem un ilgumu un, otrkārt, apstrīdētā lēmuma saturu.
94 Atbilstoši judikatūrai fakts, ka izlietotais laiks būtiski pārsniedz laiku, kas parasti nepieciešams, lai veiktu iepriekšējo pārbaudi saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, var kontekstā ar citiem faktoriem pamatot secinājumu, ka Komisijai bijušas nopietnas novērtēšanas grūtības, kas prasa EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu (iepriekš 87. punktā minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 15. un 17. punkts, Pirmās instances tiesas 2000. gada 10. maija spriedums lietā T‑46/97 SIC/Komisija, Recueil, II‑2125. lpp., 102. punkts, un iepriekš 86. punktā minētais spriedums lietā Prayon‑Rupel/Komisija, 93. punkts).
95 No judikatūras arī izriet, ka iepriekšējas pārbaudes procedūras laikā Komisijas veiktās izmeklēšanas nepietiekamais vai nepilnīgais raksturs ir norāde par nopietnu grūtību pastāvēšanu (šajā sakarā skat. iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Cook/Komisija, 37. punkts, un iepriekš 74. punktā minēto spriedumu lietā Portugāle/Komisija, 46.–49. punkts; iepriekš 88. punktā minēto spriedumu lietā SIDE/Komisija, 61., 67. un 68. punkts, un iepriekš 86. punktā minēto spriedumu lietā Prayon‑Rupel/Komisija, 108. punkts).
– Par norādēm uz nopietnām grūtībām saistībā ar iepriekšējas pārbaudes procedūras ilgumu un apstākļiem
96 Vispirms Pirmās instances tiesai jāizvērtē, vai iepriekšējas pārbaudes procedūras ilgums un apstākļi veido norādes par nopietnu grūtību pastāvēšanu, pārliecinoties, vai Komisijas vadītā procedūra ir ievērojami pārsniegusi EKL 88. panta 3. punkta noteikumu veiktās iepriekšējas pārbaudes parasto ilgumu.
97 Attiecībā uz, pirmkārt, laiku starp atbalsta projekta paziņošanu un Komisijas pēc iepriekšējas pārbaudes procedūras pieņemto lēmumu jāatgādina, ka Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punkta noteikumi šai procedūrai paredz divu mēnešu termiņu, kas, savstarpēji vienojoties, var tikt pagarināts, ja Komisijai ir nepieciešama papildu informācija.
98 Šajā lietā Beļģijas valsts par atbalstu Komisijai paziņoja 2002. gada 5. decembrī un apstrīdētais lēmums tika pieņemts 2003. gada 23. jūlijā, proti, nedaudz vēlāk kā pēc septiņiem mēnešiem. Šajā laikā starp Komisiju un Beļģijas iestādēm notika trīs tikšanās 2002. gada 12. decembrī un 2003. gada 6. februārī un 3. aprīlī un Komisija Beļģijas iestādēm trīs reizes pieprasīja papildu informāciju – 2002. gada 23. decembrī un 2003. gada 3. martā un 5. maijā. Šis septiņu mēnešu laiks acīmredzami pārsniedz termiņu, kas Komisijai principā jāievēro iepriekšējas pārbaudes pabeigšanai.
99 Attiecībā uz, otrkārt, apstākļiem, kādos norisinājās procedūra, jāprecizē, ka atbilstoši EKL 88. panta 3. punkta mērķim un Komisijai noteiktajam labas pārvaldes pienākumam tai iepriekšējas pārbaudes procedūras ietvaros var būt nepieciešams pieprasīt no paziņojošās dalībvalsts papildu informāciju (šajā sakarā skat. iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Matra/Komisija, 38. punkts), lai gan šādi kontakti nav pierādījums par nopietnu grūtību pastāvēšanu, tie tomēr saistībā ar iepriekšējās pārbaudes ilgumu var būt norāde uz to.
100 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Pirmās instances tiesa Komisijai lūdza uzrādīt 2002. gada 23. decembrī un 2003. gada 3. martā un 5. maijā Beļģijas iestādēm adresētos lūgumus sniegt informāciju, Beļģijas valsts 2003. gada 28. janvārī, 3. aprīlī un 13. jūnijā sniegtās atbildes, kā arī 2002. gada 12. decembrī un 2003. gada 6. februārī un 3. aprīlī ar Beļģijas iestādēm notikušo sanāksmju protokolus.
101 Jāatzīmē virkne Komisijas iesniegtajos dokumentos ietverto faktu. Vispirms, no šiem dokumentiem izriet, ka Komisijas veiktās izmeklēšanas joma iepriekšējas pārbaudes procedūras laikā bija ļoti plaša. Gan tikšanās, gan informācijas apmaiņa starp Komisiju un Beļģijas iestādēm attiecās ne tikai uz paziņoto pasākumu, bet arī uz 1997. gadā notikušajām un Komisijai nepaziņotajām kapitāla palielināšanām, par iespējamu savstarpēju subsīdiju pastāvēšanu starp darbībām valsts pakalpojumu jomā un konkurējošām darbībām un par īpašo La Poste nodokļu režīmu, pat ja daži no šiem faktoriem neparādās apstrīdētajā lēmumā.
102 Turklāt dokumenti liecina, ka iepriekšējas pārbaudes procedūras laikā Komisija vairākkārtīgi uzsvērusi, ka lieta ir sarežģīta, tostarp 2002. gada 12. decembra sanāksmes protokolā, kurā precizēts, ka “Komisija norādīja, ka, ņemot vērā La Poste situācijas sarežģītību, tostarp tās pagātnes situācijas sarežģītību, un vajadzību pēc tiesiskās drošības, kas tai it īpaši varētu būt nepieciešama iespējamās privatizācijas perspektīvas kontekstā, ir jāuzsāk procedūra”, kā arī 2003. gada 6. februāra sanāksmes protokolā.
103 No šiem dokumentiem arī izriet, ka Komisija vairākus mēnešus vilcinājās ar juridiskā pamata izvēli sava lēmuma pieņemšanai. Tā jau no pirmās sanāksmes 2002. gada 12. decembrī Komisija norādīja, “ka tās piekrišanai atbalstam ir iespējamas vairākas dažādas formas, tostarp lēmums, ar kuru attiecīgie pasākumi netiktu uzskatīti par atbalstu, jo tas ir atbalsts, kas domāts sabiedrisko pakalpojumu atbalstīšanai vai kas ir atbalsts pārstrukturēšanai”. Otrās sanāksmes laikā 2003. gada 6. februārī un pēc rakstveida apmaiņas ar informāciju Komisija joprojām šaubījās, vai būtu piemēroti tās pieeju balstīt uz privāta ieguldītāja pieeju tirgus apstākļos un tādējādi uz EKL 87. pantu vai arī uz EKL 86. panta 2. punktu. Kā izriet no 2002. gada 12. decembra sanāksmes protokola, Beļģijas iestādes bija atzīmējušas, ka tās nepārprotami dod priekšroku pirmajam risinājumam, jo tās vēlas sekmēt rentablu ieguldījumu ideju, kamēr Komisijai, šķiet, bija šaubas par to, vai, izvēršot savas konkurences darbības, La Poste rīcība atbilst privāta ieguldītāja rīcībai tirgus apstākļos, kā norāda 2003. gada 6. februāra sanāksmes protokols, kā arī Komisijas daudzie atkārtotie informācijas pieprasījumi par La Poste darbības attīstības perspektīvām.
104 2003. gada 6. februāra sanāksmes protokols arī ļauj konstatēt, ka Beļģijas iestādes bija uzstājušas, ka Komisijas lēmums jāsaņem ātri, ņemot vērā 2003. gada 18. maijā gaidāmās vēlēšanas, kas varēja likt pārskatīt paredzēto kapitāla palielināšanu.
105 Visbeidzot, izskatās, ka Komisija ir vēlējusies izvairīties no trešā informācijas pieprasījuma nosūtīšanas, jo no 2003. gada 6. februāra sanāksmes protokola redzams, ka tās pārstāvis “mēģin[ās] cik vien iespējams un neraugoties uz lietas sarežģītību, otro jautājumu sarakstu izveidot pēc iespējas pilnīgu, lai izvairītos no trešā informācijas pieprasījuma”. Tas tai tomēr neizdevās, jo 2003. gada 5. maijā tā nosūtīja Beļģijas iestādēm trešo un pēdējo informācijas pieprasījumu par pietiekami vērā ņemamu jautājumu skaitu, tādiem kā La Poste darbības attīstības perspektīvas, tās finansiālās prognozes, publisko finanšu pakalpojumu piešķiršanas sabiedriskajiem pakalpojumiem detaļas, universālo pakalpojumu sniegšanas darbībai paredzētā ieguldījumu daļa, risks, kas saistīts ar 85 % no meitas uzņēmumu rādītājiem koncentrāciju uz divām darbībām, un priekšlaicīgai aiziešanai pensijā domātā uzkrājuma ņemšana vērā un atcelšana.
106 No visiem šiem faktiem izriet, ka ir jāatzīst – Komisijas vadītā procedūra šajā lietā ievērojami pārsniedz to, ko parasti ietver EKL 88. panta 3. punkta noteikumu ietvaros veiktā pirmā pārbaude, un tādējādi šis apstāklis ir rādītājs, kas pierāda nopietnu grūtību pastāvēšanu.
107 Tādējādi jāpārbauda, vai arī fakti par apstrīdētā lēmuma saturu var būt norādes uz to, ka Komisija attiecīgo pasākumu pārbaudē sastapusies ar nopietnām grūtībām.
– Par atbrīvošanas no pensiju uzkrājuma izveidošanas nepietiekamo pārbaudi apstrīdētajā lēmumā
108 Jāatgādina, ka La Poste 1992. gadā, kad tā tika pārveidota par patstāvīgu uzņēmumu, izveidoja uzkrājuma EUR 100 miljonu apjomā, lai segtu daļu no pensiju izmaksām attiecībā uz tās darbinieku laikā no 1972. līdz 1992. gadam iegūtajām tiesībām. Beļģijas valsts savukārt tai nodeva sabiedriskajiem pakalpojumiem nepieciešamās ēkas, kas tādējādi nevarēja tikt atsavinātas. 1997. gadā, sakārtojot pasta darbinieku, kas bija valsts ierēdņi, pensiju sistēmu atbilstoši vispārējai sistēmai, šis uzkrājums, no kura kopš tā izveidošanas nekad nebija tikušas veiktas izmaksas, tika pārveidots par kapitāla pieauguma rezervi.
109 No apstrīdētā lēmuma un dokumentiem, ko Komisija iesniedza pēc Pirmās instances tiesas pieprasījuma, tomēr izriet, ka Komisija nav ieguvusi informāciju, kas tai ļautu lemt par Beļģijas valsts veiktās ēku nodošanas La Poste kvalifikāciju no EKL 87. panta viedokļa, kaut gan šādi pasākumi tai varēja radīt priekšrocību. Komisija apstrīdēto lēmumu pieņēma, kaut arī tās rīcībā nebija visu faktu, kas tai būtu ļāvuši novērtēt ar bezatlīdzības ēku nodošanu radītās priekšrocības. Pirms šī pasākuma atzīšanas par valsts atbalstu tai tomēr būtu bijusi jāuzsāk šī pasākuma ietekmes detalizēta pārbaude.
110 Tādējādi tas, ka iepriekšējās pārbaudes procedūras ietvaros Komisija nespēja veikt pietiekamu Beļģijas valsts veiktās ēku nodošanas La Poste pārbaudi, ir papildu liecība par nopietnu grūtību pastāvēšanu.
– Par VEIP sniegšanas izmaksu nepietiekamo pārbaudi apstrīdētajā lēmumā
111 Iesākumam jāatgādina, ka prasītāju arguments par to, ka Komisija neesot pārbaudījusi VEIP sniegšanas izmaksu līmeni, ir balstīts uz nosacījumiem, ko Tiesa ir norādījusi šī sprieduma 45. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark, kurš tika pasludināts pēc tam, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, un kura saturu līdz ar to Komisija nevarēja zināt lēmuma pieņemšanas brīdī..
112 Taču jāsecina, ka Tiesa nav ierobežojusi laikā šī sprieduma 45. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark izdarīto secinājumu piemērojamību. Tā kā nav šāda ierobežojuma laikā, šie no EKL 87. panta 1. punkta interpretācijas izrietošie secinājumi līdz ar to ir pilnībā piemērojami šajā lietā pastāvošajai faktiskajai un juridiskajai situācijai, kas tika aplūkota Komisijā brīdī, kad tā pieņēma apstrīdēto lēmumu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 12. februāra spriedumu lietā T‑289/03 BUPA u.c./Komisija, Krājums, II‑81. lpp., 158. punkts).
113 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, interpretējot Kopienu tiesību normu, Tiesa tikai izskaidro un precizē tās nozīmi un piemērojamību, to, kā tā būtu jāizprot un jāpiemēro kopš tās stāšanās spēkā. No tā izriet, ka šādā veidā interpretētu normu var piemērot un tā ir jāpiemēro pat juridiskām attiecībām, kas radušās un izveidojušās pirms attiecīgā sprieduma, un tikai izņēmuma kārtā Tiesa var, piemērojot vispārējo tiesiskās drošības principu, kurš raksturīgs Kopienu tiesību sistēmai, būt spiesta ierobežot iespēju ikvienai ieinteresētai personai pamatoties uz tās interpretētu normu, lai apšaubītu juridiskās attiecības, kas nodibinātas labā ticībā. Taču šāds ierobežojums ir pieļaujams tikai pašā spriedumā, kurā tiek lemts par lūgto interpretāciju (šajā sakarā pēc analoģijas skat. Tiesas 2005. gada 15. marta spriedumu lietā C‑209/03 Bidar, Krājums, I‑2119. lpp., 66. un 67. punkts, un 2007. gada 6. marta spriedumu lietā C‑292/04 Meilicke u.c., Krājums, I‑1835. lpp., 34.–36. punkts un tajos minētā judikatūra). Pirmās instances tiesa uzskata, ka šie no judikatūras izrietošie apsvērumi, kas īpaši attiecas uz valsts tiesas pienākumu piemērot Kopienu tiesības, mutatis mutandis ir piemērojami Kopienu iestādēm, ja tām ir jāīsteno Kopienu tiesību normas, kuras Tiesa vēlāk ir interpretējusi (iepriekš 112. punktā minētais spriedums lietā BUPA u.c./Komisija, 159. punkts).
114 Šajā lietā tādējādi ir jāpārliecinās, vai Komisija ir veikusi pārbaudi, kas tai ļāva noteikt, vai La Poste izmaksātās kompensācijas līmenis tika noteikts, pamatojoties uz izmaksu analīzi vidusmēra uzņēmumam, kas ir labi pārvaldīts un kam ir pietiekami līdzekļi, lai spētu izpildīt šo sabiedrisko pakalpojumu nepieciešamās prasības, ņemot vērā uz šo pienākumu izpildi attiecināmos ieņēmumus, kā arī [ar šo pienākumu izpildi saistīto] saprātīgo peļņu (šajā sakarā skat. iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lietā Altmark, 93. punkts).
115 Gan no apstrīdētā lēmuma, gan no vēstuļu apmaiņas starp Komisiju un Beļģijas iestādēm un sanāksmju protokoliem izriet, ka Komisija nevienā brīdī nepārbaudīja, ka La Poste sniegto vispārējo interešu pakalpojumu izmaksas bija tādas, kādas tās būtu bijušas labi pārvaldītam vidusmēra uzņēmumam atbilstoši iepriekš 45. punktā minētā spriedumu lietā Altmark noteiktajam principam. Komisija aprobežojās ar to, ka pamatojās un visu reālās izmaksas pārsniedzošo kompensāciju un VEIP papildu izmaksu nepietiekamo kompensāciju negatīvo starpību, lai uzskatītu, ka aplūkotie pasākumi nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
116 Tādējādi, pamatojoties uz šiem faktiem, jāatzīst, ka Komisija nav veikusi La Poste sniegto vispārējo interešu pakalpojumu izmaksu pārbaudi salīdzinājumā ar izmaksām, kādas būtu bijušas vidusmēra uzņēmumam, kas tai būtu ļāvis secināt, ka aplūkotie pasākumi nav valsts atbalsts.
117 Tas, ka Komisijas iepriekšējas pārbaudes procedūras ietvaros nevarēja veikt pilnīgu pārbaudi par Beļģijas valsts La Poste piešķirtās kompensācijas lieluma piemērotību, ir jauna norāde par nopietnu grūtību pastāvēšanu.
118 No otrā pamata, kā arī no ceturtā un septītā pamata tiktāl, ciktāl tie vērsti uz to, lai pierādītu, ka iepriekšējas pārbaudes posmā Komisijas veiktā pārbaude bija nepietiekama vai nepilnīga, izriet, ka ir virkne objektīvu un saskanīgu norāžu, kas saistītas ar iepriekšējas pārbaudes procedūras pārmērīgo ilgumu, dokumentiem, kas norāda uz veicamās pārbaudes plašo apjomu un sarežģītību un apstrīdētā lēmuma daļēji nepilnīgo un nepietiekamo raksturu, kas liecina par to, ka Komisija apstrīdēto lēmumu pieņēma, lai gan pastāvēja nopietnas grūtības. Nav nepieciešams lemt par prasītāju trešo un piekto pamatu tiktāl, ciktāl tie vērsti uz to, lai pierādītu, ka Komisijas veiktā pārbaude varēja būt nepilnīga vai nepietiekama jautājumā par atbrīvojumu no sabiedrību ienākuma nodokļa un iespēju saņemt valsts garantiju aizņēmumiem, un tādējādi jāatzīst, ka paziņotā pasākuma saderīguma ar kopējo tirgu novērtēšana radīja nopietnas grūtības, kuru dēļ Komisijai būtu vajadzējis uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru.
119 Tādējādi apstrīdētais lēmums jāatceļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
120 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāju prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2003. gada 23. jūlija Lēmumu C(2003) 2508, galīgā redakcija, pēc EKL 88. panta 3. punktā paredzētās iepriekšējas pārbaudes procedūras neizteikt iebildumus pret vairākiem Beļģijas iestāžu pasākumiem par labu Beļģijas valsts pasta uzņēmumam La Poste SA;
2) Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Deutsche Post AG un DHL International tiesāšanās izdevumus.
Pelikánová | Jürimäe | Soldevila Fragoso |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 10. februārī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Prāvas priekšvēsture
Iepriekšējas pārbaudes procedūra
Apstrīdētais lēmums
1. pasākums: atbrīvojums no uzņēmuma ienākuma nodokļa
2. pasākums: atbrīvošana no pensiju uzkrājuma izveidošanas 1997. gadā
3. pasākums: valsts garantija saņemtajiem aizdevumiem
4. pasākums: atbrīvojums no īpašuma nodokļa ēkām, kas tiek izmantotas valsts pakalpojumu sniegšanai
5. pasākums: reālās izmaksas pārsniedzoša vispārējo interešu finanšu pakalpojumu kompensēšana pirmajā vadības līgumā (1992.–1997. gads)
6. pasākums: 1997. gadā veiktas nepaziņotas kapitāla palielināšanas par kopējo summu EUR 62 miljoni
Process un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
Par tiesībām celt prasību
– Lietas dalībnieku argumenti
– Pirmās instances tiesas vērtējums
Par interesi celt prasību
– Lietas dalībnieku argumenti
– Pirmās instances tiesas vērtējums
Par Pirmās instances tiesas veiktās pārbaudes priekšmetu un prasības pamatu pieņemamību
Par Pirmās instances tiesas veiktās pārbaudes priekšmetu
Par pamata par Komisijas veiktās pārbaudes nepietiekamību, ņemot vērā spriedumā Altmark noteiktos kritērijus, pieņemamību
Par lietas būtību
Lietas dalībnieku argumenti
– Par otro pamatu par nepieciešamību uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru
– Par trešo pamatu tiktāl, ciktāl tas ir par to, ka Komisijas veiktā pārbaude par atbrīvojumu no sabiedrību ienākuma nodokļa bija nepilnīga
– Par ceturto pamatu tiktāl, ciktāl tas ir par to, ka Komisijas veiktā pārbaude par atbrīvošanu no pensiju uzkrājuma izveidošanas bija nepilnīga
– Par piekto pamatu tiktāl, ciktāl tas ir par to, ka Komisijas veiktā pārbaude par iespēju saņemt valsts garantiju aizņēmumiem bija nepilnīga
– Par septīto pamatu tiktāl, ciktāl tas ir par to, ka Komisijas veiktā pārbaude bija nepilnīga, ņemot vērā spriedumā lietā Altmark noteiktos kritērijus
Pirmās instances tiesas vērtējums
– Vispārējie noteikumi par EKL 88. pantā paredzēto procedūru
– Par norādēm uz nopietnām grūtībām saistībā ar iepriekšējas pārbaudes procedūras ilgumu un apstākļiem
– Par atbrīvošanas no pensiju uzkrājuma izveidošanas nepietiekamo pārbaudi apstrīdētajā lēmumā
– Par VEIP sniegšanas izmaksu nepietiekamo pārbaudi apstrīdētajā lēmumā
Par tiesāšanās izdevumiem